TIESAS SPRIEDUMS

2003. gada 6. novembrī (*)

Tiesības veikt uzņēmējdarbību – Pakalpojumu sniegšanas brīvība – Sporta pasākumu derību piedāvājuma pieņemšana vienā dalībvalstī un nosūtīšana pa internetu uz citu dalībvalsti – Aizliegums, paredzot kriminālsodu – Dalībvalsts tiesību akti, kuros noteikts, ka tiesības slēgt derības ir tikai zināmām organizācijām

Lieta C‑243/01

par lūgumu, ko Tiesai atbilstoši EKL 234. pantam iesniedza Tribunale di Ascoli Piceno (Itālija) nolūkā saņemt krimināllietā, kuru iztiesā šī tiesa, pret

Piergiorgio Gambelli u.c.

prejudiciālu nolēmumu par to, kā interpretēt EKL 43. un 49. pantu.

TIESA

šādā sastāvā: priekšsēdētājs V. Skouris [V. Skouris], palātu priekšsēdētāji P. Janns [P. Jann], K. V. A. Timmermanss [C. W. A. Timmermans] un H. N. Kunja Rodrigess [J. N. Cunha Rodrigues], tiesneši D. A. O. Edvards [D. A. O. Edward] (referents), R. Šintgens [R. Schintgen], F. Makena [F. Macken], N. Kolnerika [N. Colneric] un S. fon Bārs [S. von Bahr],

ģenerāladvokāts S. Albērs [S. Alber],

sekretārs H. A. Rīls [H. A. Rühl], galvenais administrators,

izvērtējusi rakstveida apsvērumus, ko iesniedza:

–        Gambelli [Gambelli] u.c. vārdā – D. Aņello [D. Agnello], avvocato,

–        Garrisi [Garrisi] vārdā – R. A. Džakija [R. A. Jacchia], A. Terranova [A. Terranova] un I. Pičiano [I. Picciano], avvocati,

–        Itālijas valdības vārdā – I. M. Bragulja [I. M. Braguglia], pārstāvis, kam palīdz D. del Gaico [D. Del Gaizo], avvocato dello Stato,

–        Beļģijas valdības vārdā – F. van de Kraens [F. van de Craen], pārstāvis, kam palīdz P. Vleminks [P. Vlaemminck], avocat,

–        Grieķijas valdības vārdā – M. Apesoss [M. Apessos] un D. Cagaraki [D. Tsagkaraki], pārstāvji,

–        Spānijas valdības vārdā – L. Fraguasa Gadea [L. Fraguas Gadea], pārstāve,

–        Luksemburgas valdības vārdā – N. Makels [N. Mackel], pārstāvis,

–        Portugāles valdības vārdā – L. Fernandišs [L. Fernandes] un A. Baruša [A. Barros], pārstāvji,

–        Somijas valdības vārdā – E. Biglina [E. Bygglin], pārstāve,

–        Zviedrijas valdības vārdā – B. Hernkvista [B. Hernqvist], pārstāve,

–        Eiropas Kopienu Komisijas vārdā – A. Aresu [A. Aresu] un M. Patakja [M. Patakia], pārstāvji,

ņemot vērā tiesas sēdes ziņojumu,

noklausījusies mutvārdu apsvērumus, kurus 2002. gada 22. oktobra tiesas sēdē sniedza Gambelli u.c., ko pārstāvēja D. Aņello, Garrisi, ko pārstāvēja R. A. Džakija un A. Terranova, Itālijas valdība, ko pārstāvēja A. Čingolo [A. Cingolo], avvocato dello Stato, Beļģijas valdība, ko pārstāvēja P. Vleminks, Grieķijas valdība, ko pārstāvēja M. Apesoss, Spānijas valdība, ko pārstāvēja L. Fraguasa Gadea, Francijas valdība, ko pārstāvēja P. Busaroks [P. Boussaroque], pārstāvis, Portugāles valdība, ko pārstāvēja A. Baruša, Somijas valdība, ko pārstāvēja E. Biglina, un Komisija, ko pārstāvēja A. Aresu un M. Patakja,

noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus 2003. gada 13. marta tiesas sēdē,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1        Ar 2001. gada 30. marta rīkojumu, kas Tiesā iesniegts tā paša gada 22. jūnijā, Tribunale di Ascoli Piceno [Askoli Pičeno tiesa] atbilstoši EKL 234. pantam uzdeva prejudiciālu jautājumu par to, kā interpretēt EKL 43. un 49. pantu.

2        Šis jautājums radās kriminālprocesā pret Gambelli un 137 citiem apsūdzētajiem (turpmāk tekstā – “Gambelli u.c.”), kuriem tiek inkriminēta nelikumīga slepenu derību organizēšana un tādu centru atvēršana, kas veic datu vākšanu un pārsūtīšanu derību jomā, kurā šāda darbība ir kriminālpārkāpums – valsts mantas izkrāpšana.

 Atbilstošās tiesību normas

 Kopienu tiesiskais regulējums

3        Saskaņā ar EKL 43. pantu:

“Ievērojot še turpmāk izklāstītos noteikumus, aizliedz ierobežojumus kādas dalībvalsts pilsoņu brīvībai veikt uzņēmējdarbību citā dalībvalstī. Tāpat aizliedz ierobežojumus attiecībā uz to, ka dalībvalstu pilsoņi, kas izveidojuši uzņēmumu kādā dalībvalstī, atver šā uzņēmuma pārstāvniecības, filiāles vai meitasuzņēmumus citās dalībvalstīs.

Brīvība veikt uzņēmējdarbību ietver tiesības sākt un izvērst darbības kā pašnodarbinātām personām, kā arī dibināt un vadīt uzņēmumus, jo īpaši uzņēmumus, kas definēti 48. panta otrajā daļā, ar tādiem pašiem nosacījumiem, kādus saviem pilsoņiem paredz tās valsts tiesību akti, kurā šī uzņēmējdarbība notiek, ņemot vērā šā Līguma nodaļu par kapitālu.”

4        EKL 48. panta pirmajā daļā ir paredzēts, ka “tiesiskais statuss tām sabiedrībām, kuras izveidotas saskaņā ar kādas dalībvalsts tiesību aktiem un kuru juridiskā adrese, galvenā vadība vai galvenā uzņēmējdarbības vieta ir Kopienā, [..] ir pielīdzināts to fizisko personu tiesiskajam statusam, kuras ir dalībvalstu pilsoņi”.

5        EKL 46. panta 1. punktā ir noteikt, ka “šī nodaļa un saskaņā ar to veiktie pasākumi neliedz piemērot tādus normatīvus un administratīvus aktus, kas sabiedriskās kārtības, valsts drošības vai veselības aizsardzības interesēs ārvalstniekiem paredz īpašu režīmu.”

6        EKL 49. panta pirmajā daļā ir noteikts: “kā paredz še turpmāk izklāstītie noteikumi, Kopienā aizliedz pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojumus to dalībvalstu pilsoņiem, kas veic uzņēmējdarbību kādā Kopienas valstī, bet sniedz pakalpojumus citas dalībvalsts personai.”

 Valsts tiesiskais regulējums

7        Saskaņā ar 1931. gada 18. jūnija Regio Decreton° 773, Testo Unico delle Leggi di Pubblica Sicurezza (Karaļa dekrēts Nr. 773 par sabiedriskās drošības likumu konsolidēšanu, 1931. gada 26. jūnija GURI Nr. 146; turpmāk tekstā – “Karaļa dekrēts”) 88. pantu derību slēgšanas licences netiek izdotas, izņemot derības par zirgu skriešanās sacīkstēm, regatēm, bumbu spēlēm un citām līdzīgām sacensībām, ja derību slēgšana ir priekšnoteikums sacensību veiksmīgai norisei.

8        Saskaņā ar 2000. gada 23. decembra Legge Finanziaria n° 388 (Finanšu likums Nr. 388, 2000. gada 29. decembra GURI kārtējais pielikums; turpmāk tekstā – “Likums Nr. 388”) derību rīkošanas licences tiek piešķirtas tikai koncesionāriem vai tiem, kuriem ir ministrijas vai kādas citas iestādes, kurai saskaņā ar likumu ir tiesības organizēt vai rīkot derības, izdota atļauja. Derības var būt vai nu par Comitato olimpico nazionale italiano (Itālijas Nacionālā olimpiskā komiteja; turpmāk tekstā – “CONI”) vai tās pakļautībā esošu iestāžu kontrolēto sporta pasākumu rezultātiem, vai nu par ar Unione nazionale per l’incremento delle razze equine (Nacionālā zirgu šķirņu uzlabošanas savienība; turpmāk tekstā – “UNIRE”) starpniecību organizētu zirgu skriešanās sacensību rezultātiem.

9        1989. gada 13. decembra Likuma Nr. 401 par nelegālu spēļu un derību novēršanu un sporta pasākumu pienācīgas norises aizsardzību (1989. gada 18. decembra GURI Nr. 294), kurā izdarīti grozījumi ar Likumu Nr. 388/00, ar kura 37. panta 5. punktu tajā ieviests 4.a un 4.b pants (turpmāk tekstā – “Likums Nr. 401/89”), 4., 4.a un 4.b pantā ir paredzēts:

“Nelikumīga piedalīšanās spēļu vai derību organizēšanā

4. pants

1.      Par nelikumīgu piedalīšanos loteriju, derību vai prognožu konkursu organizēšanā, ko saskaņā ar likumu var veikt tikai valsts vai citas organizācijas, kam piešķirta koncesija, soda ar brīvības atņemšanu uz laiku no sešiem mēnešiem līdz trim gadiem. Šo pašu sodu var piemērot jebkurai personai, kas organizē derības vai prognožu konkursus par CONI un tās pakļautībā esošu organizāciju vai UNIRE organizētiem sporta pasākumiem. Par nelikumīgu piedalīšanos publisku derību organizēšanā citās cilvēku vai dzīvnieku sacensībās, kā arī veiklības spēlēs soda ar brīvības atņemšanu uz laiku no trim mēnešiem līdz gadam un ar naudas sodu vismaz viena miljona liru apmērā.

2.      Par saskaņā ar 1. punktā aprakstītajiem noteikumiem organizētu konkursu, spēļu vai derību reklamēšanu, neesot tajā paredzēto pārkāpumu līdzdalībniekam, soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz trim mēnešiem un ar naudas sodu no simt tūkstošiem līdz vienam miljonam liru.

3.      Par piedalīšanos saskaņā ar 1. punktā aprakstītajiem noteikumiem organizētā konkursā, spēlē vai derībās, neesot tajā paredzēto pārkāpumu līdzdalībniekam, soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz trim mēnešiem vai naudas sodu no simt tūkstošiem līdz vienam miljonam liru.

[..]

4.a pants

Šajā pantā paredzētie sodi ir piemērojami ikvienai personai, kas Itālijā bez koncesijas, atļaujas vai licences [Karaļa dekrēta] 88. panta nozīmē veic jebkādas darbības, ieskaitot pa telefonu vai elektroniski, jebkāda veida Itālijā vai ārzemēs slēgtu derību rīkošanai vai organizēšanai vai vismaz rīkošanas vai organizēšanas atvieglošanai.

4.b pants

[..] šajā pantā paredzētie sodi ir piemērojami ikvienai personai, kas pa telefonu vai elektroniski rīko vai reģistrē loto spēles, prognožu konkursus vai derības bez atļaujas šo līdzekļu izmantošanai šajā organizēšanā vai reģistrēšanā.”

 Pamata prāva un prejudiciālais jautājums

10      No rīkojuma par prejudiciāla jautājuma uzdošanu izriet, ka Tribunale di Fermo (Fermo tiesa, Itālija) prokuratūra un izmeklēšanas tiesnesis konstatēja tādas izplatītas un sazarotas organizācijas pastāvēšanu, kurā ietilpa Itālijas aģentūras, kas bija pa internetu savienotas ar Liverpūlē (Apvienotā Karaliste) dibinātu derību organizētāju Stanley International Betting Ltd (turpmāk tekstā – “Stanley”), un kurā darbojās Gambelli u.c. – pamata prāvā apsūdzētie. Viņiem tiek inkriminēta līdzdalība derību organizēšanā, kas principā ir likumā paredzēta valsts prerogatīva, Itālijas teritorijā kopā ar ārvalstu derību organizētāju, tādējādi pārkāpjot Likumu Nr. 401/89.

11      Šīs darbības, ar kurām, kā tiek apgalvots, tiek pārkāpts CONI piešķirtais monopols rīkot derības par sporta pasākumiem un kas veido Likuma Nr. 401/89 4. pantā paredzēto kriminālpārkāpumu, noris šādi: derību slēdzējs paziņo Itālijas aģentūras atbildīgajai personai spēles, uz kurām viņš vēlas saderēt, norādot naudas summu; šī aģentūra pa internetu nosūta derību organizētājam derību pieņemšanas pieprasījumu, norādot attiecīgās nacionālo futbola komandu spēles un derību saturu; derību organizētājs reālā laikā pa internetu nosūta derību pieņemšanas apliecinājumu; Itālijas aģentūra šo apliecinājumu pārsūta derību slēdzējam, un viņš aģentūrai samaksā noteikto summu, kas tālāk tiek pārskaitīta derību organizētājam ārzemēs speciāli šim nolūkam atvērtā kontā.

12      Stanley ir saskaņā ar Lielbritānijas tiesībām dibināta Apvienotajā Karalistē reģistrēta kapitālsabiedrība, kas darbojas kā derību organizētāja ar Liverpūles pilsētas saskaņā ar Betting, Gaming and Lotteries Act [Azartspēļu likumu] izdotu licenci. Tai ir tiesības veikt darbību Apvienotajā Karalistē un ārzemēs. Tā organizē un pārvalda derību slēgšanu saskaņā ar Lielbritānijas licenci, izvēloties pasākumus un kotējumu, kā arī uzņemoties ekonomisku risku. Stanley izmaksā laimētās balvas un maksā dažādus Apvienotās Karalistes nodokļus, kā arī algu un citus nodokļus. Tā ir pakļauta stingrām darbības likumības pārbaudēm, ko veic privāta audita sabiedrība, kā arī Inland Revenue [Valsts nodokļu administrācija] un Customs & Excise [Muitas un akcīzes nodokļu administrācija].

13      Stanley piedāvā Eiropas patērētājiem plašu klāstu noteiktas cenas derību par valstu, Eiropas un pasaules sporta pasākumiem. Personas var piedalīties tās organizētajās un vadītajās derībās ar dažādu sistēmu palīdzību, piemēram, internetu, faksu vai telefonu, neizejot no mājas.

14      Stanley uzņēmējdarbība Itālijā tiek īstenota atbilstoši ar Itālijas operatoriem vai starpniekiem noslēgtiem tirdzniecības līgumiem par datu nosūtīšanas centru izveidi. Šie centri nodod lietotāju rīcībā elektroniskos līdzekļus, vāc un reģistrē derību pieteikumus un tos nosūta Stanley.

15      Pamata prāvā apsūdzētie ir reģistrēti Camera di Commercio (Komercreģistrs) kā datu pārraides centra pārvaldes uzņēmumu īpašnieki, un viņiem ir Ministero delle Poste e delle Comunicazioni (Pasta un sakaru ministrija) atļauja pārraidīt datus.

16      Tribunale di Fermo pirmstiesas izmeklēšanas tiesnesis izdeva rīkojumu par mantas pagaidu arestu, un minētie apsūdzētie tika pakļauti personīgai, kā arī viņu aģentūru, dzīvesvietu un automašīnu kratīšanai. Apsūdzētais Garrisi, Stanley valdes loceklis, tika apcietināts.

17      Pamata prāvā apsūdzētie Tribunale di Ascoli Piceno iesniedza apelācijas sūdzību par rīkojumiem arestēt viņiem piederošo datu pārraides centru mantu.

18      Tribunale di Ascoli Piceno atsaucas uz Tiesas judikatūru, it īpaši tās 1999. gada 21. oktobra spriedumu lietā C‑67/98 Zenatti (Recueil, I‑7289. lpp.). Tā uzskata, ka tajā izskatāmajā lietā radušies jautājumi tomēr pilnībā neatbilst Tiesas minētajā spriedumā jau izskatītajiem faktiem. Nesenie Likumā Nr. 401/89 izdarītie grozījumi liekot Tiesai jautājumu izskatīt no jauna.

19      Tribunale di Ascoli Piceno šajā sakarā atsaucas uz Parlamenta materiāliem par Likuma Nr. 388/00 izstrādi, no kuriem izrietot, ka ar to ierobežojumi Likumā Nr. 401/89 tika veikti galvenokārt, lai aizsargātu sporta “Totoricevitori” – privātu uzņēmumu veidu. Šī tiesa apliecina, ka tā šajos ierobežojumos nesaskata nevienu sabiedriskās kārtības apsvērumu, ar ko varētu pamatot Kopienu vai konstitucionālo tiesību normās nodrošinātu tiesību ierobežojumu.

20      Minētā tiesa uzsver, ka, tā kā no Likuma Nr. 401/89 4. panta sākotnējā formulējuma varēja secināt, ka derību par ārvalstu sporta pasākumiem organizēšana un nosūtīšana bija likumīga, bija radusies un izveidojusies vesela virkne operatoru, kas bija ieguldījuši kapitālu un izveidojuši infrastruktūru spēļu un derību nozarē. Šo operatoru likumīgais statuss pēkšņi tika apdraudēts, izdarot grozījumus tiesiskajā regulējumā ar Likumu Nr. 388/00, ar kuru, paredzot kriminālsodu, tiek aizliegtas jebkuras personas jebkurā vietā īstenota derību piedāvājumu, it īpaši par sporta pasākumiem, organizēšana, pieņemšana, reģistrēšana un nosūtīšana bez valsts piešķirtas koncesijas vai licences saņemšanas.

21      Iesniedzējtiesa šaubās par samērīguma principa ievērošanu, ņemot vērā, pirmkārt, noteiktā ierobežojuma bardzību, jo ar to saistītie kriminālsodi var likumīgi dibinātiem Kopienu uzņēmumiem vai operatoriem padarīt praktiski neiespējamu veikt Itālijā saimnieciskas darbības spēļu un derību nozarē, un, otrkārt, aizsargāto valsts vispārējo interešu svarīgumu, kura dēļ ar to tiek upurētas Kopienu brīvības.

22      Tribunale di Ascoli Piceno turklāt uzskata, ka tai ir jāpievērš uzmanība acīmredzami lielajām atšķirībām starp, no vienas puses, valsts tiesisko regulējumu, kurā stingri regulēta ārvalstu Kopienu uzņēmumu sporta pasākumu derību slēgšana, un, no otras puses, spēļu un derību plašo izplatību, ko Itālijas valsts veicina valsts mērogā, lai nodrošinātu budžeta ienākumus.

23      Minētā tiesa norāda, ka tajā ierosinātajā procesā ir radušies, pirmkārt, valsts tiesību jautājumi saistībā ar Likuma Nr. 401/89 4. panta grozījumu saderību ar Itālijas Konstitūciju, kurā ir aizsargāta privāta ekonomiska iniciatīva tādu darbību jomā, kas nekalpo valsts ienākumu papildināšanai, un, otrkārt, jautājumi par minētajā pantā ietvertā noteikuma nesaderību ar brīvību veikt uzņēmējdarbību un pārrobežu pakalpojumu sniegšanas brīvību. Par šiem valsts tiesību jautājumiem Tribunale di Ascoli Piceno ir vērsusies Corte costituzionale [Konstitucionālajā tiesā] (Itālija).

24      Šādos apstākļos Tribunale di Ascoli Piceno nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālo jautājumu:

“Vai pastāv nesaderība (līdz ar attiecīgajām sekām Itālijas tiesībās) starp, no vienas puses, EK līguma 43. un nākamajiem pantiem un 49. un nākamajiem pantiem par brīvību veikt uzņēmējdarbību un pārrobežu pakalpojumu sniegšanas brīvību un, no otras puses, tādu valsts tiesisko regulējumu kā Itālijas tiesību normas, kas ietvertas Likuma Nr. 401/89 (kurā pēdējie grozījumi izdarīti ar 2000. gada 23. decembra Likuma Nr. 388 37. panta 5. punktu) 4. panta 1. un nākamajos punktos, 4.a pantā un 4.b pantā, ar kuru, paredzot kriminālsodu, aizliegta jebkuras personas jebkurā vietā veikta derību piedāvājumu (it īpaši par sporta pasākumiem) vākšana, pieņemšana, reģistrēšana un nosūtīšana, ja nav izpildītas valsts tiesībās paredzētās koncesijas vai licences saņemšanas prasības?”

 Par prejudiciālo jautājumu

 Tiesai iesniegtie apsvērumi

25      Gambelli u.c. uzskata, ka, aizliedzot Itālijas pilsoņiem saistīties ar ārvalstu sabiedrībām, lai noslēgtu derības un tādējādi saņemtu šo sabiedrību internetā piedāvātos pakalpojumus, aizliedzot Itālijas starpniekiem piedāvāt Stanley pārvaldītās derības, liedzot pēdējai veikt uzņēmējdarbību Itālijā ar šo starpnieku palīdzību un tādējādi piedāvāt pakalpojumus šajā valstī no citas dalībvalsts, un, īsāk sakot, radot un saglabājot monopolu spēļu un derību jomā, pamata prāvā apstrīdētais tiesiskais regulējums rada brīvības veikt uzņēmējdarbību un pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojumus. Šos ierobežojumus nevarot pamatot, ņemot vērā Tiesas judikatūru, kas izriet no 1994. gada 24. marta sprieduma lietā C‑275/92 Schindler (Recueil, I‑1039. lpp.), 1999. gada 21. septembra sprieduma lietā C‑124/97 Läärä u.c. (Recueil, I‑6067. lpp.) un iepriekš minētā sprieduma lietā Zenatti, jo Tiesai neesot bijusi iespēja pārbaudīt šajā tiesiskajā regulējumā ar Likumu Nr. 388/00 izdarītos grozījumus un tā neesot jautājumu izskatījusi brīvības veikt uzņēmējdarbību aspektā.

26      Pamata prāvā apsūdzētie šajā sakarā uzsver, ka Itālijas valstij nav konsekventas politikas, lai ierobežotu vai pat izbeigtu spēļu uzņēmējdarbību iepriekš minēto spriedumu lietā Läära u.c., 37. punkts, un lietā Zenatti, 36. punkts, izpratnē. Valsts iestādes, runājot par derību slēdzēju aizsardzību pret krāpšanu, sabiedriskās kārtības nodrošināšanu vai spēļu iespēju samazināšanu, lai novērstu derību kaitīgās sekas uz indivīdu un sabiedrību un to radīto kārdinājumu tērēt naudu, minētās rūpes neesot pamatotas, ņemot vērā, ka šī valsts palielina spēļu un derību piedāvājumu un pat mudina cilvēkus piedalīties šajās spēlēs, atvieglojot to organizācijas regulējumu, lai palielinātu budžeta ieņēmumus. Tas, ka derību organizēšana tiek regulēta finanšu likumos, liecinot par patiesi ekonomisku valsts iestāžu motivāciju.

27      Itālijas tiesību aktu mērķis esot arī aizsargāt valsts monopola koncesionārus, padarot neiespējamu tajā iekļūšanu citu dalībvalstu operatoriem, jo konkursa noteikumos ir paredzēti tādi īpašuma struktūras kritēriji, kurus nevar izpildīt biržā kotētas kapitālsabiedrības, bet tikai fiziskas personas, un tajos ir nosacījums, ka personai ir jābūt telpām, kā arī ilglaicīgam koncesionāram.

28      Pamata prāvā apsūdzētie apgalvo, ka ir grūti atzīt to, ka pret tādu sabiedrību kā Stanley, kas darbojas pavisam likumīgi un tiek pienācīgi kontrolēta Apvienotajā Karalistē, Itālijas tiesību aktos tiek paredzēta tāda pati attieksme kā pret operatoriem, kas nodarbojas ar nelikumīgu spēļu organizēšanu, kaut gan visi aspekti, kas ir saistīti ar vispārējām interesēm, tiek aizsargāti saskaņā ar Lielbritānijas tiesību aktiem un Itālijas starpnieki operatori, kas ar šo sabiedrību ir saistīti ar līgumu kā apakšuzņēmumi vai meitasuzņēmumi, ir uzņemti pakalpojumu sniedzēju asociācijā un ir reģistrēti Pasta un sakaru ministrijā, ar kuru tie sadarbojas un kura tos periodiski kontrolē un pārbauda.

29      Šāda situācija, kas attiecas uz brīvību veikt uzņēmējdarbību, esot pretēja savstarpējas atzīšanas principam, kas attiecas uz nozarēm, kurās vēl nav notikusi tiesību aktu saskaņošana. Tā esot arī pretēja samērīguma principam vēl jo vairāk tāpēc, ka kriminālsodam būtu jābūt ultima ratio, ko dalībvalsts var izmantot tad, kad citi līdzekļi vai instrumenti nevar nodrošināt atbilstošu aizsargājamo interešu aizsardzību. Piemērojot Itālijas tiesību aktus, derību slēdzējam, kas atrodas Itālijas teritorijā, ne vien tiek liegta iespēja pat ar Itālijā dibinātu operatoru starpniecību izmantot citās dalībvalstīs dibinātus derību organizētājus, bet viņš arī ir pakļauts kriminālsodam.

30      Itālijas, Beļģijas, Grieķijas, Spānijas, Francijas, Luksemburgas, Portugāles, Somijas un Zviedrijas valdības, kā arī Komisija atsaucas uz Tiesas judikatūru, it īpaši iepriekš minētajiem spriedumiem lietā Schindler, lietā Läärä u.c. un lietā Zenatti.

31      Itālijas valdība atsaucas uz iepriekš minēto spriedumu lietā Zenatti, lai pamatotu Likuma Nr. 401/89 saderību ar Kopienu tiesisko regulējumu pakalpojumu sniegšanas brīvības jomā, kā arī brīvības veikt uzņēmējdarbību jomā. Gan Tiesas minētajā spriedumā apskatītais aspekts, proti, administratīvā atļauja veikt derību organizēšanu un pārvaldi Itālijas teritorijā, gan pamata prāvas jautājums, proti, kriminālsoda noteikšana, aizliedzot veikt šādas darbības operatoriem, kas nepieder valsts monopola sistēmai derību jomā, esot vienāds mērķis – aizliegt šādas darbības un samazināt praktiskas spēles iespējas ārpus likumā skaidri paredzētajiem gadījumiem.

32      Beļģijas valdība uzskata, ka kopīgs naudas spēļu tirgus tikai vēl vairāk mudinās patērētājus tērēt naudu un sabiedrībai radīs ļoti kaitīgas sekas. Ar Likumu Nr. 401/89 nodrošinātais aizsardzības apmērs un ierobežojoša licencēšanas sistēma varot nodrošināt vispārējo interešu mērķu sasniegšanu, proti, stingri ierobežot un kontrolēt spēļu un derību piedāvājumu, un esot samērīgi ar šiem mērķiem, neietverot nekādu diskrimināciju valstspiederības dēļ.

33      Grieķijas valdība uzskata, ka azartspēļu un derību par sporta pasākumiem organizēšanai ir jāpaliek valsts kontrolē un jāīsteno monopola veidā. Ja ar to nodarbotos privāti uzņēmumi, tas radītu tādas tiešas sekas kā sabiedriskās kārtības pasliktināšanās, kūdīšana uz kriminālpārkāpumu izdarīšanu, kā arī ļaunprātīga derību slēdzēju un vispārīgi patērētāju izmantošana.

34      Spānijas valdība apgalvo, ka gan speciālu vai ekskluzīvu tiesību piešķiršana, izmantojot stingru licencēšanas vai koncesiju režīmu, gan aizliegums atvērt ārvalstu aģentūru filiāles, kas apstrādā citās dalībvalstīs noslēgtas derības, ir saderīgi ar piedāvājuma ierobežošanas politiku, ja vien šie pasākumi ir tikuši veikti ar mērķi samazināt spēļu iespējas un pieprasījuma veicināšanu.

35      Francijas valdība apgalvo, ka pamata prāvā tas, ka derību organizēšana notiek elektroniski un sporta pasākumi, par kuriem ir derības, notiek tikai un vienīgi Itālijas teritorijā, – kas tā nebija lietā Zenatti, kurā pieņemts iepriekš minētais spriedums, – neapstrīd Tiesas judikatūru, kurā nolemts, ka valsts tiesību akti, ar kuriem ierobežota ar naudas spēlēm, loterijām un spēļu automātiem saistītas uzņēmējdarbības veikšana, ir saderīgi ar pakalpojumu sniegšanas brīvības principu, ja tiem ir vispārējo interešu mērķis, piemēram, krāpšanas novēršana vai derību slēdzēju aizsardzība pašiem no sevis. Dalībvalstīm tātad ir pamats regulēt operatoru darbības derību jomā ar nediskriminējošiem nosacījumiem, bet ierobežojumu stingrība un apmērs ietilpst valsts iestādēm atzītajā rīcības brīvībā. Tāpēc dalībvalstu tiesām ir jāizvērtē, vai valsts iestādes ir ievērojušas taisnīgu samēru izmantojamo līdzekļu izvēlē, ievērojot pakalpojumu sniegšanas brīvības principu.

36      Attiecībā uz brīvību veikt uzņēmējdarbību Francijas valdība uzskata, ka ar Stanley līgumiski saistītu neatkarīgu Itālijas sabiedrību darbības ierobežojumi neapdraud šī derību organizētāja tiesības brīvi veikt uzņēmējdarbību Itālijā.

37      Saskaņā ar Luksemburgas valdības viedokli Itālijas tiesību akti veido šķērsli derību organizēšanai Itālijā, jo ar tiem Stanley tiek aizliegts veikt darbību Itālijas teritorijā gan tieši, brīvi sniedzot pārrobežu pakalpojumu, gan netieši ar Itālijas aģentūru starpniecību, ar kurām tā ir saistīta pa internetu. Tāpat tie veidojot šķērsli brīvībai veikt uzņēmējdarbību. Tomēr šie šķēršļi esot pamatoti, jo tiem ir vispārējo interešu mērķis, piemēram, rūpes par spēles azarta novirzīšanu un kontrolēšanu, un tie ir piemēroti un samērīgi ar šiem mērķiem, jo tie neietver diskrimināciju valstspiederības dēļ, tā kā gan Itālijā, gan citās valstīs dibinātām organizācijām ir jāsaņem vienāda atļauja no Finanšu ministrijas, lai varētu organizēt, pieņemt un rīkot derības Itālijas teritorijā.

38      Portugāles valdība norāda, ka pamata lietas problēma esot svarīga loteriju rīkošanas saglabāšanai valsts monopola režīmā Itālijā un pārējās dalībvalstīs un liela valsts ieņēmumu avota saglabāšanai, kas aizstāj piespiedu kārtā veiktu nodokļu iekasēšanu un ir sociālās, kultūras un sporta politikas finansēšanai. Attiecībā uz spēļu uzņēmējdarbību tirgus ekonomika un brīva konkurence ietverot tādu šajā darbībā iegūto naudas summu pārdali, kas esot pretēja sabiedriskās kārtības interesēm, jo naudas summas tiek novirzītas no valstīm, kurās kopējās likmes ir pieticīgas, uz valstīm, kurās likmes ir lielākas un laimesta summa daudz pievilcīgāka. Mazo dalībvalstu derību slēdzēji šādi finansējot lielo dalībvalstu sociālo, kultūras un sporta budžetu, bet mazākajās valstīs spēļu ienākumu samazināšanās liekot valdībām valsts sociālās darbības un citus valsts sociālās, sporta un kultūras pasākumus finansēt citādā veidā, un tas šajās valstīs izraisot nodokļu palielināšanos, bet lielajās valstīs – to samazināšanos. Turklāt valsts loterijas un loto spēļu tirgus sadale starp trim vai četriem lieliem operatoriem Eiropas Savienībā radot valstu likumīgi organizēto spēļu izplatīšanas tīklu strukturālas izmaiņas, kas ietver plašu darbavietu likvidāciju un rada bezdarba līmeņa atšķirības dažādās dalībvalstīs.

39      Somijas valdība it īpaši min iepriekš minēto spriedumu lietā Läärä u.c., kurā Tiesa esot atzinusi, ka dalībvalsts pieņemto tiesību normu vajadzība un samērīgums ir jāizvērtē tikai saistībā ar šīs valsts iestāžu izvirzītajiem mērķiem un to plānoto aizsardzības apmēru, tāpēc valsts tiesai esot jāpārbauda, vai valsts tiesību akti, ņemot vērā konkrētus to piemērošanas nosacījumus, ļauj sasniegt mērķus, kas attaisno to pastāvēšanu, un vai ierobežojumi ir samērīgi ar šiem mērķiem, ievērojot to, ka šie tiesību akti ir vienādi jāpiemēro visiem operatoriem – tiem, kas nāk no Itālijas vai kādas citas dalībvalsts.

40      Atbilstoši Zviedrijas valdības viedoklim tas, ka pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojumi ir paredzēti nodokļu iekasēšanas interesēs, neļauj secināt, ka tie būtu pretēji Kopienu tiesībām, ja vien tie ir samērīgi un nerada diskrimināciju operatoru starpā, kas ir jāpārbauda valsts tiesai. No Likuma Nr. 388/00 izrietošie Itālijas tiesību aktu grozījumi ļauj novērst to, ka tādas organizācijas, kurām ir atteikta licence derību organizēšanai Itālijā, apietu tiesisko regulējumu, savu darbību veicot no citas dalībvalsts, un aizliedz ārvalsts organizācijām, kas organizē derības savās valstīs, veikt darbību Itālijā. Kā Tiesa esot atzinusi attiecīgi iepriekš minēto spriedumu lietā Läärä u.c. un lietā Zenatti 36. un 34. punktā, tas vien, ka kāda dalībvalsts ir izvēlējusies tādu aizsardzības sistēmu, kas atšķiras no tās, ko pieņēmusi kāda cita dalībvalsts, nevar ietekmēt šajā jomā veikto pasākumu vajadzības un samērīguma novērtējumu.

41      Eiropas Kopienu Komisija uzskata, ka no Likuma Nr. 388/00 izrietošie tiesību aktu grozījumi tikai paskaidro jau agrāko Likuma Nr. 401/89 saturu, neieviešot pavisam jaunu pārkāpumu kategoriju. Sabiedriskās kārtības apsvērumi, kas liek ierobežot derību uz futbola spēļu rezultātiem kaitīgās sekas un kas attaisno to, ka valstu tiesību aktos tiesības organizēt šīs derības tiek piešķirtas tikai zināmām organizācijām, visās dalībvalstīs, kurās notiek šie pasākumi, esot vienādi. Tam, ka iepriekš minētajā spriedumā lietā Zenatti sporta pasākumi, par kuriem bija derības, notika ārzemēs, bet pamata lietā futbola spēles notiek Itālijā, neesot nozīmes. Komisija piebilst, ka Eiropas Parlamenta un Padomes 2000. gada 8. jūnija Direktīva 2000/31/EK par dažiem informācijas sabiedrības pakalpojumu tiesiskiem aspektiem, jo īpaši elektronisko tirdzniecību, iekšējā tirgū (“Direktīva par elektronisko tirdzniecību”) (OV L 178, 1. lpp.) nav piemērojama derībām, tāpēc risinājumam nevajadzētu atšķirties no minētā sprieduma.

42      Komisija uzskata, ka lieta nav jāizskata no brīvības veikt uzņēmējdarbību viedokļa, jo pamata prāvā apsūdzēto vadītās aģentūras ir neatkarīgas un darbojas kā derību organizēšanas centri un starpnieces attiecībās starp to klientiem Itālijā un Stanley, nebūdamas pakļautības attiecībās ar pēdējo. Tomēr, pat ja tiktu uzskatīts, ka tiesības veikt uzņēmējdarbību ir piemērojamas, Itālijas tiesību aktos ieviesto ierobežojumi būtu pamatoti ar tiem pašiem sociālās politikas apsvērumiem, kurus Tiesa atzina iepriekš minētajos spriedumos lietā Schindler, lietā Läärä u.c. un lietā Zenatti saistībā ar pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojumiem.

43      Tiesas sēdē Komisija informēja Tiesu, ka tā ir uzsākusi procedūru par valsts pienākumu neizpildi pret Itālijas Republiku par UNIRE pārvaldīto zirgu skriešanās sacīkšu derību nozares liberalizāciju. Par liberalizēto loto nozari Komisija atgādina 1994. gada 26. aprīļa spriedumu lietā C‑272/91 Komisija/Itālija (Recueil, I‑1409. lpp.), kurā Tiesa atzina, ka, atļaujot piedalīties loto spēļu automatizācijas sistēmas koncesijas piešķiršanas konkursā tikai tādām organizācijām, sabiedrībām, konsorcijiem vai grupām, kuru pamatkapitālā atsevišķi vai kopā lielākās daļa pieder valstij, Itālijas Republika nebija izpildījusi tai it īpaši EK līgumā paredzētos pienākumus.

 Tiesas atbilde

44      Vispirms ir jāpārbauda, vai tādi tiesību akti kā pamata prāvā apstrīdētais Likums Nr. 401/89 veido brīvības veikt uzņēmējdarbību ierobežojumu.

45      Jāatgādina, ka vienas dalībvalsts pilsoņu brīvības veikt uzņēmējdarbību citas dalībvalsts teritorijā ierobežojumi, ieskaitot ierobežojumus aģentūru, filiāļu vai meitasuzņēmumu izveidei, ir aizliegti EKL 43. pantā.

46      Ja tāda sabiedrība kā Stanley, kas ir dibināta vienā dalībvalstī, organizē derības ar tādu citā dalībvalstī dibinātu aģentūru organizācijas starpniecību kā pamata prāvā apsūdzētajiem piederošās aģentūras, šo aģentūru darbībai noteiktie ierobežojumi rada šķērsli brīvībai veikt uzņēmējdarbību.

47      Vēl, atbildot uz Tiesas uzdotajiem jautājumiem tiesas sēdē, Itālijas valdība atzina, ka Itālijas tiesiskais regulējums par derību organizēšanas konkursiem Itālijā ietver ierobežojumus. Atbilstoši šīs valdības teiktajam tas, ka neviena organizācija, izņemot tās, kurām ir monopols šajā nozarē, nav saņēmusi apstiprinājumu šādas darbības veikšanai, esot izskaidrojams ar to, ka Itālijas tiesību akti ir formulēti tādējādi, ka koncesiju var piešķirt tikai zināmām personām.

48      Tā kā tas, ka starp koncesionāriem sporta pasākumu derību nozarē Itālijā nav ārvalstu operatoru, ir tāpēc, ka Itālijas tiesiskajā regulējumā attiecībā uz konkursiem praktiski tiek izslēgta iespēja, ka citu dalībvalstu regulētajos tirgos kotētas kapitālsabiedrības varētu iegūt koncesiju, šāds tiesiskais regulējums, šķiet, veido brīvības veikt uzņēmējdarbību ierobežojumu, un tas tā ir, kaut arī šāds ierobežojums vienādi attiecas uz visām kapitālsabiedrībām, kas varētu būt ieinteresētas saņemt šādas koncesijas – dibinātām Itālijā vai kādā citā dalībvalstī.

49      Tātad nevar noliegt, ka Itālijas tiesiskajā regulējumā dalībai konkursos, lai saņemtu minētās koncesijas, noteiktie nosacījumi arī veido šķērsli brīvībai veikt uzņēmējdarbību.

50      Otrkārt, jāanalizē tas, vai minētais tiesiskais regulējums veido ierobežojumu pakalpojumu sniegšanas brīvībai.

51      EKL 49. pantā ir aizliegts ierobežot pakalpojumu sniegšanas brīvību Kopienā dalībvalstu pilsoņiem, kas atrodas citā dalībvalstī nekā pakalpojumu saņēmēji. EKL 50. pantā “pakalpojums” ir definēts kā tāds, ko parasti sniedz par atlīdzību, ciktāl uz to neattiecas noteikumi par preču un kapitāla brīvu apriti un personu brīvu pārvietošanos.

52      Tiesa jau ir lēmusi, ka reklāmas materiālu un loterijas biļešu ievešana vienā dalībvalstī, lai aicinātu šīs valsts iedzīvotājus piedalīties citā dalībvalstī organizētā loterijā, ir saistīta ar “pakalpojumu” sniegšanu (iepriekš minētais spriedums lietā Schindler, 37. punkts). Pēc analoģijas darbība, ar kuru vienas dalībvalsts pilsoņi tiek aicināti piedalīties citā dalībvalstī organizētās derībās, pat ja tās attiecas uz pirmajā valstī organizētiem sporta pasākumiem, ir saistīta ar “pakalpojumu” sniegšanu EKL 50. panta izpratnē.

53      Tiesa ir arī atzinusi, ka EKL 49. pants ir interpretējams tādējādi, ka tas attiecas uz pakalpojumiem, ko pakalpojumu sniedzējs piedāvā pa telefonu potenciālajiem pakalpojuma saņēmējiem, kas atrodas citās dalībvalstīs, un to sniedz, nepārvietojoties no dalībvalsts, kurā tas ir dibināts (1995. gada 10. maija spriedums lietā C‑384/93 Alpine Investments, Recueil, I‑1141. lpp., 22. punkts).

54      Attiecinot šo interpretāciju uz pamata prāvas problēmu, izriet, ka EKL 49. pants attiecas uz pakalpojumiem, kurus to sniedzējs, piemēram, Stanley, kas ir dibināts vienā dalībvalstī, šajā gadījumā – Apvienotajā Karalistē, piedāvā pa internetu, tātad nepārvietojoties, tā saņēmējiem, kas atrodas citā dalībvalstī, šajā gadījumā Itālijas Republikā, un tādēļ jebkāds šo darbību ierobežojums ir šī pakalpojumu sniedzēja pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojums.

55      Turklāt pakalpojumu sniegšanas brīvība ietver ne tikai pakalpojuma sniedzēja iespējas piedāvāt un sniegt pakalpojumus saņēmējiem citās dalībvalstīs, nevis tajā, kurā atrodas pats pakalpojuma sniedzējs, bet arī saņēmēju iespējas bez ierobežojumiem saņemt vai izmantot citā dalībvalstī dibināta pakalpojumu sniedzēja piedāvātos pakalpojumus (šajā sakarā skat. 1984. gada 31. janvāra spriedumu apvienotajās lietās 286/82 un 26/83 Luisi un Carbone, Recueil, 377. lpp., 16. punkts, un 1999. gada 26. oktobra spriedumu lietā C‑294/97 Eurowings Luftverkehr, Recueil, I‑7447. lpp., 33. un 34. punkts).

56      Atbildot uz Tiesas uzdotajiem jautājumiem tiesas sēdē, Itālijas valdība apliecināja, ka, ja persona Itālijā no savas dzīvesvietas pa internetu sazinās ar citā dalībvalstī dibinātu derību organizētāju, izmantojot kredītkarti kā maksāšanas līdzekli, tas ir saskaņā ar Likuma Nr. 401/89 4. pantu sodāms kriminālpārkāpums.

57      Šāds aizliegums, paredzot kriminālsodu, piedalīties citās dalībvalstīs, nevis tajā, kuras teritorijā atrodas derību slēdzējs, organizētās derībās ir pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojums.

58      Tas pats attiecas uz aizliegumu, arī paredzot kriminālsodu, tādiem starpniekiem kā pamata prāvu atbildētājiem veicināt sporta pasākumu derību pakalpojumu sniegšanu, ko organizē tāds pakalpojumu sniedzējs kā Stanley, kurš ir dibināts citā dalībvalstī, nevis tajā, kurā darbojas tā starpnieki, jo šāds aizliegums ir derību organizētāja tiesību izmantot pakalpojumu sniegšanas brīvību ierobežojums pat tad, ja starpnieki atrodas tajā pašā dalībvalstī, kurā atrodas minēto pakalpojumu saņēmēji.

59      Tātad jāatzīst, ka tāds valsts tiesiskais regulējums kā Itālijas tiesību akti par derībām, it īpaši Likuma Nr. 401/89 4. pants, veido brīvības veikt uzņēmējdarbību un pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojumu.

60      Šādos apstākļos ir jāpārbauda, vai šādus ierobežojumus būtībā var uzskatīt par atkāpēm, kas skaidri paredzētas EKL 45. un 46. pantā, vai arī tos saskaņā ar Tiesas judikatūru attaisno primāri vispārējo interešu iemesli.

61      It īpaši attiecībā uz Grieķijas un Portugāles argumentiem azartspēļu un derību ierobežojumu pamatošanai pietiek atgādināt, ka no pastāvīgās judikatūras izriet, ka nodokļu ienākumu samazināšanās nav neviens no EKL 46. pantā minētajiem iemesliem un tāpēc nav primārs vispārējo interešu iemesls, uz ko var pamatoties, lai pamatotu brīvības veikt uzņēmējdarbību un pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojumu (šajā sakarā skat. 1998. gada 16. jūlija spriedumu lietā C‑264/96 ICI, Recueil, I‑4695. lpp., 28. punkts, un 2002. gada 3. oktobra spriedumu lietā C‑136/00 Danner, Recueil, I‑8147. lpp., 56. punkts).

62      Kā izriet no iepriekš minētā sprieduma lietā Zenatti 36. panta, ierobežojumiem katrā ziņā ir jāatbilst rūpēm patiesi samazināt spēļu iespējas un sociālo pasākumu finansēšanai no ieņēmumiem, kas gūti no atļautajām spēlēm, ir jābūt tikai ieviestās ierobežojošās politikas papildu labumam, nevis reālajam attaisnojumam.

63      Savukārt, kā ir atgādinājušas valdības, kas iesniegušas apsvērumus, un Komisija, Tiesa iepriekš minētajos spriedumos lietā Schindler, lietā Läärä u.c. un lietā Zenatti ir norādījusi, ka morāles, reliģijas vai kultūras īpatnības, kā arī ar spēlēm un derībām saistītās morāli un finansiāli kaitīgās sekas indivīdam un sabiedrībai var pamatot to, ka valsts iestādēm tiek piešķirta pietiekama rīcības brīvība, lai noteiktu patērētāju un sabiedriskās kārtības aizsardzības prasības.

64      Katrā ziņā, lai brīvības veikt uzņēmējdarbību un pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojumi būtu pamatoti, tiem ir jāatbilst no Tiesas judikatūras izrietošiem nosacījumiem (skat. it īpaši 1993. gada 31. marta spriedumu lietā C‑19/92 Kraus, Recueil, I‑1663. lpp., 32. punkts, un 1995. gada 30. novembra spriedumu lietā C‑55/94 Gebhard, Recueil, I‑4165. lpp., 37. punkts).

65      Saskaņā ar šo judikatūru minētajiem ierobežojumiem ir jābūt pamatotiem ar primāriem vispārējo interešu apsvērumiem, tiem ir jābūt piemērotiem attiecīgā mērķa sasniegšanai un tie nedrīkst pārsniegt to, kas nepieciešams šī mērķa sasniegšanai. Katrā ziņā tie ir jāpiemēro nediskriminējošā veidā.

66      Iesniedzējtiesai ir jāizlemj, vai ar pamata prāvā Likumā Nr. 401/89 iekļautajiem brīvības veikt uzņēmējdarbību un pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojumiem tiek ievēroti šie nosacījumi. Šajā sakarā tai ir jāņem vērā nākamajos punktos precizētie faktori.

67      Vispirms, lai gan iepriekš minētajos spriedumos lietā Schindler, lietā Läärä u.c. un lietā Zenatti Tiesa ir atzinusi, ka spēļu uzņēmējdarbības ierobežojumus var pamatot tādi primāri vispārējo interešu iemesli kā patērētāju aizsardzība, krāpšanas un pilsoņu pamudināšanas uz pārmērīgiem izdevumiem saistībā ar spēlēm novēršana, ar šādiem iemesliem un vajadzību novērst sabiedriskās kārtības traucējumus pamatotiem ierobežojumiem ir jābūt piemērotiem šo mērķu sasniegšanai tādā ziņā, ka šiem ierobežojumiem ir konsekventi un sistemātiski jāveicina derību slēgšanas ierobežošana.

68      Šajā sakarā iesniedzējtiesa, atsaucoties uz Likuma Nr. 388/00 izstrādes materiāliem, ir norādījusi, ka Itālijas valsts vietējā apmērā īsteno spēļu un derību ievērojamas paplašināšanas politiku, lai iegūtu budžeta līdzekļus, aizsargājot CONI koncesionārus.

69      Ja dalībvalsts iestādes veicina un mudina patērētājus piedalīties loterijās, azartspēlēs vai derībās, lai valsts kase no tā gūtu finansiālu labumu, šīs valsts iestādes nevar atsaukties uz sabiedrisko kārtību saistībā ar spēļu iespēju samazināšanu, lai attaisnotu tādus pasākumus kā pamata prāvā apstrīdētie.

70      Vēl ar Itālijas tiesisko regulējumu konkursu jomā ieviestajiem ierobežojumiem ir jābūt vienveidīgi piemērojamiem tādā ziņā, ka tie ir vienādi un ar vienādiem kritērijiem jāpiemēro gan Itālijā dibinātiem uzņēmumiem, gan tiem, kas nāk no citām dalībvalstīm.

71      Iesniedzējtiesai ir jāpārbauda, vai nosacījumi dalībai konkursos par sporta pasākumu derību rīkošanas koncesijām nav noteikti tā, ka tos praksē izpildīt vieglāk ir Itālijas, nevis ārvalstu operatoriem. Tādā gadījumā šie nosacījumi neievērotu nediskriminācijas kritēriju.

72      Visbeidzot, Itālijas tiesību aktos noteiktie ierobežojumi nedrīkst pārsniegt to, kas ir vajadzīgs, lai sasniegtu izvirzīto mērķi. Šajā sakarā iesniedzējtiesai ir jāpārbauda, vai kriminālsods, kas tiek piespriests visām personām, kuras no savas dzīvesvietas pa internetu noslēdz derības ar citā dalībvalstī dibinātu derību organizētāju, nav nesamērīgs sods, ņemot vērā Tiesas judikatūru (skat. 1996. gada 29. februāra spriedumu lietā C‑193/94 Skanavi un Chryssanthakopoulos, Recueil, I‑929. lpp., 34.–39. punkts, un 2002. gada 25. jūlija spriedumu lietā C‑459/99 MRAX, Recueil, I‑6591. lpp., 89.–91. punkts), it īpaši tāpēc, ka dalība derībās tiek veicināta, ja tas notiek licencētu valsts organizāciju organizētu spēļu ietvaros.

73      Iesniedzējtiesai vēl ir jāizvērtē tas, vai ierobežojumu noteikšana, paredzot kriminālsodu, kas var būt pat brīvības atņemšana uz laiku līdz vienam gadam, starpniekiem, kas atvieglo tāda derību organizētāja pakalpojumu sniegšanu, kurš atrodas citā dalībvalstī, nevis tajā, kurā pakalpojumi tiek piedāvāti, savās telpās nodrošinot derību slēdzējiem sakarus ar derību organizētāju pa internetu, nav tāds ierobežojums, kas pārsniedz to, kas ir vajadzīgs, lai cīnītos pret krāpšanu, it īpaši tāpēc, ka pakalpojumu sniedzējs tā dibināšanas valstī ir pakļauts tiesiskā regulējumā paredzētai kontroles un sodu sistēmai, starpnieki ir izveidoti likumīgi un pirms ar Likumu Nr. 388/00 veiktajiem tiesību aktu grozījumiem, šie starpnieki uzskatīja, ka tiem bija atļauts pārsūtīt derības par ārvalstu sporta pasākumiem.

74      Attiecībā uz Itālijas tiesību aktu samērīgumu saistībā ar brīvību veikt uzņēmējdarbību – pat ja dalībvalsts iestāžu izvirzītais mērķis ir izvairīties no riska, ka spēļu koncesionāri iesaistītos kriminālās vai krāpnieciskās darbībās, liegt citu dalībvalstu reglamentētos tirgos kotētām kapitālsabiedrībām iespēju iegūt koncesijas sporta derību rīkošanai, it īpaši ņemot vērā, ka pastāv citi līdzekļi šo sabiedrību grāmatvedības un darbības uzraudzībai, – var izrādīties tāds pasākums, kurš pārsniedz to, kas ir vajadzīgs krāpšanas novēršanai.

75      Iesniedzējtiesai ir jāpārbauda, vai šāds tiesiskais regulējums, ievērojot konkrētus tā piemērošanas noteikumus, tiešām atbilst mērķiem, kas to var attaisnot, un vai tajā paredzētie ierobežojumi nav nesamērīgi šo mērķu aspektā.

76      Ņemot vērā visus šos apsvērumus, uz uzdoto jautājumu ir jāatbild, ka valsts tiesiskais regulējums, ar kuru, paredzot kriminālsodu, bez attiecīgās dalībvalsts izdotas koncesijas vai licences tiek aizliegts vākt, pieņemt, reģistrēt un pārsūtīt derību piedāvājumus (it īpaši sporta pasākumiem), veido attiecīgi EKL 43. un 49. pantā paredzētās brīvības veikt uzņēmējdarbību un pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojumu. Iesniedzējtiesai ir jāpārbauda, vai šāds tiesiskais regulējums, ievērojot konkrētus tā piemērošanas noteikumus, tiešām atbilst mērķiem, kas to var pamatot, un vai tajā paredzētie ierobežojumi nav nesamērīgi šo mērķu aspektā.

 Par tiesāšanās izdevumiem

77      Tiesāšanās izdevumi, kas radušies Itālijas, Beļģijas, Grieķijas, Spānijas, Francijas, Luksemburgas, Portugāles, Somijas un Zviedrijas valdībām, kā arī Komisijai, kas ir iesniegušas apsvērumus Tiesai, nav atlīdzināmi. Attiecībā uz lietas dalībniekiem pamata lietā šī tiesvedība ir stadija procesā, ko izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem.

Ar šādu pamatojumu

TIESA,

atbildot uz jautājumu, ko tai iesniedza Tribunale di Ascoli Piceno ar 2001. gada 30. marta rīkojumu, nospriež:

valsts tiesiskais regulējums, ar kuru, paredzot kriminālsodu, bez attiecīgās dalībvalsts izdotas koncesijas vai licences tiek aizliegts vākt, pieņemt, reģistrēt un pārsūtīt derību piedāvājumus (it īpaši par sporta pasākumiem), veido attiecīgi EKL 43. un 49. pantā paredzētās brīvības veikt uzņēmējdarbību un pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojumu. Iesniedzējtiesai ir jāpārbauda, vai šāds tiesiskais regulējums, ievērojot konkrētus tā piemērošanas noteikumus, tiešām atbilst mērķiem, kas to var pamatot, un vai tajā paredzētie ierobežojumi nav nesamērīgi šo mērķu aspektā.

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2003. gada 6. novembrī.

* Tiesvedības valoda – itāļu.