Apvienotās lietas C‑65/02 P un C‑73/02 P

ThyssenKrupp Stainless GmbH, agrāk – Krupp Thyssen Stainless GmbH

ThyssenKrupp Acciai speciali Terni SpA, agrāk – Acciai speciali Terni SpA

pret

Eiropas Kopienu Komisiju

Apelācijas – EOTK līgums – Aizliegtas vienošanās – Sakausējuma piemaksa – Naudas soda apmēra samazināšana – Sadarbība administratīvajā procedūrā – Pārkāpuma attiecināmība – Tiesības uz aizstāvēšanos

Ģenerāladvokāta Filipa Ležē [Philippe Léger] secinājumi, sniegti 2004. gada 28. oktobrī

Tiesas spriedums (pirmā palāta) 2005. gada 14. jūlijā

Sprieduma kopsavilkums

1. Kopienu tiesības — Principi — Tiesiskās paļāvības aizsardzība — Aizsardzības atteikšana spēkā esošā tiesiskā regulējuma acīmredzama pārkāpuma izdarītājam

2. EOTK — Aizliegtas vienošanās — Aizliegums — Pārkāpums — Administratīvā procedūra — Lūgums sniegt informāciju — Tiesības uz aizstāvēšanos — Tiesības atteikties sniegt atbildi, kurā tiktu atzīta pārkāpuma izdarīšana

(EOTK līguma 36. panta pirmā daļa)

3. EOTK — Aizliegtas vienošanās — Naudas sods — Apmērs — Noteikšana — Naudas soda neuzlikšana vai samazināšana apsūdzētā uzņēmuma sadarbības dēļ — Ievērojams samazinājums pārkāpuma atzīšanas gadījumā — Uzņēmuma tiesību uz aizstāvēšanos un it īpaši tiesību atteikties sniegt atbildi, kurā tiktu atzīta pārkāpuma izdarīšana, aizskārums — Neesamība

(EOTK līguma 65. panta 5. punkts; Komisijas paziņojuma 96/C 207/04 D daļa)

4. EOTK — Aizliegtas vienošanās — Naudas sods — Meitas sabiedrības izdarīts pārkāpums — Kritēriji juridiskās personas noteikšanai, kurai jāuzliek naudas sods

(EOTK līguma 65. panta 5. punkts)

5. EOTK — Aizliegtas vienošanās — Aizliegums — Pārkāpums — Administratīvā procedūra — Tiesību uz aizstāvēšanos ievērošana — Paziņojums par iebildumiem — Nepieciešamais saturs

(EOTK līguma 36. panta pirmā daļa un 65. pants)

1. Uz tiesiskās paļāvības aizsardzības principu nevar atsaukties persona, kas ir izdarījusi spēkā esošā tiesiskā regulējuma acīmredzamu pārkāpumu. Tādēļ uzņēmums, kas tīši veic konkurenci ierobežojošas darbības, nevar atsaukties uz minētā principa pārkāpumu, pamatojot ar to, ka Komisija tam nebija skaidri norādījusi, ka tā darbība uzskatāma par pārkāpumu.

(sal. ar 41. punktu)

2. Procedūrā, kuras mērķis ir noteikt konkurences noteikumu pārkāpumu, Komisija ir tiesīga uzlikt uzņēmumam pienākumu iesniegt tai visas ziņas, kas vajadzīgas par faktiem, ko tas varētu zināt, taču tā nevar šādam uzņēmumam uzlikt pienākumu sniegt atbildes, kas varētu ietvert tā atzīšanos pārkāpumā, kas jāpierāda Komisijai.

(sal. ar 48. un 49. punktu)

3. Kaut arī Komisija nevar piespiest uzņēmumu atzīties līdzdalībā konkurences pārkāpumā, tai nav liegts, nosakot naudas soda apmēru, ņemt vērā palīdzību, ko tai sniedzis attiecīgais uzņēmums, lai vieglāk konstatētu pārkāpuma esamību, un it īpaši apstākli, ka uzņēmums atzīst savu līdzdalību pārkāpumā. Uzņēmumam, kas šādi palīdzējis, tā var būtiski samazināt naudas soda apmēru un piešķirt ievērojami mazāku samazinājumu citam uzņēmumam, kas vienkārši nav noliedzis galvenos apgalvojumus par faktiem, uz kuriem Komisija balstījusi savus iebildumus.

Pārmestā pārkāpuma atzīšanai no attiecīgā uzņēmuma puses ir tikai brīvprātīgs raksturs. Tas nav nekādā veidā spiests atzīt vienošanās esamību. Tādējādi, Komisijai ņemot vērā sadarbības līmeni ar šo pēdējo attiecīgo uzņēmumu, tostarp pārkāpuma atzīšanu, lai tiktu uzlikts mazāks naudas sods, nav pārkāptas tiesības uz aizstāvēšanos.

Paziņojums par sadarbību un it īpaši tā D daļa ir jāsaprot tādā nozīmē, ka sadarbības veids, ko īstenojis attiecīgais uzņēmums un kas var būt par pamatu naudas soda samazināšanai, nav ierobežots tikai ar faktu raksturīpašību atzīšanu, bet gan ietver arī līdzdalības pārkāpumā atzīšanu.

(sal. ar 50.–54. punktu)

4. Uzņēmuma atbildības noteikšana par konkurences noteikumu pārkāpšanu ir atkarīga no tā, vai šis uzņēmums ir darbojies autonomi vai arī ir tikai izpildījis mātes sabiedrības norādījumus. Pēdējā gadījumā uzņēmuma darbību, kas negatīvi ietekmē konkurenci, var attiecināt uz mātes sabiedrību.

Turpretī, ja grupas uzņēmumi ir autonomi vienošanās līdzdalībnieki, tad Komisija katram no tiem var piemērot naudas sodu, sākotnēji uzliekot vienotas likmes naudas sodu.

(sal. ar 66. un 67. punktu)

5. Tiesību uz aizstāvēšanos ievērošana jebkurā procedūrā, kā rezultātā var piemērot sankciju, ir uzskatāma par pamatprincipu, kas garantēts EOTK līguma 36. panta pirmajā daļā. Šī principa efektīva ievērošana paredz to, ka attiecīgajam uzņēmumam administratīvās procedūras stadijā tiek sniegta iespēja lietderīgi darīt zināmu savu viedokli par apgalvoto faktu un apstākļu patiesumu un attiecināmību, kā arī par dokumentiem, uz kuriem Komisija balsta savus apgalvojumus. Ņemot vērā tā nozīmi, paziņojumā par iebildumiem nepārprotami ir jānorāda juridiskā persona, kurai, iespējams, tiks uzlikts naudas sods, un tas tai ir adresējams.

(sal. ar 92. punktu)

TIESAS SPRIEDUMS (pirmā palāta)

2005. gada 14. jūlijā(*)

Apvienotās lietas C‑65/02 P un C‑73/02 P

par divām apelācijas sūdzībām atbilstoši EOTK līguma Tiesas Statūtu 49. pantam,

ko 2002. gada 28. februārī iesniedza

ThyssenKrupp Stainless GmbH, agrāk – Krupp Thyssen Stainless GmbH, ko pārstāv M. Klusmans [M. Klusmann], Rechtsanwalt,

apelācijas sūdzības iesniedzēja lietā C‑65/02 P,

ThyssenKrupp Acciai speciali Terni SpA, agrāk – Acciai speciali Terni SpA, ko pārstāv A. Džardina [A. Giardina] un G. di Tommaso [G. Di Tommaso], avvocati, kas norādīja adresi Luksemburgā,

apelācijas sūdzības iesniedzēja lietā C‑73/02 P,

otrs lietas dalībnieks –

Eiropas Kopienu Komisija, ko pārstāv E. Velans [A. Whelan], pārstāvis, kam palīdz H. J. Freinds [H.–J. Freund], Rechtsanwalt (C‑65/02 P), kā arī E. Velans [A. Whelan] un V. Supertī [V. Superti], pārstāvji, kam palīdz A. dal Ferro [A. Dal Ferro], avvocato (C‑73/02 P), kas norādīja adresi Luksemburgā,

atbildētāja pirmajā instancē.

TIESA (pirmā palāta)

šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs P. Janns [P. Jann], tiesneši A. Ross [A. Rosas], R. Silva de Lapuerta [R. Silva de Lapuerta], K. Lēnartss [K. Lenaerts] un S. fon Bārs [S. von Bahr] (referents),

ģenerāladvokāts F. Ležē [P. Léger],

sekretārs R. Grass [R. Grass],

ņemot vērā rakstveida procesu,

noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus tiesas sēdē 2004. gada 28. oktobrī,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1 Apelācijas sūdzībās ThyssenKrupp Stainless GmbH (turpmāk tekstā – “TKS”) un ThyssenKrupp Acciai speciali Terni SpA (turpmāk tekstā – “AST”) lūdz atcelt Eiropas Kopienu Pirmās instances tiesas 2001. gada 13. decembra spriedumu apvienotajās lietās T‑48/98 un T‑47/98 (Krupp Thyssen Stainless un Acciai speciali Terni/Komisija, Recueil, II‑3757. lpp., turpmāk tekstā – “pārsūdzētais spriedums”), kas tikai daļēji apmierināja to prasības atcelt Komisijas 1998. gada 21. janvāra Lēmumu 98/247/EOTK par EOTK līguma 65. panta piemērošanas procedūru (Lieta IV/35.814 – Sakausējuma piemaksa) (OV L 100, 55. lpp., turpmāk tekstā – “strīdīgais lēmums”).

Prāvas rašanās fakti

2 Faktus, kas bija prasību pamatā Pirmās instances tiesā, ko tā ir izklāstījusi pārsūdzētajā spriedumā, šī sprieduma nolūkā var rezumēt šādi:

3 TKS, sabiedrība, kas reģistrēta saskaņā ar Vācijas tiesībām, tika izveidota 1995. gada 1. janvārī, apvienojoties Fried Krupp AG Hoesch-Krupp (turpmāk tekstā – “Krupp”) un Thyssen Stahl AG (turpmāk tekstā – “Thyssen”) nerūsējošā tērauda plakano izstrādājumu, kas ir noturīgi pret skābēm un paaugstinātu temperatūru, darbības nozarēm. Sākotnēji TKS tika dēvēta par KruppThyssen Nirosta GmbH, bet no 1997. gada septembra – par Krupp Thyssen Stainless GmbH.

4 AST, agrāk – Acciai speciali Terni SpA, sabiedrība, kas reģistrēta saskaņā ar Itālijas tiesībām un kuras pamatdarbība ietver nerūsējošā tērauda plakano izstrādājumu ražošanu, tika izveidota 1994. gada 1. janvārī. 1994. gada 21. decembrī Eiropas Kopienu Komisija vairākām sabiedrībām atļāva kopīgi iegādāties AST, to starpā bija Krupp un Thyssen. Krupp dalība AST 1995. gada decembrī tika palielināta no 50 % līdz 75 %, bet 1996. gada 10. maijā – līdz 100 %. Pēc tam Krupp visas savas daļas AST nodeva TKS.

5 1995. gada 16. martā pēc ziņām specializētajos preses izdevumos un patērētāju sūdzībām Komisija saskaņā ar EOTK līguma 47. pantu no vairākiem nerūsējošā tērauda ražotājiem pieprasīja sniegt informāciju par viņu īstenoto kopējo cenu paaugstināšanu, sauktu par “sakausējuma piemaksu”.

6 Sakausējuma piemaksa ir cenas paaugstinājums, ko aprēķina pēc sakausējuma materiālu cenām un pieskaita nerūsējošā tērauda pamata cenai. Izmaksas par sakausējuma materiāliem, ko izmanto nerūsējošā tērauda ražotāji (niķelis, hroms un molibdēns), veido būtisku ražošanas izmaksu daļu. Šo materiālu cenas ir ārkārtīgi mainīgas.

7 Pamatojoties uz saņemto informāciju, Komisija 1995. gada 19. decembrī nosūtīja 19 sabiedrībām paziņojumu par iebildumiem (turpmāk tekstā – “pirmais paziņojums par iebildumiem”).

8 1996. gada decembrī un 1997. gada janvārī, pēc tam, kad Komisija bija veikusi virkni pārbaužu uz vietas, dažu uzņēmumu advokāti vai pārstāvji informēja Komisiju par savu vēlmi sadarboties. 1996. gada 17. decembrī un 1997. gada 10. janvārī TKS un AST šajā nolūkā nosūtīja Komisijai paziņojumu.

9 1997. gada 24. aprīlī Komisija šīm sabiedrībām, kā arī Thyssen nosūtīja jaunu paziņojumu par iebildumiem, kas aizstāja 1995. gada 19. decembra paziņojumu (turpmāk tekstā – “otrais paziņojums par iebildumiem”).

10 1997. gada 23. jūlija paziņojumā TKS piekrita uzņemties atbildību par darbībām, kas tika pārmestas Thyssen no 1993. gada, kaut arī šīs pēdējās sabiedrības darbība nerūsējošā tērauda plakano izstrādājumu nozarē netika tai nodota pirms 1995. gada 1. janvāra.

11 1998. gada 21. janvārī Komisija pieņēma strīdīgo lēmumu.

12 Atbilstoši šim lēmumam 1993. gadā strauji samazinājās sakausējumu materiālu un nerūsējošā tērauda cenas. Kad, sākot ar 1993. gada septembri, niķeļa cenas palielinājās, ražotāju peļņa ievērojami samazinājās. Reaģējot uz šo situāciju, vairums nerūsējošā tērauda ražotāju 1993. gada 16. decembra Madrides sanāksmes laikā (turpmāk tekstā – “Madrides sanāksme”) vienojās saskaņoti paaugstināt savas cenas, mainot sakausējuma piemaksas aprēķināšanas parametrus. Šajā nolūkā, sākot ar 1994. gada 1. februāri, viņi nolēma piemērot sakausējuma piemaksu, kas aprēķināta pēc formulas, kura pēdējo reizi izmantota 1991. gadā, kā atsauces vērtību par sakausējuma materiāliem visiem ražotājiem pieņemot 1993. gada septembra cenu, kad niķelis sasniedza vēsturiski zemāko cenu.

13 Strīdīgajā lēmumā ir noteikts, ka sakausējuma piemaksu, kas aprēķināta pēc jaunajām atsauces vērtībām, visi ražotāji no 1994. gada 1. februāra piemēroja tirdzniecībā Eiropā, izņemot Spāniju un Portugāli.

14 Strīdīgā lēmuma 1. pantā Komisija atzina, ka Compañía española para la fabricación de aceros inoxidables SA (Acerinox) (turpmāk tekstā – “Acerinox”), ALZ NV, AST, Avesta Sheffield AB (turpmāk tekstā – “Avesta”), Krupp, kā arī Thyssen, kas no 1995. gada 1. janvāra kļuva par TKS, un Ugine SA, kas kļuva par Usinor SA (turpmāk tekstā – “Usinor”), Avesta gadījumā no 1993. gada decembra līdz 1996. gada novembrim, bet pārējo uzņēmumu gadījumā – līdz lēmuma pieņemšanas dienai – pārkāpa EOTK līguma 65. panta 1. punktu, saskaņoti grozot un piemērojot atsauces vērtības sakausējuma piemaksas aprēķināšanas formulā. Tā uzskata, ka šādas darbības mērķis un sekas bija konkurences ierobežošana un kropļošana kopējā tirgū.

15 Strīdīgā lēmuma 2. pantā tika noteikti šādi naudas sodi:

– Acerinox: ECU 3 530 000,

– ALZ NV: ECU 4 540 000,

– AST: ECU 4 540 000,

– Avesta: ECU 2 810 000,

– TKS: ECU 8 100 000 un

– Usinor: ECU 3 860 000.

Tiesvedība Pirmās instances tiesā un pārsūdzētais spriedums

16 Ar prasības pieteikumiem, kas Pirmās instances tiesas kancelejā iesniegti 1998. gada 11. un 13. martā, TKS un AST attiecīgi cēla prasību par strīdīgā lēmuma atcelšanu tiktāl, ciktāl tas attiecās uz prasītājiem, un pakārtoti – par ievērojamu naudas soda samazināšanu, kas tiem uzlikts ar minēto lēmumu.

17 Pārsūdzētajā spriedumā Pirmās instances tiesa:

– sprieduma taisīšanas nolūkos apvienoja lietas T‑45/98 un T‑47/98;

– atcēla strīdīgā lēmuma 1. pantu tiktāl, ciktāl ar to TKS tika uzlikta atbildība par Thyssen izdarīto pārkāpumu;

– noteica strīdīgā lēmuma 2. pantā TKS un AST uzlikto naudas soda apmēru EUR 4 032 000;

– noraidīja abas prasības pārējā daļā;

– lietā T‑45/98 piesprieda TKS un Komisijai segt savus tiesāšanās izdevumus pašām un

– lietā T‑47/98 piesprieda AST segt savus tiesāšanās izdevumus pašai, kā arī atlīdzināt divas trešdaļas no Komisijas izdevumiem un piesprieda Komisijai segt vienu trešdaļu no saviem tiesāšanās izdevumiem.

Lietas dalībnieku prasījumi un apelācijas sūdzību atbalstam izvirzītie pamati

18 Lietā C‑65/02 P TKS prasījumi Tiesai ir šādi:

– atcelt pārsūdzēto spriedumu tiktāl, ciktāl tajā ir noraidīta prasītājas prasība;

– grozīt strīdīgā lēmuma 1. pantu un attiecīgi mainīt pārkāpuma periodu;

– tādā pašā apmērā samazināt naudas sodu, kas tai uzlikts saskaņā ar strīdīgā lēmuma 2. pantu;

– pakārtoti – attiecībā uz diviem iepriekš minētajiem prasījumiem nodot lietu atpakaļ Pirmās instances tiesai;

– noraidīt Komisijas pretapelācijas sūdzību un

– piespriest Komisijai atlīdzināt apelācijas un pretapelācijas tiesāšanās izdevumus.

19 Šajā pašā lietā Komisijas prasījumi Tiesai ir šādi:

– noraidīt apelācijas sūdzību;

– pakārtoti, ja pārsūdzētais spriedums tiek atcelts, – noraidīt prasījumu par naudas soda apmēra samazināšanu;

– atcelt pārsūdzēto spriedumu tiktāl, ciktāl Pirmās instances tiesa ir:

i) atcēlusi strīdīgā lēmuma 1. pantu, saskaņā ar kuru Thyssen pārkāpumi tika piedēvēti TKS;

ii) noteikusi mazāku naudas sodu EUR 7 596 000 apmērā, kas TKS uzlikts saskaņā ar strīdīgā lēmuma 2. pantu;

iii) piespriedusi Komisijai segt tiesāšanās izdevumus pašai, un

– piespriest TKS atlīdzināt tiesāšanās izdevumus Tiesā.

20 Lietā C‑73/02 P AST prasījumi Tiesai ir šādi:

– atcelt pārsūdzēto spriedumu tiktāl, ciktāl tas apstiprina strīdīgo lēmumu, saskaņā ar kuru tai uzlikts vienotas likmes naudas sods, kaut arī tā bija TKS grupas sastāvā, kurai arī uzlikts vienotas likmes naudas sods;

– pakārtoti – atcelt pārsūdzēto spriedumu tiktāl, ciktāl tas apstiprina strīdīgā lēmuma 1. pantu, saskaņā ar kuru tai piedēvētie konkurences noteikumu pārkāpumi ilga līdz minētā lēmuma pieņemšanas datumam;

– atcelt pārsūdzēto spriedumu tiktāl, ciktāl tajā noraidīts tās prasījums papildus par 40 % samazināt uzliktā naudas soda apmēru par tās sadarbību administratīvajā procedūrā, un

– piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

21 Šajā pašā lietā Komisijas prasījumi Tiesai ir šādi:

– noraidīt apelācijas sūdzību;

– pakārtoti – noraidīt prasījumu par strīdīgā lēmuma atcelšanu, ja kāda no pārsūdzētā sprieduma daļām tiek atcelta, un

– piespriest AST atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

22 TKS savas apelācijas sūdzības atbalstam izvirza trīs atcelšanas pamatus:

– kļūda tiesībās attiecībā uz pārkāpuma ilguma novērtējumu;

– vienotas likmes naudas soda apmēra kļūdains aprēķins un

– kļūda tiesībās attiecībā uz TKS sadarbības sekām izmeklēšanas procedūrā par naudas soda apmēra samazināšanu.

23 AST savas apelācijas sūdzības atbalstam arī izvirza trīs atcelšanas pamatus:

– kļūda tiesībās, uzliekot tai naudas sodu, kaut arī tā bija TKS grupas sastāvā;

– kļūda tiesībās, novērtējot pārkāpuma ilgumu, un

– vienlīdzīgas attieksmes principa un diskriminācijas aizlieguma principa pārkāpums attiecībā uz naudas soda apmēra samazināšanu.

24 Komisija savas pretapelācijas sūdzības atbalstam izvirza trīs pamatus:

– noteiktu dokumentāru pierādījumu sagrozīšana un kļūda tiesībās attiecībā uz vērtējumu par Thyssen atbildības nodošanu TKS;

– kļūda vērtējumā par tiesību uz aizstāvēšanos nosacījumu ievērošanu un

– kļūda vērtējumā par tiesību uz aizstāvēšanos izmantošanas ierobežojumu.

Par lietu apvienošanu

25 Saskaņā ar Tiesas Reglamenta 43. pantu pēc lietas dalībnieku un ģenerāladvokāta uzklausīšanas šajā sakarā ir lietderīgi apvienot šīs saistītās lietas sprieduma taisīšanai.

Par TKS un AST iesniegtajām apelācijas sūdzībām

26 TKS un AST izvirzītie trīs pamati apelācijas sūdzības atbalstam pēc būtības ir identiski, tāpēc lietderīgi tos izskatīt kopā un attiecībā uz katru pamatu vajadzības gadījumā izskatīt konkrētās nianses, ko norādījuši lietas dalībnieki.

Par pamatu attiecībā uz kļūdu tiesībās pārkāpuma ilguma vērtējumā

Lietas dalībnieku argumenti

27 TKS pirmajā pamatā un AST otrajā pamatā apgalvo, ka pārkāpums neilga četrus gadus, t.i., no Madrides sanāksmes datuma līdz strīdīgā lēmuma pieņemšanas datumam, bet gan ka tas bija vienreizējs pretēji tam, kā Pirmās instances tiesa ir nolēmusi pārsūdzētā sprieduma 182. punktā. Pārkāpums nebija sācies pirms šīs sanāksmes, un tas neilga vairāk par dažām nedēļām.

28 TKS un AST apgalvo, ka katrs uzņēmums noteica savas cenas autonomi, ko apliecina viņu cenu svārstības. Nolemjot nemainīt sakausējuma piemaksas atsauces vērtību, tie rīkojās neatkarīgi un bez saskaņojuma. Tie uzskata, ka Pirmās instances tiesa it īpaši pārsūdzētā sprieduma 178. pantā nepareizi pamatojusi savu atzinumu attiecībā uz pārkāpuma ilgumu.

29 Turklāt TKS un AST pārmet Pirmās instances tiesai, ka tā nav ņēmusi vērā Komisijas pieļauto kļūdu, skaidri tos administratīvajā procedūrā neinformējot par tās uzskatu, ka vienošanās turpina būt spēkā. Šāda Komisijas kļūda aizskāra abu uzņēmumu tiesisko paļāvību.

Tiesas vērtējums

30 TKS un AST izvirzītais pamats ietver divas daļas. Pirmā attiecas uz ziņu vērtējumu, kas ļauj noteikt vienošanās ilgumu, un otrā attiecas uz iespējamo šo uzņēmumu tiesiskās paļāvības aizskārumu.

31 Attiecībā uz pirmo pamatu Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 174. punktā pareizi nolēma, ka Komisijas pienākums ir pierādīt ne tikai vienošanās esamību, bet arī tās ilgumu.

32 Pārsūdzētā sprieduma 176. punktā Pirmās instances tiesa vispirms atgādināja, ka vienošanās mērķis bija nodrošināt, lai nerūsējošā tērauda plakano izstrādājumu ražotāji sakausējuma piemaksas aprēķina formulā izmantotu identisku atsauces vērtību nolūkā palielināt gala cenu. Tad Pirmās instances tiesa tā paša sprieduma 177. punktā atzina, ka no strīdīgā lēmuma skaidri izrietēja tas, ka vienošanās sākās Madrides sanāksmē un ka Eiropā, izņemot Spāniju un Portugāli, TKS un AST, kā arī citi uzņēmumi, kas bija vienošanās dalībnieki, no 1994. gada 1. februāra tirdzniecībā faktiski piemēroja sakausējuma piemaksu, ko aprēķināja saskaņā ar formulu, kas balstīta uz atsauces vērtībām, par kurām vienojās šajā sanāksmē.

33 Visbeidzot Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 178. punktā atzina, ka TKS un AST neapstrīdēja, ka atsauces vērtības, par kurām tie vienojās minētajā sanāksmē, netika mainītas līdz strīdīgā lēmuma pieņemšanai. No tā Pirmās instances tiesa tajā pašā punktā secināja – tā kā attiecīgie uzņēmumi turpināja piemērot šīs atsauces vērtības, tad fakts, ka izteikti netika pieņemts lēmums par vienošanās piemērošanas ilgumu, nepierāda, ka vienošanās raksturs bija vienreizējs, nevis nepārtraukts.

34 Jānorāda, ka Pirmās instances tiesas izdarītie secinājumi pārsūdzētā sprieduma 178. punktā uzskatāmi par faktu vērtējumu, ko nevar apstrīdēt apelācijā, ja nav faktu, kas apstiprina pierādījumu sagrozīšanu vai kļūdu faktisko apstākļu juridiskajā analīzē.

35 Šajā sakarā TKS un AST apgalvo, ka Pirmās instances tiesa nebija ņēmusi vērā citus faktus, kas pierāda vienošanās neesamību no 1994. līdz 1998. gadam, t.i., pieņemtās atšķirīgās cenas un paralēlo rīcību.

36 Taču ir jānorāda, ka šie fakti ir vai nu neatbilstoši, vai arī pilnībā nepietiekami, lai apšaubītu Pirmās instances tiesas vērtējumu.

37 Kas attiecas, pirmkārt, uz cenu atšķirībām, ko TKS un AST attiecīgi piemēroja saviem klientiem, un šo cenu svārstībām, kas atspoguļo viņu autonomo rīcību tirgū, un jebkādas saskaņotas darbības trūkumu, ir jāatzīst, kā to atzinusi arī Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 179. punktā, ka šis arguments nav atbilstošs. Šīs cenas faktiski atspoguļoja nerūsējošā tērauda plakano izstrādājumu gala cenu, ko piemēroja šie uzņēmumi. Fakts, ka šīs cenas bija atšķirīgas un ka šie abi uzņēmumi tās piemēroja izvērtējamā laikposma dažādos periodos, nav pamats noraidīt Komisijas un Pirmās instances tiesas izdarītos secinājumus, proti, ka šīs cenas lielā mērā veidojās vienošanās rezultātā par vienu noteicošo elementu cenas veidošanā – šajā gadījumā par sakausējuma piemaksu.

38 Otrkārt, attiecībā uz apgalvoto paralēlo rīcību, šis arguments arī nav pamats, lai apstrīdētu atzinumu par vienošanās nepārtrauktu piemērošanu, jo nenoliedzams ir cits skaidrojums. Šajā sakarā Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 180. punktā pareizi atzina, ka identisku atsauces vērtību piemērošana sakausējuma piemaksas aprēķina formulā no šo uzņēmumu puses ir skaidrojama ar to atsauces vērtību piemērošanu, kas kopīgi bija noteiktas sarunās starp ražotājiem 1993. gada decembrī.

39 Tādējādi ir jāatzīst, ka Pirmās instances tiesa nav pieļāvusi kļūdu tiesībās, pārsūdzētā sprieduma 174.–184. punktā atzīstot, ka Komisija bija tiesīga uzskatīt, ka pārkāpums ilga četrus gadus, proti, laikposmā no Madrides sanāksmes līdz strīdīgā lēmuma pieņemšanas datumam, un pārsūdzētais spriedums ir pietiekami pamatots attiecībā uz šo jautājumu.

40 Attiecībā uz izvirzītā pamata otro daļu par TKS un AST tiesiskās paļāvības iespējamo ierobežošanu ir jānorāda, ka pretēji TKS un AST apgalvojumiem Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 215. punktā nolēma, ka nevar iebilst pret Komisiju par to, ka tā pārkāpumu uzskatījusi par nepārtrauktu, neinformējot viņus par to administratīvajā procedūrā. Pirmās instances tiesa pamatoja savu argumentu, jo īpaši norādot, ka otrā paziņojuma par iebildumiem 50. punktā Komisija apgalvoja, ka “saskaņota darbība sākās Madrides sanāksmē un kopš tā laika turpinājās”.

41 Turklāt ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru uz tiesiskās paļāvības aizsardzības principu nevar atsaukties persona, kas ir nodarījusi spēkā esošā tiesiskā regulējuma acīmredzamu pārkāpumu (1991. gada 16. maija spriedums lietā C‑96/89 Komisija/Nīderlande, Recueil, I‑2461. lpp., 30. punkts). Tādēļ tāpat, kā savu secinājumu 112. punktā norādījis ģenerāladvokāts, uzņēmums, kas tīši veic konkurenci ierobežojošas darbības, nevar atsaukties uz minētā principa pārkāpumu, pamatojot ar to, ka Komisija tam nebija skaidri norādījusi, ka tā darbība uzskatāma par pārkāpumu.

42 No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka TKS un AST izvirzītais pamats par tiem pārmestā pārkāpuma ilgumu ir noraidāms kā nepamatots.

Par pamatu attiecībā uz kļūdu tiesībās saistībā ar naudas soda apmēra papildu nesamazināšanu

Lietas dalībnieku argumenti

43 Trešajā pamatā TKS un AST apgalvo – tā kā viņi pēc būtības ir atzinuši faktus, uz kuriem balstīts strīdīgais lēmums, ko Pirmās instances tiesa ir atzinusi pārsūdzētā sprieduma 262. un 268. punktā, tad tām vajadzētu saņemt tādu pašu naudas soda samazinājumu kā tiem uzņēmumiem, kas arī izteikti atzina pārkāpuma esamību. Šos uzņēmumus nevar nodalīt atkarībā no to sadarbības līmeņa ar Komisiju, un to rīcība nevar būt pamats uzliktā naudas soda atšķirīgam samazinājumam.

44 Atbilstoši TKS un AST viedoklim no Komisijas paziņojuma par atbrīvojumu no soda naudas un soda naudas samazināšanu karteļu gadījumos (OV 2002, C 45, 3. lpp.), kā arī no šī paziņojuma iepriekšējās versijas (OV 1996, C 207, 4. lpp., turpmāk tekstā – “paziņojums par sadarbību”) izriet – lai saņemtu naudas soda samazinājumu, pietiek ar to, ka attiecīgie uzņēmumi iesniedz pierādījumus un līdz ar to pēc būtības atzīst faktus. Nav vajadzīgs, lai uzņēmumi kvalificē šos faktus no juridiskā viedokļa un tādējādi atzīst savu dalību pārkāpumā. Faktu juridiskā kvalifikācija un no tā izrietošā pārkāpuma atzīšana ir ekskluzīvs Komisijas pienākums.

45 Tādējādi Komisija nevarēja piešķirt naudas soda papildu samazinājumu uzņēmumam, kas atzinis faktu juridisko kvalifikāciju vai izteikti atzinis dalību pārkāpumā. Naudas soda samazināšana šādos apstākļos ierobežotu tiesības uz aizstāvēšanos, jo tas būtu līdzvērtīgi uzņēmuma sodīšanai, kas izlēmis aizstāvēties, apstrīdot pārkāpuma esamību.

46 TKS turklāt norāda – ne jau ar apgalvojumu, ka tā šos lēmumus pieņēmusi autonomi, tā apstrīdēja savu dalību pārkāpumā, šajā gadījumā saskaņotā darbībā. Runājot par AST, tā vienīgi apstrīdēja “nolīguma” kvalifikāciju un nevis faktu, ka vienošanās bija pretrunā ar konkurences noteikumiem.

47 Tādējādi TKS un AST uzskata, ka Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 260.–281. punktā ir pieļāvusi kļūdu tiesībās, atteikdama tām piešķirt naudas soda papildu samazinājumu, kas tika piešķirts Usinor un Avesta.

Tiesas vērtējums

48 Lai noskaidrotu, vai Pirmās instances tiesa pieļāva kļūdu tiesībās, piešķirot TKS un AST mazāku naudas soda samazinājumu nekā Usinor un Avesta, jāatsaucas uz Tiesas judikatūru attiecībā uz Komisijas pilnvaru apjomu iepriekšējas izmeklēšanas procedūrās un administratīvās procedūrās, ņemot vērā vajadzību nodrošināt tiesību uz aizstāvēšanos ievērošanu.

49 Atbilstoši 1989. gada 18. oktobra spriedumam lietā 374/87 Orkem/Komisija (Recueil, 3283. lpp., 34. un 35. punkts) Komisija ir tiesīga uzlikt uzņēmumam pienākumu iesniegt tai visas ziņas, kas vajadzīgas par faktiem, ko tas varētu zināt, taču tā nevar šādam uzņēmumam uzlikt pienākumu sniegt atbildes, kas varētu ietvert tā atzīšanos pārkāpumā, kas jāpierāda Komisijai.

50 Kaut arī Komisija nevar piespiest uzņēmumu atzīties līdzdalībā pārkāpumā, tai nav liegts, nosakot naudas soda apmēru, ņemt vērā palīdzību, ko šis uzņēmums ir sniedzis pēc savas iniciatīvas, lai konstatētu pārkāpuma esamību.

51 Šajā sakarā no 2000. gada 16. novembra sprieduma lietā C‑298/98 P Finnboard/Komisija (Recueil, I‑10157. lpp.) un it īpaši no 56., 59. un 60. punkta izriet, ka Komisija naudas soda apmēra noteikšanā var ņemt vērā palīdzību, ko tai sniedzis attiecīgais uzņēmums, lai vieglāk konstatētu pārkāpuma esamību, un it īpaši apstākli, ka uzņēmums atzīst savu līdzdalību pārkāpumā. Uzņēmumam, kas šādi palīdzējis, tā var būtiski samazināt naudas soda apmēru un piešķirt ievērojami mazāku samazinājumu citam uzņēmumam, kas vienkārši nav noliedzis galvenos apgalvojumus par faktiem, uz kuriem Komisija balstījusi savus iebildumus.

52 Kā ģenerāladvokāts norādījis savu secinājumu 140. punktā, ir jāuzsver, ka pārmestā pārkāpuma atzīšanai no attiecīgā uzņēmuma puses ir tikai brīvprātīgs raksturs. Tas nav nekādā veidā spiests atzīt vienošanās esamību.

53 Tādējādi ir jāuzskata, ka Komisija, ņemot vērā sadarbības līmeni ar šo pēdējo attiecīgo uzņēmumu, tostarp pārkāpuma atzīšanu, lai tiktu uzlikts mazāks naudas sods, nepārkāpa tā tiesības uz aizstāvēšanos.

54 Tieši šādā nozīmē ir jāsaprot paziņojums par sadarbību un it īpaši tā D daļa, saskaņā ar kuru Komisija var piešķirt uzņēmumam atlaidi 10 %–50 % no naudas soda apmēra, ko tā būtu uzlikusi sadarbības trūkuma dēļ, it īpaši, ja šis uzņēmums paziņo Komisijai, ka tas pēc būtības neapstrīd faktus, uz kuriem pēdējā balsta savus iebildumus. Tādēļ sadarbības veids, ko īstenojis attiecīgais uzņēmums un kas var būt par pamatu naudas soda samazināšanai, nav ierobežots tikai ar faktu raksturīpašību atzīšanu, bet gan ietver arī līdzdalības pārkāpumā atzīšanu.

55 Šajā gadījumā pārsūdzētā sprieduma 261. punktā Pirmās instances tiesa atzina, ka atbilstoši strīdīgajam lēmumam vienīgi Usinor un Avesta bija atzinušas pārkāpuma esamību, kamēr TKS un AST bija apstrīdējušas saskaņotas darbības esamību un līdz ar to neatzina pārkāpumu. Pirmās instances tiesa norādīja, ka Komisija no tā secināja, ka TKS un AST sadarbība bija daudz ierobežotāka nekā Usinor un Avesta sadarbība un tādējādi nebija par pamatu tikpat nozīmīgam naudas soda samazinājumam, kāds tika piešķirts šiem pēdējiem uzņēmumiem.

56 Attiecībā uz TKS Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 263. punktā norāda, ka tā apgalvo, ka savus lēmumus par sakausējuma piemaksu esot pieņēmusi autonomi. Tā paša sprieduma 264. punktā Pirmās instances tiesa, nepieļaujot kļūdu tiesībās, secināja, ka TKS tādējādi klusējot, bet nenoliedzami ir likusi saprast, ka koordinācijas un sadarbības kritērijs, kas raksturo saskaņotu darbību, netika izpildīts. Tā sprieduma 266. punktā Pirmās instances tiesa secināja, ka šis uzņēmums nav uzskatāms par tādu, kas tiešā veidā atzinis savu dalību pārkāpumā.

57 Attiecībā uz AST Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 268. punktā norāda – lai arī tā pēc būtības atzina faktus, uz kuriem Komisija balstījās, tā tomēr neatzina saskaņotas darbības esamību.

58 Šajā sakarā ir jānorāda, ka Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 269. punktā pamatoti noraidīja AST argumentu par to, ka šāda atzīšanās izrietēja no fakta, ka tā neapstrīdēja, ka tās rīcību var kvalificēt kā saskaņotu darbību. Līdz ar to Pirmās instances tiesa tā paša sprieduma 270. punktā pilnībā pamatoti nodibināja atšķirību starp pārkāpuma izteiktu atzīšanu un vienkāršu pārkāpuma neapstrīdēšanu, kas nepalīdz atvieglot Komisijas uzdevumu atklāt un pārtraukt Kopienu konkurences noteikumu pārkāpumus.

59 Turklāt ir jāpiebilst, ka Pirmās instances tiesa pamatoti atsaucās uz 1996. gada paziņojumu par sadarbību, jo šī paziņojuma 2002. gada versija vēl nebija pieņemta pārsūdzētā sprieduma taisīšanas dienā. Šajā sakarā Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 275. punktā arī pamatoti nolēma – fakts, ka minētais paziņojums izteikti paredz iespēju atzīt pārkāpumu relatīvi agrā procedūras stadijā, neizslēdz šādu atzīšanos daudz vēlākā stadijā, pirms vai pēc iebildumu paziņošanas attiecīgajam uzņēmumam, un ka Komisija šādu atzīšanos ņem vērā, lai samazinātu naudas soda apmēru.

60 Šādos apstākļos ir jāatzīst, ka Pirmās instances tiesa pamatoti nolēma, ka pārkāpuma tieša atzīšana var būt par pamatu naudas soda papildu samazināšanai, un secināja – tā kā šādas atzīšanās no TKS un AST puses nebija, šo divu uzņēmumu īstenotā sadarbība ar Komisiju netika pamatota, lai tiem piešķirtu tikpat nozīmīgu naudas soda samazinājumu, kāds tika piešķirts Usinor un Avesta.

61 Līdz ar to pamats attiecībā uz TKS un AST uzliktā naudas soda papildu nesamazināšanu ir noraidāms kā nepamatots.

Par pamatu attiecībā uz kļūdu tiesībās par vienotas likmes naudas soda piemērošanu

Lietas dalībnieku argumenti

62 TKS savā otrajā pamatā un AST savā pirmajā pamatā apgalvo, ka Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 189.–192. punktā ir pieļāvusi kļūdu tiesībās, neņemot vērā faktu, ka datumā, kad tika uzlikts naudas sods, proti, 1998. gada 21. janvārī, šīs trīs vienības – TKS, nerūsējošā tērauda plakano izstrādājumu ražošanas daļa, kas agrāk piederēja Thyssen, un AST, piederēja vienai uzņēmumu grupai un tādēļ veidoja vienu ekonomisku vienību TKS vadībā.

63 TKS un AST apgalvo – ja naudas soda apmēru aprēķina pēc vienotas likmes un vienveidīgi, tad Komisijai šī summa jāpiemēro visai ekonomiskajai vienībai. Uzliekot naudas sodu katrai no trim vienībām TKS grupā, šai pēdējai būtībā ir uzlikts trīs reizes lielāks naudas sods nekā pārējiem attiecīgajiem uzņēmumiem, t.i., Acerinox, ALZNV, Avesta un Usinor.

64 AST piebilst, ka divu atsevišķu naudas sodu uzlikšana, viens – TKS un otrs – AST, nav pamatota saskaņā ar Pirmās instances tiesas 1998. gada 14. maija spriedumu lietā T‑354/94 Stora Kopparbergs Bergslags/Komisija (Recueil, II‑2111. lpp.) tiktāl, ciktāl, no vienas puses, TKS, iegādājoties visas AST kapitāldaļas, nezināja par AST dalību vienošanās, jo TKS pati tai pievienojās, un, no otras puses, AST neatkarības ilgums pēc tam, kad vienošanās stājās spēkā, bija nenozīmīgs.

65 TKS apgalvo, ka, izvērtējot tikai TKS attiecības ar AST un neatbildot uz tās pamatu par grupu, kuras sastāvā tā veidoja iepriekš Thyssen piederošo nerūsējošā tērauda plakano izstrādājumu vienību, kā arī uzliekot atsevišķus naudas sodus gan Thyssen, gan tai pašai, Pirmās instances tiesa liedza tai tiesisko aizsardzību un nepietiekami pamatoja pārsūdzēto spriedumu šajā jautājumā.

Tiesas vērtējums

66 Šajā sakarā svarīgi norādīt, ka pārsūdzētā sprieduma 189. un 191. punktā Pirmās instances tiesa pamatoti nolēma, ka uzņēmuma atbildības noteikšana par konkurences noteikumu pārkāpšanu ir atkarīga no tā, vai šis uzņēmums ir darbojies autonomi vai arī tikai izpildījis mātes sabiedrības norādījumus. Pēdējā gadījumā Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 189. punktā pamatoti atgādina, ka uzņēmuma darbību, kas negatīvi ietekmē konkurenci, var attiecināt uz mātes sabiedrību.

67 Turpretī, ja grupas uzņēmumi ir autonomi vienošanās līdzdalībnieki, tad Komisija katram no tiem var piemērot naudas sodu, sākotnēji uzliekot vienotas likmes naudas sodu.

68 Šajā gadījumā Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 191. punktā ir atzinusi, ka TKS un AST nenoliedza to, ka darbojušās autonomi visā vienošanās laikā, un šis atzinums nav nekādā veidā apšaubīts apelācijas sūdzībās. No tā izriet, ka Komisija bija tiesīga katram uzņēmumam piemērot vienotas likmes naudas soda pamatsummu, kā arī summu, kas atbilst pārkāpuma ilgumam, un pieprasīt šādi aprēķināta naudas soda samaksu katram uzņēmumam, jo tie turpināja pastāvēt kā divas atsevišķas juridiskas personas kopš vienošanās sākuma. Šādos apstākļos Pirmās instances tiesa nepieļāva kļūdu tiesībās, pārsūdzētā sprieduma 192. punktā nospriežot, ka nav nekāda iemesla atzīt TKS un AST pamatu par to, ka visai grupai kopā vajadzēja piemērot tikai vienu vienotas likmes naudas sodu.

69 Attiecībā uz AST argumentu par iepriekš minēto spriedumu lietā Stora Kopparbergs Bergslags/Komisija, pietiek tikai atgādināt, ka Tiesa ir atcēlusi minēto spriedumu tajā jautājumā, uz kuru atsaucās AST. Tiesa ir lēmusi – apstāklis, ka mātes sabiedrība nevarēja nezināt par to, ka iegūtās meitas sabiedrības ir bijušas vienošanās līdzdalībnieces, jo pati tajā piedalījās, nav pietiekams apstāklis, lai tai piedēvētu atbildību par pārkāpumiem, ko izdarījušas šīs sabiedrības pirms to iegūšanas (skat. 2000. gada 16. novembra spriedumu lietā C‑286/98 P Stora Kopparbergs Bergslags/Komisija, Recueil, I‑9925. lpp., 39. punkts).

70 Runājot par TKS iebildumu pret Pirmās instances tiesu par to, ka tā nav atbildējusi uz TKS argumentu par attiecībām grupā starp TKS un agrāko Thyssen nerūsējošā tērauda plakano izstrādājumu nozari, ir jāatzīst, kā to savu secinājumu 91. un 93. punktā norāda ģenerāladvokāts, ka Pirmās instances tiesa procedūras ekonomijas iemeslu dēļ bija tiesīga neatbildēt uz to specifiski. Tā kā Pirmās instances tiesa jau bija atcēlusi strīdīgā lēmuma 1. pantu tiktāl, ciktāl atbildība par Thyssen izdarītajiem pārkāpumiem tika attiecināta uz TKS, un līdz ar to mainīja naudas sodu, kas saskaņā ar tā paša lēmuma 2. pantu ir uzlikts TKS, tādējādi atzīstot TKS izvirzīto pamatu attiecībā uz tās tiesībām tikt uzklausītai par Thyssen darbībām, tai nebija pienākuma izskatīt citu pamatu, kas orientēts uz tādu pašu rezultātu.

71 Tādējādi pamats par kļūdu, piemērojot vienotas likmes naudas sodu, ir noraidāms kā nepamatots.

72 Tā kā neviens no TKS un AST izvirzītajiem pamatiem apelācijas sūdzības atbalstam nav pamatots, tad apelācijas sūdzība ir noraidāma.

Par pretapelāciju

Par pretapelācijas pirmo pamatu, kas attiecas uz pierādījumu sagrozīšanu un kļūdu tiesībās attiecībā uz vērtējumu par Thyssen atbildības nodošanu TKS

Lietas dalībnieku argumenti

73 Komisija apgalvo, ka Pirmās instances tiesa pārāk ierobežoti interpretēja 1997. gada 23. jūlija paziņojumu, kurā TKS uzņēmās atbildību par faktiem, kas no 1993. gada tika pārmesti Thyssen, lai arī Thyssen darbība nerūsējošā tērauda plakano izstrādājumu nozarē netika nodota TKS pirms 1995. gada 1. janvāra.

74 Atbilstoši Komisijas viedoklim Pirmās instances tiesa sagrozīja šī paziņojuma saturu, pārsūdzētā sprieduma 64. punktā nepareizi uzskatot, ka to nevar interpretēt tādā nozīmē, ka papildus atbildības pieņemšanai no TKS puses tā uzskatāma par TKS atteikšanos no savām tiesībām tikt uzklausītai par Thyssen darbību.

75 Komisija uzskata, ka Pirmās instances tiesa pilnībā neizskatīja dokumentus, kā rezultātā tika pieņemts 1997. gada 23. jūlija paziņojums, un ka tā tos sagrozīja.

76 Tā arī atbildē uz pirmo paziņojumu par iebildumiem un 1996. gada 17. decembra vēstulē apgalvo, ka TKS iesniedza savus apsvērumus gan savā vārdā, gan Thyssen vārdā par Thyssen darbībām pirms 1995. gada 1. janvāra. Turklāt atbildē uz otro paziņojumu par iebildumiem TKS atsaucās uz 1996. gada 17. decembra vēstuli par šīm darbībām. Bez tam Thyssen, atbildot uz šiem abiem paziņojumiem par iebildumiem, atsaucās vienīgi uz TKS apsvērumiem un atbildēja tikai “ārkārtējas piesardzības” ietvaros. Thyssen arī apgalvoja, ka Komisija nebija tiesīga paralēli veikt procedūras, kas vērstas pret TKS un pret viņu pašu.

77 Komisija piebilst, ka otrais paziņojums par iebildumiem skaidri paredz, ka TKS uzņēmās atbildību par Thyssen iepriekšējo rīcību pirms tās uzņēmējdarbības nodošanas, kas notika 1995. gada 1. janvārī, tādā pašā veidā, kā tā uzņēmās atbildību par Krupp darbību.

78 Atbilstoši Komisijas viedoklim fakts, ka otrais paziņojums par iebildumiem tika atsevišķi nosūtīts gan TKS, gan Thyssen un ka šie abi uzņēmumi atbildēja atsevišķi, nav nozīmīgs. Šie uzņēmumi atbildēja atsevišķi tikai formāli. Lai arī šaubas vēl varēja pastāvēt, tās tika kliedētas ar faktu, ka pēc atbildes saņemšanas no šiem uzņēmumiem par šo paziņojumu Komisija atkārtoti lūdza TKS apstiprināt, ka tā uzņemas atbildību par Thyssen darbībām kopš 1993. gada.

79 Komisija arī apgalvo, ka Pirmās instances tiesa nebija ņēmusi vērā ārkārtējos apstākļus, kas tai atbildību par pārkāpumu ļāva attiecināt uz citu juridisku personu, kas to nebija izdarījusi. Vispirms TKS ir Thyssen tiesību un ekonomiskā pārmantotāja. Turklāt šo divu uzņēmumu rīcību raksturoja acīmredzami vienota darbība attiecībā uz Thyssen uzņēmējdarbības nozari, ko pārņēma TKS. Visbeidzot, administratīvajā procedūrā TKS izteica paziņojumus Thyssen vārdā. Komisija piebilst – judikatūra atbalsta tās viedokli, ka tai bija tiesības uzlikt TKS naudas sodu par Thyssen darbību.

Tiesas vērtējums

80 Vispirms ir jāizvērtē, vai, nolemjot, ka 1997. gada 23. jūlija paziņojums nav uzskatāms par TKS atteikšanos no savām tiesībām tikt uzklausītai, Pirmās instances tiesa ir sagrozījusi šo pierādījumu un, iespējams, arī dokumentus, kas minēti šī sprieduma 76. un 77. punktā, un vai tādējādi tā pieļāva kļūdu tiesībās.

81 Šajā sakarā Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 62. punktā norāda, ka netika apstrīdēts tas, ka, ņemot vērā 1997. gada 23. jūlija paziņojumu, Komisija izņēmuma kārtā bija tiesīga attiecināt uz TKS atbildību par darbībām, kas tika pārmestas Thyssen kopš 1993. gada decembra līdz tās uzņēmējdarbības nodošanai TKS 1995. gada 1. janvārī.

82 Taču Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 63. punktā pamatoti precizēja, ka tiktāl, ciktāl šāds paziņojums ir uzskatāms par atkāpi no principa, saskaņā ar kuru fizisku vai juridisku personu var sodīt tikai par nodarījumiem, kas tai individuāli tiek pārmesti, tad tas ir jāinterpretē šauri. No tā Pirmās instances tiesa pamatoti secināja – ja nekas neliecina par pretējo, tad nevar uzskatīt, ka persona, kas ir šāda paziņojuma autors, ir atteikusies no savu tiesību uz aizstāvēšanos izmantošanas.

83 Tomēr ir jāpārbauda, vai, interpretējot 1997. gada 23. jūlija paziņojumu, Pirmās instances tiesa nav ņēmusi vērā citus pierādījumus, kas attiecas uz šo paziņojumu.

84 Atbilstoši Komisijas viedoklim no TKS atbildēm uz abiem paziņojumiem par iebildumiem un no tās 1996. gada 17. decembra vēstules izriet, ka šis uzņēmums savā vārdā iesniedza apsvērumus par savām darbībām un par darbībām, ko tas pārņēma no Thyssen pirms tās iegādes. Kas attiecas uz šo pēdējo, tad tā pati atsaucās uz TKS atbildēm. Tādējādi TKS atbilde, 1997. gada 23. jūlija paziņojumā norādot, ka tā uzņemas atbildību par Thyssen darbību līdz 1995. gada 1. janvārim, ir uzskatāma par piekrišanu maksāt naudas sodu, ko tai pēc Komisijas uzsāktās procedūras izbeigšanas varētu uzlikt par Thyssen darbību. Tādēļ šo 1997. gada 23. jūlija paziņojumu nevar interpretēt tādā nozīmē, ka TKS ir piekritusi uzņemties šādu atbildību ar vienīgo nosacījumu, ka to par šo jautājumu atkārtoti uzklausīs.

85 Jāatzīst, ka savā 1996. gada 17. decembra vēstulē TKS izteikti nenorādīja, ka tā izsakās arī Thyssen vārdā. Turklāt TKS atbilde uz pirmo paziņojumu par iebildumiem tika sniegta TKS vārdā. Šādā kontekstā un, kaut arī TKS šajos dokumentos bija sniegusi apsvērumus par noteiktām Thyssen darbībām pirms tās iegūšanas 1995. gadā, 1997. gada 23. jūlija paziņojums nenozīmēja to, ka TKS uzskatīja sevi par pilnībā un pietiekami aizstāvētu šajā sakarā tiktāl, lai Komisijai būtu pamats uzlikt tai naudas sodu par Thyssen darbību, atkārtoti to neuzklausot par šo jautājumu.

86 Tā kā Komisija paziņojumus par iebildumiem nosūtīja atsevišķi gan TKS, gan Thyssen un tās arī atsevišķi atbildēja par darbībām, kas katrai no tām tika pārmestas, Komisijas pienākums bija nopratināt un uzklausīt TKS par Thyssen darbībām, pirms tā uzskatīja to par atbildīgu par Thyssen un uzlika tai naudas sodu par Thyssen pārmestajiem pārkāpumiem.

87 Tādējādi ir jāatzīst, ka Pirmās instances tiesa nekādā ziņā nesagrozīja ne 1997. gada 23. jūlija paziņojuma apjomu, ne arī citus pierādījumus, ko TKS iesniedza Komisijai. Tā nepieļāva nekādu kļūdu tiesībās, uzskatot, ka atbildības uzņemšanās par Thyssen darbībām nenozīmēja, ka TKS ir atteikusies no savām tiesībām tikt uzklausītai šajā sakarā.

88 Attiecībā uz iespējamajiem ārkārtējiem apstākļiem, uz kuriem atsaucās Komisija un kas minēti šī sprieduma 79. punktā, pietiek vispirms atgādināt, ka TKS nav Thyssen ekonomiskā pārmantotāja, jo tā līdz strīdīgā lēmuma pieņemšanas datumam turpināja pastāvēt kā atsevišķa juridiska persona. Turklāt tāda darbības vienotība, kas varēja raksturot Thyssen un TKS rīcību pēc 1995. gada 1. janvāra, nav pietiekama, lai pamatotu Thyssen darbības attiecināšanu uz TKS pirms šī datuma, ievērojot šī sprieduma 82. punktā minēto principu, saskaņā ar kuru juridisku personu var sodīt tikai par nodarījumiem, kas tai tiek konkrēti pārmesti. Visbeidzot, kas attiecas uz paziņojumiem, ko TKS administratīvajā procedūrā esot izteikusi par Thyssen darbībām, šī sprieduma 85. un 86. punktā jau tika norādīts, ka tas neļauj piedēvēt TKS atbildību par Thyssen darbībām pirms šī datuma.

89 Tādēļ pirmais Komisijas izvirzītais pamats savas pretapelācijas atbalstam ir noraidāms.

Par pretapelācijas otro un trešo pamatu par tiesību uz aizstāvēšanos ievērošanas principa pārkāpuma trūkumu un šo tiesību izmantošanas ierobežojuma neesamību

Lietas dalībnieku argumenti

90 Otrajā pamatā Komisija apgalvo, ka tā nav pārkāpusi tiesību uz aizstāvēšanos principu, jo otrā paziņojuma par iebildumiem 11. punkta F daļā noteikts, ka TKS uzskatāma par atbildīgu par Thyssen darbībām pirms tās uzņēmējdarbības nodošanas 1995. gada 1. janvārī un ka Komisija turklāt lūgusi TKS atkārtoti un izteikti apstiprināt, ka tā uzņemas šo atbildību.

91 Trešajā pamatā Komisija apgalvo, ka tā neierobežoja TKS tiesību uz aizstāvēšanos izmantošanu, kas izriet no atbildēm un apsvērumiem, ko TKS sniedza administratīvajā procedūrā. Šī pamata atbalstam Komisija atsaucas uz 142.–146. punktu 2000. gada 16. marta spriedumā apvienotajās lietās C‑395/96 P un C‑396/96 P Compagnie maritime belge transports u.c./Komisija (Recueil, I‑1365. lpp.). Komisija apgalvo, ka minētajā lietā pretēji šai lietai paziņojums par iebildumiem kā pārkāpumu veicēju identificēja tikai Associated Central West Africa Lines, kas ir līnijpārvadātāju konference, nevis tās dalībniekus. Komisija tāpat pieminēja arī Pirmās instances tiesas 1999. gada 11. marta spriedumu lietā T‑137/94 ARBED/Komisija (Recueil, II‑303. lpp.). Tāpat kā sabiedrība ARBED SA, uz kuru atbilstoši Pirmās instances tiesai varēja attiecināt atbildību par tās meitas sabiedrības TradeARBED SA darbību it īpaši ar pamatojumu, ka tā bija atbildējusi uz paziņojumu par iebildumiem un uz lūgumu sniegt informāciju, kas tika adresēts pēdējai sabiedrībai, Komisija apgalvo, ka TKS iesniedza apsvērumus Thyssen vārdā, kas no savas puses arī uz tiem atsaucās.

Tiesas vērtējums

92 Šajā sakarā ir jāatzīst, ka Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 55. un 56. punktā pamatoti nosprieda, ka tiesību uz aizstāvēšanos ievērošana jebkurā procedūrā, kā rezultātā var piemērot sankciju, ir uzskatāma par pamatprincipu, kas garantēts EOTK līguma 36. panta pirmajā daļā. Tā pamatoti atgādina, ka šī principa efektīva ievērošana paredz to, ka attiecīgajam uzņēmumam administratīvās procedūras stadijā tiek sniegta iespēja lietderīgi darīt zināmu savu viedokli par apgalvoto faktu un apstākļu patiesumu un attiecināmību, kā arī par dokumentiem, uz kuriem Komisija balsta savus apgalvojumus. Pirmās instances tiesa tā paša sprieduma 57. punktā precizē, ka principā fiziskas vai juridiskas personas, kas vada attiecīgo uzņēmumu pārkāpuma izdarīšanas laikā, pienākums ir par to atbildēt, pat ja pārkāpumu konstatējoša lēmuma pieņemšanas dienā uzņēmuma vadība ir nonākusi citas personas atbildībā. Šajā nozīmē svarīgi piebilst, ka, ņemot vērā tā nozīmi, paziņojumā par iebildumiem nepārprotami ir jānorāda juridiskā persona, kurai, iespējams, tiks uzlikts naudas sods, un tas tai ir adresējams (skat. it īpaši 2003. gada 2. oktobra spriedumu lietā C‑176/99 P ARBED/Komisija, Recueil, I‑10687. lpp., 21. punkts).

93 Tā kā saskaņā ar šiem principiem paziņojumus par iebildumiem Komisija bija nosūtījusi atsevišķi gan Thyssen, gan TKS, var pastāvēt šaubas par nodarījumu apjomu, kas tiek attiecināti uz TKS, un par šī uzņēmuma vajadzību aizstāvēties par nodarījumiem, kas tai piedēvēti paziņojumā par iebildumiem, kurš atsevišķi nosūtīts Thyssen. Šajā sakarā tā fakta pieminēšana otrajā paziņojumā par iebildumiem, ka TKS ir atbildīga par Thyssen darbību pirms TKS izveidošanas, šīs šaubas nekliedēja pilnībā. Turklāt, kā izriet no šī sprieduma 84.–86. punkta – lai arī lūgums apstiprināt, ka TKS pārņem Thyssen atbildību, un Thyssen paziņojums par šo jautājumu varēja rast skaidrību par šādu atbildības uzņemšanos, tie tomēr nenovērš uzmanību no jautājuma būtības, vai TKS tika dota iespēja paust savu viedokli par visiem nodarījumiem, kas pārmesti Thyssen par laikposmu no 1993. līdz 1995. gadam.

94 Tā kā Komisija bija nosūtījusi paziņojumus par iebildumiem atsevišķi Thyssen un TKS, tā varēja pilnībā ievērot TKS tiesības uz aizstāvēšanos tikai tad, ja pēc otrā paziņojuma par iebildumiem būtu to aicinājusi precizēt, vai tā vēlas iesniegt citus apsvērumus attiecībā uz iebildumiem, kas tika konkrēti adresēti Thyssen.

95 No tā izriet – kaut arī TKS lielā mērā izteicās par Thyssen rīcību pirms 1995. gada 1. janvāra, Komisija tomēr bija pieļāvusi procesuālu kļūdu, uz ko TKS varēja pamatoti atsaukties. Līdz ar to Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 66. punktā pamatoti atzina, ka Komisija nebija devusi TKS iespēju sniegt savus apsvērumus par Thyssen pārmesto nodarījumu patiesumu un attiecināmību un ka tādēļ TKS šajā sakarā nevarēja izmantot savas tiesības uz aizstāvēšanos.

96 Turklāt jāpiebilst, ka judikatūra, uz kuru Komisija atsaucas, proti, iepriekš minētais Pirmās instances tiesas spriedums lietā ARBED/Komisija un Tiesas spriedums lietā Compagnie maritime belge transports u.c./Komisija nekādā veidā nepamato argumentāciju, kuras atbalstam uz tiem atsaucas. Faktiski apelācijas tiesvedībā Tiesa atcēla Pirmās instances tiesas spriedumu. Tiesa, it īpaši atsaucoties uz spriedumu lietā Compagnie maritime belge transports u.c./Komisija, nolēma, ka Pirmās instances tiesa ir nepareizi atzinusi, ka ARBED SA paredzētā Komisijas paziņojuma par iebildumiem trūkums, lai arī Komisija tai bija uzlikusi naudas sodu par meitas sabiedrības TradeARBED SA rīcību, nevarēja būt par pamatu Komisijas lēmuma atcelšanai tiesību uz aizstāvēšanos neievērošanas dēļ (skat. iepriekš minēto Tiesas spriedumu lietā ARBED/Komisija, 24. punkts).

97 Tādējādi Komisijas izvirzītais otrais un trešais pamats savas pretapelācijas sūdzības atbalstam ir noraidāms.

98 Tā kā neviens no Komisijas izvirzītajiem pamatiem savas pretapelācijas sūdzības atbalstam nav pamatots, tad tā ir noraidāma kā nepamatota.

Par tiesāšanās izdevumiem

99 Atbilstoši Reglamenta 69. panta 2. punkta pirmajai daļai, kas piemērojama apelācijas tiesvedībā, pamatojoties uz Reglamenta 118. pantu, lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Taču atbilstoši minētā panta 3. punkta trešajai daļai Tiesa var nolemt, ka lietas dalībnieki sedz savus tiesāšanās izdevumus paši, ja lietas dalībniekiem spiedums ir daļēji labvēlīgs un daļēji nelabvēlīgs. Tā kā TKS un AST spriedums ir nelabvēlīgs attiecībā uz to apelācijas sūdzības pamatiem un Komisijai spriedums ir nelabvēlīgs attiecībā uz tās pretapelācijas sūdzības pamatiem, tad jānolemj, ka katrs lietas dalībnieks sedz savus tiesāšanās izdevumus pats.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (pirmā palāta) nospriež:

1) apelācijas sūdzības un pretapelācijas sūdzību noraidīt;

2) ThyssenKrupp Stainless GmbH, ThyssenKrupp Acciai speciali Terni SpA un Eiropas Kopienu Komisija sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas.

[Paraksti]

* Tiesvedības valodas – vācu un itāļu.