TIESAS SPRIEDUMS

1980. gada 17. decembrī (*)

Darba ņēmēju brīva pārvietošanās

Lieta 149/79

Eiropas Kopienu Komisija, ko pārstāv tās juriskonsults Žans Amfū [Jean Amphoux], pārstāvis, kuram palīdz Luī Dibuī [Louis Dubouis], Eksmarseļas III [Aix-Marseille III] Universitātes Tiesību un politikas zinātņu fakultātes profesors, un kas norādījusi adresi Luksemburgā, Office ofMario Cervino, batiment Jean Monnet, Kirchberg,

prasītāja,

pret

Beļģijas Karalisti, ko pārstāv tās ārlietu ministrs, kura pārstāvis ir Robērs Hūbārs [Robert Hoebaer], Ārlietu, ārējās tirdzniecības un sadarbības ar jaunattīstības valstīm ministrijas direktors, un kas norādījusi adresi Luksemburgā, Beļģijas vēstniecībā, rue des Girondins 4, residence Champagne,

atbildētāja,

ko atbalsta

Vācijas Federatīvā Republika, ko pārstāv Martins Zeidels [Martin Seidel] un Ēberhards Grābics [Eberhardt Grabitz], pārstāvji, un kas norādījusi adresi Luksemburgā, Vācijas Federatīvās Republikas vēstniecības kancelejā, avenue Emile-Reuter 20–22,

Francijas Republika, ko pārstāv Ž. Gijoms [G. Guillaume], pārstāvis, un F. Moro Defaržs [P. Moreau Defarges], pārstāvja vietnieks, un kas norādījusi adresi Luksemburgā, Francijas vēstniecībā, rue Bertholet 2,

Apvienotā Karaliste, ko pārstāv V. H. Godvins [W. H. Godwin], Assistant Treasury Solicitor, pārstāvis, un kas norādījusi adresi Luksemburgā, Apvienotās Karalistes vēstniecībā, boulevard Royal 28,

personas, kas iestājušās lietā,

par prasību atzīt, ka Beļģijas Karaliste nav izpildījusi pienākumus, kas noteikti EEK līguma 48. pantā, kā arī Padomes 1968. gada 15. oktobra Regulā (EEK) Nr. 1612/68 par darba ņēmēju brīvu pārvietošanos Kopienā, paredzot Beļģijas pilsonību kā nosacījumu tādu amatu pieejamībai, kas nav paredzēti EEK līguma 48. panta 4. punktā.

TIESA

šādā sastāvā: priekšsēdētājs Ž. Mertenss de Vilmarss [J. Mertens de Wilmars], palātu priekšsēdētāji P. Peskatore [P. Pescatore] un T. Kopmanss [T. Koopmans], tiesneši Makenzijs Stjuarts [Mackenzie Stuart], A. O’Kīfs [A. O’Keeffe], G. Bosko [G. Bosco] un Ā. Tufē [A. Touffait],

ģenerāladvokāts A. Majrā [H. Mayras],

sekretārs A. van Houte [A. Van Houtte],

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1        Ar prasības pieteikumu, kas Tiesas kancelejā iesniegts 1979. gada 28. septembrī, Komisija, pamatojoties uz EEK līguma 169. pantu, cēla Tiesā prasību, lūdzot tai atzīt, ka Beļģijas Karaliste, “prasot vai ļaujot prasīt Beļģijas pilsonību kā nosacījumu pieņemšanai darbā amatos, kuri nav noteikti Līguma 48. panta 4. punktā, nav izpildījusi pienākumus, kurus tai uzliek Līguma 48. pants un Regula (EEK) Nr. 1612/68 par darba ņēmēju brīvu pārvietošanos Kopienā” (OV, L 257, 2. lpp.).

2        Komisija savā argumentētajā atzinumā un prasības pieteikumā atsaucās uz Beļģijas Nacionālās dzelzceļa sabiedrības [Societé nationale des chemins de fer belges (SNCB)] un Beļģijas Nacionālās vietējās dzelzceļa sabiedrības [Societé nationale des chemins de fer vicinaux (SBCV)] “dažādiem darba piedāvājumiem”, kas attiecās uz nekvalificētu strādnieku amatiem, kā arī Briseles pilsētas un Oderhemas [Auderghem] komūnas “pēdējo gadu laikā” publicētajiem darba piedāvājumiem, un kā piemērus nosauca tikai dažus amatus, uz kuriem attiecās šie piedāvājumi. Tikai, saņemot informāciju, kuru Tiesa pieprasīja gan rakstveida, gan mutvārdu procesa laikā un kuru iesniedza Beļģijas Karalistes valdība, un pēc tam, kad mutvārdu procesā Komisija bija precizējusi konkrētos amatus, ko minētā valdība neapstrīdēja, bija iespējams noteikt precīzu strīdīgo amatu sarakstu.

3        No šīs informācijas un šā saraksta izriet, ka strīdīgie amati ir SNCB lokomotīvju vadītāja mācekļa, krāvēja, sliežu ceļu strādnieka, šķirotāja un pārmijnieka amati un SBCV nekvalificēta strādnieka, kā arī medmāsas, zīdaiņu kopēja, naktssarga, santehniķa, galdnieka, elektriķa, dārznieka palīga, arhitekta un kontroliera amati Briseles pilsētā un Oderhemas komūnā. Izmeklēšanā apkopotā informācija tomēr neradīja precīzu priekšstatu par to amatu pienākumu īpatnībām, kuru uzskaitījums varēja tikt precizēts.

4        Minētajos valsts uzņēmumos un teritoriālajās vienībās šos amatus tiešām piedāvāja laika posmā no 1973. līdz 1977. gadam, publicējot presē paziņojumus vai sludinājumus, kā vienu no izvirzītajām prasībām pieņemšanai darbā norādot nepieciešamību būt Beļģijas pilsonim.

5        Ar 1978. gada 21. novembra vēstuli Komisija paziņoja Beļģijas Karalistes valdībai, ka “uzskata šo politiku par neatbilstošu EEK līguma 48. pantam un noteikumiem, kurus paredz EEK Regula Nr. 1612/68 par darba ņēmēju brīvu pārvietošanos Kopienā”, un šādi pret šo dalībvalsti uzsāka EEK līguma 169. pantā noteikto procedūru.

6        Ar 1979. gada 15. janvāra vēstuli Beļģijas Karalistes Pastāvīgā pārstāvniecība tostarp atbildēja šādi:

–        apstrīdētā pilsonības prasība atbilst Beļģijas Konstitūcijas 6. panta otrajai daļai, kur teikts, ka “vienīgi Beļģijas pilsoņus var pieņemt civilos un militāros amatos, izņemot atsevišķus gadījumus, kurus var noteikt likums”;

–        Komisijas piedāvātā Līguma 48. panta 4. punkta interpretācija uzliek par pienākumu katras administratīvās vienības robežās nošķirt amatus, kas saistīti ar piedalīšanos valsts varas īstenošanā, un amatus, kas nav ar to saistīti, un izvirza problēmu, kuras risinājums meklējams kopīgi visām dalībvalstīm Kopienas līmenī.

7        Komisija neuzskatīja par pieņemamiem šos Beļģijas valdības sniegtos argumentus. Saskaņā ar Līguma 169. pantu 1979. gada 2. aprīlī tā iesniedza argumentētu atzinumu, tostarp norādot,

–        ka Beļģijas Karaliste nevar atsaukties uz savas Konstitūcijas 6. panta otro daļu, lai attaisnotu tai pārmesto praksi attiecībā uz amatu pieejamību;

–        ka Līguma 48. panta 4. punktā iekļautā izņēmuma klauzula attiecas vienīgi uz tiem amatiem, kuri ir saistīti ar reālu piedalīšanos valsts varas īstenošanā, tas ir, kuros ir tiesības pieņemt lēmumus attiecībā uz privātpersonām vai kuri skar valsts intereses, it īpaši tās, kas saistītas ar valsts iekšējo un ārējo drošību;

–        ka attiecīgajos darba sludinājumos minētie amati neizpilda nosacījumus, kas nepieciešami izņēmuma klauzulas piemērošanai.

8        Tā kā Beļģijas Karaliste neizpildīja šī argumentētā atzinuma prasības Komisijas norādītajā termiņā, 1979. gada 27. septembrī Komisija cēla šo prasību.

9        Līguma 48. panta 4. punkts paredz, ka “šis pants neattiecas uz nodarbinātību civildienestā [valsts dienestā]”.

10      Ar minēto noteikumu no šī panta pirmo trīs punktu piemērošanas jomas ir izslēgti visi tie amati, kuri saistīti ar tiešu vai netiešu piedalīšanos valsts varas īstenošanā un ar pienākumiem, kuru mērķis ir valsts vai citu publisko tiesību subjektu vispārējo interešu aizsardzība. Šo amatu izpildei ir nepieciešama lojalitāte pret valsti, kā arī savstarpējas tiesības un pienākumi, kas ir pilsonības saiknes pamatā.

11      Tāpēc piemērošanas joma atkāpei no brīvas pārvietošanās un vienlīdzīgas attieksmes principiem, ko paredz šī paša panta pirmie trīs punkti, jānosaka saskaņā ar 48. panta 4. punkta mērķi. Tomēr 48. panta 4. punkta piemērošanas jomas noteikšana rada īpašas grūtības, jo dažādās dalībvalstīs publisko tiesību subjekti ir uzņēmušies ekonomisku un sociālu atbildību vai piedalās darbībās, kas nav pielīdzināmas tipiskām valsts dienesta funkcijām, bet pēc savas būtības iekļaujas Līguma piemērošanas jomā. Šādos apstākļos 48. panta 4. punktā paredzēto izņēmumu attiecināt uz amatiem, kas, būdami valsts vai citu publisko tiesību subjektu pakļautībā, tomēr nav saistīti ar tādu pienākumu pildīšanu, kas būtu uzskatāmi par piederīgiem valsts dienestam stricto sensu, nozīmētu Līguma principus nepiemērot ļoti daudziem amatiem un radīt dalībvalstu nevienlīdzību atkarībā no atšķirībām, kuras piemīt valsts un atsevišķu ekonomikas nozaru organizācijai.

12      Tāpēc ir jānoskaidro, vai prasībā minētos amatus var saistīt ar valsts dienesta jēdzienu 48. panta 4. punkta nozīmē, kura interpretācijai un piemērošanai jābūt vienotai visā Kopienā. Jāatzīst, ka iepriekšminēto nošķiršanas kritēriju piemērošana konkrētos gadījumos rada novērtēšanas un norobežošanas problēmas. Tātad šāda klasifikācija atkarīga no tā, vai attiecīgos amatus var uzskatīt par tādiem, kam raksturīgi valsts dienestu specifiskie pienākumi attiecībā uz valsts varas īstenošanu un atbildību par valsts vispārējo interešu aizsardzību.

13      Ja, pretendējot uz amatiem, kurus piedāvā publisko tiesību subjekti, bet uz kuriem neattiecas 48. panta 4. punkts, citas dalībvalsts darba ņēmējam tāpat kā pilsonim ir jāatbilst visiem pārējiem darbā pieņemšanas nosacījumiem, īpaši attiecībā uz profesionālajām spējām un zināšanām, tad 48. panta pirmo triju punktu un Regulas Nr. 1612/68 noteikumi nepieļauj, ka šādi amati viņam nav pieejami tikai pilsonības dēļ.

14      Lai pamatotu Beļģijas valdības izvirzīto un personu, kas iestājušās lietā, pausto tēzi, saskaņā ar kuru Līguma 48. panta 4. punkta izņēmuma klauzulai ir vispārēja piemērošanas joma un tā attiecas uz visiem amatiem dalībvalsts pārvaldes iestādēs, šī valdība atsaucās uz Regulas Nr. 1612/68 8. panta īpašajiem noteikumiem, saskaņā ar kuriem citas dalībvalsts darba ņēmējam “var neļaut piedalīties publisko tiesību subjektu pārvaldē un ieņemt amatus valsts iestādēs”.

15      Šī tiesību norma nebūt nepamato Beļģijas valdības tēzi, bet gan apstiprina iepriekš sniegto 48. panta 4. punkta interpretāciju. Proti, kā atzīst pati Beļģijas valdība, iepriekšminētais 8. pants neparedz iespēju nepielaist citu dalībvalstu darba ņēmējus atsevišķiem amatiem, bet vienīgi pieļauj iespējamību noteiktos gadījumos nepielaist šādus darba ņēmējus atsevišķām darbībām, kuras saistītas ar piedalīšanos valsts varas īstenošanā, tādām kā – izmantojot Beļģijas valdības minētos piemērus – “arodbiedrību pārstāvju piedalīšanās daudzu tautsaimnieciskas nozīmes publisko tiesību subjektu administrācijas padomēs”.

16      Beļģijas valdība arī norāda, ka atsevišķu dalībvalstu konstitūcijās ir skaidra norāde uz nodarbinātību valsts dienestā, kur tiek ievērots pamatprincips, ka tiem, kas nav attiecīgās valsts pilsoņi, izņemot atsevišķas atkāpes, pieeja ir liegta. Tā ir saprotams arī Beļģijas Konstitūcijas 6. pants, kurā teikts, ka “vienīgi” Beļģijas pilsoņus “var pieņemt civilos un militāros amatos, izņemot atsevišķus gadījumus, kurus var noteikt likums”. Beļģijas valdība pati paziņoja, ka tā neiebilst pret to, ka “Kopienas tiesību normai ir augstāks spēks nekā valsts tiesību normai”, bet uzskata, ka minēto dalībvalstu konstitucionālo tiesību normu līdzībai būtu jāpalīdz interpretēt 48. panta 4. punktu, precizējot tā nozīmi, un noraidīt Komisijas piedāvāto normas interpretāciju, kura varētu radīt minēto konstitucionālo tiesību normu kolīziju.

17      Francijas valdība pauda līdzīgu argumentu, norādot Francijas valsts dienesta tiesībās atzītos principus, kas pamatojas uz vispārēju koncepciju par Francijas pilsonību kā nosacījumu pieejai visiem valsts dienesta amatiem valsts iestādēs, pašvaldībās vai citos publisko tiesību subjektos neatkarīgi no konkrētā amata veida un īpatnībām.

18      Patiešām, 48. panta 4. punkta uzdevums to normu sistēmā, kas attiecas uz darba ņēmēju brīvu pārvietošanos, ir ņemt vērā tādus noteikumus kā iepriekš minētie. Tomēr, kā tas norādīts Francijas valdības procesuālajā rakstā, attiecībā uz 48. panta 4. punktā ietvertā jēdziena “valsts dienests” definēšanu dalībvalstīm nevar atstāt pilnīgu rīcības brīvību.

19      Neatkarīgi no tā, ka Beļģijas Konstitūcija neliedz noteikt izņēmumus attiecībā uz pamatnosacījumu par Beļģijas pilsonību, ir jāatgādina, kā to Tiesa savā judikatūrā vienmēr ir uzsvērusi, ka atsaukšanās uz valsts iekšējās tiesiskās kārtības normām Kopienas tiesību normu piemērošanas ierobežošanai var negatīvi ietekmēt šo tiesību vienotību un efektivitāti un tāpēc nav pieļaujama. Šis Kopienas pastāvēšanas būtiskais noteikums ir jāpiemēro, arī nosakot Līguma 48. panta 4. punkta piemērošanas jomu un robežas. Kaut gan šajā normā patiešām ir ņemta vērā dalībvalstu likumīgā interese paredzēt tikai saviem pilsoņiem vairākus amatus, kuri ir saistīti ar valsts varas īstenošanu un vispārējo interešu aizsardzību, tomēr ir jānodrošina, lai Līguma noteikumu, kas attiecas uz darba ņēmēju brīvu pārvietošanos un vienlīdzīgu attieksmi pret visu dalībvalstu pilsoņiem, lietderīgo iedarbību un piemērošanas jomu neierobežotu valsts dienesta jēdziena interpretācija, kas izriet tikai no valsts tiesībām un varētu traucēt Kopienas noteikumu piemērošanu.

20      Visbeidzot, Beļģijas un Francijas valdība apgalvo, ka ārvalstu darba ņēmēju nepielaišana amatiem, kas pamatā nav saistīti ar valsts varas īstenošanu, ir vajadzīga tad, ja pieņemšana darbā notiek, pamatojoties uz likumā noteiktu kārtību, un darbiniekam ir tādas karjeras iespējas, kas augstākajās pakāpēs var būt saistīta ar pienākumiem un atbildību attiecībā uz valsts varas īstenošanu. Vācijas un Lielbritānijas valdība piebilst, ka šādu izņēmumu nosaka arī tas, ka valsts dienestam raksturīgs elastīgums attiecībā uz amatiem un tādējādi darbiniekam uzticētie pienākumi un atbildība var mainīties, ne tikai paaugstinot viņu amatā, bet arī pārceļot citā amatā tajā pašā dienestā vai uz citu līdzvērtīga līmeņa dienestu.

21      Šajos iebildumos tomēr nav ņemts vērā, ka 48. panta 4. punkts attiecībā uz amatiem, kas saistīti ar valsts varas īstenošanu un atbildību par valsts vispārējo interešu aizsardzību, ļauj dalībvalstīm, pieņemot atbilstošu tiesisko regulējumu, noteikt, ka tikai attiecīgās valsts pilsoņiem ir pieejami amati, kas saistīti ar šīs varas un atbildības īstenošanu šajā pašā pakāpē, dienestā vai kategorijā.

22      Vācijas valdības argumentā par to, ka tas, ja citu dalībvalstu pilsoņiem ir liegta iespēja valsts dienestā tikt paaugstinātiem amatā vai tikt pārceltiem citā amatā, šajā dienestā var radīt diskrimināciju, nav ņemts vērā, ka šīs pašas valdības sniegtā 48. panta 4. punkta interpretācija, kuras iznākumā minētajiem pilsoņiem vispār ir liegti amati valsts dienestā, ierobežo šo pilsoņu tiesības vairāk nekā nepieciešams, lai nodrošinātu šīs normas mērķi, kā tā interpretēta, ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus.

23      Tiesa uzskata, ka informācija, kas lietas materiālos pieejama attiecībā uz strīdīgajiem amatiem un kuru rakstveida un mutvārdu procesa laikā iesnieguši lietas dalībnieki, neļauj pietiekami precīzi novērtēt faktiskos pienākumus un saskaņā ar iepriekš minētajiem apsvērumiem konstatēt, uz kuriem no šiem amatiem neattiecas valsts dienesta jēdziens Līguma 48. panta 4. punkta nozīmē.

24      Tādēļ Tiesa uzskata, ka šajā stadijā nav iespējams lemt par Beļģijas valdībai pārmesto pārkāpumu. Tāpēc tā aicina Komisiju un Beļģijas Karalisti pārskatīt strīdīgo jautājumu, pamatojoties uz iepriekš minētajiem apsvērumiem, un kopā vai atsevišķi noteiktā termiņā iesniegt Tiesai ziņojumus vai nu par panākto strīda risinājumu vai arī par to attiecīgajiem viedokļiem, ņemot vērā tiesību elementus, kas izriet no šī sprieduma. Personām, kas iestājušās lietā, tiks dota iespēja attiecīgā laikā iesniegt savus apsvērumus par minētajiem ziņojumiem.

Ar šādu pamatojumu Tiesa,

pieņemot lēmumu pirms lēmuma apmierināt Komisijas celto prasību par pienākumu neizpildi, nospriež:

1)      Komisijai un Beļģijas Karalistei, pamatojoties uz šā sprieduma juridiskajiem apsvērumiem, jāpārskata strīdīgais jautājums un līdz 1981. gada 1. jūlijam jāiesniedz Tiesai ziņojums par šīs izskatīšanas rezultātu. Galīgo lēmumu Tiesa pieņems pēc minētā datuma;

2)      lēmums par tiesāšanās izdevumiem tiek atlikts.

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 1980. gada 17. decembrī.

* Tiesvedības valoda – franču.