TIESAS SPRIEDUMS

2003. gada 11. februārī (*)

Konvencija, ar ko īsteno Šengenas nolīgumu – Ne bis in idem princips – Piemērošanas joma – Lēmumi, ar kuriem prokuratūra galīgi izbeidz kriminālprocesuālas darbības saukšanai pie kriminālatbildības bez tiesas piedalīšanās pēc tam, kad apsūdzētais ir izpildījis zināmas prasības

Apvienotās lietas C‑187/01 un C‑385/01

par lūgumu, ko Tiesai atbilstoši LES 35. pantam iesniedza attiecīgi Oberlandesgericht Köln (Vācija) un Rechtbank van eerste aanleg te Veurne (Beļģija) nolūkā saņemt krimināllietās, kuras iztiesā šīs tiesas starp

Hüseyin Gözütok (C‑187/01)

un

Klaus Brügge (C‑385/01),

prejudiciālu nolēmumu par to, kā interpretēt Konvencijas, ar ko īsteno Šengenas 1985. gada 14. jūnija Nolīgumu starp Beniluksa Ekonomikas savienības valstu valdībām, Vācijas Federatīvās Republikas valdību un Francijas Republikas valdību par pakāpenisku kontroles atcelšanu pie kopīgām robežām (OV 2000, L 239, 19. lpp.), kas parakstīta Šengenā (Luksemburga) 1990. gada 19. jūnijā, 54. pantu.

TIESA

šādā sastāvā: priekšsēdētājs G. K. Rodrigess Iglesiass [G. C. Rodríguez Iglesias], palātu priekšsēdētāji Ž. P. Puisošē [J.‑P. Puissochet], M. Vatelē [M. Wathelet], R. Šintgens [R. Schintgen] (referents) un K. V. A. Timmermanss [C. W. A. Timmermans], tiesneši K. Gulmans [C. Gulmann], A. La Pergola [A. La Pergola], P. Janns [P. Jann], V. Skouris [V. Skouris], F. Makena [F. Macken], N. Kolnerika [N. Colneric], S. fon Bārs [S. von Bahr] un H. N. Kunja Rodrigess [J. N. Cunha Rodrigues],

ģenerāladvokāts D. Ruiss-Harabo Kolomers [D. Ruiz Jarabo Colomer],

sekretārs H. A. Rīls [H. A. Rühl], galvenais administrators,

izvērtējusi rakstveida apsvērumus, ko iesniedza:

–        H. Gozutoka [H. Gözütok] vārdā – N. Haks [N. Hack], Rechtsanwalt (C‑187/01),

–        Vācijas valdības vārdā – V. D. Plesings [W.‑D. Plessing], pārstāvis (C‑187/01 un C‑385/01),

–        Beļģijas valdības vārdā – A. Snūksa [A. Snoecx], pārstāve (C‑385/01),

–        Francijas valdības vārdā – R. Abraāms [R. Abraham] un Ž. de Bergess [G. de Bergues], kā arī S. Izidoro [C. Isidoro], pārstāvji (C‑187/01),

–        Nīderlandes valdības vārdā – H. H. Sevenstere [H. G. Sevenster], pārstāve (C‑187/01 un C‑385/01),

–        Eiropas Kopienu Komisijas vārdā – V. Bogensbergers [W. Bogensberger] un K. Lādenburgers [C. Ladenburger] (C‑187/01), kā arī V. Bogensbergers [W. Bogensberger] un R. Trūsterss [R. Troosters] (C‑385/01), pārstāvji,

ņemot vērā ziņojumu tiesas sēdē,

noklausījusies mutvārdu apsvērumus, ko 2002. gada 9. jūlija tiesas sēdē sniedza H. Gozutoks, ko pārstāvēja N. Haks; Vācijas valdība, ko pārstāvēja A. Ditrihs [A. Dittrich], pārstāvis; Beļģijas valdība, ko pārstāvēja A. Snūksa, kā arī J. Devaders [J. Devadder] un V. Detavernjē [W. Detavernier], pārstāvji; Francijas valdība, ko pārstāvēja R. Abraāms; Itālijas valdība, ko pārstāvēja Dž. Ajello [G. Aiello], avvocato dello Stato; Nīderlandes valdība, ko pārstāvēja K. Viselsa [C. Wissels], pārstāve, un Komisija, ko pārstāvēja V. Bogensbergers un R. Trūsterss,

noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus 2002. gada 19. septembra tiesas sēdē,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1        Ar 2001. gada 30. marta un 4. maija rīkojumiem, ko Tiesa saņēmusi attiecīgi 30. aprīlī un 8. oktobrī, Oberlandesgericht Köln (Ķelnes Augstākā tiesa) (C‑187/01) un Rechtbank van eerste aanleg te Veurne (Vernas Pirmās instances tiesa) (C‑385/01) atbilstoši LES 35. pantam uzdeva katra vienu prejudiciālu jautājumu par to, kā interpretēt Konvencijas, ar ko īsteno Šengenas 1985. gada 14. jūnija Nolīgumu starp Beniluksa Ekonomikas savienības valstu valdībām, Vācijas Federatīvās Republikas valdību un Francijas Republikas valdību par pakāpenisku kontroles atcelšanu pie kopīgām robežām (OV 2000, L 239, 19. lpp.; turpmāk tekstā – “Īstenošanas konvencija”), kas parakstīta Šengenā 1990. gada 19. jūnijā, 54. pantu.

2        Šie jautājumi radās kriminālajā tiesvedībā Vācijā pret Gozutoku un Beļģijā pret Brigi [Brügge] par nodarījumiem, ko tie izdarījuši attiecīgi Nīderlandē un Beļģijā, lai gan kriminālprocesuālās darbības, kas pret šiem diviem apsūdzētajiem bija uzsāktas citā dalībvalstī par tiem pašiem nodarījumiem, tika galīgi pabeigtas pēc tam, kad tie bija samaksājuši zināmu naudas summu, ko noteikusi prokuratūra kriminālprocesa izbeigšanas procedūrā.

 Atbilstošās tiesību normas

3        Saskaņā ar Protokola, ar ko Šengenas acquis iekļauj Eiropas Savienības sistēmā, kas ar Amsterdamas līgumu pievienots Līgumam par Eiropas Savienību un Eiropas Kopienas dibināšanas līgumam (turpmāk tekstā – “Protokols”), 1. pantu trīspadsmit Eiropas Savienības dalībvalstis, ieskaitot Beļģiju, Vācijas Federatīvo Republiku un Nīderlandes Karalisti, ir pilnvarotas izveidot ciešāku savstarpēju sadarbību jomās, uz kurām attiecas Šengenas acquis, kā tas definēts minētā protokola pielikumā.

4        Šādi definētajā Šengenas acquis ietilpst arī Nolīgums starp Beniluksa Ekonomikas savienības valstu valdībām, Vācijas Federatīvās Republikas valdību un Francijas Republikas valdību par pakāpenisku kontroles atcelšanu pie kopīgām robežām, kas parakstīts Šengenā 1985. gada 14. jūnijā (OV 2000, L 239, 13. lpp.; turpmāk tekstā – “Šengenas nolīgums”), kā arī Īstenošanas konvencija.

5        Šengenas nolīguma un tā Īstenošanas konvencijas mērķis ir “atcelt personu pārvietošanās kontroli pie kopīgām robežām [..]” (Īstenošanas konvencijas preambulas otrā daļa), ņemot vērā, ka “vēl ciešākai savienībai starp Eiropas Kopienu dalībvalstu tautām jāizpaužas visu dalībvalstu pilsoņu brīvībā šķērsot iekšējās robežas [..]” (Šengenas nolīguma preambulas pirmā daļa). Saskaņā ar Protokola preambulas pirmo daļu Šengenas acquis ir paredzēts, lai “uzlabotu Eiropas integrāciju un, it īpaši, lai Eiropas Savienībai ļautu straujāk kļūt par telpu, kurā valda brīvība, drošība un tiesiskums”. LES 2. panta pirmās daļas ceturtajā ievilkumā paredzēts, ka šādas telpas, kur personu brīva pārvietošanās ir nodrošināta, saglabāšana un attīstīšana ir viens no Eiropas Savienības mērķiem.

6        Piemērojot Protokola 2. panta 1. punkta pirmo daļu, no Amsterdamas līguma spēkā stāšanās dienas Šengenas acquis piemēro uzreiz visās trīspadsmit Protokola 1. pantā minētajās dalībvalstīs.

7        Piemērojot Protokola 2. panta 1. punkta otrās daļas otro teikumu, Padome 1999. gada 20. maijā pieņēma Lēmumu 1999/436/EK, ar ko atbilstīgi Eiropas Kopienas dibināšanas līguma un Līguma par Eiropas Savienību attiecīgajiem noteikumiem nosaka tiesisko bāzi visām normām un lēmumiem, kas veido Šengenas acquis (OV L 176, 17. lpp.). No šī lēmuma 2. panta kontekstā ar tā A pielikumu izriet, ka Padome par Īstenošanas konvencijas 54.–58. panta tiesisko bāzi ir izraudzījusies LES 34. un 31. pantu, kas ietilpst Līguma par Eiropas Savienību VI sadaļā ar nosaukumu “Noteikumi par policijas un tiesu iestāžu sadarbību krimināllietās”.

8        Īstenošanas konvencijas 54.–58. pants veido šīs Īstenošanas konvencijas 3. nodaļu ar virsrakstu ““Ne bis in idem” principa piemērošana”, kas savukārt ietilpst III sadaļā ar virsrakstu “Policija un drošība”. Šajos pantos paredzēts:

“54. pants

Personu, kuras sakarā vienā Līgumslēdzējā Pusē ir pieņemts galīgais tiesas spriedums, nedrīkst par to pašu nodarījumu saukt pie atbildības citā Līgumslēdzējā Pusē, ar noteikumu, ka notiesāšanas gadījumā sods jau ir izciests, to izcieš vai to vairs nevar izpildīt atbilstīgi tās Līgumslēdzējas Puses tiesību aktiem, kurā spriedums pieņemts.

55. pants

1.      Katra Līgumslēdzēja Puse, ratificējot, pieņemot vai apstiprinot šo konvenciju, var deklarēt, ka 54. pants tai nav juridiski saistošs vienā vai vairākos šādos gadījumos:

a)      ja nodarījums, par kuru pieņemts citas valsts tiesas spriedums, pilnībā vai daļēji izdarīts tās teritorijā; šo izņēmumu tomēr nepiemēro, ja nodarījums daļēji izdarīts tās Līgumslēdzējas Puses teritorijā, kur spriedums pieņemts;

b)      ja nodarījums, par kuru pieņemts citas valsts tiesas spriedums, ir draudi valsts drošībai vai citām tikpat būtiskām šīs Līgumslēdzējas Puses interesēm;

c)      ja nodarījumu, par kuru pieņemts citas valsts tiesas spriedums, ir izdarījusi kāda šīs Līgumslēdzējas Puses amatpersona, pārkāpjot amata pilnvaras.

2.      Līgumslēdzēja Puse, kas iesniedz deklarāciju par 1. punkta b) apakšpunktā minēto izņēmumu, norāda tās nodarījumu kategorijas, uz kurām attiecas šis izņēmums.

3.      Līgumslēdzēja Puse var jebkurā laikā atsaukt deklarāciju par vienu vai vairākiem 1. punktā minētajiem izņēmumiem.

4.      Izņēmumus, kas atbilstīgi 1. punktam ir iekļauti deklarācijā, nepiemēro, ja ieinteresētā Līgumslēdzēja Puse tā paša nodarījuma sakarā ir lūgusi otrai Līgumslēdzējai Pusei veikt vajāšanu vai ir attiecīgo personu izraidījusi.

[..]

58. pants

Iepriekšminētie noteikumi neliedz, īstenojot “ne bis in idem” principu attiecībā uz citās valstīs pieņemtiem tiesu nolēmumiem, īstenot noteikumus ar plašāku piemērojumu.”

 Pamata lietas un prejudiciālie jautājumi

 Lieta C‑187/01

9        Gozutoks ir Turcijas pilsonis, kurš jau vairākus gadus uzturas Nīderlandē. Viņš Ērlenas [Heerlen] pilsētā apsaimnieko ātrās ēdināšanas uzņēmumu ar nosaukumu “Coffee- and Teahouse Schorpioen”.

10      Veicot kratīšanu šai uzņēmumā 1996. gada 12. janvārī un 11. februārī, Nīderlandes policija tur atklāja un izņēma attiecīgi 1 kg hašiša, 1,5 kg marihuānas, 41 hašiša cigareti, kā arī 56 g hašiša, 200 g marihuānas un 10 hašiša cigaretes.

11      No lietas materiāliem izriet, ka procesuālās darbības saukšanai pie kriminālatbildības, kas Nīderlandē tika uzsāktas pret Gozutoku, pamatojoties uz 1996. gada 12. janvāra un 11. februāra izņemšanām, tika izbeigtas pēc tam, kad pēdējais pieņēma prokuratūras piedāvājumu kriminālprocesa izbeigšanas procedūras ietvaros un samaksāja attiecīgi NLG 3000 un NLG 750, ko tā šai sakarā pieprasīja.

12      Šai sakarā Wetboek van Strafrecht (Nīderlandes kriminālkodekss) 74. panta 1. punktā ir noteikts:

“Pirms tiesas sēdes sākuma prokuratūra var izvirzīt vienu vai vairākas prasības, lai varētu izvairīties no saukšanas pie kriminālatbildības par mazāk smagiem noziegumiem, izņemot tos, par kuriem likumā paredzēts cietumsods, kas pārsniedz sešus gadus, un par kriminālpārkāpumiem. Tiesības veikt procesuālas darbības saukšanai pie kriminālatbildības beidzas, kad aizdomās turētais ir izpildījis šīs prasības.”

13      Starp šīm prasībām var būt prasība samaksāt valstij naudas summu, kuras apjoms var būt no NLG 5 līdz maksimālajam naudas sodam, kuru var piespriest par attiecīgo nodarījumu.

14      Vācu varasiestāžu uzmanību Gozutokam pievērsa kāda Vācijas banka, kas 1996. gada 31. janvārī tām paziņoja par ievērojamu naudas plūsmu viņa bankas kontā.

15      Ieguvusi ziņas par Gozutoka darbībām no Nīderlandes varasiestādēm, Vācijas policija 1996. gada 15. martā veica viņa aizturēšanu Vācijā, bet 1996. gada 1. jūlijā Staatsanwaltschaft Aachen (Āhenes Prokuratūra) (Vācija) uzrādīja Gozutokam apsūdzību par to, ka tas Nīderlandē vismaz divas reizes laika posmā no 1996. gada 12. janvāra līdz 11. februārim bija veicis apreibinošu vielu tirdzniecību, no kurām vienu reizi – ievērojamos daudzumos.

16      Amtsgericht Aachen (Āhenes Pirmās instances tiesa) (Vācija) 1997. gada 13. janvārī Gozutokam piesprieda brīvības atņemšanas sodu uz kopējo laiku viens gads un pieci mēneši, nosakot pārbaudes laiku.

17      Tā kā Gozutoks un prokuratūra pārsūdzēja šo spriedumu, Landgericht Aachen (Āhenes Apgabaltiesa) (Vācija) ar 1997. gada 27. augusta rīkojumu pārtrauca kriminālo tiesvedību, kas bija uzsākta pret Gozutoku, pamatojoties it īpaši uz to, ka saskaņā ar Īstenošanas konvencijas 54. pantu galīga procesuālo darbību saukšanai pie kriminālatbildības izbeigšana no Nīderlandes varasiestāžu puses bija saistoša Vācijas kriminālajām varasiestādēm. Saskaņā ar minētās tiesas viedokli kriminālprocesa pabeigšana notika prokuratūras piedāvātā darījuma (“transactie”) ietvaros, kas Nīderlandes tiesībās ir procedūra, kuru var pielīdzināt galīgai notiesāšanai (“rechtskräftige Verurteilung”) Īstenošanas konvencijas 54. panta vācu valodas versijā, lai gan šādā darījumā nepiedalās tiesnesis un tam nav tiesas nolēmuma formas.

18      Prokuratūra pret Landgericht Aachen rīkojumu iesniedza protestu Oberlandesgericht Köln, kas, uzskatīdama, ka strīda risināšanai ir nepieciešama Īstenošanas konvencijas 54. panta interpretācija, nolēma atlikt lēmuma pieņemšanu un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai Īstenošanas konvencijas 54. pants izraisa kriminālprocesa izbeigšanos Vācijas Federatīvajā Republikā, ja par to pašu nodarījumu saskaņā ar Nīderlandes tiesībām šis kriminālprocess ir izbeidzies Nīderlandes Karalistē? Konkrētāk, vai tā tas ir arī tad, kad pēc zināmu prasību izpildes ar prokuratūras lēmumu kriminālprocess tiek pabeigts (“transactie” Nīderlandes tiesībās) un tas izslēdz iespēju pret šo personu vērsties Nīderlandes tiesās, lai gan citu līgumslēdzēju pušu tiesību aktos paredzēts, ka šādam nolēmumam ir vajadzīgs tiesneša apstiprinājums?”

 Lieta C‑385/01

19      Pret Vācijas pilsoni Brigi, kas dzīvo Reinbahā [Rheinbach] (Vācija), vēršas Beļģijas prokuratūra par to, ka tas 1997. gada 9. oktobrī Ostdaunkerkē [Oostduinkerke] (Beļģija), pārkāpjot Beļģijas Kriminālkodeksa 392. pantu, 398. panta 1. punktu un 399. panta 1. punktu, Leliertes [Leliaert] kundzei nodarījis tīšus miesas bojājumus, kas izraisījuši slimību vai darba spēju zaudēšanu.

20      Leliertes kundze iesniedza civilprasību Rechtbank van eerste aanleg te Veurne, kas darbojas kā krimināltiesa un kuras priekšā Brige stājās kā tiesājamais, un lūdza atlīdzināt viņai nodarīto morālo kaitējumu BEF 20 000 apmērā ar procentiem no 1997. gada 9. oktobra.

21      Staatsanwaltschaft Bonn (Bonnas Prokuratūra) (Vācija) izmeklēšanas, ko tai bija uzdots uzsākt pret Brigi par nodarījumu, par kuru viņš tika saukts pie atbildības Rechtbank van eerste aanleg te Veurne, ietvaros viņam 1998. gada 22. jūlijā piedāvāja mierizlīgumu apmaiņā pret DEM 1000 samaksu. Tā kā Brige tā paša gada 13. augustā samaksāja pieprasīto summu, prokuratūra izbeidza kriminālprocesuālās darbības.

22      No lietas materiāliem izriet, ka šis mierizlīgums tika veikts, pamatojoties uz Strafprozessordnung (Vācijas Kriminālprocesa kodekss) 153.a pantu savienojumā ar 153. panta 1. punkta otro teikumu, kas dod prokuratūrai tiesības zināmos apstākļos izbeigt kriminālprocesu bez kompetentās tiesas apstiprinājuma, it īpaši pēc tam, kad apsūdzētais noteiktai organizācijai, kas darbojas sabiedrības interesēs, vai Valsts Kasei ir samaksājis zināmu naudas summu.

23      Uzskatīdama, ka tajā izskatāmās lietas risinājums ir atkarīgs no Īstenošanas konvencijas 54. panta interpretācijas, Rechtbank van eerste aanleg te Veurne nolēma atlikt lēmuma pieņemšanu un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu: “Vai (Īstenošanas konvencijas) 54. pants vēl ļauj Beļģijas prokuratūrai Vācijas pilsoni nodot Beļģijas krimināltiesai un panākt tā notiesāšanu, ja Vācijas prokuratūra šim Vācijas pilsonim attiecībā uz to pašu nodarījumu ir piedāvājusi mierizlīgumu un ja tas ir samaksājis šādi piedāvāto summu?”

24      Tā kā šīs lietas ir saistītas, tad Tiesa, uzklausot ģenerāladvokātu, atbilstoši Tiesas Reglamenta 43. pantam nolēma apvienot šīs divas lietas sprieduma taisīšanai.

 Par prejudiciālajiem jautājumiem

25      Ar saviem jautājumiem, kas jāizskata kopā, iesniedzējtiesas būtībā jautā, vai ne bis in idem princips, kurš nostiprināts Īstenošanas konvencijas 54. pantā, attiecas arī uz kriminālprocesa izbeigšanas procedūrām, kādas tās ir pamata lietās.

26      No paša Īstenošanas konvencijas 54. panta redakcijas izriet, ka nevienu personu nedrīkst saukt pie atbildības vienā dalībvalstī par to pašu nodarījumu, par kuru jau ir pieņemts “galīgais tiesas spriedums” citā dalībvalstī.

27      Bet kriminālprocesa izbeigšanas procedūras, kādas tās ir pamata lietās, ir procedūras, kurās prokuratūra, kuru tam pilnvarojusi kompetentā valsts tiesas iestāde, nolemj izbeigt kriminālprocesuālas darbības apsūdzētā saukšanai pie kriminālatbildības pēc tam, kad tas ir izpildījis zināmu pienākumu un, it īpaši, samaksājis zināmu naudas summu, ko noteikusi minētā prokuratūra.

28      Tāpēc ir jākonstatē, pirmkārt, ka šādas procedūras ietvaros kriminālprocesu izbeidz ar lēmumu, ko pieņem iestāde, kuras uzdevums ir piedalīties kriminālās tiesvedības īstenošanā attiecīgajā valsts tiesu sistēmā.

29      Otrkārt, ir jāuzsver, ka šāda veida procedūra, kuras sekas, kas paredzētas piemērojamās valsts tiesībās, ir pakļautas apsūdzētā pienākumam, ko noteikusi prokuratūra, ietver sodu par prettiesisko darbību, par kuru apsūdzētais tiek apsūdzēts.

30      Šādos apstākļos ir jākonstatē, ka, ja pēc tādām procedūrām, kādas tās ir pamata lietās, kriminālprocess ir galīgi beidzies, tad attiecīgā persona ir jāuzskata par tādu, par kuru ir “pieņemts galīgais tiesas spriedums” Īstenošanas konvencijas 54. panta nozīmē attiecībā uz nodarījumiem, par kuriem tas tiek apsūdzēts. Turklāt pēc tam, kad apsūdzētais ir izpildījis savus pienākumus, sods, ko ietver kriminālprocesa izbeigšanas procedūra, ir jāuzskata par “izciestu” šīs pašas normas nozīmē.

31      Fakts, ka neviena tiesa nepiedalās šādā procedūrā un ka nolēmumam, ko pieņem tās beigās, nav sprieduma formas, neatspēko šādu interpretāciju, jo šādiem procesa un formas elementiem nav jebkādas ietekmes uz šīs procedūras šī sprieduma 28. un 29. punktā aprakstītajām sekām un tās bez noteiktas norādes par pretējo Īstenošanas konvencijas 54. pantā ir jāuzskata par pietiekamām, lai varētu piemērot šajā normā paredzēto ne bis in idem principu.

32      Turklāt ir būtiski konstatēt, ka neviena norma ne Līguma par Eiropas Savienību VI sadaļā par policijas un tiesu iestāžu sadarbību tieslietās, kura 34. un 31. pants tikuši norādīti kā tiesiskā bāze Īstenošanas konvencijas 54.–58. pantam, ne Šengenas nolīgumā, ne pašā Īstenošanas konvencijā nepakļauj Īstenošanas konvencijas 54. panta piemērošanu nosacījumam par dalībvalstu kriminālās likumdošanas saskaņošanu vai pat tuvināšanu kriminālprocesa izbeigšanas procedūru jomā.

33      Šādos apstākļos princips ne bis in idem, kurš ietverts Īstenošanas konvencijas 54. pantā, neatkarīgi no tā, vai to piemēro kriminālprocesa izbeigšanas procedūrai, kas ietver vai neietver tiesas piedalīšanos, vai spriedumiem, noteikti pieprasa dalībvalstu savstarpēju uzticēšanos to attiecīgajām kriminālās tiesvedības sistēmām un to, lai katra no tām piekristu citās dalībvalstīs spēkā esošo krimināltiesību piemērošanai pat tad, ja tās krimināltiesību piemērošana novestu pie atšķirīga rezultāta.

34      Šādu pašu iemeslu dēļ ne bis in idem principa, kā tas izklāstīts Īstenošanas konvencijas 54. pantā, piemērošanu dalībvalstīs kriminālprocesa izbeigšanas procedūrām, kas notikušas citā dalībvalstī bez tiesas piedalīšanās, nevar pakļaut nosacījumam, ka pirmās valsts tiesību sistēmā arī šāda piedalīšanās netiek prasīta.

35      Šāda Īstenošanas konvencijas 54. panta interpretācija jāpieņem jo vairāk tādēļ, ka tā ir vienīgā, kas šīs normas priekšmetam un mērķim liek prevalēt pār procesuāliem vai tikai formāliem aspektiem, kas turklāt ir atšķirīgi dažādās dalībvalstīs, un garantēt minētā principa lietderīgu piemērošanu.

36      Šai sakarā, pirmkārt, ir jāuzsver, ka ar Amsterdamas līgumu, kā tas izriet no LES 2. panta pirmās daļas ceturtā ievilkuma, Eiropas Savienība sev ir noteikusi mērķi saglabāt un attīstīt Savienību kā telpu, kurā valda brīvība, drošība un tiesiskums, kur personu brīva pārvietošanās ir nodrošināta.

37      Turklāt, kā tas izriet no Protokola preambulas pirmās daļas, Šengenas acquis, kurā ietilpst Īstenošanas konvencijas 54. pants, īstenošana Eiropas Savienībā ir paredzēta, lai uzlabotu Eiropas integrāciju un, it īpaši, lai Eiropas Savienībai ļautu straujāk kļūt par telpu, kurā valda brīvība, drošība un tiesiskums, kuru saglabāt un attīstīt ir tās mērķis.

38      Bet Īstenošanas konvencijas 54. pants, kura mērķis ir izvairīties no tā, ka persona, kas īsteno savas brīvas pārvietošanās tiesības, par to pašu nodarījumu tiek saukta pie atbildības vairāku dalībvalstu teritorijās, var lietderīgi palīdzēt pilnībā sasniegt šo mērķi tikai tad, ja to piemēro arī lēmumiem, ar kuriem galīgi tiek pabeigtas kriminālprocesuālas darbības saukšanai pie kriminālatbildības vienā dalībvalstī, lai gan tie ir pieņemti bez tiesas piedalīšanās un tiem nav sprieduma formas.

39      Otrkārt, valstu tiesību sistēmās, kurās paredzēta tādu kriminālprocesa pabeigšanas procedūru izmantošana, kādas tās ir pamata lietās, tas paredzēts tikai noteiktos apstākļos vai attiecībā uz noteiktiem nodarījumiem, kas ierobežoti uzskaitīti vai noteikti un kas, parasti, nav no smagākajiem un sodāmi tikai ar sodiem, kas nepārsniedz zināmu smaguma līmeni.

40      Šādos apstākļos, ierobežojot Īstenošanas konvencijas 54. panta piemērošanu tikai ar nolēmumiem, ar kuriem tiek pabeigts kriminālprocess, kurus pieņēmusi tiesa vai kuriem ir sprieduma forma, tiktu panākts rezultāts, ka šajā normā paredzēto ne bis in idem principu un – tātad – brīvas pārvietošanās principu, kuru atvieglot ir tā mērķis, varētu izmantot tikai tie apsūdzētie, kas būtu vainojami nodarījumos, attiecībā uz kuriem to smaguma dēļ vai soda dēļ, kas par tiem paredzēts, nav iespējams izmantot tādu vienkāršotu dažu krimināllietu risinājumu kā kriminālprocesa izbeigšanas procedūra, kāda tā ir pamata lietās.

41      Beļģijas, Francijas un Vācijas valdības tomēr iebilst, ka ne tikai Īstenošanas konvencijas 54. panta redakcija, bet arī šī panta vieta normu sistēmā un, konkrētāk, tās saistība ar šīs konvencijas 55. un 58. pantu, kā arī tās līgumslēdzēju pušu griba un citi starptautiski dokumenti ar līdzīgu priekšmetu nepieļauj, ka 54. pants tiktu interpretēts tā, ka tas ir piemērojams kriminālprocesa izbeigšanas procedūrai, kas neietver nevienas tiesas piedalīšanos. Beļģijas valdība piebilst, ka šī pēdējā noteikuma piemērošanas nolūkos tādu lēmumu, kas pieņemts pēc tāda procesa, par kuru ir strīds Briges lietā, var pielīdzināt galīgam spriedumam tikai tad, ja cietušā tiesības iepriekš ir bijušas pienācīgi nodrošinātas.

42      Pirmkārt, attiecībā uz Īstenošanas konvencijas 54. panta redakciju ir jāatgādina, ka no šī sprieduma 26.–38. punkta izriet, ka, ņemot vērā šīs normas priekšmetu un mērķi, vārdi “galīgais tiesas spriedums” pieļauj, ka tas tiek interpretēts tā, ka to var piemērot arī tādās kriminālprocesa izbeigšanas procedūrām bez jebkādas tiesas piedalīšanās, kādas tās ir pamata lietās.

43      Otrkārt, būdami tālu no prasības, lai Īstenošanas konvencijas 54. panta tiktu piemērots tikai spriedumiem vai kriminālprocesa izbeigšanas procedūrai, kas ietver tiesas piedalīšanos, Īstenošanas konvencijas 55. un 58. pants saskan ar tādu šīs normas interpretāciju, kāda izriet no šī sprieduma 26.–38. punkta.

44      Patiešām, pirmkārt, Īstenošanas konvencijas 55. pantam, jo tajā atļauts dalībvalstīm atkāpties no ne bis in idem principa piemērošanas attiecībā uz dažiem ierobežoti uzskaitītiem nodarījumiem, par kuriem pieņemti ārvalsts spriedumi, loģiski būtu jāattiecas uz tām pašām darbībām un procedūrām kā tās, ar kurām par minēto nodarījumu par personu var pieņemt “galīgo tiesas spriedumu” Īstenošanas konvencijas 54. panta nozīmē. Šāds secinājums ir obligāts jo vairāk tādēļ, ka Īstenošanas konvencijas 54. un 55. pantā lielākajā daļā valodu versiju šo darbību un procedūru apzīmēšanai izmantots viens un tas pats termins.

45      Otrkārt, Īstenošanas konvencijas 54. panta piemērošana kriminālprocesa izbeigšanas procedūrai, kāda tā ir pamata lietās, neatņem Īstenošanas konvencijas 58. pantam tā lietderīgo iedarbību. Saskaņā ar tās redakciju šī norma ļauj dalībvalstīm piemērot plašākus nacionālos noteikumus par tiem, kas paredzēti ne tikai Īstenošanas konvencijas 54. pantā, bet arī visos citos tās pantos, kas attiecas uz ne bis in idem principa piemērošanu. Turklāt tā viņām ne tikai ļauj to piemērot tiesu nolēmumiem, kas neietilpst minētā 54. panta piemērošanas jomā, bet vispārīgākā veidā atzīst tiesības piemērot valsts noteikumus, kuros šim principam tiek piešķirta plašāka piemērojamību vai kuros tā piemērošanai tiek paredzēti mazāk ierobežojoši nosacījumi, bez jebkāda sakara ar attiecīgo ārvalstu nolēmumu veidu.

46      Treškārt, attiecībā uz Līgumslēdzēju pušu gribu, kāda tā izriet no dažu valstu parlamentu dokumentiem attiecībā uz Īstenošanas konvencijas ratifikāciju vai Eiropas Kopienu dalībvalstu 1987. gada 25. maija Konvencijas par ne bis in idem principa piemērošanu, kuras 1. pantā ietverta norma, kas būtībā ir identiska Īstenošanas konvencijas 54. pantam, ratifikāciju, pietiek konstatēt, ka šie dokumenti ir sagatavoti pirms Šengenas acquis iekļaušanas Eiropas Savienības sistēmā ar Amsterdamas līgumu.

47      Visbeidzot, attiecībā uz Beļģijas valdības apgalvojumu, ka Īstenošanas konvencijas 54. panta piemērošana krimināltiesību darījumos varētu apdraudēt nodarījumā cietušā intereses, ir būtiski konstatēt, ka ne bis in idem principa, kāds tas izklāstīts šajā normā, vienīgās sekas ir izvairīties no tā, ka persona, par kuru ir pieņemts galīgais tiesas spriedums vienā dalībvalstī, tiktu atkal saukta pie kriminālatbildības par to pašu nodarījumu citā dalībvalstī. Šis minētais princips neliedz cietušajam vai jebkurai citai personai, kuru aizskārusi apsūdzētā uzvedība, uzsākt vai turpināt tiesvedību civiltiesiskā kārtā, lai panāktu ciestā kaitējuma atlīdzināšanu.

48      Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uz uzdotajiem jautājumiem ir jāatbild, ka ne bis in idem princips, kas paredzēts Īstenošanas konvencijas 54. pantā, attiecas arī uz tādām kriminālprocesa izbeigšanas procedūrām kā tās, par kurām ir runa pamata lietās, ar kurām kādas dalībvalsts prokuratūra bez tiesas piedalīšanās pabeidz kriminālprocesu, kas uzsākts šajā valstī, pēc tam, kad apsūdzētais ir izpildījis zināmus pienākumus un, konkrētāk, samaksājis zināmu prokuratūras noteiktu naudas summu.

 Par tiesāšanās izdevumiem

49      Tiesāšanās izdevumi, kas radušies Vācijas, Beļģijas, Francijas un Nīderlandes valdībām, kā arī Komisijai, kas iesniegušas apsvērumus Tiesai, nav atlīdzināmi. Attiecībā uz pamata lietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesas, un tās lemj par tiesāšanās izdevumiem.

Ar šādu pamatojumu

TIESA,

atbildot uz jautājumiem, ko tai iesniedza Oberlandesgericht Köln un Rechtbank van eerste aanleg te Veurne attiecīgi ar 2001. gada 30. marta un 4. maija rīkojumiem, nospriež:

Ne bis in idem princips, kas paredzēts Konvencijas, ar ko īsteno Šengenas 1985. gada 14. jūnija Nolīgumu starp Beniluksa Ekonomikas savienības valstu valdībām, Vācijas Federatīvās Republikas valdību un Francijas Republikas valdību par pakāpenisku kontroles atcelšanu pie kopīgām robežām, kas parakstīta Šengenā 1990. gada 19. jūnijā, 54. pantā, attiecas arī uz tādām kriminālprocesa izbeigšanas procedūrām, kādas tās ir pamata lietās, ar kurām kādas dalībvalsts prokuratūra bez tiesas piedalīšanās pabeidz kriminālprocesu, kas uzsākts šajā valstī, pēc tam, kad apsūdzētais ir izpildījis zināmus pienākumus un, konkrētāk, samaksājis zināmu prokuratūras noteiktu naudas summu.

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2003. gada 11. februārī.

* Tiesvedības valodas – vācu un holandiešu.