PIRMĀS INSTANCES TIESAS SPRIEDUMS (piektā palāta)
2004. gada 10. jūnijā
Lieta T‑307/01
Jean-Paul François
pret
Eiropas Kopienu Komisiju
Ierēdņi – Disciplinārais režīms – Līmeņa pazemināšana – Komisijas ēku apsardzes līgums – Saprātīgs termiņš – Kriminālprocess – Prasība par zaudējumu atlīdzību
Pilns teksts franču valodā II - 0000
Priekšmets: Prasība, kuras priekšmets ir, pirmkārt, atcelt Komisijas 2001. gada 5. aprīļa lēmumu, ar ko prasītājam piemērots disciplinārsods – līmeņa pazemināšana, un, otrkārt, atlīdzināt nodarītos zaudējumus, lai kompensētu materiālo un morālo kaitējumu, kuru, kā uzskata prasītājs, viņš ir cietis.
Nolēmums: Atcelt Komisijas 2001. gada 5. aprīļa lēmumu, ar ko prasītājam piemērots disciplinārsods – līmeņa pazemināšana. Komisija atlīdzina prasītājam zaudējumus EUR 8 000 apmērā par viņam nodarīto morālo kaitējumu. Komisija atlīdzina visus tiesāšanās izdevumus.
Kopsavilkums
1. Ierēdņi – Disciplinārais režīms – Disciplinārā procedūra – IX pielikuma 7. pantā noteiktais termiņš – Administrācijas pienākums rīkoties saprātīgā termiņā – Neievērošana – Sekas
(Civildienesta noteikumu IX pielikuma 7. pants)
2. Ierēdņi – Disciplinārais režīms – Disciplinārās procedūras uzsākšana – Noilguma termiņš – Neesamība – Administrācijas pienākums rīkoties saprātīgā termiņā – Neievērošana – Sekas
(Civildienesta noteikumu 86.–89. pants; IX pielikums)
3. Ierēdņi – Disciplinārais režīms – Disciplinārā procedūra – Disciplinārā procedūra un kriminālprocess, kas notiek vienlaicīgi uz to pašu faktu pamata – Administrācijas pienākums galīgi lemt par ierēdņa stāvokli tikai pēc galīga krimināltiesas sprieduma
(Civildienesta noteikumu 88. panta piektā daļa; IX pielikuma 7. panta otrā daļa)
4. Ierēdņi – Disciplinārais režīms – Disciplinārā procedūra – Disciplinārā procedūra un kriminālprocess, kas notiek vienlaicīgi uz to pašu faktu pamata – Disciplinārās procedūras apturēšanas mērķis – Pienākums ņemt vērā krimināllietu tiesas konstatētos faktus – Iespēja veikt faktu kvalifikāciju saistībā ar disciplināra pārkāpuma jēdzienu
(Civildienesta noteikumu 88. panta piektā daļa)
5. Ierēdņi – Tiesības un pienākumi – Apsardzes līguma ļaunprātīga izmantošana, pieņemot darbā darbinieku administratīvu uzdevumu izpildei – Vispārēja prakse, kas pati par sevi nav krāpnieciska – Neziņošana un nedistancēšanās – Civildienesta noteikumu pārkāpums – Neesamība attiecībā uz B kategorijas ierēdni
(Civildienesta noteikumu 11. pants)
6. Ierēdņi – Prasība – Prasība par zaudējumu atlīdzību – Apstrīdētā lēmuma atcelšana, kas nenodrošina pienācīgu morālā kaitējuma atlīdzību – Morālais kaitējums, ko ir radījusi nelikumīga disciplinārā procedūra
(Civildienesta noteikumu 91. pants)
1. Lai gan [Civildienesta] noteikumu IX pielikuma 7. pantā stingri noteiktie disciplinārās procedūras izpildes termiņi nav obligāti, tie tomēr veido labas pārvaldības normas, kuru mērķis, kas noteikts gan administrācijas, gan arī ierēdņu interesēs, ir izvairīties no tā, ka nepamatoti tiek novilcināta tāda lēmuma pieņemšana, ar ko izbeidz disciplināro procedūru. Tādējādi disciplinārajām iestādēm ir pienākums veikt disciplināro procedūru rūpīgi un darboties tādā veidā, lai katra procesuāla darbība saprātīgā termiņā sekotu iepriekšējai procesuālai darbībai. Šī termiņa neievērošana, kas ir vērtējama, tikai ievērojot konkrētos lietas apstākļus, var būt par pamatu pēc termiņa beigām pieņemta akta atcelšanai.
(skat. 47. punktu)
Atsauces: Tiesa, 1970. gada 4. februāris, 13/69 Van Eick/Komisija, Recueil, 3. lpp; Tiesa, 1985. gada 29. janvāris, 228/83 F/Komisija, Recueil, 275. lpp.; Tiesa, 1988. gada 19. aprīlis, 175/86 un 209/86 M/Padome, Recueil, 1891. lpp.; Pirmās instances tiesa, 1991. gada 17. oktobris, T‑26/89 de Compte/Parlaments, Recueil, II‑781. lpp., 88. punkts; Pirmās instances tiesa, 1995. gada 26. janvāris, T‑549/93 D/Komisija, Recueil FP, I‑A‑13. un II‑43. lpp., 25. punkts; Pirmās instances tiesa, 2002. gada 30. maijs, T‑197/00 Onidi/Komisija, Recueil FP, I‑A‑69. un II‑325. lpp., 91. punkts.
2. Pat gadījumā, ja nav noilguma termiņa, kas ir paredzēts Civildienesta noteikumu 86.–89. pantā un IX pielikumā, disciplinārajām iestādēm, jo īpaši, sākot ar to brīdi, kad administrācija ir informēta par faktiem un rīcību, kas var veidot ierēdņa Civildienesta noteikumu pārkāpumu, ir pienākums rīkoties tādā veidā, lai saprātīgā termiņā veiktu procedūru, kuras rezultātā var uzlikt sodu. Šī termiņa neievērošana, ņemot vērā attiecīgus lietas apstākļus, var padarīt par nelikumīgu disciplināro procedūru, ko administrācija uzsākusi ar pārmērīgu novēlošanos, un tādējādi var būt par pamatu šīs procedūras rezultātā noteiktā soda atcelšanai.
Ja administrācija uzsāk disciplināro procedūru ar pārmērīgu novēlošanos, tas apdraud tiesiskās drošības principu. Tātad, ja no brīža, kad ir notikuši fakti vai rīcība, kas var veidot disciplināro pārkāpumu, līdz disciplinārās izmeklēšanas sākumam ir pagājis ilgs laika periods, tad gan šo faktu un rīcības novērtēšana, kas jāveic administrācijai, gan arī ierēdņa tiesību uz aizstāvēšanos īstenošana var izrādīties īpaši apgrūtināta.
(skat. 48. un 49. punktu)
Atsauces: Tiesa, 2001. gada 27. novembris, C‑270/99 P Z/Parlaments, Recueil, I‑9197. lpp., 43. un 44. punkts; Pirmās instances tiesa, 2003. gada 19. jūnijs, T‑78/02 Voigt/BCE, Recueil FP, IA‑165. un II‑839. lpp., 64. punkts; iepriekš minētā lieta Compte/Parlaments, 88. punkts; iepriekš minētā lieta D/Komisija, 25. punkts.
3. Civildienesta noteikumu 88. panta piektā daļa aizliedz iecēlējinstitūcijai galīgi lemt par attiecīgā ierēdņa disciplinārajiem aspektiem, spriežot par faktiem, kas vienlaicīgi ir kriminālprocesa priekšmets, līdz brīdim, kad attiecīgās krimināllietu tiesas pieņemtais lēmums ir kļuvis galīgs. Tādējādi šis pants nepiešķir minētajai institūcijai diskrecionāru varu, atšķirībā no Civildienesta noteikumu IX pielikuma 7. panta otrās daļas, atbilstoši kurai procesa krimināllietu tiesā gadījumā Disciplinārlietu kolēģija var izlemt nesniegt atzinumu līdz brīdim, kamēr tiesa nebūs pieņēmusi nolēmumu.
(skat. 59. punktu)
Atsauces: Pirmās instances tiesa, 1998. gada 19. marts, T‑74/96 Tzoanos/Komisija, Recueil FP, I‑A‑129. un II‑343. lpp., 32. un 33. punkts; Pirmās instances tiesa, 2003. gada 13. marts, T‑166/02 Pessoa e Costa/Komisija, Recueil FP, IA‑89. un II‑471. lpp., 45. punkts.
4. Civildienesta noteikumu 88. panta piektā daļa pastāv divu iemeslu dēļ. No vienas puses, šis pants nodrošina, ka attiecīgā ierēdņa stāvokli neietekmē kriminālprocess, kas pret viņu ir uzsākts, pamatojoties uz faktiem, kuri vienlaicīgi ir viņa institūcijas ietvaros notiekošas disciplinārās procedūras priekšmets. No otras puses, disciplinārās procedūras apturēšana līdz kriminālprocesa beigām dod iespēju šīs disciplinārās procedūras ietvaros ņemt vērā tiesneša, kas izskata krimināllietu, konstatētos faktus, tiklīdz viņa lēmums kļuvis galīgs. Civildienesta noteikumu 88. panta piektā daļa attiecīgi nosaka principu, ka “disciplinārais process ir atkarīgs no kriminālprocesā pieņemtā lēmuma”, ko jo īpaši attaisno tas, ka valsts krimināllietu tiesām ir lielākas izmeklēšanas pilnvaras nekā iecēlējinstitūcijai. Tātad lietā, kurā vieni un tie paši fakti var veidot noziedzīga nodarījuma sastāvu un ierēdņa Civildienesta noteikumu pārkāpumu, administrācijai ir saistoši krimināllietu tiesas kriminālprocesa ietvaros konstatētie fakti. Tiklīdz krimināllietu tiesa konstatē lietas faktus, administrācija ir tiesīga veikt šo faktu juridisko kvalifikāciju saistībā ar disciplinārā pārkāpuma jēdzienu, tostarp pārbaudot, vai tie veido Civildienesta noteikumos ietverto pienākumu pārkāpumus.
(skat. 75. punktu)
Atsauce: Pirmās instances tiesa, 2000. gada 21. novembris, T‑23/00 A/Komisija, Recueil FP, I‑A‑263. un II‑1211. lpp., 35. un 37. punkts.
5. Nav pamata pārmest B kategorijas ierēdnim, kam, atbilstoši Civildienesta noteikumu 5. panta 1. punktam, ir jāveic nevis administratīvas funkcijas, kas piešķirtas A kategorijas ierēdņiem, bet gan piemērošanas un pārraudzības funkcijas, Civildienesta noteikumos ietverto pienākumu neizpildi tikai tā iemesla dēļ, ka viņš nav ziņojis par savu kolēģi, kurš neapšaubāmi pilda administratīvus uzdevumus un ir saņēmis atlīdzību no sabiedrības, kurai ir piešķirts apsardzes līgums, vai ka viņš pienācīgā veidā nav distancējies no šīs prakses, ja to organizēja dažādi Komisijas dienesti, tā bija vispārēji izplatīta, to veicināja institūcijas hierarhija un tā pati par sevi nebija krāpnieciska, lai arī būdama nelikumīga.
(skat. 92. un 93. punktu)
6. Ja vien nepastāv īpaši apstākļi, ierēdņa apstrīdētā lēmuma atcelšana pati par sevi ir pienācīga un principā pietiekama morālā kaitējuma atlīdzība, ko šis ierēdnis ir cietis.
Turpretī, ja disciplinārās procedūras ietvaros dažādi administratīvie atzinumi un pieņemtie lēmumi iekļāva apsūdzības pret prasītāju, kas izrādījušās neprecīzas, ja institūcija uzsāka disciplināro procedūru, pārkāpjot saprātīga termiņa principu, un turklāt ja līdz disciplinārsoda piemērošanai šī disciplinārā procedūra ilga gandrīz trīs gadus un netika apturēta, lai sagaidītu pret prasītāju uzsāktā kriminālprocesa noslēgumu, – visi šie apstākļi ir uzskatāmi par tādiem, kas kaitēja prasītāja reputācijai, traucēja viņa privātajai dzīvei un nostādīja viņu ilgstoši nenoteiktā stāvoklī, nodarot morālu kaitējumu, ko apstrīdētā lēmuma atcelšana pienācīgi nekompensē, jo tai nav atpakaļejoša spēka.
(skat. 110. punktu)
Atsauces: Pirmās instances tiesa, 1992. gada 27. februāris, T‑165/89 Plug/Komisija, Recueil, II‑367. lpp., 118. punkts; Pirmās instances tiesa, 1999. gada 28. septembris, T‑140/97 Hautem/BEI, Recueil FP, I‑A‑171. un II‑897. lpp., 82. punkts; Pirmās instances tiesa, 2002. gada 11. septembris, T‑89/01 Willeme/Komisija, Recueil FP, I‑A‑153. un II‑803. lpp., 97. punkts.