1. Sociālā politika – Darba ņēmēju drošības un veselības aizsardzība – Direktīva 89/391 par pasākumiem, kas ieviešami, lai uzlabotu darba ņēmēju drošību un veselības aizsardzību darbā – Direktīva 93/104 par dažiem darba laika organizācijas aspektiem – Piemērošanas joma – Glābšanas dienesta darbinieku darbs – Iekļaušana – Darbs, kas neietilpst no šīs piemērošanas jomas izslēgtajā civilās aizsardzības dienestu un autoceļu transporta darbībā
(Padomes Direktīvas 89/391 2. pants un Padomes Direktīvas 93/104 1. panta 3. punkts)
2. Sociālā politika – Darba ņēmēju drošības un veselības aizsardzība – Direktīva 93/104 par dažiem darba laika organizācijas aspektiem – Maksimālais nedēļas darba laiks – Atkāpes – Darba ņēmēja piekrišana – Darba līgums, kas atsaucas uz darba koplīgumu, kas pieļauj šī laika pagarinājumu – Nepietiekamība
(Padomes Direktīvas 93/104 18. panta 1. punkta b) apakšpunkta i) daļa)
3. Sociālā politika – Darba ņēmēju drošības un veselības aizsardzība – Direktīva 93/104 par dažiem darba laika organizācijas aspektiem – Glābšanas dienesta darbinieku darbs – Dalībvalsts tiesiskais regulējums, kas pieļauj ar darba koplīgumu vai darba līgumu pārsniegt maksimālo nedēļas darba laiku – Nepieļaujamība
(Padomes Direktīvas 93/104 6. panta 2. punkts)
4. Sociālā politika – Darba ņēmēju drošības un veselības aizsardzība – Direktīva 93/104 par dažiem darba laika organizācijas aspektiem – 6. panta 2. punkts – Tieša iedarbība – Valsts tiesas pienākumi un tiesības – Valsts tiesību normu, kas pieļauj pārsniegt šajā pantā noteikto maksimālo nedēļas darba laiku, nepiemērošana
(Padomes Direktīvas 93/104 6. panta 2. punkts)
1. Direktīvas 89/391 par pasākumiem, kas ieviešami, lai uzlabotu darba ņēmēju drošību un veselības aizsardzību darbā, 2. pants, kā arī Direktīvas 93/104 par dažiem darba laika organizācijas aspektiem 1. panta 3. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka glābšanas dienesta darbinieku darbs ātrās medicīniskās palīdzības dienestā ietilpst minēto Direktīvu piemērošanas jomā.
Šajā sakarā minētais darbs neietilpst izņēmumā, kas ir minēts Direktīvas 89/391 2. panta 2. punkta pirmajā daļā par dažu valsts dienestu darbības īpatnībām. Šis izņēmums tika pieņemts tikai tādēļ, lai nodrošinātu veiksmīgu darbību dienestiem, kas ir nepieciešami drošības, veselības, kā arī sabiedriskās kārtības aizsardzībai, īpaši smagas un plaša mēroga situācijas gadījumā, kuru raksturo fakts, ka šādos apstākļos palīdzības un glābšanas vienību darba laiks pēc būtības nepakļaujas plānojumam.
Līdzīgi glābšanas dienesta darbinieku darbs, pat ja tajā vismaz daļēji ietilpst transportlīdzekļu izmantošana un pacienta pavadīšana ceļā uz slimnīcu, nav uzskatāms par autoceļu transportu un tāpēc ir izslēdzams no Direktīvas 93/104 1. panta 3. punkta piemērošanas jomas.
(sal. ar 55., 63., 72., 74. punktu un rezolutīvās daļas 1. punktu)
2. Direktīvas 93/104 par dažiem darba laika organizācijas aspektiem 18. panta 1. punkta b) apakšpunkta i) daļas pirmais ievilkums, kas paredz iespēju nepiemērot šīs direktīvas 6. pantu, kas nosaka maksimālo nedēļas darba laiku, ir jāinterpretē tādējādi, ka, lai 48 stundu maksimālā nedēļas darba laika ilguma, kas paredzēts minētās direktīvas 6. pantā, pārsniegšana būtu pieļaujama, ir nepieciešama katra individuāla darba ņēmēja skaidri un brīvi izteikta piekrišana. Šajā sakarā nepietiek ar to, ka ieinteresētās personas darba līgums atsaucas uz darba koplīgumu, kas pieļauj šādu pagarinājumu, jo nevar droši zināt, ka, noslēdzot šādu līgumu, attiecīgais darba ņēmējs ir iepazinies ar tiesību, kas piešķirtas ar Direktīvu 93/104, ierobežojumiem.
(sal. ar 85. – 86. punktu un rezolutīvās daļas 2. punktu)
3. Direktīvas 93/104 par dažiem darba laika organizācijas aspektiem 6. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tas iestājas pret dalībvalsts tiesisko regulējumu, kas attiecībā uz uzraudzības pienākumu, kurus pilda glābšanas dienesta darbinieki, periodiem pieļauj, ka vajadzības gadījumā, pamatojoties uz darba koplīgumu vai darba līgumu, kas balstās uz šādu darba koplīgumu, tiek pārsniegts maksimālais 48 stundu darba laiks nedēļā, kāds ir noteikts šajā Direktīvas normā.
No vienas puses, gan no Direktīvas 93/104 6. panta 2. punkta, gan no šīs direktīvas mērķa un sistēmas izriet, ka maksimālais 48 stundu darba laiks nedēļā ir uzskatāms par Kopienas sociālo tiesību principu, kas ir īpaši svarīgs un kuru kā minimālu normu, kurai ir jānodrošina drošības un veselības aizsardzība, ir tiesības izmantot katram darba ņēmējam tādā veidā, ka ar minētās normas prasībām nav saderīga valsts tiesiskā regulējuma norma, kura atļauj nedēļas darba laikam pārsniegt 48 stundas, iekļaujot uzraudzības pienākumu pildīšanu. No otras puses, uzraudzības pienākumu, ko veic glābšanas dienesta darbinieki, pildīšanas periodi ir pilnībā jāņem vērā, nosakot dienas un nedēļas maksimālo darba laika ilgumu, neatkarīgi no apstākļa, ka tajos neizbēgami ietilpst vairāk vai mazāk ilgstoši bezdarbības periodi laikā starp ārkārtas izsaukumiem.
(sal. ar 94. – 95., 100. – 101. un 120. punktu, un rezolutīvās daļas 3. punktu)
4. Direktīvas 93/104 par dažiem darba laika organizācijas aspektiem 6. panta 2. punkts atbilst visiem nosacījumiem, kas nepieciešami tā tiešai iedarbībai, jo tas nepārprotami uzliek dalībvalstīm pienākumu sasniegt precīzu rezultātu, un tā piemērošana nav pakļauta nekādiem nosacījumiem attiecībā uz principu, kas nosaka maksimālo vidējo 48 stundu darba laiku nedēļā. Apstāklis, ka Direktīva atstāj dalībvalstīm zināmu rīcības brīvību, pieņemot tās 6. panta ieviešanas noteikumus, un ka tā ļauj izteikt atkāpes šim pantam, neietekmē 6. panta 2. punkta precīzo un beznosacījuma raksturu.
Līdz ar to valsts tiesai, kurai, iztiesājot prāvu tikai starp privātpersonām, līdzko tai ir jāpiemēro valsts tiesību normas, kas ir pieņemtas, lai transponētu pienākumus, ko paredz direktīva, ir jāņem vērā valsts tiesību normu kopums un tas ir jāinterpretē, cik vien tas ir iespējams, direktīvas teksta un mērķa kontekstā, lai nonāktu pie risinājuma, kas atbilst direktīvas mērķim, ir jāveic viss savas kompetences ietvaros, lai nepieļautu maksimālā 48 stundu nedēļas darba laika ilguma, kas noteikts minētā 6. panta 2. punktā, pārsniegšanu.
(sal. ar 104. – 106., 119. – 120. punktu un rezolutīvās daļas 3. punktu)