I – Ievads

1. Komisija saskaņā ar EKL 228. panta 2. punkta otro daļu ir uzsākusi šo tiesvedību kā turpinājumu Tiesas 1991. gada 11. jūnija spriedumam lietā C‑64/88 Komisija/Francija (2) . Šajā spriedumā Tiesa izlēma, ka Francijas Republika, laikā no 1984. līdz 1987. gadam neveicot kontroli, lai tiktu nodrošināti Kopienu tehniskie noteikumi par zivju resursu saglabāšanu (3), nav izpildījusi ar Padomes 1982. gada 29. jūlija Regulas (EEK) Nr. 2057/82 par noteiktu pasākumu veikšanu attiecībā uz dalībvalstu kuģu zvejas uzraudzību 1. pantu (4) un Padomes 1987. gada 23. jūlija Regulas (EEK) Nr. 2241/87 par noteiktu pasākumu veikšanu attiecībā uz zvejas uzraudzību 1. pantu (5) (turpmāk tekstā – “kontroles regulas”) uzliktos pienākumus.

2. Precīzāk, Tiesa secināja, ka Francijas Republika nav veikusi pietiekamu kontroli, lai nodrošinātu Kopienu noteikumu ievērošanu attiecībā uz:

– minimālo tīkla acu lielumu,

– tīklos izmantotajām ierīcēm,

– papildu nozveju un

– izmēriem, par kuriem mazākas zivis ir aizliegts pārdot.

Turklāt Tiesa atzina arī, ka Francijas Republika nav izpildījusi pienākumu, ko tai uzliek kontroles regulas – saukt pie atbildības attiecīgo Kopienu tiesību normu pārkāpējus.

3. Dažus mēnešus pēc Tiesas sprieduma pasludināšanas Komisija lūdza Francijas valdību tai paziņot par veiktajiem pasākumiem, kas saskaņā ar EKL 228. panta 1. punktu nepieciešami sprieduma izpildei. Tas izrādījās ieilguša dialoga, kas ilga apmēram 11 gadus, sākums starp Komisiju un Francijas Republiku par Francijas centieniem realizēt Kopienu zivsaimniecības noteikumus. Šī dialoga gaitā Komisija norādīja, ka tā nav pārliecināta par to, ka Francijas Republika pilnībā izpilda savus pienākumus attiecībā uz neatbilstoša izmēra zivju un it īpaši heku zveju un pārdošanu un attiecīgo tiesību normu pārkāpēju saukšanu pie atbildības, kaut gan tā atzina, ka ir notikuši uzlabojumi saistībā ar lielāko daļu šo jautājumu.

4. Tādēļ Komisija lūdz Tiesu atzīt, ka Francijas Republika, aizvien neveicot vajadzīgās kontroles darbības, lai nodrošinātu atbilstību tehniskajiem zivju resursu saglabāšanas pasākumiem, un tādējādi nepildot Kopienu kontroles regulu prasības, nav veikusi visus vajadzīgos pasākumus 1991. gada 11. jūnija sprieduma izpildei un attiecīgi nav izpildījusi pienākumus, ko tai uzliek EKL 228. panta 1. punkts. Turklāt Komisija lūdz Tiesu piespriest Francijas Republikai, sākot no sprieduma šajā lietā pasludināšanas brīža līdz 1991. gada 11. jūnija sprieduma izpildes brīdim, maksāt Komisijai kavējuma naudu EUR 316 500 apmērā par katru nokavēto dienu, ieskaitot šo naudas summu kontā “Eiropas Kopienas pašu līdzekļi”. Visbeidzot tā lūdz Tiesu piespriest Francijas Republikai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

5. Francijas Republika galvenokārt lūdz Tiesu kā nepamatotu noraidīt Komisijas prasības pieteikumu. Ja Tiesa uzskata, ka ir pamats piespriest kavējuma naudu, tad Francijas Republika pakārtoti Tiesai lūdz ņemt vērā visus lietas apstākļus.

II – Atbilstošais Kopienu tiesiskais regulējums

6. Kopienu tiesību normas par kontroli zivsaimniecības jomā, kas ir šīs lietas pamatā, sākotnēji bija ietvertas Padomes Regulā Nr. 2057/82 un vēlāk Padomes Regulā Nr. 2241/87, kas abas ir minētas 1. punktā. Kontroles regula, kas ir spēkā šobrīd, ir Padomes 1993. gada 12. oktobra Regula (EEK) Nr. 2847/93, ar kuru izveido kontroles sistēmu, kas piemērojama kopējai zivsaimniecības politikai (6) (turpmāk tekstā – Regula Nr. 2847/93).

7. Saskaņā ar Regulas 2847/93 1. pantu, tā izveido Kopienas sistēmu, lai nodrošinātu atbilstību kopējās zivsaimniecības politikas principiem. Šai sistēmā ietilpst atsevišķi noteikumi, lai veiktu tehnisko apsekošanu inter alia saglabāšanas un resursu pārvaldības pasākumiem, kā arī konkrēti noteikumi attiecībā uz sankciju efektivitāti gadījumos, kad šie pasākumi netiek ievēroti. Regulas 1. panta 2. punkts nosaka dalībvalstu pamata pienākumu attiecībā uz Kopienu zivsaimniecības jomas tiesību normu ievērošanas uzraudzību:

“Šim nolūkam katra dalībvalsts saskaņā ar Kopienas noteikumiem pieņem atbilstīgus pasākumus, lai nodrošinātu sistēmas efektivitāti. Tās kompetento iestāžu pārziņā tiek nodoti pietiekami līdzekļi, lai tām būtu iespēja veikt savus inspekcijas un kontroles uzdevumus, kā noteikts šajā regulā.”

8. Regulas Nr. 2847/93 2. panta 1. punkts noteic:

“Lai nodrošinātu saskaņu ar visiem spēkā esošajiem noteikumiem, kas attiecas uz saglabāšanas un kontroles pasākumiem, katra dalībvalsts savā teritorijā un savos ūdeņos, uz kuriem attiecas tās suverenitāte vai jurisdikcija, uzrauga zvejniecību un saistītas darbības. Tā pārbauda zvejas kuģus un izmeklē visas darbības, tādējādi pārliecinoties par šīs regulas īstenošanu, ieskaitot piestāšanu krastā [ieskaitot zivju izkraušanu krastā], pārdošanu, transportēšanu un zivju uzglabāšanu un reģistrējot piestāšanu krastā un pārdošanu.”

9. Attiecībā uz pasākumiem, kas dalībvalstīm jāveic, ja pastāv neatbilstība Kopienu tiesību normām zivsaimniecības jomā, Regulas Nr 2847/93 31. panta 1. un 2. punkts paredz:

“1. Dalībvalstis nodrošina, ka tiek veikti atbilstīgi pasākumi, ieskaitot administratīvas vai kriminālprocesuālas darbības saskaņā ar attiecīgās valsts tiesībām, attiecībā pret fiziskām vai juridiskām personām, kas atbildīgas par to, ka netiek ievērota kopēja zivsaimniecības politika, jo īpaši pēc uzraudzības vai inspekcijas, kas veikta saskaņā ar šo regulu (7) .

2. Tiesvedībai, kas uzsākta, ievērojot 1. punktu, saskaņā ar attiecīgām valsts tiesību normām jāspēj efektīvi atņemt atbildīgajām personām ekonomisko labumu, kas iegūts no šādiem pārkāpumiem, vai uzrādīt rezultātus, kas proporcionāli šādu pārkāpumu nopietnībai, efektīvi apkarojot turpmākus līdzīgus pārkāpumus.”

10. Šajā lietā Komisija norāda, ka Francijas iestāžu veiktā uzraudzība un piemērošana ir bijusi nepietiekama attiecībā uz Kopienas noteikumiem par zivju resursu saglabāšanu, kas iecerēti, lai novērstu neatbilstoša izmēra zivju un it īpaši heku izkraušanu un pārdošanu. Attiecīgie Kopienas noteikumi ir izklāstīti secīgās Padomes regulās par tehniskajiem noteikumiem zivju resursu saglabāšanai (8) . Šobrīd spēkā ir Padomes 1998. gada 30. marta Regula (EK) Nr. 850/98 par zvejas resursu saglabāšanu, izmantojot tehniskos līdzekļus jūras organismu mazuļu aizsardzībai (9) . Nav nepieciešams pilnībā citēt attiecīgās normas, pietiek vispārīgāk norādīt, ka šajā regulā ir noteikti dažādi pasākumi ar mērķi novērst neatbilstoša izmēra zivju zveju, izkraušanu un pārdošanu. Šie pasākumi attiecas uz minimālo tīkla acu lielumu, aizliegumu izmantot ierīces, ar kurām acis jebkurā zvejas tīkla vietā tiek aizsprostotas vai tiek samazināts to lielums, un inter alia uz aizliegumu izkraut vai pārdot neatbilstoša izmēra zivis, izņemot gadījumus, kad tās sastāda ierobežotu loma daļu.

III – Pirmstiesas procedūra

11. Kā norādīts iepriekš, jautājums par to, vai Francijas Republika bija veikusi pasākumus, lai izbeigtu to pienākumu neizpildi, ko Tiesa bija konstatējusi ar tās 1991. gada 11. jūnija spriedumu, tika pārspriests pārrunās starp Komisiju un Francijas iestādēm, kas ilga no 1991. gada novembra līdz šīs prasības celšanai 2002. gada 27. augustā. Visā šīs pirmstiesas procedūras laikā Komisijas pozīciju apstiprināja Kopienu zivsaimniecības inspektoru ziņojumi (10), kas konstatēja faktus regulāru apmeklējumu laikā ostās un izsolēs dažādos Francijas piekrastes reģionos.

12. Sākotnējā sarakstē starp Komisiju un Francijas Republiku par pasākumiem, ko pēdējā bija veikusi, lai izbeigtu to pienākumu neizpildi, ko Tiesa bija konstatējusi ar tās 1991. gada 11. jūnija spriedumu, Francijas iestādes norādīja, ka tās “dara visu iespējamo, lai saskaņā ar attiecīgajiem Līguma pantiem izpildītu spriedumu”. Tās inter alia atsaucās arī uz “ action de longue haleine ”, lai samazinātu neatbilstoša izmēra zivju izkraušanu.

13. Pēc vairāku Francijas ostu apmeklējuma 1992. gadā Kopienu zivsaimniecības inspektori ziņoja, ka situācija ir uzlabojusies, it īpaši attiecībā uz tiesību normām par Kopienu zivsaimniecības normu ievērošanas uzraudzību. Tomēr vairākos aspektos uzraudzība palika neapmierinoša. Galvenās problēmas bija saistītas ar mērinstrumentiem tīklu acu izmēru pārbaudei un papildu nozvejas un zivju izmēra uzraudzību. Bez tam pārkāpēji netika pienācīgi saukti pie atbildības. Tā rezultātā Komisija 1993. gada 11. oktobrī Francijas Republikai nosūtīja brīdinājuma vēstuli, kurā norādīja uz šīm problēmām un uzaicināja Francijas valdību sniegt savus paskaidrojumus par tām.

14. Informācija un paskaidrojumi, ko atbildot sniedza Francijas valdība, ļāva Komisijai secināt, ka pienākumi attiecībā uz Kopienu papildu nozvejas regulējuma uzraudzību ir izpildīti. Tomēr Komisija turpināja uzstāt, ka pastāv vairākas nepilnības, it īpaši attiecībā uz tīkla acu mērīšanu un neatbilstoša izmēra zivju izkraušanu un pārdošanu izsolēs. No pēdējā fakta Komisija secināja, ka Francijas iestādēm ir pasīva attieksme pret neatbilstoša izmēra zivju izkraušanu un pārdošanu, tādējādi pārkāpjot Kopienu tiesības. Bez tam Bretaņas daļā – Peibigudēnā [ pays Bigoudin ] (11) – “ action de longue haleine ” bija apturēta šajā reģionā pastāvošās sarežģītās sociāli ekonomiskās situācijas dēļ un arī ņemot vērā problēmas politiski delikāto raksturu. Ja pārkāpēji tika saukti pie atbildības, tad lielākajā daļā gadījumu tiem tika piemērotas pārkāpuma smagumam neatbilstošas sankcijas, kas vēl vairāk apstiprināja “pasīvo attieksmi” pret uzraudzību.

15. Tādēļ Komisija saskaņā ar EK Līguma 171. panta 2. daļu (jaunajā redakcijā – EKL 228. panta 2. punkts) 1996. gada 14. aprīlī Francijas Republikai iesniedza argumentētu atzinumu, norādot, ka tā vēl pilnībā nav ievērojusi Tiesas 1991. gada 11. jūnija spriedumu šādos jautājumos:

– tīkla acu izmēra neatbilstība Kopienu tiesiskajam regulējumam;

– nepietiekama kontrole, kā rezultātā tiek pieļauta neatbilstoša izmēra zivju tirdzniecība;

– Francijas iestāžu pasīvā attieksme, ko apstiprina fakts, ka, ja pārkāpēji tika saukti pie atbildības, tad lielākajā daļā gadījumu tiem netika piemērotas pārkāpuma smagumam atbilstošas sankcijas, kas attiecīgi nav preventīva rakstura.

Komisija norādīja Francijas Republikai, ka, ja tā neievēros 1991. gada 11. jūnija spriedumu, pastāv iespēja, ka Tiesa var piemērot finansiālas sankcijas. Francijas Republikai tika lūgts atbildēt divu mēnešu laikā no atzinuma paziņošanas brīža.

16. Savās 1996. gada 26. jūlija un 1997. gada 27. maija atbildēs uz argumentēto atzinumu Francijas Republika apgalvoja, ka Kopienu tiesības attiecībā uz minimālo tīklu acu izmēru tika pareizi piemērotas un ka par to nebija saņemtas nekādas sūdzības no Kopienu zivsaimniecības inspektoriem. Tā sniedza arī informāciju un datus par veiktajām pārbaudēm, piemērotajām sankcijām un par līdzekļiem, kas bija atvēlēti Kopienu zivsaimniecības noteikumu ievērošanas uzraudzībai. Visbeidzot Francijas Republika sūdzējās, ka tā nebija saņēmusi Kopienu zivsaimniecības inspektoru ziņojumus un tādēļ tā nevarēja adekvāti reaģēt uz argumentētajā atzinumā minētajiem faktiem.

17. Turpmākajās vēstulēs Francijas valdība Komisijai sniedza papildu informāciju par Francijas uzraudzības pasākumu pastiprināšanu un pasākumiem, ko tā bija veikusi, lai uzlabotu par Kopienu tiesību normu zivsaimniecības jomā ievērošanas uzraudzību atbildīgo dienestu iekšējo organizāciju. Vienā no vēstulēm (datētā ar 1997. gada 31. oktobri) tā norāda, ka ir sasniegts apmierinošs līdzsvars starp Kopienu un Francijas tiesību normām, “izņemot ieilgušo problēmu, kas saistīta ar mazo heku (“ merluchon” ) izmēru Peibigudēnā”.

18. Neraugoties uz šiem novērojumiem un Francijas iestāžu norādītajiem uzlabojumiem organizatoriskajā līmenī, laikā no 1996. līdz 2000. gadam turpmākas Kopienu zivsaimniecības inspektoru pārbaudes rezultātā Francijas ostās un izsolēs krasta reģionos atklājās, ka vēl aizvien pastāv neatbilstoša izmēra zivju izkraušanas un pārdošanas problēma. Vairākos gadījumos Kopienu inspektori atzīmēja, ka ierēdņi vai nu nebija klāt pie izkraušanas un izsolēs, vai arī, tiem klātesot, tie nevērsās pret neatbilstoša izmēra heku pārdošanu (pārbaudes Gilvinekā un Konkarno [ Concarneau ] 1997. gada septembrī un Marēnoleronā [ Marennes-Oléron ], Arkašonā [ Arcachon ] un Baijonnā [ Bayonne ] 1997. gada oktobrī). Vienā ziņojumā (pārbaudes Lorjānā [ Lorient ], Gilvinekā un Konkarno 1996. gada augustā) norādīts, ka eksistē “nerakstīta vienošanās starp zvejniekiem un iestādēm, ka ir atļauts izkraut 24 cm garus hekus atļauto 27 cm vietā”. Citā ziņojumā (pārbaudes Duarnenē [ Douarnenez ], Lorjānā un Gilvinekā 1999. gada martā) norādīts, ka eksistēja mutvārdu norādes, ka vietējiem ierēdņiem ir jāaizliedz pārdot izsol ēs zivis, kas ir īsākas par 17 cm, bet zivis, kas ir no 17 cm līdz 23 cm un no 23 cm līdz 26 cm garas, ir atļauts pārdot. Vēl viens secinājums bija tāds, ka šie neatbilstoša izmēra heki parasti tika atklāti tirgoti izsolēs ar nosaukumu “ merluchon friture ” (cepamais heks) ar kodu “00”, kas ir domāts šīs kategorijas zivīm un arī citu sugu neatbilstoša izmēra zivīm (pārbaudes Lorjānā, Benodē [ Bénodet ], Loktidī, Gilvinekā, Leskonilā un Sengenolē 1999. gada jūlijā). Visbeidzot, veicot pārbaudes Vidusjūras ostās Sētē [ Sète ], Agdā [ Agde ] un Porvandrā [ Port Vendres ] 2000. gada aprīlī, izrādījās, ka aprakstītā prakse pastāvēja ne tikai Bretaņā, bet bija izplatīta visā Francijas Republikā.

19. Šo Kopienu zivsimniecības inspektoru ziņojumu rezultātā Komisija 2000. gada 6. jūnijā iesniedza papildu argumentētu atzinumu. Komisija secina, ka kopš 1996. gada 17. aprīļa argumentētā atzinuma un Francijas valdības atbildes uz to gan izsolēs, gan tieši pircējiem joprojām tiek tirgotas neatbilstoša izmēra zivis, ka vietējie inspektori nekontrolē neatbilstoša izmēra zivju un it īpaši heku esamību izkraušanas laikā un izsolēs, un ka pārkāpēji tiek saukti pie atbildības tikai epizodiski. Komisija uzskata, ka oficiāla koda “00” lietošana iestāžu izsoles dokumentos ir īpaši smags [pārkāpums], jo tas ir acīmredzams Padomes 1996. gada 26. novembra Regulas (EK) Nr. 2406/96, ar ko paredz kopējus tirdzniecības standartus attiecībā uz noteiktiem zivsaimniecības produktiem (12), noteikumu un it īpaši tās 2. panta pārkāpums. Pēc Komisijas domām, tas, ka “ merluchon ” (mazo heku) problēma ir politiski delikāts jautājums, ka tā skar vienu atsevišķu reģionu un ka problēma ir būtiski samazinājusies pēdējo gadu laikā, nevar attaisnot tehnisko noteikumu zivju resursu saglabāšanai nepiemērošanu. Tā kā minēto noteikumu mērķis ir aizsargāt zivju mazuļus, sistemātiska Kopienu noteikumu neievērošana var novest pie katastrofālām sekām attiecībā uz pieejamo krājumu stāvokli. Tādēļ šo noteikumu pārkāpums ir nopietns, it īpaši tāpēc, ka Francijas iestādes acīmredzot ir devušas norādījumus neievērot šos noteikumus. Komisija uzaicināja Francijas valdību veikt nepieciešamos pasākumus, lai izlabotu tās atklātos pārkāpumus divu mēnešu laikā no papildu argumentētā atzinuma paziņošanas brīža.

20. Francijas valdība atbildēja 2000. gada 1. augustā, īpaši uzsverot trīs argumentus. Pirmkārt, tā norādīja, ka kods “00” netika lietots, lai apzīmētu neatbilstoša izmēra zivis, bet gan lai apzīmētu dažāda izmēra nešķirotas zivis. Otrkārt, tā apgalvoja, ka savos ziņojumos Kopienu zivsaimniecības inspektori acīmredzot bija sajaukuši cilvēkus, kas atbildīgi par pārdošanas struktūru komerciālo darbību un tos, kas ir atbildīgi par zivsaimniecības noteikumu piemērošanu, kuri ir vienīgie, kam ir tiesības noteikt, vai ir izdarīts pārkāpums. Francijas valdība uzskata, ka, ņemot vērā Komisijai nosūtītos datus par Francijas iestāžu veiktajiem pasākumiem attiecībā uz noteikumu par minimālo zivju izmēru pārkāpumiem, secinājums, ka uzraudzības iestādes bija izrādījušas pasīvu attieksmi, ir pārspīlēts un pat netaisnīgs. Treškārt, tā paskaidroja, ka kopš Kopienu inspektoru 1999. gada jūlija ziņojuma zivsaimniecības noteikumu ievērošanas uzraudzības organizatoriskie un tiesiskie aspekti ir tikuši ievērojami uzlaboti. Uzraudzības iestāžu reorganizācija liecina par Francijas iestāžu stingro apņemšanos palielināt zivsaimniecības sektora uzraudzības efektivitāti.

21. Komisija atbildēja (2001. gada 15. februārī), pieprasot turpmāku informāciju par pasākumiem, ko Francijas Republika veikusi, lai izbeigtu koda “00” lietošanu. Bez tam, pieņēmusi zināšanai Francijas Republikas vēlmi uzlabot uzraudzības spēju, Komisija norādīja, ka tās papildu argumentētais atzinums koncentrējās uz neatbilstoša izmēra heku izkraušanu un pārdošanu problēmu, it īpaši Bretaņas Finistēras un Morbiānas [ Morbihan ] departamentos. Tāpēc tā pieprasīja, lai Francijas iestādes tai nosūta spriedumus, kas tikuši taisīti saistībā ar šo atsevišķo pārkāpuma veidu. Francijas valdība sniedza šo informāciju 2001. gada 16. oktobrī. Pirmkārt, tā nosūtīja apkārtrakstu, kas adresēts reģionālajām un departamentu iestādēm, saskaņā ar kuru vēlākais līdz 2001. gada beigām ir jāizbeidz koda “00” lietošana. Otrkārt, tā atsaucās uz faktu, ka Komisijai jau bija nosūtītas oficiālo ziņojumu kopijas par pārkāpumiem un konfiskācijām un attiecīgo spriedumu kopijas. Tā norādīja arī, ka kopš 1998. gada pie atbildības saukto pārkāpēju par minimālo zivju izmēru noteikumu pārkāpumiem skaits ir palielinājies un ir tikušas piemērotas preventīva rakstura sankcijas. Visbeidzot Francijas valdība norādīja, ka 2001. gadā zivsaimniecības nozarē ir pieņemts vispārējs kontroles plāns, kurā noteiktas zivsaimniecības noteikumu ievērošanas uzraudzības prioritātes. Viena no šīm prioritātēm bija plāna par heku krājumu atjaunošanu izpilde un stingras uzraudzības attiecībā uz zivju minimālo izmēru ieviešana.

22. Tai laikā Kopienu zivsaimniecības inspektori bija atkārtoti (2001. gada jūnijā) apmeklējuši vairākas ostas Peibigudēnā un novērojuši, ka kontroles līmenis un kvalitāte nebija pietiekami. Inspektori secināja, ka šajā rajonā atbilstību tehniskajiem pasākumiem nevar uzskatīt par pieņemamu. Pastāvīgi tika izkrauti un tirgoti neatbilstoša izmēra heki, un nepastāvēja ievērojami kontroles pasākumi, lai to izbeigtu. Viņi atzīmēja arī, ka atbildīgajām valsts iestādēm nebija pietiekami daudz resursu, to personāls nebija pietiekami ekipēts un apmācīts. Administratīvās procedūras vēl nebija pietiekami attīstītas, lai atbilstu atbilstošās situācijas prasībām. Visbeidzot, viņi atzīmēja, ka kontroles kvalitāte izsolēs un tirdzniecības vietās bija izteikti zema.

23. Ņemot vērā, ka Francijas Republikas sniegtā informācija par vispārējo uzraudzības sistēmas attīstību nepietiekami pievēršas Kopienu tiesību normu par neatbilstoša izmēra hekiem piemērošanai Peibigudēnas reģionā, Komisija uzskatīja, ka Francijas Republika vēl joprojām nebija veikusi vajadzīgos pasākumus, lai izpildītu Tiesas 1991. gada 11. jūnija spriedumu. Tā rezultātā Komisija uzsāka šo tiesvedību saskaņā ar EKL 228. panta 2. punktu, iesniedzot savu prasības pieteikumu 2002. gada 27. augustā. Abu pušu apsvērumi jau ir izklāstīti šo secinājumu 4. un 5. punktā.

IV – Pašreizējā situācija

24. Gatavojoties mutvārdu procesam, 2003. gada 19. decembrī Tiesa nosūtīja Komisijai un Francijas Republikai vairākus rakstveida jautājumus attiecībā uz neatbilstoša izmēra zivju izkraušanas un pārdošanas problēmu. Komisijai tika uzdots jautājums, vai Kopienu zivsaimniecības inspektori kopš šīs prasības celšanas bija veikuši pārbaudes uz vietas, un, ja tā, tai tika lūgts iesniegt inspektoru atzinumus, un, gadījumā, ja tiktu ziņots par to, ka tiek turpināta neatbilstoša izmēra zivju tirdzniecība nozīmīgos daudzumos, norādīt uz pasākumiem, kas Francijas iestādēm būtu jāveic, lai šo situāciju izbeigtu. Francijas Republikai tika lūgts sniegt informāciju par veikto pārbaužu skaitu, kas kopš šīs prasības celšanas ir tikušas veiktas uz jūras un uz sauszemes (gan izsolēs, gan ārpus tām), lai nodrošinātu noteikumu par minimālo zivju izmēru ievērošanu, un norādīt pārkāpumu skaitu un to, kādas tiesiskas darbības ir tikušas veiktas attiecībā uz šiem pārkāpumiem. Abas puses iesniedza pieprasīto informāciju 2004. gada 30. janvārī.

25. Komisija atbildēja, ka kopš pašreizējās tiesvedības uzsākšanas ir veiktas trīs pārbaudes uz vietas. Šo apmeklējumu laikā tika secināts, ka, kaut gan to gadījumu skaits, kad pārdošanā tiek piedāvāti neatbilstoša izmēra heki, ir samazinājies Bretaņā un it īpaši Peibigudēnā, Vidusjūras reģionā šāds samazinājums nav ticis novērots. Kopienu inspektori novēroja, ka pietiekami netiek kontrolēta neatbilstoša izmēra zivju pārdošana izkraušanas laikā un ka ne par visiem pārkāpumiem tiek sastādīts oficiāls ziņojums. Kaut gan Francijas iestādes kopš 1998. gada ir veikušas pasākumus, lai uzlabotu kontroli, Komisija nevar secināt, ka tiem ir bijušas kādas efektīvas sekas. Gluži otrādi, tai ir iemesls uzskatīt, ka tā nav noticis. Lai varētu secināt, ka pārkāpumi patiešām ir pārtraukti, tai vajadzētu saņemt pilnīgu un izsmeļošu informāciju par visām pārbaudēm, kas attiecībā uz neatbilstoša izmēra zivīm un it īpaši hekiem ir tikušas veiktas 2001., 2002. un 2003. gadā. Mutvārdu procesa laikā Komisija piebilda, ka pilnīga Regulas Nr. 2847/93 ievērošana ir iespējama tikai tad, ja tiek uzraudzīta visa ar zivsaimniecību saistīto darbību virkne, un ka izkraušanas uzraudzība šajā darbību virknē īpaši nozīmīga. Francijas valdības sniegtā informācija un dati nav pietiekami precīzi, lai varētu secināt, ka pārkāpumi ir tikuši izbeigti.

26. Savā atbildē Francijas valdība iesniedza datus par pārbaudēm uz jūras un uz sauszemes laikā no 2001. līdz 2003. gadam. No šiem datiem izriet, ka abu veidu pārbaužu skaits 2003. gadā salīdzinājumā ar diviem iepriekšējiem gadiem ir ievērojami samazinājies. Jūrā veikto pārbaužu skaita samazināšanās tika skaidrota ar Francijas kuģu iesaistīšanos cīņā ar piesārņojumu, kas radies sakarā ar naftas kuģa Prestige nogrimšanu. Saskaņā ar Francijas valdības teikto, pārbaužu skaits uz sauszemes bija samazinājies zvejnieku rīcības uzlabošanās dēļ, ko atzīmēja arī Komisijas inspektori nepieteikta apmeklējuma laikā 2003. gada jūnijā. Šajā gadījumā netika atklātas neatbilstoša izmēra zivis. No datiem par piemērotajiem sodiem arī izriet, ka 2002. gadā to skaits, salīdzinot ar 2001. gadu, ir samazinājies. Tas tika skaidrots ar likuma par amnestiju (13) iedarbību, kas nosaka, ka tiem, kam ir piespriests naudas sods, kas mazāks par EUR 750, piemēro amnestiju, un tiem, kam ir piespriests augstāks naudas sods, piemēro amnestiju tikai pēc tam, kad šis naudas sods ir ticis pienācīgi samaksāts. Naudas sodus, kas tika piemēroti par pārkāpumiem, kas attiecās uz noteikumiem par zivju izmēru, bija ievērojami augstāki.

27. Mutvārdu procesa laikā Francijas valdība atbildēja uz Komisijas novērojumu, ka, lai gan Komisija atzina, ka neatbilstoša izmēra heku izkraušana bija samazinājusies rajonā, kas bija tās vislielāko bažu pamats – Peibigudēnā Bretaņā, problēma turpina pastāvēt Vidusjūras piekrastē. Francijas valdība norādīja, ka, tā kā Tiesas sprieduma laikā 1991. gada 11. jūnijā Vidusjūras zvejas zonās netika piemēroti īpaši noteikumi par zivju resursu saglabāšanu, fakts, ka Regulas Nr. 2847/93 ievērošana šajā reģionā vēl nebija pilnīgi apmierinoša, nevar tikt uzskatīts par Tiesas sprieduma neizpildi.

V – Vērtējums

A – Ievada apsvērumi: piemērošanas pienākums kopējās zivsaimniecības politikas kontekstā

28. Pirms iedziļināties Francijas Republikas pēc Tiesas 1991. gada 11. jūnija veikto pasākumu, lai izpildītu attiecīgo Kopienu tiesību normu zivsaimniecības jomā prasības, izvērtējumā, ir jāapskata šajā lietā minētās problēmas atbilstošais konteksts, tas ir – Kopienu tiesību normu piemērošanas nozīme, it īpaši kopējās zivsaimniecības politikas jomā.

29. Vispārīgi ņemot, Kopienu tiesiskā kārtība, lai gan tā ir autonoma, nav neatkarīga tiesiska kārtība, jo lielākajā daļā jomu tā ir atkarīga no dalībvalstu centieniem nodrošināt to pienākumu ievērošanu, ko tā uzliek tirgus dalībniekiem. Ar EKL 10. pantu dalībvalstīm ir uzlikts vispārējs pienākums veikt visus nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu Kopienu tiesību efektīvu piemērošanu un īstenošanu, un to, lai tiku īstenota Kopienu tiesību effet utile [lietderīgā iedarbība]. Precīzāk, dalībvalstīm jānodrošina, lai spēkā ir adekvāts tiesiskais regulējums, lai būtu iespējams piemērot un īstenot Kopienu tiesību normas, to, ka tiek nodibinātas kompetentas iestādes, to, ka ir pieejami pietiekami resursi, un to, ka pārkāpēji tiek pienācīgi saukti pie atbildības. Ja dalībvalstu veiktie pasākumi Kopienu tiesību normu piemērošanai nav adekvāti, nav iespējams visās Kopienās vairāk vai mazāk vienveidīgi sasniegt attiecīgo Kopienu tiesību normu izvirzītos mērķus.

30. Lai gan dalībvalstīm šī mērķa sasniegšanai tiek dota plaša rīcības brīvība, Tiesas judikatūra Kopienu tiesību un pienākumu piemērošanas procesa noteikumiem ir ieviesusi zināmus standartus. Precīzāk, pastāvīgā judikatūra nosaka, ka šie noteikumi nevar būt mazāk labvēlīgi nekā tie, ar kuriem regulē līdzīgas valstu iekšējās darbības (līdzvērtības princips), un ka ar tiem nevar padarīt par praktiski neiespējamu vai pārmērīgi grūtu Kopienu tiesiskās kārtības piešķirto tiesību īstenošanu (efektivitātes princips) (14) . Bez tam Tiesa ir paskaidrojusi, ka dalībvalstīm saskaņā ar EKL 10. pantu piekrītošie pienākumi attiecībā uz piemērošanu nosaka, ka tām jānodrošina, “lai par Kopienu tiesību pārkāpumiem tiktu noteikts sods atbilstoši materiālajiem un procesuālajiem apstākļiem, kas ir analogi tiem, ko piemēro līdzīga rakstura un nozīmes valsts tiesību pārkāpumiem, turklāt sodam jābūt efektīvam, samērīgam un preventīvam. Bez tam valsts iestādēm attiecībā uz Kopienu tiesību pārkāpumiem ir jārīkojas ar tādu pašu rūpību, kādu tās piemēro, īstenojot atbilstošās valsts tiesību aktus” (15) .

31. Kopējās zivsaimniecības politikas (turpmāk tekstā – “KZP”) jomā stingra šo vispārējo pienākumu ievērošana attiecībā uz Kopienu tiesību normu efektīvu piemērošanu un īstenošanu ir īpaši svarīga vairāku iemeslu dēļ. Šo iemeslu starpā ir fakts, ka zvejniecība ir ekonomiska nodarbe un ka Kopienu ūdeņu zivju resursus var uzskatīt par dalībvalstu kopējo resursu, un arī savstarpējā atkarība starp dalībvalstu interesēm šajā jomā un morālais risks ( moral hazard ), kas saistīts ar resursu izmantošanas ierobežojumu ieviešanu.

32. Dabīgo resursu – tādu kā zivju resursi – pārvaldīšana nozīmē (īstermiņa) ekonomisko interešu ar mērķi šos resursus maksimāli izmantot saskaņošanu ar nepieciešamību saglabāt šos krājumus bioloģiski un ekoloģiski pieņemamā līmenī, lai nodrošinātu iespēju tos izmantot ilgtermiņā. Šo pamata spriedzi ilustrē arī Padomes 2002. gada 20. decembra Regulas (EK) Nr. 2371/2002 par zivsaimniecības resursu saglabāšanu un ilgtspējīgu izmantošanu saskaņā ar kopējo zivsaimniecības politiku (16) 2. pants, kas nosaka, ka KZP galvenais mērķis ir “garantē[t] tādu ūdeņu dzīvo resursu izmantošanu, kas nodrošina noturīgus ekonomiskos, vides un sociālos apstākļus”. Šajā formulā vadošais princips ir ilgtspējība. Viena no zvejniecības kā ekonomiskas darbības īpatnībām ir tā, ka tās produkts ir arī produkcijas avots. Tas ir atjaunojams resurss. Tas nozīmē, ka attiecībā uz zivju resursu izmantošanu pastāv dabīga, bioloģiski droša robeža. Ja netiek veikti pasākumi, kas iecerēti zvejniecības ierobežošanai vai zivju mazuļu krājumu aizsardzībai, tas neizbēgami ietekmēs zivju krājumu reproduktīvo spēju ilgtermiņā. Šis pamata fakts izskaidro to, kāpēc jau sākotnēji īpaši noteikumi par kontroli un piemērošanu ir bijuši neatņemama KZP sastāvdaļa.

33. Arī Tiesa uzsvēra stingras zivju resursu saglabāšanas pasākumu ievērošanas nepieciešamību, lai nodrosinātu šo resursu atjaunošanās spēju ilgtermiņā, atzīmējot, ka “dalībvalstīm saskaņā ar Kopienu tiesību normām par zivju resursu saglabāšanu un pārvaldi uzdotie pienākumi ir obligāti, lai nodrošinātu zvejas vietu aizsardzību, saglabātu jūras bioloģiskos resursus un to līdzsvarotu izmantošanu ilgstošā laika posmā, pastāvot atbilstošiem sociāliem un ekonomiskiem nosacījumiem” (17) . Līdzīgi tā norādīja, ka “[j]a dalībvalsts kompetentās iestādes sistemātiski nesodītu atbildīgās personas par [..] pārkāpumiem, tad tiktu apdraudēta gan zivju resursu saglabāšana un pārvaldīšana, gan arī vienotas zivsaimniecības politikas īstenošana” (18) .

34. Zivju resursi ir uzskatāmi par dalībvalstu kopējo resursu, kurš ir jāpārvalda visiem visu interesēs. Ja viena dalībvalsts neveic Kopienu saglabāšanas pasākumus, tas automātiski apdraud pārējo dalībvalstu (zvejniecības nozares) intereses. Citiem vārdiem sakot, šajā sektorā pastāv nozīmīga savstarpēja atkarība, no kā izriet dalībvalstu “kopējā atbildība” (19) uzraudzīt sistēmu, kas nosaka [zivju] lomu ierobežojumus, un ieviest tiesību normas, kuru mērķis ir aizsargāt zivju resursus no to pārmērīgas izmantošanas.

35. Cits šīs savstarpējās atkarības aspekts ir tas, ka KZP mērķu sasniegšana acīmredzami ir atkarīga galvenokārt no zvejniecības nozares sadarbības. Var pieļaut, ka zvejnieku vēlme pieņemt zvejniecībai uzliktos ierobežojumus un rīkoties saskaņā ar tiem būs stiprāka, ja zvejnieki varēs paļauties, ka visas dalībvalstis šos ierobežojumus piemēro viendabīgi, un ka viņi attiecīgi varēs darboties apstākļos, kas ir salīdzināmi ar tiem, kuros darbojas viņu konkurenti citās dalībvalstīs. Ja KZP tiesību normas dažādās dalībvalstīs tiek piemērotas atšķirīgi, tas var tikt uzskatīts par diskrimināciju, kas noved pie konkurences izkropļošanas. Viendabīga piemērošana ir viens no vienlīdzīgas konkurences aspektiem, kurai būtu jāvalda viņu starpā.

36. Bez tam ir jāsaprot, ka, ja zvejošana noteiktās zvejas zonās ir ierobežota [resursu] saglabāšanas nolūkā, pastāv tās neievērošanas morālais risks ( moral hazard ). No fakta, ka ir atļauts izkraut krastā mazākus zivju daudzumus, celsies deficīts, kas radīs cenu kāpumu, kā dēļ zvejniekiem būs izdevīgi pārkāpt attiecīgos noteikumus. Ierobežojumu uzlikšana tādējādi rada ekonomisku mudinājumu turpināt noplicināt jau apdraudētos zivju krājumus. Tas pats par sevi ir iemesls, lai pastiprinātu uzraudzību un attiecīgo normu piemērošanu attiecībā uz zvejas zonām, kuras apdraud pārmērīga [resursu] izmantošana.

37. Šie novērojumi pierāda, ka adekvāta uzraudzība un normu piemērošana zivsaimniecības sektorā ir ļoti svarīga, lai nodrošinātu ilgtspējīgu zivju resursu izmantošanu. Dalībvalstu centieniem šajā jomā jāatbilst augstiem standartiem, jo, ja tiek pieļautas kļūdas, tās ietekmē to resursu saglabāšanu, kas ir kopīgi visām dalībvalstīm. Tas nozīmē, ka pienākumi, ko dalībvalstīm uzliek Regula Nr. 2847/93, ir jāinterpretē šauri.

38. Skatot to kopumā, ar Regulas Nr. 2847/93 1. pantu dalībvalstīm tiek likts “pieņem[t] atbilstīgus pasākumus, lai nodrošinātu sistēmas efektivitāti”, kas tiek izveidota, “[l]ai nodrošinātu atbilstību kopējās zivsaimniecības politikas principiem”. Regulas 2. pantā ir piebilde, ka dalībvalstīm jāuzrauga zvejniecība un ar to saistītās darbības, jāpārbauda zvejas kuģi un jāizmeklē visas darbības, tādējādi pārliecinoties par šās regulas īstenošanu, ieskaitot inter alia zivju izkraušanu krastā un pārdošanu. Visbeidzot, ar 31. pantu tiek uzlikts dalībvalstīm nodrošināt, ka tiek veikti atbilstīgi pasākumi attiecībā pret fiziskām vai juridiskām personām, kas nav ievērojušas KZP normas, un nodrošināt, ka atbildīgajām personām tiek atņemts ekonomiskais labums, kas iegūts no šādiem pārkāpumiem, vai veikt pasākumus, “kas [ir] samērīgi ar šādu pārkāpumu smagumu, efektīvi apkarojot turpmākus līdzīgus pārkāpumus”.

39. Tādēļ mērķis, kas dalībvalstīm jāsasniedz saskaņā ar Regulu Nr. 2847/93, ir panākt to uzraudzības un normu piemērošanas pasākumu patiesu iedarbību. “Iedarbība” šajā kontekstā ir jāsaprot tādējādi, ka ir ticams, ka pārkāpuma gadījumā pastāvēs liela iespējamība, ka vainīgie zvejnieki tiks atklāti un viņiem tiks piemērots sods, kas vismaz novērsīs to, ka, pārkāpjot tiesību normas zivsaimniecības jomā, varētu tikt gūts kāds ekonomisks labums. Uzraudzībai un represīvu darbību draudiem jābūt tādiem, lai radītu pietiekamu spiedienu nolūkā pārkāpumu padarīt ekonomiski neizdevīgu un tādējādi nodrošinātu, ka attiecīgajās tiesību normās zivsaimniecības jomā iecerētā situācija tiek realizēta praksē.

40. Šis ir kritērijs, kas jāpiemēro, lai noteiktu, vai vēl joprojām pastāv Francijas Republikai pārmesto pienākumu neizpilde.

B – Divi vispārīgi apsvērumi: atskaites datums un pierādījumi

41. Pirmkārt, prasības, kas celta, piemērojot EKL 228. panta 2. punktu, ietvaros jautājums par to, vai dalībvalsts nav izpildījusi savus pienākumus, ir jāizlemj, apskatot situāciju attiecīgajā dalībvalstī tā termiņa beigās, ko Komisija noteikusi savā argumentētajā atzinumā. Pašreizējajā lietā Komisija 1996. gada 14. aprīlī nosūtīja argumentēto atzinumu Francijas Republikai. 2000. gada 6. jūnijā tā iesniedza papildu argumentēto atzinumu. Tā kā pēdējā dokumentā pienākumu izpildei noteiktais laika limits bija divi mēneši, jānosaka, vai 2000. gada 6. augustā Francijas Republika bija izpildījusi savu no EKL 228. panta 1. punkta izrietošo pienākumu izpildīt Tiesas 1991. gada 11. jūnija spriedumu (20) .

42. Tas nozīmē, ka, lai noteiktu, vai pārmestā pienākumu neizpilde ir turpinājusies, nedrīkst ņemt vērā notikumus pēc šī datuma (21) . Tomēr šie notikumi ir jāņem vērā, lai noteiktu, vai lietderīgāk ir uzlikt naudas sodu vai arī kavējuma naudu, kā noteikts EKL 228. panta 2. punkta trešajā daļā. Pie šī jautājuma es atgriezīšos vēlāk.

43. Otrs apsvērums ir saistīts ar pierādījumiem. Komisijas argumenti par pārbaužu nepietiekamību un par darbībām, kas tika veiktas attiecībā uz Kopienu noteikumu par minimālo zivju izmēru pārkāpumiem, galvenokārt balstās uz Kopienu zivsaimniecības inspektoru ziņojumiem (kas ir pievienoti lietas materiāliem), ko tie ir sastādījuši attiecībā uz veiktajām regulārajām pārbaudēm uz vietas Francijas piekrastes reģionos. Šie ziņojumi attiecas uz laika posmu no 1994. gada maija līdz 2003. gada jūlijam.

44. Francijas valdība iebilst pret to, ka Komisija aprobežojas ar argumentu, ka Francijas iestāžu veiktie pasākumi, lai izbeigtu pārkāpumus, nebija piemēroti, nenorādot, kādi pasākumi būtu bijuši piemēroti. Tā iebilst arī pret to, ka Komisija vienkārši noraida tai iesniegtos faktus un datus kā nepietiekamus, tos neatspēkojot, kaut gan Komisijai ir jāpierāda, ka attiecīgā dalībvalsts vēl joprojām nav izpildījusi savus Līgumā paredzētos pienākumus (22) . Bez tam Francijas valdība apgalvo, ka Kopienu zivsaimniecības inspektoru ziņojumi, uz kuriem balstās Komisija, tai nekad nav tikuši darīti zināmi, un tādējādi tā nav varējusi sniegt savu viedokli par tajos ietvertajiem apgalvojumiem. Pēc tās domām, dažādos Komisijas izvirzītos argumentus neapstiprina precīzi fakti un tie ir balstīti tikai uz pieņēmumiem, kas tos padara par subjektīviem.

45. Ir taisnība, ka EKL 226. un 228. pantā noteiktās pārkāpuma konstatēšanas procedūras pamatā ir jābūt objektīvam konstatējumam (23) par dalībvalsts pienākumu, ko tai uzliek Līgums vai sekundārie tiesību akti, neizpildi. Šajā sakarā jautājums ir par to, vai Kopienu zivsaimniecības inspektoru ziņojumos iekļautā informācija ir pietiekama, lai varētu veikt šādu objektīvu konstatējumu.

46. Tādos apstākļos kā šajā lietā es uzskatu, ka ziņojumi ir uzticams informācijas avots attiecībā uz uzraudzības praksi Francijas ostās un izsolēs, ko inspektori ir apmeklējuši. Kopumā šie ziņojumi rada vispārēju un vienotu priekšstatu par to, kāda ir bijusi prakse Francijas Republikā pēdējo 10 gadu laikā attiecībā uz Kopienu tiesību normu saistībā ar zivju resursu saglabāšanu ievērošanas uzraudzību. Kaut gan Francijas valdība apgalvo, ka tai netika nosūtīti ziņojumi, tajos ir ietverti to sapulču protokoli, kurās Francijas kompetentās iestādes tika informētas par pārbaužu rezultātiem. Bez tam jāatceras, ka 1991. gada 11. jūnija spriedumā Tiesa kā pierādījumu kontroles regulu pārkāpumam pieņēma līdzīgus Kopienu inspektoru ziņojumus, balstoties uz faktu, ka Francijas valdības departamenti paši bija sastādījuši ziņojumus attiecībā uz minētajām pārbaudēm un tāpēc Francijas valdībai bija iespēja apšaubīt Kopienu inspektoru secinājumu pareizību (24) .

C – Par pirmo iebildumu: nepietiekama kontrole

47. Attiecībā uz Komisijas pirmo argumentu Francijas valdība norāda, ka kopš Tiesas 1991. gada 11. jūnija sprieduma pasludināšanas tā ir pastāvīgi pastiprinājusi savu uzraudzības spēju. Šajā kontekstā tā it īpaši atsaucas uz trim aspektiem: a) pārbaužu skaita palielināšanos, b) kontroles plānu pieņemšanu un c) faktu, ka Kopienu zivsaimniecības inspektoru pārbaudes laikā 2002. gada septembrī netika atklātas neatbilstoša izmēra zivis.

48. Komisija atbild, ka dati par pārbaužu skaita palielināšanos attiecas tikai uz pārbaudēm jūrā, kas nav piemērotas, lai uzraudzītu lomu izkraušanu un izsolēs pārdotās zivis. Kaut gan Komisija labvēlīgi uztver kontroles plānu pieņemšanu 2001. un 2002. gadam, tā norāda, ka ar šo plānu palīdzību nevar izpildīt pienākumus, jo tas ir atkarīgs no tā, kā šie plāni tiek pielietoti praksē. Komisija nav novērojusi patiesu situācijas uzlabojumu. Attiecībā uz faktu, ka 2002. gada septembra pārbaudes laikā netika atklātas neatbilstoša izmēra zivis, Komisija norāda, ka šīs pārbaudes mērķis bija zivju kvotu pārvaldīšana un ka šis fakts nav jāuztver kā netiešs secinājums attiecībā uz noteikumu par neatbilstoša izmēra zivīm ievērošanas uzraudzību.

49. Francijas valdība iebilst pret to, ka Komisija nepaskaidro, kāpēc pārbaudes uz jūras ir mazāk efektīvas nekā pārbaudes uz sauszemes, un uzskata tās argumentus par neizprotamiem un nepamatotiem. Tā norāda, ka kontroles plāni 2001. un 2002. gadam nosaka, ka jākontrolē visi ražošanas procesa posmi gan jūrā, gan uz sauszemes un arī visās tirdzniecības stadijās. Par pārbaužu skaita palielināšanos liecina dati, kas attiecas uz laika posmu no 2001. gada septembra līdz 2002. gada februārim. Francijas valdība uzstāj, ka Komisijas atbilde par septembra pārbaudes mērķi ir pretrunā faktam, ka tā balstās tieši uz šo ziņojumu, lai pierādītu nepilnības uzraudzībā.

50. Regula Nr. 2847/93 nosaka, ka dalībvalstīm efektīvi jāuzrauga visas ar zivsaimniecību saistītās darbības, sākot ar zvejošanu un beidzot ar tirdzniecību. Jāatzīst, ka Francijas Republika ir veikusi dažādus pasākumus ar mērķi vispārēji uzlabot KZP normu ievērošanas uzraudzību; tā ir palielinājusi pārbaužu skaitu jūrā, atvēlējusi uzraudzībai papildu resursus, reorganizējusi savus iekšējos uzraudzības dienestus, uzlabojusi tiesību aktus un sastādījusi kontroles plānus, programmas un apkārtrakstus, ar ko ierēdņiem reģionos uzdod uzraudzīt Kopienu noteikumu par minimālo zivju izmēru ievērošanu. Tomēr, lai gan šādi pasākumi neapšaubāmi ir nepieciešami, lai sasniegtu kontroles regulā noteiktos mērķus, tos var uzskatīt par efektīviem tikai tad, ja – kā es norādīju šo secinājumu 39. punktā – to rezultātā praksē izveidojas situācija, kas atbilst tai, kas ir paredzēta KZP tiesību normās.

51. Lai noteiktu, vai šāda situācija ir izveidojusies, Kopienu zivsaimniecības inspektoru ziņojumi ir vērtīgs informācijas avots. Šajos ziņojumos ir daudzas un atkārtotas norādes attiecībā uz to, ka noteikumu ievērošanas uzraudzība nav bijusi iedarbīga un efektīva iepriekš minētajā izpratnē. Kaut gan tajos ir minēti tiesību aktu uzlabojumi un centieni uzlabot uzraudzību, tajos regulāri ir reģistrēta neatbilstoša izmēra zivju izkraušana un pārdošana izsolēs, it īpaši Bretaņā, Peibigudēnā, un arī citos reģionos, kā, piemēram, Normandijā un Vidusjūras piekrastē. Dažos gadījumos tas norisinājās Francijas ierēdņiem, kuru kompetencē ietilpst zivsaimniecības normu pārkāpumu atklāšana, klāt neesot. Citos gadījumos ierēdņi atradās turpat, bet neveica nekādus pasākumus attiecībā uz pārkāpējiem. Kopumā vairākkārt tika novērots, ka kontroles apjoms un kvalitāte bija zemi, ka trūka cilvēku resursu un, ja pārbaudes tika veiktas, tad neefektīvi. Reizēm tika ziņots, ka, tā kā problēmai ir politiski delikāts raksturs, vietējiem ierēdņiem bija dotas mutvārdu norādes rīkoties tikai gadījumā, ja tika izkrauti un tirgoti galēji neatbilstoša izmēra heki (mazāki nekā 17 cm), bet atļaut neatbilstoša izmēra heku pārdošanu, ja tie bija lielāki par šo izmēru. Tika minēta arī nerakstīta vienošanās starp zvejniekiem un ierēdņiem, saskaņā ar kuru bija atļauts izkraut neatbilstoša izmēra hekus. To, ka pastāvēja pieprasījums pēc neatbilstoša izmēra hekiem, apstiprināja fakts, ka tiek lietoti vārda “heks” ( merlu ) deminutīvi “ merluchon ” vai “ merluchon friture ”, kas parasti tika izsolīti, izmantojot speciālo kodu “00”, pretrunā ar Kopienu noteikumiem par zivsaimniecības produktu tirdzniecības standartiem.

52. Tādēļ man šķiet pilnīgi pamatoti, ka Kopienu inspektori ziņoja par savu vispārējo iespaidu, ka Francijas iestādēm bija pasīva jeb toleranta attieksme attiecībā uz Kopienu noteikumu par zivju izmēru ievērošanas uzraudzību. Attiecībā uz Francijas valdības argumentu, ka Komisija balsta savus argumentus uz pieņēmumiem, es ņemtu vērā to, ka fakts, ka ilgstoši ir bijis iespējams izkraut un pārdot neatbilstoša izmēra zivis, skaidri norāda, ka kontroles centieni ir bijuši neadekvāti un neefektīvi (25) . Bez tam ir jāatzīmē, ka pirmstiesas procedūras laikā pati Francijas Republika savā sarakstē ar Komisiju atzina, ka problēma Peibigudēnā bija “ieilgusi”.

53. Šīs neapmierinošās situācijas eksistenci apstiprināja ziņojums, kas tika sastādīts pēc Bretaņas piekrastes apmeklējuma 2001. gada jūnijā, tas ir, pēc papildu argumentētajā atzinumā noteiktā termiņa beigām. Es citēšu šī ziņojuma galvenos secinājumus:

– “lai gan ļoti mazi heki (zem 20 cm) Peibigudēnas reģionā vairs netiek tirgoti, turpinās neatbilstoša izmēra heku izkraušana, izsole un talākpārdošana;

– uzraudzībai pieejamie resursi Peibigudēnas reģionā ir acīmredzami nepietiekami;

– pat, ja izkraušana norisinās atbildīgo ierēdņu klātbūtnē, tie neveic efektīvu izkraušanas pārbaudi;

– neatbilstoša izmēra zivju izņemšanai no komerciālās apgrozības netiek pievērsts pietiekami daudz uzmanības;

– Gilvinekā un Leskonilā izmantotās šķirošanas procedūrās lieto apzīmējumus NT un 00 mazākā izmēra hekiem, kas ir tikuši sašķiroti pirms izkraušanas;

– izsoļu gaita netiek pienācīgi uzraudzīta. [..]”

54. Pēc manām domām, pēdējo 10 gadu laikā sastādīto ziņojumu virkne atspoguļo ko vairāk nekā tikai atsevišķu atgadījumu reģistrēšanu. Ar tiem tiek apliecināts, ka pastāv iedibinājusies situācija, kas ir ilgusi daudzus gadus, it īpaši Peibigudēnā Bretaņas reģionā. Vēl svarīgāk pašreizējās tiesvedības kontekstā ir tas, ka šī situācija turpināja pastāvēt, papildu argumentētā atzinumā noteiktajam termiņam beidzoties 2000. gada 6. jūnijā.

55. Apgalvojot, ka tā ir izpildījusi tai pārmestos pienākumus, Francijas valdība atsaucas uz pastiprināto uzraudzību jūrā, uz vispārējiem kontroles plāniem 2001. un 2002. gadam un īpašo kontroles plānu 2002. gadam ar mērķi apkarot neatbilstoša izmēra zivju zvejošanu, un faktu, ka Kopienu zivsaimniecības inspektoru 2002. gada septembra pārbaudes laikā netika atklātas neatbilstoša izmēra zivis.

56. Pēc manām domām, neviens no šiem argumentiem neatspēko pierādījumus, ko sniedz Kopienu zivsaimniecības inspektoru ziņojumi. Francijas valdības iebildumu, ka Komisija tikai pieņem, ka pārbaudes jūrā ir mazāk efektīvas nekā pārbaudes uz sauszemes, var noraidīt kā nenozīmīgu, jo Regulas Nr. 2847/93 2. panta 1. punkts uzliek dalībvalstīm pienākumu ne tikai pārbaudīt zvejas kuģus, bet arī izmeklēt visas darbības, kas ļauj pārliecināties par šīs regulas īstenošanu, ieskaitot zivju izkraušanu krastā, pārdošanu, transportēšanu un uzglabāšanu. Tādēļ dalībvalstīm ir pienākums veikt pārbaudes gan jūrā, gan uz sauszemes, neatkarīgi no tā, kurš no šiem uzraudzības veidiem tām šķiet efektīvāks vai mazāk efektīvs. Attiecībā uz kontroles plāniem 2001. un 2002. gadam es norādītu, ka, lai izpildītu pārmestos pienākumus, ir jāpierāda, ka tie praksē ir efektīvi. Jebkurā gadījumā šie plāni tika pieņemti tikai pēc tam, kad bija beidzies papildu argumentētajā atzinumā noteiktais termiņš, un tas pats par sevi ir pietiekams iemesls, lai tos neņemtu vērā (26) . Šī paša iemesla dēļ nav nozīmes atsaucei uz 2002. gada septembra pārbaudi.

57. Kopumā no Tiesai iesniegtajiem dokumentiem un informācijas izriet, ka Francijas Republika tikai pakāpeniski sāka veikt pasākumus, lai izpildītu Tiesas 1991. gada 11. jūnija sprieduma prasības, un ka kontroles plāni tika pieņemti novēloti. No atkārtotajiem ziņojumiem par neatbilstoša izmēra heku izkraušanu un pārdošanu kļūst skaidrs, ka pasākumi, ko tā bija veikusi, nebija efektīvi Kopienu noteikumu par zivju izmēru ievērošanu nodrošināšanai. Šeit apskatīto gadu laikā samazinājās heku krājumi, kas noveda pie kopējo atļauto lomu ievērojamas samazināšanās 2000. gada beigās, īpašu saglabāšanas pasākumu un heku krājumu atjaunošanas programmas ieviešanas. Šādos apstākļos dalībvalstīm ir īpašs pienākums veikt attiecīgos [resursu] saglabāšanas pasākumus.

58. Iepriekš minēto apsvērumu dēļ es uzskatu, ka Francijas Republika papildu argumentētā atzinuma noteiktajā termiņā – līdz 2000. gada 6. jūnijam – nav izpildījusi Tiesas 1991. gada 11. jūnija spriedumu, jo 2000. gada 6. augustā tā adekvāti neuzraudzīja tehnisko aizsardzības pasākumu attiecībā uz zivju minimālo izmēru ievērošanu saskaņā ar Regulas Nr. 2847/93 1. panta 2. punktu un 2. panta 1. punktu.

59. Tā kā šī prasība tika celta, piemērojot EKL 228. panta 2. punktu, un Komisija lūdza, lai tiek piespriesta kavējuma nauda par laika posmu no šī sprieduma pasludināšanas brīža līdz brīdim, kad Francijas Republika ir pilnībā izpildījusi savus attiecīgos pienākumus, ir jānoskaidro, vai šībrīža situācija atbilst Regulas Nr. 2847/93 prasībām.

60. Kopš papildu argumentētajā atzinumā noteiktā termiņa izbeigšanās, 2001. un 2002. gada kontroles plānu pieņemšana pierāda to, ka Francijas Republika plānveida politikas īstenošanas līmenī nopietnāk attiecas pret Kopienu saglabāšanas pasākumu ievērošanas uzraudzības problēmu. Kā es norādīju iepriekš, rodas jautājums, vai šo plānu piemērošana (par kuriem jāprecizē, ka, ņemot vērā pārkāpuma ilgumu, tie tika pieņemti ļoti vēlu) ir radījusi situāciju, kas atbilst Kopienu tiesību normās par zivju krājumu saglabāšanu izvirzītajam mērķim.

61. Informācija, ko, atbildot uz Tiesas rakstiskajiem jautājumiem, sniedza Komisija, norāda, ka, lai gan situācija Peibigudēnā ir uzlabojusies, problēmas vēl aizvien pastāv citos piekrastes reģionos, it īpaši Vidusjūras piekrastes reģionā. No otras puses, Francijas Republika atsaucas uz datiem, kas norāda, ka 2003. gadā uz jūras un uz sauszemes veikto pārbaužu skaits, salīdzinot ar 2002. gadu, ir samazinājies. Apgalvojumu, ka uz sauszemes veikto pārbaužu skaits ir samazinājies zvejnieku rīcības uzlabošanās dēļ, es uzskatu par pretrunīgu. Ja Kopienu normu attiecībā uz zivsaimniecību ievērošana Peibigudēnā būtu uzlabojusies efektīvas uzraudzības rezultātā, šķistu loģiskāk, ka uzraudzība turpinātos tādā pašā līmenī, it īpaši reģionā, kur heku krājumu pārmērīgas izmantošanas problēmai ir bijis endēmisks raksturs vairāk nekā desmit gadus.

62. Mutvārdu procesa laikā Francijas valdība norādīja, ka, lai arī Komisijai šķiet, ka situācija Peibigudēnā ir uzlabojusies, pašlaik tai bažas rada uzraudzība, kas tiek veikta Vidusjūras piekrastes reģionā. Pēc Francijas Republikas domām, šo problēmu nevar uzskatīt par Tiesas 1991. gada 11. jūnija sprieduma neievērošanu, jo Kopienu saglabāšanas noteikumi šajā reģionā stājās spēkā tikai vairākus gadus pēc šī sprieduma pasludināšanas.

63. Attiecībā uz šo jautājumu es uzskatu, ka Tiesa savā 1991. gada 11. jūnija spriedumā secināja, ka Francijas Republika nebija ievērojusi kontroles regulas, kas tolaik bija spēkā – Regulu Nr. 2057/82/EEK un Regulu Nr. 2241/87/EEK. Tomēr jāņem vērā, ka, laikam ejot, KZP attīstās gan ratione loci , gan ratione materiae , ņemot vērā attīstību zivsaimniecības sektorā un zivju resursu stāvokli. Lai gan no lietas būtības ir saprotams, ka pienākums uzraudzīt un piemērot saglabāšanas pasākumu ievērošanu katrā laika posmā attiecas uz pasākumu darbības jomu, tas tomēr ir patstāvīgs pienākums. Komisijas iebildumi attiecas uz kontroles nepietiekamību kā tādu. To visspilgtāk ilustrēja atsauce uz neatbilstoša izmēra heku zvejas uzraudzību, it īpaši Peibigudēnā. Tomēr sprieduma lietā C‑64/88 un pašreizējās lietas objekts ir uzraudzības trūkums. Tiesas secinājumi tās 1991. gada 11. jūnija spriedumā attiecās uz tajā laikā spēkā esošo normu attiecībā uz zivsaimniecību ievērošanas nepietiekamu uzraudzību, neatkarīgi no šo tiesību normu teritoriālās piemērojamības. Fakts, ka tās tiesību normas, kas satur kontroles pienākumus, var tikt grozītas, neietekmē pamatpienākumu šīs normas piemērot un uzraudzīt to ievērošanu. Francijas valdības argumentu, ka nevar ņemt vērā situāciju Vidusjūras piekrastes reģionā – kas bez tam ir arguments, uz ko tā iepriekš neatsaucās, kaut gan Komisija to minēja pirmstiesas procedūras laikā (skat. šo secinājumu 18. punktu) – es tādēļ uzskatu par nenozīmīgu tiktāl, ciktāl jānosaka, vai pienākumu neizpilde aizvien turpinās.

64. Saskaņā ar jaunāko lietas materiālos pieejamo informāciju par pašreizējo situāciju Kopienu inspektori pārbaudes laikā Peibigudēnā 2003. gada jūnijā neatklāja neatbilstoša izmēra zivis. Viņi tomēr ziņoja par ievērojamām kontroles nepilnībām izkraušanas laikā, ko uzraudzības ziņā varētu uzskatīt par vissvarīgāko brīdi darbību procesā zivsaimniecības jomā. Līdzīgi novērojumi tika veikti attiecībā uz Vidusjūras piekrastes reģionu pēc 2003. gada maija un jūlija pārbaudēm, kuru laikā tika atklāti neatbilstoša izmēra heki. No otras puses, viena no šīm pārbaudēm attiecās uz to, vai tiek ievērotas tiesību normas par parastā tunča minimālo izmēru, bet netika atklāti neatbilstoša izmēra eksemplāri.

65. Komisija savā atbildē uz Tiesas uzdotajiem rakstveida jautājumiem norāda, ka tā nav spējusi secināt to, ka Francijas iestāžu pieņemtajiem kontroles plāniem būtu bijusi kāda faktiska iedarbība. Balstoties uz savu zivsaimniecības inspektoru jaunākajiem ziņojumiem, tā tie cas domāt pretējo. Tajā pašā laikā tā norāda, ka, lai varētu secināt, ka pienākumi ir izpildīti, tai vajadzētu saņemt precīzu un pilnīgu informāciju attiecībā uz vairākiem jautājumiem.

66. Šajā lietā jau tika noteikts, ka, beidzoties papildu argumentētajā atzinumā noteiktajam termiņam, Francijas Republika vēl nebija izpildījusi Tiesas 1991. gada 11. jūnija spriedumu. Saskaņā ar Tiesai pieejamo informāciju un pārkāpuma smagumu un ilgumu, nav iespējams pārliecinoši secināt, ka Francijas Republikas prakse attiecībā uz Kopienu zivju saglabāšanas pasākumu piemērošanas un ievērošanas uzraudzību pašlaik, ko nevar aplūkot šķirti no pagātnes situācijas, ir tikusi uzlabota tiktāl, lai tā atbilstu Regulā Nr. 2847/93 noteiktajām prasībām.

D – Par otro iebildumu: pārkāpēju nepietiekama saukšana pie atbildības

67. Atbildot uz Komisijas otro iebildumu, Francijas valdība atsaucas uz faktu, ka ir palielinājies pie atbildības saukto pārkāpēju skaits, un uz tiem piemēroto sankciju nozīmi.

68. Komisija atzīmē, ka Francijas valdības iesniegtie dati ir ļoti vispārīgi, jo tie attiecas uz visu Francijas teritoriju, un ka lielākā daļa notiesāšanas gadījumu attiecas uz jūrā atklātiem pārkāpumiem, un tie nav saistīti ar neatbilstoša izmēra zivju zveju. No statistikas par 2001. gadā ierosinātajām krimināllietām par smagiem KZP normu pārkāpumiem izriet, ka lietās, kas saistītas ar neatbilstoša izmēra zivīm, sankcijas tika piemērotas tikai 11 % gadījumu. Attiecībā uz piemēroto sankciju nozīmi Komisija no datiem, kas iesniegti par 2001. gadu, nevar secināt, ka attiecībā uz noteikumu ievērošanu par minimālo zivju izmēru būtu piemērota stingra politika. Vienīgais gadījums, kad tika piemērots ievērojams naudas sods, attiecās uz Spānijas kuģi un attiecās uz sešiem atsevišķiem pārkāpumiem, no kuriem tikai viens bija neatbilstoša izmēra heku zveja. Komisija atzīst, ka tieslietu ministra 2002. gada 16. oktobra apkārtraksts, kas adresēts piekrastes reģionu prokuroriem, mudinot viņus stingri rīkoties attiecībā uz tiesību normu par minimālo zivju izmēru pārkāpējiem, ir solis pareizajā virzienā, lai izpildītu pienākumus. Tomēr tas pats par sevi nevar nodrošināt preventīva rakstura sankciju piemērošanu. Ir jāpārbauda tas, kā šis apkārtraksts tiek piemērots un uz kādu ģeogrāfisko reģionu tas attiecas.

69. Francijas Republika norāda, ka, ņemot vērā datus par tās rīcību attiecībā uz pārkāpumiem, kas tika atklāti tās 2001. gada plāna heku krājumu atjaunošanai kontekstā, nevar uzskatīt, ka Francijas iestādes nav sodījušas Kopienu noteikumu par zivju, un it īpaši heku, izmēru pārkāpējus. Tā piebilst, ka vienkārša pārkāpēju saukšanas pie atbildības gadījumu skaita statistiska analīze nav pietiekama, lai izvērtētu kontroles un piemērošanas sistēmas efektivitāti. Komisija vienkārši paļaujas uz vienu no šādiem statistikas rādītājiem, nepierādot, kāpēc valsts pasākumi nav “atbilstīgi pasākumi” Regulas Nr. 2847/93 31. panta izpratnē. Attiecībā uz piemēroto pasākumu bargumu, Francijas valdība norāda, ka no Komisijai iesniegtās informācijas samērā skaidri izriet, ka pārkāpēji tiek sistemātiski saukti pie atbildības. Tieslietu ministra 2002. gada 16. oktobra apkārtraksts, ar ko ir uzsākta minimālā zivju izmēra uzraudzības plāna darbība, nosaka, ka a) pārkāpēji sistemātiski jāsauc pie atbildības, b) jāierobežo iespēja piedāvāt pārkāpējiem kompromisu (“ transaction ”) un c) jāpiemēro preventīva rakstura naudas sods. Tā piebilst, ka tiesību normu par jūras zveju pārkāpumiem netiek automātiski piemērots 2002. gada likums par amnestiju, bet tas ir atkarīgs no uzliktā naudas soda lieluma. Pirmie ziņojumi par šī apkārtraksta piemērošanu laikaposmā līdz 2003. gada martam norāda, ka tas ir patiešām efektīvs.

70. Vēlreiz jāatzīmē, ka, izvērtējot, vai Francijas Republika ir izpildījusi pienākumus šī otrā iebilduma kontekstā, no pašreizējās situācijas ir jānošķir situācija, kas pastāvēja laikā, kad beidzās papildu argumentētā atzinuma noteiktais termiņš.

71. Ir jāatgādina, ka saskaņā ar Regulas Nr. 2847/93 31. panta 1. punktu dalībvalstīm jāveic “atbilstīgi pasākumi”, ja tās ir konstatējušas, ka tiek pārkāptas KZP tiesību normas. Šajā kontekstā vārds “atbilstīgi” var nozīmēt vienīgi to, ka ar šādiem pasākumiem ir jānodrošina šo normu ievērošana, kā iepriekš tika paskaidrots šajos secinājumos no 37. līdz 39. punktam. Veiktajiem pasākumiem jābūt ar īpašu preventīvu iedarbību ne tikai attiecībā uz pārkāpējiem, bet arī vispār. To apstiprina 31. panta otrais punkts, kas nosaka, ka ar saukšanu pie atbildības par pārkāpumiem “jāspēj efektīvi atņemt atbildīgajām personām ekonomisko labumu, kas iegūts no šādiem pārkāpumiem, vai uzrādīt rezultātus, kas proporcionāli šādu pārkāpumu nopietnībai, efektīvi apkarojot turpmākus līdzīgus pārkāpumus”. Pēc manām domām, šīs tiesību normas pēdējā daļa norāda uz šo vispārīgāko preventīvo iedarbību.

72. Šajā sakarā ir jāprecizē, ka Regulas Nr. 2847/93 31. panta 1. punkta angļu valodas versija izšķir “ administrative action ” [administratīvas darbības] un “ criminal proceedings ” [kriminālprocesuālas darbības], tādējādi radot iespaidu, ka otrais punkts (kas atsaucas uz “ proceedings ”), attiecas tikai uz kriminālprocesuālām darbībām; tomēr lielākā daļā citu valodu versiju šāda iedalījuma nav, un tādējādi otrais punkts attiecas uz abiem pasākumu veidiem. Ņemot vērā, ka Regulas Nr. 2847/93 mērķis ir nodrošināt efektīvu KZP tiesību normu ievērošanu, ir acīmredzami, ka 31. panta jēgu precīzāk izsaka šīs citu valodu versijas.

73. Lai sasniegtu KZP mērķus, par pārkāpumiem ir jāsoda saskaņā ar skaidri saprotamu un uzticamu politiku. Tas nozīmē, ka Kopienu zivsaimniecības noteikumu pārkāpumiem sistemātiski ir jāseko vai nu administratīvai, vai arī kriminālai tiesvedībai, kuru rezultātā tiek piemērotas efektīvas sankcijas. Lai šādai sodu politikai būtu preventīvs raksturs, tai ir jābūt pietiekami uzticamai. Noteikumu zivsaimniecībā pārkāpumu potenciālās negatīvās sekas ir jāuztver kā tādas, kas ir plašākas par šo noteikumu pārkāpšanas rezultātā gūto labumu.

74. Pirmstiesas procedūras laikā Francijas Republika Komisijai iesniedza dažādus datus, lai pierādītu, ka pēc Tiesas 1991. gada 11. jūnija sprieduma pasludināšanas tā arvien biežāk saukusi pie atbildības personas, kas atbildīgas par zivsaimniecības noteikumu pārkāpumiem, un ka piemērotās sankcijas bija kļuvušas arvien bargākas. Komisija iebilda, ka šie dati bijuši pārāk vispārīgi, jo tie attiecās uz visu Francijas teritoriju un uz dažādiem zivsaimniecības noteikumu pārkāpumu veidiem. Tie neattiecās uz konkrēto problēmu, kas nodarbināja Komisiju – neatbilstoša izmēra heku izkraušanu un pārdošanu Bretaņas dienvidrietumos.

75. Kā norādīja Francijas valdība, uzraudzības un piemērošanas sistēmas efektivitāti nevar izvērtēt, tikai pamatojoties uz statistikas datiem. Tā jāizvērtē, ņemot vērā rezultātus, ko ar tās palīdzību ir bijis iecerēts sasniegt. Šeit es atkārtoti uzskatu, ka noteicoši ir secinājumi Kopienu zivsaimniecības inspektoru ziņojumos attiecībā uz situāciju, kas pastāvēja papildu argumentētajā atzinumā noteiktā termiņa izbeigšanās brīdī. Kaut gan Francijas Republikas sniegtie dati norāda uz to, ka pie atbildības saukto pārkāpēju skaits un piemērotās sankcijas ir palielinājušās, tajā pašā laikā neatbilstoša izmēra zivju un it īpaši heku izkraušanas un pārdošanas problēma Peibigudēnā nebija atrisināta. Tā pati par sevi skaidri norāda uz to, ka izpildes pasākumi nav bijuši efektīvi iepriekš aprakstītajā izpratnē.

76. Attiecībā uz Francijas valdības iebildumu, ka Komisija nenorādīja, kuri pasākumi būtu piemēroti atlikušo pienākumu izpildei, es minētu, ka nodrošināt to, lai attiecīgā dalībvalsts izpilda savus no Līguma un sekundārajiem tiesību aktiem izrietošos pienākumus ar tās rīcībā esošajiem līdzekļiem un resursiem, primāri ir šīs pašas dalībvalsts atbildība.

77. Tādēļ es secinu, ka, tā kā Francijas Republika 2000. gada 6. augustā nebija nodrošinājusi, kā nosaka Regulas Nr. 2847/93 31. pants, ka tiek veikti piemēroti pasākumi attiecībā pret fiziskām un juridiskām personām, kas atbildīgas par kopējās zivsaimniecības politikas noteikumu pārkāpumiem, tā atkārtotā argumentētā atzinuma noteiktajā termiņā – līdz 2000. gada 6. jūnijam – nebija izpildījusi Tiesas 1991. gada 11. jūnija spriedumu.

78. Pašreizējā situācija attiecībā uz Kopienu tiesību normu īstenošanu ir jāizvērtē saskaņā ar informāciju, ko, atbildot uz Tiesas rakstveida jautājumiem un turpmāk to izskaidrojot mutvārdu procesa laikā, ir sniegušas abas lietas dalībnieces.

79. Komisijas ziņojumi, kas attiecas uz 2003. gadā veiktajām pārbaudēm, satur dažādas norādes, pretēji tieslietu ministra 2002. gada 16. oktobra apkārtrakstam pēc pārkāpuma atklāšanas ne vienmēr tiek sastādīti oficiāli ziņojumi, un tā rezultātā šīs lietas arī netiek izskatītas tiesās. Jaunākā Francijas valdības iesniegtā statistikas informācija nav uzskatāma par pilnīgu, jo 2002. gada datus ietekmēja likums par amnestiju, 2003. gada dati nav pilnīgi un jebkurā gadījumā šie dati nav pietiekami specifiski. Datiem par vidējo piemēroto naudas soda apmēru ir lielāka nozīme. Tomēr tajā pašā laikā tie attiecas tikai uz neatbilstoša izmēra zivju pārdošanu, uzglabāšanu un pirkšanu, neinformējot par neatbilstoša izmēra zivju zveju, izkraušanu vai transportēšanu.

80. Balstoties uz jaunāko iesniegto informāciju, es secinu, ka nav iespējams pietiekami noteikti secināt, ka pašreizējā KZP noteikumu piemērošanas prakse Francijas Republikā atbilst Regulai Nr. 2847/93. Tādēļ Francijas Republika arī šajā aspektā vēl nav pilnībā izpildījusi Tiesas 1991. gada 11. jūnija spriedumu.

E – Šo secinājumu sekas

81. Saskaņā ar EKL 228. panta 2. punkta trešo daļu, ja Tiesa atzīst, ka dalībvalsts nav ievērojusi spriedumu, kas taisīts saskaņā ar EKL 226. pantu un kurā noteikts, ka šī dalībvalsts nav izpildījusi tai EK līgumā paredzētu pienākumu, Tiesa var tai uzlikt naudas sodu vai kavējuma naudu.

82. Komisija uzskata, ka kavējuma naudas piespriešana ir vispiemērotākais veids, lai mudinātu dalībvalsti, cik ātri vien iespējams, izpildīt tai Līgumā paredzētos pienākumus. Saskaņā ar pieeju un aprēķināšanas metodi, kas paredzētas Komisijas 1996. gada 21. augusta (27) un 1997. gada 28. februāra (28) ziņojumos, tā lūdz Tiesu piespriest Francijas Republikai kavējuma naudu EUR 316 500 par katru nokavēto dienu. Šī summa ir aprēķināta, reizinot vienotu pamata summu EUR 500 apmērā ar vairākiem koeficientiem, kas norāda uz pārkāpuma smagumu (skalā no 1 līdz 20), pārkāpuma ilgumu (skalā no 1 līdz 3) un dalībvalsts maksātspēju (kas izriet no attiecīgās dalībvalsts iekšzemes kopprodukta un balsu skaita Padomē). Komisija uzskata, ka šajā lietā attiecībā uz pārkāpuma smagumu ir pamatoti piemērot koeficientu 10, jo Kopienu noteikumu par zivju izmēru neievērošanai bija nopietnas sekas attiecībā uz zivju krājumu stāvokli. Tā norāda, ka uz dienvidiem no Bretaņas atrodas heku vairošanās zona un tādēļ tai ir liela nozīme krājumu uzturēšanā. Ņemot vērā laiku, kas aizritējis kopš 1991. gada 11. jūnija sprieduma, un ņemot vērā EKL 228. panta 2. punkta (iepriekš – EK līguma 171. panta 2. punkts) stāšanos spēkā 1993. gada 1. novembrī, tā pārkāpuma ilguma norādei piedāvā izmantot koeficientu 3. Francijas Republikas maksātspēju apzīmē koeficients 21,1 un tā rezultātā dienā maksājamā kavējuma nauda ir 10 x 3 x 21,1 x EUR 500 = EUR 316 500.

83. Francijas Republika norāda, ka gadījumā, ja Tiesa uzskata par nepieciešamu piespriest kavējuma naudu, Komisijas prasītais apjoms ir nesamērīgs. Tā atsaucas uz Tiesas spriedumu lietā Komisija/Grieķija (29), kurā tika pielietots koeficients 6, lai raksturotu pārkāpumu, kas nopietni apdraudēja sabiedrības veselību. Attiecībā uz pārkāpuma ilgumu tā norāda, ka, tā kā pasākumiem, ko tā bija veikusi tiesas sprieduma izpildei, nevarēja būt tūlītēja iedarbība, Tiesa nedrīkst ņemt vērā visu kopējo laikposmu starp pirmo spriedumu un spriedumu šajā lietā.

84. Tajos divos spriedumos, ko Tiesa līdz šim ir taisījusi saskaņā ar EKL 228. panta 2. punktu, tā jau ir paskaidrojusi, ka tai nav pienākuma ņemt vērā Komisijas priekšlikumus attiecībā uz finansiālajām sekām, kas izriet no sprieduma, ar kuru konstatēts, ka dalībvalsts nav izpildījusi iepriekšējo spriedumu (30) . Šie priekšlikumi var būt tikai derīga atsauce Tiesai, īstenojot savu diskrecionāro varu saskaņā ar šo tiesību normu. Citiem vārdiem sakot, šīs tiesību normas piemērošana pilnībā ietilpst Tiesas jurisdikcijā.

85. Savā izvērtējumā par to, vai Francijas Republika ir izpildījusi 1991. gada 11. jūnija spriedumu, es no šībrīža situācijas esmu nošķīris situāciju laikā, kad izbeidzās papildu argumentētajā atzinumā noteiktais termiņš. Pēc manām domām, šī atšķirība ir nozīmīga, lai noteiktu, kā šajā lietā piemērot EKL 228. panta 2. punktu.

86. EKL 228. panta 2. punkta primārais mērķis ir nodrošināt to, lai dalībvalstis beigās izpilda savus no Līguma izrietošos pienākumus, izbeidzot pārkāpumus, cik ātri vien iespējams. Tomēr jāuzsver, ka jautājums par finansiālu sankciju piemērošanu rodas tikai pēc tam, kad iepriekš tiesvedībā saskaņā ar EKL 226. pantu Tiesa ir izlēmusi, ka attiecīgā dalībvalsts nav izpildījusi savus no Līguma izrietošos pienākumus, un pēc tam, kad tai saskaņā ar EKL 228. panta 1. punktu otrajā pirmstiesas procedūrā ir bijusi dota iespēja šo situāciju labot. Laikā starp pirmo un otro spriedumu, kurš nosaka, ka pirmais spriedums nav ticis ievērots, pienākuma neizpilde aizvien pastāv, parasti ietekmējot attiecīgo Kopienu tiesību normu efektivitāti un visticamāk ietekmējot citu dalībvalstu vai citu pušu intereses.

87. Ņemot vērā, ka no Līguma izrietošu pienākumu neizpilde var ietekmēt Kopienu iestāžu ieviesto pasākumu mērķu sasniegšanu, es uzskatu, ka EKL 228. panta 2. punkts ir jāpiemēro tā, ka noteiktos apstākļos ar finansiālajām sankcijām ir ne tikai jāveicina tiesību normu ievērošana, bet tām ir jābūt arī preventīvām. Šajā izpratnē tām ir jābūt preventīva rakstura, kas ir salīdzināms ar šo secinājumu 73. punktā norādīto.

88. Salīdzinājumā ar Kopienu pienākumu neizpildi nākotnē kavējuma naudai ir jābūt preventīva rakstura, jo tai būtībā ir nosacījuma raksturs. Ja dalībvalstij izdodas izpildīt pienākumus, pirms tai piespriests maksāt šādu kavējuma naudu, tādā gadījumā ir iespējams, ka netiek piemērotas nekādas sankcijas. Tādēļ, kaut arī kavējuma naudas piespriešana ir efektīva attiecībā uz pienākumu izpildi, tā var nebūt piemērotākā reakcija uz attiecīgo pienākumu neizpildi. Lai saskaņā ar EKL 228. panta 2. punktu piemērotām finansiālām sankcijām būtu preventīvs raksturs, tām ir jābūt balstītām uz visiem attiecīgās pienākuma neizpildes apstākļiem.

89. Šajā lietā es esmu secinājis, ka, no vienas puses, Francijas Republika papildu argumentētā atzinuma noteiktajā termiņā – līdz 2000. gada 6. jūnijam – vēl nebija izpildījusi Tiesas 1991. gada 11. jūnija spriedumu un, no otras puses, ka, lai arī kopš tā laika Regulas Nr. 2847/93 piemērošanā ir bijuši uzlabojumi, tos vēl nevar uzskatīt par pietiekamiem, lai nodrošinātu pilnīgu šī sprieduma izpildi.

90. No Tiesas pastāvīgās judikatūras izriet, ka, lai arī EKL 228. panta 1. punktā nav noteikti nekādi termiņi, “Kopienu tiesību nekavējošas un viendabīgas piemērošanas svarīgums nosaka, ka process pienākumu izpildei jāuzsāk nekavējoties un jāpabeidz, cik ātri vien iespējams” (31) . Ņemot vērā, ka neatbilstoša izmēra zivju zvejai ir īpaši postošas sekas attiecībā uz ilgtspējīgu izmantošanu, varētu gaidīt, ka pēc tam, kad tika secināts, ka pienākumi nav izpildīti, Francijas iestādes būtu steidzīgi rīkojušās, lai saskaņā ar EKL 228. panta 1. punktu savā jurisdikcijā nodrošinātu atiecīgo normu ievērošanu un pienācīgi rīkotos attiecībā uz pārkāpējiem. Fakts, ka vēl 2000. gadā savu apmeklējumu laikā Francijas piekrastes reģionos Kopienu zivsaimniecības inspektori secināja, ka vēl joprojām tiek izkrautas un pārdotas neatbilstoša izmēra zivis, bieži vien Francijas inspektoriem klātneesot, ir skaidra norāde uz to, ka saistība izpildīt pienākumu “cik drīz vien iespējams” nekādā mērā nebija ievērota. Šo secinājumu vienlīdz var pamatot, ja uzskata, ka nepieciešamo pasākumu veikšana, lai pilnībā ieviestu kontroles regulas, ir “ longue haleine ” jeb ilgtermiņa operācija, kā Francijas iestādes norādīja vienā no pirmstiesas procedūras stadijām.

91. Lai gan ir saprotams, ka ir vajadzīgs laiks, lai praksē esošu situāciju varētu saskaņot ar Kopienu pienākumiem, no Tiesai iesniegtajiem dokumentiem šķietami izriet, ka Francijas Republika veica pasākumus tikai pakāpeniski un ka vissvarīgākie Francijas Republikas minētie pasākumi bija kontroles plānu pieņemšana 2001. un 2002. gadā un tieslietu ministra 2002. gada oktobrī izdotās instrukcijas prokuroriem, kas tika darīts pēc šīs prasības celšanas. Bez tam tie bija administratīva rakstura pasākumi, un tos nekādi nevar uzskatīt par efektīviem pasākumiem kontroles regulās norādītajā izpratnē. Turklāt Francijas iestādes pienācīgi nerīkojās, lai atrisinātu īpašo problēmu, uz kuru Komisija regulāri vērsa to uzmanību. Es uzskatu, ka Francijas iestāžu attieksme šajā sakarā ir bijusi izvairīga.

92. Nevajadzētu aizmirst, ka Komisija Francijas Republikai pirmstiesas procedūras gaitā vairākkārt deva iespēju veikt pasākumus, kas nepieciešami no Regulas Nr. 2847/93 izrietošo pienākumu izpildei. Argumentētais atzinums tika iesniegts tikai apmēram piecus gadus pēc Tiesas 1991. gada 11. jūnija sprieduma pasludināšanas, un vēl četrus gadus vēlāk tika iesniegts papildu argumentētais atzinums, kas procesuāli nav nepieciešams. Šajā laikā Francijas iestādes tikai formāli sadarbojās ar Komisiju, atbildot uz informācijas un paskaidrojumu pieprasījumiem, bet neveicot īpašus pasākumus situācijas uzlabošanai. Es uzskatu šīs ar EKL 10. pantu izvirzītās (32) lojālās sadarbības trūkumu par vainu pastiprinošu apstākli.

93. Francijas Republikas būtiskā nespēja uzraudzīt un piemērot Kopienu noteikumus par zivju minimālo izmēru gandrīz divdesmit gadu garumā ir jāuzskata par sevišķi smagu Kopienu pienākumu neizpildi. Kā es to skaidroju šajos secinājumos no 31. līdz 37. punktam, ilgtspējīgas zivju resursu izmantošanas nodrošināšanai ilgākā termiņā ir nepieciešama stingra zivju krājumu saglabāšanas noteikumu ievērošana. Tāpat es norādīju, ka, tā kā zivju resursi ir uzskatāmi par dalībvalstu kopējo resursu, šo pienākumu neizpilde ietekmē citu dalībvalstu (uzņēmēju), kas ir iesaistījušās attiecīgo resursu izmantošanā, intereses. Ja zivju resursus apdraud to nopietna, pārmērīga izmantošana, kā tas bija noticis ar heku krājumiem šajā lietā, dalībvalstīm ir īpašs pienākums pieņemt pasākumus, lai nodrošinātu striktu to noteikumu ievērošanu, kuru mērķis ir tos saglabāt.

94. Vispārīgāk runājot, es uzskatu, ka, ja ir ticis atzīts, ka dalībvalsts ir rīkojusies, pārkāpjot Kopienu tiesības, tad jo ilgāk tā pieļauj šādas situācijas turpināšanos, lai visticamāk piešķirtu labumu saviem pilsoņiem un, neievērojot citu dalībvalstu pilsoņu intereses, jo stingrāki soda mēri attiecībā uz to ir jāpieņem.

95. Šādos apstākļos es uzskatu, ka būtu piemēroti reaģēt uz to, ka Francijas Republika neievēroja Tiesas 1991. gada 11. jūnija spriedumu, uzliekot tai naudas sodu saskaņā ar EKL 228. panta 2. punktu. Bez tam, ņemot vērā to, ka pienākums vēl aizvien nav izpildīts, būtu jāpiemēro kavē juma nauda, pastāvot piemērotiem nosacījumiem, līdz ir iespējams noteikt, ka minētais pienākums ir izpildīts.

96. Abu sankciju nosacījumi un apmērs ir jānosaka, ņemot vērā tos kritērijus un principus, ko Tiesa jau piemēroja savos divos spriedumos saskaņā ar EKL 228. panta 2. punktu. Lai gan neviens no šiem spriedumiem neattiecās uz naudas soda piemērošanu, šie kritēriji un principi ir mutatis mutandis piemērojami abām sankciju kategorijām.

97. Jebkura finansiāla sankcija ir jānosaka atkarībā no pārkāpuma smaguma un ilguma un jānosaka tādā apmērā, lai tai būtu preventīvs raksturs attiecībā uz šo pienākumu neizpildi, kas turpina pastāvēt, un citiem pārkāpumiem. Šādu pieeju ieteica Komisija, un kopš tā laika Tiesa to, kopumā ņemot, ir atbalstījusi (33), kaut gan noslēgumā Tiesa ir atbildīga noteikt aprēķinu metodi, sankcijas apjomu un paredzēt nosacījumus, ar kādiem tā tiek piemērota.

98. Komisijas piedāvātā summa ir derīgs atsauces punkts, lai reizē aprēķinātu gan naudas soda, gan kavējuma naudas apjomu. Šī summa tika iegūta, pamata summai piemērojot pārkāpuma smaguma, ilguma un dalībvalsts maksātspējas koeficientus (skat. šo secinājumu 82. punktu). Francijas valdība apstrīd piemēroto pārkāpuma smaguma pakāpi un atsaucas uz pieeju, kas tika praktizēta lietā Komisija/Grieķija. Tā netieši apstrīd arī faktu, ka Komisija ir pielietojusi maksimālo pārkāpuma ilguma koeficientu. Pēc manām domām, nevar būt šaubu par to, ka ir pilnīgi pamatoti pielietot koeficientu 3, lai definētu pienākuma neizpildes ilgumu, ņemot vērā, ka tā ir turpinājusies kopš 1984. gada. Attiecībā uz smagumu, es uzskatu, ka koeficienta 10 piemērošana skalā no 1 līdz 20 ir saudzīga. Francijas valdības izraudzītais salīdzinājums ar situāciju, kas tika apskatīta lietā Komisija/Grieķija, liecina par nopietnu pašreizējā pārkāpuma smaguma nenovērtēšanu. Bez tam, ņemot vērā to, ka Tiesa lietā Komisija/Grieķija norādīja, ka, piemērojot šos kritērijus, ir jāņem vērā sekas, kas pienākumu neizpildes gadījumā tiek nodarītas privātajām un sabiedrības interesēm, un tas, cik steidzīgi ir jāpanāk, ka attiecīgā dalībvalsts izpilda savus pienākumus (34), es secinu, ka ir lietderīgi aprēķinu pamatā lietot Komisijas ieteikto apmēru – EUR 316 500 dienā.

99. Attiecībā uz naudas sodu vispirms ir jāatzīmē, ka Komisija nepiedāvāja šajā lietā piemērot šādu sankciju un tā arī nav izstrādājusi īpašo šādas sankcijas apmēra aprēķināšanas metodi. Tiesa savā spriedumā lietā Komisija/Grieķija atzīmēja, ka Komisijas vadlīnijas attiecībā uz kavējuma naudas aprēķināšanu palīdz nodrošināt Komisijas rīcības caurskatāmību, iepriekšēju rīcības paredzamību un tiesisko drošību, un ka šīs vadlīnijas ir izveidotas tā, lai nodrošinātu Komisijas ieteikto kavējuma naudas apmēra samērīgumu (35) . Ciktāl šīs vadlīnijas skar Komisijas darbības, ko tā veic saskaņā ar EKL 228. panta 2. punktu, un nav saistošas Tiesai, tās kalpo kā vispārējs ietvars šī Līguma panta piemērošanā, tādējādi dalībvalstīm nodrošinot zināmu skaidrību.

100. Es neuzskatu, ka tādēļ, ka nepastāv īpašas vadlīnijas, Tiesai būtu jāatturas no naudas soda piemērošanas šajā lietā. Kā es norādīju šo secinājumu 29. punktā, Kopienu tiesiskā kārtība ir atkarīga no dalībvalstu centieniem uzraudzīt Kopienu tiesību normu ievērošanu un saukt pie atbildības personas, ja šīs normas tiek pārkāptas. Šie centieni ir būtiski Līguma mērķu sasniegšanā. Kopienu tiesiskās kārtības efektivitāte un uzticamība tiktu apdraudēta, ja netiktu reaģēts uz dalībvalsts strukturālas dabas nolaidību attiecībā uz tās pamata pienākumiem. Kā Tiesa ir vairākkārt atzīmējusi: “[..] Ar Līgumu tiek ļauts dalībvalstīm gūt Kopienu priekšrocības, bet ar to tām arī tiek uzlikts pienākums ievērot tiesību normas. [..] Ja valsts atbilstoši tās izpratnei par nacionālajām interesēm vienpusēji izjauc līdzsvaru starp priekšrocībām un saistībām, kas izriet no tās dalības Kopienā, tad tiek apšaubīta dalībvalstu vienlīdzība Kopienu tiesību kontekstā un tiek diskriminēti to pilsoņi. Šī solidaritātes pienākuma, kuru dalībvalstis ir uzņēmušās, esot Kopienu sastāvā, neizpilde ietekmē pat Kopienu tiesību sistēmas būtiskākos pamatus.” (36)

101. Bez tam finansiālu sankciju nepiemērošana šīs lietas apstākļos pieļautu to, ka pēc tam, kad Tiesa būtu sākotnēji noteikusi, ka dalībvalsts nav izpildījusi savus no Līguma izrietošos pienākumus, līdz brīdim, kad Komisija izlemj celt prasību par pienākumu neizpildi, šoreiz, pamatojoties uz EKL 228. panta 2. punktu, šī dalībvalsts drīkstētu brīvi pieļaut šīs situācijas turpināšanos, kas visticamāk nelabvēlīgi ietekmētu Kopienu un citu dalībvalstu intereses.

102. Es tomēr uzskatu, ka tas, ka jautājums par naudas soda piemērošanu tiek izskatīts pirmo reizi kopš Līguma par Eiropas Savienību spēkā stāšanās, tas, ka Komisija nelūdza piemērot šādu sankciju, un tas, ka šobrīd vēl nav prakses, kas šajā sakarā būtu ņemama vērā, ir apsvērumi, kuri liek aprēķināt naudas soda apmēru saudzīgāk, nekā to vajadzētu darīt, ņemot vērā pārkāpuma smagumu.

103. Komisijas aprēķinātās kavējuma naudas apjoms dienā atspoguļo pārkāpuma smagumu un ilgumu, kā arī sankcijas preventīvo raksturu. Naudas soda apmēru parasti būtu jāaprēķina, ņemot vērā tos pašus vispārējos kritērijus un it īpaši pienākuma neizpildes ilgumu un nopietnību. Šajā lietā kā naudas sodu es ieteiktu piemērot Komisijas ieteikto kavējuma naudu, kas aprēķināta par vienu gadu. Tādējādi maksājamā summa būtu 365 x EUR 316 500 = EUR 115 522 500.

104. Attiecībā uz kavējuma naudu, tās apjomu un nosacījumiem, ar kādiem tā tiek piemērota, ir jācenšas panākt pilnīgu, efektīvu un ilgstošu attiecīgo Kopienu pienākumu izpildi, ņemot vērā jaunāko informāciju par pašreizējo situāciju.

105. Šobrīd acīmredzami ir tas, ka Francijas Republika ir veikusi dažādus tiesiskus un administratīvus pasākumus ar mērķi uzlabot kontroles regulu piemērošanu, bet šie pasākumi vēl ir jāīsteno praksē tādējādi, lai Kopienu zivsaimniecības noteikumos norādītais rezultāts tiktu sasniegts visā Francijas teritorijā. Komisija no savas puses norāda, ka, lai tā spētu noteikt, vai Francijas iestādes ir izpildījušas Kopienu kontroles regulās minētos būtiskos pienākumus, tai ir nepieciešama papildu informācija par inter alia pārbaudēm, pārkāpēju saukšanu pie atbildības un piemērotajiem naudas sodiem.

106. Tā kā nav iespējams uzreiz pieņemt uzraudzības un piemērošanas praksi, ir skaidrs, ka šajos apstākļos nebūtu atbilstoši piemērot kavējuma naudu par katru nokavēto dienu (37) . No vienas puses, Francijas Republikai jādod saprātīgs, tomēr ierobežots laika posms, lai tā varētu veikt pasākumus, kas nepieciešami normās noteikto pienākumu izpildei, bet, no otras puses, Komisijas rīcībā ir jābūt pietiekami daudz laika, lai tā uz pieprasītās papildu informācijas un turpmāku uz vietas veiktu pārbaužu pamata varētu novērtēt, vai veiktie pasākumi ir patiešām efektīvi šo secinājumu 39. punktā minētajā izpratnē.

107. Es uzskatu, ka sākotnēji sešu mēnešu periods būtu pietiekams, lai Francijas Republika varētu veikt nepieciešamos pasākumus, tādējādi kavējuma nauda atkarībā no Komisijas pārbaudēm būtu jāmaksā ik pēc sešiem mēnešiem. Šis periods būtu vairāk nekā pietiekams, lai Francijas Republika varētu sniegt Komisijai informāciju, kas tai nepieciešama galīga viedokļa paušanai par pašreizējo situāciju attiecībā uz Regulas Nr. 2847/93 ievērošanu.

108. Tādējādi kavējuma nauda ir jānosaka 182.5 x EUR 316 500 = EUR 57 761 250 apmērā par katru sešu mēnešu laikposmu, attiecībā uz kuru Komisija secina, ka pienākumu neizpilde turpinās, sākot ar brīdi, kad šajā lietā tiks pasludināts spriedums.

VI – Secinājumi

109. Rezultātā es Tiesai piedāvāju:

– noteikt, ka, neizpildot Tiesas 1991. gada 11. jūnija spriedumu pēc Komisijas papildu argumentētā atzinuma noteiktā termiņa beigām 2000. gada 6. jūnijā, Francijas Republika nav izpildījusi pienākumus, ko tai uzliek EKL 228. panta 1. punkts;

– šī iemesla dēļ Francijas Republikai piemērot naudas sodu EUR 115 522 500 apmērā;

– noteikt, ka, tā kā pašreiz Francijas Republika vēl nav pilnībā izpildījusi Tiesas 1991. gada 11. jūnija spriedumu, tā vēl nav veikusi visus pasākumus, kas nepieciešami šī sprieduma izpildei;

– lai nodrošinātu pilnīgu un galīgu šī sprieduma izpildi, noteikt kavējuma naudu EUR 57 761 250 apmērā par katru to sešu mēnešu periodu no šī sprieduma pasludināšanas brīža, attiecībā uz kuru Komisija konstatē pienākuma neizpildes turpināšanos;

– piespriest Francijas Republikai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

(1) .

(2) – Spriedums lietā C‑64/88 ( Recueil , I‑2727. lpp.).

(3) – Padomes 1983. gada 25. janvāra Regula (EEK) Nr. 171/83 (OV L 24, 14. lpp.), ar ko paredz noteiktus tehniskus pasākumus zivsaimniecības resursu saglabāšanai, un Padomes 1986. gada 7. oktobra Regula (EEK) Nr. 3094/86 (OV L 288, 1. lpp.), kas nosaka konkrētus tehniskus pasākumus zivsaimniecības resursu saglabāšanai.

(4) – OV 1982, L 220, 1. lpp.

(5) – OV 1987, L 207, 1. lpp.

(6) – OV 1993, L 261, 1. lpp.

(7) – Atsaucei nav nozīmes latviešu valodas redakcijā.

(8) – Pirmais tiesību akts šajā jomā bija Padomes Regula (EEK) Nr. 171/83, kas ir minēta 3. zemsvītras piezīmē. Pēc vairākkārtējiem grozījumiem šī regula tika atcelta, un to aizstāja Padomes Regula (EEK) Nr. 3094/86, kas arī ir minēta 3. zemsvītras piezīmē, kura tika atcelta un to aizstāja Padomes 1997. gada 29. aprīļa Regula (EEK) Nr. 894/97 (OV L 132, 1. lpp.)

(9) – OV 1998, L 125, 1. lpp.

(10) – Regulas Nr. 2847/93 29. pants nosaka, ka kontroles regulas piemērošanu var pārbaudīt, pārbaudot dokumentus un Kopienas inspektoriem veicot pārbaudes uz vietas.

(11) – Peibigudēna ir Finistēras departamentā [ Finistère ] Bretaņas dienvidrietumos. Gilvinekas [ Le Guilvinec ], Loktidī [ Loctudy ], Leskonilas [ Lesconil ] un Sengenolē [ St. Guénolé ] ostas atrodas šajā reģionā.

(12) – OV 1996, L 334, 1. lpp.

(13) – 2002. gada 6. augusta Loi Nr. 2002‑1062 ( Loi portant amnistie ).

(14) – Es minēšu tikai vienu no nesenākajiem šī principa formulējumiem 2003. gada 4. decembra spriedumā lietā C‑63/01 Evans ( Recueil , I‑14447. lpp., 45. punkts).

(15) – Skat. 1989. gada 21. septembra spriedumu lietā C‑68/88 Komisija/Grieķija ( Recueil , 2965. lpp., 24. un 25. punkts).

(16) – OV 2002, L 358, 59. lpp.

(17) – Skat. 2002. gada 25. aprīļa spriedumu apvienotajās lietās C‑418/00 un C‑419/00 Komisija/Francija ( Recueil , I‑3969. lpp., 57. punkts).

(18) – Skat. 1995. gada 7. decembra spriedumu lietā C‑52/95 Komisija/Francija ( Recueil , I-4443. lpp., 35. punkts), 2002. gada 14. novembra spriedumu lietā C‑454/99 Komisija/Apvienotā Karaliste ( Recueil , I‑10323. lpp., 60. punkts) un 2002. gada 14. novembra spriedumu lietā C‑140/00 Komisija/Apvienotā Karaliste ( Recueil , I‑10379. lpp., 57. punkts).

(19) – 1990. gada 27. marta spriedums lietā C‑9/89 Spānija/Padome ( Recueil , I‑1383. lpp., 10. un 31. punkts).

(20) – 2002. gada 13. jūnija spriedums lietā C‑474/99 Komisija/Spānija ( Recueil , I‑5293. lpp., 27. punkts) un 2002. gada 13. jūnija spriedums lietā C‑33/01 Komisija/Grieķija ( Recueil , I‑5447. lpp., 13. punkts).

(21) – 2001. gada 15. marta spriedums lietā C‑147/00 Komisija/Francija ( Recueil , I‑2387. lpp., 26. punkts) un 17. zemsvītras piezīmē minētais spriedums apvienotajās lietās C‑418/00 un C‑419/00 Komisija/Francija, 66. punkts.

(22) – 2000. gada 4. jūlija spriedums lietā C‑387/97 Komisija/Grieķija ( Recueil , I‑5017. lpp., 72. un turpmākie punkti).

(23) – 1998. gada 1. oktobra spriedums lietā C‑71/97 Komisija/Spānija ( Recueil , I‑5991. lpp., 14. punkts) un 2001. gada 1. februāra spriedums lietā C‑333/99 Komisija/Francija ( Recueil , I‑1025. lpp., 33. punkts).

(24) – Iepriekš 2. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā C‑64/88 Komisija/Francija, 11. punkts.

(25) – Salīdzināt ar lietu C‑333/99 Komisija/Francija, minēta 23. zemsvītras piezīmē, 35. punkts.

(26) – Skat. 21. zemsvītras piezīmē minētos spriedumus.

(27) – OV 1996, C 242, 6. lpp.

(28) – OV 1997, C 63, 2. lpp.

(29) – 22. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā C‑387/97.

(30) – 22. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā C‑387/97 Komisija/Grieķija, 89. punkts, 2003. gada 25. novembra spriedums lietā C‑278/01 Komisija/Spānija ( Recueil , I‑14141. lpp., 41. punkts).

(31) – 22. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā C‑387/97 Komisija/Grieķija, 82. punkts, un 30. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā C‑278/01 Komisija/Spānija, 27. punkts.

(32) – Salīdzināt ar 1990. gada 13. jūlija Tiesas rīkojumu lietā C‑2/88 Imm. Zwarteveld ( Recueil , I‑3365. lpp., 7. punkts).

(33) – Skat. 30. zemsvītras piezīmē minētā spriedumā lietā C‑278/01 Komisija/Spānija izmantoto kavējuma naudas aprēķinu, 52.–62. punkts.

(34) – 22. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā C‑387/97 Komisija/Grieķija, 92. punkts.

(35) – 22. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā C‑387/97 Komisija/Grieķija, 87. punkts.

(36) – 1973. gada 7. februāra spriedums lietā 39/72 Komisija/Itālija ( Recueil , 101. lpp., 24. un 25. punkts) un 1979. gada 7. februāra spriedums lietā 128/78 Komisija/Apvienotā Karaliste ( Recueil , 419. lpp., 12. punkts).

(37) – Skat. Tiesas viedokli iepriekš 30. zemsvītras piezīmē minētā sprieduma lietā C‑278/01 Komisija/Spānija 42.–46. punktā.

Opinion of the Advocate-General