Lieta C‑309/02
Radlberger Getränkegesellschaft mbH & Co. un S. Spitz KG
pret
Land Baden-Württemberg
(Verwaltungsgericht Stuttgart lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Vide – Preču brīva aprite – Iepakojums un izlietotais iepakojums – Direktīva 94/62/EK – Depozīta maksa vienreizējas lietošanas iepakojumam un pieņemšanas pienākums atkarībā no atkārtoti lietojamo iepakojumu kopējā procentuālā daudzuma likmes
Sprieduma kopsavilkums
1. Vide – Atkritumi – Iepakojums un izlietotais iepakojums – Direktīva 94/62 – Dalībvalstīm dotā iespēja veicināt iepakojumu atkārtotas lietošanas sistēmas – Valsts pasākumu pieļaujamība – Nosacījumi
(Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 94/62 1. panta 2. punkts un 5. pants)
2. Vide – Atkritumi – Iepakojums un izlietotais iepakojums – Direktīva 94/62 – Ražotāju un izplatītāju tiesības turpināt piedalīties noteiktā izlietotā iepakojuma apsaimniekošanas sistēmā – Neesamība – Pastāvošās izlietotā iepakojuma apsaimniekošanas sistēmas aizstāšana – Pieļaujamība – Nosacījumi
(Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 94/62 7. pants)
3. Preču brīva aprite – Kvantitatīvie ierobežojumi – Pasākumi ar līdzvērtīgu iedarbību – Valsts tiesiskais regulējums, kurā vispārējā izlietotā iepakojuma savākšanas sistēma aizstāta ar depozīta maksas un individuālas pieņemšanas sistēmu – Pamatojums – Vides aizsardzība – Nosacījums – Samērīguma principa ievērošana
(EKL 28. un 30. pants)
1. Direktīvas 94/62 par iepakojumu un izlietoto iepakojumu 1. panta 2. punkts neiestājas pret to, ka dalībvalstis pieņem pasākumus, lai veicinātu iepakojumu atkārtotas lietošanas sistēmas.
Saskaņā ar šīs pašas direktīvas 5. pantu šādiem pasākumiem ir jāatbilst ne tikai prasībām, kas izriet no citiem minētās direktīvas noteikumiem, jo īpaši no 7. panta, bet arī pienākumiem, kas izriet no Līguma noteikumiem, jo īpaši no EKL 28. panta.
(sal. ar 36., 37. punktu un rezolutīvās daļas 1) punktu)
2. Lai gan Direktīvas 94/62 par iepakojumu un izlietoto iepakojumu 7. pants nedod attiecīgajiem ražotājiem un izplatītājiem nekādas tiesības turpināt piedalīties minētajā izlietotā iepakojuma apsaimniekošanas sistēmā, tas tomēr iestājas pret to, ka vispārējā izlietotā iepakojuma savākšanas sistēma tiek aizstāta ar depozīta maksas un individuālas pieņemšanas sistēmu, ja ar jauno sistēmu nevar tikpat labi sasniegt minētās direktīvas mērķus vai ja pāreja uz šo jauno sistēmu notiek ar pārtraukumiem, nenodrošinot iespēju attiecīgā nozares tirgus dalībniekiem efektīvi piedalīties jaunajā sistēmā pēc tās stāšanās spēkā.
(sal. ar 43., 46., 48., 50. punktu un rezolutīvās daļas 2) punktu)
3. EKL 28. pants iestājas pret tādu valsts tiesisko regulējumu, ar ko paredz vispārējās iepakojumu atkritumu savākšanas sistēmas aizstāt ar depozīta maksas un individuālas pieņemšanas sistēmu, nenosakot attiecīgajiem ražotājiem un izplatītājiem pietiekamu pārejas periodu, lai tie tai piemērotos, un nenodrošinot, ka iepakojumu atkritumu apsaimniekošanas sistēmas maiņas brīdī visi attiecīgie ražotāji vai izplatītāji faktiski var piedalīties funkcionējošā sistēmā. Šādu regulējumu var pamatot ar vides aizsardzības apsvērumiem tikai tad, ja ar to ieviestie līdzekļi nepārsniedz to, kas vajadzīgs šo mērķu sasniegšanai.
(sal. ar 79., 83. punktu un rezolutīvās daļas 3) punktu)
TIESAS SPRIEDUMS (virspalāta)
2004. gada 14. decembrī (*)
Vide –Preču brīva aprite – Iepakojums un izlietotais iepakojums –Direktīva 94/62/EK – Depozīta maksa vienreizējas lietošanas iepakojumam un pieņemšanas pienākums atkarībā no atkārtoti lietojamo iepakojumu kopējā procentuālā daudzuma likmes
Lieta C‑309/02
par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši EKL 234. pantam,
ko Verwaltungsgericht Stuttgart (Vācija), iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2002. gada 21. augustā un kas Tiesā reģistrēts 2002. gada 29. augustā, tiesvedībā
Radlberger Getränkegesellschaft mbH & Co.,
S. Spitz KG
pret
Land Baden-Württemberg.
TIESA (virspalāta)
šādā sastāvā: priekšsēdētājs V. Skouris [V. Skouris], palātu priekšsēdētāji P. Janns [P. Jann] un K. Lēnartss [K. Lenaerts] (referents), tiesneši K. Gulmans [C. Gulmann], Ž. P. Puisošē [J.‑P. Puissochet], R. Šintgens [R. Schintgen], N. Kolnerika [N. Colneric], S. fon Bārs [S. Von Bahr] un H. N. Kunja Rodrigess [J. N. Cunha Rodrigues],
ģenerāladvokāts D. Ruiss-Harabo Kolomers [D. Ruiz-Jarabo Colomer],
sekretāre M. F. Kontē [M.‑F. Contet], galvenā administratore,
ņemot vērā rakstveida procesu un tiesas sēdi 2004. gada 2. martā,
ņemot vērā mutvārdu apsvērumus, ko sniedza:
– Radlberger Getränkegesellschaft mbH & Co. un S. Spitz KG vārdā – R. Karpenšteins [R. Karpenstein], Rechtsanwalt,
– Bādenes-Virtembergas pavalsts [Land Baden-Württemberg] vārdā –L. A. Feršteils [L.‑A. Versteyl], Rechtsanwalt,
– Vācijas valdības vārdā – V. D. Plesings [W.‑D. Plessing] un A. Tīmane [A. Tiemann], pārstāvji, kam palīdz D. Zelnere [D. Sellner], Rechtsanwalt,
– Austrijas valdības vārdā – E. Rīdls [E. Riedl], pārstāvis,
– Francijas valdības vārdā – Ž. de Bergess [G. de Bergues] un D. Petraušs [D. Petrausch], pārstāvji,
– Itālijas valdības vārdā – I. M. Bragulja [I. M. Braguglia], pārstāvis, kam palīdz M. Fjorilli [M. Fiorilli], avvocato dello Stato,
– Nīderlandes valdības vārdā – S. Terstala [S. Terstal] un K. Viselsa [C. Wissels], pārstāves,
– Eiropas Kopienu Komisijas vārdā – J. Grunvalds [J. Grunwald] un M. Konstantinidis [M. Konstantinidis], pārstāvji,
noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus tiesas sēdē 2004. gada 6. maijā,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu attiecas uz to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes 1994. gada 20. decembra Direktīvu 94/62/EK par iepakojumu un izlietoto iepakojumu (OV L 365, 10. lpp.) un EKL 28. pantu.
2 Šis lūgums tika iesniegts Radlberger Getränkegesellschaft mbH & Co. un S. Spitz KG, Austrijas dzērienu ražotājsabiedrību, prāvā pret Bādenes-Virtembergas pavalsti.
Atbilstošās tiesību normas
Direktīva 94/62
3 Direktīvas 94/62 mērķis atbilstoši tās 1. panta 1. punktam ir saskaņot šobrīd atšķirīgos iepakojuma un izlietotā iepakojuma apsaimniekošanas pasākumus dažādās valstīs, lai, no vienas puses, novērstu jebkādu nelabvēlīgu ietekmi uz vidi dalībvalstīs un trešajās valstīs, tādējādi nodrošinot augsta līmeņa vides aizsardzību, un, no otras puses, garantētu iekšējā tirgus sekmīgu darbību un izvairītos no tirdzniecību kavējošiem apstākļiem, kā arī no brīvas konkurences izkropļošanas vai ierobežošanas Kopienā.
4 Saskaņā ar tās 1. panta 2. punktu šī direktīva paredz “pasākumus, kuru prioritārais mērķis ir novērst izlietotā iepakojuma rašanos un papildu pamatprincipi ir atkārtota lietošana, pārstrāde un citas izlietotā iepakojuma reģenerācijas formas, tādējādi samazinot šādu atkritumu galīgo apglabāšanu”.
5 Minētās direktīvas 5. pants nosaka:
“Dalībvalstis var veicināt iepakojuma sistēmu otrreizēju izmantošanu, ko veic saskaņā ar Līgumu un nenodarot kaitējumu videi. [Saskaņā ar Līgumu dalībvalstis var veicināt tāda iepakojuma, kura atkārtota lietošana nenodara kaitējumu videi, atkārtotas lietošanas sistēmas.]”
6 Direktīvas 94/62 7. pants nosaka:
“1. Dalībvalstis paredz vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu tādu sistēmu izveidi, kas ietver:
a) lietotā iepakojuma un/vai iepakojuma atkritumu [pieņemšanu un/vai] savākšanu no patērētāja, cita galīgā [gala] lietotāja vai no atkritumu plūsmas, lai tam piemērotu visatbilstīgākās atkritumu apsaimniekošanas iespējas;
b) savāktā iepakojuma un/vai izlietotā iepakojuma atkārtotu lietošanu un reģenerāciju, ieskaitot pārstrādi,
lai sasniegtu šajā direktīvā paredzētos mērķus.
Šīm sistēmām jābūt atvērtām dalībai visiem atbilstīgo nozaru uzņēmējiem, kā arī kompetentām valsts iestādēm. Nediskriminējot tās piemēro arī importētajiem ražojumiem, tostarp sīki izstrādātus pasākumus un tarifus, ko piemēro par piekļuvi sistēmām [Nediskriminējot, tostarp arī attiecībā uz piekļuves kārtību sistēmām un iespējamiem tās tarifiem, tās piemēro arī importētajiem ražojumiem], un tām jābūt izstrādātām tā, lai neradītu šķēršļus tirdzniecībai vai brīvas konkurences izkropļojumus saskaņā ar Līgumu.
2. Pasākumi, uz ko attiecas 1. punkts, ietilpst politikā, kura attiecas uz visu iepakojumu un izlietoto iepakojumu, un it īpaši ņem vērā prasības attiecībā uz patērētāju un vides veselības aizsardzību, drošumu un higiēnu, kvalitātes aizsardzību, iepakoto preču un izmantoto materiālu autentiskumu un tehniskajiem raksturlielumiem uz rūpniecisko un komerciālo īpašumtiesību aizsardzību.”
7 Šīs pašas direktīvas 18. panta redakcija ir šāda:
“Dalībvalstis nedrīkst kavēt šīs direktīvas prasībām atbilstoša iepakojuma laišanu tirgū to teritorijā.”
Valsts tiesiskais regulējums
8 1998. gada 21. augusta Verordnung über die Vermeidung und Verwertung von Verpackungsabfällen (BGBl. 1998 I, 2379. lpp., Rīkojums par iepakojumu atkritumu novēršanu un reģenerāciju, turpmāk tekstā – “VerpackV”) paredz dažādus izlietotā iepakojuma ietekmes uz vidi novēršanas un samazināšanas pasākumus. VerpackV aizstāja 1991. gada 12. jūnija Verordnung über die Vermeidung von Verpackungsabfällen (BGBl. 1991 I, 1234. lpp., Rīkojums par iepakojumu atkritumu novēršanu), un tā mērķis it īpaši ir transponēt Direktīvu 94/62.
9 VerpackV 6. panta 1. un 2. punkts nosaka šādus pienākumus:
“1. Izplatītāja pienākums ir gala patērētāja izlietoto, iztukšoto iepakojumu bez maksas pieņemt atpakaļ faktiskās pieņemšanas vietā vai tās tiešā tuvumā, lai to reģenerētu atbilstoši prasībām, kas noteiktas I pielikuma 1. punktā, un izpildītu I pielikuma 2. punkta prasības. Reģenerācijas prasības tāpat var izpildīt, veicot atkārtotu lietošanu vai iepakojuma nosūtīšanu atpakaļ izplatītājam vai ražotājam, piemērojot 2. punktu. Izplatītājam ir jāpievērš privātā patērētāja uzmanība nodošanas iespējai, kas ir paredzēta pirmajā teikumā, ar skaidri saredzamu un salasāmu uzrakstu palīdzību. Pirmajā teikumā noteiktais pienākums attiecas tikai uz iepakojumu veidu, formu un izmēriem, kā arī tādu preču iepakojumiem, kas ir iekļauti izplatītāja sortimentā. Izplatītājiem, kuru tirdzniecības laukuma platība nepārsniedz 200 m2, pieņemšanas pienākums attiecas tikai uz to preču zīmju iepakojumiem, ko izplatītājs tirgo. Nodarbojoties ar tirdzniecību pa pastu, ir jānodrošina atbilstošas nodošanas iespējas pietiekami tuvu privātajam patērētājam. Nodošanas iespēja ir jānorāda preču pavaddokumentos un katalogos. Ja tirdzniecības iepakojums nenāk no privāta patērētāja, var noslēgt īpašu vienošanos par pieņemšanas vietu un izmaksu režīmu. Ja izplatītāji neievēro pirmajā teikumā noteiktos pienākumus pieņemt atpakaļ iepakojumu preces pieņemšanas vietā, tiem ir jāgarantē šo noteikumu ievērošana, izmantojot 3. punktā paredzēto sistēmu. Iepakojumu izplatītājiem, kuriem piedalīšanās 3. punktā paredzētajā sistēmā ir liegta, reģenerācijas prasības ir paredzētas 4. panta 2. punktā, kas ir piemērojamas mutatis mutandis, atkāpjoties no pirmā teikuma.
2. Ražotāju un izplatītāju pienākums ir bez maksas pieņemt atpakaļ preču iepakojumu to faktiskajā nodošanas vietā, piemērojot 1. punktu, reģenerēt to atbilstoši I pielikuma 1. punktā noteiktajām prasībām un izpildīt I pielikuma 2. punktā noteiktās prasības. Reģenerācijas prasības tāpat var izpildīt, izmantojot iepakojumu atkārtoti. Pirmajā teikumā noteiktie pienākumi attiecas tikai uz iepakojumu veidu, formu un izmēriem, kā arī uz to preču iepakojumiem, kuras attiecīgi tirgo ražotāji vai izplatītāji. 1. punkta astotais līdz desmitais teikums ir piemērojams mutatis mutandis.”
10 Saskaņā ar šī paša panta 3. punktu šo pieņemšanas un reģenerācijas pienākumu principā var arī izpildīt, ražotājam vai izplatītājam piedaloties izmantoto pārdošanas iepakojumu vispārējā savākšanas sistēmā. Tas kompetentai reģionālajai iestādei uzliek pienākumu pārbaudīt, vai šī sistēma atbilst VerpackV noteiktajiem kritērijiem par teritoriju aptveršanu.
11 Saskaņā ar VerpackV 8. panta 1. punktu izplatītājiem, kas tirgo pārtikas produktus šķidrā veidā dzērienu iepakojumos, kuri nav atkārtoti izmantojami, ir pienākums ieturēt no pircēja taras depozītu vismaz EUR 0,25 apmērā par katru iepakojumu, ieskaitot pievienotās vērtības nodokli. Par taru, kuras tilpums ir lielāks par 1,5 litru, depozīta maksas minimālais apmērs ir EUR 0,50, ieskaitot pievienotās vērtības nodokli. Depozīta maksa jāietur no katra nākamā izplatītāja visās tirdzniecības stadijās līdz pārdošanai gala patērētājam. Depozīta maksa tiek atmaksāta, pieņemot atpakaļ iepakojumu atbilstoši VerpackV 6. panta 1. un 2. punktam.
12 Saskaņā ar VerpackV 9. panta 1. punktu šis depozīta maksas pienākums nav piemērojams iepakojumiem, attiecībā uz kuriem ražotājs vai izplatītājs ir atbrīvots no pieņemšanas pienākuma sakarā ar to, ka tas piedalās 6. panta 3. punktā noteiktajā vispārējā savākšanas sistēmā.
13 Tomēr VerpackV 9. panta 2. punktā ir paredzēti gadījumi, kuros uz dažiem dzērieniem neattiecas atsauce uz 6. panta 3. punktu. Šī noteikuma redakcija ir šāda:
“Ja šī rīkojuma piemērošanas teritorijā likme dzērieniem, kas pildīti atkārtoti lietojamos iepakojumos, kā, piemēram, alus, minerālūdens (ieskaitot avotu ūdeni, dzeramo ūdeni un minerālūdeni), atspirdzinošie gāzētie dzērieni, augļu sulas [..] vai vīns, [..] kalendārā gada laikā kopumā krītas zem 72 % robežas, jāveic jauns izvērtējums attiecībā uz atkārtoti izmantojamo iepakojumu likmi divpadsmit mēnešu periodā, kas seko ziņojumam par to, ka atkārtoti lietojamo iepakojumu likme nav sasniegta. Ja atkārtoti lietojamo iepakojumu likme federālajā teritorijā ir zemāka par pirmajā teikumā minēto likmi, lēmums, kas pieņemts saskaņā ar 6. panta 3. punktu, ir uzskatāms par atceltu visā federālajā teritorijā, sākot ar sestā kalendārā mēneša pirmo dienu, kurai seko 3. punktā noteiktais paziņojums par dzērieniem, attiecībā uz kuriem nav sasniegta atkārtoti lietojamo iepakojumu likme, kas noteikta 1991. gadā [..].”
14 Atbilstoši VerpackV 9. panta 3. punktam Vācijas valdība katru gadu publicē nozīmīgās likmes, kas noteiktas minētā panta 2. punktā attiecībā uz dzērieniem, kas pildīti ekoloģiskajam plānam labvēlīgos iepakojumos. Saskaņā ar šī paša panta 4. punktu kompetentā iestāde pēc lūguma vai pēc pašas iniciatīvas uzsāk jaunu izvērtēšanu atbilstoši 6. panta 3. punktam, ja pēc lēmuma atcelšanas no jauna ir sasniegta nozīmīga likme attiecībā uz dzērieniem, kas pildīti šādos iepakojumos.
Pamata prāva un prejudiciālie jautājumi
15 Prasītājas pamata prāvā eksportē uz Vāciju atspirdzinošus gāzētus dzērienus, augļu sulas un citus negāzētus dzērienus, kā arī dzeramo ūdeni vienreizējas lietošanas reģenerējamos iepakojumos. Lai reģenerētu šos iepakojumus, tās ir pievienojušās vispārējai atkritumu savākšanas sistēmai, ko ekspluatē sabiedrība “Der Grüne Punkt – Duales System Deutschland AG”, un tādējādi ir atbrīvotas no pienākuma ieturēt depozīta maksu, kas VerpackV 8. panta 1. punktā paredzēta dzērieniem, kuri Vācijā tiek izplatīti vienreizējas lietošanas iepakojumos.
16 Saskaņā ar Vācijas valdības 1999. gada 28. janvāra paziņojumu 1997. gadā atkārtoti lietojamo dzērienu iepakojumu likme pirmo reizi bija nokritusies zem 72 % robežas, proti – tā bija 71,33 %. Tā kā šī likme visā federālajā teritorijā divus periodus pēc kārtas bija saglabājusies zemāka par 72 %, t.i., no 1999. gada februāra līdz 2000. gada janvārim un no 2000. gada maija līdz 2001. gada aprīlim, minētā valdība, piemērojot VerpackV 9. panta 3. punktu, 2002. gada 2. jūlijā izdeva paziņojumu par to, ka, sākot ar 2003. gada 1. janvāri, tiek ieviesta obligāta taras depozīta maksa minerālūdenim, alum un atspirdzinošiem dzērieniem. Saskaņā ar VerpackV prasītājām pamata prāvā ir pienākums, sākot no minētā datuma, ieturēt šī tiesību akta 8. panta 1. punktā noteikto depozīta maksu par lielāko daļu iepakojumu, kas attiecas uz Vācijā izplatītajiem dzērieniem, un pieņemt atpakaļ un reģenerēt tukšos iepakojumus.
17 2002. gada 23. maijā prasītājas pamata prāvā cēla prasību Verwaltungsgericht Stuttgart [Štutgartes Administratīvā tiesa] pret Bādenes-Virtembergas pavalsti, kurā tās norāda, ka VerpackV noteiktais atkārtoti lietojamo iepakojumu kvotu režīms un depozīta maksas uzlikšanas un pieņemšanas pienākums ir pretrunā Direktīvas 94/62 1. panta 1. punktam un 2., 5., 7. un 18. pantam, kā arī EKL 28. pantam. Vācijas Federatīvā Republika tika pieaicināta [piedalīties] lietā.
18 Saskaņā ar iesniedzējtiesas viedokli, pamatojoties uz prasītāju izvirzīto Direktīvas 94/62 1. panta 2. punkta interpretāciju, saskaņā ar kuru tas paredz samērīgumu starp iepakojumu atkārtotu lietošanu un reģenerāciju, rodas jautājums par to, vai VerpackV sistēma atbilst minētajai direktīvai tādā nozīmē, ka šī sistēma apgrūtina preču tirdzniecību vienreizējos iepakojumos, ja atkārtoti lietojamo iepakojumu likme nokrītas zem noteiktās robežas. Šī tiesa uzskata, ka citu dalībvalstu ražotāji ir pakļauti augstākām izmaksām nekā Vācijas ražotāji, ja tie nolemj tirgot savus dzērienus atkārtoti lietojamos iepakojumos. Tā uzsver, ka pēc prasītāju pamata prāvā uzskatiem Vācijas regulējums ietekmē citās dalībvalstīs dibinātu ražotāju situāciju pat tad, ja depozīta maksas pienākums tiek atcelts, jo Vācijas izplatītājiem ir tendence atteikties no vienreizējās lietošanas iepakojuma izmantošanas savu dzērienu sortimentam, lai atkārtoti lietojamo iepakojumu likme nenokristos zem 72 % robežas.
19 Šādos apstākļos Verwaltungsgericht Stuttgart nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“1) Vai Direktīvas 94/62 [..] 1. panta 2. punkts ir interpretējams tādējādi, ka tas aizliedz dalībvalstīm veicināt dzērienu atkārtoti lietojamu iepakojumu sistēmu attiecībā uz vienreizējas lietošanas reģenerējamiem iepakojumiem gadījumā, ja atkārtoti lietojamo iepakojumu kopējā likme nokrītas zem 72 % robežas, atceļot iespēju atbrīvot no pienākuma pieņemt un apsaimniekot izmantotus vienreizējās lietošanas dzērienu iepakojumus un uzlikt tiem depozīta maksu, piedaloties pieņemšanas un apsaimniekošanas sistēmā attiecībā uz dzērieniem, kuriem atkārtoti lietojamo iepakojumu likme ir nokritusies zemāk par 1991. gadā konstatēto likmi?
2) Vai Direktīvas [94/62] 18. pants ir interpretējams tādējādi, ka tas aizliedz dalībvalstīm kavēt laist apgrozībā dzērienus, kas pildīti reģenerējamos vienreizējas lietošanas iepakojumos, ja atkārtoti lietojamo iepakojumu kopējā likme ir nokritusies zem 72 % robežas, atceļot iespēju atbrīvot no pienākuma pieņemt un apsaimniekot izmantotus vienreizējās lietošanas dzērienu iepakojumus, un uzlikt tiem depozītu, piedaloties atpakaļ pieņemšanas un apsaimniekošanas sistēmā attiecībā uz dzērieniem, kuriem atkārtoti lietojamo iepakojumu likme ir nokritusies zemāk par 1991. gadā konstatēto likmi?
3) Vai Direktīvas [94/62] 7. pants ir interpretējams tādējādi, ka tas dzērienu, kas pildīti reģenerējamos vienreizējas lietošanas iepakojumos, ražotājiem un izplatītājiem dod tiesības piedalīties jau izveidotā izmantoto dzērienu iepakojumu pieņemšanas un pārstrādes sistēmā, lai šādi izpildītu ar likumu noteiktās prasības par depozīta maksas uzlikšanu vienreizējas lietošanas dzērienu iepakojumiem un par dzērieniem izmantoto iepakojumu pieņemšanu?
4) Vai EKL 28. pants ir interpretējams tādējādi, ka tas aizliedz dalībvalstīm pieņemt tiesisko regulējumu, saskaņā ar kuru, ja atkārtoti lietojamo dzērienu iepakojumu kopējā likme nokrītas zem 72 % robežas, pastāv iespēja atbrīvot no pienākuma pieņemt un apsaimniekot izmantotus vienreizējās lietošanas dzērienu iepakojumus un uzlikt tiem depozīta maksu, piedaloties pieņemšanas un apsaimniekošanas sistēmā attiecībā uz dzērieniem, kuriem atkārtoti lietojamo iepakojumu likme ir nokritusies zemāk par 1991. gadā konstatēto likmi?”
Par lūgumu atkārtoti sākt mutvārdu procesu
20 Ar vēstulēm, kas Tiesas kancelejā saņemtas attiecīgi 2004. gada 14. un 17. jūnijā, Vācijas valdība un atbildētāja pamata prāvā lūdza Tiesu atkārtoti sākt mutvārdu procesu, piemērojot Reglamenta 61. pantu.
21 Sava lūguma pamatojumā Vācijas valdība norāda, ka ģenerāladvokāta 2004. gada 6. maijā sniegtie secinājumi ietver virkni elementu, kuri nebija rakstveida un mutvārdu procesa priekšmets, un ka no tiem izriet šīs valdības Tiesā minēto argumentu traktējums. Tāpat savā lūgumā atbildētāja pamata prāvā uzsver, ka minētajos secinājumos apskatīti elementi, kas netika apspriesti un par kuriem Tiesa tātad netika pietiekami informēta.
22 Šajā sakarā ir jāatgādina, ka Tiesa pēc savas iniciatīvas vai pēc ģenerāladvokāta pieteikuma, vai arī pēc pušu pieteikuma var izdot rīkojumu par mutvārdu procesa atkārtotu sākšanu, uzskatot, ka tai nav pietiekamas informācijas vai ka lieta ir iztiesājama, pamatojoties uz argumentu, par kuru lietas dalībnieki nav diskutējuši (skat. 2000. gada 10. februāra spriedumu apvienotajās lietās C‑270/97 un C‑271/97 Deutsche Post, Recueil, I‑929. lpp., 30. punkts; 2002. gada 19. februāra spriedumu lietā C‑309/99 Wouters u.c., Recueil, I‑1577. lpp., 42. punkts; 2002. gada 18. jūnija spriedumu lietā C‑299/99 Philips, Recueil, I‑5475. lpp., 20. punkts, un 2002. gada 12. decembra spriedumu lietā C‑273/00 Sieckmann, Recueil, I‑11737. lpp., 22. punkts).
23 Šajā lietā Tiesa, uzklausījusi ģenerāladvokātu, tomēr uzskata, ka tās rīcībā ir visa informācija, kas nepieciešama, lai atbildētu uz šajā lietā uzdotajiem jautājumiem, un ka šī informācija bija sēdē notikušo debašu priekšmets.
24 Līdz ar to Vācijas valdības un atbildētājas pamata prāvā lūgums atkārtoti sākt mutvārdu procesu ir jānoraida.
Par prejudiciālajiem jautājumiem
Par prejudiciālo jautājumu pieņemamību
25 Atbildētāja pamata prāvā uzsver, ka Tiesai ir jānoraida prejudiciālie jautājumi kā nepieņemami, jo prasība, ņemot vērā to, ka tā ir vērsta pret Bādenes-Virtembergas pavalsti, pamata prāvā ir nepieņemama. Faktiski Bādenes-Virtembergas pavalstij nav nekādu savu normatīvo aktu izdošanas kompetences šajā jomā, tā tikai izpilda federālos noteikumus. Pēc atbildētājas pamata prāvā domām, prasību vajadzēja celt pret federālo valsti kompetentajā tiesā, proti – Verwaltungsgericht Berlin [Berlīnes Administratīvā tiesa]. Paralēlajos procesos dažas Vācijas administratīvās tiesas jau ir konstatējušas līdzīgu prasību nepieņemamību.
26 Šajā sakarā ir jāatgādina, ka, ņemot vērā funkciju sadali starp Tiesu un valsts tiesām, Tiesas kompetencē nav pārbaudīt, vai lēmums par vēršanos tiesā ir pieņemts atbilstoši valsts tiesu iekārtas organizatoriskiem un procesuālajiem noteikumiem (skat. 1994. gada 3. marta spriedumu apvienotajās lietās C‑332/92, C‑333/92 un C‑335/92 Eurico Italia u.c., Recueil, I‑711. lpp., 13. punkts; 1999. gada 16. septembra spriedumu lietā C‑435/97 WWF u.c., Recueil, I‑5613. lpp., 33. punkts, un 2000. gada 3. oktobra spriedumu lietā C‑371/97 Gozza u.c., Recueil, I‑7881. lpp., 30. punkts). Tiesai ir jāvadās pēc dalībvalsts tiesas izdotā lēmuma par prejudiciāla jautājuma uzdošanu, ja vien tas nav atcelts iespējama valsts tiesībās paredzēta tiesību aizsardzības līdzekļa ietvaros (1982. gada 14. janvāra spriedums lietā 65/81 Reina, Recueil, 33. lpp., 7. punkts).
27 Šajā lietā no rīkojuma par prejudiciāla jautājuma uzdošanu izriet, ka Verwaltungsgericht Stuttgart uzskata – prasība pamata prāvā vismaz daļēji ir pieņemama.
28 Turklāt ir jākonstatē, ka pastāv tieša saikne, no vienas puses, starp četriem prejudiciālajiem jautājumiem par Direktīvas 94/62 1., 7. un 18. panta un EKL 28. panta interpretāciju, ko iesniedzējtiesa uzdevusi nolūkā noskaidrot attiecīgā Vācijas tiesiskā regulējuma savienojamību ar šiem noteikumiem, un, no otras puses, prasības pamata prāvā priekšmetu, kas ir lūgums noteikt, ka prasītājas pamata prāvā nav pakļautas pienākumam piemērot depozīta maksu un individuālu pieņemšanu savu preču izlietotajam vienreizējam iepakojumam.
29 No tā izriet, ka lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir pieņemams.
Par pirmo jautājumu
30 Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Direktīvas 94/62 1. panta 2. punkts iestājas pret to, ka dalībvalsts veicina iepakojuma atkārtotas lietošanas sistēmas, piemērojot tādu sistēmu, ko paredz VerpackV 8. panta 1. punkts un 9. panta 2. punkts.
31 Šajā sakarā ir jāatgādina, ka, lai gan Direktīvas 94/62 1. panta 2. punkts paredz “galveno prioritāti” – novērst izlietotā iepakojuma rašanos, tomēr kā “papildu pamatprincipu” tas min atkārtotu lietošanu, pārstrādi un citas izlietotā iepakojuma reģenerācijas formas.
32 Šīs direktīvas astotais apsvērums nosaka – “kamēr attiecībā uz reģenerācijas procesiem nav panākta zinātnes un tehnikas attīstība, atkārtotu izmantošanu un pārstrādi apskata galvenokārt saistībā ar ietekmi uz vidi; tāpēc dalībvalstīs vajadzētu ieviest sistēmas, kas garantētu iepakojuma un/vai izlietotā iepakojuma atgūšanu atpakaļ; iepakojuma aprites cikla novērtējums jāizstrādā pēc iespējas drīz, lai radītu skaidru atkārtoti lietojamā, pārstrādājamā un reģenerējamā iepakojuma hierarhiju”.
33 No iepriekš minētā izriet, ka Direktīva 94/62 nenosaka hierarhiju starp iepakojuma atkārtotu izmantošanu, no vienas puses, un izmantoto iepakojumu reģenerāciju, no otras puses.
34 Tomēr ir jānorāda, ka Direktīvas 94/62 5. pants ļauj dalībvalstīm pieņemt pasākumus, lai veicinātu iepakojuma, ko var izmantot atkārtoti, nekaitējot videi, atkārtotas lietošanas sistēmas.
35 No šī 5. panta redakcijas izriet, ka šāda atkārtoti lietojamu iepakojumu veicināšanas politika ir atļauta tikai tiktāl, ciktāl tā atbilst EKL.
36 Tāpat arī pasākumiem, ko dalībvalsts pieņēmusi, piemērojot minētās direktīvas 5. pantu, ir jāatbilst ne tikai prasībām, kas izriet no citiem minētās direktīvas noteikumiem, it īpaši trešajā prejudiciālajā jautājumā minētā 7. panta, bet arī no pienākumiem, kas izriet no EKL noteikumiem, it īpaši EKL 28. panta, kas minēts ceturtajā prejudiciālajā jautājumā.
37 Līdz ar to uz pirmo jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 94/62 1. panta 2. punkts neiestājas pret to, ka dalībvalstis pieņem pasākumus, lai veicinātu iepakojuma atkārtotas lietošanas sistēmas.
38 Ņemot vērā iepriekš minēto, vispirms ir jāatbild uz trešo un ceturto prejudiciālo jautājumu.
Par trešo jautājumu
39 Ar savu trešo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Direktīvas 94/62 7. pants dzērienu, kas pildīti vienreizējas lietošanas reģenerējamos iepakojumos, ražotājiem un izplatītājiem, kam ir atļauts depozīta maksas un pieņemšanas pienākumu pildīt, piedaloties iepakojumu vispārējā savākšanas sistēmā, dod tiesības turpināt piedalīties šādā vispārējā sistēmā, lai izpildītu to likumīgos pienākumus.
40 Ir jāatgādina, ka Direktīvas 94/62 7. panta 1. punkts dalībvalstīm uzliek pienākumu paredzēt vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu tādu sistēmu izveidi, kas ietver, pirmkārt, lietotā iepakojuma un/vai iepakojuma atkritumu savākšanu un, otrkārt, savāktā iepakojuma un/vai izlietotā iepakojuma atkārtotu lietošanu un reģenerāciju. Turklāt saskaņā ar šo noteikumu minētajām sistēmām jābūt atvērtām dalībai visiem attiecīgo nozaru uzņēmējiem, kā arī kompetentām valsts iestādēm, nediskriminējot jāpiemēro importētajiem ražojumiem un tām jābūt izstrādātām tā, lai neradītu šķēršļus tirdzniecībai vai brīvas konkurences izkropļojumus saskaņā ar Līgumu.
41 Minētās direktīvas 7. panta 2. punkts pieprasa, lai pasākumi, uz kuriem attiecas 1. punkts, ietilptu politikā, kas attiecas uz visu iepakojumu un izlietoto iepakojumu, un it īpaši ņem vērā prasības attiecībā uz patērētāju un vides veselības aizsardzību, drošumu un higiēnu, kvalitātes aizsardzību, iepakoto preču un izmantoto materiālu autentiskumu un tehniskajiem raksturlielumiem, uz rūpniecisko un komerciālo īpašumtiesību aizsardzību.
42 Minētais 7. pants dod iespēju dalībvalstīm attiecībā uz vienreizējas lietošanas iepakojumiem pašām izvēlēties starp depozīta maksas uzlikšanu un individuālo pieņemšanas sistēmu, no vienas puses, un vispārējo iepakojumu savākšanas sistēmu vai arī abu sistēmu kombināciju, no otras puses, atkarībā no preču veida ar nosacījumu, ka izvēlētās sistēmas kalpo tam, lai piemērotu visatbilstošākās atkritumu apsaimniekošanas iespējas, un ka tās ietilpst politikā, kas attiecas uz visiem iepakojumiem un izlietotajiem iepakojumiem.
43 Šis noteikums nedod ražotājiem un izplatītājiem nekādas tiesības turpināt piedalīties noteiktā izlietotā iepakojuma apsaimniekošanas sistēmā.
44 Faktiski Direktīva 94/62 nerada šķēršļus tam, lai dalībvalsts paredzētu izmaiņas izlietotā iepakojuma apsaimniekošanas sistēmā, kas ieviesta tās teritorijā, lai nodrošinātu visatbilstošākās atkritumu apsaimniekošanas iespējas.
45 Lai gan tātad Direktīva 94/62 atļauj, ka dalībvalstis atkarībā no apstākļiem paredz iespēju aizstāt iepakojuma savākšanas sistēmu blakus patērētāja dzīvesvietai vai pārdošanas vietām ar depozīta maksas un individuālas pieņemšanas sistēmu, šādas aizstāšanas gadījumā tomēr ir jāievēro noteikti nosacījumi.
46 No vienas puses, jaunā sistēma jāpiemēro arī Direktīvas 94/62 mērķu sasniegšanai. It īpaši, ja jaunā sistēma, kā tas ir šajā lietā, ir tāda sistēma, kas paredz depozīta maksu un individuālu pieņemšanu, attiecīgajai dalībvalstij ir jāraugās, lai pastāv pietiekams skaits pieņemšanas punktu, lai patērētāji, kas ir iegādājušies preces vienreizējas lietošanas iepakojumos, kuram ir uzlikta depozīta maksa, varētu saņemt atpakaļ depozīta maksas summu, pat ja tie neatgriežas sākotnējā pirkuma vietā.
47 Šajā sakarā ir jānorāda, ka VerpackV 6. panta 1. punkta pirmais teikums nosaka – izplatītāja pienākums ir bez maksas pieņemt atpakaļ gala patērētāja izlietoto, iztukšoto iepakojumu faktiskās pieņemšanas vietā vai tās tiešā tuvumā (“am Ort der tatsächlichen Übergabe oder in dessen unmittelbarer Nähe”). Lai gan turpmākie minētā punkta teikumi nosaka dažus precizējumus, it īpaši attiecībā uz šī pienākuma ierobežojumiem, pamatojoties uz attiecīgo iepakojumu īpašībām un attiecīgā izplatītāja tirdzniecības platību, tomēr pieņemšanas pienākuma formulējumu joprojām var saprast pārprotami.
48 No otras puses, pārejai uz jauno sistēmu ir jānotiek bez pārtraukuma, vienlaikus nodrošinot iespēju attiecīgās nozares tirgus dalībniekiem efektīvi piedalīties jaunajā sistēmā pēc tās stāšanās spēkā. Šajā sakarā ir jākonstatē, ka Direktīvas 94/62 7. panta 1. punkts uzliek katrai dalībvalstij pienākumu jebkurā laikā un nediskriminējot nodrošināt attiecīgajiem ražotājiem un izplatītājiem piekļuvi izlietotā iepakojuma apsaimniekošanas sistēmai.
49 Tādēļ dalībvalstij, kura aizstāj pastāvošu izlietotā iepakojuma apsaimniekošanas sistēmu ar citu, ir jānodrošina attiecīgajiem ražotājiem un izplatītājiem pietiekami ilgs laikposms, lai pārietu uz jauno sistēmu, lai tie varētu pielāgot ražošanas metodes, kā arī izplatīšanas veidus jaunās sistēmas prasībām.
50 Tātad uz trešo jautājumu ir jāatbild – lai gan Direktīvas 94/62 7. pants nedod attiecīgajiem ražotājiem un izplatītājiem nekādas tiesības turpināt piedalīties minētajā izlietotā iepakojuma apsaimniekošanas sistēmā, tas tomēr iestājas pret to, ka vispārējā izlietotā iepakojuma savākšanas sistēma tiek aizstāta ar depozīta maksas un individuālas pieņemšanas sistēmu, ja ar jauno sistēmu nevar sasniegt Direktīvas 94/62 mērķus vai ja pāreja uz šo jauno sistēmu notiek ar pārtraukumiem, nenodrošinot iespēju attiecīgā nozares tirgus dalībniekiem efektīvi piedalīties jaunajā sistēmā pēc tās stāšanās spēkā.
Par ceturto jautājumu
51 Ar savu ceturto jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai EKL 28. pants nav pretrunā tādam valsts tiesiskajam regulējumam, ko paredz VerpackV 8. panta 1. punkts un 9. panta 2. punkts, kas vienreizējās lietošanas iepakojumu ražotāju un izplatītāju iespēju izpildīt depozīta uzlikšanas un pieņemšanas, kā arī reģenerācijas pienākumus, piedaloties vispārējā savākšanas sistēmā, padara atkarīgu no atkārtoti lietojamo iepakojumu likmes attiecīgajā tirgū.
Par EKL 28. panta piemērojamību
52 Pēc Vācijas valdības domām, nepastāv konflikts starp EKL 28. pantu un attiecīgo valsts tiesisko regulējumu, jo attiecībā uz iepakojumu atkārtotu lietošanu Direktīva 94/62 un it īpaši tās 5., 9. un 18. pants pieprasa un paredz veikt pilnīgu attiecīgās jomas saskaņošanu.
53 Ņemot vērā, ka valsts pasākums jomā, kas Kopienas līmenī ir pilnīgi saskaņota, ir jāizvērtē, vadoties no šī saskaņošanas pasākuma noteikumiem, nevis primāro tiesību noteikumiem (1993. gada 12. oktobra spriedums lietā C‑37/92 Vanacker un Lesage, Recueil, I‑4947. lpp., 9. punkts; 2001. gada 13. decembra spriedums lietā C‑324/99 DaimlerChrysler, Recueil, I‑9897. lpp., 32. punkts, un 2003. gada 11. decembra spriedums lietā C‑322/01 Deutscher Apothekerverband, Recueil, I‑14887. lpp., 64. punkts), tātad ir jānosaka, vai Direktīvas 94/62 veiktā saskaņošana izslēdz valsts tiesiskā regulējuma atbilstības EKL 28. pantam pārbaudi.
54 Šajā sakarā ir jānorāda, ka attiecībā uz iepakojuma atkārtotu izmantošanu Direktīvas 94/62 5. pants vienīgi ļauj dalībvalstīm veicināt iepakojuma atkārtotas lietošanas sistēmas, kas nenodara kaitējumu videi.
55 Turklāt ārpus iepakojuma “atkārtotas lietošanas” jēdziena definīcijas vispārīgiem nosacījumiem par preventīvajiem iepakojumu atkritumu pasākumiem un noteikumiem attiecībā uz pieņemšanas, savākšanas un reģenerācijas sistēmu, kas minēta Direktīvas 94/62 3. panta 5. punktā un 4. un 7. pantā, šī direktīva neregulē to, kā veicināt iepakojuma atkārtotas lietošanas sistēmu organizēšanu attiecībā uz dalībvalstīm, kas var izmantot tai 5. pantā paredzētās izvēles tiesības.
56 Pretēji noteikumam par iepakojumu marķēšanu un identifikāciju un prasībai attiecībā uz iepakojumu atkārtotai lietošanai vai reģenerācijai sastāvu un raksturu, ko nosaka Direktīvas 8.–11. pants un II pielikums, valsts sistēmu organizācija, veicinot iepakojumu atkārtotu lietošanu, tātad nav pilnīgi saskaņota.
57 Līdz ar to šādas sistēmas var izvērtēt, pamatojoties uz Līguma noteikumiem par brīvu preču apriti.
58 Direktīvas 94/62 5. pants ļauj dalībvalstīm veicināt tikai tādas iepakojuma atkārtotas lietošanas sistēmas, kas “atbilst Līgumam”.
59 Attiecībā uz šīs pašas direktīvas 18. pantu ir jānorāda, ka, ciktāl šis noteikums attiecas tikai uz brīvas tādu iepakojumu aprites nodrošināšanu dalībvalstu teritorijā, kuras atbilst iepakojuma marķēšanas, sastāva un atkārtotas lietošanas un reģenerācijas prasībām, tas nerada šķēršļus tam, lai valsts iepakojumu atkritumu apsaimniekošanas sistēmas, ja tās varētu pārkāpt attiecīgo preču tirdzniecības noteikumus, tiktu izvērtētas, ņemot vērā EKL 28. pantu.
Par šķēršļu tirdzniecībai pastāvēšanu
60 Tātad ir jāizvērtē, vai EKL 28. pants iestājas pret tādu valsts tiesisko regulējumu, kāds ir šajā lietā, kas ļauj vienreizējas lietošanas iepakojumu ražotājiem un izplatītājiem izpildīt savu depozīta maksas un pieņemšanas pienākumu, piedaloties vispārējā savākšanas sistēmā atkarībā no vispārējās proporcijas vienreizējas lietošanas iepakojumos pildīto dzērienu attīstības Vācijas tirgū, kā arī attiecīgo dzērienu proporcijas, kas šādos iepakojumus minētajā tirgū tiek tirgoti.
61 Šajā sakarā vispirms ir jānorāda, ka šāds regulējums ir vienlīdz piemērojams gan valsts precēm, gan precēm, kurām ir citas dalībvalsts izcelsme, un tas paredz vienādas prasības depozīta maksas un pieņemšanas ziņā citās dalībvalstīs dibinātiem ražotājiem un valsts ražotājiem.
62 Otrkārt, pretēji maksimālajai to dzērienu likmei, kurus varētu tirgot neatļautos iepakojumos, par ko bija 1988. gada 20. septembra spriedums lietā 302/86 Komisija/Dānija (Recueil, 4607. lpp.), pamata lietā likmes neierobežo preču apjomu, ko var importēt zināma veida iepakojumos. Faktiski VerpackV neaizliedz tirgot preces, kas pildītas vienreizējas lietošanas iepakojumos, pārsniedzot norādītās likmes, bet paredz tikai to, ka šo likmju pārsniegšana izraisa vienreizējās lietošanas iepakojumu apsaimniekošanas sistēmas maiņu.
63 Tomēr ir jākonstatē, ka VerpackV 8. panta 1. punkts un 9. panta 2. punkts, ja arī tas ir piemērojams visiem ražotājiem un izplatītājiem, kas darbojas valsts teritorijā, nevienādi ietekmē Vācijā ražoto un citas dalībvalsts izcelsmes dzērienu tirdzniecību.
64 Faktiski, ja pāreja no vienas iepakojumu apsaimniekošanas sistēmas uz citu vispārējā veidā rada izmaksas, kas saistītas ar iepakojumu marķēšanu un etiķešu izmantošanu, tāds tiesiskais regulējums, kāds ir pamata prāvā, kas uzliek pienākumu ražotājiem un izplatītājiem, kuri izmanto vienreizējas lietošanas iepakojumus, pāriet no piedalīšanās vispārējā savākšanas sistēmā uz depozīta maksas un individuālas pieņemšanas sistēmu, rada visiem ražotājiem un izplatītājiem, kuri lieto vienreizējas lietošanas iepakojumus, papildu izmaksas saistībā ar iepakojumu pieņemšanas organizēšanu, depozīta maksas summas atmaksu un iespējamu minēto summu kompensāciju sadali izplatītājiem.
65 Ir skaidrs, ka ražotāji, kas ir dibināti ārpus Vācijas, lieto ievērojami vairāk vienreizējas lietošanas iepakojumu nekā Vācijas ražotāji.
66 Šajā sakarā iesniedzējtiesa norāda, ka prasība izmantot atkārtoti lietojamus iepakojumus parasti rada dzērienu ražotājam, kurš ir dibināts citā dalībvalstī, papildu izmaksas tām izmaksām, kas rodas Vācijas ražotājam, jo gadījumā, ja ražotājs ir iedibināts zināmā attālumā no pārdošanas vietas, izmaksas, kas saistītas ar depozīta maksas sistēmas organizēšanu un transportu, ir augstākas.
67 No tā izriet, ka, aizstājot vispārēju savākšanas sistēmu, kas tiek piemērota vienreizējas lietošanas iepakojumiem, ar depozīta maksas un individuālas pieņemšanas sistēmu, varētu ietekmēt no citām dalībvalstīm importēto dzērienu tirdzniecību Vācijā (šajā sakarā par dzērienu atkārtoti lietojamu iepakojumu skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Komisija/Dānija, 13. punkts).
68 Šajā sakarā nav nozīmes tam, ka konkrētie noteikumi attiecas uz pienākumu piemērot depozīta maksu un individuālo pieņemšanu vienreizējas lietošanas iepakojumiem, neaizliedzot šādos iepakojumos pildītu dzērienu importu, un ka ražotājiem pastāv iespēja izmantot atkārtoti lietojamus iepakojumus. Faktiski pasākumi, kas var ietekmēt importu, ir kvalificējami kā importa kvantitatīvie ierobežojumi vai citi pasākumi ar līdzvērtīgu iedarbību, pat ja pārkāpums ir neliels un pastāv citas preču izplatīšanas iespējas (skat. 1984. gada 5. aprīļa spriedumu apvienotajās lietās 177/82 un 178/82 Van de Haar un Kaveka de Meern, Recueil, 1797. lpp., 14. punkts).
69 Tātad nav nozīmes Vācijas valdības apgalvojumam, ka laika posmā līdz depozīta maksas un individuālās pieņemšanas ieviešanai Vācijā ievestā dabīgā minerālūdens, kas pildīts vienreizējas lietošanas iepakojumā, apjoma pieaugums liecina par to, ka nepastāv diskriminācija attiecībā uz citās dalībvalstīs dibinātiem ražotājiem. Faktiski, pat ja Vācijas tirgū ir novērota šāda tendence, ar to nevar novērst faktu, ka VerpackV 8. un 9. pants rada citu dalībvalstu dzērienu ražotājiem šķērsli preču tirdzniecībai Vācijā.
70 Pretēji tam, ko uzsver atbildētāja pamata prāvā un Vācijas valdība, VerpackV 8. un 9. pantu nevar pielīdzināt valsts tiesiskajam regulējumam, kas ierobežo vai aizliedz dažus „tirdzniecības noteikumus” 1993. gada 24. septembra sprieduma apvienotajās lietās C‑267/91 un C‑268/91 Keck un Mithouard izpratnē (Recueil, I‑6097. lpp., 16. un turpmākie punkti).
71 Tiesa faktiski uzskatīja, ka nepieciešamība, kas izriet no minētajiem pasākumiem – mainīt importēto preču iepakojumu vai etiķeti, – izslēdz, ka konkrētie pasākumi attiecas uz šo preču tirdzniecības noteikumiem iepriekš minētā sprieduma Keck un Mithouard nozīmē (šajā sakarā skat. 1999. gada 3. jūnija spriedumu lietā C‑33/97 Colim, Recueil, I‑3175. lpp., 37. punkts; 2003. gada 16. janvāra spriedumu lietā C‑12/00 Komisija/Spānija, Recueil, I‑459. lpp., 76. punkts, un 2003. gada 18. septembra spriedumu lietā C‑416/00 Morellato, Recueil, I‑9343. lpp., 29. punkts).
72 Tomēr, kā tika minēts arī šī sprieduma 64. punktā, aizstājot piedalīšanos vispārējā savākšanas sistēmā ar depozīta maksas un individuālas pieņemšanas sistēmu, tas liek attiecīgajiem ražotājiem mainīt dažas norādes uz saviem iepakojumiem.
73 Jebkurā gadījumā, tā kā attiecīgie noteikumi nevienādi ietekmē Vācijā ražoto un citas dalībvalsts izcelsmes dzērienu tirdzniecību, tie iekļaujas EKL 28. panta piemērošanas jomā (skat. iepriekš minēto spriedumu apvienotajās lietās Keck un Mithouard, 16. un 17. punkts).
Ar vides aizsardzību saistīts pamatojums
74 Turpinājumā ir jāpārbauda, kā to apstiprina arī atbildētāja pamata prāvā un Vācijas valdība, vai tādu tiesisko regulējumu, kādu paredz VerpackV 8. panta 1. punkts un 9. panta 2. punkts, var pamatot vides aizsardzības apsvērumi.
75 Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru valsts pasākumus, kas var ietekmēt tirdzniecību Kopienā, var pamatot ar obligātām vides aizsardzības prasībām, ciktāl attiecīgie pasākumi ir samērīgi ar izvirzīto mērķi (iepriekš minētais spriedums lietā Komisija/Dānija, 6. un 9. punkts, kā arī 1998. gada 14. jūlija spriedums lietā C‑389/96 Aher-Waggon, Recueil, I‑4473. lpp., 20. punkts).
76 Šajā sakarā ir jākonstatē, ka pienākums ieviest tukšā iepakojuma depozīta maksas un pieņemšanas sistēmu ir nepieciešams tādas sistēmas elements, kuras mērķis ir nodrošināt iepakojumu atkārtotu lietošanu (iepriekš minētais spriedums lietā Komisija/Dānija, 13. punkts).
77 Attiecībā uz iepakojumiem, kas nav atkārtoti lietojami, ir jānorāda – kā to apstiprina arī atbildētāja pamata prāvā un Vācijas valdība, – ar depozīta maksas un individuālas pieņemšanas sistēmas ieviešanu paaugstinās tukšo iepakojumu atpakaļ pieņemšanas likme, un rezultātā tiek nodrošināta iepakojumu atkritumu šķirošana, tādējādi veicinot arī to reģenerēšanu. Turklāt tā palīdz samazināt atkritumu apjomu dabā tādējādi, ka tā rosina patērētāju pieņemt atpakaļ tukšos iepakojumus tirdzniecības vietās.
78 Turklāt, ciktāl attiecīgais tiesiskais regulējums jaunās iepakojumu atkritumu sistēmas spēkā stāšanos padara atkarīgu no Vācijas tirgū esošu atkārtoti lietojamu iepakojumu attiecības, tas rada situāciju, kurā vienreizējas lietošanas iepakojumos pildītu dzērienu tirdzniecības likmes pieaugums Vācijas tirgū pastiprina sistēmas maiņas iespējamību. Tiktāl, ciktāl attiecīgais tiesiskais regulējums mudina ražotājus un izplatītājus pāriet uz atkārtoti lietojamu iepakojumu izmantošanu, tas labvēlīgi ietekmē iznīcināmo atkritumu samazināšanu, kas ir vides aizsardzības politikas vispārējais mērķis.
79 Tomēr, lai šāds regulējums būtu saskaņā ar samērīguma principu, līdzekļiem, kas tiek piemēroti izvirzīto mērķu sasniegšanai, ir jābūt ne tikai atbilstošiem, bet tie nedrīkst arī pārsniegt šo mērķu sasniegšanai nepieciešamo robežu (skat. 1998. gada 14. jūlija spriedumu lietā C‑284/95 Safety Hi-Tech, Recueil, I‑4301. lpp., 57. punkts).
80 Šajā sakarā ir jānorāda – lai ievērotu pēdējo iepriekš minēto kritēriju, valsts tiesiskajam regulējumam jāļauj attiecīgajiem ražotājiem un izplatītājiem piemērot savas ražošanas metodes, kā arī vienreizējas lietošanas iepakojumu atkritumu apsaimniekošanu jaunās sistēmas kritērijus, pirms stājas spēkā depozīta maksas un individuālas pieņemšanas sistēma. Lai gan dalībvalsts var atstāt minētās sistēmas ieviešanu attiecīgo ražotāju un izplatītāju ziņā, organizējot iepakojumu pieņemšanu, nosakot depozīta maksas apjomu, depozīta atmaksas summu un iespējamu minēto summu sadali starp izplatītājiem, tomēr attiecīgajai dalībvalstij ir jānodrošina, lai iepakojumu atkritumu apsaimniekošanas sistēmas maiņas brīdī visi attiecīgie ražotāji vai izplatītāji varētu piedalīties faktiski funkcionējošā sistēmā.
81 Ir jākonstatē, ka tāds tiesiskais regulējums, kāds ir VerpackV, kas jaunas depozīta maksas un pieņemšanas sistēmas, kas visādā ziņā ir ekoloģiski izdevīga, ieviešanu padara atkarīgu no iepakojumu atkārtotas lietošanas, atbilst samērīguma principam tikai tad, ja, vienlaikus veicinot iepakojumu atkārtotu lietošanu, tā dod attiecīgajiem ražotājiem un izplatītājiem pietiekami ilgu pārejas laiku, lai piemērotos, un nodrošina, ka iepakojumu atkritumu apsaimniekošanas sistēmas maiņas brīdī visi attiecīgie ražotāji vai izplatītāji varētu piedalīties faktiski funkcionējošā sistēmā.
82 Tā ir valsts tiesas kompetence – spriest par to, vai iepakojumu atkritumu apsaimniekošanas sistēmas maiņa, kādu to paredz VerpackV 8. panta 1. punkts un 9. panta 2. punkts, ļauj attiecīgajiem ražotājiem un izplatītājiem piedalīties funkcionējošā sistēmā, ņemot vērā iepriekš minētos nosacījumus.
83 Līdz ar to uz ceturto jautājumu ir jāatbild, ka EKL 28. pants iestājas pret tādu valsts tiesisko regulējumu, kādu paredz VerpackV 8. panta 1. punkts un 9. panta 2. punkts, ja tas vispārējās iepakojumu atkritumu savākšanas sistēmas aizstāj ar depozīta maksas un individuālas pieņemšanas sistēmu, nenosakot attiecīgajiem ražotājiem un izplatītājiem pietiekamu pārejas periodu, lai tie tai piemērotos, un nenodrošinot, ka iepakojumu atkritumu apsaimniekošanas sistēmas maiņas brīdī visi attiecīgie ražotāji vai izplatītāji faktiski var piedalīties funkcionējošā sistēmā.
Par otro jautājumu
84 Ņemot vērā uz ceturto jautājumu sniegto atbildi, nav nepieciešams atbildēt uz otro jautājumu.
Par tiesāšanās izdevumiem
85 Attiecībā uz lietas dalībniekiem pamata lietā šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Tiesāšanās izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, kas nav lietas dalībnieku tiesāšanās izdevumi, nav atlīdzināmi.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (virspalāta) nospriež:
1) Eiropas Parlamenta un Padomes 1994. gada 20. decembra Direktīvas 94/62/EK par iepakojumu un izlietoto iepakojumu 1. panta 2. punkts neiestājas pret to, ka dalībvalstis pieņem pasākumus, lai veicinātu iepakojuma atkārtotas lietošanas sistēmas;
2) lai gan Direktīvas 94/62 7. pants nedod attiecīgajiem ražotājiem un izplatītājiem nekādas tiesības turpināt piedalīties minētajā izlietotā iepakojuma apsaimniekošanas sistēmā, tas tomēr iestājas pret to, ka vispārējā izlietotā iepakojuma savākšanas sistēma tiek aizstāta ar depozīta maksas un individuālas pieņemšanas sistēmu, ja ar jauno sistēmu nevar sasniegt Direktīvas 94/62 mērķus vai ja pāreja uz šo jauno sistēmu notiek ar pārtraukumiem, nenodrošinot iespēju attiecīgās nozares tirgus dalībniekiem efektīvi piedalīties jaunajā sistēmā pēc tās stāšanās spēkā;
3) EKL 28. pants iestājas pret tādu valsts tiesisko regulējumu, kādu paredz Verordnung über die Vermeidung und Verwertung von Verpackungsabfällen (Rīkojums par iepakojumu atkritumu novēršanu un reģenerāciju) 8. panta 1. punkts un 9. panta 2. punkts, ar ko paredz vispārējo iepakojumu atkritumu savākšanas sistēmu aizstāt ar depozīta maksas un individuālas pieņemšanas sistēmu, nenosakot attiecīgajiem ražotājiem un izplatītājiem pietiekamu pārejas periodu, lai tie tai piemērotos, un nenodrošinot, ka iepakojumu atkritumu apsaimniekošanas sistēmas maiņas brīdī visi attiecīgie ražotāji vai izplatītāji faktiski var piedalīties funkcionējošā sistēmā.
[Paraksti]
* Tiesvedības valoda – vācu.