PIRMĀS INSTANCES TIESAS SPRIEDUMS (otrā palāta)

2004. gada 10. martā (*)

Produktu vispārējā drošība – Kopienas ātrās brīdināšanas sistēma pārtikas produktu jomā – Prasība par zaudējumu atlīdzību

Lieta T‑177/02

Malagutti-Vezinhet SA, likvidācijas procesā esoša sabiedrība, Kavajona [Cavaillon] (Francija), ko pārstāv B. Favarels Veidigs [B. Favarel Veidig] un N. Borons [N. Boron], avocats, kas norādīja adresi Luksemburgā,

prasītāja,

pret

Eiropas Kopienu Komisiju, ko pārstāv M. Ž. Žonsī [M.‑J. Jonczy] un M. Fransa [M. França], pārstāvji, kas norādīja adresi Luksemburgā,

atbildētāja,

par prasību atlīdzināt zaudējumus, kas prasītājai eventuāli nodarīti ar Komisijas ātrās brīdināšanas sistēmas ietvaros izplatīto paziņojumu, ar kuru informēts par pesticīdu atliekvielu klātbūtni Francijas izcelsmes ābolos un kurā kā attiecīgo preču eksportētāja norādīta prasītāja.

EIROPAS KOPIENU PIRMĀS INSTANCES TIESA
(otrā palāta)

šādā sastāvā: priekšsēdētājs N. Dž. Forvuds [N. J. Forwood], tiesneši J. Pirungs [J. Pirrung] un A. V. H. Meijs [A. W. H. Meij],

sekretāre B. Pastora [B. Pastor], sekretāra palīdze,

ņemot vērā rakstveida procesu un 2003. gada 4. novembra tiesas sēdi,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

 Atbilstošais tiesiskais regulējums un prāvas rašanās fakti

 Kopienas ātrās reaģēšanas sistēma

1        Ar Padomes 1992. gada 29. jūnija Direktīvu 92/59/EEK par produktu vispārējo drošību (OV L 228, 24. lpp.; turpmāk tekstā – “Direktīva”) Kopienas mērogā tika ieviesta vispārēja prasība par drošību attiecībā uz visiem tirgū laistajiem produktiem, kas paredzēti patērētājiem vai ko patērētāji varētu lietot. Šim mērķim ar Direktīvu tika izveidota ātrās brīdināšanas sistēma ārkārtas situācijās attiecībā uz produktu drošību. Runa ir par “Kopienas ātrās brīdināšanas sistēmu pārtikas un barības jomā” (turpmāk tekstā – “RASFF sistēma”), kurā piedalās arī Eiropas Ekonomikas zonas (EEZ) līguma dalībvalstis, tostarp arī Īslandes Republika.

2        Direktīvas 2. panta b) punktā ir paredzēts, ka “drošs produkts” ir “jebkurš produkts, kas parastos vai loģiski paredzamos lietošanas apstākļos, ieskaitot ilgstošu lietošanu, nerada nekādu risku vai rada vienīgi minimālu risku, kurš ir samērojams ar produkta izmantošanu un uzskatāms par pieņemamu un atbilstīgu augstam personu drošības un veselības aizsardzības līmenim”.

3        Direktīvas 5. un 6. pantā ir noteikti dalībvalstu pienākumi un pilnvaras produktu drošības pārbaudes jomā.

4        Direktīvas 7. pantā ir noteikts:

“1.      Ja dalībvalsts veic pasākumus, ar kuriem ierobežo produkta vai produkta partijas laišanu tirgū vai prasa to izņemšanu no tirgus aprites [..], dalībvalsts informē Komisiju par minētajiem pasākumiem, norādot to pieņemšanas iemeslus. Šis pienākums nav jāpilda, ja pasākumi attiecas uz vietēja rakstura gadījumu, kura ietekme nesniedzas tālāk par attiecīgās valsts teritoriju.

2.      Komisija cik iespējams drīz apspriežas ar attiecīgajām personām. Ja pēc šādas apspriešanās Komisija secina, ka pasākumi ir pamatoti, tā tūlīt par to informē dalībvalsti, kura minētos pasākumus uzsākusi, kā arī pārējās dalībvalstis. Ja pēc šādas apspriešanās Komisija secina, ka pasākumi nav pamatoti, tā tūlīt par to informē dalībvalsti, kura minētos pasākumus uzsākusi.”

5        Attiecībā uz RAPEX sistēmu Direktīvas 8. pantā ir noteikts:

“1.      Ja dalībvalsts veic vai nolemj veikt ārkārtas pasākumus, lai novērstu vai ierobežotu produkta vai produkta partijas iespējamu pārdošanu vai izmantošanu minētās dalībvalsts teritorijā vai lai piemērotu īpašus nosacījumus attiecībā uz minētajām darbībām tādēļ, ka konstatēts nopietns un tūlītējs risks, ko minētais produkts vai produkta partija rada patērētāju veselībai un drošībai, tad dalībvalsts par to tūlīt informē Komisiju [..].

2.      Saņemot šādu paziņojumu, Komisija pārbauda, vai minētā informācija atbilst šīs direktīvas prasībām, un nosūta to pārējām dalībvalstīm, kuras savukārt tūlīt informē Komisiju par visiem to veiktajiem pasākumiem.”

6        Direktīvas pielikumā ir paredzētas sīki izstrādātas procedūras RAPEX sistēmas piemērošanai.

 Prāvas priekšvēsture

7        Prasītāja eksportē augļus un dārzeņus no Francijas, pārsvarā uz Nīderlandi un Apvienoto Karalisti.

8        Kā redzams no vairākiem 2001. gada augustā sagatavotajiem rēķiniem, tā ir pārdevusi Nīderlandē reģistrētai sabiedrībai van den Bosch vairākus simtus kastu ar Francijas izcelsmes āboliem, kas bija apstrādāti ar dikofolu saturošiem pesticīdiem.

9        Ceturtdien, 2001. gada 6. septembrī, Īslandes kontaktiestāde RAPEX sistēmas ietvaros informēja Komisiju par to, ka Īslandes kompetentā iestāde 2001. gada 4. septembrī ir nolēmusi izņemt no apgrozības un iznīcināt Francijas izcelsmes ābolu partiju, kas bija izplatīta caur Nīderlandi, jo 3. septembrī šajos ābolos tika konstatēta dikofola klātbūtne 0,8 mg/kg apmērā. Šajā paziņojumā bija norādīts, ka attiecīgo produkciju Nīderlandē bija izplatījusi sabiedrība J. P. Viens SA un ka Īslandē reģistrētais importētājs to bija iegādājies no Nīderlandē reģistrētās sabiedrības Greevecetrus; šim ziņojumam bija pievienota analīžu rezultātu kopija.

10      Lietas dalībnieku starpā nav strīda par to, ka saskaņā ar attiecīgo faktu rašanās brīdī spēkā esošo Kopienas tiesisko regulējumu attiecībā uz maksimāli pieļaujamo pesticīdu atliekvielu daudzumu augļos un dārzeņos maksimālais dikofola daudzums ābolos nedrīkstēja pārsniegt 0,02 mg/kg, kas nozīmē, ka Īslandes iestāžu 2001. gada septembrī pārbaudītajiem āboliem bija jāatbilst šim maksimāli pieļaujamajam apmēram.

11      Pirmdien, 2001. gada 10. septembrī, pēc apspriešanās ar kompetentajiem tehniskajiem dienestiem Komisija nosūtīja Īslandes iestāžu paziņojumu RAPEX sistēmā ietilpstošo valstu kontaktiestādēm, izmantojot sākotnējo paziņojumu ar atsauces numuru 2001/KL. Šī paziņojuma formulējums ir šāds:

“pesticide residues (Dicofol) in apples from France via the Netherlands […] The product has been recalled and will be rejected. Exporter: JP Viens S.A. The contact points in France and in the Netherlands are kindly requested to provide the Commission services with the possible distribution to other members of the E.E.A. of the product involved” [Pesticīdu (dikofola) atliekvielu klātbūtne Francijas izcelsmes ābolos, kas tiek izplatīti caur Nīderlandi [..]. Attiecīgā produkcija ir izņemta no apgrozības, un tās izplatīšana ir aizliegta. Eksportētājs: JP Viens S.A. Kontaktiestādēm Francijā un Nīderlandē tiek lūgts informēt Komisijas dienestus par attiecīgās produkcijas izplatīšanas gadījumiem citās EEZ dalībvalstīs].

12      Piektdien, 2001. gada 14. septembrī, Komisija saņēma elektroniskā pasta vēstuli no Nīderlandes kontaktiestādes, kurā tā tika informēta par vairākām attiecīgo ābolu izplatīšanā iesaistītajām personām, tostarp arī par prasītāju. Komisija RAPEX sistēmas kontaktiestāžu informēšanas ietvaros nekavējoties izplatīja šo paziņojumu kā papildu informāciju ar atsauces numuru 2001/KL‑add01. Izplatītā informācija ir formulēta šādi:

“pesticide residues (Dicofol) in apples from France via the Netherlands. The company ‘Greve’ (NL) mentioned in the notification received the apples from the company ‘Bosch’ situated in Alkmaar (NL) which in his turn receives them from the below mentioned company:

Supplier in France: Company ‘Malagutti’ at Cavaillon (FR)

Tel. +33-4900-66767; Fax: +33-490066768

The Consignment has been received by the company ‘Greve’ on 20-08-2001 and no stock remained. The distribution is still subject of investigation.

How the name ‘Viens’ is involved is completely unknown” [Pesticīdu (dikofola) atliekvielu klātbūtne Francijas izcelsmes ābolos, kas tiek izplatīti caur Nīderlandi. Paziņojumā minētā sabiedrība “Greve” (NL) iegādājās ābolus no Alkmārā [Alkmaar] (NL) reģistrētas sabiedrības “Bosch”, kura savukārt tos bija iegādājusies no sabiedrības: “Malagutti”, Kavajona (FR), tālr. +33-4900-66767; fakss: +33-490066768. Sabiedrība “Greve” attiecīgo ābolu kravu saņēma 2001. gada 20. augustā, un šo ābolu tās noliktavā vairs nav. Ābolu izplatīšana vēl joprojām tiek pārbaudīta. Nav zināms, kādā veidā ir iesaistīta sabiedrība ar nosaukumu “Viens”].

13      2001. gada 17. un 18. septembrī divas Lielbritānijas organizācijas (“Pesticides Safety Directorate” un “Fresh Produce Consortium”) izplatīja paziņojumus, norādot uz apdraudējumu, kas saistīts ar dikofola klātbūtni prasītājas eksportētajos ābolos. Šie paziņojumi tika nosūtīti vadošajiem Lielbritānijas izplatītājiem, tieši norādot, ka prasītājas izplatītos produktus nedrīkst importēt un izplatīt.

14      Sekojoši tirdzniecības attiecības starp prasītāju un Apvienoto Karalisti tika pārtrauktas. Francijā tika atsūtītas atpakaļ divas jau nosūtītas ābolu kravas un prasītājai nācās segt transportēšanas izdevumus abos virzienos, kā arī ar uzglabāšanu Apvienotajā Karalistē saistītos izdevumus. Trešās kravas pārdošanas darījums tika atcelts. Visas šīs ābolu kravas tika pārdotas par zemāku cenu nekā Apvienotajā Karalistē pastāvošās.

15      2001. gada 19. septembrī Francijas iestādes prasītājas noliktavā izņēma paraugus no to pašu ābolu kategorijas, kas tika izņemti no apgrozības Īslandē.

16      2001. gada 20. septembrī prasītāja nosūtīja Komisijai faksu, norādot, ka tā nekad nav eksportējusi ābolus uz Īslandi, un lūdzot Komisijai sniegt formālu atsaukumu. 2001. gada 25. septembrī prasītāja apstrīdēja izplatīto paziņojumu pamatojumu un informēja Komisiju par ciestajiem zaudējumiem.

17      2001. gada 26. septembrī Francijas iestādes informēja Komisijas RAPEX sistēmas kontaktiestādi par analīžu, ko tās bija veikušas saistībā ar prasītājas noliktavā 19. septembrī izņemtajiem ābolu paraugiem, rezultātiem. Saskaņā ar šo paziņojumu:

“Francijas valsts pārbaudes iestādes ir izņēmušas paraugus no attiecīgā uzņēmuma [..]. Piecos paņemtajos paraugos dikofola klātbūtne nav konstatēta.”

18      2001. gada 26. septembrī Komisija, norādot, ka tā to ir saņēmusi no Francijas kontaktiestādes, nosūtīja pilnu šī paziņojuma tekstu RAPEX sistēmas kontaktiestādēm, izplatot to kā papildu informāciju (atsauces numurs 2001/KL‑add02), un tā formulējums ir šāds:

“outcome of investigation in France – Analysis for the detection of pesticide residues performed in France at the establishment mentioned in notification 2001/KL‑add01 on 5 samples gave negative results (no detection of dicofol). The contact point in the Netherlands is kindly reminded to the request for submission of accompanying documents of the consignments involved” [Francijā veikto pārbaužu rezultāts – Francijā ziņojumā 2001/KL-add01 minētajā uzņēmumā izņemto piecu paraugu analīzes rezultāts ir negatīvs (dikofola klātbūtne nav konstatēta). Lūdzam Nīderlandes kontaktiestādi vēlreiz iesniegt ar attiecīgo kravu saistītos dokumentus].

19      2001. gada 29. novembrī Komisija saņēma lūgumu atlīdzināt zaudējumus, kas prasītājai nodarīti, RAPEX sistēmas ietvaros izplatot paziņojumus par dikofola konstatēšanu tās eksportētajos ābolos tādā apmērā, kas pārsniedz maksimāli pieļaujamo apmēru.

20      Ar 2002. gada 3. aprīli datētu vēstuli Komisija noraidīja lūgumu atlīdzināt zaudējumus.

 Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi

21      Šādos apstākļos ar prasības pieteikumu, kas Pirmās instances tiesas kancelejā iesniegts 2002. gada 10. jūnijā, prasītāja cēla šo prasību.

22      Pēc tiesneša referenta ziņojuma Pirmās instances tiesa (otrā palāta) nolēma sākt mutvārdu procesu.

23      2003. gada 4. novembra tiesas sēdē tika uzklausīti lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumi un viņu atbildes uz Pirmās instances tiesas uzdotajiem jautājumiem. Šajā sakarā Komisija iesniedza kādu dokumentu. Pēc prasītājas rakstveida apsvērumu par šo dokumentu saņemšanas mutvārdu process 2003. gada 1. decembrī tika slēgts.

24      Prasītājas prasījumi Pirmās instances tiesai ir šādi:

–        piespriest Komisijai samaksāt EUR 704 998,74 kā zaudējumu atlīdzību;

–        piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

25      Komisijas prasījumi Pirmās instances tiesai ir šādi:

–        noraidīt prasību kā nepieņemamu vai pakārtoti – kā nepamatotu;

–        piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

 Par pieņemamību

26      Neizvirzīdama formālu iebildi par nepieņemamību, Komisija apgalvo, ka prasība ir nepieņemama.

27      Saskaņā ar Direktīvas 8. pantu saņemto informāciju Komisija dalībvalstīm nosūtīja iekšējās sadarbības ar valsts iestādēm, kas atbildīgas par Kopienu tiesiskā regulējuma, proti, RAPEX sistēmas piemērošanu, ietvaros. Komisija uzskata, ka šādas sadarbības rezultātā nevar rasties Kopienu atbildība pret individuālām personām, jo ātrās brīdināšanas sistēmas procedūras uzsākšanas pamatā ir tikai un vienīgi valsts iestāžu iniciatīva un vērtējums.

28      Līdz ar to prasītājai esot bijis jāvēršas kompetentajā valsts tiesā. Jautājums par tādu zaudējumu atlīdzināšanu, ko privātpersonām Kopienu tiesību piemērošanas ietvaros nodarījušas valsts iestādes, vai nu pārkāpjot Kopienu tiesības, vai arī īstenojot kādu valsts tiesībām pretēju darbību vai bezdarbību, ir jāizvērtē valsts tiesām (Tiesas 1979. gada 13. februāra spriedums lietā 101/78 Granaria, Recueil, 623. lpp.). Prasītāja neesot pierādījusi, ka tā nebūtu varējusi saņemt taisnīgu attiecīgā kaitējuma atlīdzību, ceļot prasību par zaudējumu atlīdzību vienas vai otras attiecīgās valsts tiesās.

29      Šajā sakarā pietiek konstatēt, ka kļūdaino rīcību, par kuru šajā lietā sūdzas prasītāja, ir īstenojusi Komisija un to nevar attiecināt uz valsts iestādēm.

30      Prasītāja apgalvo, ka Komisijai bija pašai sava loma RAPEX sistēmas ietvaros: saskaņā ar Direktīvas 8. panta 2. punktu un tās pielikumu tai pirms attiecīgo paziņojumu nosūtīšanas citām dalībvalstīm bija jāpārbauda saņemto paziņojumu saderība ar Direktīvas noteikumiem un jāizvērtē attiecīgā riska esamība, kā arī tūlītējais un nopietnais raksturs. Šīs pārbaudes un vērtējums, kā arī ātrās brīdināšanas sistēmas procedūras piemērošana ir tikai un vienīgi Komisijas kompetencē. Prasītāja uzskata, ka, ja Komisija RAPEX sistēmas ietvaros nebūtu prettiesiski publiskojusi tās nosaukumu, Lielbritānijas iestādes, kuras aicināja boikotēt prasītājas produktus un kuru rīcības pamatā bija Komisijas izplatītie oficiālie paziņojumi, nebūtu izplatījušas šos boikotēšanas aicinājumus, kas nodarīja būtisku kaitējumu prasītājai.

31      Līdz ar to prasītāja ir pienācīgi norādījusi iemeslus, kuru dēļ Komisijas rīcība varēja kaitēt tās komercinteresēm un nodarīt attiecīgos zaudējumus (šajā sakarā skat. Tiesas 1986. gada 28. janvāra spriedumu lietā 169/84 COFAZ u.c./Komisija, Recueil, 391. lpp., 28. punkts). No tā izriet, ka prasība ir atzīstama par pieņemamu, jo, kā jau tika precizēts, jautājums par to, vai rīcība, par kuru tiek vainota Komisija, patiešām ir bijusi prettiesiska, ir jāizskata pēc būtības.

 Par lietas būtību

32      No pastāvīgās judikatūras izriet, ka Kopienas ārpuslīgumiskās atbildības iestāšanās ir atkarīga no vairāku nosacījumu izpildes, proti, rīcībai, par kuru iestādes tiek vainotas, ir jābūt prettiesiskai, ir jābūt nodarītiem faktiskiem zaudējumiem un starp attiecīgo rīcību un zaudējumiem ir jāpastāv cēloņsakarībai. Ja kāds no šiem nosacījumiem nav izpildīts, prasība ir jānoraida kopumā, neizskatot pārējos nosacījumus (skat. it īpaši Pirmās instances tiesas 1995. gada 13. decembra spriedumu apvienotajās lietās T‑481/93 un T‑484/93 Exporteurs in Levende Varkens u.c./Komisija, Recueil, II‑2941. lpp., 80. punkts, un 2002. gada 24. aprīļa spriedumu lietā T‑220/96 EVO/Padome un Komisija, Recueil, II‑2265. lpp., 39. punkts un tajā minētā judikatūra).

33      Šajā lietā vispirms ir jāizvērtē dažādie argumenti, kurus prasītāja iesniegusi ar mērķi pierādīt Komisijas rīcības prettiesiskumu.

 Lietas dalībnieku argumenti

34      Saistībā ar tās 2001. gadā eksportēto ābolu kravu prasītāja norāda, ka šo ābolu apstrādes laikā 2001. gada janvārī saskaņā ar valsts un Kopienu tiesību aktiem maksimāli pieļaujamais dikofola daudzums bija 1 mg/kg. Pienākums samazināt dikofola daudzumu līdz 0,02 mg/kg Francijā tika ieviests ar 2001. gada 8. februāra rīkojumu, kas tika publicēts Journal officiel de la République française [Francijas Republikas Oficiālajā Vēstnesī] 2001. gada 3. aprīlī. Turklāt Kopienu tiesiskais regulējums, kurā bija paredzēta dikofola daudzuma samazināšana līdz 0,02 mg/kg, stājās spēkā tikai 2001. gada 1. jūlijā. Līdz ar to šis dikofola satura samazināšanas pienākums tika ieviests tikai pēc tam, kad attiecīgie āboli jau bija laisti tirgū.

35      Prasītāja apgalvo, ka Komisijas rīcība ir prettiesiska, jo nav ticis ievērots pienākums pirms strīdīgo paziņojumu izplatīšanas apspriesties ar prasītāju saskaņā ar Direktīvas 7. panta 2. punktu. Prasītāja uzskata, ka nav šaubu par to, ka Lielbritānijas iestāžu rīcības pamatā bija Komisijas izplatītie ātrās brīdināšanas paziņojumi, jo bez šiem paziņojumiem tās nekad nebūtu aicinājušas boikotēt tās produktus.

36      Prasītāja piebilst, ka nenotikusī apspriešanās ir tiesību uz aizstāvību pārkāpums un tās nosaukuma, kā arī adreses, tālruņa un faksa numura publiskošana ir pretrunā konfidencialitātes principam.

37      Prasītāja arī uzskata, ka Komisijai bija jāpārbauda, vai Īslandes iestāžu veiktie pasākumi ir saderīgi ar samērīguma principu. Šiem pasākumiem bija maksimāli ierobežojošs raksturs, jo attiecīgā produkcija tika izņemta no apgrozības un paredzēta iznīcināšanai.

38      Prasītāja apgalvo, ka nav iesniegti pierādījumi par pārbaudīto produktu izcelsmi. Īslandes sagatavotais paziņojums attiecās uz kādas citas Francijā reģistrētas sabiedrības, proti, J. P. Viens SA, eksportētajiem āboliem. Tomēr prasītāja savu ābolu kravu bija pārdevusi Nīderlandē reģistrētai sabiedrībai. Līdz ar to neesot pierādīts, ka Īslandē pārbaudītās ābolu kravas īpašniece ir bijusi prasītāja.

39      Prasītāja apgalvo, ka Īslandes iestāžu sagatavotajā paziņojumā nav konstatēta nopietna un tūlītēja riska esamība, bet tikai un vienīgi maksimāli pieļaujamā dikofola satura pārsniegšana pārbaudītajā ābolu partijā. Šajā gadījumā neesot pastāvējis nopietns un tūlītējs risks. Turklāt Komisija neesot uzsākusi pati savu procedūru nopietna un tūlītēja riska gadījumā.

40      Prasītāja uzskata, ka ātras pārbaudes veikšana būtu ļāvusi konstatēt, ka veiktās analīzes uzrāda ābolu apstrādes laikā spēkā esošajiem tiesību aktiem atbilstošu dikofola saturu un ka patērētāji nebija apdraudēti. 2001. gada septembrī un oktobrī Francijas laboratoriju veiktās analīzes apstiprināja Anglijas tirgum paredzēto ābolu pilnīgu atbilstību Kopienu tiesību prasībām. Lai gan prasītāja atzīst, ka šīs analīzes tika veiktas citām ābolu partijām, nevis tām, kurām tās veica Īslandes iestādes, tā tomēr uzskata, ka šo analīžu negatīvais rezultāts ir būtisks apstiprinājums tās tirgoto produktu atbilstībai attiecīgajā tiesiskajā regulējumā noteiktajām prasībām.

41      Komisija norāda, ka RAPEX sistēmas ietvaros tai ir pienākums izplatīt visus paziņojumus, kuros konstatētas problēmas un risks saistībā ar tādiem pārtikas produktiem, kas neatbilst pārtikas produktu drošības prasībām. Saņemot informāciju no Īslandes kontaktiestādes par dikofola atliekvielu konstatēšanu Francijas izcelsmes ābolos tādā apmērā, kas pārsniedz maksimāli pieļaujamo daudzumu, tai bija pienākums izplatīt no Īslandes saņemto paziņojumu. Pretēji prasītājas apgalvotajam, produkts, kurā dikofola saturs ir augstāks par Kopienu tiesību aktos paredzēto, nav uzskatāms par drošu produktu.

42      Līdz ar to neviens no prasītājas paustajiem pārmetumiem neesot pamatots.

 Pirmās instances tiesas vērtējums

43      Vispirms ir jāatgādina, ka ar Direktīvu ir ieviestas divas dažādas procedūras produktu drošības pārbaudei un attiecīgu pasākumu veikšanai bīstama produkta konstatēšanas gadījumā.

44      Pirmā procedūra, kas ieviesta ar Direktīvas 6. un 7. pantu, ļauj valsts iestādēm paredzēt produkta realizēšanas nosacījumus, ko izstrādā, lai nodrošinātu produkta drošību, aizliegt laist tirgū produktu, kas izrādījies bīstams, un organizēt tirgū jau laistā produkta izņemšanu no apgrozības (6. panta 1. punkta d), g) un h) apakšpunkts). Ja valsts iestādes veic kādu no 6. panta 1. punktā paredzētajiem pasākumiem, tām par to ir jāinformē Komisija, kura, cik vien ātri iespējams apspriežoties ar attiecīgajām personām, pārbauda, vai veiktais pasākums ir pamatots, un nekavējoties informē par to valsts iestādes (7. pants).

45      Otrā procedūra, kas ir ieviesta ar Direktīvas 8. pantu un tās pielikumu, attiecas uz ārkārtas situācijām Kopienu līmenī: ja dalībvalstu iestādes veic vai plāno veikt ārkārtas pasākumus, lai nepieļautu attiecīgā produkta tirdzniecību nopietna un tūlītēja riska dēļ, ko šis produkts rada patērētāju veselībai un drošībai, tās nekavējoties par šiem pasākumiem informē Komisiju, kas, saņemot šo informāciju, pārbauda tās atbilstību Direktīvas noteikumiem un nosūta to pārējām valsts iestādēm, kuras savukārt nekavējoties informē Komisiju par to veiktajiem pasākumiem (8. pants). Detalizētāka šīs ātrās brīdināšanas sistēmas (RASFF sistēma) kārtība ir reglamentēta Direktīvas pielikumā.

46      Tādējādi valsts iestādēm, tiklīdz tās ir konstatējušas nopietnu un tūlītēju risku, kura ietekme sniedzas vai var sniegties ārpus attiecīgās valsts teritorijas, ir nekavējoties jāpaziņo par to Komisijai, vispirms – ja tas ir iespējams – apspriežoties ar attiecīgā produkta ražotāju vai izplatītāju. Šajā paziņojumā tostarp ir jāietver informācija, kas ļauj identificēt attiecīgo produktu un tā izplatīšanas ķēdi, ja šādu informāciju ir iespējams sniegt, ņemot vērā, ka sistēmas ietvaros liela nozīme ir informācijas izplatīšanas ātrumam (pielikuma 3. un 4. punkts). Komisija savukārt, vispirms pārbaudot saņemtās informācijas atbilstību Direktīvas 8. pantam, vajadzības gadījumā sazinās ar paziņojumu izdarījušo valsti un tūlīt pat pa teleksu vai pa faksu nosūta šo informāciju citu dalībvalstu kompetentajām iestādēm (pielikuma 7. punkts).

47      Šajā lietā no Īslandes iestāžu izmantotās veidlapas acīmredzami izriet, ka šīs iestādes ir vērsušās Komisijā tieši RAPEX sistēmas ietvaros, nevis ar mērķi noskaidrot, vai no Francijas caur Nīderlandi ievesto ābolu kravas izņemšana no apgrozības un iznīcināšana bija pamatojama ar Direktīvas 6. un 7. pantu. Ņemot vērā, ka šajos ābolos dikofola saturs 40 reizes pārsniedza maksimāli pieļaujamo daudzumu un ka to izplatīšanā bija iesaistītas trīs dažādas valstis, proti, Francija, Nīderlande un Īslande, Īslandes iestādes acīmredzami uzskatīja, ka ir jāinformē Komisija par risku, ka citi āboli, kas satur tādu pašu dikofola daudzumu, ir laisti tirgū citās valstīs. Saņemot šo informāciju, Komisija arī rīkojās tikai un vienīgi RAPEX sistēmas ietvaros, nosūtot no Īslandes saņemto paziņojumu, kā arī pārējos tam sekojošos paziņojumus visiem RAPEX sistēmas kontaktiestādēm.

48      Līdz ar to šī prasība par zaudējumu atlīdzību var attiekties vienīgi uz to atbildību, kas Komisijai jāuzņemas RAPEX sistēmas ietvaros. Šīs prasības mērķis turpretī nevar būt lūgums atlīdzināt zaudējumus, kas nodarīti tādēļ, ka 2001. gada 4. septembrī Īslandes iestādes izņēma no apgrozības attiecīgo ābolu kravu un to iznīcināja.

49      Šajā sakarā ir jānorāda, ka šajā datumā prasītājas nosaukums vēl nebija publiskots un prasītāja vēl nebija identificēta kā iespējamā attiecīgo ābolu eksportētāja. Turklāt Komisija par Īslandes iestāžu veiktajiem pasākumiem tika informēta tikai vēlāk, kā rezultātā tā nekādā ziņā nevar tikt atzīta par atbildīgu šajā sakarā. No tā izriet, ka konkrētajam iznākumam, kāds saistībā ar šo ābolu kravu pastāvēja Īslandē, šīs lietas izlemšanā nav nekādas nozīmes un ka iebildums par to, ka Komisija ir pārkāpusi samērīguma principu, ir noraidāms.

50      Attiecībā uz RAPEX sistēmu prasītāja būtībā apgalvo, ka nav nekādu pierādījumu tam, ka Īslandes iestāžu aizturēto ābolu kravu ir eksportējusi pati prasītāja. Prasītāja uzskata, ka gadījumā, ja Komisija pirms ātrās brīdināšanas sistēmas procedūras uzsākšanas būtu izpildījusi savu pienākumu pārbaudīt šo ābolu izcelsmi, tā būtu konstatējusi, ka prasītāja nav saistīta ar šo ābolu kravu. Prasītāja arī kritizē Komisiju par to, ka tā nav pārbaudījusi, vai attiecīgā ābolu krava patiešām rada nopietnu un tūlītēju risku veselībai, jo tikai ar to vien, ka ir pārsniegts maksimāli pieļaujamais dikofola saturs, šajā sakarā nav pietiekami. Tā arī piebilst, ka, kā tas redzams no Francijā 2001. gada septembrī un oktobrī veikto analīžu rezultātiem, veicot ātru pārbaudi, būtu bijis iespējams konstatēt, ka tās eksportētajos ābolos šis maksimāli pieļaujamais daudzums nebija pārsniegts.

51      Šajā sakarā ir jāatgādina, ka saskaņā ar RAPEX sistēmu, kuras ietvaros ir paredzēts, ka valsts iestādēm ir, pirmkārt, “jāizvērtē katrs atsevišķais gadījums”, jo “nav iespējams noteikt konkrētus un precīzus kritērijus tam, kas ir uzskatāms par nopietnu un tūlītēju risku”, un, otrkārt, “jāiegūst pēc iespējas pilnīgāka informācija par attiecīgo produktu un tā radītā riska raksturu, samērojot šo mērķi ar nepieciešamību rīkoties pēc iespējas ātri” (Direktīvas pielikuma 2. un 3. punkts), nopietna un tūlītēja riska patērētāju veselībai un drošībai konstatēšana ir vienīgi valsts iestāžu, nevis Komisijas kompetencē. Turklāt valsts iestādēm pēc tam, kad tās ir konstatējušas nopietna un tūlītēja riska esamību, kura ietekme sniedzas vai var sniegties ārpus attiecīgās valsts teritorijas, nekavējoties ir jāinformē par to Komisija un jāiesniedz tai informācija, kas ļautu identificēt attiecīgo produktu un tā izplatīšanas ķēdi (Direktīvas pielikuma 4. punkts).

52      Kaut arī saskaņā ar Direktīvas pielikuma 7. punktu Komisijai ir pienākums pārbaudīt “saņemtās informācijas atbilstību [..] Direktīvas 8. pantam”, šis pienākums nozīmē vienīgi to, ka Komisijai ir jāpārbauda, vai šī informācija pati par sevi var tikt ietverta šīs tiesību normas piemērošanas jomā, bet tādu attiecīgo secinājumu un analīžu precizitāte, kuru rezultātā valsts iestādes nosūtīja šo informāciju, netiek pārbaudīta. Kā jau tikko norādīts, atbildība par šiem secinājumiem un analīzēm ir tikai un vienīgi valsts iestādēm. No tā izriet, ka Komisijai pirms tās 2001. gada 14. septembra paziņojuma izplatīšanas nebija nedz pienākuma, nedz arī tiesību pārbaudīt, vai attiecīgo Īslandē aizturēto ābolu kravu patiešām bija eksportējusi prasītāja.

53      Attiecībā uz patērētāju veselības apdraudējuma novēršanu pietiek norādīt, ka šajā lietā pastāv ticami pierādījumi, kas apstiprina saistību starp prasītāju un Īslandē aizturēto ābolu kravu. No Īslandes iestāžu iegūtās un nosūtītās informācijas izrietēja, ka attiecīgajai ābolu kravai ir Francijas izcelsme un ka tie ir ievesti caur Nīderlandi, tostarp norādot Nīderlandē reģistrētu sabiedrību ar nosaukumu Greevecetrus. Nīderlandes iestāžu vēlāk sniegtajā informācijā bija arī precizētas izplatīšanā iesaistītās sabiedrības, tostarp norādot sabiedrību ar nosaukumu “Greve” (Nīderlande), Alkmārā (Nīderlande) reģistrētu sabiedrību ar nosaukumu “Bosch” un prasītājas nosaukumu. Kā izriet no pašas prasītājas iesniegtajiem 2001. gada augusta rēķiniem, tā bija pārdevusi Francijas izcelsmes ābolus Nīderlandē reģistrētai sabiedrībai ar nosaukumu van den Bosch Alkmārā. Šādos apstākļos nevar uzskatīt, ka Komisija ar savu 2001. gada 14. septembra paziņojumu, kurā bija ietverta Nīderlandes iestāžu sniegtā informācija, būtu izplatījusi nepatiesu informāciju.

54      Tā kā šajā sakarā var pastāvēt zināmas neskaidrības, ir jānorāda, ka saskaņā ar sabiedrības veselības aizsardzības jomā dominējošo piesardzības principu kompetentajai iestādei var būt pienākums veikt atbilstošus pasākumus, lai novērstu iespējamo sabiedrības veselības apdraudējumu, negaidot, kamēr pilnībā tiek pierādīta šī riska faktiskā esamība un nopietnība (šajā sakarā skat. Pirmās instances tiesas 2002. gada 11. septembra spriedumu lietā T‑13/99 Pfizer Animal Health/Padome, Recueil, II‑3305. lpp., 139. punkts un tajā minētā judikatūra, un 2003. gada 21. oktobra spriedumu lietā T‑392/02 Solvay Pharmaceuticals/Padome, Recueil, II‑4555. lpp., 121. un 122. punkts). Ja pirms šādu pasākumu veikšanas būtu jāsagaida visu vajadzīgo pārbaužu rezultāti, piesardzības principam tiktu atņemta tā lietderīgā iedarbība (iepriekš minētais spriedums lietā Pfizer Animal Health/Padome, 142., 386. un 387. punkts). Šī argumentācija attiecas arī uz Direktīvā paredzēto ātrās brīdināšanas sistēmu. Prasītājai, kuru ir nelabvēlīgi ietekmējusi šī ātrās brīdināšanas sistēma, kas izveidota ar mērķi aizsargāt cilvēku veselību, ir jāsamierinās ar šīm negatīvajām ekonomiskajām sekām, jo sabiedrības veselības aizsardzībai ir izšķiroša nozīme salīdzinājumā ar ekonomiskiem apsvērumiem (iepriekš minētie spriedumi lietā Solvay Pharmaceuticals/Padome, 121. punkts, un lietā Pfizer Animal Health/Padome, 456. punkts).

55      Kaut arī prasītāja šajā kontekstā apgalvo, ka tas vien, ka tiek pārsniegts maksimāli pieļaujamais dikofola daudzums 0,02 mg/kg apmērā, uzreiz nenozīmē nopietnu un tūlītēju sabiedrības veselības apdraudējumu, vēl jo vairāk tāpēc, ka iepriekš atļautais dikofola daudzums bija 1 mg/kg, pietiek atgādināt, pirmkārt, ka Komisijai RAPEX sistēmas ietvaros nav jāatspēko tie secinājumi un analīzes, kuru rezultātā valsts iestādes nolēma, ka pastāv nopietns un tūlītējs risks, lai tiktu uzsākta darbība šīs sistēmas ietvaros, un, otrkārt, ka ir vispārzināms, ka aizturētajos ābolos dikofola daudzums bija 0,8 mg/kg, lai gan maksimāli pieļaujamais daudzums bija 0,02 mg/kg. Prasītāja – kas atbilstoši EKL 241. pantam nav apstrīdējusi tiesiskā regulējuma, ar kuru noteikts šis maksimālais apmērs, likumību, – nekādā veidā nav pierādījusi, ka tādu ābolu patērēšana, kuros dikofola saturs 40 reizes pārsniedz maksimāli pieļaujamo līmeni, negatīvi neietekmē patērētāju veselību, lai gan no šajā jomā pastāvošajām jaunākajām zinātniskajām atziņām izriet, ka iepriekš pastāvošais maksimāli pieļaujamais daudzums ir jāaizstāj ar 0,02 mg/kg.

56      Attiecībā uz iebildumiem, kas attiecas uz Direktīvas 7. panta 2. punkta un tiesību uz aizstāvību pārkāpumu, jo Komisija nav apspriedusies ar prasītāju pirms tās nosaukuma, kā arī tās adreses, tālruņa un faksa numura publiskošanas RAPEX sistēmas ietvaros, ir jānorāda, ka šīs sistēmas ietvaros Komisijai nav pienākums katrā konkrētajā gadījumā veikt šādu apspriešanos, jo Direktīvas 7. panta 2. punkts neattiecas uz ātrās brīdināšanas sistēmu, kas ar mērķi aizsargāt patērētāju veselību ieviesta ar šo direktīvu. Šis mērķis nodrošināt ātri īstenojamu aizsardzību turklāt būtu grūti realizējams, ja Komisijai pirms informācijas saistībā ar Direktīvu nosūtīšanas pārējām REPAX sistēmas kontaktiestādēm vienmēr vajadzētu ņemt vērā attiecīgā uzņēmuma paustos apsvērumus un iebildumus.

57      Arī tas, ka Komisija nebija apspriedusies ar prasītāju, nav tiesību uz aizstāvību principa pārkāpums. Kaut arī ir tā, ka šis princips paredz Komisijas pienākumu uzklausīt ieinteresēto personu pirms tai nelabvēlīga pasākuma veikšanas (skat., piemēram, Pirmās instances tiesas 2003. gada 8. maija spriedumu lietā T‑82/01 Josanne u.c./Komisija, Recueil, II‑2013. lpp., 77. punkts un tajā minētā judikatūra), ir jākonstatē, ka Komisija šajā lietā nav veikusi nekādu pasākumu, kurš tieši attiektos uz prasītāju un būtu tai nelabvēlīgs. Tā ir vienīgi izplatījusi paziņojumu, proti, no Nīderlandes kontaktiestādes 2001. gada 14. septembrī saņemto informāciju, kas atbilstoši Direktīvas pielikuma 4. punktam ļauj identificēt attiecīgo ābolu kravu un ar to saistīto izplatīšanas ķēdi.

58      Ir tiesa, ka Direktīvas pielikumā, proti, tā 7. un 8. punktā, ir paredzēts, ka Komisija “var”, pirmkārt, sazināties ar tās valsts attiecīgo iestādi, kura tiek uzskatīta par produkta izcelsmes valsti, lai veiktu attiecīgās pārbaudes, un, otrkārt, “ārkārtējos apstākļos”, “ja tā to uzskata par vajadzīgu”, uzsākt pārbaudi pati pēc savas ierosmes. Nav izslēgts, ka Komisijai šādos gadījumos var nākties konsultēties ar attiecīgo uzņēmumu, saistībā ar kuru ir izplatīts ātrās brīdināšanas paziņojums. Tomēr prasītāja nav pierādījusi, ka Komisija šajā lietā pastāvošajos apstākļos būtu kļūdījusies, neapspriezdamās ar prasītāju.

59      Vienīgais šajā aspektā sniegtais arguments ir tāds, ka prasītājas 2001. gadā uz Nīderlandi eksportētajos ābolos dikofola saturs to apstrādes brīdī 2001. gada janvārī nepārsniedza Francijā tajā laikā maksimāli pieļaujamo daudzumu 1 mg/kg apmērā. Prasītāja tādēļ, šķiet, uzskata, ka, ņemot vērā īpašo situāciju, kas radās, 2001. gada jūlijā grozot tiesisko regulējumu attiecībā uz maksimāli pieļaujamo dikofola daudzumu, kas notika laikā, kamēr Francijas izcelsmes āboli atradās ceļā uz eksportēšanas valsti, Komisijai bija jāņem vērā prasītājas komercintereses, apspriežoties ar to.

60      Šim apgalvojumam nevar piekrist.

61      Pirmkārt, prasītāja nav precizējusi tās eksporta darījumu datumus, un vienīgās norādes šajā sakarā ir atrodamas 2001. gada augusta rēķinos, kas apliecina piegādes sabiedrībai van denBosch Alkmārā (Nīderlande). Tomēr šīs norādes nepierāda, ka 2001. gada janvārī apstrādātie āboli patiešām tika izvesti no Francijas teritorijas un nonāca galamērķa valstī līdz 2001. gada jūlijam. Pilnībā iespējams arī tas, ka šie āboli tika eksportēti tikai 2001. gada augustā.

62      Otrkārt, Kopienu tiesisko regulējumu par maksimāli pieļaujamo dikofola daudzumu augļos un dārzeņos veido virkne Padomes direktīvu, kas adresētas dalībvalstīm ar mērķi nodrošināt to ieviešanu. Francijā maksimāli pieļaujamais dikofola daudzums – 0,02 mg/kg – tika ieviests ar 2001. gada 8. februāra rīkojumu, ar kuru grozīts 1992. gada 5. augusta lēmums par pesticīdu atliekvielu maksimāli pieļaujamo daudzumu atsevišķos augu izcelsmes produktos un uz tiem (2001. gada 3. aprīļa JORF, 5200. lpp.). Kā izriet no šī rīkojuma preambulas, šis pasākums tika veikts ar mērķi transponēt Komisijas 2000. gada 22. jūnija Direktīvu 2000/42/EK, ar ko groza pielikumus Padomes Direktīvām 86/362/EEK, 86/363/EEK un 90/642/EEK par pesticīdu atliekvielu maksimāli pieļaujamo daudzumu noteikšanu attiecīgi labībā un uz tās, dzīvnieku izcelsmes pārtikas produktos un uz tiem un dažos augu izcelsmes produktos, tajā skaitā augļos un dārzeņos (OV L 158, 51. lpp.), kura atbilstoši tās 4. pantam dalībvalstīm bija jātransponē vēlākais līdz 2001. gada 28. februārim, jo transponētajiem pasākumiem ir jābūt piemērojamiem no 2001. gada 1. jūlija. Šī direktīva Eiropas Kopienu Oficiālajā Vēstnesī tika publicēta 2000. gada 30. jūnijā. Līdz ar to, sākot no šī datuma, ikvienam rūpīgam un pienācīgi informētam tirgus dalībniekam sava komerdarbība ir jāīsteno tādā veidā, lai eksportam paredzētajos ābolos, kuri var tikt laisti apgrozībā pēc 2001. gada jūnija, būtu ievērots jaunais maksimāli pieļaujamais dikofola daudzums. Tādējādi prasītāja – kura atbilstoši EKL 241. pantam nav apstrīdējusi nedz tiesiskā regulējuma, ar kuru maksimāli piejaujamais dikofola daudzums noteikts 0,02 mg/kg līmenī, nedz šī tiesiskā regulējuma spēkā stāšanās datuma likumīgumu – nevar pārmest Komisijai, ka tā, iepriekš neapspriežoties ar prasītāju, ir izplatījusi Nīderlandes paziņojumu RAPEX sistēmas ietvaros.

63      Katrā ziņā, pat ja būtu notikusi iepriekšēja apspriešanās ar prasītāju, tas nebūtu atturējis Komisiju no šī paziņojuma, kurā bija norādīts prasītājas nosaukums, kā arī tās adrese, tālruņa un faksa numurs, izplatīšanas. Būtībā vienīgais efektīvais veids, kādā prasītāja varēja nodrošināties pret RAPEX sistēmas negatīvajām sekām, bija neatkarīgas personas vai iestādes kontrolē izņemt paraugu no ābolu partijas, kuru paredzēts eksportēt uz Nīderlandi, un veikt oficiāli sertificētas dikofola satura šajā paraugā analīzes. Tikai ar tūlītēju šādu sertificētu analīžu rezultātu iesniegšanu apspriedes ar prasītāju ietvaros būtu bijis iespējams izvairīties no prasītājas nosaukuma publiskošanas RAPEX sistēmas ietvaros. Tomēr prasītāja nav nedz apgalvojusi, nedz pierādījusi, ka tā in tempore non suspecto ir veikusi attiecīgo ābolu pārbaudes iepriekš aprakstītajā veidā.

64      Attiecībā uz Francijā 2001. gada septembrī veiktajām analīzēm, kas esot apstiprinājušas prasītājas eksportētās ābolu kravas saderīgumu ar Kopienu tiesisko regulējumu, pietiek atgādināt, ka šīs analīzes netika veiktas attiecībā uz Īslandē aizturēto ābolu partiju. Līdz ar to ar šīm analīzēm nav iespējams apstiprināt, ka Īslandes iestāžu veiktās analīzes ir bijušas kļūdainas. Ar tām ir iespējams vienīgi pierādīt, ka 2001. gada septembrī pārbaudītā ābolu partija atbilda spēkā esošajam tiesiskajam regulējumam.

65      Šajā kontekstā Komisija nevar būt atbildīga arī par to, ka Īslandē pārbaudītā ābolu partija pēc tās izņemšanas no apgrozības acīmredzami vairs neeksistē un ka tādēļ vairs nav iespējams pārbaudīt Īslandes iestāžu veikto analīžu pareizību un precīzi noteikt, ka attiecīgā ābolu partija ir tieši tā, kuru prasītāja eksportējusi uz Nīderlandi. Kā iepriekš norādīts, Komisija RAPEX sistēmas ietvaros ir atbildīga tikai par informācijas apriti.

66      Visbeidzot, prasītāja nevar arī pārmest Komisijai, ka tā, publiskojot tās nosaukumu, kā arī tās adresi, tālruņa un faksa numuru, ir pārkāpusi konfidencialitātes pienākumu. Būtībā Direktīvas pielikumā, proti, tā 6. punktā, expressis verbis ir paredzēts, ka nepieciešamībai veikt efektīvus pasākumus patērētāju aizsardzībai parasti ir dodama priekšroka pār konfidencialitātes nodrošināšanu. Tomēr, tā kā Īslandes iestāžu sagatavotajā ātrās brīdināšanas paziņojumā bija norādīts uz dikofola klātbūtni “caur Nīderlandi izplatītajos Francijas izcelsmes ābolos”, gan kompetentās iestādes, gan attiecīgie tirgus dalībnieki bija ieinteresēti, lai iesaistīto uzņēmumu loks būtu pēc iespējas šaurāks, jo pretējā gadījumā būtu iespējams, ka tiktu boikotēti visi Francijas izcelsmes āboli. Kā iepriekš norādīts, prasītājas nosaukuma publiskošana šajā lietā pastāvošajos apstākļos ir uzskatāma par informāciju, kas ir gan ticama, gan nepieciešama sabiedrības veselības aizsardzības nolūkā.

67      No visa iepriekš minētā izriet, ka prasītāja nav pierādījusi, ka Komisija ir pieļāvusi kļūdu, kas varētu būt pamats tās atbildībai. Līdz ar to prasība ir pilnībā noraidāma, un nav jāpārbauda cēloņsakarības un šķietami nodarīto zaudējumu esamība.

 Par tiesāšanās izdevumiem

68      Atbilstoši Pirmās instances tiesas Reglamenta 87. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā prasītājai spriedums ir nelabvēlīgs, tai jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus saskaņā ar Komisijas prasījumiem.

Ar šādu pamatojumu

PIRMĀS INSTANCES TIESA (otrā palāta)

nospriež:

1)      prasību noraidīt;

2)      prasītāja atlīdzina tiesāšanās izdevumus.

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2004. gada 10. martā.

* Tiesvedības valoda – franču.