TIESAS SPRIEDUMS

2002. gada 25. jūlijā (*)

Trešo valstu pilsoņi, kuri ir dalībvalstu pilsoņu laulātie – Vīzas prasība – Ieceļošanas tiesības laulātajiem, kuriem nav personu apliecinoši dokumenti vai vīzas – Uzturēšanās tiesības laulātajiem, kas ieceļojuši nelikumīgi – Uzturēšanās tiesības laulātajiem, kas ieceļojuši likumīgi, bet vīza nav derīga uzturēšanās atļaujas pieprasīšanas brīdī – Direktīvas 64/221/EEK, 68/360/EEK un 73/148/EEK un Regula (EK) 2317/95

Lieta C‑459/99

par lūgumu, ko Tiesai atbilstoši EEK līguma 234. pantam iesniedza Conseil d’État (Beļģija) nolūkā saņemt lietā, kuru izskata šī tiesa, starp

Mouvement contre le racisme, l’antisémitisme et la xénophobie ASBL (MRAX)

un

Beļģiju

prejudiciālu nolēmumu par to, kā interpretēt Padomes 1964. gada 25. februāra Direktīvas 64/221/EEK par īpašu pasākumu saskaņošanu attiecībā uz ārvalstnieku pārvietošanos un dzīvesvietu, kas ir attaisnojami ar sabiedrisko kārtību, valsts drošību un veselības aizsardzību (OV 56, 850. lpp.), 1. panta 2. punktu, 3. panta 3. punktu un 9. panta 2. punktu, Padomes 1968. gada 15. oktobra Direktīvas 68/360/EEK par ierobežojumu atcelšanu attiecībā uz dalībvalstu darba ņēmēju un viņu ģimeņu pārvietošanos un dzīvesvietu Kopienā (OV L 257, 13. lpp.) 3. un 4. pantu, Padomes 1973. gada 21. maija Direktīvas 73/148/EEK par dalībvalstu pilsoņu pārvietošanās un dzīvesvietas Kopienā ierobežojumu atcelšanu saistībā ar uzņēmējdarbību un pakalpojumu sniegšanu (OV L 172, 14. lpp.) 3. un 6. pantu, kā arī Padomes 1995. gada 25. septembra Regulu (EK) 2317/95, ar kuru nosaka tās trešās valstis, kuru pilsoņiem ir vajadzīga vīza, lai šķērsotu dalībvalstu ārējās robežas (OV L 234, 1. lpp.).

TIESA

šādā sastāvā: priekšsēdētājs H. K. Rodrigess Iglesiass [G. C. Rodríguez Iglesias], palātu priekšsēdētāji N. Kolnerika [N. Colneric] un S. fon Bārs [S. von Bahr], tiesneši K. Gulmans [C. Gulmann], D. A. O. Edvards [D. A. O. Edward], Ž. P. Puisošē [J.‑P. Puissochet], M. Vatelē [M. Wathelet], R. Šintgens [R. Schintgen] un H. N. Kunja Rodrigess [J. N. Cunha      Rodrigues] (referents),

ģenerāladvokāte K. Štiksa‑Hakla [C. Stix‑Hackl],

sekretārs H. A. Rīls [H. A. Rühl], galvenais administrators,

izvērtējusi rakstveida apsvērumus, ko iesniedza:

–        Mouvement contre le racisme, l’antisémitisme et la xénophobie ASBL (MRAX) vārdā – I. de Virons [I. de Viron], avocat,

–        Beļģijas vārdā – E. Maternē [E. Matterne] un E. Derriks [E. Derriks], avocats,

–        Austrijas valdības vārdā – A. Langls [A. Längle], pārstāvis,

–        Eiropas Kopienu Komisijas vārdā – H. Mišāra [H. Michard], K. O’Reilija [C. O’Reilly] un N. Jerela [N. Yerrell], pārstāves,

ņemot vērā ziņojumu tiesas sēdē,

noklausījusies mutvārdu apsvērumus, ko 2001. gada 29. maija tiesas sēdē sniedza Mouvement contre le racisme, l’antisémitisme et la xénophobie ASBL (MRAX); Beļģija un Komisija,

noklausījusies ģenerāladvokātes secinājumus 2001. gada 13. septembra tiesas sēdē,

pasludina šo spriedumu:

Spriedums

1        Ar 1999. gada 23. novembra rīkojumu, ko Tiesa saņēmusi tā paša gada 2. decembrī, Conseil d’État [Valsts padome] atbilstoši EK līguma 234. pantam uzdeva četrus prejudiciālus jautājumus par to, kā interpretēt Padomes 1964. gada 25. februāra Direktīvas 64/221/EEK par īpašu pasākumu saskaņošanu attiecībā uz ārvalstnieku pārvietošanos un dzīvesvietu, kas ir attaisnojami ar sabiedrisko kārtību, valsts drošību un veselības aizsardzību (OV 56, 850. lpp.), 1. panta 2. punktu, 3. panta 3. punktu un 9. panta 2. punktu, Padomes 1968. gada 15. oktobra Direktīvas 68/360/EEK par ierobežojumu atcelšanu attiecībā uz dalībvalstu darba ņēmēju un viņu ģimeņu pārvietošanos un dzīvesvietu Kopienā (OV L 257, 13. lpp.) 3. un 4. pantu, Padomes 1973. gada 21. maija Direktīvas 73/148/EEK par dalībvalstu pilsoņu pārvietošanās un dzīvesvietas Kopienā ierobežojumu atcelšanu saistībā ar uzņēmējdarbību un pakalpojumu sniegšanu (OV L 172, 14. lpp.) 3. un 6. pantu un Padomes 1995. gada 25. septembra Regulu (EK) Nr. 2317/95, ar kuru nosaka tās trešās valstis, kuru pilsoņiem ir vajadzīga vīza, lai šķērsotu dalībvalstu ārējās robežas (OV L 234, 1. lpp.).

2        Šie jautājumi radās strīdā starp Mouvement contre le racisme, l’antisémitisme et la xénophobie ASBL [Kustība rasisma, antisemītisma un ksenofobijas apkarošanai] (turpmāk tekstā – “MRAX”) un Beļģiju saistībā ar prasību atzīt par spēkā neesošu tieslietu un iekšlietu ministra 1997. gada 28. augusta apkārtrakstu par paziņojumu par gaidāmajām laulībām publicēšanas procedūru un dokumentiem, kuri jāuzrāda, lai saņemtu vīzu laulības noslēgšanai [Beļģijas] Karalistē vai ģimenes apvienošanas nolūkā, pamatojoties uz ārvalstī noslēgtu laulību (1997. gada 1. oktobra Moniteur belge, 25905. lpp., turpmāk tekstā – “1997. gada 28. augusta apkārtraksts”).

 Atbilstošās tiesību normas

 Kopienu tiesiskais regulējums

3        Padomes 1968. gada 15. oktobra Regulas (EEK) Nr. 1612/68 par darba ņēmēju brīvu pārvietošanos Kopienā 1. panta 1. punktā (OV L 257, 2. lpp.) noteikts:

“Jebkuram dalībvalsts pilsonim neatkarīgi no viņa dzīvesvietas ir tiesības pieņemt un strādāt algotu darbu citā dalībvalstī saskaņā ar normatīviem un administratīviem aktiem, kas reglamentē minētās valsts pilsoņu nodarbinātību.”

4        Regulas Nr. 1612/68 10. pantā precizēts:

“1.      Ja darba ņēmējs, kas ir vienas dalībvalsts pilsonis, strādā algotu darbu citā dalībvalstī, kopā ar viņu drīkst apmesties:

a)      šā darba ņēmēja laulātais un viņu bērni, kas ir jaunāki par 21 gadu vai arī atrodas viņa apgādībā;

b)      darba ņēmēja un viņa laulātā apgādībā esošie augšupējie radinieki.

2.      Dalībvalstis atbalsta tādu ģimenes locekļu uzņemšanu, kas neatbilst 1. punktam, ja viņi atrodas iepriekš minētā darba ņēmēja apgādībā vai arī dzīvoja kopā ar šo darba ņēmēju valstī, no kuras tas ieradās.

3.      Saskaņā ar 1. un 2. punktu darba ņēmējam jābūt mājoklim, kas ir līdzvērtīgs normālam attiecīgās valsts darba ņēmēja mājoklim tajā reģionā, kur viņš strādā algotu darbu; šī norma nedrīkst radīt diskrimināciju starp vietējiem darba ņēmējiem un darba ņēmējiem no citām dalībvalstīm.”

5        Direktīvas 68/360 1. panta nozīmē un atbilstoši tās noteikumiem, dalībvalstīm bija jāatceļ pārvietošanās un dzīvesvietas ierobežojumi dalībvalstu pilsoņiem un to ģimenes locekļiem, kuriem ir piemērojama Regula Nr. 1612/68.

6        Direktīvas Nr. 68/360 3. pantā noteikts:

“1.      Dalībvalsts ļauj personām, kas minētas šīs direktīvas 1. pantā, iebraukt to teritorijās, uzrādot vienīgi derīgu personas apliecību vai pasi.

2.      No minētajām personām, izņemot ģimenes locekļus, kuri nav dalībvalsts pilsoņi, nedrīkst pieprasīt iebraukšanas vīzu vai citu tai līdzvērtīgu dokumentu. Dalībvalstis šīm personām sniedz visu iespējamo palīdzību nepieciešamo vīzu saņemšanai.”

7        Direktīvas 68/360 4. panta 1. punktā paredzēts, ka dalībvalstis atzīst savā teritorijā uzturēšanās tiesības šīs direktīvas 1. pantā norādītajām personām, kuras uzrāda dokumentus, kas uzskaitīti 4. panta 3. punktā.

8        Saskaņā ar minētās direktīvas 4. panta 3. punkta otro ievilkumu, darba ņēmēju ģimenes locekļi uzrāda šādus dokumentus:

“c)      dokumentu, uz kura pamata viņi ieradušies to teritorijā;

d)      dokumentu, kuru izsniegusi kompetenta iestāde izcelsmes valstī vai valstī, no kuras tie iebraukuši, un kas pierāda viņu radniecību;

e)      gadījumos, kas minēti Regulas (EEK) Nr. 1612/68 10. panta 1. un 2. punktā, dokumentu, kuru izsniegusi kompetenta iestāde izcelsmes valstī vai valstī, no kuras tie ieradušies, un kas apliecina, ka viņi ir darba ņēmēja apgādībā vai ka tie šajā valstī dzīvo vienā dzīvesvietā ar viņu.”

9        Direktīvas 68/360 10. pantā paredzēts:

“Dalībvalstis neatkāpjas no šīs direktīvas noteikumiem, izņemot vienīgi valsts politikas, sabiedrības drošības un veselības aizsardzības apsvērumu dēļ.”

10      Saskaņā ar Direktīvas 73/148 1. panta 1. punktu:

“Dalībvalstis, rīkojoties saskaņā ar šajā direktīvā paredzēto, atceļ pārvietošanās un dzīvesvietas ierobežojumus attiecībā uz:

a)      dalībvalsts pilsoņiem, kas jau darbojas vai vēlas uzsākt darbību citā dalībvalstī kā pašnodarbinātas personas vai kas vēlas attiecīgajā valstī sniegt pakalpojumus;

b)      dalībvalstu pilsoņiem, kas vēlas doties uz citu dalībvalsti kā pakalpojumu saņēmēji;

c)      minēto pilsoņu laulātajiem un bērniem, kas nav sasnieguši 21 gada vecumu, neatkarīgi no to pilsonības;

d)      minēto pilsoņu un to laulāto augšupējiem un lejupējiem radiniekiem, kas ir viņu apgādībā, neatkarīgi no to pilsonības.”

11      Direktīvas 73/148 3. pantā pēc būtības ir pārņemts Direktīvas 68/360 3. panta saturs.

12      Direktīvas 73/148 4. panta 1. punktā noteikts:

“Visas dalībvalstis piešķir pastāvīgas dzīvesvietas tiesības citu dalībvalstu pilsoņiem, kas to teritorijā vēlas darboties kā pašnodarbinātas personas, ja šādas darbības ierobežojumi ir atcelti atbilstīgi Līgumam.

Lai apliecinātu pastāvīgas dzīvesvietas tiesības, izsniedz dokumentu ar nosaukumu “Eiropas Kopienu dalībvalsts pilsoņa uzturēšanās atļauja”. Šis dokuments ir derīgs ne mazāk kā piecus gadus no izsniegšanas dienas un ir automātiski atjaunojams.

[..].”

13      Direktīvas 73/148 6. pantā paredzēts:

“Pieteikuma iesniedzējam uzturēšanās atļaujas vai pagaidu uzturēšanās tiesību iegūšanai dalībvalsts lūdz uzrādīt tikai šādus dokumentus:

a)      personu apliecinošu dokumentu vai pasi, ar ko viņš vai viņa ir ieceļojusi tās teritorijā;

b)      apliecinājumu tam, ka viņš vai viņa iekļaujas vienā no 1. un 4. pantā aprakstīto personu grupām.”

14      Direktīvas 73/148 8. pantā pēc būtības ir pārņemts Direktīvas 68/360 10. panta saturs.

15      Saskaņā ar Direktīvas 64/221 1. pantu:

“1.      Šīs direktīvas noteikumi attiecas uz jebkuru dalībvalsts pilsoni, kas uzturas vai iebrauc citā Kopienas dalībvalstī, lai veiktu darbības kā darbinieks vai pašnodarbināta persona, vai kā pakalpojumu saņēmējs.

2.      Šie noteikumi attiecas arī uz šīs personas laulāto un ģimenes locekļiem, kas ierodas kopā ar šo personu.”

16      Direktīvas 64/221 2. pantā ir noteikts:

“1.      Šī direktīva attiecas uz visiem pasākumiem attiecībā uz iebraukšanu dalībvalstīs, uzturēšanās atļaujas pagarināšanu vai izraidīšanu no to teritorijas, ko veic dalībvalstis, balstoties uz sabiedrisko kārtību, valsts drošību vai veselības aizsardzību.

2.      Šādu pamatojumu neizmanto ekonomiskos nolūkos.”

17      Direktīvas 64/221 3. pantā tiek precizēts:

“1.      Pasākumi, ko veic, ņemot vērā sabiedrisko kārtību vai valsts drošību, ir balstīti tikai uz attiecīgā indivīda personīgo darbību.

2.      Iepriekšējas kriminālas sodāmības pašas par sevi nerada pamatu veikt šādus pasākumus.

3.      Tās identitātes kartes vai pases derīguma termiņa izbeigšanās, ko attiecīgā persona izmantojusi iebraukšanai uzņēmējā valstī un uzturēšanās atļaujas iegūšanai tajā, neattaisno izraidīšanu no minētās valsts.

4.      Valsts, kas izsniegusi identitātes karti vai pasi, atļauj šāda dokumenta turētājam atkārtoti iebraukt tās teritorijā, nekārtojot formalitātes, pat ja dokuments vairs nav derīgs vai ja tā turētāja pilsonība tiek apstrīdēta.”

18      Saskaņā ar Direktīvas 64/221 8. pantu:

“Attiecīgajai personai ir tie paši tiesiskās aizsardzības līdzekļi attiecībā uz jebkuru lēmumu, kas attiecas uz iebraukšanu, uzturēšanās atļaujas izsniegšanas vai pagarināšanas atteikumu, vai izraidīšanas pieprasījumu, kas ir pieejami attiecīgās valsts pilsoņiem attiecībā uz pārvaldes iestāžu aktiem.”

19      Saskaņā ar Direktīvas 64/221 9. pantu:

“1.      Ja nav tiesību iesniegt apelāciju tiesā vai ja apelāciju var iesniegt tikai attiecībā uz lēmuma tiesisko spēkā esamību, vai ja apelācija nevar būt suspensīva, lēmumu atteikt uzturēšanās atļaujas pagarināšanu vai pieprasīt uzturēšanās atļaujas turētāja izraidīšanu no teritorijas nepieņem pārvaldes iestāde, izņemot steidzamus gadījumus, līdz brīdim, kad tiek saņemts uzņēmējas valsts kompetentās iestādes atzinums, līdz kuram attiecīgā persona bauda tādas aizsardzības un palīdzības vai pārstāvēšanas tiesības, kādas paredz šīs valsts likumi.

Šī iestāde nav tā pati iestāde, kas ir pilnvarota pieņemt lēmumu par uzturēšanās atļaujas pagarināšanas atteikumu vai izraidīšanas pieprasījumu.

2.      Jebkuru lēmumu, kas [ar kuru] liedz izsniegt pirmo uzturēšanās atļauju vai pieprasa attiecīgās personas izraidīšanu pirms atļaujas izsniegšanas, ja šī persona pieprasa, iesniedz izskatīšanai iestādē, kuras iepriekšējs atzinums ir nepieciešams saskaņā ar 1. punktu. Tad attiecīgā persona ir tiesīga personiski iesniegt argumentus savai aizstāvībai, izņemot gadījumus, kad tas ir pretrunā ar valsts drošību.”

20      Regula Nr. 2317/95 tika atcelta ar Tiesas 1997. gada 10. jūnija spriedumu lietā C‑392/95 Parlaments/Padome (Recueil, I‑3213. lpp.). Tiesa tomēr nosprieda, ka atceltās regulas iedarbība jāsaglabā līdz brīdim, kad Eiropas Savienības Padome šajā jomā pieņems jaunu tiesisko regulējumu.

21      Saskaņā ar Regulas Nr. 2317/95 5. pantu:

“Šīs regulas izpratnē “vīza” nozīmē dalībvalsts dotu atļauju vai lēmumu, kurā prasa atļauju ieceļot tās teritorijā ar mērķi:

–        uzturēties šajā vai vairākās dalībvalstīs uz laiku, kas kopumā nepārsniedz 3 mēnešus,

–        tranzītu caur šīs vai vairāku dalībvalstu teritorijām, izņemot tranzītu starp dalībvalsts lidostu starptautiskajām zonām un pārejām starp lidostām.”

22      1999. gada 12. martā Padome pieņēma Regulu (EK) Nr. 574/1999, ar kuru nosaka tās trešās valstis, kuru pilsoņiem ir vajadzīga vīza, lai šķērsotu dalībvalstu ārējās robežas (OV L 72, 2. lpp.). Šo regulu aizstāja ar Padomes 2001. gada 15. marta Regulu (EK) Nr. 539/2001, ar ko izveido to trešo valstu sarakstu, kuru pilsoņiem, šķērsojot dalībvalstu ārējās robežas, ir jābūt vīzām, kā arī to trešo valstu sarakstu, uz kuru pilsoņiem šī prasība neattiecas (OV L 81, 1. lpp.).

 Valsts tiesiskais regulējums

23      1980. gada 15. decembra likuma par kārtību, kādā ārvalstnieki iekļūst valsts teritorijā, uzturas, apmetas uz dzīvi un tiek izraidīti (1980. gada 31. decembra Moniteur belge), ar grozījumiem, kuri veikti ar 1996. gada 15. jūlija likumu (1996. gada 12. oktobra Moniteur belge, turpmāk tekstā – “1980. gada 15. decembra likums”), 2. panta pirmajā daļā noteikts:

“Karalistē ir atļauts ieceļot ārvalstniekam, kurš ir:

[..]

2)      derīgas pases vai tās vietā ceļošanas dokumenta ar vīzu vai tai pielīdzināmu atļauju, kura ir derīga Beļģijā un kuru izsniedz tās diplomātiskais vai konsulārais pārstāvis vai tādas valsts pārstāvis, kura ir puse Beļģijai saistošā starptautiskā konvencijā, kas nosaka ārējo robežu šķērsošanas kārtību, turētājs.”

24      Atbilstoši šī likuma 3. panta pirmās daļas 2) apakšpunktam “iestādes, kuras atbild par robežu kontroli,” var atteikt ieceļošanu ārvalsts pilsonim, kurš “mēģina iekļūt Karalistē, nebūdams 2. pantā prasīto dokumentu turētājs”.

25      Saskaņā ar 7. panta pirmās daļas 1) un 2) apakšpunktu atbildīgais ministrs vai tā pilnvarota persona var izdot izbraukšanas rīkojumu no valsts teritorijas noteiktā laikā ārvalstniekam, kuram nav tiesību vai atļaujas uzturēties uz laiku, kas ilgāks par trīs mēnešiem, vai apmesties uz dzīvi Karalistē:

“1)      ja viņš tajā dzīvo un nav 2. pantā prasīto dokumentu turētājs;

2)      ja viņš tajā dzīvo ilgāk par laiku, kas paredzēts saskaņā ar 6. pantu noteikto termiņu, vai nevar pierādīt, ka šis termiņš nav pārsniegts.”

26      Saskaņā ar 1980. gada 15. decembra likuma 40. panta 2.–6. punktu:

“2.      Šī likuma piemērošanā “EK ārvalstnieks” nozīmē jebkuru Eiropas Kopienu dalībvalsts pilsoni, kurš uzturas vai dodas uz Karalisti un kurš tajā:

1)      veic vai vēlas strādāt algotu darbu vai būt par pašnodarbinātu personu; vai

2)      saņem vai vēlas saņemt sniegtos pakalpojumus; vai

3)      saņem vai vēlas saņemt tiesības uzturēties; vai

4)      saņem vai vēlas saņemt uzturēšanās tiesības pēc Kopienā veiktas profesionālās darbības beigšanas; vai

5)      ar galveno mērķi mācīties vai vēlas mācīties arodmācības kursā apstiprinātā izglītības iestādē; vai

6)      nepieder ne pie vienas no 1)–5) apakšpunktā minētajām kategorijām.

3.      Izņemot pretējus noteikumus šajā likumā, 2. punkta 1), 2) un 3) apakšpunktā minētajam EK ārvalstniekam neatkarīgi no pilsonības pielīdzina šādas personas, ja tās ieceļo, lai apmestos kopā ar to vai apmetas kopā ar to:

1)      laulāto;

[..]

4.      Izņemot šī likuma noteikumus, kuri nosaka pretējo, šādas personas neatkarīgi no to pilsonības, ir pielīdzināmas EK ārvalstniekam saskaņā ar 2. punkta 4) un 6) apakšpunktu ar nosacījumu, ka tās ieceļo, lai apmestos vai apmetas ar:

1)      viņa laulāto;

[..]

5.      Izņemot šī likuma noteikumus, kuri nosaka pretējo, EK ārvalstniekam saskaņā ar 2. punkta 5) apakšpunktu ir pielīdzināms neatkarīgi no tā pilsonības, viņa laulātais un viņa vai laulātā apgādībā esoši bērni ar nosacījumu, ka tie ieceļo, lai apmestos vai apmetas kopā ar viņu.

6.      EK ārvalstniekam ir pielīdzināms arī Beļģijas pilsoņa laulātais, kurš ieceļo, lai apmestos vai apmetas kopā ar viņu, kā arī viņu lejupējie radinieki, kuri nav sasnieguši 21 gada vecumu vai ir viņu apgādībā, viņu augšupējie radinieki, kuri ir viņu apgādībā, kā arī šo lejupējo vai augšupējo radinieku laulātie, kuri ieceļo, lai apmestos vai apmetas kopā ar viņiem.”

27      1980. gada 15. decembra likuma 41. pantā noteikts:

“Tiesības ieceļot Karalistē tiek atzītas EK ārvalstniekam, kurš uzrāda derīgu identitātes karti vai valsts pasi.

Laulātajiem un ģimenes locekļiem, kuri norādīti 40. pantā un kuriem nav Eiropas Kopienu dalībvalsts pilsonības, jābūt 2. pantā prasīto dokumentu turētājiem.

Tāda Beļģijas iestāžu izsniegta dokumenta, kas ļauj ieceļot un uzturēties Kopienu dalībvalstī, turētājam jāļauj ieceļot Beļģijas teritorijā bez formalitātēm pat tad, ja apstrīd viņa pilsonību vai arī šis dokuments nav derīgs.”

28      1980. gada 15. decembra likuma 42. pantā paredzēts:

“Uzturēšanās tiesības EK ārvalstniekam atzīst saskaņā ar karaļa noteiktiem noteikumiem un laika termiņu atbilstoši Eiropas Kopienu regulām un direktīvām.

Šīs uzturēšanās tiesības pierāda ar dokumentu, ko izsniedz karaļa noteiktos gadījumos un saskaņā ar minētajām regulām un direktīvām.

Lēmumu par uzturēšanās atļaujas piešķiršanu pieņem pēc iespējas īsā laikā un ne vēlāk kā 6 mēnešu laikā no pieprasījuma brīža.”

29      1980. gada 15. decembra likuma 43. pantā precizēts:

“EK ārvalstniekam ieceļošanu un uzturēšanos var liegt tikai, pamatojoties uz sabiedriskās kārtības, valsts drošības un veselības aizsardzības apsvērumiem, ievērojot šādus ierobežojumus:

[..]

3)      dokumenta, kurš atļauj ieceļot un uzturēties Beļģijas teritorijā, derīguma termiņa izbeigšanās pati par sevi neattaisno izraidīšanu no teritorijas;

[..].”

30      Saskaņā ar 1980. gada 15. decembra likuma 44. panta pirmās daļas 1) apakšpunktu:

“Saskaņā ar 64. pantu var lūgt pārskatīt:

1)      jebkuru atteikumu piešķirt uzturēšanās atļauju EK ārvalstniekam, kuram piešķir uzturēšanās tiesības saskaņā ar 42. pantu, kā arī jebkuru citu lēmumu, ar ko izraida no teritorijas, pirms šādu atļauju izsniedz.”

31      Saskaņā ar 1980. gada 15. decembra likuma 64. pantu:

“Papildus lēmumiem, kuri norādīti 44. un 44.a pantā, atbildīgajam ministram var iesniegt pieteikumu pārskatīt [lēmumu] saskaņā ar šādiem noteikumiem attiecībā uz:

1)      lēmumu, ar kuru, piemērojot 11. pantu, atsaka atzīt uzturēšanās tiesības;

2)      prasību atgriezties izcelsmes valstī;

3)      atteikumu lūgumam ļaut apmesties uz dzīvi;

[..]

7)      lēmumu, ar kuru ārvalstniekam pieprasa, piemērojot 22. pantu, atstāt noteiktas vietas, neuzturēties tajās vai uzturēties noteiktā vietā;

8)      lēmumu, ar kuru atsaka uzturēšanās atļauju ārvalstniekam, kurš vēlas studēt Beļģijā.”

32      1980. gada 15. decembra likuma 69. pantā noteikts:

“Prasību atcelt lēmumu, ko paredz 14. pants likumos par Conseil d’État, kas saskaņoti 1973. gada 12. janvārī, var celt pret lēmumu, ar kuru atsaka atļaujas piešķiršanu, ko paredz šis likums.

Pieteikuma pārskatīt lēmumu iesniegšana nekavē iesniegt arī tiešu prasību par tāda lēmuma atzīšanu par spēkā neesošu, kura pārskatīšana tiek prasīta.

Šajā gadījumā prasības par lēmuma atzīšanu par spēkā neesošu izskatīšanu aptur, kamēr ministrs pieņem lēmumu par pieteikuma pieņemamību.”

33      1997. gada 28. augusta apkārtraksta redakcija ir šāda:

“Šī apkārtraksta mērķis ir atrisināt dažas problēmas par aizliegumu publicēšanas procedūru [..], kas nesen radīja pamatu domstarpībām. Otrkārt, tas sniedz izskaidrojumu, kādi dokumenti jāiesniedz, lai saņemtu vīzu laulības noslēgšanai Karalistē vai lai iegūtu vīzu ģimenes apvienošanai, pamatojoties uz ārvalstī noslēgtu laulību.

[..]

4.      Uzturēšanās pieteikuma iesniegšana pēc laulības noslēgšanas.

[..]

Attiecībā uz uzturēšanos tomēr jānorāda, ka ieceļošanai Karalistē nepieciešamie dokumenti ir jāiesniedz, lai apstiprinātu norādītos faktus uzturēšanās pieteikumā, kas iesniegts saskaņā ar 1980. gada 15. decembra likuma 10. panta pirmās daļas 1) vai 4) apakšpunktu vai arī 40. panta no 3. līdz 6. punktam par ārvalstnieku iekļūšanu teritorijā, uzturēšanos, apmešanos uz dzīvi un izraidīšanu.

Tas konkrēti nozīmē, ka ārvalstniekam jābūt derīgai pasei vai tās vietā ceļošanas dokumentam ar, ja nepieciešams, vīzu vai tai pielīdzināmu atļauju, kura ir derīga Beļģijā un kuru izsniedz tās diplomātiskais vai konsulārais pārstāvis vai tādas valsts pārstāvis, kura ir puse Beļģijai saistošā starptautiskā konvencijā, kas nosaka ārējo robežu šķērsošanas kārtību (1980. gada 15. decembra likuma 2. pants).

Ja ārvalstnieks neuzrāda šos ieceļošanas dokumentus, viņa iesniegums uzturēties principā uzskatāms par nepieņemamu.

[..].”

34      Iekšlietu ministra 1998. gada 12. oktobra apkārtraksts par pieteikumu uzturēties vai apmesties uz dzīvi Karalistē, kas iesniegts pēc laulības noslēgšanas, pamatojoties uz 1980. gada 15. decembra likuma par ārvalstnieku iekļūšanu teritorijā, uzturēšanos, apmešanos uz dzīvi un izraidīšanu (1998. gada 6. novembra Moniteur belge, 36360. lpp., turpmāk tekstā – “1998. gada 12. oktobra apkārtraksts“) 10. vai 40. pantu, tika pieņemts, lai precizētu 1997. gada 28. augusta apkārtraksta 4. punktā izklāstītos noteikumus. 1998. gada 12. oktobra apkārtraksta 1. un 2. punktā paredzēts:

“1.      Joprojām paliek spēkā vispārējais noteikums, atbilstoši kuram pieteikums uzturēties vai apmesties uz dzīvi Karalistē ģimenes apvienošanas nolūkos netiks ņemts vērā, ja ārvalstniekam nav derīgu ieceļošanas dokumentu, tas ir, pieteikuma iesniegšanas laikā derīgas valsts pases vai tās vietā ceļošanas dokumenta ar, ja nepieciešams, derīgu vīzu.

2.      Atkāpjoties no šī vispārējā noteikuma, pieteikums apmesties uz dzīvi, kuru iesniedz ārvalstnieks (kuram vajadzīga vīza) atbilstoši 1980. gada 15. decembra likuma 40. pantam, kas ir laulājies ar Beļģijas pilsoni vai EEZ dalībvalsts pilsoni un kuram ir vienīgi derīga valsts pase vai tās vietā ceļošanas dokuments, bet vīza nav derīga, tomēr tiek ņemts vērā, jo dokumenti par viņa asinsradniecības vai laulības saitēm ar Beļģijas pilsoni vai EEZ dalībvalsts pilsoni ir uzrādīti laikā, kad tika iesniegts pieteikums apmesties uz dzīvi.

[..].”

 Pamata strīds un prejudiciālie jautājumi

35      1997. gada 28. novembra pieteikumā MRAX prasīja Conseil d’État atcelt 1997. gada 28. augusta apkārtrakstu.

36      Kā pamatojumu savai prasībai tas norādīja, ka šis apkārtraksts, it īpaši tā 4. punkts, ir nesaderīgs ar Kopienas direktīvām pārvietošanās un uzturēšanās Kopienā jomā.

37      Konstatējot to, ka tai iesniegtā strīda atrisināšanai nepieciešama Kopienu tiesību interpretācija, Conseil d’État nosprieda apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālos jautājumus:

“1)      Vai 1968. gada 15. oktobra Direktīvas 68/360 3. pants, 1973. gada 21. maija Direktīvas 73/148 3. pants, kā arī 1995. gada 25. septembra Regula Nr. 2317/95, kura, ievērojot samērīguma un nediskriminācijas principu, kā arī tiesības uz ģimenes dzīvi, ir interpretējama tādējādi, ka dalībvalsts var uz robežas atteikt ieceļošanu ārvalstniekam, kuram vajadzīga vīza, bet kurš ir laulājies ar kopienas pilsoni un mēģina iekļūt dalībvalsts teritorijā bez personu apliecinošiem dokumentiem vai vīzām?

2)      Vai Direktīvas 68/360 4. pants un Direktīvas 73/148 6. pants, skatot tos saistībā ar šo abu direktīvu 3. pantiem, kā arī samērīguma un nediskriminācijas principiem un tiesību uz ģimenes dzīvi ievērošanu, ir interpretējami tādējādi, ka dalībvalsts var atteikt piešķirt uzturēšanās atļauju Kopienas pilsoņa laulātajam, kurš ieceļoja tās teritorijā nelikumīgi, un to izraidīt no valsts?

3)      Vai Direktīvas 68/360 3. panta un 4. panta 3. punkta, Direktīvas 73/148 3. panta un 1964. gada 25. februāra Direktīvas 64/221 3. panta 3. punkta sekas ir tādas, ka dalībvalstis nevar atteikties piešķirt uzturēšanās atļauju vai arī izraidīt ārvalstnieku, kurš ir kopienas pilsoņa laulātais un kas ieceļoja valsts teritorijā likumīgi, bet kura vīza nav derīga laikā, kad viņš lūdza šī dokumenta izsniegšanu?

4)      Vai Direktīvas 64/221 1. pants un 9. panta 2. punkts ir interpretējami tādējādi, ka ārvalstnieks, kurš ir Kopienas pilsoņa laulātais un kuram nav personu apliecinoša dokumenta vai vīzas vai arī tā nav derīga, ir tiesīgs nodot lietu izskatīšanai kompetentajā iestādē, kura minēta 9. panta 1. punktā, kad tas pirmoreiz iesniedz pieteikumu piešķirt uzturēšanās atļauju vai kad tam iepriekš izdod izraidīšanas rīkojumu?”

 Ievada apsvērumi

38      Beļģija apgalvo, ka valsts likumdevējs Beļģijas pilsoņu laulātos pielīdzina dalībvalstu pilsoņiem, lai pret tiem tādējādi neizturētos mazāk labvēlīgi kā pret citas dalībvalsts pilsoņa laulāto vai ģimenes locekli. Tomēr saskaņā ar Beļģijas norādīto Tiesai nav kompetences gadījumos, kad trešās valsts pilsonis ir laulājies ar Beļģijas pilsoni.

39      Šajā gadījumā ir jānorāda, ka Kopienas tiesiskais regulējums par darba ņēmēju brīvu pārvietošanos, pakalpojumu sniegšanas brīvību un brīvību veikt uzņēmējdarbību nav piemērojams gadījumos bez jebkādas piesaistes Kopienas tiesībās paredzētajiem gadījumiem. Tā rezultātā šo tiesisko regulējumu nevar piemērot to personu situācijai, kuras nekad nav izmantojušas šīs brīvības (skat. it īpaši Tiesas 1992. gada 16. decembra spriedumu lietā C‑206/91 Koua Poirrez, Recueil, I‑6685. lpp., 10., 11. un 12. punkts, un 2002. gada 11. jūlija spriedumu lietā C‑60/00 Carpenter, Recueil, I‑6279. lpp., 28. punkts).

40      Ievērojot šos apsvērumus, Tiesa sniedz atbildi uz prejudiciālajiem jautājumiem, par kuriem tā ir aicināta pasludināt spriedumu par Direktīvu 64/221, 68/360 un 73/148, kā arī Regulas Nr. 2317/95 vairāku noteikumu piemērojamību trešo valstu pilsoņiem, kuri ir laulājušies ar dalībvalstu pilsoņiem.

 Par pirmo jautājumu

 Tiesai iesniegtie apsvērumi

41      MRAX norāda, ka ieceļošanas atteikums uz dalībvalsts robežas trešās valsts pilsonim, kurš ir laulājies ar dalībvalsts pilsoni, pamatojoties uz to, ka viņam nav šīs dalībvalsts izsniegtas vīzas, rada Direktīvas 68/360 3. panta, Direktīvas 73/148 3. panta, Regulas Nr. 2317/95, kā arī Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 8. panta 2. punkta pārkāpumu (turpmāk tekstā – “Konvencija”).

42      Papildus MRAX norāda, ka trešās valsts pilsoņiem, kuri ir laulājušies ar dalībvalsts pilsoņiem, vīzas saņemšanas nosacījumu izpildes pārbaudei jānotiek Beļģijā, nevis viņu izcelsmes valstī.

43      Attiecībā uz prasību par personu apliecinošu dokumentu Beļģija norāda, ka dalībvalstīm ir jāpārbauda, vai trešās valsts pilsoņi, kuri vēlas ieceļot to teritorijā vai arī jau ir ieceļojuši un pieprasa uzturēšanās tiesības, var atsaukties uz Kopienas tiesībām. Prasība uzrādīt derīgu pasi, ieceļojot dalībvalstī, ir attaisnojama ar vajadzību trešās valsts pilsonim pierādīt savu identitāti vai savas ģimenes saites ar dalībvalsts pilsoni.

44      Attiecībā uz vīzas prasību Beļģija norāda, ka pienākums lūgt vīzu pirms ieceļošanas dalībvalsts teritorijā dod dalībvalstīm instrumentu, lai pārbaudītu vienlaikus to, vai trešās valsts pilsonis, kurš vēlas ieceļot to teritorijā ar dalībvalsts pilsoņa laulātā statusu, izpilda pieprasītos nosacījumus un to, vai viņš nav to personu kategorijā, kurām ieceļošana ir atsakāma, pamatojoties uz sabiedriskās kārtības, valsts drošības un veselības aizsardzības apsvērumiem saskaņā ar Direktīvu 64/221. Tāpēc Direktīvas 68/360 3. pants un Direktīvas 73/148 3. pants, kuri piešķir tiesības dalībvalstij prasīt vīzu no tiem trešās valsts pilsoņiem, kuri ir dalībvalsts pilsoņa ģimenes locekļi, ir interpretējams tādējādi, ka vīzas trūkums dod pamatu dalībvalstīm atteikt šīm personām ieceļošanu uz robežas. Pretējas interpretācijas gadījumā noteikumi zaudētu to nozīmi un lietderīgo iedarbību.

45      Beļģija piebilst, ka daudzus elementus par trešās valsts pilsoni var noskaidrot tikai ar Beļģijas pārstāvniecības iestāžu palīdzību šo personu izcelsmes valstī. Šī iemesla dēļ ir pamatoti izsniegt vīzu trešajās valstīs, nevis uz Beļģijas robežas.

46      Austrijas valdība norāda, ka prasība trešo valstu pilsoņiem, kuri ir laulājušies ar dalībvalstu pilsoņiem, saņemt vīzu nerada diskrimināciju, jo gan Beļģijas, gan Kopienas tiesības paredz šādu prasību.

47      No otras puses, atļaujot trešo valstu pilsoņiem, kuri nav izpildījuši vīzas prasību, ieceļot Beļģijas teritorijā, tiktu pārkāpts vienlīdzības princips par sliktu trešās valsts pilsoņiem, kuri ir izpildījuši šo prasību. Tomēr saskaņā ar Austrijas valdības norādīto, ievērojot personu brīvas pārvietošanās un samērīguma principu, dalībvalstij ir atļauts izņēmuma gadījumos atkāpties no šīs vispārējās vīzas prasības, kā arī to paredz it īpaši Regulas Nr. 574/1999 4. pants.

48      Komisija uzsver trešo valstu pilsoņu, kuri ir dalībvalstu pilsoņu ģimenes locekļi, īpašo situāciju salīdzinājumā ar citiem trešo valstu pilsoņiem, kuri ieceļo, šķērsojot Kopienas ārējo robežu. Viņiem Kopienas tiesības faktiski dod tiesības apmesties Kopienā ar dalībvalsts pilsoni.

49      Saskaņā ar Komisijas norādīto dalībvalsts pilsonim var liegt ieceļot citā dalībvalstī, ja viņš nevar pierādīt savu pilsonību. Tāpēc šāda argumentācija ir spēkā arī attiecībā uz trešās valsts pilsoni, kurš nevar pierādīt savas ģimenes saites ar dalībvalsts pilsoni.

50      Ja, savukārt, trešās valsts pilsonis spēj pierādīt šīs ģimenes saites un tātad tiesības, ko viņš gūst no Kopienas tiesībām, vīzas trūkums nevar ietekmēt šīs tiesības un nevar nekādi attaisnot ieceļošanas atteikumu uz robežas. Šādas normas sekas būtu šo tiesību pastāvēšanas noliegums, un tas šķiet nesamērīgs.

51      Komisija norāda, ka gadījumos, kad persona pierāda ģimenes saites ar Kopienas migrējošu darba ņēmēju, vīzai ir vienīgi formāls raksturs un dalībvalstij, caur kuru viņš ieceļo Kopienā, vīza jāizsniedz praktiski automātiski. Viņa tiesības ieceļot Kopienā jebkurā gadījumā nav pamatotas ar vīzu, bet tās iegūst atbilstoši Kopienas tiesībām un vienīgi no pastāvošās ģimenes saiknes.

52      Komisija papildina, ka vīzu izsniegšana trešo valstu pilsoņu izcelsmes valstīs esošajos dalībvalstu konsulātos ir tikai organizācijas dabas pasākums, kas nevar ierobežot to tiesību izmantošanu, kuras izriet no Kopienas tiesībām.

 Tiesas atbilde

53      Sākotnēji jāatgādina, ka it īpaši Padomes regulās un direktīvās par Kopienas darba ņēmēju un pašnodarbinātu personu brīvu pārvietošanos Kopienas likumdevējs atzīst dalībvalstu pilsoņu ģimenes dzīves aizsardzības nodrošināšanas nozīmi, lai novērstu šķēršļus līgumā garantēto pamatbrīvību īstenošanai (iepriekš minētais spriedums lietā Carpenter, 38. punkts).

54      Tādējādi Regulas Nr. 1612/68 10. pants, Direktīvas 68/360 1. pants un Direktīvas 73/148 1. pants paplašina Kopienas tiesību piemērošanu ar vienādiem noteikumiem attiecībā uz ieceļošanu un uzturēšanos dalībvalstu teritorijā dalībvalsts pilsoņa, uz kuru attiecas šie noteikumi, laulātajam (Tiesas 1976. gada 8. aprīļa spriedums lietā 48/75 Royer, Recueil, 497. lpp., 13. punkts).

55      Otrkārt, saskaņā ar Direktīvas 68/360 3. panta 1. punktu un Direktīvas 73/148 3. panta 1. punktu, kuru redakcijas ir praktiski identiskas, dalībvalstis atļauj ieceļot savā teritorijā dalībvalstu pilsoņiem un viņu ģimenes locekļiem, uz kuriem attiecināmas šīs direktīvas, vienkārši uzrādot derīgu identitātes karti vai pasi.

56      Tomēr saskaņā ar Direktīvas 68/360 3. panta 2. punktu un Direktīvas 73/148 3. panta 2. punktu gadījumos, kad dalībvalsts pilsonis pārvietojas Kopienā, lai izmantotu tam ar līgumu un šīm direktīvām piešķirtās tiesības, dalībvalstis var pieprasīt ieceļošanas vīzu vai līdzvērtīgu dokumentu no viņa ģimenes locekļiem, kuriem nav dalībvalsts pilsonības. Saraksts ar trešajām valstīm, kuru pilsoņiem jāsaņem vīza, šķērsojot dalībvalstu ārējās robežas, ir noteikts Regulā Nr. 2317/95, ko aizstāja Regula Nr. 574/1999, kuru savukārt aizstāja Regula Nr. 539/2001.

57      Kopienas tiesiskais regulējums nenosaka īpašus pasākumus, kurus dalībvalstis var veikt gadījumā, ja trešās valsts pilsonis, kurš ir laulājies ar dalībvalsts pilsoni, vēlas ieceļot Kopienas teritorijā bez derīgas identitātes kartes vai pases, vai vajadzības gadījumā vīzas, tādēļ ieceļošanas atteikums uz robežas nav izslēdzams (skat. it īpaši šajā sakarā Direktīvas 68/360 3. panta 1. punktu un Direktīvas 73/148 3. panta 1. punktu un Tiesas 1991. gada 30. maija spriedumu lietā C‑68/89 Komisija/Nīderlande, Recueil, I‑2637. lpp., 11. punkts).

58      Tā rezultātā, no vienas puses, bez derīgas identitātes kartes vai pases – dokumentiem, kuri vajadzīgi, lai atļautu to turētājiem nodrošināt pierādījumu savai identitātei un pilsonībai (skat. it īpaši šajā sakarā Tiesas 1991. gada 5. marta spriedumu lietu C‑376/89 Giagounidis, Recueil, I‑1069. lpp., 14. un 15. punkts), – ieinteresētā persona principā nevarēs pienācīgi pierādīt savu identitāti un tātad savas ģimenes saites.

59      No otras puses, lai gan, kā arī Komisija pamatoti norāda, trešo valstu pilsoņi, kuri ir laulājušies ar dalībvalstu pilsoņiem, tiesības ieceļot dalībvalstu teritorijā gūst no Kopienas tiesībām, pamatojoties vienīgi uz ģimenes saitēm, tomēr fakts ir tas, ka saskaņā ar Direktīvas 68/360 3. panta 2. punktu un Direktīvas 73/148 3. panta 2. punktu šo tiesību izmantošanu var pakārtot nosacījumam par vīzas saņemšanu. Regulas Nr. 2317/95 5. pants cita starpā definē vīzu kā dalībvalsts sniegtu atļauju vai pieņemtu lēmumu, kurš nepieciešams “ieceļošanai” tās teritorijā.

60      Tomēr, Direktīvas 68/360 3. panta 2. punktā un Direktīvas 73/148 3. panta 2. punktā ir noteikts, ka “dalībvalstis šīm personām sniedz visu iespējamo palīdzību nepieciešamo vīzu saņemšanai.” Tas nozīmē ka, ja vien šiem Direktīvu 68/360 un 73/148 noteikumiem netiek atņemta pilnīga iedarbība, vīzu izsniedz bez kavēšanās un, cik tas iespējams, ieceļošanas vietā valsts teritorijā.

61      Ievērojot nozīmību, kādu Kopienas likumdevējs piešķir ģimenes dzīves aizsardzībai (skat. šī sprieduma 53. punktu), atteikums ieceļot jebkurā gadījumā ir nesamērīgs un tātad aizliedzams, ja trešās valsts pilsonis, kurš ir laulājies ar dalībvalsts pilsoni, spēj pierādīt savu identitāti un laulības saites un ja nav pierādījumu, ka viņš apdraud sabiedrisko kārtību, valsts drošību un veselības aizsardzību Direktīvas 68/360 10. panta un Direktīvas 73/148 8. panta nozīmē.

62      Tādēļ atbildei uz pirmo prejudiciālo jautājumu jābūt tādai, ka Direktīvas 68/360 3. pants, Direktīvas 73/148 3. pants, kā arī Regula Nr. 2317/95, ievērojot samērīguma principu, ir interpretējami tā, ka dalībvalsts nevar atteikt ieceļošanu uz robežas trešās valsts pilsonim, kurš ir dalībvalsts pilsoņa laulātais un mēģina iekļūt tās teritorijā, neuzrādot derīgu identitātes karti vai pasi, vai vajadzības gadījumā vīzu, ja šis laulātais var pierādīt savu identitāti, kā arī laulības saites un ja nav pierādījumu, ka viņš apdraud sabiedrisko kārtību, valsts drošību un veselības aizsardzību Direktīvas 68/360 10. panta un Direktīvas 73/148 8. panta nozīmē.

 Par otro jautājumu

 Tiesai iesniegtie apsvērumi

63      MRAX norāda, ka, lai trešās valsts pilsonis, kurš ir stājies laulībā Beļģijā laikā, kad viņš uzturējās tur nelikumīgi, saņemtu uzturēšanās tiesības, viņam ir obligāti jāatgriežas savā izcelsmes valstī, lai saņemtu vīzu. Tomēr Beļģija reizēm piekrīt dalībvalsts pilsoņu laulāto uzturēšanos ar diskrecionāru lēmumu starpniecību transformēt par atbilstošu noteikumiem.

64      Tāpēc saskaņā ar MRAX norādīto Beļģijas administratīvā prakse dalībvalstu pilsoņu laulātajiem neparedz nekādu juridisko drošību un to var uzskatīt par diskriminējošu.

65      MRAX norāda, ka Tiesa nekad nav nospriedusi par sankciju uzlikšanu trešās valsts pilsonim, kurš ieceļo dalībvalsts teritorijā nelikumīgi, tomēr tā ir lēmusi, ka dalībvalsts pilsoni, kam nav vajadzīgā dokumenta (pases), lai tas varētu uzturēties citā dalībvalstī, nevar izraidīt no valsts, bet tam var piespriest naudas sodu (skat. Tiesas 1977. gada 14. jūlija spriedumu lietā 8/77 Sagulo u.c., Recueil, 1495. lpp.). MRAX prasa, vai pasākumi, ko var pieņemt pret dalībvalsts pilsoni, nav attiecināmi uz šāda pilsoņa laulāto un vai par tiesībpārkāpumu, ieceļojot un uzturoties dalībvalsts teritorijā, nav uzliekams administratīvais sods vai kriminālsods, kas ir sankcija, kura vairāk atbilst brīvas pārvietošanās un tiesību uz privāto dzīvi ievērošanas principiem.

66      Beļģija norāda, ka Direktīvas 68/360 4. pants un Direktīvas 73/148 6. pants ir interpretējami tādējādi, ka tie atļauj dalībvalstij atteikt piešķirt uzturēšanās atļauju trešās valsts pilsonim, kurš ir laulājies ar dalībvalsts pilsoni un kurš ir ieceļojis tās teritorijā nelikumīgi, un to izraidīt no valsts. Nolemjot citādi, Direktīvas 68/360 3. pants un Direktīvas 73/148 3. pants zaudētu to nozīmi un lietderīgo iedarbību.

67      Beļģija apgalvo, ka tādos apstākļos, kādus paredz otrais prejudiciālais jautājums, izraidīšanu no valsts nevar uzskatīt par nesamērīgu, ņemot vērā pastāvošās intereses, konkrēti, no vienas puses, sabiedriskās kārtības prasības un, no otras puses, prasības par privātās un ģimenes dzīves ievērošanu. Saskaņā ar tās norādīto iejaukšanās ģimenes dzīvē būtu ļoti ierobežota, ja trešās valsts pilsonim atteiktu ieceļošanu vai pieprasītu atstāt tās teritoriju: laulātie tiktu šķirti uz īsu laiku, ja attiecīgā persona varētu pierādīt savas tiesības izmantot Kopienas tiesību noteikumus, jo šāda pieņēmuma gadījumā vīzu tai varētu piešķirt īsā laikā.

68      Austrijas valdība norāda, ka, ja primārie un sekundārie tiesību akti paredz, ka dalībvalstis var izbeigt citu dalībvalstu pilsoņu tiesības uzturēties to teritorijā, ja nosacījumi uzturēšanās pagarināšanai nav vai arī vairāk netiek izpildīti, dalībvalsts var arī a fortiori izraidīt trešās valsts pilsoni, kurš ir dalībvalsts pilsoņa ģimenes loceklis (skat. Direktīvas 68/360 10. pantu un Direktīvas 73/148 8. pantu).

69      Komisija apgalvo, ka, ja trešās valsts pilsonis, kurš ir laulājies ar dalībvalsts pilsoni, laikā, kad tas pieprasa uzturēšanās atļauju saskaņā ar Direktīvas 68/360 4. panta 1. punktu, sniedz pierādījumus par šīm ģimenes saitēm, viņam nevar atteikt uzturēšanās atļaujas piešķiršanu tikai uz tā pamata, ka viņš ir ieceļojis attiecīgajā dalībvalstī nelikumīgi.

70      Komisija šajā sakarā norāda, ka Tiesa ir nospriedusi spriedumā lietā Royer, kurš norādīts iepriekš, ka apstāklim, ka dalībvalsts pilsonis neizpilda ieceļošanas, ārvalstnieka pārvietošanās un uzturēšanās formalitātes, nav tāda rakstura, lai tas pats par sevi radītu apdraudējumu sabiedriskajai kārtībai un valsts drošībai un tādējādi pats par sevi neattaisno ne izraidīšanu no valsts, ne iepriekšēju apcietinājumu minētā pasākuma ietvaros. Saskaņā ar Komisijas norādīto nekas nekavē nepiemērot šo Tiesas judikatūru pēc analoģijas trešās valsts pilsoņiem, uz kuriem attiecas Kopienas tiesību akti sakarā ar to ģimenes saitēm ar Kopienas migrējošu darba ņēmēju.

71      Komisija norāda, ka saskaņā ar Direktīvu 64/221 atteikt uzturēšanās atļaujas piešķiršanu vai arī izraidīt no teritorijas var tikai uz sabiedriskās kārtības, valsts drošības un veselības aizsardzības apsvērumiem un šādus pasākumus var pamatot vienīgi ar attiecīgā indivīda personīgo darbību. Nelikumīga ieceļošana dalībvalsts teritorijā sistemātiski nerada draudus sabiedriskajai kārtībai, apšaubot pašas uzturēšanās tiesības.

72      Komisija piebilst, ka 1976. gada 7. jūlija spriedumā lietā 118/75 Watson un Belmann (Recueil, 1185. lpp.) Tiesa precizēja tās nostāju par sankcijām, kuras dalībvalstis var piemērot gadījumā, ja netiek izpildītas noteiktas formalitātes, ko paredz Kopienas tiesiskais regulējums. Ievērojot šo Tiesas judikatūru, dalībvalstis var noteikt samērīgas sankcijas gadījumos, kad nelikumīgi ieceļo tās teritorijā, tādas kā naudas sods (iepriekš minētais spriedums lietā Sagulo, 6. punkts). Tomēr šādu sankciju piemērošana nevar ietekmēt uzturēšanās atļaujas piešķiršanu.

 Tiesas atbilde

73      Otrais jautājums attiecas uz apstākļiem trešās valsts pilsonim, kurš ieceļo dalībvalsts teritorijā nelikumīgi un spēj iesniegt pierādījumus par savu identitāti un savu laulību ar dalībvalsts pilsoni, uz ko attiecas Direktīvas 68/360 un 73/148.

74      Kā Tiesa ir to apstiprinājusi vairākkārt (skat. it īpaši 1991. gada 5. februāra spriedumu lietā C‑363/89 Roux, Recueil, I‑273. lpp., 12. punkts), uzturēšanās atļaujas piešķiršana dalībvalsts pilsonim ir uzskatāma nevis par darbību, kura rada tiesības, bet par darbību, ar kuru dalībvalsts konstatē citas dalībvalsts pilsoņa individuālos apstākļus attiecībā pret Kopienas tiesību noteikumiem. Šāds pats konstatējums ir izdarāms arī attiecībā uz trešās valsts pilsoni, kurš ir laulājies ar dalībvalsts pilsoni un kurš savas uzturēšanās tiesības gūst tieši no Direktīvas 68/360 4. panta vai Direktīvas 73/148 4. panta neatkarīgi no dalībvalsts kompetentās iestādes piešķirtās uzturēšanās atļaujas.

75      Praktiski noteikumi, ar kuriem nosaka uzturēšanās atļauju piešķiršanu, ir noteikti Direktīvā 68/360 par darba ņēmējiem un viņu ģimenes locekļiem un Direktīvā 73/148 par pašnodarbinātām personām un viņu ģimenes locekļiem.

76      Šajā sakarā no Direktīvas 68/360 4. panta 3. punkta un Direktīvas 73/148 6. panta izriet, ka dalībvalsts var noteikt nosacījumus uzturēšanās atļauju piešķiršanai, prasot uzrādīt dokumentu, ar kuru ieinteresētā persona ieceļoja tās teritorijā (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Roux, 14. un 15. punkts).

77      Turklāt ir jāatgādina, ka Kopienas tiesības nekavē dalībvalstīm piemērot jebkuras sankcijas par valsts ārvalstnieku kontroles priekšrakstu neievērošanu, kuras nepieciešamas, lai nodrošinātu šo noteikumu efektivitāti (iepriekš minētais spriedums lietā Royer, 42. punkts) ar nosacījumu, ka šīs sankcijas ir samērīgas (skat. it īpaši Tiesas 1980. gada 3. jūlija spriedumu lietā 157/79 Pieck, Recueil, 2171. lpp., 19. punkts).

78      Savukārt lēmums atteikt uzturēšanās atļauju un a fortiori izraidīšana no valsts, kurš pamatots vienīgi ar to, ka attiecīgā persona nav izpildījusi ārvalstnieku kontroles juridiskās formalitātes, aizskar pašu uzturēšanās tiesību pamatu būtību, ko tieši piešķir Kopienas tiesības, un būtu acīmredzami nesamērīgs tiesībpārkāpuma nopietnībai (skat. pēc analoģijas it īpaši spriedumu lietā Royer, 40. punkts).

79      Patiešām, Direktīvas 68/360 10. pants un Direktīvas 73/148 8. pants neattur dalībvalstis atkāpties no šo direktīvu ievērošanas, pamatojoties uz sabiedriskās kārtības, valsts drošības un veselības aizsardzības apsvērumiem, turpretim Direktīvas 64/221 3. panta 1. punktā ir noteikts, ka pasākumiem, ko veic, ņemot vērā sabiedrisko kārtību vai valsts drošību, ir jābalstās tikai uz attiecīgā indivīda personīgo darbību. Tomēr fakts, ka nav izpildītas juridiskās formalitātes attiecībā uz ārvalstnieku ieceļošanu, pārvietošanos un uzturēšanos, pats par sevi nedod pamatu piemērot pasākumus, ko paredz Direktīvas 64/221 3. pants (iepriekš minētais spriedums lietā Royer, 47. un 48. punkti).

80      Tādēļ atbildei uz otro prejudiciālo jautājumu jābūt, ka Direktīvas 68/360 4. pants un Direktīvas 73/148 6. pants ir interpretējami tādējādi, ka dalībvalstij nav atļauts atteikt piešķirt uzturēšanās atļauju un izraidīt no valsts trešās valsts pilsoni, kurš var pierādīt savu identitāti un laulību ar dalībvalsts pilsoni, tikai uz tā pamata, ka viņš ir ieceļojis attiecīgajā dalībvalsts teritorijā nelikumīgi.

 Par trešo jautājumu

 Tiesai iesniegtie apsvērumi

81      MRAX norāda, ka Direktīvas 68/360 4. pantā netiek pieprasīts, lai dokuments, ar kuru Kopienas darba ņēmēja ģimenes locekļi likumīgi ieceļoja dalībvalsts teritorijā, joprojām būtu derīgs brīdī, kad tie pieprasa izsniegt uzturēšanās atļauju. Tāpēc 1997. gada 28. augusta apkārtraksta 4. punktā, saskaņā ar kuru dalībvalsts pilsoņa laulātā uzturēšanās atļaujas pieprasījums ir nepieņemams, ja to iesniedz pēc dokumenta derīguma termiņa izbeigšanās, ir pārkāptas Kopienu tiesības.

82      Saskaņā ar Beļģijas norādīto no Direktīvas 64/221 3. panta 3. punkta izriet, ka derīguma termiņa izbeigšanās personu apliecinošam dokumentam, ko izmanto, lai ieceļotu uzņemošajā dalībvalstī un piešķirtu uzturēšanās atļauju, neattaisno izraidīšanu no teritorijas. A contrario, gadījumos, kad dokumenta derīguma termiņš izbeidzas, pirms pieprasa uzturēšanās atļauju, dalībvalsts ir tiesīga noraidīt šo pieteikumu un izraidīt trešās valsts pilsoni, kurš ir laulājies ar dalībvalsts pilsoni. Tādējādi dokuments, ar kuru attiecīgā persona ieceļo dalībvalsts teritorijā, ko paredz Direktīvas 68/360 4. panta 3. punkts, var būt vienīgi pase ar derīgu vīzu.

83      Austrijas valdība norāda, ka vīzas derīguma termiņa izbeigšanās dalībvalstī attaisno atteikumu piešķirt uzturēšanās atļauju.

84      Komisija norāda, ka uz trešo prejudiciālo jautājumu ir jāatbild apstiprinoši. Gadījumos, kad dalībvalsts pilsoņa laulātais pierāda šīs ģimenes saites, jāpiemēro Direktīva 68/360 un Direktīva 73/148, un dalībvalstīm ir pienākums viņam piešķirt uzturēšanās atļauju, kā tas izriet no iepriekš minētā sprieduma lietā Royer. Komisija secina, ka vīzas derīguma termiņa izbeigšanās pēc ieceļošanas dalībvalsts teritorijā principā nedod pamatu atteikt uzturēšanās atļaujas piešķiršanu. Šim formālajam trūkumam nav tāda rakstura, lai tas ietekmētu pases derīgumu minētās atļaujas izdošanai. Šādu analīzi apstiprina Direktīvas 64/221 3. panta 3. punkts, kurā apliecināta Kopienas likumdevēja griba dot priekšroku uzturēšanās atļaujas pieprasījuma būtībai pār vienīgi formāliem aspektiem.

85      Otrkārt, kā norāda Komisija, apstāklis, ka uzturēšanās atļaujas pieprasījumu neiesniedz pirms vīzas derīguma termiņa izbeigšanās, pats par sevi nerada tādu personīgo darbību, kas apdraud sabiedrisko kārtību un valsts drošību un kura tādējādi attaisno atteikumu piešķirt uzturēšanās atļauju vai a fortiori izraidīšanu no valsts.

 Tiesas atbilde

86      Ja trešās valsts pilsonis paliek dalībvalsts teritorijā pēc tam, kad viņa vīzas derīguma termiņš ir izbeidzies, viņš pārkāpj šīs dalībvalsts noteikumus, kas regulē ārvalstnieku uzturēšanos.

87      Direktīvas 64/221 3. panta 3. punktā, uz kuru puses atsaucas tiesvedības laikā, ir paredzēts, ka personu apliecinoša dokumenta, ar ko uzņemošajā dalībvalstī ieceļo dalībvalsts pilsonis vai viņa ģimenes locekļi un kas piešķir uzturēšanās atļauju, derīguma termiņa izbeigšanās neattaisno izraidīšanu no valsts.

88      Tomēr trešais prejudiciālais jautājums attiecas uz dalībvalsts pilsoņa laulāto, kuram ir vajadzīga vīza un kas ieceļoja likumīgi, bet nepieprasīja uzturēšanās atļauju pirms vīzas derīguma termiņa izbeigšanās.

89      Ir jākonstatē, ka saskaņā ar Direktīvas 68/360 4. panta 3. punktu un Direktīvas 73/148 6. pantu dalībvalsts var prasīt iesniegt uzrādīt dokumentu, ar kuru attiecīgā persona ieceļoja tās teritorijā, lai piešķirtu uzturēšanās atļauju, tomēr nav noteikts, ka šiem dokumentiem joprojām jābūt derīgiem. Attiecīgi trešās valsts pilsoņa, kuram ir vajadzīga vīza, gadījumā uzturēšanās atļaujas piešķiršanu nevar pakārtot nosacījumam, ka viņa vīzai joprojām ir jābūt derīgai. Vēl jo vairāk, kā Tiesa ir nospriedusi iepriekš minētā spriedumā lietā Giagounidis, 22. un 23. punkts, dalībvalstīm ir jāatzīst dzīvesvietas tiesības to teritorijā darba ņēmējiem, kuri paredzēti Direktīvas 68/360 1. pantā un kuri var uzrādīt vai nu derīgu identitātes karti vai pasi neatkarīgi no dokumenta, ar kuru viņi ieceļoja attiecīgās dalībvalsts teritorijā.

90      Tā rezultātā saskaņā ar Direktīvām 68/360 un 73/148 dalībvalsts nevar padarīt uzturēšanās atļaujas piešķiršanu atkarīgu no apstākļa, vai tiek uzrādīta derīga vīza. Turklāt, kā izriet no šī sprieduma 78. punkta, izraidīšana no teritorijas, pamatojoties vienīgi ar vīzas derīguma termiņa izbeigšanos, radīs acīmredzami nesamērīgu sankciju salīdzinājumā ar valsts noteikumiem par ārvalstnieku kontroli pārkāpuma smagumam.

91      Tādēļ atbildei uz trešo prejudiciālo jautājumu jābūt, ka Direktīvas 68/360 3. pants un 4. panta 3. punkts, Direktīvas 73/148 3. un 6. pants, un Direktīvas 64/221 3. panta 3. punkts ir interpretējams tādējādi, ka dalībvalsts nevar atteikties piešķirt uzturēšanās atļauju trešās valsts pilsonim, kurš ir dalībvalsts pilsoņa laulātais un ir ieceļojis šīs dalībvalsts teritorijā likumīgi, ne arī viņu izraidīt no savas teritorijas tikai uz tā pamata, ka vīzas derīguma termiņš ir izbeidzies, pirms viņš lūdza uzturēšanās atļauju.

 Par ceturto jautājumu

 Tiesai iesniegtie apsvērumi

92      MRAX norāda, ka Direktīvas 64/221 8. un 9. pants ir transponēti Beļģijas tiesībās ar 1980. gada 15. decembra likuma 44. un 64. pantu. Tomēr Beļģijas administratīvā prakse liedz trešo valstu pilsoņiem, kuri ir laulājušies ar dalībvalstu pilsoņiem un kuriem nav vīzas vai kuru vīza nav derīga, tiesības iesniegt pieteikumu pārskatīt lēmumu saskaņā ar 1980. gada 15. decembra likuma 44. un 64. pantu gadījumos, kad ir pieņemts lēmums atteikt uzturēšanās atļaujas piešķiršanu vai izraidīt no valsts. Šīm personām var vienīgi celt prasību Conseil d’État atcelt aktus un tos atzīt par spēkā neesošiem, kas aprobežojas ar inkriminētā lēmuma likumības izskatīšanu bez to pārskatīšanas kompetences attiecībā uz lietas faktiem un apstākļiem. Tāpēc Beļģijas administratīvā prakse neievēro Kopienas tiesību prasības.

93      Saskaņā ar Beļģijas norādīto Direktīvas 64/221 8. un 9. pantu, kuros paredz iespēju trešās valsts pilsonim vērsties dalībvalsts kompetentā iestādē saskaņā ar 9. panta 1. punktu gadījumos, kad viņš pirmoreiz prasa piešķirt uzturēšanās atļauju vai ja viņu izraida, pirms šādu atļauju izsniedz, nepiemēro, ja viņš ir ieceļojis šīs dalībvalsts teritorijā nelikumīgi.

94      Direktīvas 64/221 1. panta 2. punkts ierobežo tās piemērošanas jomu uz dalībvalsts ģimenes locekļiem, uz kuriem attiecas šīs jomas regulu un direktīvu noteikumi. Dalībvalsts pilsoņa laulātais, kuram nav personu apliecinoša dokumenta vai vīza vai arī tā nav derīga, neatbilst Direktīvas 68/360 3. un 4. panta, kā arī Regulas Nr. 2317/95 nosacījumiem.

95      Austrijas valdība norāda, ka lēmumu par izraidīšanu no valsts neīsteno, izņemot absolūtos ārkārtas apstākļos, attiecībā uz personu, kuru aizsargā Kopienas tiesības, kamēr viņa ir izsmēlusi visus līdzekļus, ko tai garantē Direktīvas 64/221 8. un 9. pants (iepriekš minētais spriedums lietā Royer un 1980. gada 22. maija spriedums lietā 131/79 Santillo, Recueil, 1585. lpp.).

96      Tomēr, ja Beļģijas tiesiskais regulējums pakļauj trešo valstu pilsoņu, kuri ir dalībvalsts pilsoņu ģimenes locekļi, ieceļošanu un uzturēšanos prasībai uzrādīt derīgu pasi vai personas apliecību, vai vīzu, ir leģitīmi neatzīt tiesības ģimenes loceklim, kurš Beļģijas teritorijā ieceļojis nelikumīgi, tiesības vērsties kompetentā iestādē Direktīvas 64/221 9. panta 1. punkta nozīmē.

97      Savukārt saskaņā ar Direktīvas 64/221 3. panta 3. punktu ģimenes loceklim ir tiesības iesniegt apelāciju saskaņā ar šīs direktīvas 9. pantu, ja tas ir ieceļojis dalībvalsts teritorijā likumīgi, bet personas apliecības vai pases, ko tas izmantoja, lai ieceļotu un pieprasītu uzturēšanās atļauju, derīguma termiņš ir izbeidzies. Šādos gadījumos izraidīšana no teritorijas nav attaisnojama.

98      Komisija apgalvo, ka Direktīvas 64/221 1. panta 2. punkts ir piemērojams trešo valstu pilsoņiem, kuri ir dalībvalsts pilsoņu ģimenes locekļi, pat gadījumos, ja viņiem nav vīzas vai arī tās derīguma termiņš ir izbeidzies. Tā kā ģimenes saites ir nodibinātas, nav pamata šaubām, ka viņiem ir tiesības iesniegt apelāciju saskaņā ar Direktīvas 64/221 9. panta 2. punktu.

99      Savukārt, ja nevar uzrādīt personu apliecinošus dokumentus, atbildei ir jābūt tādai pašai, kā tas ierosināts par pirmo jautājumu. Tā rezultātā ir jāpierāda dalībvalsts pilsoņa laulātā statuss, lai piemērotu Kopienas tiesību aizsardzību.

 Tiesas atbilde

100    Ir jākonstatē, ka Direktīvas 64/221 9. panta 2. punkta mērķis ir nodrošināt procesuālo garantiju minimumu personām, kurām atsaka pirmo uzturēšanās atļaujas piešķiršanu vai kuras izraida pirms minētās atļaujas piešķiršanas katrā no 9. panta 1. punktā noteiktajiem trīs gadījumiem. Tā kā apelāciju tiesā pret administratīvajiem aktiem var iesniegt tikai attiecībā uz lēmuma tiesisko spēkā esamību, kompetentās iestādes iejaukšanās mērķis ir dot iespēju izvērtēt faktus un apstākļus, ieskaitot tos elementus, kuri norāda uz piedāvātā pasākuma pamatotību, pirms pieņem galējo lēmumu (šajā sakarā skat. Tiesas 1997. gada 17. jūnija spriedumu apvienotajās lietās C‑65/95 un C‑111/95 Shingara un Radiom, Recueil, I‑3343. lpp., 34. un 37. punkts).

101    Direktīvas 64/221 9. panta noteikumi, kas papildina tos, kuri savukārt attiecas uz apelāciju sistēmu tiesās saskaņā ar šīs direktīvas 8. pantu un ir paredzēti, lai atvieglotu šī līdzekļa trūkumu (skat. it īpaši Tiesas 1980. gada 5. marta spriedumu lietā 98/79 Pecastaing, Recueil, 691. lpp., 15. un 20. punkts), prasa plašu interpretāciju attiecībā uz personām, kurām tos piemēro. Tā rezultātā Kopienas tiesību jomā prasība, ka visiem dalībvalsts iestādes lēmumiem jābūt pārbaudāmiem tiesā, atspoguļo vispārējo principu, kas izriet no dalībvalstīm kopējām konstitucionālajām tradīcijām, kuras ietvertas Konvencijas 6. un 13. pantā (Tiesas 1987. gada 15. oktobra spriedums lietā 222/86 Heylens u.c., Recueil, 4097. lpp., 14. punkts; 1992. gada 3. decembra spriedums lietā C‑97/91 Oleificio Borelli/Komisija, Recueil, I‑6313. lpp., 14. punkts, un 2001. gada 11. janvāra spriedums lietā C‑226/99 Siples, Recueil, I‑277. lpp., 17. punkts).

102    Tāpēc pretēji Beļģijas aizstāvētajai tēzei jebkurš ārvalstnieks, kas ir laulājies ar dalībvalsts pilsoni un kas apgalvo, ka viņam ir nepieciešamās īpašības, lai saņemtu Direktīvas 64/221 noteikto tiesisko aizsardzību, iegūst šīs direktīvas 9. pantā paredzētās minimālās procesuālās garantijas pat tad, ja viņam nav personu apliecinoša dokumenta, vai gadījumā, kad viņam ir vajadzīga vīza, viņš ir ieceļojis dalībvalsts teritorijā bez vīzas vai viņš ir palicis valstī pēc vīzas derīguma termiņa izbeigšanās.

103    Turklāt, izslēdzot tiesības iegūt šīs procesuālās garantijas gadījumā, ja nav personu apliecinoša dokumenta vai vīzas vai arī vienam no šiem dokumentiem derīguma termiņš ir izbeidzies, zaudētu šo garantiju nozīmi un lietderīgo iedarbību.

104    Tādējādi atbildei uz ceturto prejudiciālo jautājumu ir jābūt tādai, ka Direktīvas 64/221 1. panta 2. punkts un 9. panta 2. punkts ir interpretējami tādējādi, ka ārvalstniekam, kurš ir dalībvalsts pilsoņa laulātais, ir tiesības vērsties kompetentā iestādē saskaņā ar šīs direktīvas 9. panta 1. punktu par lēmumu, ar kuru atsaka piešķirt pirmo uzturēšanās atļauju, vai par lēmumu par izraidīšanu, pirms piešķir šo atļauju, ieskaitot gadījumus, kad viņam nav personu apliecinoša dokumenta vai gadījumā, kad vajadzīga vīza, viņš ir ieceļojis dalībvalsts teritorijā bez vīzas vai arī palicis valstī pēc vīzas derīguma termiņa izbeigšanās.

 Par tiesāšanās izdevumiem

105    Tiesāšanās izdevumi, kas radušies Austrijas valdībai, kā arī Komisijai, kas iesniedza apsvērumus Tiesai, nav atlīdzināmi. Attiecībā uz pamata lietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem.

Ar šādu pamatojumu

TIESA,

atbildot uz jautājumiem, ko tai iesniedza Conseil d’État ar 1999. gada 23. novembra rīkojumu, nospriež:

1)      Padomes 1968. gada 15. oktobra Direktīvas 68/360/EEK par ierobežojumu atcelšanu attiecībā uz dalībvalstu darba ņēmēju un viņu ģimeņu pārvietošanos un dzīvesvietu Kopienā 3. pants, Padomes 1973. gada 21. maija Direktīvas 73/148/EEK par dalībvalstu pilsoņu pārvietošanās un dzīvesvietas Kopienā ierobežojumu atcelšanu saistībā ar uzņēmējdarbību pakalpojumu sniegšanu 3. pants, kā arī 1995. gada 25. septembra Padomes Regula 2317/95 (EK), ar kuru nosaka tās trešās valstis, kuru pilsoņiem ir vajadzīga vīza, lai šķērsotu dalībvalstu ārējās robežas, ievērojot samērīguma principu, ir interpretējama tādējādi, ka dalībvalsts nevar atteikt ieceļošanu uz robežas trešās valsts pilsonim, kurš ir dalībvalsts pilsoņa laulātais un mēģina iekļūt tās teritorijā, neuzrādot derīgu identitātes karti vai pasi, vai vajadzības gadījumā vīzu, ja šis laulātais var pierādīt savu identitāti, kā arī laulības saites un ja nav pierādījumu, ka viņš apdraud sabiedrisko kārtību, valsts drošību un veselības aizsardzību Direktīvas 68/360 10. panta un Direktīvas 73/148 8. panta nozīmē;

2)      Direktīvas 68/360 4. pants un Direktīvas 73/148 6. pants ir interpretējami tādējādi, ka dalībvalstij nav atļauts atteikt piešķirt uzturēšanās atļauju un izraidīt no valsts trešās valsts pilsoni, kurš ir dalībvalsts pilsoņa laulātais, tikai uz tā pamata, ka viņš ir ieceļojis attiecīgajā dalībvalsts teritorijā nelikumīgi;

3)      Direktīvas 68/360 3. pants un 4. panta 3. punkts, Direktīvas 73/148 3. un 6. pants un Padomes 1964. gada 25. februāra Direktīvas 64/221/EEK par īpašu pasākumu saskaņošanu attiecībā uz ārvalstnieku pārvietošanos un dzīvesvietu, kas ir attaisnojami ar sabiedrisko kārtību, valsts drošību un veselības aizsardzību, 3. panta 3. punkts ir interpretējams tādējādi, ka dalībvalsts nevar atteikties piešķirt uzturēšanās atļauju trešās valsts pilsonim, kurš ir dalībvalsts pilsoņa laulātais un ir ieceļojis šīs dalībvalsts teritorijā likumīgi, ne arī viņu izraidīt no savas teritorijas tikai uz tā pamata, ka vīzas derīguma termiņš ir izbeidzies, pirms viņš lūdza uzturēšanās atļauju;

4)      Direktīvas 64/221 1. panta 2. punkts un 9. panta 2. punkts ir interpretējami tādējādi, ka ārvalstniekam, kurš ir dalībvalsts pilsoņa laulātais, ir tiesības vērsties kompetentā iestādē saskaņā ar 9. panta 1. punktu par lēmumu, ar kuru atsaka piešķirt pirmo uzturēšanās atļauju, vai par lēmumu par izraidīšanu, pirms piešķir šo atļauju, ieskaitot gadījumus, kad viņam nav personu apliecinoša dokumenta, vai gadījumā, kad vajadzīga vīza, viņš ir ieceļojis dalībvalsts teritorijā bez vīzas vai arī palicis valstī pēc vīzas derīguma termiņa izbeigšanās.

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2002. gada 25. jūlijā.

* Tiesvedības valoda – franču.