TIESAS SPRIEDUMS

2003. gada 10. jūlijā(1)

Eiropas Centrālā banka (ECB) – Lēmums 1999/726/EK par krāpšanas novēršanu – Kopienu finanšu interešu aizsardzība – Eiropas Birojs krāpšanas apkarošanai (OLAF) – Regula (EK) Nr. 1073/1999 – Piemērojamība attiecībā uz ECB – Iebilde par prettiesiskumu – Pieņemamība – ECB neatkarība – EKL 108. pants – Tiesiskais pamats – EKL 280. pants – Apspriešanās ar ECB – EKL 105. panta 4. punkts – Samērīgums

Lieta C‑11/00

Eiropas Kopienu Komisija, ko sākotnēji pārstāvēja K. V. A. Timmermanss [C. W. A. Timmermans], H. P. Hartvigs [H. P. Hartvig] un U. Velkers [U. Wölker], bet vēlāk – Ž. L. Devo [J.‑L. Dewost], H. P. Hartvigs un U. Velkers, pārstāvji, kuri norādījuši adresi Luksemburgā,

prasītāja,

ko atbalsta

Nīderlandes Karaliste, ko sākotnēji pārstāvēja M. A. Fīrstrā [M. A. Fierstra], bet vēlāk – J. van Bakela [J. van Bakel], pārstāvji,

Eiropas Parlaments, ko pārstāv J. Šū [J. Schoo] un H. Deintjers Tebenss [H. Duintjer Tebbens], pārstāvji, kas norādīja adresi Luksemburgā,

un

Eiropas Savienības Padome, ko pārstāv Ž. Osāna [J. Aussant], F. van Kreienests [F. van Craeyenest] un F. Antons [F. Anton], pārstāvji, kas norādīja adresi Luksemburgā,

personas, kas iestājušās lietā,

pret

Eiropas Centrālo banku, ko pārstāv A. Saincs de Vikunja [A. Sàinz de Vicuña] un K. Ziljoli [C. Zilioli], pārstāvji, kam palīdz A. Dešvuds [A. Dashwood], barrister, kas norādīja adresi Luksemburgā,

atbildētāju,

par prasību atcelt Eiropas Centrālās bankas 1999. gada 7. oktobra Lēmumu 1999/726/EK par krāpšanas novēršanu (ECB/1999/5) (OV L 291, 36. lpp.).

TIESA

šādā sastāvā: priekšsēdētājs G. K. Rodrigess Iglesiass [G. C. Rodríguez Iglesias], palātu priekšsēdētāji Ž. P. Puisošē [J.‑P. Puissochet], M. Vatelē [M. Wathelet] un R. A. Šintgens [R. A. Schintgen], tiesneši K. Gulmans [C. Gulmann], D. A. O. Edvards [D. A. O. Edward], A. La Pergola [A. La Pergola] (referents), P. Janns [P. Jann], V. Skouris [V. Skouris], F. Makena [F. Macken], N. Kolnerika [N. Colneric], S. fon Bārs [S. von Bahr] un A. Ross [A. Rosas],

ģenerāladvokāts F. Dž. Džeikobss [F. J. Jacobs],

sekretārs R. Grass [R. Grass],

ņemot vērā ziņojumu tiesas sēdē,

noklausījusies lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumus 2002. gada 3. jūlija tiesas sēdē, kurā Komisiju pārstāvēja M. Petī [M. Petite], pārstāvis, Nīderlandes Karalisti – N. Bels [N. Bel], pārstāvis, Parlamentu – J. Šū un H. Deintjers Tebenss, Padomi – Ž. Osāna, F. van Kreienests un F. Antons un Eiropas Centrālo banku –A. Saincs de Vikunja, K. Ziljoli un A. Dešvuds,

noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus 2002. gada 3. oktobra tiesas sēdē,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1        Ar prasības pieteikumu, kas Tiesā iesniegts 2000. gada 14. janvārī, Eiropas Kopienu Komisija saskaņā ar EKL 230. pantu cēla prasību par Eiropas Centrālās bankas 1999. gada 7. oktobra Lēmumu 1999/726/EK par krāpšanas novēršanu (ECB/1999/5) (OV L 291, 36. lpp.) (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”).

2        Ar Tiesas priekšsēdētāja 2000. gada 7. septembra rīkojumiem Nīderlandes Karalistei, Eiropas Parlamentam un Eiropas Savienības Padomei tika atļauts iestāties lietā Komisijas prasījumu atbalstam.

 Atbilstošās tiesību normas

 Primārie tiesību akti

3        Saskaņā ar EKL 2. pantu:

“Nodibinot kopēju tirgu un ekonomisku un monetāru savienību, kā arī īstenojot kopēju politiku vai 3. un 4. pantā minētās darbības, Kopienas uzdevums ir veicināt harmonisku, līdzsvarotu un noturīgu saimnieciskās darbības attīstību, panākt augstu nodarbinātības un sociālās aizsardzības līmeni, vīriešu un sieviešu vienlīdzību, noturīgu izaugsmi bez inflācijas, augstu konkurētspējas un ekonomiskās konverģences pakāpi, augstu vides kvalitātes aizsardzības un uzlabošanas pakāpi, paaugstināt dzīves līmeni un dzīves kvalitāti, kā arī panākt ekonomisku un sociālu kohēziju un solidaritāti starp dalībvalstīm.”

4        EKL 4. pantā noteikts šādi:

“1. Lai sasniegtu 2. pantā izvirzītos mērķus, dalībvalstu un Kopienas darbība saskaņā ar šo Līgumu un tajā ietverto grafiku paredz izstrādāt ekonomikas politiku, kas balstās uz dalībvalstu ekonomikas politiku precīzu koordināciju, iekšējo tirgu un kopēju mērķu definēšanu un kuru īsteno saskaņā ar principu, kas paredz atvērta tirgus ekonomiku, kurā pastāv brīva konkurence.

2. Līdztekus iepriekšminētajam, kā arī saskaņā ar šo Līgumu un tajā ietverto grafiku un procedūrām šīs darbības paredz arī neatsaucami fiksēt valūtas kursus, lai varētu ieviest vienotu valūtu – Eiropas valūtas vienību (ECU), kā arī noteikt un veidot vienotu monetāru politiku un valūtas maiņas kursa politiku, kuras galvenais mērķis ir uzturēt stabilas cenas un, neietekmējot šo mērķi, atbalstīt Kopienas vispārējo ekonomikas politiku saskaņā ar principu, kas paredz atvērta tirgus ekonomiku, kurā pastāv brīva konkurence.

3. Šīs dalībvalstu un Kopienas darbības saskan ar šādiem pamatprincipiem: stabilas cenas, stabila valsts finanšu un monetārā sistēma un stabila maksājumu bilance.”

5        EKL 8. pantā noteikts šādi:

“Saskaņā ar šajā Līgumā noteiktajām procedūrām izveido Eiropas Centrālo banku sistēmu (še turpmāk “ECBS”) un Eiropas Centrālo banku (še turpmāk “ECB”); ECBS un ECB darbojas saskaņā ar pilnvarām, ko tām piešķir šis Līgums un tam pievienotie ECBS un ECB Statūti (še turpmāk “ECBS Statūti”).”

6        EKL 105. panta 1.–4. punktā noteikts šādi:

“1.      ECBS galvenais mērķis ir uzturēt cenu stabilitāti. Neie­tekmējot šo mērķi, ECBS atbalsta vispārējo ekonomikas politiku Kopienā, lai palīdzētu sasniegt Kopienas mērķus, kas noteikti šā Līguma 2. pantā. ECBS darbojas saskaņā ar principu, kas pa­redz atvērta tirgus ekonomiku, kurā pastāv brīva konkurence, veicinot resursu efektīvu sadali, kā arī ievēro šā Līguma 4. pantā noteiktos principus.

2.      Galvenie uzdevumi, kas jāīsteno Eiropas Centrālo banku sistēmā, ir šādi:

–        definēt un īstenot Kopienas monetāro politiku;

–        veikt valūtas maiņas operācijas atbilstīgi 109. pantam;

–        turēt un pārvaldīt dalībvalstu oficiālās ārvalstu valūtas rezerves;

–        veicināt norēķinu sistēmu vienmērīgu darbību.

[..]

4.      Ar ECB apspriežas:

–        par visiem ierosinātiem Kopienas aktiem, kas ir ECB kompetencē;

[..].”

7        EKL 108. pantā paredzēts šādi:

“Ne ECB, ne kādas valsts centrālā banka, ne arī kāds to lēmējinstanču loceklis, īstenojot pilnvaras un veicot uzdevumus un pienākumus, ko uzliek šis Līgums un ECBS Statūti, nelūdz un nepieņem norādījumus no Kopienas iestādēm vai struktūrām, no kādas dalībvalsts valdības vai no kādas citas struktūras. Kopienas iestādes un organizācijas un dalībvalstu valdības apņemas ievērot šo principu un nemēģināt iespaidot ECB vai valstu centrālo banku lēmējinstanču locekļus, kad viņi veic amata pienākumus.”

8        EKL 280. panta 1. un 4. punktā paredzēts šādi:

“1.      Kopiena un dalībvalstis apkaro krāpšanu un citādu nelikumīgu rīcību, kas apdraud Kopienas finanšu intereses, saskaņā ar šo pantu veicot pasākumus, kuriem jāattur no šādas rīcības, kā arī jānodrošina efektīva aizsardzība dalībvalstīs.

[..]

4.      Lai panāktu efektīvu un līdzvērtīgu aizsardzību dalībvalstīs, Padome saskaņā ar 251. pantā minēto procedūru, apspriedusies ar Revīzijas palātu, paredz novēršanas un apkarošanas pasākumus cīņai pret krāpšanu, kas apdraud Kopienas finanšu intereses. Šie pasākumi neattiecas uz dalībvalstu krimināllikumu piemērošanu vai tiesvedību dalībvalstīs.”

9        EKL 287. pantā noteikts šādi:

“Kopienas iestāžu locekļi, Kopienas komiteju locekļi, ierēdņi un pārējie Kopienas darbinieki, arī beiguši pienākumu izpildi, nedrīkst izpaust informāciju, uz ko attiecas pienākums glabāt dienesta noslēpumus, jo īpaši informāciju par uzņēmumiem, to darījumu attiecībām un to ražošanas izmaksām.”

10      ECBS Statūti ir ietverti Protokolā, kas pievienots EKL. To 12. panta 3. punktā noteikts šādi:

“ECB Padome pieņem reglamentu, kas nosaka ECB un tās lēmējinstanču iekšējo uzbūvi.”

11      ECBS Statūtu 27. pantā “Revīzijas” noteikts šādi:

“27.1. ECB un valstu centrālo banku pārskatus pārbauda ECB Padomes ieteikti un Padomes apstiprināti pieaicināti neatkarīgi revidenti. Revidenti ir pilnvaroti pārbaudīt visus ECB un valstu centrālo banku grāmatvedības dokumentus un pārskatus un iegūt pilnīgu informāciju par to darījumiem.

27.2. Šā Līguma 248. pants attiecas tikai uz ECB vadības darbības efektivitātes pārbaudi.”

12      ECBS Statūtu 36.1. pantā noteikts šādi:

“ECB Padome pēc Valdes priekšlikuma izstrādā ECB personāla darba līgumus.”

 Sekundārie tiesību akti

13      Eiropas Birojs krāpšanas apkarošanai (turpmāk tekstā – “OLAF”) tika izveidots ar Komisijas 1999. gada 29. aprīļa Lēmumu 1999/352/EK, EOTK, Euratom, ar ko izveido Eiropas Biroju krāpšanas apkarošanai (OLAF) (OV L 136, 20. lpp.), kas pieņemts, pamatojoties uz EK līguma 162. pantu (tagadējais EKL 218. pants), EOTK līguma 16. pantu un EAEK līguma 131. pantu.

14      Lēmuma 1999/352 2. panta, kurā paredzēti OLAF uzdevumi, 1. punktā noteikts šādi:

“Birojs īsteno Komisijas pilnvaras ārējo administratīvo izmeklēšanu jomā ar mērķi pastiprināt cīņu pret krāpšanu, korupciju un jebkuru citu nelikumīgu darbību, kas negatīvi ietekmē Kopienas finanšu intereses, kā arī pret jebkuru citu nodarījumu vai darbību, kas pārkāpj Kopienas noteikumus.

Birojs ir atbildīgs par iekšējo administratīvo izmeklēšanu veikšanu, kas paredzētas:

a)      lai cīnītos pret krāpšanu, korupciju un jebkuru citu nelikumīgu darbību, kas negatīvi ietekmē Kopienas finanšu intereses,

b)      lai izmeklētu ar profesionālās darbības veikšanu saistītus nopietnus faktus, ko varētu uzskatīt par Kopienas ierēdņu pienākumu nepildīšanu, attiecībā uz ko var uzsākt disciplināras un, attiecīgos gadījumos, kriminālprocesuālas darbības, vai par iestāžu un struktūru locekļu, struktūru vadītāju vai iestāžu un struktūru personāla locekļu, uz ko neattiecas Eiropas Kopienu Civildienesta noteikumi un Kopienu pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtība, analogu pienākumu nepildīšanu.

Birojs īsteno Komisijas pilnvaras, ko nosaka noteikumi, kuri pieņemti saskaņā ar Līgumiem un tajos ietvertajiem ierobežojumiem un nosacījumiem.

Komisija vai citas iestādes un struktūras var Birojam uzticēt izmeklēšanas citās jomās.”

15      Lēmuma 1999/352 3. pantā noteikts šādi:

“Birojs 2. panta 1. punktā minētās izmeklēšanas pilnvaras īsteno pilnīgi neatkarīgi. Īstenojot šīs pilnvaras, Biroja direktors ne lūdz, ne pieņem Komisijas, kādas valdības vai kādas citas iestādes vai struktūras norādījumus.”

16      Lēmuma 1999/352 4. pantā noteikts šādi:

“Ar šo tiek nodibināta Uzraudzības komiteja, kuras sastāvu un pilnvaras nosaka Kopienas likumdevējs. Šī komiteja atbild par Biroja izmeklēšanas funkciju veikšanas regulāru uzraudzību.”

17      Lēmuma 1999/352 5. pantā noteikts šādi:

“1.      Biroju vada direktors, ko Komisija pēc apspriešanās ar Eiropas Parlamentu un Padomi ieceļ uz pieciem gadiem, direktoru var vienreiz iecelt amatā atkārtoti. [..]

2.      Komisija attiecībā uz direktoru īsteno iecēlējai iestādei piešķirtās pilnvaras. Pasākumus saskaņā ar Eiropas Kopienu Civildienesta noteikumu 87., 88. un 90. pantu pēc apspriešanās ar Uzraudzības komiteju veic ar pamatotu Komisijas lēmumu. Par lēmumu informē Eiropas Parlamentu un Padomi.”

18      Lēmuma 1999/352 6. pantā noteikts šādi:

“1.      Biroja direktors attiecībā uz Biroja personālu īsteno Eiropas Kopienu Civildienesta noteikumos piešķirtās pilnvaras iecelt amatā un Kopienu pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtībā piešķirtās pilnvaras noslēgt darba līgumus. [..]

2.      Pēc apspriešanās ar Uzraudzības komiteju direktors nosūta Budžeta jautājumu ģenerāldirektoram provizorisku budžeta projektu ierakstīšanai vispārējā gada budžeta īpašā Biroja pozīcijā.

3.      Direktors darbojas kā kredītrīkotājs, īstenojot budžeta A daļas īpašo pozīciju, kas attiecas uz Biroju, un budžeta B daļas īpašās krāpšanas apkarošanas pozīcijas. [..]

4.      Komisijas lēmumus par Biroja iekšējo organizāciju tam piemēro tiktāl, cik tie ir saderīgi ar Kopienas likumdevējas iestādes pieņemtajiem noteikumiem attiecībā uz Biroju, ar šo lēmumu un ar sīki izstrādātiem tā īstenošanas noteikumiem.”

19      Saskaņā ar Lēmuma 1999/352 7. pantu “lēmums stājas spēkā dienā, kad stājas spēkā Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) par izmeklēšanu, ko veic Eiropas Birojs krāpšanas apkarošanai”.

20      Eiropas Parlamenta un Padomes 1999. gada 25. maija Regula (EK) Nr. 1073/1999 par izmeklēšanu, ko veic Eiropas Birojs krāpšanas apkarošanai (OLAF) (OV L 136, 1. lpp.), ir pieņemta, pamatojoties uz EKL 280. pantu.

21      Regulas preambulas pirmajos četros apsvērumos ir noteikts šādi:

“1)      tā kā iestādes un dalībvalstis pievērš lielu uzmanību Kopienas finanšu interešu aizsardzībai un cīņai pret krāpšanu un citām nelikumīgām darbībām, kas kaitē Kopienas finanšu interesēm; [..]

2)      tā kā Kopienu finanšu interešu aizsardzība nozīmē ne vien budžeta apropriāciju pārvaldīšanu, bet arī visus pasākumus, kas ietekmē vai var ietekmēt Kopienu aktīvus;

3)      tā kā šā mērķa sasniegšanai ir pilnīgi jāizmanto visi pieejamie līdzekļi, īpaši sakarā ar Kopienai uzticētajiem izmeklēšanas pienākumiem; [..]

4)      tā kā, lai uzlabotu krāpšanas apkarošanas līdzekļus, ievērojot iestāžu iekšējās organizācijas autonomijas principu, Komisija ar Lēmumu 1999/352/EK, EOTK, Euratom kā savu nodaļu ir izveidojusi Eiropas Biroju krāpšanas apkarošanai (še turpmāk “Birojs”), kas atbild par administratīvas krāpšanas izmeklēšanu; tā kā Komisija ir piešķīrusi Birojam pilnīgu neatkarību izmeklēšanas uzdevumu veikšanā.”

22      Regulas Nr. 1073/1999 septītajā apsvērumā ir noteikts, ka, “ņemot vērā to, ka pastiprināti jāapkaro krāpšana, korupcija un citas nelikumīgas darbības, kas kaitē Kopienas finanšu interesēm, Birojam ir jāspēj veikt iekšēju izmeklēšanu visās iestādēs, organizācijās, birojos un aģentūrās, kuru izveidošanu nosaka EK un Euratom līgumi, vai kuras ir izveidotas, pamatojoties uz šiem līgumiem”.

23      Regulas desmitajā apsvērumā ir noteikts, ka “ir jāveic saskaņā ar Līgumu, un jo īpaši saskaņā ar Protokolu par privilēģijām un imunitāti Eiropas Kopienās, ievērojot Civildienesta noteikumus un pārējo Eiropas Kopienu darbinieku nodarbināšanas kārtību (še turpmāk “Civildienesta noteikumi”) un pilnībā ievērojot cilvēktiesības un pamatbrīvības, īpaši taisnīguma principu, ievērojot iesaistīto personu tiesības izteikt savus uzskatus par faktiem, kas uz tām attiecas, un ievērojot principu, ka izmeklēšanas secinājumi var pamatoties vienīgi uz elementiem, kam ir pierādījumu vērtība; tā kā tālab iestādēm, organizācijām, birojiem un aģentūrām ir jāizstrādā noteikumi, saskaņā ar kuriem veic tādas iekšējās izmeklēšanas; tā kā attiecīgi būtu jāgroza Civildienesta noteikumi, lai noteiktu ierēdņu un pārējo darbinieku tiesības un pienākumus sakarā ar iekšējo izmeklēšanu”.

24      Regulas Nr. 1073/1999 12. apsvērumā ir noteikts, ka, “lai nodrošinātu Biroja neatkarību, veicot šajā regulā paredzētos uzdevumus, tā direktoram ir jādod tiesības sākt izmeklēšanu pēc savas ierosmes”.

25      Regulas Nr. 1073/1999 18. apsvērumā ir noteikts, ka “administratīva izmeklēšana būtu jāveic Biroja direktora vadībā pilnīgi neatkarīgi gan no iestādēm, organizācijām, birojiem un aģentūrām, gan no Uzraudzības komitejas”.

26      Regulas Nr. 1073/1999 21. apsvērumā ir noteikts, ka “tas, ka neatkarīgam Birojam uztic uzdevumu veikt ārēju administratīvu izmeklēšanu šajā jomā, pilnīgi atbilst Līguma 5. pantā izklāstītajam subsidiaritātes principam; tā kā Biroja darbība varētu pastiprināt cīņu pret krāpšanu, korupciju un citām nelikumīgām darbībām, kas ietekmē Kopienas finanšu intereses, un tādēļ Biroja darbība ir saderīga ar proporcionalitātes principu”.

27      Regulas Nr. 1073/1999 1. pantā paredzēts šādi:

“1.      Lai pastiprināti apkarotu krāpšanu, korupciju un citas nelikumīgas darbības, kas ietekmē Kopienas finanšu intereses, ar Komisijas Lēmumu 1999/352/EK, EOTK, Euratom nodibinātais Eiropas Birojs krāpšanas apkarošanai (še turpmāk “Birojs”) īsteno izmeklēšanas pilnvaras, kas piešķirtas Komisijai saskaņā ar Kopienas noteikumiem, regulām un nolīgumiem, kuri šajās jomās ir spēkā.

[..]

3.      Iestādēs, organizācijās, birojos un aģentūrās, kuru izveidošanu paredz Līgumi vai kuras ir izveidotas, pamatojoties uz šiem Līgumiem (še turpmāk “iestādes, organizācijas, biroji un aģentūras”), Birojs veic administratīvu izmeklēšanu,

–        lai apkarotu krāpšanu, korupciju un citas nelikumīgas darbības, kas ietekmē Eiropas Kopienas finanšu intereses,

–        lai šajā nolūkā izmeklētu nopietnus jautājumus, kas attiecas uz profesionālo pienākumu veikšanu, piemēram, ierēdņu un citu Kopienas darbinieku nolaidība pienākumu pildīšanā, kas var būt cēlonis disciplinārlietai vai krimināllietai, vai līdzīgus pārkāpumus pienākumu pildīšanā, ko izdarījuši iestāžu un organizāciju locekļi, biroju vai aģentūru vadītāji vai iestāžu, organizāciju, biroju vai aģentūru darbinieki, uz kuriem neattiecas Eiropas Kopienu Civildienesta noteikumi un pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtība.”

28      Regulas Nr. 1073/1999 2. pantā paredzēts šādi:

“Šajā regulā “administratīva izmeklēšana” (še turpmāk “izmeklēšana”) ir visas inspekcijas, pārbaudes un citi pasākumi, ko Biroja darbinieki veic, pildot savus pienākumus saskaņā ar 3. un 4. pantu, lai sasniegtu 1. pantā izklāstītos mērķus un lai, vajadzības gadījumā, konstatētu izmeklējamo darbību nelikumību. Šī izmeklēšana neietekmē dalībvalstu pilnvaras ierosināt krimināllietas.”

29      Regulas Nr. 1073/1999 4. pantā ar nosaukumu “Iekšējā izmeklēšana” paredzēts šādi:

“1.      Šīs regulas 1. pantā minētajās jomās Birojs veic administratīvu izmeklēšanu iestādēs, organizācijās, birojos un aģentūrās (še turpmāk “iekšējā izmeklēšana”).

Šo iekšējo izmeklēšanu veic saskaņā ar Līgumu noteikumiem, jo īpaši saskaņā ar Protokolu par privilēģijām un imunitāti Eiropas Kopienās, un atbilstīgi ievērojot Civildienesta noteikumus, saskaņā ar nosacījumiem un procedūrām, kas paredzētas šajā regulā un iestāžu, organizāciju, biroju un aģentūru pieņemtajos lēmumos. Iestādes savstarpēji apspriežas par noteikumiem, kas jāpieņem ar šādiem lēmumiem.

2.      Ja tiek ievēroti 1. punktā minētie noteikumi:

–        Birojam ir tiesības tūlīt un bez brīdinājuma piekļūt jebkurai iestāžu, organizāciju, biroju un aģentūru informācijai un telpām. Birojam ir tiesības pārbaudīt iestāžu, organizāciju, biroju un aģentūru grāmatvedības pārskatus. Birojs var saņemt jebkura dokumenta kopijas vai izrakstus, vai arī jebkura informācijas nesēja saturu, kas ir iestāžu, organizāciju, biroju un aģentūru rīcībā, un vajadzības gadījumā uzņemties šādu dokumentu vai informācijas glabāšanu, lai nodrošinātos pret to zaudējuma iespēju,

–        Birojs no iestāžu un organizāciju locekļiem, no biroju un aģentūru vadītājiem un no iestāžu, organizāciju, biroju un aģentūru darbiniekiem var lūgt mutisku informāciju.

[..]

4.      Vienmēr, kad Biroja darbinieki veic izmeklēšanu iestāžu, organizāciju, biroju un aģentūru telpās, izskata dokumentus vai lūdz informāciju, kas ir to rīcībā, viņi šādas iestādes, organizācijas, birojus un aģentūras par to informē.

5.      Ja izmeklēšana atklāj, ka loceklis, vadītājs, ierēdnis vai cits darbinieks var būt personiski līdzdalīgs, par to informē attiecīgo iestādi, organizāciju, biroju vai aģentūru, kurai viņš ir piederīgs.

Ja izmeklēšanai vajadzīga pilnīga slepenība vai ir vajadzīgi izmeklēšanas līdzekļi, kas ir valsts tiesu iestāžu kompetencē, šādas informācijas sniegšanu var atlikt.

6.      Neskarot Līgumu noteikumus, jo īpaši Protokolu par privilēģijām un imunitāti Eiropas Kopienās un Civildienesta noteikumus, lēmumos, kas saskaņā ar 1. punktu jāpieņem katrai iestādei, organizācijai, birojam vai aģentūrai, jo īpaši ir jāietver noteikumi, kas attiecas uz:

a)      iestāžu un organizāciju locekļu, ierēdņu un pārējo darbinieku, kā arī biroju un aģentūru vadītāju, ierēdņu un pārējo darbinieku pienākumu sadarboties ar Biroja darbiniekiem un sniegt viņiem informāciju;

b)      procedūrām, kas jāievēro Biroja darbiniekiem, veicot iekšējo izmeklēšanu, un to personu tiesību garantijām, uz kurām attiecas iekšējā izmeklēšana.”

30      Regulas Nr. 1073/1999 5. panta otrajā daļā noteikts šādi:

“Ārējo izmeklēšanu sāk ar Biroja direktora lēmumu pēc viņa ierosmes vai pēc attiecīgās dalībvalsts lūguma. Iekšējo izmeklēšanu sāk ar Biroja direktora lēmumu pēc viņa ierosmes vai pēc tās iestādes, organizācijas, biroja vai aģentūras lūguma, kurā ir jāveic izmeklēšana.”

31      Regulas 6. pantā ar nosaukumu “Izmeklēšanas procedūra” noteikts šādi:

“1.      Izmeklēšanu vada Biroja direktors.

2.      Biroja darbinieki veic savus uzdevumus, uzrādot rakstisku pilnvarojumu, kurā norādīta viņu identitāte un kompetence.

3.      Biroja darbiniekiem katrā izmeklēšanā ir direktora izdots rakstisks pilnvarojums, kurā norādīts izmeklēšanas priekšmets.

4.      Inspekcijās un pēkšņās pārbaudēs Biroja darbinieki ievēro noteikumus un praksi, kas reglamentē attiecīgās dalībvalsts ierēdņu darbību, un ievēro Civildienesta noteikumus un 4. panta 1. punkta otrajā daļā minētos lēmumus.

5.      Izmeklēšanu veic nepārtraukti laikā, kam jābūt samērīgam ar lietas apstākļiem un sarežģītību.

6.      Dalībvalstis nodrošina to, ka to kompetentās iestādes saskaņā ar attiecīgās valsts noteikumiem sniedz vajadzīgo atbalstu, lai Biroja darbinieki varētu veikt savu uzdevumu. Iestādes un organizācijas nodrošina to, ka to locekļi un darbinieki sniedz vajadzīgo palīdzību, lai Biroja darbinieki varētu veikt savu uzdevumu; biroji un aģentūras nodrošina to, ka to vadītāji un darbinieki rīkojas tāpat.”

32      Regulas Nr. 1073/1999 7. pantā ar nosaukumu “Pienākums informēt Biroju” noteikts šādi:

“1.      Iestādes, organizācijas, biroji un aģentūras tūlīt nosūta Birojam visu informāciju, kas attiecas uz iespējamiem krāpšanas vai korupcijas gadījumiem vai jebkuru citu nelikumīgu darbību.

2.      Iestādes, organizācijas, biroji un aģentūras un – ja attiecīgās valsts tiesību akti to paredz – dalībvalstis pēc Biroja lūguma vai pēc savas ierosmes nosūta ikvienu dokumentu vai informāciju, kas ir to rīcībā un attiecas uz kārtējo iekšējo izmeklēšanu.

[..]

3.      Iestādes, organizācijas, biroji un aģentūras un – ja attiecīgās valsts tiesību akti to paredz – dalībvalstis nosūta Birojam arī ikvienu citu dokumentu vai informāciju, kas ir to rīcībā un ko tās uzskata par noderīgu, apkarojot krāpšanu, korupciju un citas nelikumīgas darbības, kas ietekmē Kopienas finanšu intereses.”

33      Regulas 8. panta ar nosaukumu “Konfidencialitāte un datu aizsardzība” 2. un 4. punktā noteikts šādi:

“2.      Neatkarīgi no tā, kādā formā veikta iekšējā izmeklēšana, tajā nodotā vai iegūtā informācija ir profesionāls noslēpums un to aizsargā noteikumi, kas attiecas uz Eiropas Kopienu iestādēm.

Šādu informāciju var darīt zināmu tikai tām personām Eiropas Kopienu vai dalībvalstu iestādēs, kurām šī informācija ir jāzina amata pienākumu veikšanai, un to var izmantot tikai tam, lai novērstu krāpšanu, korupciju vai kādu citu nelikumīgu darbību.

[..]

4.      Biroja direktors un 11. pantā minētās Uzraudzības komitejas locekļi nodrošina šā panta un Līguma 286. un 287. panta piemērošanu.”

34      Regulas 9. pantā noteikts:

“1.      Kad pabeigta Biroja veiktā izmeklēšana, Birojs direktora vadībā sagatavo ziņojumu, kurā norāda konstatētos faktus, finanšu zaudējumus, ja tādi ir, un izmeklēšanas secinājumus, tostarp Biroja direktora ieteikumus par turpmāku rīcību.

2.      Sagatavojot šādus ziņojumus, ņem vērā attiecīgās dalībvalsts tiesību aktos noteiktās procedūras prasības. Tā sagatavoti ziņojumi kļūst par pierādījumiem administratīvās lietās vai tiesvedībā tajā dalībvalstī, kurā šo ziņojumu izmantošana izrādās vajadzīga, tieši tāpat un ar tādiem pašiem nosacījumiem, kā attiecīgās valsts administratīvo inspektoru sagatavotie administratīvie ziņojumi. Uz tiem attiecas tādi paši vērtēšanas noteikumi kā tie, ko piemēro valsts administratīvo inspektoru sagatavotiem administratīviem ziņojumiem, un tiem ir tāda pati vērtība kā šādiem ziņojumiem.

[..]

4.      Pēc iekšējās izmeklēšanas sagatavotus ziņojumus un jebkurus citus dokumentus, kas ar to saistīti, nosūta attiecīgajai iestādei, organizācijai, birojam vai aģentūrai. Iestāde, organizācija, birojs vai aģentūra veic tādus pasākumus, īpaši disciplinārus pasākumus vai prasības ierosināšanu tiesā, kādus prasa šīs izmeklēšanas rezultāti, un par to ziņo Biroja direktoram termiņā, kādu tas noteicis sava ziņojuma secinājumos.”

35      Regulas Nr. 1073/1999 11. pantā paredzēts šādi:

“1.      Uzraudzības komiteja stiprina Biroja neatkarību, pastāvīgi uzraugot izmeklēšanas uzdevumu īstenošanu.

[..]

2.      Tajā ir piecas neatkarīgas pieaicinātas personas, kurām ir vajadzīgā kvalifikācija, lai attiecīgās valstīs tās varētu iecelt vadošos amatos, kas saistīti ar Biroja darbības jomām. Šīs personas, savstarpēji vienojoties, ieceļ Eiropas Parlaments, Padome un Komisija.

[..]

5.      Pildot savus pienākumus, viņi nelūdz un nepieņem nevienas valdības vai iestādes, organizācijas, biroja vai aģentūras norādījumus.

[..]

7.      Direktors katru gadu nosūta Uzraudzības komitejai šīs regulas 1. pantā minēto Biroja darbības programmu. Direktors regulāri informē Komiteju par Biroja darbību, tā veikto izmeklēšanu, izmeklēšanas rezultātiem un rīcību sakarā ar tiem. Ja izmeklēšana ir turpinājusies ilgāk par deviņiem mēnešiem, direktors informē Uzraudzības komiteju par iemesliem, kādēļ vēl nav bijis iespējams pabeigt izmeklēšanu, un par paredzēto pabeigšanas laiku. Direktors informē komiteju par gadījumiem, kad attiecīgā iestāde, organizācija, birojs vai aģentūra nav ievērojusi sniegtos ieteikumus. Direktors informē komiteju par gadījumiem, kad informācija ir jānosūta dalībvalsts tiesu iestādēm.

8.      Uzraudzības komiteja par savu darbību pieņem vismaz vienu ziņojumu gadā, ko tā nosūta iestādēm. Komiteja par Biroja veikto izmeklēšanu un par rīcību sakarā ar to var iesniegt ziņojumus Eiropas Parlamentam, Padomei, Komisijai un Revīzijas palātai.”

36      Regulas Nr. 1073/1999 12. pantā runa ir par OLAF direktora amatu. Tajā ir atspoguļoti atsevišķi Lēmuma 1999/352 apsvērumi, kā arī 3. punktā noteikts šādi:

“Pildot savus pienākumus, direktors nelūdz un nepieņem nevienas valdības vai iestādes, organizācijas, biroja vai aģentūras norādījumus par to, kā sākt un veikt ārējo un iekšējo izmeklēšanu vai sagatavot ziņojumus pēc šādas izmeklēšanas. Ja direktors uzskata, ka kāds Komisijas veikts pasākums padara apšaubāmu viņa neatkarību, viņam ir tiesības griezties Tiesā ar prasību pret savu iestādi.

Direktors regulāri ziņo Eiropas Parlamentam, Padomei, Komisijai un Revīzijas palātai par Biroja veiktās izmeklēšanas secinājumiem, ievērojot šīs izmeklēšanas konfidencialitāti, attiecīgo personu likumīgās tiesības un, vajadzības gadījumā, attiecīgās valsts noteikumus, kas attiecas uz tiesvedību.

Iepriekšminētās iestādes nodrošina Biroja veiktās izmeklēšanas konfidencialitātes un attiecīgo personu likumīgo tiesību ievērošanu un, ja ir sākta tiesvedība, visu to attiecīgās valsts noteikumu stingru ievērošanu, kuri attiecas uz šādu tiesvedību.”

37      Saskaņā ar Regulas 14. pantu:

“Līdz Civildienesta noteikumu grozījumiem, pamatojoties uz šo pantu, Biroja direktoram ikviens ierēdnis vai cits Eiropas Kopienas darbinieks saskaņā ar Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punktā izklāstītajām procedūrām var iesniegt sūdzību par Biroja rīcību, kas veikta kā daļa no iekšējās izmeklēšanas un kas viņu nelabvēlīgi ietekmē. Lēmumiem, kas pieņemti, ievērojot šādas sūdzības, piemēro Civildienesta noteikumu 91. pantu.

Iepriekšminētos noteikumus analogi piemēro iestāžu, organizāciju, biroju un aģentūru darbiniekiem, uz ko neattiecas Civildienesta noteikumi.”

38      1999. gada 25. maijā Parlaments, Padome un Komisija noslēdza iestāžu nolīgumu par iekšējo izmeklēšanu, ko veic Eiropas Birojs krāpšanas apkarošanai (OLAF) (OV L 136, 15. lpp.; turpmāk tekstā – “iestāžu nolīgums”). Ar šo nolīgumu iestādes vienojās “pieņemt noteikumus, kas būtu īstenošanas pasākumi, lai nodrošinātu OLAF veiktās izmeklēšanas iestādes iekšienē nevainojamu darbību” un “izstrādāt šādus noteikumus un padarīt tos par nekavējoši piemērojamiem, pieņemot iekšēju lēmumu saskaņā ar šim nolīgumam pievienoto paraugu, un nenovirzīties no šā parauga, izņemot, ja pašu īpašo prasību dēļ šāda novirze ir tehniski nepieciešama”.

39      Iestāžu nolīgumā noteikts, ka “ar šo citas struktūras, iestādes, biroji un aģentūras, kas ir izveidotas ar Eiropas Kopienas vai Eiropas Atomenerģijas kopienas dibināšanas līgumu vai, pamatojoties uz tiem, tiek aicinātas pievienoties šim nolīgumam, nosūtot deklarāciju, kas adresēta kopīgi parakstītājiestāžu priekšsēdētājiem”.

 Apstrīdētais lēmums

40      Apstrīdēto lēmumu pieņēma ECB Padome, pamatojoties uz ECBS Statūtu 12.3. pantu.

41      Pirmie astoņi apstrīdētā lēmuma preambulas apsvērumi ir šādi:

“1)      tā kā ECB kopā ar Eiropas Kopienu iestādēm un dalībvalstīm uzskata par ļoti svarīgu Kopienas finanšu interešu aizsardzību un centienus apkarot krāpšanu un citas prettiesiskas darbības, kas kaitē Kopienas finanšu interesēm;

2)      tā kā Eiropadomes sanāksme Ķelnē 1999. gada jūnijā uzskatīja par ārkārtīgi vēlamu, ka ECB pievienotos Eiropas Kopienas iestādēm centienos apkarot krāpšanu Eiropas Savienībā;

3)      tā kā ECB uzskata par ļoti svarīgu savu finanšu interešu aizsardzību un centienus apkarot krāpšanu un citas prettiesiskas darbības, kas kaitē tās finanšu interesēm;

4)      tā kā ir pilnībā jāizmanto visi pieejamie līdzekļi, lai sasniegtu šos mērķus, īpaši saistībā ar izmeklēšanas pienākumiem, kas nodoti ECB un Eiropas Kopienu iestādēm, saglabājot pašreizējo pienākumu sadali un līdzsvaru ECB un Eiropas Kopienu iestāžu starpā;

5)      tā kā Eiropas Kopienu iestādes un dalībvalstis ir veikušas pasākumus, lai apkarotu krāpšanu un citas prettiesiskas darbības, kas kaitē Kopienas finanšu interesēm, pamatojoties uz Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 280. pantu;

6)      tā kā ECB neatkarība ir noteikta Līgumā un Statūtos; tā kā saskaņā ar Līgumu un Statūtiem ECB ir savs budžets un savi finanšu līdzekļi atsevišķi no Eiropas Kopienas;

7)      tā kā, lai pastiprinātu pieejamos krāpšanas apkarošanas līdzekļus, Komisija ar Lēmumu 1999/352/EK, EOTK, Euratom ir izveidojusi Eiropas Biroju krāpšanas apkarošanai (OLAF), kura pienākums ir veikt administratīvas izmeklēšanas šajā sakarā;

8)      tā kā apkarot krāpšanu un prettiesiskas darbības, kas kaitē ECB finanšu interesēm, ir galvenā Iekšējās revīzijas direktorāta [turpmāk tekstā – “IRD”] funkcija un tā kā šis direktorāts ir atbildīgs par administratīvās izmeklēšanas veikšanu ECB šajā sakarā.”

42      Apstrīdētā lēmuma desmitajā apsvērumā ir noteikts, ka, “lai vairotu un pastiprinātu Iekšējās revīzijas direktorāta darbības neatkarību, apkarojot krāpšanu un citas prettiesiskas darbības, kas kaitē ECB finanšu interesēm, šim direktorātam būtu jāziņo par šādiem jautājumiem Komitejai krāpšanas apkarošanai, kura ir izveidota no pieaicinātām neatkarīgām, augsti kvalificētām personām”.

43      Saskaņā ar nosaukumu “Atbildība par ziņošanu par krāpšanas jautājumiem” apstrīdētā lēmuma 2. pantā noteikts šādi:

“Iekšējās revīzijas direktorāts saskaņā ar šo lēmumu un ECB spēkā esošajām procedūrām ir atbildīgs par to, ka izmeklē un ziņo par visiem jautājumiem saistībā ar krāpšanas vai citu prettiesisku darbību, kas kaitē ECB finanšu interesēm, novēršanu un atklāšanu, kā arī par atbilstību attiecīgajiem ECB iekšējiem noteikumiem un/vai rīcības kodeksam.”

44      Ar apstrīdētā lēmuma 1. panta 1. un 2. punktu tiek izveidota Komiteja krāpšanas apkarošanai (turpmāk tekstā – “ECB Komiteja krāpšanas apkarošanai”), kuras uzdevums ir pastiprināt Iekšējās revīzijas direktorāta darbību lēmuma 2. pantā minētajās darbībās, un tā ir atbildīga par šo darbību regulāru pārraudzību un izpildi.

45      Saskaņā ar 1. panta 3.–5. punkta noteikumiem ECB Komiteja krāpšanas apkarošanai sastāv no trim pieaicinātām neatkarīgām personām, kuras ieceļ ECB Padome ar savu lēmumu uz trim gadiem un kurām, izpildot pienākumus, ir aizliegts lūgt vai pieņemt norādījumus no ECB lēmējinstitūcijām, Eiropas Kopienu iestādēm vai struktūrām, jebkuras valdības vai citas iestādes vai organizācijas.

46      Lai nodrošinātu, ka Iekšējās revīzijas direktorāts (turpmāk tekstā – “IRD”) var darboties efektīvi un nepieciešamajā neatkarības līmenī, apstrīdētā lēmuma 3. pantā ir noteikts, ka tā direktors ziņo ECB Komitejai krāpšanas apkarošanai par krāpšanas jautājumiem. Turklāt apstrīdētā lēmuma 1. panta 7. punktā ir noteikts, ka IRD direktors katru gadu Komitejai krāpšanas apkarošanai nosūta darbību programmu un regulāri informē to par savām darbībām, it īpaši izmeklēšanām, to rezultātiem un šajā sakarā veiktajām darbībām. 1. panta 7. punktā noteikts arī, ka IRD direktoram ir jāinformē Komiteja krāpšanas apkarošanai par gadījumiem, kad ECB lēmējinstitūcijas nav darbojušās saskaņā ar norādījumiem un par gadījumiem, kuros informācija ir jānosūta dalībvalsts tiesību aizsardzības iestādēm.

47      Saskaņā ar apstrīdētā lēmuma 1. panta 8. punktu ECB Komiteja krāpšanas apkarošanai padomei, ECB ārējiem revidentiem un Eiropas Revīzijas palātai iesniedz pārskatu par IRD veikto izmeklēšanu un – vismaz reizi gadā – pārskatu par savām darbībām. Saskaņā ar apstrīdētā lēmuma 1. panta 10. punktu komiteja var informēt kompetento valsts tiesu iestādi, ja pamatoti pierādījumi rāda, ka varētu būt noticis valsts krimināltiesību pārkāpums.

48      Apstrīdētā lēmuma 4. pantā IRD cita starpā ir noteikts pienākums informēt attiecīgās personas, par kurām tiek veikta izmeklēšana, un ļaut tām izteikt savu viedokli, pirms tiek izdarīti secinājumi, saucot personas vārdos. Lēmuma 5. panta pirmajā daļā noteikts, ka IRD darbības ir "jāveic saskaņā gan ar Līgumu noteikumiem, it īpaši Līguma par Eiropas Savienību 6. pantu, gan Protokolu par privilēģijām un neaizskaramību Eiropas Kopienās, pienācīgi ņemot vērā Eiropas Centrālās bankas darbinieku darba nosacījumus.

49      Apstrīdētā lēmuma 5. panta otrajā daļā noteikts šādi:

“ECB darbinieki un visas citas personas var informēt Komiteju krāpšanas apkarošanai vai Iekšējās revīzijas direktorātu par krāpšanām vai prettiesiskām darbībām, kas kaitē ECB finanšu interesēm. ECB darbinieki nedrīkst ciest no netaisnas vai diskriminējošas attieksmes par piedalīšanos Komitejas krāpšanas apkarošanai vai Iekšējās revīzijas direktorāta darbībās, kas minētas šajā lēmumā.”

50      Apstrīdētā lēmuma 6. pantā noteikts, ka jebkurš darbinieks var iesniegt Valdei vai Komitejai krāpšanas apkarošanai sūdzību attiecībā uz darbību vai bezdarbību, kas viņu nelabvēlīgi ietekmē un ko Iekšējās revīzijas direktorāts veic kā daļu no šajā lēmumā minētajām darbībām.

51      Apstrīdētā lēmuma 1. panta 9. punkts ir šāds:

“Komiteja krāpšanas apkarošanai ir atbildīga par attiecībām ar Eiropas Biroja krāpšanas apkarošanai (OLAF) Uzraudzības komiteju, kas ir minēta [..] Regulas (EK) Nr. 1073/1999 11. pantā. Šajās attiecībās ievēro ECB lēmumos noteiktos principus.”

 Prasība

52      Savā prasībā Komisija lūdz Tiesu atcelt apstrīdēto lēmumu, jo ar to tiek pārkāpta Regula Nr. 1073/1999, it īpaši tās 4. pants.

53      Tā, pirmkārt, apgalvo, ka no apstrīdētā lēmuma astotā apsvēruma un 2. panta skaidri izrietot, ka saskaņā ar šo lēmumu IRD ir atbildīgs tikai par administratīvām izmeklēšanām ECB iekšienē tiktāl, ciktāl tas attiecas uz krāpšanas apkarošanu. Tas izslēdzot kā OLAF ar Regulu Nr. 1073/1999 piešķirtās izmeklēšanas pilnvaras, tā arī regulas piemērojamību attiecībā uz ECB un atspoguļojot ECB pozīciju regulas sagatavošanas stadijas laikā. Apstrīdētā lēmuma apsvērumos esot skaidri nošķirti uz EKL 280. panta pamata pieņemtie noteikumi un noteikumi attiecībā uz ECB, izdarot atsauci uz ECB neatkarību un faktu, ka tai ir savs budžets un savi finanšu resursi.

54      Tas, ka ar apstrīdēto lēmumu ieviestie noteikumi ir atšķirīgi no Regulā Nr. 1073/1999 paredzētajiem un darbojas neatkarīgi no tiem, izrietot arī no tā, ka vienīgais abu regulējumu kopīgais punkts ir apstrīdētā lēmuma 1. panta 9. punktā, kurā noteikts, ka, pamatojoties uz principiem, kas noteikti apstrīdētajā lēmumā, ECB Komiteja krāpšanas apkarošanai ir atbildīga par attiecībām ar OLAF Uzraudzības komiteju.

55      Otrkārt, Komisija uzsver, ka, ņemot vērā ECB realizēto pieeju, apstrīdētajā lēmumā nav ietverti nekādi Regulas Nr. 1073/1999 4. panta 6. punkta īstenošanas pasākumi, bet tā vietā noteikts, ka ECB darbiniekiem par ikvienu krāpšanas gadījumu jāinformē IRD, nevis OLAF.

 ECB aizstāvībai izvirzītie pamati

56      ECB uzskata, ka, pirmkārt, ar apstrīdēto lēmumu Regula Nr. 1073/1999 nav pārkāpta. Tā kā lēmums tādēļ nav nekādā veidā prettiesisks EKL 230. panta izpratnē, prasība, neraugoties uz to, vai Regula Nr. 1073/1999 ir piemērojama attiecībā uz ECB vai nē, ir jānoraida.

57      Otrkārt, ECB apgalvo, ka regula ir jāinterpretē tādējādi, ka tā uz ECB neattiecas. Ja Tiesa to tā neinterpretē, tad šī regula ir jāatzīst par prettiesisku, pamatojot ar to, ka tā tikusi pieņemta pretēji EKL 105. panta 4. punktam, 108. un 280. pantam un samērīguma principam, un, visbeidzot, jāatzīst regula par nepiemērojamu saskaņā ar EKL 241. pantu.

58      Pirmkārt, ir jāpārbauda, vai Regula Nr. 1073/1999 ir piemērojama, un tad – tikai gadījumā, ja tiek atzīts, ka tā ir piemērojama, – ir jāizvērtē, vai ar apstrīdēto lēmumu tiek pārkāpti regulas noteikumi.

 Regulas Nr. 1073/1999 piemērojamība

59      Lai, kā uzsver ECB, izvērtētu, vai Regula Nr. 1073/1999 ir jāatzīst par nepiemērojamu, ir jāpārbauda, vai, pirmkārt, regulu var interpretēt kā piemērojamu attiecībā uz ECB, un, ja tas tā ir, vai to var uzskatīt par nepiemērojamu, pamatojoties uz to, ka tā ir prettiesiska, ņemot vērā EKL 241. pantu.

 Regulas Nr. 1073/1999 piemērošanas joma

60      ECB uzskata, ka Regula Nr. 1073/1999 ir jāinterpretē tādējādi, ka tā izslēdz ECB no tās piemērošanas jomas. Tā it īpaši uzsver, ka frāze “iestādes, organizācijas, biroji un aģentūras, kuru izveidošanu paredz Līgumi vai kuras ir izveidotas, pamatojoties uz šiem Līgumiem” regulas 1. panta 3. punktā nav precīza un it īpaši tādēļ, ka EKL 280. panta 4. punkts ir šīs regulas tiesiskais pamats, to var interpretēt tādējādi, ka tā nav piemērojama “struktūrām”, kuru finanšu intereses atšķiras no Eiropas Kopienu finanšu interesēm un nav saistītas ar to budžetu.

61      ECB uzskata, ka šāda interpretācija ir vienīgā, ar ko tiek saglabāts regulas tiesiskums, un tādēļ saskaņā ar Tiesas judikatūru tai dodama priekšroka (1995. gada 29. jūnija spriedums lietā C‑135/93 Spānija/Komisija, Recueil, I‑1651. lpp., 37. punkts).

62      Šis arguments nav pieņemams.

63      Kā pareizi uzsvērusi Komisija un personas, kas iestājušās lietā, ir jāatzīst, ka Regulas Nr. 1073/1999 1. panta 3. punkta frāze “iestādes, organizācijas, biroji un aģentūras, kuru izveidošanu paredz Līgumi vai kuras ir izveidotas, pamatojoties uz šiem Līgumiem” ir jāinterpretē kā ECB ietveroša.

64      Šajā sakarā pietiek piezīmēt, ka, neraugoties uz ECB atšķirīgo statusu Kopienu tiesiskajā kārtībā, tā patiešām ir izveidota ar EKL, kā tas izriet no EKL 8. panta.

65      Nedz no Regulas Nr. 1073/1999 preambulas, nedz arī no tās noteikumiem neizriet, ka Kopienu likumdevējam ir bijis nodoms nošķirt iestādes, organizācijas, birojus un aģentūras, kuru izveidošanu paredz Līgumi vai kuras ir izveidotas, pamatojoties uz šiem Līgumiem, it īpaši izslēdzot tās iestādes, organizācijas, birojus un aģentūras, kuru resursi nav no Kopienas budžeta.

66      Regulas Nr. 1073/1999 septītais apsvērums īpaši vērš uzmanību uz nepieciešamību paplašināt OLAF iekšējo izmeklēšanu jomu uz "visām" struktūrām, iestādēm, birojiem un aģentūrām.

67      Ņemot vērā Regulas Nr. 1073/1999 skaidros noteikumus, nevar būt šaubu, ka regula ir interpretējama kā piemērojama attiecībā uz ECB, neraugoties uz to, vai šis apstāklis var ietekmēt tās tiesiskumu.

 ECB iebilde par prettiesiskumu attiecībā uz Regulu Nr. 1073/1999

68      Tā kā ticis atzīts, ka ECB nav izslēgta no Regulas Nr. 1073/1999 piemērošanas jomas, ir jāpārbauda, vai, kā uzskata ECB, regula ir atzīstama par nepiemērojamu saskaņā ar EKL 241. pantu.

69      Šajā sakarā ECB, pirmkārt, uzsver, ka nebija iespējams pieņemt Regulu Nr. 1073/1999 uz EKL 230. panta pamata un ka regula ir ultra vires. Otrkārt, regula ir tikusi pieņemta, pārkāpjot svarīgus procesuālus noteikumus, jo vispirms nenotika iepriekšēja apspriešanās ar ECB, kā norādīts EKL 105. panta 4. punktā. Treškārt, ECB uzsver, ka tās iekļaušana Regulas Nr. 1073/1999 piemērošanas jomā ir EK līguma pārkāpums, apdraudot ECB neatkarību, kā tas norādīts EKL 108. pantā. Ceturtkārt, ar regulu tiek pārkāpts samērīguma princips, jo tās piemērojamība attiecībā uz ECB nav piemērots līdzeklis regulas mērķu sasniegšanai un pārsniedz šajā sakarā nepieciešamo.

70      Komisija un personas, kas iestājušās lietā, noliedz, ka Regula Nr. 1073/1999 būtu prettiesiska. Komisija vēl piebilst, ka visupirms ECB nevar atsaukties uz EKL 241. pantu, pamatojoties uz regulas nepiemērojamību.

71      Šajos apstākļos ir jāizvērtē, vai šīs prāvas kontekstā ECB ir tiesības izvirzīt apgalvojumu par Regulas Nr. 1073/1999 prettiesiskumu, un, ja tas tā ir, jāpārbauda arī šī apgalvojuma pamatotība.

 Par iebildes par prettiesiskumu pieņemamību

72      Komisija uzskata, ka šajā prāvā atbildētāja, pamatodamies uz EKL 241. pantu, nevar atsaukties uz Regulas Nr. 1073/1999 prettiesiskumu, jo tā nav apstrīdējusi regulu saskaņā ar EKL 230. pantu tajā paredzētajā divu mēnešu termiņā.

73      ECB uzskata, ka EKL 241. pantā paredzētie nosacījumi šajā gadījumā ir izpildīti, jo tas, ka Regulu Nr. 1073/1999 kopīgi pieņēma Parlaments un Padome, ir pretrunā būtiskiem procesuāliem noteikumiem, tā ir ultra vires un ir pretēja kā EKL, tā arī samērīguma principam. ECB piebilst, ka iemesls, kādēļ tā necēla prasību par regulas atcelšanu, bija tāds, ka tā domāja, ka regula nav tai piemērojama, jo tās tiesiskais pamats ir EKL 280. pants, un tāpēc, ka ar ECB pirms tās pieņemšanas nenotika apspriešanās.

74      Šajā sakarā noteikti jāpatur prātā, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Kopienu iestāžu pieņemts lēmums, ko tā adresāts nav apstrīdējis EKL 230. panta piektajā daļā noteiktajā termiņā, kļūst par galīgo lēmumu pret šo personu (skat. 2002. gada 22. oktobra spriedumu lietā C‑241/02 National Farmers’ Union, Recueil, I‑9079. lpp., 34. punkts un tajā minētā judikatūra).

75      Turklāt Tiesa ir atzinusi, ka EKL 241. pantā formulētais pamatprincips, kura mērķis ir nodrošināt, lai katrai personai būtu vai tiktu dota iespēja apstrīdēt Kopienu tiesību aktu, kas ir šo personu negatīvi ietekmējošā lēmuma pamatā, nekādā veidā neizslēdz iespēju regulai kļūt par galīgu attiecībā uz indivīdu, pret kuru tā ir uzskatāma par individuālu lēmumu un kurš nešauboties varēja lūgt tā atcelšanu saskaņā ar EKL 230. pantu – tas ir fakts, kas liedz šai personai iesniegt sūdzību par šīs regulas prettiesiskumu valsts tiesā. Tiesa ir atzinusi, ka šāds secinājums ir jāpiemēro regulām, ar ko uzliek antidempinga nodevas to divējādā rakstura dēļ kā leģislatīva rakstura aktus un aktus, ko var tieši un individuāli attiecināt uz konkrētiem tirgus dalībniekiem (skat. 2001. gada 15. februāra spriedumu lietā C‑239/99 Nachi Europe, Recueil, I‑1197. lpp., 37. punkts).

76      Šie principi tomēr nekādā veidā neietekmē EKL 241. pantā paredzēto noteikumu, kura redakcija paredz, ka lietās, kurās izskata šajā normā paredzētu regulu, jebkura puse var atsaukties uz EKL 230. panta otrajā daļā izklāstītajiem iemesliem, lai Tiesā pierādītu, ka attiecīgā regula nav piemērojama.

77      Tomēr šajā gadījumā Tiesa atzīst, ka Regulas Nr. 1073/1999 likumīgo spēku neviens no lietas dalībniekiem nav apstrīdējis un ka it īpaši nav ticis apgalvots, ka regula ir uzskatāma par lēmumu vai ka ECB šādā gadījumā būtu tā adresāte.

78      Šādos apstākļos ECB nevar tikt liegtas tiesības šajā prāvā saskaņā ar EKL 241. pantu apgalvot iespējamo Regulas Nr. 1073/1999 prettiesiskumu un iebildumi par pamatu saistībā ar iebildes par prettiesiskumu nepieņemamību ir jānoraida.

 Par pamatu, kas saistīts ar juridiskā pamata trūkumu

79      Savas iebildes par prettiesiskumu atbalstam ECB savā pirmajā pamatā izvirza argumentu, ka Regula Nr. 1073/1999 ir jāatzīst par nepiemērojamu, jo tā nevarēja tikt pieņemta uz EKL 280. panta pamata.

80      Pirmkārt, EKL 280. pantā ietvertais jēdziens “Kopienas finanšu intereses” attiecas tikai uz Eiropas Kopienu budžeta izdevumiem un ieņēmumiem. Tādējādi, pamatojoties uz 280. pantu, nav pieļaujams noteikt pasākumus krāpšanas apkarošanai ECB iekšienē, jo tai pašai ir savs budžets un resursi.

81      Otrkārt, ar EKL 280. pantu ir aizliegts noteikt pasākumus krāpšanas apkarošanai iestādēs, struktūrās, birojos un aģentūrās, kas izveidotas ar līgumiem vai uz to pamata.

 Par jēdzienu “Kopienas finanšu interešu apdraudējums”

 – ECB argumenti

82      ECB uzskata, ka EKL 280. pants pieļauj krāpšanas apkarošanas pasākumu noteikšanu tikai Kopienas budžeta aizsardzībai. Tas cita starpā saskan ar faktu, ka EKL 280. pants ietilpst EKL II sadaļas Piektajā daļā ar nosaukumu “Finanšu noteikumi”, kurā kopumā ir regulēti dažādi Kopienu budžeta satura, sagatavošanas, pieņemšanas un īstenošanas aspekti un budžeta izdevumu finansēšanas no Kopienas līdzekļiem aspekti.

83      No tā izriet, ka Kopienu noteikumi krāpšanas apkarošanai, kas pieņemti, pamatojoties uz EKL 280. pantu, nav piemērojami ECB, jo tai ir savs budžets, kas ir nošķirts no Eiropas Kopienas budžeta un atspoguļo tās finansiālo neatkarību.

84      ECB resursi, kā tas izriet no ECBS Statūtu 28.–30. panta, nāk vienīgi no akcionāriem, kuri ir valstu centrālās bankas (turpmāk tekstā – “VCB”), kā arī no ECB un VCB veikto finanšu operāciju rezultātā gūtās peļņas, kas sadalīta atbilstoši minēto statūtu 32. un 33. pantam. ECB netiek piešķirti nekādi līdzekļi no Kopienu budžeta, un nav nekāda mehānisma attiecībā uz iespējamo ECB zaudējumu segšanu no minētā budžeta, jo šādi zaudējumi atbilstoši ECBS Statūtu 33. panta 2. punktam tiek segti no ECB rezervju fonda un, ja nepieciešams, VCB rezervju fondiem.

85      ECB piebilst, ka EK līguma Piektajā daļā, kurā ietverts 280. pants, saskaņā ar tās nosaukumu tiek regulētas “Kopienu iestādes” un nav ietverta nodaļa par ECB. ECB finanses ir regulētas ECBS Statūtu VI sadaļā “ECBS finanšu noteikumi”.

86      To, ka ECB ir finansiāli neatkarīga, pierāda arī fakts, ka tās budžetu un ikgadējās atskaites pieņem tikai tās pārvaldes struktūras, gluži kā tas izriet no ECBS Statūtu 26.2. panta un ECB Reglamenta, kurā grozījumi izdarīti 1999. gada 22. aprīlī (OV L 125, 34. lpp.), 15. un 16.4. panta.

87      Jebkāda saikne, kas varētu pastāvēt starp Kopienas budžetu un ECB, ņemot vērā ECB uzdevumus, ir pārāk nenozīmīga, lai varētu uzskatīt, ka uz to attiecas saskaņā ar EKL 280. panta 4. punktu noteiktie pasākumi. It īpaši Kopienu darbinieku algas nodoklis, ko ECB iemaksā Kopienas budžetā, ir mazāk kā 3 % no tās budžeta.

88      Turklāt ECB interpretācija saskan ar agrāko normatīvo praksi, kurā ir atzīta saikne starp “Kopienas finanšu interesēm”, no vienas puses, un Eiropas Kopienu kopbudžetu un tās pārvaldītajiem budžetiem, no otras puses. Šajā sakarā ECB atsaucas uz “pārkāpuma” jēdzienu, kas paredzēts Padomes 1995. gada 18. decembra Regulas (EK, Euratom) Nr. 2988/95 par Eiropas Kopienu finanšu interešu aizsardzību (OV L 312, 1. lpp.) 1. panta 2. punktā, un jēdzienu “krāpšana, kas ietekmē Eiropas Kopienu finansiālās intereses”, kas definēts Konvencijas par Eiropas Kopienas finanšu interešu aizsardzību, kas izstrādāta, pamatojoties uz Padomes 1995. gada 26. jūlija Aktu 95/C 316/03 (OV C 316, 49. lpp.), 1. pantā.

–       Tiesas vērtējums

89      Pretēji ECB iesniegtajiem apsvērumiem attiecībā uz pirmo aizstāvības pamatu EKL 280. panta frāze “Kopienas finanšu intereses” ir interpretējama tādējādi, ka tā ietver ne tikai no Kopienu budžeta segtos ieņēmumus un izdevumus, bet arī ieņēmumus un izdevumus, kas tiek segti no citu ar EK līgumu dibināto iestāžu, organizāciju vai aģentūru budžetiem.

90      Citu apsvērumu starpā to, pirmkārt, apstiprina fakts – kā ģenerāladvokāts norādījis savu secinājumu 117. punktā –, ka šī frāze ir raksturīga EKL 280. pantam un atšķiras no citos EKL II sadaļas Piektās daļas pantos lietotajiem terminiem, kas nemainīgi atsaucas uz Eiropas Kopienas “budžetu”. To pašu var teikt par apstākli, ko izvirzījusi Nīderlandes valdība, ka frāze “Kopienas finanšu intereses” ir plašāka nekā EKL 268. pantā cita starpā ietvertā frāze “Kopienu ieņēmumi un izdevumi”.

91      Otrkārt, fakts, ka iestāde, organizācija vai aģentūra ir dibināta ar EK līgumu, ļauj secināt, ka tā tikusi dibināta Eiropas Kopienas mērķu sasniegšanai un tiek ietverta Kopienas jēdzienā, un tādējādi līdzekļi, kuri ir tās rīcībā saskaņā ar Līgumu, pēc sava rakstura tieši ietilpst Kopienas finanšu interešu lokā.

92      Attiecībā it īpaši uz ECB ir jāpiezīmē, ka šajā sakarā no EKL 8. panta un 107. panta 2. punkta izriet, ka ECB ir dibināta un juridiskas personas statuss tai ir piešķirts ar EKL. Turklāt saskaņā ar EKL 4. panta 2. punktu un 105. panta 1. punktu ECBS, kuras centrālais objekts ir ECB, primārais mērķis ir cenu stabilitātes saglabāšana un, vēl bez šī mērķa, Eiropas Kopienas vispārīgās ekonomikas politikas atbalsts ar mērķi sniegt ieguldījumu EKL 2. pantā noteikto Kopienas mērķu sasniegšanā, kas ietver ekonomikas un monetāro savienību, kā arī noturīgu izaugsmi bez inflācijas. No tā izriet, ka ECB saskaņā ar EKL ietilpst Kopienu tiesiskajā regulējumā.

93      Dažādas Kopienu tiesību normas sniedz atkārtotu apstiprinājumu tam, ka ECB resursi un to izmantošana tādējādi skaidri ietilpst Eiropas Kopienu finanšu interesēs un tās mērķu lokā.

94      Viens no šādiem noteikumiem ir ECBS Statūtu 27. pants, kura pirmajā punktā noteikts, ka ārējie revidenti, kas ir atbildīgi par ECB grāmatvedību, ir jāapstiprina Padomei, un otrais punkts, kurā noteikts, ka Revīzijas palātas kompetencē ietilpst ECB darbības efektivitātes pārbaude. Tas pats izriet no Statūtu 28. panta 1. punkta un 30. panta 4. punkta, kuros noteikts, ka Padomes noteikto ierobežojumu un nosacījumu ietvaros ECB kapitālu var palielināt tās Padome un ECB var papildus noteikt garantijas rezervju iemaksas. Visbeidzot, EKL 107. panta 5. punktā ir noteikts, ka Padome var izdarīt grozījumus vairākos ECBS Statūtu noteikumos, to skaitā arī attiecībā uz dažiem sadaļas „ECBS finanšu noteikumi” noteikumiem.

95      No iepriekš minētā izriet, ka EKL 280. panta frāze „Kopienas finanšu intereses” neattiecas tikai uz Eiropas Kopienas budžetu šaurā izpratnē, bet ietver arī ECB līdzekļus un izdevumus (skat. pēc analoģijas saistībā ar EKL 179. panta (tagadējais 236. pants) piemērojamību Eiropas Investīciju bankai 1976. gada 15. jūnija spriedumu lietā 110/75 Mills/EIB, Recueil, 955. lpp., 14. punkts).

96      Šo apgalvojumu nevar ietekmēt tikai apstāklis – pieņemot, ka tas ir pareizs –, ka īpaša likumdošanas prakse (kura pastāvēja jau pirms 280. panta 1. un 4. punkta ietveršanas EKL) frāzei „Kopienu finanšu intereses” ir piešķīrusi citu nozīmi.

97      No tā izriet, ka fakts, ka Regula Nr. 1073/1999 attiecas arī uz ECB, kas ir dibināta ar EKL un tādēļ tai ir savi, no Kopienas budžeta nošķirti līdzekļi, nav pamats, lai atzītu, ka regula saskaņā ar EKL 241. pantu nav piemērojama attiecībā uz ECB.

 Iespēja noteikt pasākumus krāpšanas apkarošanai attiecībā uz iestādēm, organizācijām, birojiem un aģentūrām, kuru izveidošanu nosaka Līgumi, vai kuras ir izveidotas, pamatojoties uz Līgumiem

98      Ņemot vērā EKL 280. panta 4. punkta tekstu, kurā noteikts, ka Eiropas Kopienai ir jānosaka pasākumi, “lai panāktu efektīvu un līdzvērtīgu aizsardzību dalībvalstīs”, un ka šādi pasākumi nevar attiekties uz “dalībvalstu krimināllikumu piemērošanu vai tiesvedību dalībvalstīs”, ECB uzskata, ka Kopienas likumdevēja pilnvaras ir ierobežotas ar krāpšanas apkarošanas mehānisma uzlabošanas pasākumu noteikšanu dalībvalstu līmenī. ECB uzskata, ka saskaņā ar šo noteikumu nevar noteikt pasākumus attiecībā uz iestādēm, organizācijām, birojiem un aģentūrām, kuru izveidošanu nosaka Līgumi, vai kuras ir izveidotas, pamatojoties uz Līgumiem.

99      Šis arguments nav pieņemams.

100    Ieviešot EKL 280. panta 1. un 4. punkta noteikumus, Amsterdamas līguma projekta izstrādātājiem bija skaidrs nodoms pastiprināt cīņu pret krāpšanu un Eiropas Kopienas finanšu intereses ietekmējošiem pārkāpumiem un it īpaši uzticēt Kopienai, tāpat kā dalībvalstīm, īpašo uzdevumu “apkarot” šādu krāpšanu un pārkāpumus, nosakot “pasākumus”, kuri darbotos “preventīvi” un sniegtu “efektīvu aizsardzību dalībvalstīm”.

101    Šajā sakarā fakts, ka EKL 280. panta 1. punktā ir precizēts, ka pasākumi ir jānosaka saskaņā ar to, nenozīmē, ka Kopienas kompetence šajā jomā ir nosakāma vienīgi ar atsauci uz pārējiem EKL 280. panta punktiem, it īpaši 4. punktu.

102    EKL 280. panta 4. punkts ir interpretējams tādējādi, ka tajā ir noteikts pilnīgāks Kopienas kompetences izskaidrojums un paredzēti Kopienu pasākumu noteikšanas priekšnosacījumi. Tādējādi tajā noteikts, ka Eiropas Kopienu darbību mērķis ir kā krāpšanas novēršana, tā arī tās apkarošana. Tajā arī noteikts, ka uz Kopienas pilnvarām attiecas noteikti ierobežojumi un ka noteiktie pasākumi nevar attiekties uz valsts krimināllikumu piemērošanu vai tiesvedību dalībvalstīs.

103    Šajā kontekstā fakts, ka EKL 280. panta 4. punkts it īpaši attiecas uz vajadzību sniegt efektīvu un atbilstošu aizsardzību dalībvalstīs, kā to pareizi ir norādījis ģenerāladvokāts savu secinājumu 108. punktā, nevar tikt interpretēts kā tāds, kas nozīmē, ka Amsterdamas līguma projekta izstrādātāji ir netieši vēlējušies uz jebkuru Kopienas darbību attiecināt papildu ierobežojumu, kas pamatā ir tāds, ka tiek aizliegts apkarot krāpšanu un citus pārkāpumus, kas ietekmē tās finanšu intereses, nosakot likumdošanas pasākumus, kas ietver arī iestādes, organizācijas, birojus un aģentūras, kuru izveidošanu nosaka Līgumi, vai kuras ir izveidotas, pamatojoties uz Līgumiem.

104    Neraugoties uz to, ka šāds kopienas kompetenču ierobežojums neizriet no EKL 280. panta teksta, tas, kā pareizi uzskata Komisija un visas personas, kas iestājušās lietā, būtu ar grūtībām savietojams ar šā panta mērķiem. Nav apstrīdēts, ka, ja Eiropas Kopienu finanšu interešu aizsardzība tiek veikta efektīvi, ir būtiski, lai krāpšanas un citu pārkāpumu novēršana un apkarošana notiktu līmenī, kurā šīs intereses šī parādība varētu skart. Turklāt ļoti bieži notiek tā, ka šādi apkarotās parādībās vienlaicīgi ir iesaistītas vairākas darbojošās personas dažādos līmeņos.

105    No iepriekš minētā izriet, ka ECB pamats saistībā ar Regulas Nr. 1073/1999 tiesisko pamatu ir jānoraida un tādēļ nevar atzīt, ka regula tai nav piemērojama, pamatojoties uz EKL 241. pantu.

 Par pamatu, kas saistīts ar neapspriešanos ar ECB

106    Ar savu otro pamatu ECB uzskata, ka Regula Nr. 1073/1999 ir jāatzīst par nepiemērojamu, jo tā ir pieņemta, pārkāpjot EKL 105. panta 4. punktu, jo vispirms nenotika apspriešanās ar ECB.

107    ECB uzskata, ka regula aizskar tās iekšējās organizācijas pilnvaras, kas izriet, pirmkārt, no netiešo pilnvaru principa, otrkārt, no ECBS Statūtu 12.3. panta, kurā noteikts, ka ECB Padomei ir jāpieņem tās reglaments, un Statūtu 36. panta, ar ko Padomei uzticētas pilnvaras paredzēt ECB darbinieku nodarbināšanas noteikumus, un, treškārt, no fakta, ka ECB ir neatkarīga iestāde, ko pierāda fakts, ka tai saskaņā ar EKL ir savas pārvaldes struktūras. Konkrētāk, Regula Nr. 1073/1999 var apdraudēt ECB iekšējo struktūru un/vai tās darbiniekus.

108    ECB argumentē, ka tās pilnvaras organizēt savu iekšējo darbību ir viena no tās “kompetences jomām” saskaņā ar EKL 105. panta 4. punktu un ka tādēļ bija jāapspriežas ar ECB pirms Regulas Nr. 1073/1999 pieņemšanas, kā tas noteikts EKL 105. panta 4. punktā.

109    Komisija uzskata, ka EKL 105. panta 4. punkta mērķis nav ikviens Kopienu likumdevēja pieņemtais pasākums, kas varētu ietekmēt ECB, bet gan pasākumi, kas attiecas uz būtiskiem jautājumiem, kuri ietilpst ECB atbildības lokā, it īpaši monetārās politikas jomā. Padome tāpat uzskata, ka EKL 105. panta 4. punkts šajā gadījumā nav piemērojams, jo Regula Nr. 1073/1999 neskar ECB uzdevumus, bet gan tikai tās administratīvās pilnvaras.

110    Šajā sakarā Tiesa atzīst, ka EKL 105. panta 4. punkts atrodas EKL VII sadaļas Trešās daļas 2. nodaļā, kas veltīta monetārajai politikai, un ka šajā normā paredzētais pienākums apspriesties ar ECB par katru tiesību akta projektu, kas attiecas uz tās kompetences jomu, ir domāts, kā savu secinājumu 140. punktā norādījis ģenerāladvokāts, lai būtībā nodrošinātu, ka likumdevējs pieņem aktu tikai tad, kad uzklausīta iestāde, kas tās specifisko uzdevumu Kopienā attiecīgajā nozarē dēļ un sava augstā lietpratējas līmeņa dēļ, ir īpaši piemērota efektīvai lomai paredzamajā likumdošanas procesā.

111    Šis nav gadījums, ko varētu attiecināt uz Kopienas finanšu interesēm bīstamu krāpšanu, kas ir joma, kurā ECB nav īpašu uzdevumu. Turklāt fakts, ka Regula Nr. 1073/1999 var ietekmēt ECB iekšējo organizāciju, nenozīmē, ka pret ECB būtu jāattiecas citādāk nekā pret citām iestādēm, organizācijām, birojiem un aģentūrām, kuru izveidošanu nosaka Līgumi, vai kuras ir izveidotas, pamatojoties uz Līgumiem.

112    No tā izriet, ka ECB pamats attiecībā uz apstākli, ka ar to nenotika apspriešanās pirms Regulas Nr. 1073/1999 pieņemšanas, ir jānoraida un ka regula tādēļ nav atzīstama par nepiemērojamu saskaņā ar EKL 241. pantu.

 Par pamatu, kas saistīts ar ECB neatkarības apdraudējumu

 Lietas dalībnieku argumenti

113    Ar savu trešo pamatu ECB uzskata, ka Regula Nr. 1073/1999 ir jāatzīst par nepiemērojamu, pamatojoties uz administratīvās izmeklēšanas sistēmu, kas konfliktē ar ECB neatkarību, kas garantēta EKL 108. pantā.

114    ECB savos apsvērumos pauž, ka neatkarības garantija attiecas ne tikai uz ECBS pamatuzdevumu veikšanu, kā tas noteikts EKL 105. panta 2. punktā, bet, vispārīgāk, arī uz visu pārējo ECB pilnvaru izmantošanu saskaņā ar EKL, proti, uz pilnvarām, kas tai uzticētas ar ECBS Statūtu 12.3. un 36.1. pantu attiecībā uz savu iekšējo organizāciju un uz personāla nodarbināšanas noteikumiem – kompetenci, kas ietver arī krāpšanas apkarošanas pasākumu noteikšanu.

115    Šis secinājums ir spēkā esošs, jo visupirms no Eiropas Monetārā institūta saskaņā ar EK līguma 109.j pantu (tagad – EKL 121. pants) 1998. gadā sagatavotā Konverģences ziņojuma izriet, ka valstu centrālo banku – un tātad arī ECB – neatkarībai ir jābūt tādai, lai “aizsargātu tās no jebkādas ārējās ietekmes”.

116    Turklāt jāņem vērā fakts, ko jau minējusi ECB sava pamata par Regulas Nr. 1073/1999 tiesiskā pamata trūkumu atbalstam, ka ECB ir finansiāli neatkarīga, kas saistīts ar faktu, ka tai ir savs, no Eiropas Kopienu budžeta nošķirts budžets, ko tā pati pārvalda.

117    Visbeidzot, ir būtiski, ka ECB lēmējinstitūciju locekļiem ir savi statūti to neatkarības nodrošināšanai. Šajā sakarā ECB atsaucas uz EKL 112. panta 2. punkta b) apakšpunktu, kurā noteikta ECB Valdes locekļu iecelšanas kārtība un kurā noteikts, ka to amata termiņš ir astoņi gadi un nav atjaunojams. ECB arī atsaucas uz ECBS Statūtu 11.4. pantu, kurā noteikts, ka ECB Valdes locekli no amata var atlaist Tiesa pēc ECB Padomes vai Valdes lūguma. Tā atsaucas arī uz ECBS Statūtu 14.2. pantu, kurā noteikts, ka valsts centrālās bankas vadītājs, kurš atbrīvots no amata, var šo lēmumu apstrīdēt Tiesā.

118    Attiecībā uz režīmu, kas paredzēts Regulā Nr. 1073/1999, ECB uzskata, ka, uzticot OLAF veikt iekšējo izmeklēšanu ECB, tiktu apdraudēta tās neatkarība, jo kā minēto pilnvaru izpilde, tā arī šīs izpildes apdraudēšana var radīt spiedienu uz tās padomes locekļiem vai ECB direktoru un ietekmēt to neatkarību lēmumu pieņemšanā.

119    Kaut arī tā pieļauj, ka iespējamība, ka šāds spiediens nekad nenotiktu vai ka tam varētu būt kāds iespaids uz ECB lēmumu pieņemšanu, ir “ļoti maz ticama”, tā uzskata, ka sakarā ar nepieciešamību saglabāt absolūtu nestabilo finanšu tirgu uzticamību, ir jāizvairās no jebkādām situācijām, kuras – tiklab formāli, kā arī tikai uztveres līmenī – var radīt iespaidu, ka OLAF pilnvaras sniedz iespēju Komisijai ietekmēt ECB.

120    ECB šā pēdējā apstākļa sakarā uzsver, ka OLAF esot Komisijas iekšējais dienests, kurš saglabā zināmas, galvenokārt budžeta, saiknes ar to, kā arī, ka tā darbinieki, kuriem ir piemērojami Eiropas Kopienu Civildienesta noteikumi, attiecībā uz savu karjeras attīstību esot atkarīgi no Komisijas.

121    ECB pauž arī zināmas šaubas par OLAF pilnvaru izpildes garantijām. Precīzāk, ECB apšauba, ka ar Regulas Nr. 1073/1999 6. panta 3. punktu var aizkavēt OLAF veikt izmeklēšanu, ja tam trūkst pietiekama pamatojuma. Tā arī norāda, ka OLAF pienākums ievērot pamattiesības neizriet no minētās regulas teksta, bet gan tikai no tās preambulas.

122    Komisija savukārt vispirms norāda, ka ECB ir Eiropas Kopienu neatņemama sastāvdaļa. Tā atgādina, ka ECB saskaņā ar EKL 291. pantu atbilstoši Protokolam par privilēģijām un imunitāti Eiropas Kopienā ir privilēģijas un imunitātes, kas nepieciešamas tās uzdevumu veikšanai, un ka tās darbinieku algām tiek piemēroti Kopienu nodokļi. Tāpat Komisija norāda arī, ka ECB ir piemērojama kontrole Kopienu Tiesā un attiecībā uz tās vadības efektivitāti tai ir piemērojama Revīzijas palātas kontrole atbilstoši ECBS Statūtu 27.2. pantam. Tā vēl arī norāda, ka ECB gada pārskats par ECBS darbību un monetāro politiku ir jāsniedz Parlamentam, kura kompetentās komisijas var arī uzklausīt ECB prezidentu un citus tās Valdes locekļus, kā tas paredzēts EKL 113. panta 3. punktā.

123    Komisija norāda, ka saistībā ar monetāro politiku, kurā tai ir īpaša kompetence, ECB sniedz ieguldījumu Eiropas Kopienu vispārējo mērķu īstenošanā, kā tas ir apstiprināts arī EKL 105. panta 1. punktā.

124    Komisija arī uzskata, ka vairākas EKL normas pierāda, ka ECB netiek liegtas arī Kopienu leģislatīvās pilnvaras. Tādēļ tā norāda uz EKL 107. panta 5. punktu, kurā paredzēts, ka Padome, apspriežoties ar Parlamentu, var grozīt dažādus ECBS Statūtu pantus. Komisija šajā sakarā uzsver, ka ECBS Statūtu 36.1. pants, kurā paredzēts, ka ECB padome izstrādā darbiniekiem piemērojamo režīmu, ir to normu starpā, kuras var grozīt Padome, kas apstiprina to, ka pat ECB iekšējās lietās tai netiek garantēta absolūta autonomija no Kopienu likumdevēja.

125    Tāpat Komisija min arī EKL 107. panta 6. punktu, kā arī 110. panta 1. punkta pirmo ievilkumu un 3. punktu, no kā izriet, ka, ņemot vērā dažādas ECBS Statūtu normas, ir nepieciešams, lai Padome noteiktu papildu pasākumus. Tā arī atsaucas uz EKL 105. panta 6. punktu, saskaņā ar ko Padome ECB var uzdot konkrētus īpašus uzdevumus saistībā ar politiku kredītiestāžu konsultatīvās uzraudzības jomā.

126    Komisija uzskata, ka no iepriekš minētā izriet, ka ECB piešķirtā neatkarība, kura aizsargāta ar EKL 108. pantu, ir tikai funkcionāla un ierobežota ar īpašu uzdevumu veikšanu saskaņā ar EKL un ECBS Statūtiem. ECB nevar atkāpties no Līguma noteikumiem, pamatojoties uz šo neatkarību.

127    Šajā sakarā ECB situācija ir pielīdzināma Eiropas Investīciju bankas situācijai, attiecībā uz kuru Tiesa ir atzinusi, ka tās funkcionālās un institucionālās neatkarības atzīšana nenozīmē tās pilnīgu nošķiršanu no Kopienas un jebkādu Kopienu tiesību normu nepiemērošanu attiecībā uz to (1988. gada 3. marta spriedums lietā 85/86 Komisija/EIB, Recueil, 1281. lpp., un 1992. gada 2. decembra spriedums lietā C‑370/89 SGEEM un Etroy/EIB, Recueil, I‑6211. lpp.).

128    Šajā gadījumā ECB neesot pierādījusi, kādā veidā tiesību akti, ko Kopienu likumdevējs ir pieņēmis saistībā ar krāpšanas apkarošanu, praksē var kavēt tās īpašo uzdevumu izpildi. ECB neatkarību nekādā īpašā veidā neapdraudot fakts, ka tās ietvaros neatkarīga iestāde – kā OLAF – var veikt administratīvu izmeklēšanu krāpšanas sakarā ar mērķi savākt faktiskos pierādījumus, pamatojoties uz kuriem, ECB vai valstu iestādēm vēlāk būtu attiecīgi jārīkojas.

129    Visbeidzot, Regulā Nr. 1073/1999 esot ietvertas visas pamattiesību ievērošanas garantijas, kā tas izriet īpaši no tās 4. panta 1. un 6. punkta, 6. panta 3. punkta un 14. panta.

 Tiesas vērtējums

130    Lai pieņemtu lēmumu attiecībā uz ECB izvirzīto pamatu, vispirms ir jānorāda, ka EKL autori acīmredzami ir vēlējušies nodrošināt, lai ECB spētu neatkarīgi veikt tai ar šo līgumu uzticētos uzdevumus.

131    Šīs gribas konkrēts izpaudums ir ietverts EKL 108. pantā, kurā, pirmkārt, ECB un tās lēmējinstitūciju locekļiem ir skaidri aizliegts, īstenojot pilnvaras un veicot uzdevumus un pienākumus, ko ECB uzliek EKL un ECBS Statūti, lūgt un pieņemt norādījumus no Kopienas iestādēm vai struktūrām, no kādas dalībvalsts valdības vai no kādas citas struktūras un, otrkārt, minētajām Kopienas iestādēm vai struktūrām ir aizliegts mēģināt iespaidot ECB lēmējinstitūciju locekļus uzdevumu izpildē.

132    Ir jānorāda, ka ECB ir juridiskas personas statuss, ka tai ir savi resursi un budžets, kā arī pašai savas lēmējinstitūcijas un tai ir privilēģijas un imunitātes, kuras nepieciešamas tās uzdevumu veikšanai, un arī, ka tikai Tiesa pēc ECB Padomes vai Valdes lūguma var atbrīvot no amata ECB Valdes locekli ECBS Statūtu 11.4. pantā paredzētajos apstākļos. Protams, tas viss ir papildus faktoriem, kas nostiprina tās neatkarību, kas paredzēta EKL 108. pantā.

133    Katrā ziņā ir jākonstatē, ka, pirmkārt, Kopienu iestādes, it īpaši Parlaments, Komisija vai Tiesa, pašas ir neatkarīgas un tām skaita ziņā ir līdzīgas garantijas kā ECB. Šajā sakarā var atsaukties, piemēram, uz EKL 213. panta 2. punktu, kurā ir precizēts, ka Komisijas locekļi, veicot savus uzdevumus Kopienas vispārējās interesēs, ir pilnīgi neatkarīgi. Minētajā normā ļoti līdzīgi kā EKL 108. panta formulējumā ir noteikts, ka Komisijas locekļi, pildot pienākumus, nelūdz un nepieņem nevienas valdības vai citas struktūras norādījumus, un ka visas dalībvalstis apņemas nemēģināt ietekmēt Komisijas locekļus, kad viņi veic amata pienākumus.

134    Otrkārt, kā izriet no paša EKL 108. panta teksta, ārējā ietekme, no kuras ar šo pantu ir jāaizsargā ECB un tās lēmējinstitūcijas, ir tāda ietekme, kura varētu nonākt konfliktā ar to “uzdevumu” izpildi, kuri ECB ir paredzēti EKL un ECBS Statūtos. Kā savu secinājumu 150. un 155. punktā ir norādījis ģenerāladvokāts, EKL 108. pantā būtībā ir paredzēts pasargāt ECB no jebkāda politiska spiediena, lai tā varētu efektīvi sasniegt tai uzticēto uzdevumu mērķus, neatkarīgi izmantojot tai šai sakarā ar EKL un ECBS Statūtiem piešķirtās pilnvaras.

135    Turpretim, kā to pamatoti norādījusi Komisija un personas, kas iestājušās lietā, atzīt ECB šādu neatkarību nenozīmē to pilnīgi nodalīt no Eiropas Kopienas un to izslēgt no jebkādu Kopienu tiesību normu piemērošanas jomas. Vispirms no EKL 105. panta 1. punkta izriet, ka ECB ir jāpalīdz sasniegt Eiropas Kopienas mērķus, bet EKL 8. pantā ir precizēts, ka ECB rīkojas saskaņā ar pilnvarām, ko tai piešķir EKL un ECBS Statūti. Kā norādījusi Komisija, ECB saskaņā ar minētajā līgumā un statūtos paredzēto ir piemērojama Kopienu kontrole, it īpaši Kopienu Tiesas un Revīzijas palātas veiktā kontrole. Visbeidzot, šķiet, ka EKL autori nekādā veidā nav vēlējušies ECB nodalīt no jebkādas Kopienu likumdevēja normatīvas iejaukšanās, kā to it īpaši apliecina Komisijas norādītie EKL 105. panta 6. punkts, 107. panta 5. un 6. punkts un 110. panta 1. punkta pirmais ievilkums un 3. punkts.

136    No iepriekš minētā izriet, ka nekas a priori neļauj izslēgt, ka Kopienu likumdevējam saskaņā ar tam EKL paredzētajām pilnvarām un EKL paredzētajos apstākļos nebūtu tiesību noteikt ECB piemērojamus normatīvus pasākumus.

137    Turklāt ir jāatzīst – kā to uzsvērusi gan Komisija, gan ģenerāladvokāts savu secinājumu 160. punktā –, ka ECB nav pierādījusi, kādā veidā tai EKL paredzēto īpašo uzdevumu neatkarīgu izpildi varētu traucēt fakts, ka tai ir piemērojami tādi Kopienu likumdevēja noteiktie pasākumi, kādi paredzēti Regulā Nr. 1073/1999 krāpšanas apkarošanai un pret jebkādām citām prettiesiskām darbībām, kuras varētu apdraudēt Kopienas finanšu intereses.

138    Šajā sakarā, pirmkārt, ir jāatzīst, ka nedz apstāklis, ka OLAF ir Komisijas izveidots un ir iekļauts tās administratīvajā struktūrā un budžetā saskaņā ar Lēmumā 1999/352 noteikto, nedz arī apstāklis, ka šādai, attiecībā uz ECB ārējai iestādei Kopienu likumdevējs ir piešķīris pilnvaras veikt izmeklēšanu saskaņā ar Regulu Nr. 1073/1999, kā tādi nevar apdraudēt ECB neatkarību.

139    Kā it īpaši izriet no Regulas Nr. 1073/1999 ceturtā, desmitā, divpadsmitā un astoņpadsmitā apsvēruma, kā arī no tās 4. panta, 5. panta otrās daļas, 6., 11. un 12. panta, ar šo regulu izveidotais režīms apliecina Kopienu likumdevēja stingru gribu OLAF piešķirtajām pilnvarām piemērot nosacījumus, pirmkārt, par tā neatkarības nodrošināšanas garantijām, it īpaši attiecībās ar Komisiju, un, otrkārt, par pilnīgu Kopienu tiesību normu ievērošanu, tostarp it īpaši Protokola par Eiropas Kopienu privilēģijām un imunitātēm normu, cilvēktiesību un pamatbrīvību normu, kā arī Eiropas Kopienu Civildienesta noteikumu un pārējiem darbiniekiem piemērojamā režīma normu ievērošanu.

140    Turklāt no Regulas Nr. 1073/1999 izriet, ka minēto pilnvaru izmantošanai ir piemērojamas dažādas normas un īpašas garantijas un to priekšmets ir skaidri noteikts. Pēdējā apstākļa sakarā Regulas Nr. 1073/1999 2. pantā ir paredzēts, ka OLAF veiktā administratīvā izmeklēšana tiek veikta, lai sasniegtu šīs regulas 1. pantā paredzētos mērķus un attiecīgā gadījumā konstatētu izmeklējamo darbību nelikumību. Līdzekļi, kas OLAF rīcībā nodoti šo mērķu sasniegšanai, ir stingri uzskaitīti it īpaši minētās regulas 4., 7. un 9. pantā.

141    Kā pamatoti norādījusi Padome, ar Regulu Nr. 1073/1999 izveidotais izmeklēšanas regulējums it īpaši paredz pārbaudes sakarā ar aizdomām par krāpšanu, korupciju vai citām prettiesiskām darbībām, kas var kaitēt Eiropas Kopienas finanšu interesēm, kuras nekādā veidā nav ietvertas sistemātiskās pārbaudēs, kā, piemēram, finanšu pārbaudēs. Pretēji ECB nostājai šai sakarā OLAF direktora lēmums uzsākt izmeklēšanu – kā tas ir arī attiecībā uz iestādes, organizācijas, biroja un aģentūras, kuru izveidošanu paredz Līgumi vai kuras ir izveidotas, pamatojoties uz šiem Līgumiem, vadītāja lēmumu lūgt šādu izmeklēšanu – netiek pieņemts, ja nav pietiekami nopietnu aizdomu. Turklāt, kā atgādinājusi ECB pati, no Regulas Nr. 1073/1999 6. panta 3. punkta teksta izriet, ka OLAF darbiniekiem izdotajā pilnvarojumā vienmēr ir jānorāda izmeklēšanas priekšmets.

142    Attiecībā uz iespējamiem trūkumiem šīs regulas piemērošanā ir vien jāatzīst, ka tie nevar būt pamats tās prettiesiskumam.

143    Otrkārt, ir jānorāda – kā to darījušas gan Komisija un Nīderlandes valdība, gan arī ģenerāladvokāts savu secinājumu 167. punktā –, ka iekšējā izmeklēšana, ko OLAF var veikt, kā izriet arī no Regulas Nr. 1073/1999 4. panta 1. punkta otrās daļas, ir jāveic saskaņā ar katras iestādes, organizācijas, biroja un aģentūras lēmumos paredzētajiem nosacījumiem un kārtību un tādējādi nevar izslēgt, ka ECB, pieņemot šādu lēmumu, ir ņēmusi vērā iespējamo ar tās uzdevumu veikšanu saistīto specifiku, turklāt ECB ir jāpierāda paredzēto ierobežojumu nepieciešamība.

144    Turklāt, pat ja atsevišķi tirgus dalībnieki satrauktos, ka tādai iestādei kā OLAF ir piešķirtas izmeklēšanas pilnvaras attiecībā uz ECB, jo tie neņem vērā nedz minēto pilnvaru konkrēto raksturu, nedz dažādās garantijas, kuras Kopienu likumdevējs ir paredzējis piemērot kā nosacījumu šo pilnvaru piešķiršanai, tostarp arī OLAF pilnīgas neatkarības garantiju, nav pamata uzskatīt, ka šāds apstāklis, kurš radies vienīgi informācijas trūkuma rezultātā vai tādēļ, ka tirgus dalībnieki nav pareizi izpratuši faktisko situāciju, nozīmētu, ka ar Regulu Nr. 1073/1999 tiek apdraudēta ECB neatkarība.

145    No iepriekš izklāstītajiem apsvērumiem izriet, ka ECB izvirzītais pamats, kas saistīts ar iespējamo tās neatkarības apdraudējumu, ir jānoraida un ka Regula Nr. 1073/1999 tādējādi nav atzīstama par nepiemērojamu šādam pamatam saskaņā ar EKL 241. pantu.

 Par pamatu, kas saistīts ar samērīguma principa pārkāpumu

 ECB argumenti

146    Ar ceturto pamatu ECB norāda, ka Regula Nr. 1073/1999 ir atzīstama par nepiemērojamu, jo tajā ir pārkāpts samērīguma princips.

147    ECB uzskata, ka, pirmkārt, nav lietderīgi tai piemērot minētajā regulā paredzēto izmeklēšanu regulējumu, ņemot vērā, ka pastāv dažādi citi piemēroti kontroles mehānismi, lai tās ietvaros nodrošinātu krāpšanas novēršanu un apkarošanu.

148    Šajā sakarā tā atsaucas uz ECBS Statūtu 27. pantu, kurā ir paredzēts, ka, pirmkārt, ECB pārskatus pārbauda ECB Padomes ieteikti un Padomes apstiprināti pieaicināti neatkarīgi revidenti un ka, otrkārt, ECB vadības darbības efektivitātes pārbaudi veic Revīzijas palāta.

149    Otrkārt, ECB Padome, rīkodamās saskaņā ar savas autonomās organizācijas pilnvarām, ir izveidojusi vēl divus kontroles līmeņus, proti, IRD un ECB Komiteju krāpšanas apkarošanai.

150    No apstrīdētā lēmuma un 1999. gada 12. oktobra administratīvajām norādēm par ECB audita kodeksu izriet, pirmkārt, ka IRD, kurš var veikt augsta līmeņa ekspertīzes, var uzņemties atbildību veikt izmeklēšanu un bez ierobežojumiem ziņot par krāpšanas gadījumiem un, otrkārt, ka šī struktūrvienība ir tieši atbildīga ECB direktoram un tai ir pilnīga funkcionālā neatkarība.

151    Saskaņā ar ECB sniegtajiem paskaidrojumiem IRD ir jāievēro arī dažādas starptautiski atzītas audita normas, tostarp Iekšējo auditoru institūta izstrādātie iekšējā audita profesionālās prakses noteikumi, kā arī starptautiskais audita noteikumu kodekss un starptautiskās audita norādes, ko pieņēmusi Starptautiskā grāmatvežu federācija, kurās ir paredzētas dažādas auditoru uzvedības normas, aicinot tos vērst īpašu uzmanību uz krāpšanas risku un palīdzēt tās atklāšanā.

152    Otrkārt, ECB norāda, ka vairumam tās lēmumu vai darbību ir nepieciešama augsta konfidencialitāte. Tas it īpaši ir attiecināms uz ECB lēmumu pieņemšanas procesu, kad tiek noteiktas procentu likmes monetārās politikas operācijām, attiecībā uz naudaszīmju iespiešanas tehniskajiem aspektiem un valūtas kursa ietekmēšanas operācijām.

153    ECB no tā secina, ka, ja tai tiktu piemērota Regula Nr. 1073/1999, tā būtu spiesta no OLAF veiktās izmeklēšanas jomas izslēgt visu darbību, kas saistītas ar tās pamatuzdevumu, kas paredzēti EKL 105. panta 2. punktā, izpildi, to kontrole tādējādi būtu uzticama tikai IRD un OLAF loma kļūtu nenozīmīga un tādējādi – nepiemērota minētās regulas mērķiem.

154    Treškārt, ECB uzskata, ka tai ir raksturīgs ļoti decentralizēts darbības veids VCB apjomīgo darbību dēļ. Ņemot vērā šo decentralizāciju, apstāklis, ka OLAF piešķirtās iekšējās izmeklēšanas pilnvaras attiecas tikai uz ECB, bet ne uz VCB, minētajām pilnvarām laupītu efektivitāti attiecībā uz krāpšanas apkarošanu, jo OLAF pats izmeklēšanu VCB nevarētu veikt.

155    Turpretim saskaņā ar ECB sniegtajiem paskaidrojumiem ECB un VCB iekšējā audita darbību koordinēšanai ECB Padome ir noteikusi vairākus pasākumus, kuri ļauj veikt vienotu auditu abās šajās nošķirtajās struktūrās.

 Tiesas vērtējums

156    Vispirms ir jāatgādina, ka samērīguma princips, kurš veido daļu no Kopienu tiesību vispārējiem principiem, paredz, ka ar Kopienu tiesību normu piešķirtajiem līdzekļiem ir jābūt piemērotiem paredzētā mērķa sasniegšanai un tie nedrīkst pārsniegt šī mērķa sasniegšanai nepieciešamā robežas (skat. it īpaši 1987. gada 18. novembra spriedumu lietā 137/85 Maizena, Recueil, 4587. lpp., 15. punkts, un 2002. gada 10. decembra spriedumu lietā C‑491/01 British American Tobacco (Investments) un Imperial Tobacco, Recueil, I‑11453. lpp., 122. punkts).

157    Attiecībā uz iepriekšējā punktā minēto nosacījumu pārbaudi tiesā ir jāuzsver, ka tādā jomā kā pamata lietā apskatāmā Kopienu likumdevējam piemīt plaša diskrecionārā vara un tādēļ minētajā jomā noteiktā pasākuma likumība var būt ietekmēta tikai tādā gadījumā, ja pasākums ir acīmredzami nepiemērots attiecībā uz mērķi, kuru kompetentā iestāde vēlas sasniegt (šajā sakarā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā British American Tobacco (Investments) un Imperial Tobacco, 123. punkts un tajā minētā judikatūra).

158    Pirmkārt, ECB nav pierādījusi, ka Kopienu likumdevējs ir pieļāvis acīmredzamu kļūdu vērtējumā. Faktiski tas varēja uzskatīt, ka, neraugoties uz kontroles mehānismiem, kuri ir dažādām iestādēm, organizācijām un struktūrām, kas izveidotas ar līgumiem vai uz to pamata, tostarp tiem, uz kuriem ECB atsaucas saistībā ar sevi pašu, lai pastiprinātu cīņu pret krāpšanu, korupciju un citiem pārkāpumiem, kas apdraud Kopienas finanšu intereses, bija jāizveido kontroles mehānisms, kurš vienlaikus ir centralizēts konkrētā iestādē, kurš ir specializēts un kurš tiek īstenots neatkarīgi un vienveidīgi attiecībā uz minētajām iestādēm, struktūrām un organizācijām.

159    Šajā sakarā, pirmkārt, ir jānorāda, ka OLAF uzticētās pilnvaras veikt izmeklēšanu ar savu raksturu un īpašo mērķi, kas atgādināti šī sprieduma 141. punktā, atšķiras no vispārējās kontroles uzdevumiem, kuri it īpaši ir uzticēti Revīzijas palātai attiecībā uz ECB darbības efektivitātes pārbaudi un neatkarīgajiem revidentiem attiecībā uz tās grāmatvedības pārbaudi.

160    Otrkārt, attiecībā uz IRD un ECB Komitejai krāpšanas apkarošanai piešķirtajām pilnvarām Kopienu likumdevējs varēja uzskatīt, ka kontroles mehānismi, kuri noteikti ar līgumiem vai uz to pamata izveidotajās iestādēs, struktūrās vai organizācijās un kuru izveide un noteikumi ir atstāti katras minētās iestādes izvērtēšanā, ņemot vērā paredzētos mērķus, nav risinājums, kas būtu tikpat efektīvs, kādu piedāvātu režīms, kura mērķis ir izmeklēšanas pilnvaru centralizēšana vienā specializētā un neatkarīgā iestādē. Pēdējā minētā sakarā ir jāatgādina, ka Regulas Nr. 1073/1999 mērķis īpaši bija piešķirt OLAF izmeklēšanas pilnvaras, kuras ir jāizlieto kā minēto iestāžu, struktūru un organizāciju iekšienē – saucot tās par “iekšējo izmeklēšanu”, tā arī ārpus tām ar tā sauktās “ārējās” izmeklēšanas palīdzību.

161    Otrkārt, apstāklis, ka ECBS decentralizētā veidā darbojas dažādās jomās, nekādā veidā nemazina OLAF ECB ietvaros veiktās izmeklēšanas efektivitāti un neietekmē to, ka tai ir jāsniedz informācija OLAF Regulas Nr. 1073/1999 noteikumos paredzētajā veidā, un tas nav atkarīgs no rezultātiem, kādus varētu sniegt iespējamās, atbilstoši noteikumiem veiktās pārbaudes VCB ietvaros. Katrā ziņā ECB nav norādījusi – kā savu secinājumu 187. punktā atzīmējis arī ģenerāladvokāts – konkrētus iemeslus, kas ļautu izdarīt secinājumus par šādu minētās izmeklēšanas un informācijas sniegšanas neefektivitāti.

162    Treškārt, kaut arī nav apstrīdams, ka zināma ar ECB darbībām saistīta jutīga informācija ir jāsaglabā slepena, lai netiktu apdraudēti ECB ar Līgumu paredzēto uzdevumu izpilde, tomēr šajā sakarā ir jāatgādina, ka Regulā Nr. 1073/1999 ir skaidri paredzēts – kā tas izriet no tās 4. panta 1. punkta otrās daļas –, ka OLAF iekšējā izmeklēšana ir jāveic atbilstoši minētajā regulā paredzētajiem, kā arī katras iestādes, organizācijas, biroja un aģentūras lēmumos paredzētajiem nosacījumiem un kārtību. Kā norādīts šī sprieduma 143. punktā, tādējādi nevar izslēgt, ka ECB, pieņemot Regulas Nr. 1073/1999 4. panta 1. punkta otrajā daļā paredzēto lēmumu, ir ņēmusi vērā iespējamo ar tās uzdevumu veikšanu saistīto specifiku, turklāt ECB ir jāpierāda paredzēto ierobežojumu nepieciešamība.

163    Turpretim šāda specifika acīmredzami nav tāda, kuru iespējami ņemot vērā, pēc ECB domām, OLAF varētu tikt liegta jebkāda pilnvaru īstenošana, liedzot tam piekļuvi lielākajai daļai ECB dokumentu. Kā savu secinājumu 186. punktā norādījis ģenerāladvokāts, turklāt ir jāņem vērā fakts, ka saskaņā ar Regulas Nr. 1073/1999 8. pantu un EKL 287. pantu uz iekšējās izmeklēšanas ietvaros saņemto un iegūto informāciju attiecas profesionālais noslēpums, tā kā tās iespējamā paziņošana un izmantošana ir pakļauta ļoti stingriem nosacījumiem.

164    No tā izriet, ka pamats, kas saistīts ar iespējamu samērīguma principa pārkāpumu, piemērojot Regulu Nr. 1073/1999 ECB, ir jānoraida un minētā regula šādā gadījumā nav atzīstama par nepiemērojamu, pamatojoties uz EKL 241. pantu.

165    Tā kā ECB ar EKL 241. pantu pamatotās iebildes atbalstam izvirzītie četri pamati ir noraidāmi, ir jāatzīst, ka Regula Nr. 1073/1999 ir piemērojama ECB. Tādēļ ir jāpārbauda, vai apstrīdētais lēmums ir jāatceļ tādēļ, ka ar to, kā uzskata Komisija, bet ko apstrīd ECB, ir pārkāptas minētās regulas normas.

 Par Regulas Nr. 1073/1999 noteikumu pārkāpumu

 ECB argumenti

166    ECB apstrīd to argumentu pamatotību, kurus Komisija izvirzījusi savas prasības pamatojumam un kuri uzskaitīti šī sprieduma 52.–55. punktā. Tā uzskata, ka ar apstrīdēto lēmumu nekādi netiek pārkāpti Regulas Nr. 1073/1999 noteikumi un tādēļ prasība ir jānoraida.

167    ECB norāda, ka IRD piešķirtās izmeklēšanas pilnvaras pastāvēja jau pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas un tam šajā sakarā ir bijis vien deklaratīvs raksturs, ko apliecina vienkāršās tagadnes formas lietojums minētā lēmuma astotajā apsvērumā un 2. punktā, kuros norādīts, ka IRD “ir” atbildīgs veikt administratīvo izmeklēšanu krāpšanas un citu prettiesisku darbību, kas var apdraudēt ECB finanšu intereses, apkarošanas nolūkā. Vienīgais elements, kas ar apstrīdēto lēmumu ticis pievienots no jauna, ir IRD neatkarības līmeņa paaugstināšana, izveidojot ECB Komiteju krāpšanas apkarošanai. Šādā veidā ECB, pieņemot iekšējās organizācijas aktu, ir izpildījusi prasību par krāpšanas apkarošanu, darot to savām funkcijām vispiemērotākajā veidā.

168    Tā kā Regulu Nr. 1073/1999 nevar interpretēt tādējādi, ka tā kavē ECB nostiprināt tās iekšienē pastāvošos krāpšanas apkarošanas mehānismus un OLAF nav ekskluzīvi kompetents šajā jomā, tad ar apstrīdēto lēmumu minētā regula nav pārkāpta. Tas neliedz OLAF veikt savus uzdevumus, jo abas attiecīgās kontroles sistēmas var pastāvēt līdztekus.

169    Vēl ECB uzskata, ka Regulā Nr. 1073/1999 tai nav noteikts pienākums pieņemt regulas 4. panta 1. punkta otrajā daļā un 6. punktā paredzēto lēmumu, kā tas izriet arī no minētās daļas teksta, kurā ietverta vien prasība iestādēm, organizācijām, birojiem un aģentūrām “savstarpēji apspriesties par noteikumiem, kas jāpieņem ar šādiem lēmumiem”. Minētās iestādes, organizācijas, biroji un aģentūras tādējādi var arī šādu lēmumu nepieņemt un šai jomai piemērot līgumus, Kopienu tiesību vispārējos principus, savus statūtus un pašu Regulu Nr. 1073/1999. Turklāt ECB norāda, ka iespējamai šāda lēmuma pieņemšanai nav paredzēts nekāds termiņš.

170    Turklāt, pieņemdama apstrīdēto lēmumu, ECB nekādā veidā neesot bijis nodoma īstenot Regulas Nr. 1073/1999 4. panta 1. punkta otro daļu un 6. punktu.

171    Visbeidzot, jautājums par to, vai ECB, neīstenojot minētās normas, nebūtu izpildījusi EKL paredzēto pienākumu veikt konkrētas darbības, nevar tikt izskatīts, pamatojoties uz EKL 230. pantu, bet gan par to ir jāceļ prasība atbilstoši EKL 232. pantam.

 Tiesas vērtējums

172    Kā to pamatoti norādījusi arī Komisija, ir jāatzīmē, ka apstrīdētais lēmums ir jāizskata, ņemot vērā tā apsvērumus.

173    Šajā sakarā ir jāatzīst, ka minētajos apsvērumos sniegtie paskaidrojumi, lai pamatotu ar apstrīdēto lēmumu noteiktos pasākumus, norāda uz ECB vēlmi izveidot atšķirīgu un ekskluzīvu režīmu, salīdzinot ar Regulā Nr. 1073/1999 paredzēto, galvenokārt pamatojot to ar apstākli, ka minētā regula, pēc ECB domām, tai nav piemērojama.

174    No apstrīdētā lēmuma pirmā un trešā līdz astotā apsvēruma kombinācijas izriet, ka ar lēmumu ir iecerēts IRD uzticēt izmeklēšanas veikšanu, kas būtu īpaši paredzēta ECB. No tā arī izriet, ka šis lēmums ir ticis pieņemts, it īpaši pamatojoties uz apsvērumu, ka ECB ir pašai savs budžets un finanšu līdzekļi, kas atbilst tās pašas finanšu interesēm, kuras nesakrīt ar Kopienas finanšu interesēm, un ka krāpšanas apkarošanas ietvaros būtu jāsaglabā faktiska kompetenču sadale un līdzsvars Kopienas iestāžu un ECB starpā, kā arī jāņem vērā pēdējās minētās neatkarība.

175    No šādiem apsvērumiem, kuri ir ietverti arī ECB argumentos šīs tiesvedības ietvaros, lai pierādītu Regulas Nr. 1073/1999 nepiemērojamību tai, skaidri izriet ECB lēmums uzskatīt minēto regulu par sev nepiemērojamu, kā arī atteikšanās pieņemt minētās regulas 4. panta 1. punkta otrajā daļā un 6. punktā paredzēto lēmumu, nevis, kā tika ierosinājusi ECB, tikai vēlme nostiprināt krāpšanas apkarošanas mehānismus, kas izveidoti, izmantojot tās autonomās pilnvaras iekšējā organizācijā.

176    Šādu atzinumu apstiprina arī apstrīdētā lēmuma rezolutīvās daļas pārbaude.

177    Šajā sakarā ir jāpiezīmē – kā izriet no Regulas Nr. 1073/1999 apsvērumu un normu, no vienas puses, un apstrīdētā lēmuma apsvērumu un normu, no otras puses, salīdzinājuma –, ka šajā lēmumā paredzētais režīms, kā savu secinājumu 87. punktā ir norādījis ģenerāladvokāts, lielā mērā veidots līdzīgi minētajā regulā paredzētajam.

178    Šis apstāklis, kā arī fakts, ka apstrīdētā lēmuma, kaut arī tajā nav nekādu atsauču uz OLAF pilnvarām un iespējamo operatīvo sadarbību ar to, 1. panta 9. punktā tomēr ir paredzēts princips, ka ECB Komiteja krāpšanas apkarošanai ir atbildīga par attiecībām ar OLAF Uzraudzības komiteju, ir vērtējams kā lēmums nepiemērot Regulā Nr. 1073/1999 paredzēto režīmu.

179    Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, apstrīdētā lēmuma 2. pantā ietvertais precizējums par to, ka IRD izmeklē un ziņo par visiem jautājumiem saistībā ar krāpšanas vai citu prettiesisku darbību novēršanu un atklāšanu, ir interpretējams – kā to savu secinājumu 77. punktā norādījis arī ģenerāladvokāts – tādējādi, ka ar to ir paredzēts piešķirt IRD monopolu attiecībā uz šādu izmeklēšanu un ziņojumiem.

180    Ņemot vērā šos pašus apsvērumus, apstrīdētā lēmuma 5. pants savukārt norāda uz ECB lēmumu savus darbiniekus atbrīvot no pienākuma sadarboties ar OLAF darbiniekiem un tos informēt, kā tas paredzēts Regulas Nr. 1073/1999 4. panta 6. punkta a) apakšpunktā. Neietverot nekādas norādes uz šo pienākumu, minētajā 5. pantā ECB darbiniekiem ir paredzēts uzdevums informēt ECB Komiteju krāpšanas apkarošanai vai IRD par jebkādu krāpšanu vai prettiesisku darbību, kas var kaitēt ECB finanšu interesēm, un norādīts, ka darbinieki nedrīkst ciest no netaisnas vai diskriminējošas attieksmes šajā sakarā.

181    No iepriekš minētā izriet, ka, pieņemdama apstrīdēto lēmumu, kas pamatots ar kļūdainu pieņēmumu, ka Regula Nr. 1073/1999 ECB nav piemērojama, un kas norāda uz pēdējās minētās vēlmi ekskluzīvā veidā organizēt krāpšanas apkarošanu iestādes ietvaros, ECB ir noraidījusi minētajā regulā paredzētā režīma piemērošanu un tās 4. panta 1. punkta otrajā daļā un 6. punktā paredzētā lēmuma pieņemšanu aizstājusi, ieviešot atšķirīgu, individuālu ECB režīmu.

182    Nepiemērojot Regulu Nr. 1073/1999 un atsakoties no savu iekšējo procedūru pielāgošanas, lai izpildītu regulas prasības, ECB ir pārkāpusi minētās regulas prasības, it īpaši tās 4. pantu, un pārsniegusi organizatoriskās autonomijas robežu, kura tai ir krāpšanas apkarošanas jomā.

183    Turklāt atšķirībā no ECB viedokļa nav šaubu, ka Regulas Nr. 1073/1999 4. panta 1. punkta otrajā daļā un 6. punktā ir paredzēts pienākums iestādēm, organizācijām, birojiem un aģentūrām, kas izveidotas ar līgumiem vai uz to pamata, pieņemt lēmumu, par kuru ir runa šajās normās. Kā savu secinājumu 90., 91. un 94. punktā norādījis ģenerāladvokāts, šāds secinājums neizbēgami izriet gan no minēto normu teksta, gan no Regulas Nr. 1073/1999 desmitā apsvēruma.

184    Attiecībā uz to, ka šajās normās nav paredzēts termiņš šī lēmuma pieņemšanai, atliek vien konstatēt, ka tas nekādi neietekmē šī sprieduma 181. punktā izdarīto konstatējumu.

185    Turklāt šo prasību, kuras mērķis ir apstrīdētā lēmuma atcelšana, pamatojot to ar pamatiem, kas saistīti ar Regulas Nr. 1073/1999 pārkāpumu un kas rezumēti šī sprieduma 181. punktā, pretēji ECB uzskatam nedrīkst uzskatīt par citu prasību, kura attiecīgā gadījumā būtu ceļama pret ECB atbilstoši EKL 232. pantam, lūdzot konstatēt, ka pēdējā minētā nav pieņēmusi Regulas Nr. 1073/1999 4. panta 1. punkta otrajā daļā un 6. punktā paredzēto lēmumu.

186    No visiem iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka Komisijas prasība ir jāpieņem un apstrīdētais lēmums ir jāatceļ.

 Par tiesāšanās izdevumiem

187    Atbilstoši Reglamenta 69. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā Komisija ir prasījusi piespriest ECB atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tā kā tai spriedums ir nelabvēlīgs, jāpiespriež tai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus. Saskaņā ar Reglamenta 69. panta 4. punkta pirmo daļu Nīderlandes Karaliste, Parlaments un Padome, kas iestājušies lietā, sedz savus tiesāšanās izdevumus paši.

Ar šādu pamatojumu

TIESA

nospriež:

1)      atcelt Eiropas Centrālās bankas 1999. gada 7. oktobra Lēmumu 1999/726/EK par krāpšanas novēršanu (ECB/1999/5);

2)      Eiropas Centrālā banka atlīdzina tiesāšanās izdevumus;

3)      Nīderlandes Karaliste, Eiropas Parlaments un Eiropas Savienības Padome sedz savus tiesāšanās izdevumus paši.

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2003. gada 10. jūlijā.

1 Tiesvedības valoda – franču.