Lieta C‑418/02
Praktiker Bau- und Heimwerkermärkte AG
(Bundespatentgericht lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Preču zīmes – Direktīva 89/104/EEK – Preču zīmes, kas attiecas uz pakalpojumiem – Reģistrācija – Mazumtirdzniecībā sniegti pakalpojumi – Pakalpojumu satura precizēšana – Attiecīgo pakalpojumu līdzība ar precēm vai citiem pakalpojumiem
Ģenerāladvokāta Filipa Ležē [Philippe Léger] secinājumi, sniegti 2005. gada 13. janvārī
Tiesas spriedums (otrā palāta) 2005. gada 7. jūlijā
Sprieduma kopsavilkums
1. Tiesību aktu tuvināšana — Preču zīmes – Direktīva 89/104 — Preču zīmes, kas attiecas uz pakalpojumiem — Jēdziens “pakalpojumi” — Jēdziens Kopienu tiesībās — Vienveidīga interpretācija
(Padomes Direktīva 89/104)
2. Tiesību aktu tuvināšana – Preču zīmes – Direktīva 89/104 — Preču zīmes, kas attiecas uz pakalpojumiem — Jēdziens “pakalpojumi” — Preču mazumtirdzniecība — Iekļaušana — Reģistrācijas nosacījumi
(Padomes Direktīvas 89/104 2. pants)
1. Tiesas ziņā ir sniegt Kopienas tiesību sistēmas ietvaros vienveidīgu jēdziena “pakalpojumi” interpretāciju Direktīvas 89/104, ar ko tuvina dalībvalstu tiesību aktus attiecībā uz preču zīmēm, nozīmē.
Pakalpojumu, kurus var aizsargāt ar reģistrētu preču zīmi, būtības un satura noteikšana ir pakļauta nevis reģistrēšanas procesuālajiem noteikumiem, attiecībā uz kuru noteikšanu dalībvalstīm ir pilna rīcības brīvība, bet gan materiāltiesiskajiem nosacījumiem par preču zīmju piešķirto tiesību iegūšanu. Turklāt, ja jēdziens “pakalpojumi” būtu dalībvalstu kompetencē, tad tā rezultātā, iespējams, pastāvētu dažādi uz pakalpojumiem attiecinātu preču zīmju reģistrācijas nosacījumi atkarībā no attiecīgās valsts tiesību aktiem. Tādējādi mērķis – panākt “vienlīdzīgus nosacījumus” attiecībā uz preču zīmju tiesībām visās dalībvalstīs – netiktu sasniegts.
(sal. ar 30.–33. punktu)
2. Direktīvā 89/104, ar ko tuvina dalībvalstu tiesību aktus attiecībā uz preču zīmēm, lietotais jēdziens “pakalpojumi” ietver pakalpojumus, kas sniegti preču mazumtirdzniecības ietvaros. Neviens imperatīvs iemesls, kas izriet no Direktīvas vai Kopienas tiesību vispārējiem principiem, neiestājas pret to, ka šos pakalpojumus aptvertu jēdziens “pakalpojumi” Direktīvas nozīmē, un tādējādi neiestājas pret tirgotāja tiesībām, reģistrējot preču zīmi, iegūt šīs preču zīmes kā paša sniegtu pakalpojumu izcelsmes norādes aizsardzību.
Preču zīmes reģistrācijas vajadzībām nav konkrēti jānosaka viens vai vairāki attiecīgie pakalpojumi. Tomēr precizēšana ir vajadzīga precēm vai preču tipiem, uz kuriem pakalpojumi attiecas.
(sal. ar 35., 39., 52. punktu un rezolutīvās daļas 1) un 2) punktu)
TIESAS SPRIEDUMS (otrā palāta)
2005. gada 7. jūlijā (*)
Preču zīmes – Direktīva 89/104/EEK – Preču zīmes, kas attiecas uz pakalpojumiem – Reģistrācija – Mazumtirdzniecībā sniegti pakalpojumi – Pakalpojumu satura precizēšana – Attiecīgo pakalpojumu līdzība ar precēm vai citiem pakalpojumiem
Lieta C‑418/02
par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši EKL 234. pantam,
ko Bundespatentgericht (Vācija) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2002. gada 15. oktobrī un Tiesā reģistrēts 2002. gada 20. novembrī, tiesvedībā
Praktiker Bau‑ und Heimwerkermärkte AG.
TIESA (otrā palāta)
šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs K. V. A. Timmermanss [C. W. A. Timmermans], tiesneši K. Gulmans [C. Gulmann] (referents), R. Šintgens [R. Schintgen], N. Kolnerika [N. Colneric] un H. N. Kunja Rodrigess [J. N. Cunha Rodrigues],
ģenerāladvokāts F. Ležē [P. Léger],
sekretāre M. Muhika Arsamendi [M. Múgica Arzamendi], galvenā administratore,
ņemot vērā rakstveida procesu un tiesas sēdi 2004. gada 1. jūlijā,
ņemot vērā apsvērumus, ko iesniedza:
– Praktiker Bau‑ und Heimwerkermärkte AG vārdā – M. Šēfers [M. Schaeffer], Rechtsanswalt,
– Francijas valdība vārdā – Ž. de Bergess [G. de Bergues] un A. Bodāra‑Ermāna [A. Bodard‑Hermant], pārstāvji,
– Austrijas valdība vārdā – E. Rīdls [E. Riedl], pārstāvis,
– Apvienotās Karalistes valdība vārdā – K. Mandži [K. Manji], pārstāvis, kam palīdz M. Tepins [M. Tappin], barrister,
– Eiropas Kopienu Komisija vārdā – N. B. Rasmusens [N. B. Rasmussen] un S. Frīza [S. Fries], pārstāvji,
noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus tiesas sēdē 2005. gada 13. janvārī,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt 2. pantu, 4. panta 1. punkta b) apakšpunktu un 5. panta 1. punkta b) apakšpunktu Padomes 1988. gada 21. decembra Pirmajā direktīvā 89/104/EEK, ar ko tuvina dalībvalstu tiesību aktus attiecībā uz preču zīmēm (OV 1989, L 40, 1. lpp.) (turpmāk tekstā – “Direktīva”).
2 Šis lūgums tika izteikts procesā starp Praktiker Bau‑ und Heimwerkermärkte AG (turpmāk tekstā – Praktiker Märkte) un Deutsches Patent‑ und Markenamt (Vācijas Patentu un preču zīmju valdi) par preču zīmes reģistrēšanu attiecībā uz pakalpojumiem, ko sniedz mazumtirdzniecībā.
Atbilstošās tiesību normas
3 Direktīvas 2. pants nosaka:
“Preču zīme var sastāvēt no jebkuriem apzīmējumiem, ko var attēlot grafiski, jo īpaši no vārdiem, ieskaitot personu vārdus, zīmējumiem, burtiem, cipariem, preču vai to iepakojuma formas ar nosacījumu, ka šādi apzīmējumi spēj parādīt atšķirību viena uzņēmuma precēm vai pakalpojumiem no citu uzņēmumu precēm vai pakalpojumiem.”
4 Šīs direktīvas 4. panta 1. punkts nosaka:
“Preču zīmi nereģistrē vai, ja tā ir reģistrēta, pasludina par spēkā neesošu:
a) ja tā ir identiska ar agrāku preču zīmi, un preces vai pakalpojumi, kam preču zīmi piemēro vai reģistrē, ir identiski ar precēm vai pakalpojumiem, kuriem tiek aizsargāta agrākā preču zīme;
b) ja preču zīmes identitātes vai līdzības ar agrāko preču zīmi vai preču vai pakalpojumu, uz ko attiecas šīs preču zīmes, identitātes vai līdzības dēļ iespējamas asociācijas ar agrāko preču zīmi.
[b) ja preču zīmes identitātes vai līdzības ar agrāko preču zīmi vai preču vai pakalpojumu, uz kuriem attiecas šīs preču zīmes, identitātes vai līdzības dēļ sabiedrībai pastāv sajaukšanas iespēja, kas ietver asociācijas iespēju ar agrāko preču zīmi.]”
5 Direktīvas 5. panta 1. punkts nosaka:
“Reģistrētā preču zīme piešķir īpašniekam šajā ziņā ekskluzīvas tiesības. Īpašniekam ir tiesības atturēt visas trešās personas, kas nav saņēmušas viņa piekrišanu lietot [izmantot] komercdarbībā:
a) jebkuru apzīmējumu, kas ir identisks preču zīmei, attiecībā uz precēm vai pakalpojumiem, kuri ir identiski tiem, attiecībā uz ko ir reģistrēta preču zīme;
b) jebkuru apzīmējumu, ja tā identitātes vai līdzības preču zīmei un preču vai pakalpojumu, uz ko attiecas preču zīme, identitātes vai līdzības dēļ pastāv varbūtība maldināt sabiedrību [sabiedrībai pastāv sajaukšanas iespēja], kas ietver asociācijas iespēju starp apzīmējumu un preču zīmi.”
6 Direktīvas divpadsmitais apsvērums nosaka, ka ir nepieciešams, lai šīs direktīvas noteikumi pilnībā saskanētu ar Parīzes Konvencijas rūpnieciskā īpašuma aizsardzībai noteikumiem, kas ir parakstīta 1883. gada 20. martā Parīzē, pēdējo reizi pārskatīta 1967. gada 14. jūlijā Stokholmā un grozīta 1979. gada 28. septembrī (Apvienoto Nāciju līgumu krājums (Recueil des traités des Nations unies), 828. sējums, Nr. 11851, 305. lpp., turpmāk tekstā – “Parīzes Konvencija”), kas ir saistoša visām Kopienas dalībvalstīm.
7 Pārskatītais un grozītais 1957. gada 15. jūnija Nicas Nolīgums par preču un pakalpojumu starptautisko klasifikāciju preču zīmju reģistrācijas vajadzībām (turpmāk tekstā – “Nicas Nolīgums”) tika pieņemts, pamatojoties uz Parīzes Konvencijas 19. pantu, kas rezervē Savienības valstīm tiesības atsevišķi slēgt savstarpējus nolīgumus par rūpnieciskā īpašuma aizsardzību.
8 Klasifikācijā, ko tas izveido (turpmāk tekstā – “Nicas Klasifikācija”), 35. klase attiecībā uz pakalpojumiem ir nosaukta šādi:
“Reklāma;
komercdarbības vadība;
komercdarbības administrēšana;
biroja darbi.”
9 Paskaidrojošā piezīme attiecībā uz šo klasi precizē:
“[..]
Šī klase jo īpaši ietver:
– pakalpojumus, kas attiecas uz preču atlasi un izvietošanu citu personu labā (izņemot to transportēšanu), lai dotu patērētājiem iespēju šīs preces ērti aplūkot un iegādāties.
[..]
Šī klase neietver jo īpaši:
– uzņēmuma darbības, kura galvenā funkcija ir preču pārdošana, t.i., tāda uzņēmuma darbības, kas tiek saukts par komercuzņēmumu;
[..].”
10 Nicas Nolīguma 2. pants nosaka:
“1) Saskaņā ar šajā Nolīgumā paredzētajām prasībām Klasifikācijas spēks ir tāds, kādu tai piešķir katra Īpašās savienības valsts. Citastarp Klasifikācija neuzliek saistības Īpašās savienības valstīm nedz attiecībā uz jebkurai konkrētai zīmei piešķirtās aizsardzības apjoma novērtējumu, nedz pakalpojumu zīmju atzīšanu.
2) Katra Īpašās savienības valsts patur tiesības preču un pakalpojumu Klasifikāciju izmantot kā pamatsistēmu vai apakšsistēmu.
3) Oficiālos dokumentos un publikācijās, kas attiecas uz zīmju reģistrāciju, Īpašās savienības valstu kompetentās iestādes iekļauj Klasifikācijas klašu numurus, kam piederas preces vai pakalpojumi, kuriem zīme ir reģistrēta.
[..]”
Pamata prāva un prejudiciālie jautājumi
11 Praktiker Märkte iesniedza Deutsches Patent‑ und Markenamt preču zīmes “Praktiker” reģistrācijas pieteikumu it īpaši attiecībā uz pakalpojumu, kas tiek raksturots kā “būvniecības, labiekārtošanas un dārzniecības un citu patēriņa preču mazumtirdzniecība “do‑it‑yourself ” sektoram”.
12 Deutsches Patent‑ und Markenamt noraidīja šo reģistrācijas pieteikumu. Tā uzskatīja, ka jēdziens “mazumtirdzniecība”, attiecībā uz kuru tika pieteikta reģistrācija, nenorāda neatkarīgus pakalpojumus, kuriem ir autonoma ekonomiska nozīme. Tā uzskatīja, ka tas ir vērsts tikai uz preču izplatīšanu kā tādu. Ekonomiskās darbības, kas veido preču izplatīšanas būtību, proti, preču pirkšana un pārdošana, nav pakalpojumi, attiecībā uz kuriem var reģistrēt preču zīmi. Šajā ziņā preču zīmes aizsardzību var iegūt, tikai piesakot reģistrācijai preču zīmi, kas attiecas uz dažādām tirgū laistajām precēm.
13 Praktiker Märkte lēmumu atteikt reģistrāciju pārsūdzēja Bundespatentgericht [Vācijas Patentu un preču zīmju tiesā]. Tā apgalvoja, ka ekonomiskās attīstības tendence pakalpojumu sabiedrības virzienā rada nepieciešamību no jauna izvērtēt mazumtirdzniecību kā pakalpojumu. Patērētāja lēmumu veikt pirkumu arvien vairāk ietekmēs ne tikai preces pieejamība un cena, bet arī citi aspekti, tādi kā preču dažādība vai sortiments, to pasniegšana, personāla sniegtie pakalpojumi, reklāma, veikala tēls, atrašanās vieta utt. Šādi mazumtirdzniecībā sniegti pakalpojumi ļauj mazumtirgotājiem nošķirt sevi no konkurentiem. Ir jābūt iespējai aizsargāt šādus pakalpojumus ar preču zīmi, kas attiecas uz pakalpojumiem. Preču zīmju aizsardzību attiecībā uz mazumtirgotāja sniegtiem pakalpojumiem ir akceptējis ne tikai Iekšējā tirgus saskaņošanas birojs (preču zīmes, paraugi un modeļi) (ITSB), bet arī vairums dalībvalstu. Šī jautājuma vienveidīgs vērtējums Kopienā ir obligāts.
14 Šajā kontekstā Bundespatentgericht nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“1) Vai preču mazumtirdzniecība ir pakalpojums Direktīvas 2. panta nozīmē?
Gadījumā, ja uz šo jautājumu tiek sniegta apstiprinoša atbilde:
2) Cik lielā mērā šādu mazumtirgotāja sniegtu pakalpojumu saturs ir jāprecizē, lai nodrošinātu preču zīmes aizsardzības priekšmeta noteiktību, kas ir nepieciešama, lai
a) izpildītu Direktīvas 2. pantā definēto preču zīmes funkciju, proti, nošķirt viena uzņēmuma preces un pakalpojumus no cita uzņēmuma precēm un pakalpojumiem, un
b) definētu šādas preču zīmes aizsardzību konflikta gadījumā?
3) Cik lielā mērā ir jādefinē līdzības apjoms (Direktīvas 4. panta 1. punkta b) apakšpunkts un 5. panta 1. punkta b) apakšpunkts) starp mazumtirgotāja sniegtiem pakalpojumiem un
a) citiem pakalpojumiem, ko sniedz saistībā ar preču izplatīšanu,
vai
b) precēm, ko izplata attiecīgais mazumtirgotājs?”
15 Iesniedzējtiesa atzīmē, ka Direktīvas 2. pants nesatur šajā pantā izmanto terminu “preces” un “pakalpojumi” definīcijas.
16 Iesniedzējtiesa uzskata, ka mazumtirgotāja neatkarīgās darbības būtība, kuru īstenojot tas tieši konkurē ar citiem preču izplatītājiem un attiecībā uz kuru varētu būt nepieciešama neatkarīga preču zīmes aizsardzība, ir specifiskas pārdošanas darbības, kas ļauj veikt šādu preču izplatīšanu, neaprobežojoties tikai ar to. Tajā ietilpst dažādu uzņēmumu preču sagrupēšana, lai izveidotu sortimentu un piedāvātu tās pārdošanā no vienas izplatīšanas vienības gan tradicionālajā tirdzniecībā, gan pasta pasūtījumu sistēmā vai e‑komercijā. Kaut gan par šiem pakalpojumiem individuāliem klientiem netiek piestādīti atsevišķi rēķini, tomēr ir jāuzskata, ka šie pakalpojumi tiek sniegti par maksu uz peļņas rēķina.
17 Tomēr, pēc Bundespatentgericht domām, lai izpildītu preču zīmes funkciju – parādīt izcelsmi, priekšmetam, kuram ir piešķirta aizsardzība, ir jābūt pietiekami precīzam. Vispārēji termini, tādi kā “mazumtirdzniecības pakalpojumi”, nav pietiekami, lai izpildītu šīs noteiktības prasības attiecībā uz ekskluzīvām tiesībām. Ierobežojumi, kas attiecas tikai uz izplatītajām precēm, neizslēdz jēdziena “mazumtirdzniecība” nenoteikto raksturu attiecīgajā jomā. Tas nesniedz atbildi uz jautājumu par to, kādi pakalpojumi papildus vienkāršai šo preču pārdošanai ir aptverti. Līdzīgus iebildumus var izvirzīt attiecībā uz tirdzniecības punkta veida precizēšanu, piemēram, “universālveikals” vai “lielveikals”.
18 Nepieciešamība preču zīmju reģistrēšanas ietvaros definēt jēdziena “mazumtirgotāja sniegtie pakalpojumi” saturu īpaši rodas, interpretējot jēdzienu “sajaukšanas iespēja” Direktīvas 4. panta 1. punkta b) apakšpunktā un 5. panta 1. punkta b) apakšpunktā. Reģistrācijas procesā pat saprātīga jēdziena “mazumtirgotāja sniegtie pakalpojumi” definīcija beigu beigās būtu nepietiekama, ja reģistrētajai pakalpojumu zīmei piešķirtu nekontrolētu aizsardzības apjomu plašas “pakalpojumu un preču līdzības” interpretācijas rezultātā.
Par prejudiciālajiem jautājumiem
Par pirmajiem diviem jautājumiem
19 Uzdodot pirmos divus jautājumus, kas ir jāskata kopā, Bundespatentgericht pēc būtības vaicā, vai Direktīvā, it īpaši tās 2. pantā, lietotais jēdziens “pakalpojumi” ir jāinterpretē kā tāds, kas ietver pakalpojumus, ko sniedz saistībā ar preču mazumtirdzniecību, un, ja tā, vai uz pakalpojumiem attiecinātas preču zīmes reģistrēšana saistībā ar šiem pakalpojumiem ir pakļauta prasībai veikt precizējumus.
Tiesai iesniegtie apsvērumi
20 Praktiker Märkte uzskata, ka preču mazumtirdzniecība ir pakalpojums Direktīvas nozīmē. Preču zīme, kas to aizsargā kā pakalpojumu, ir spējīga pildīt funkciju – parādīt preču zīmes izcelsmi. Nav jāprecizē sniegto pakalpojumu saturs, lai noteiktu aizsardzības priekšmetu.
21 Francijas valdība mutvārdu procesā norādīja, ka tagad tā atzīst – noteikti, ar mazumtirdzniecību saistīti specifiski pakalpojumi, kuru saturs ir jāprecizē, var būt pakalpojumi, kas nav atkarīgi no pārdošanas un tādējādi var baudīt preču zīmes aizsardzību.
22 Austrijas valdība uzskata, ka pati mazumtirdzniecības pamata būtība, proti, preču pārdošana, kā tāda nav pakalpojums, ko var aizsargāt ar preču zīmi, kā tas, pēc šīs valdības domām, ir noteikts paskaidrojošā piezīmē attiecībā uz Nicas Klasifikācijas 35. klasi. Tikai pakalpojumi, kas pārsniedz šo pamata būtību un kuru saturs būtu jāprecizē, var būt par pamatu uz pakalpojumiem attiecinātas preču zīmes reģistrēšanai.
23 Apvienotās Karalistes valdība norāda, ka preču zīmi var likumīgi reģistrēt attiecībā uz pakalpojumiem, ja patērētajiem, atsaucoties uz šo preču zīmi, tiek sniegts identificējams pakalpojums, kas ir kas vairāk nekā vienkārša preču izplatīšana. Paskaidrojošā piezīme attiecībā uz Nicas Klasifikācijas 35. klasi apstiprina, ka vienkārša preču izplatīšana nav identificējams pakalpojums, bet ka mazumtirdzniecības aspekti, kas attiecas uz preču atlasi un izvietošanu citu personu labā, lai dotu patērētājiem iespēju šīs preces ērti aplūkot un iegādāties, var būt pakalpojums, ko var aizsargāt ar preču zīmi. Lai reģistrētu šādu preču zīmi, tās darbības aspekti, kas sastāda pakalpojumu, un aptvertais mazumtirdzniecības sektors vai sektori ir specifiski jānorāda, lai nodrošinātu pārliecību par aizsardzības priekšmetu.
24 Komisija apgalvo, ka mazumtirdzniecība ir pakalpojums Direktīvas nozīmē, ja ir izpildīti EKL 50. panta nosacījumi. Uz pakalpojumiem attiecinātas preču zīmes aizsardzību var piemērot jebkurai darbībai, kas nav tikai pārdošanas darbība. Nav iespējams uzskaitīt visus attiecīgos pakalpojumus. Tie var ietvert preču izvietojumu, vietu, vispārējās piedāvātās telpas, personāla attieksmi un interesi un klientu apkalpošanu.
25 Pēc Komisijas domām, no formāli juridiska viedokļa jautājums par pakalpojumu satura precizēšanu rodas attiecībā uz preču zīmes reģistrēšanu. Šis jautājums ietilpst dalībvalstu kompetencē, kā tas izriet no šīs Direktīvas piektā apsvēruma, atbilstoši kuram dalībvalstis ir tiesīgas noteikt procesuālos noteikumus attiecībā uz reģistrācijas ceļā iegūtu preču zīmju reģistrāciju, piemēram, noteikt preču zīmju reģistrācijas procedūru veidu. Šajā ziņā tikai Nicas Klasifikācijas 35. klase varētu būt iedomājama, lai reģistrētu preču zīmi attiecībā uz mazumtirdzniecību. Nicas Nolīgums savukārt nenosaka nekādus nosacījumus pakalpojumu precizēšanai.
Tiesas atbilde
26 No Direktīvas pirmā apsvēruma izriet, ka Direktīvas mērķis ir tuvināt dalībvalstu tiesību aktus, jo to atšķirības var kavēt preču brīvu apriti un pakalpojumu sniegšanas brīvību un var izraisīt konkurences traucējumus kopējā tirgū.
27 Saskaņā ar tās 1. pantu Direktīva ir piemērojama preču zīmēm un pakalpojumu zīmēm.
28 Direktīva neietver termina “pakalpojumi” definīciju, ko EKL 50. pants apraksta kā tādus, ko “parasti sniedz par atlīdzību”.
29 Direktīva turklāt neprecizē nosacījumus preču zīmes reģistrācijai attiecībā uz pakalpojumiem, ja šādu reģistrāciju nosaka valsts tiesību akti.
30 Šajā ziņā ir jākonstatē: Direktīvas piektais apsvērums nosaka, ka dalībvalstis ir tiesīgas noteikt procesuālos noteikumus reģistrācijas ceļā iegūtu preču zīmju reģistrācijai, piemēram, noteikt preču zīmju reģistrācijas procedūru veidu. Septītajā apsvērumā tomēr ir uzsvērts, ka tiesību aktu tuvināšanas mērķu sasniegšana prasa, lai apstākļi reģistrētas preču zīmes iegūšanai un paturēšanai visās dalībvalstīs kopumā būtu vienādi.
31 Tomēr pakalpojumu, kurus var aizsargāt ar reģistrētu preču zīmi, būtības un satura noteikšana ir pakļauta nevis reģistrēšanas procesuālajiem noteikumiem, bet gan materiāltiesiskajiem nosacījumiem par preču zīmju piešķirto tiesību iegūšanu.
32 Ja jēdziens “pakalpojumi” būtu dalībvalstu kompetencē, tad tā rezultātā, iespējams, pastāvētu dažādi uz pakalpojumiem attiecinātu preču zīmju reģistrācijas nosacījumi atkarībā no attiecīgās valsts tiesību aktiem. Mērķis – panākt “vienlīdzīgus nosacījumus” attiecībā uz preču zīmju tiesībām visās dalībvalstīs – netiktu sasniegts.
33 Tādējādi Tiesas ziņā ir sniegt Kopienas tiesību sistēmas ietvaros vienveidīgu jēdziena “pakalpojumi” interpretāciju Direktīvas nozīmē (skat. pēc analoģijas Eiropas Kopienu Tiesas 2001. gada 20. novembra spriedumu apvienotajās lietās no C‑414/99 līdz C‑416/99 Zino Davidoff un Levi Strauss, Recueil, I‑8691. lpp., 42. un 43. punkts).
34 Šajā ziņā ir jāatzīmē, ka mazumtirdzniecības mērķis ir preču pārdošana patērētājiem. Šī tirdzniecība papildus juridiskam pārdošanas darījumam ietver visas darbības, ko veic tirgotājs, lai veicinātu šāda darījuma noslēgšanu. Šīs darbības tostarp sastāv no to preču sortimenta izvēles, kuras piedāvā pārdošanā, un dažādu pakalpojumu piedāvāšanas, kas mudina patērētāju slēgt darījumu ar attiecīgo tirgotāju, nevis ar viņa konkurentu.
35 Neviens imperatīvs iemesls, kas izriet no Direktīvas vai Kopienas tiesību vispārējiem principiem, neiestājas pret to, ka šos pakalpojumus aptvertu jēdziens “pakalpojumi” Direktīvas nozīmē, un tādējādi neiestājas pret tirgotāja tiesībām, reģistrējot preču zīmi, iegūt šīs preču zīmes kā paša sniegtu pakalpojumu izcelsmes norādes aizsardzību.
36 Šo apsvērumu atspoguļo Nicas Klasifikācijas 35. klases paskaidrojošā piezīme, saskaņā ar kuru šī klase ietver “dažādu preču atlasi un izvietošanu citu personu labā [..], lai dotu patērētājiem iespēju šīs preces ērti aplūkot un iegādāties” (“the bringing together, for the benefit of others, of a variety of goods [..] enabling customers to conveniently view and purchase those goods” piezīmes angļu valodas versijā).
37 Attiecībā uz Padomes 1993. gada 20. decembra Regulu (EK) Nr. 40/94 par Kopienas preču zīmi (OV 1994, L 11, 1. lpp.) ir jāatzīmē: ITSB šobrīd atzīst, ka attiecībā uz mazumtirdzniecības uzņēmumu sniegtiem pakalpojumiem kā tādiem var reģistrēt Kopienas preču zīmes un tos klasificēt 35. klasē (skat. ITSB priekšsēdētāja 2001. gada 12. marta paziņojumu Nr. 3/01 “Par Kopienas preču zīmju reģistrēšanu attiecībā uz mazumtirdzniecības pakalpojumiem”).
38 Turklāt ir jākonstatē: pirmkārt, visas ieinteresētās personas, kas iesniedza savus apsvērumus Tiesai, ir akceptējušas, ka vismaz daži saistībā ar mazumtirdzniecību sniegti pakalpojumi var būt pakalpojumi Direktīvas nozīmē, un, otrkārt, atbilstoši informācijai, kas pieejama Tiesai, šāda analīze veicina dalībvalstīs plaši pieņemto praksi.
39 Tā rezultātā ir jāsecina, ka jēdziens “pakalpojumi” Direktīvas nozīmē ietver pakalpojumus, ko sniedz saistībā ar preču mazumtirdzniecību.
40 Rodas jautājums, vai konkrēti mazumtirdzniecības gadījumā jēdziens “pakalpojumi” Direktīvas nozīmē ir jāprecizē.
41 Šajā ziņā Tiesai iesniegtajos apsvērumos ir apgalvots, ka pakalpojumi, ko varētu aizsargāt kā mazumtirdzniecības pakalpojumus, ir jāidentificē, tos nošķirot no pakalpojumiem, kas, būdami cieši saistīti ar preču pārdošanu, nevarētu ļaut preču zīmes reģistrēšanu. Turklāt tika uzsvērts, ka preču zīmes reģistrācijas pieteikumā ir konkrēti jānorāda pakalpojums vai pakalpojumi, attiecībā uz kuriem pieteicējs lūdz aizsardzību.
42 Tiek apgalvots, ka šāda papildu precizēšana īpaši ir vajadzīga, lai nodrošinātu preču zīmes pamata funkciju, proti, garantēt preču un pakalpojumu oriģinālo izcelsmi un izvairīties no pārāk plašas un nenoteiktas aizsardzības piešķiršanas mazumtirdzniecības preču zīmēm, kuras attiecas uz pakalpojumiem.
43 Izvirzīto jautājumu sarežģītību atspoguļo ieinteresēto personu, kuras iesniedza apsvērumus Tiesai, sniegtās dažādās atbildes un Tiesai pieejamā informācija par pašreizējo praksi dalībvalstīs.
44 Iepriekš izklāstīto iemeslu dēļ par pamatu ir jāņem “mazumtirdzniecības pakalpojumu” definīcija Direktīvas nozīmē, kas ir krietni šaurāka nekā tā, kas ir izklāstīta šī sprieduma 34. punktā.
45 Pirmkārt ir jāatzīmē, ka jebkāda saistībā ar preču pārdošanu sniegtu pakalpojumu dažādo kategoriju nošķiršana, kas nozīmētu jēdziena “mazumtirdzniecības pakalpojumi” sašaurināšanu, būtu mākslīga, ņemot vērā šīs tirdzniecības pārstāvētā svarīgā ekonomikas sektora realitāti. Tas nenovēršami radītu grūtības gan saistībā ar vispārēji piemērojamu kritēriju definēšanu, gan kritēriju piemērošanu praksē.
46 Protams, ir jāpiekrīt, ka jēdziena “mazumtirdzniecības pakalpojumi” šaurāka definīcija samazinātu aizsardzību, kas piešķirta preču zīmes īpašniekam, un tādējādi samazinātu to gadījumu skaitu, kuros izvirzītu jautājumus par Direktīvas 4. panta 1. punktu un 5. panta 1. punktu.
47 Tomēr šāds apsvērums nav pietiekams, lai pamatotu sašaurinātu interpretāciju.
48 Nekas neliecina par to, ka iespējamās problēmas, ko rada preču zīmju reģistrēšana attiecībā uz mazumtirdzniecības pakalpojumiem, nevarētu atrisināt, pamatojoties uz Direktīvas attiecīgajiem diviem noteikumiem, kā tos ir interpretējusi Tiesa. Šajā ziņā ir jāatceras, ka atbilstoši Tiesas judikatūrai sajaukšanas iespēja ir jāvērtē visaptveroši, ņemot vērā visus uz konkrēto lietu attiecināmos faktorus (skat. Eiropas Kopienu Tiesas 1997. gada 11. novembra spriedumu lietā C‑251/95 SABEL, Recueil, I‑6191. lpp., 22. punkts, un 1998. gada 29. septembra spriedumu lietā C‑39/97 Canon, Recueil, I‑5507. lpp., 16. punkts). Šīs vispatverošās vērtēšanas ietvaros, ja vajadzīgs, ir iespējams ņemt vērā īpašās jēdziena “mazumtirdzniecības pakalpojumi” iezīmes, kas ir saistītas ar tā plašo apjomu, pienācīgi ņemot vērā ieinteresēto pušu leģitīmās intereses.
49 Šajos apstākļos tādas preču zīmes reģistrēšanas vajadzībām, kas aptver saistībā ar mazumtirdzniecību sniegtus pakalpojumus, nav jāprecizē, konkrēti attiecībā uz kuru pakalpojumu vai kuriem pakalpojumiem reģistrācija tiek lūgta. Lai identificētu šos pakalpojumus, ir pietiekami, ja lieto vispārējus formulējums, tādus kā “preču atlase, lai dotu patērētājiem iespēju šīs preces ērti aplūkot un iegādāties”.
50 Tomēr pieteicējam ir jāuzliek pienākums precīzi noteikt preces vai preču tipus, uz kuriem šie pakalpojumi attiecas, izmantojot pamata prāvā iesniegtajā reģistrācijas pieteikumā ietvertās norādes (skat. šī sprieduma 11. punktu).
51 Šī precizēšana veicina Direktīvas 4. panta 1. punkta un 5. panta 1) punkta piemērošanu, ievērojami neierobežojot preču zīmei piešķirto aizsardzību. Tā arī veicina Direktīvas 12. panta 1. punkta piemērošanu, saskaņā ar kuru “[p]reču zīme ir atceļama, ja nepārtrauktā piecu gadu periodā tā dalībvalstī nav faktiski lietota [izmantota] saistībā ar precēm un pakalpojumiem, attiecībā uz ko tā reģistrēta, un nav atbilstīgu iemeslu tās nelietošanai”.
52 Tādējādi uz pirmajiem diviem prejudiciālajiem jautājumiem ir jāatbild, ka Direktīvā, it īpaši tās 2. pantā, izmantotais “pakalpojumu” jēdziens ietver pakalpojumus, ko sniedz preču mazumtirdzniecības ietvaros.
Uz pakalpojumiem attiecinātas preču zīmes reģistrēšanas vajadzībām nav konkrēti jānosaka viens vai vairāki attiecīgie pakalpojumi. No otras puses, precizēšana ir vajadzīga precēm vai preču tipiem, uz kuriem šie pakalpojumi attiecas.
Par trešo jautājumu
53 Uzdodot trešo jautājumu, iesniedzējtiesa pēc būtības vēlas uzzināt, vai Direktīvas 4. panta 1. punkta b) apakšpunktā un 5. panta 1. punkta b) apakšpunktā noteiktais “līdzības” jēdziens, kas attiecīgā gadījumā rada sajaukšanas iespēju šo noteikumu nozīmē, ir jāinterpretē atbilstoši šauriem kritērijiem, kuri ir īpaši uz pakalpojumiem attiecinātām preču zīmēm, kas aizsargā preču mazumtirdzniecības ietvaros sniegtus pakalpojumus.
54 No iesniedzējtiesas lēmuma par prejudiciālā jautājuma uzdošanu izriet, ka pamata prāvā preču zīmes “Praktiker” reģistrācijas pieteikums attiecībā uz mazumtirdzniecības pakalpojumiem tika noraidīts, jo jēdziens “mazumtirdzniecība”, attiecībā uz kuru tika pieteikta reģistrācija, neapzīmē pakalpojumus, kas var būt preču zīmes reģistrācijas priekšmets.
55 Prejudiciālā nolēmuma lūgums nesatur nevienu elementu, kas liecinātu, ka iesniedzējtiesai būtu jālemj par Direktīvas 4. panta 1. punkta b) apakšpunktā un 5. panta 1. punkta b) apakšpunktā noteikto “līdzības” jēdzienu saistībā ar sajaukšanas iespēju šo noteikumu nozīmē.
56 Ja šie noteikumi ir attiecināmi, atbildot uz pirmajiem diviem jautājumiem, tad tie nav attiecināmi uz trešo jautājumu.
57 Turklāt Tiesas kompetencē nav atbildēt uz prejudiciāliem jautājumiem, ja ir skaidri redzams, ka lūgtajai Kopienas tiesību interpretācijai nav saiknes ar strīda realitāti vai priekšmetu, ka problēmai ir hipotētisks raksturs vai Tiesas rīcībā nav ziņu par faktiskajiem un juridiskajiem apstākļiem, lai lietderīgi atbildētu uz tai uzdotajiem jautājumiem (skat. it īpaši Eiropas Kopienu Tiesas 2003. gada 16. oktobra spriedumu lietā C‑421/01 Traunfellner, Recueil, I‑11941. lpp., 37. punkts).
58 Šajos apstākļos prejudiciālā nolēmuma lūguma trešais jautājums ir jāuzskata par hipotētisku attiecībā uz pamata prāvu un tādējādi tas ir jāpasludina par nepieņemamu.
Par tiesāšanās izdevumiem
59 Attiecībā uz lietas dalībniekiem pamata prāvā šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, izņemot minēto lietas dalībnieku tiesāšanās izdevumus, nav atlīdzināmi.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (otrā palāta) nospriež:
1) Padomes 1988. gada 21. decembra Pirmajā direktīvā 89/104/EEK, ar ko tuvina dalībvalstu tiesību aktus attiecībā uz preču zīmēm, it īpaši tās 2. pantā, lietotais jēdziens “pakalpojumi” ietver pakalpojumus, kas sniegti preču mazumtirdzniecības ietvaros;
2) preču zīmes reģistrācijas vajadzībām nav konkrēti jānosaka viens vai vairāki attiecīgie pakalpojumi. Tomēr precizēšana ir vajadzīga precēm vai preču tipiem, uz kuriem pakalpojumi attiecas.
[Paraksti]
* Tiesvedības valoda – vācu.