Lieta T‑178/98 DEP

Fresh Marine Co. A/S

pret

Eiropas Kopienu Komisiju

Tiesāšanās izdevumu noteikšana

Pirmās instances tiesas rīkojums (trešā palāta) 2004. gada 15. septembrī 

Rīkojuma kopsavilkums

1.     Process – Tiesāšanās izdevumi – Apmēra noteikšana – Atlīdzināmie tiesāšanās izdevumi – Jēdziens – Lietas dalībnieku nepieciešamie izdevumi – Vērā ņemami fakti

(Pirmās instances tiesas Reglamenta 91. panta b) punkts)

2.     Process – Tiesāšanās izdevumi – Apmēra noteikšana – Atlīdzināmie tiesāšanās izdevumi – Jēdziens – Vairāku advokātu iesaistīšana

(Pirmās instances tiesas Reglamenta 91. panta b) punkts)

3.     Process – Tiesāšanās izdevumi – Apmēra noteikšana – Pieteikums par noteiktiem izdevumiem, kas pirmo reizi iesniegts tiesā– Pieņemamība

(Pirmās instances tiesas Reglamenta 92. panta 1. punkts)

1.     No Pirmās instances tiesas Reglamenta 91. panta b) punkta izriet, ka atlīdzināmie tiesāšanās izdevumi ir ierobežoti, no vienas puses, ar tiesāšanās izdevumiem, kas radušies lietas vešanas sakarā Pirmās instances tiesā, un, no otras puses, ar tiesāšanās izdevumiem, kas šim nolūkam ir bijuši nepieciešami, un šie nosacījumi attiecas uz visiem tiesāšanās izdevumiem, tai skaitā ceļa un uzturēšanās izdevumiem.

Ņemot vērā, ka nav Kopienu takses noteikumu, Pirmās instances tiesai brīvi jānovērtē lietas fakti, ņemot vērā prāvas priekšmetu un raksturu, tās nozīmīgumu no Kopienu tiesību viedokļa, kā arī lietas grūtības, kas var būt saistītas ar precedentu trūkumu judikatūrā attiecībā uz līdzīgiem apstākļiem, kurš palielināja neziņu par prasības iznākumu, darba apjomu, jo īpaši izpētes un analīzes ziņā, ko tiesas process varēja radīt iesaistītajiem pārstāvjiem vai padomdevējiem, un strīda radītās lietas dalībnieku ekonomiskās intereses. Šajā ziņā Kopienu tiesas iespējas novērtēt veiktā darba vērtību ir atkarīgas no sniegtās informācijas precizitātes.

Kopienu tiesa nav tiesīga noteikt honorāru, kas lietas dalībniekiem ir jāmaksā to advokātiem, bet ir tiesīga noteikt to atlīdzības apmēru, ko var atgūt no lietas dalībnieka, kuram ir piespriests segt tiesāšanās izdevumus. Pieņemot lēmumu attiecībā uz pieteikumu par izdevumu noteikšanu, Pirmās instances tiesai nav jāņem vērā ne valsts noteiktā atlīdzības takse, ne arī iespējamā vienošanās, kas šajā ziņā noslēgta starp ieinteresēto pusi un tās pārstāvjiem vai padomdevējiem.

(sal. ar 26.–28., 33., 41. punktu)

2.     Attiecībā uz darba apjomu, ko pamata lietas tiesvedība varēja radīt advokātiem, jāatgādina, lai gan principā tikai viena advokāta honorārs ir atlīdzināms, varētu būt, ka, ievērojot katras lietas raksturu, pirmkārt, jau tās sarežģītību, vairāku advokātu honorārus varētu uzskatīt par nepieciešamajiem izdevumiem. Tomēr galvenokārt jāievēro kopējais darba stundu skaits, kas varētu šķist objektīvi nepieciešamas tiesas procedūrai, neatkarīgi no advokātu skaita, starp kuriem pakalpojumu sniegšana varētu būt sadalīta.

(sal. ar 35. punktu)

3.     Lūgums par izdevumu atlīdzināšanu, kas sākotnēji skāra tikai advokātu honorārus, ņemot vērā Pirmās instances tiesas Reglamenta 92. panta 1. punktu, var tikt un tika paplašināts pieteikumā par izdevumu noteikšanu, ietverot arī ceļa un uzturēšanās izdevumus, tā kā starp lietas dalībniekiem attiecībā uz atlīdzināmajiem izdevumiem tomēr pastāvēja domstarpības laikā, kad šis pieteikums tika iesniegts. Tātad šāds lūgums atlīdzināt ceļa un uzturēšanās izdevumus ir pieņemams.

(sal. ar 40. punktu)

Pirmās instances tiesas rīkojums (trešā palāta)

2004. gada 15. septembrī (*)

Tiesāšanās izdevumu noteikšana

Lieta T‑178/98 DEP

Fresh Marine Co. A/S, Trondheima [Trondheim] (Norvēģija), kuru pārstāv Ž. F. Bellī [J.‑F. Bellis] un B. Servē [B. Servais], advokāti, kas norādīja adresi Luksemburgā,

prasītāja,

pret

Eiropas Kopienu Komisiju, kuru pārstāv F. Kreišics [V. Kreuschitz] un T. Šarfs [T. Scharf], pārstāvji, kas norādīja adresi Luksemburgā,

atbildētāja,

par pieteikumu par tiesāšanās izdevumu noteikšanu pēc Pirmās instances tiesas 2000. gada 24. oktobra sprieduma lietā T‑178/98 Fresh Marine/Komisija, Recueil, II‑3331. lpp.

Eiropas KOpienu Pirmās instances tiesa (trešā palāta)

šādā sastāvā: priekšsēdētājs J. Azizi [J. Azizi], tiesneši M. Jēgers [M. Jaeger] un O. Cūcs [O. Czúcz],

sekretārs H. Jungs [H. Jung],

izdod šo rīkojumu.

Rīkojums

 Fakti un procedūra

1       Ar 2000. gada 24. oktobra spriedumu lietā T‑178/98 Fresh Marine/Komisija, Recueil, II‑3331. lpp., turpmāk tekstā – “spriedums pamata lietā”, Pirmās instances tiesa Komisijai piesprieda izmaksāt prasītājai summu 431 000 norvēģu kronu (NOK) apmērā kā kompensāciju par zaudējumiem, ko tā cieta sakarā ar Komisijas izdarītajiem pārkāpumiem, nosakot pagaidu nodevas rūpnieciski audzētu Atlantijas lašu importam Kopienā. Pirmās instances tiesa arī piesprieda Komisijai segt pašai savus tiesāšanās izdevumus, kā arī trīs ceturtdaļas no prasītājas tiesāšanās izdevumiem.

2       Ar 2000. gada 29. novembra vēstuli prasītāja informēja atbildētāju, ka atlīdzināmo tiesāšanās izdevumu kopējā summa pamata lietā sasniedz 2 200 000 Beļģijas frankus (BEF). Prasītāja lūdza atbildētāju tai pārskaitīt uz bankas kontu summu BEF 1 650 000 apmērā, kas atbilst šo izdevumu trīs ceturtdaļām.

3       2000. gada 13. decembrī atbildētāja lūdza prasītāju iesniegt tai atlīdzināmo tiesāšanās izdevumu aprēķinu. 2000. gada 20. decembrī prasītāja nosūtīja atbildētājai darba stundu aprēķinu, par kurām tās advokāti bija izrakstījuši rēķinu, un lūdza segt tās izdevumus, kā tas paredzēts spriedumā pamata lietā.

4       2000. gada 29. decembrī atbildētāja iesniedza apelāciju pret spriedumu pamata lietā. 2001. gada 11. janvārī Komisija izteica priekšlikumu samaksāt EUR 18 592,01 saistībā ar tiesāšanās izdevumiem pamata lietā. Prasītāja apgalvo, ka tā nesaņēma šo priekšlikumu, pirms Komisija to nosūtīja atkārtoti 2003. gada 9. septembrī. Ar 2003. gada 10. jūlija spriedumu lietā C‑472  P Komisija/Fresh Marine, Recueil, I‑7541. lpp., Tiesa noraidīja atbildētājas apelāciju un piesprieda Komisijai, no vienas puses, segt tiesāšanās izdevumus saistībā ar apelāciju pamata lietā un Fresh Marine, no otras puses, segt ar pretapelāciju saistītos tiesāšanās izdevumus. 2003. gada 28. jūlijā prasītāja lūdza atbildētāju tai pārskaitīt saistībā ar tiesāšanās izdevumiem pamata lietā EUR 40 902,43 (aptuveni BEF 1 650 000) ar procentu pieaugumu EUR 7 444,24, kas aprēķināti pamatojoties uz likumiskajiem 7 % gadā, skaitot no sprieduma pamata lietā pasludināšanas, proti, par diviem gadiem septiņiem mēnešiem un deviņām dienām.

5       Ar 2003. gada 1. septembra vēstuli atbildētāja atteicās maksāt visus tiesāšanās izdevumus un procentus, ko lūdza prasītāja, jo uzskatīja tos par nepamatotiem un atsaucās uz priekšlikumu samaksāt EUR 18 592,01, kas izteikts tās 2001. gada 11. janvāra vēstulē. Ar 2003. gada 10. septembra vēstuli prasītāja atsauca savu lūgumu samaksāt procentus, bet uzturēja lūgumu atlīdzināt EUR 40 902,43.

6       Ar dokumentu, kas Pirmās instances tiesas kancelejā iesniegts 2003. gada 15. septembrī, prasītāja iesniedza pieteikumu par tiesāšanās izdevumu noteikšanu, piemērojot Pirmās instances tiesas Reglamenta 92. panta 1. punktu.

7       Ar dokumentu, kas Pirmās instances tiesas kancelejā iesniegts 2003. gada 5. novembrī, Komisija iesniedza savus apsvērumus par šo pieteikumu.

 Lietas dalībnieku prasījumi

8       Prasītāja lūdz Pirmās instances tiesu noteikt Komisijai atlīdzināt kā tiesāšanās izdevumus EUR 41 791,96.

9       Komisija lūdz Pirmās instances tiesu noteikt kā atlīdzināmos tiesāšanās izdevumus EUR 18 592,01.

 Juridiskais pamatojums

 Lietas dalībnieku argumenti

10     Atsaucoties uz savu 2000. gada 20. decembra faksu, prasītāja sniedz šādu detalizētu informāciju par atlīdzināmo tiesāšanās izdevumu summu:

–       attiecībā uz prasības pieteikumu: kopumā 61 stunda 45 minūtes, no kurām Ž. F. Bellī nostrādāja 18 stundas 30 minūtes ar stundas likmi BEF 15 000, B. Servē nostrādāja 6 stundas ar stundas likmi BEF 12 000 un R. Granbergs [R. Granberg] nostrādāja 37 stundas 15 minūtes ar stundas likmi BEF 8 000;

–       attiecībā uz repliku: kopumā 76 stundas, no kurām Bellī nostrādāja 14 stundas 30 minūtes ar stundas likmi BEF 15 000, Servē nostrādāja 15 stundas ar stundas likmi BEF 12 000 un Granbergs nostrādāja 46 stundas 30 minūtes ar stundas likmi BEF 8 000;

–       attiecībā uz gatavošanos tiesas sēdei un tiesas sēdi: kopumā 73 stundas 15 minūtes, no kurām Bellī nostrādāja 17 stundas 45 minūtes ar stundas likmi BEF 15 000, Servē nostrādāja 24 stundas 15 minūtes ar stundas likmi BEF 12 000 un T. Luko [T. Louko] nostrādāja 31 stundu 15 minūtes ar stundas likmi BEF 8 000.

11     Tādējādi pamata lieta saskaņā ar prasītājas viedokli prasīja 211 darba stundas un atlīdzināmie tiesāšanās izdevumi sasniedz kopumā BEF 2 224 250. Šī summa tika noapaļota uz BEF 2 200 000, no kuras trīs ceturtdaļas, proti, BEF 1 650 000 vai EUR 40 902,43 tika lūgti no Komisijas saskaņā ar spriedumu pamata lietā.

12     Prasītāja šā procesa ietvaros papildus lūdz tai piespriest EUR 889,53, lai segtu transporta izdevumus maršrutā Brisele – Luksemburga un tās uzturēšanās izdevumus Luksemburgā pirms tiesas sēdes 2000. gada 10. maijā.

13     Atsaucoties uz principiem, kas piemērojami atlīdzināmajiem tiesāšanās izdevumiem (Pirmās instances tiesas 1998. gada 30. oktobra rīkojums lietā T‑290/94 DEP Kaysersberg/Komisija, Recueil, II‑4105. lpp., 17. punkts) un norādot, ka tajā laikā tā nebija saņēmusi Komisijas 2001. gada 11. janvāra vēstuli, prasītāja izvirza vairākus argumentus sava pieteikuma atbalstam.

14     Prasītāja vispirms atsaucas uz pamata lietas mērķi un raksturu un uzsver tās nozīmi no Kopienu tiesību viedokļa. Tā norāda, ka šī bija pirmā antidempinga pasākumu lieta, kas iedibināja ārpuslīgumisko Komisijas atbildību un noteica rūpības un labas pārvaldības pakāpi, kas Komisijai jāievēro, kad tā lemj par antidempinga pasākumu noteikšanu. Precedenta raksturs, autoritatīvu autoru komentāri, kas izteikti par šo lietu, un tās sekas attiecībā uz iestāžu praksi nākotnē, pēc prasītājas domām, liecina par pamata lietas svarīgumu.

15     Prasītāja arī uzskata, ka pamata lieta skatīja sarežģītus tiesību principus un izvirzīja sarežģītus un jaunus jautājumus, kas radīja lielu darba apjomu.

16     It īpaši prasītāja atsaucas uz to, ka nebija precedentu, kas būtu attiekušies uz līdzīgiem apstākļiem, uz judikatūras attīstību attiecībā uz rūpības un labas pārvaldības pakāpi, kura jāievēro Komisijai, kad tā lemj par likumdošanas aktu pieņemšanu un, visbeidzot, uz prasījumiem par prasības atlīdzināt zaudējumus pieņemamību un ciesto zaudējumu apmēra noteikšanu.

17     Turklāt saskaņā ar prasītājas viedokli, pamata lietas sarežģītība attaisno vairāku advokātu iesaistīšanos. Prasītāja norāda, ka šajā ziņā no judikatūras izriet, ka pirmais apsvērums, kas jāņem vērā atlīdzināmo tiesāšanās izdevumu noteikšanā, ir kopējais darba stundu skaits, kas ir objektīvi nepieciešams tiesvedībā Pirmās instances tiesā, neskatoties uz advokātu skaitu, kas sniedz minētos pakalpojumus (rīkojums Kaysersberg/Komisija, 13. punkts iepriekš, 20. punkts). Turklāt prasītāja uzskata, ka laiks, kas veltīts, lai sagatavotos tiesvedībai, ir pamatots ar nepieciešamību izskatīt jautājumus, kas minēti Komisijas procesuālajos rakstos un paredzēt iespējamos jautājumus, kas var rasties Pirmās instances tiesā.

18     Visbeidzot, prasītāja norāda, ka tai bija būtiska interese iesniegt prasību pamata lietā. Prasītāja atsaucas tostarp uz nozīmīgiem finansiālajiem zaudējumiem, kas nodarīti ar Komisijas noteiktajām pagaidu nodevām, tās izstumšanu no Kopienu tirgus uz laiku, kad tika piemērotas nodevas, un tās komerciālo attiecību ar Kopienā nodibinātajiem klientiem apdraudēšanu.

19     Iesākumā atbildētāja uzsver, ka, pirmkārt, 2001. gada 11. janvārī tika nosūtīta vēstule, kurā tā apstrīdēja prasītājas prasīto izdevumu kopsummas pamatotību un piedāvāja atlīdzināt EUR 18 592,01, un, otrkārt, ka prasītāja nesaprātīgi noraidīja divus sekojošus priekšlikumus atlīdzināt lielākas summas, proti, 2003. gada 1. septembrī divreiz lielāku summu nekā EUR 18 592,01 saistībā ar tiesāšanās izdevumiem attiecībā uz pamata lietu Pirmās instances tiesā un apelācijas procesā Tiesā, un 2003. gada 24. septembrī EUR 50 000 saistībā ar izdevumiem tiesvedībā kā Pirmās instances tiesā, tā arī Tiesā.

20     Atbildētāja nenoliedz pamata lietas nozīmīgumu no Eiropas Kopienu tiesību viedokļa, jo tā ir pirmā lieta antidempinga jomā, kurā Komisijas ārpuslīgumiskās atbildības iedibināšana radīja pamatu kompensācijas noteikšanai. Tomēr tā apstrīd, ka visi prasītājas pieprasītie izdevumi bija nepieciešamie izdevumi un kā tādi ir arī atlīdzināmi.

21     Atbildētāja uzskata, ka prasītāja nav pierādījusi, ka tai bija īpašas grūtības pamata lietā. Tā uzskata, ka šajā lietā Pirmās instances tiesa ir tikai piemērojusi lietas faktiem pastāvīgo judikatūru ārpuslīgumiskās atbildības jomā, tajā skaitā arī no Komisijas prasīto rūpības un labas pārvaldības pakāpi. Turklāt tā uzskata, ka detalizētas argumentācijas nepieciešamība attiecībā uz prasības pieņemamību un ciesto zaudējumu apjoma noteikšanu attiecas uz jebkuru prasību atlīdzināt zaudējumus. Visbeidzot, atbildētāja uzskata, ka procesuālo rakstu īsums liecina par to, ka pamata lieta nebija īpaši sarežģīta.

22     Atbildētāja arī uzskata, ka prasītāja nav pierādījusi, kāpēc pamata lietai bija nepieciešamas specializējušos advokātu 209 darba stundas. Saskaņā ar tās viedokli šīs lietas vešanai nebija vajadzīgs ne lielāks izpētes darbs kā citās antidempinga lietās, ne trīs advokātu iesaistīšana visā rakstveida procesa gaitā, ne arī ceturtā advokāta iesaistīšana vai trešā advokāta nomaiņa, lai sagatavotos tiesas sēdei. Atbilstoši atbildētājas viedoklim, sagatavošanās tiesas sēdei nevarēja būt nepieciešamas trīs advokātu 72 darba stundas, divi no kuriem bija pieredzējuši partneri un antidempinga speciālisti (proti, Bellī un Servē), aizbildinoties, ka viņiem bija jāiepazīstas ar atbildētājas procesuālajos rakstos izvirzītajiem jautājumiem un jāsagatavo atbildes iespējamajiem Pirmās instances tiesas jautājumiem. Šādas darbības, saskaņā ar atbildētājas viedokli, ir nepieciešamā standarta sagatavošanās jebkurai tiesas sēdei. Turklāt saskaņā ar atbildētājas viedokli, prasītājas advokātu stundu likmes, lai gan nav nesaprātīgas pašas par sevi, tomēr ir ievērojamas, kas norāda uz minēto advokātu pieredzi. Tomēr saskaņā ar atbildētājas viedokli, šādiem pieredzējušiem advokātiem, pretēji prasītājas apgalvojumam, būtu bijis jāspēj lietu vest ļoti ātri.

23     Atbildētāja arī uzskata, ka prasītāja nav pierādījusi, kādā mērā prasības celšana pamata lietā radīja nozīmīgu finansiālu interesi, nemaz nerunājot par būtisku interesi. Tā arī nepierādīja un neaprēķināja faktisko finansiālo interesi.

24     Atbildētāja turklāt uzskata, ka papildu pieteikums par izdevumiem par EUR 889,53, kas iesniegts pirmo reizi tikai Pirmās instances tiesā, ir nepieņemams un nepamatots. Šī summa nevar tikt “apstrīdēta”. Atsaucoties uz Pirmās instances tiesas Reglamenta 92. panta 1. punktu un judikatūru attiecībā uz Tiesas Reglamenta 74. pantu, kura formulējums ir identisks Pirmās instances tiesas Reglamenta 92. panta 1. punktam (Tiesas 1967. gada 26. maija rīkojums lietā 25/65 Simet u.c./EOTK Augstā iestāde, Recueil, 145. lpp.), atbildētāja apstiprina, ka tikai prasība par “apstrīdētajiem” izdevumiem var būt par Pirmās instances tiesas tiesvedības priekšmetu. Tādējādi tā uzskata, ka šis pieteikums ir nepieņemams. Turklāt atbildētāja uzskata, ka jebkurā gadījumā papildu pieteikums ir nepamatots, tā kā nav sniegta detalizēta informācija par šiem izdevumiem, kā arī nav iesniegti faktiskos izdevumus pamatojošie dokumenti. Pieņemot, ka šīs summas ir saistītas ar vairāku advokātu iesaistīšanu, atbildētāja uzskata, ka prasītāja nav pierādījusi vairāku advokātu klātbūtnes nepieciešamību tiesas sēdē.

25     Visbeidzot, atbildētāja uzsver atsauces veidā, ka 1998. gada 29. janvāra lietā T‑97/95 Sinochem/Padome, Recueil, II‑85. lpp., kas bija īpaši būtiska un sarežģīta lieta, Pirmās instances tiesa uzskatīja, ka EUR 23 637,02 (aptuveni BEF 953 515) bija izdevumu, kas jāatlīdzina Padomei, saprātīgs novērtējums (Pirmās instances tiesas 2000. gada 22. marta rīkojums lietā T‑97/95 DEP II Sinochem/Padome, Recueil, II‑1715. lpp., 33. un 35. punkts). Tā uzskata, ka atlīdzināmo izdevumu summa EUR 18 592,01 apmērā šajā situācijā ir saprātīga.

 Pirmās instances tiesas vērtējums

26     Saskaņā ar Reglamenta 91. panta b) apakšpunktu par atlīdzināmiem tiesāšanās izdevumiem uzskata “nepieciešamos izdevumus, kas lietas dalībniekiem radušies lietas vešanas sakarā, jo īpaši ceļa un uzturēšanās izdevumus, kā arī atlīdzību pārstāvjiem, padomdevējiem vai advokātiem”. No šā noteikuma izriet, ka atlīdzināmie tiesāšanās izdevumi ir ierobežoti, no vienas puses, ar Pirmās instances tiesas tiesvedības izdevumiem un, no otras puses, ar izdevumiem, kas bija vajadzīgi šādiem mērķiem (Pirmās instances tiesas 2002. gada 24. janvāra rīkojums lietā T‑38/95 DEP Groupe Origny/Komisija, Recueil, II‑217. lpp., 28. punkts, un 2003. gada 6. marta rīkojums apvienotās lietās T‑226/00 DEP un T‑227/00 DEP Nan Ya Plastics/Padome, Recueil, II‑685. lpp., 33. punkts).

27     Atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai, ņemot vērā, ka nav Kopienu takses noteikumu, Pirmās instances tiesai ir brīvi jānovērtē lietas fakti, ņemot vērā strīda priekšmetu un raksturu, nozīmīgumu no Kopienu tiesību viedokļa, kā arī lietas sarežģītību, darba apjomu, ko tiesas process varēja radīt iesaistītajiem pārstāvjiem vai padomdevējiem, un strīda radītās lietas dalībnieku ekonomiskās intereses (Pirmās instances tiesas 1995. gada 8. marta rīkojums lietā T‑2/93 DEP Air France/Komisija, Recueil, II‑533. lpp., 16. punkts, un 2001. gada 19. septembra rīkojums lietā T‑64/99 DEP UK Coal/Komisija, Recueil, II‑2547. lpp., 27. punkts). Šajā ziņā Kopienu tiesas iespējas novērtēt veiktā darba vērtību ir atkarīgas no sniegtās informācijas precizitātes (Pirmās instances tiesas 1996. gada 8. novembra rīkojums lietā T‑120/89 DEP Stahlwerke Peine‑Salzgitter/Komisija, Recueil, II‑1547. lpp., 31. punkts, un 2000. gada 15. marta rīkojums lietā T‑337/94 DEP Enso‑Gutzei/Komisija, Recueil, II‑479. lpp., 16. punkts).

28     Arī atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai Kopienu tiesa nav tiesīga noteikt honorāru, kas lietas dalībniekiem ir jāmaksā to advokātiem, bet ir tiesīga noteikt to atlīdzības apmēru, ko var atgūt no lietas dalībnieka, kuram ir piespriests segt tiesāšanās izdevumus. Pieņemot lēmumu attiecībā uz pieteikumu par izdevumu noteikšanu, Pirmās instances tiesai nav jāņem vērā ne valsts noteiktā atlīdzības takse, ne arī iespējamā vienošanās, kas šajā ziņā noslēgta starp ieinteresēto pusi un tās pārstāvjiem vai padomdevējiem (rīkojumi Stahlwerke Peine‑Salzgitte/ Komisija, 27. punkts iepriekš, un UK Coal/Komisija, 27. punkts iepriekš, 26. punkts).

29     šajā gadījumā, piemērojot iepriekš minētos kritērijus, ir jāizvērtē atlīdzināmo tiesāšanās izdevumu summa.

30     Pirmkārt, attiecībā uz advokātu honorāra atlīdzināmo summu, vispirms jāatzīmē, ka pamata lietai bija īpaša nozīme no Kopienu tiesību viedokļa.

31     Šajā ziņā ir pietiekami atgādināt, ka pamata lietas spriedumā tika nospriests, ka atsevišķi Kopienu institūciju dokumenti saistībā ar procedūru, kuras rezultātā var tikt noteikti antidempinga pasākumi, faktiski ir jāuzskata par normatīviem dokumentiem, kas ir saistīti ar ekonomikas politikas izvēli, un tādējādi Kopienas atbildība var iestāties tikai tādos gadījumos, kad pastāv pietiekami nopietns augstākas tiesību normas, kas aizsargā privātpersonas, pārkāpums, kamēr, ja minētie pasākumi ir tikai administratīvi, neietver nekādu ekonomikas politikas izvēli un piešķir tikai nelielu vai nekādu rīcības brīvību, nelikumības konstatēšana, kuru līdzīgos apstākļos administrācija, kas ievēro parasto rūpību un uzmanību, nebūtu pieļāvusi, ir pamats secinājumam, ka Kopienu institūcijas rīcība bija prettiesiska, kā rezultātā Kopiena ir atbildīga saskaņā ar EKL 288. pantu.

32     Turklāt šajā spriedumā Komisijai pirmo reizi tika piespriests maksāt kompensāciju uzņēmumam, kuru ietekmēja Komisijas antidempinga pasākumu nelikumīgā pieņemšana un piemērošana šim uzņēmumam.

33     Attiecībā uz minētās pamata lietas grūtībām jāatzīst, ka tas, ka nebija precedentu judikatūrā, kas būtu skatījuši līdzīgus apstākļus, palielināja neziņu par lietas iznākumu attiecībā uz prasītāju, un tādējādi varēja būt vajadzīga dziļāka izpēte un analīze nekā parasti. Turklāt analīze, kas saistīta ar sarežģītību, no vienas puses, saistībā ar antidempinga pasākumiem un, no otras puses, ar prasības celšanu par ārpuslīgumisko atbildību, arī liecina par pamata lietas sarežģītību.

34     Tomēr jāņem vērā arī tas, ka, neatkarīgi no šiem apsvērumiem, pamata lieta izvirzīja virkni jautājumu, kuri bija līdzīgi tiem, kādi [tie ir] jebkurā lietā saistībā ar antidempinga pasākumiem vai ārpuslīgumisko atbildību.

35     Attiecībā uz darba apjomu, ko pamata lietas tiesvedība varēja radīt prasītājas advokātiem, jāatgādina, ka, lai gan principā tikai viena advokāta honorārs ir atlīdzināms, varētu būt, ka, ievērojot katras lietas raksturu, pirmkārt, jau tās sarežģītību, vairāku advokātu honorārus varētu uzskatīt par nepieciešamajiem izdevumiem (Tiesas 2004. gada 6. janvāra rīkojums lietā C‑104/89 DEP Mulder u.c./Padome un Komisija, Recueil, I‑1. lpp., 62. punkts). Tomēr galvenokārt jāievēro kopējais darba stundu skaits, kas varētu šķist objektīvi nepieciešams tiesas procedūrai, neatkarīgi no advokātu skaita, starp kuriem pakalpojumu sniegšana varētu būt sadalīta (rīkojums Kaysersberg/Komisija, 13. punkts iepriekš, 20. punkts).

36     Šajā gadījumā prasītājas advokātu veltītās 211 darba stundas pamata lietā nešķiet objektīvi vajadzīgas. It īpaši šķiet, ka kopējais stundu skaits, ko procesuālo rakstu sagatavošanai veltījuši divi pieredzējuši un specializējušies advokāti, kā arī viens mazāk pieredzējis advokāts, ir pārmērīgs. Turklāt 73 stundas, ko divi pieredzējuši un specializējušies advokāti, kā arī trešais mazāk pieredzējis advokāts, kas vēl nebija strādājis ar lietu, veltījuši, lai sagatavotos tiesas sēdei, pamatojoties uz to, ka bija nepieciešams iepazīties ar jautājumiem, kurus atbildētāja izvirzījusi savos apsvērumos, un sagatavotos iespējamiem Tiesas jautājumiem, ir pārmērīgas.

37     Tomēr ir nepieciešams arī novērtēt ekonomiskās intereses, kuras tiesvedība izraisa lietas dalībniekiem. Šajā ziņā no sprieduma pamata lietā vispirms izriet, ka prasītājai, kas darbojās galvenokārt Kopienu tirgū, bija uz laiku jāaiziet no tirgus pēc tam, kad Komisija bija noteikusi pagaidu antidempinga pasākumus, un tās komerciālā darbība šajā periodā bija ievērojami samazinājusies. Turklāt prasītājas ciestie zaudējumi bija aprēķināti pamata lietas spriedumā NOK 431 000 apmērā. Tātad prasītājas finansiālā interese pamata lietā nevar tikt apstrīdēta.

38     Ņemot vērā visas šīs lietas iezīmes, šķiet, ka darba stundu skaits, kuras prasītājas advokāti veltīja pamata lietai, ir pārāk liels. Šādos apstākļos advokātu honorāru kopējā izdevumu summa šajā lietā ir jānosaka EUR 30 000 apmērā.

39     Otrkārt, attiecībā uz ceļa un uzturēšanās izdevumiem jāatgādina, ka atbilstoši Reglamenta 92. panta 1. punktam Pirmās instances tiesa lemj par atlīdzināmajiem tiesāšanās izdevumiem, ja pastāv domstarpības.

40     Šajā gadījumā prasītājas lūgumu par izdevumu atlīdzināšanu Komisija apstrīdēja 2001. gada 11. janvārī un 2003. gada 1. septembrī. Lai gan šis lūgums tiešām sākotnēji skāra tikai advokātu honorārus un tika paplašināts šajā pieteikumā par izdevumu noteikšanu, ietverot arī ceļa izdevumus, domstarpības starp lietas dalībniekiem attiecībā uz atlīdzināmajiem izdevumiem tomēr pastāvēja laikā, kad šis pieteikums tika iesniegts. Šī pēdējā pieteikuma iesniegšanas laikā Komisija apstrīdēja lūgumu atlīdzināt prasītājas advokātu honorāru. Tādējādi Komisija kļūdaini atsaucas uz spriedumu lietā Simet u.c./EOTK Augstā iestāde, 24. punkts iepriekš. Minētajā spriedumā nepastāvēja nekādas domstarpības starp lietas dalībniekiem par atlīdzināmo izdevumu summu un par to apmaksas kārtību, kamēr šajā lietā prasītājas iesniegto lūgumu atlīdzināt tiesāšanās izdevumus apstrīd Komisija. Tātad prasītājas lūgums atlīdzināt ceļa un uzturēšanās izdevumus ir pieņemams.

41     Tāpat kā attiecībā uz citiem izdevumiem, ceļa un uzturēšanās izmaksas saistībā ar pamata lietu Pirmās instances tiesā ir jāiekļauj atlīdzināmajos izdevumos ar nosacījumu, ka tie bija nepieciešami. Tomēr, tā kā nav sniegti sīkāki paskaidrojumi par to, kā un kādiem mērķiem EUR 889,53 tika izmantoti, ir atbilstoši šos atlīdzināmos izdevumus saistībā ar ceļojumu un uzturēšanos noteikt, ex aequo et bono, EUR 150.

42     Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, pamata lietā taisnīgs prasītājas atlīdzināmo izdevumu kopsummas novērtējums ir EUR 30 150. Tā kā Pirmās instances tiesa piesprieda Komisijai pamata lietas spriedumā atlīdzināt trīs ceturtdaļas prasītājas izdevumu, kopējā summa, kas Komisijai ir jāmaksā, ir EUR 22 612,5.

43     Tā kā šajā summā ņemti vērā visi lietas apstākļi līdz šai dienai, nav pamata atsevišķi lemt par lietas dalībnieku izdevumiem saistībā ar šo izdevumu noteikšanas tiesvedību (šajā sakarā skatīt Pirmās instances tiesas 2002. gada 10. janvāra rīkojumu lietā T‑80/97 DEP Starway/Padome, Recueil, II‑1. lpp., 39. punkts).

Ar šādu pamatojumu

PIRMĀS INSTANCES TIESA (trešā palāta)

izdod rīkojumu:

Kopējo tiesāšanās izdevumu summa, kas Komisijai jāatlīdzina prasītājai, tiek noteikta EUR 22 612,5 apmērā.

Luksemburgā 2004. gada 15. septembrī.

* Tiesvedības valoda – angļu.