EIROPAS KOMISIJA

Briselē, 6.5.2026

COM(2026) 540 final

2026/0105(NLE)

Priekšlikums

PADOMES IETEIKUMS

par cīņu pret atstumtību mājokļa jomā

{SWD(2026) 770 final}

1.PRIEKŠLIKUMA KONTEKSTS

•Priekšlikuma pamatojums un mērķi

2025. gada 10. septembra runā par stāvokli Savienībā Komisijas priekšsēdētāja Urzula fon der Leiena galveno uzmanību pievērsa mājokļiem un nabadzībai, apņemoties īstenot “plānu, kā līdz 2050. gadam izskaust nabadzību”, izmantojot vērienīgu Eiropas nabadzības novēršanas stratēģiju, un nākt klajā ar pirmo Eiropas plānu cenas ziņā pieejamiem mājokļiem. Priekšsēdētāja uzsvēra, ka “ Eiropas sociālo tiesību pīlārā tika atzīts, ka Eiropā tiesības uz mājokli ir sociālās tiesības ”, un paziņoja, ka ir pienācis laiks šo solījumu īstenot praksē. Viņa raksturoja mājokļu krīzi kā sociālu problēmu un cieņas jautājumu, aicinot radikāli mainīt veidu, kā mēs šo jautājumu risinām.

Eiropas sociālo tiesību pīlāra 19. princips paredz tiesības uz mājokli un palīdzību bezpajumtniekiem. Tas aicina nodrošināt, lai ikvienam, kam nepieciešams, būtu piekļuve kvalitatīvam sociālajam mājoklim vai kvalitatīvai palīdzībai mājokļa nodrošināšanā, un uzsver, ka sociāli neaizsargātām personām ir tiesības uz atbilstošu palīdzību un aizsardzību pret piespiedu izlikšanu no mājokļa. Šis princips arī akcentē, ka bezpajumtniekiem jāsniedz piemērota pajumte un pakalpojumi, lai veicinātu viņu sociālo iekļautību.

Eiropas Savienības Pamattiesību hartā ir uzsvērts, ka, lai apkarotu sociālo atstumtību un nabadzību, Savienība atzīst un ievēro tiesības uz sociālo palīdzību un palīdzību mājokļu jomā. Mērķis ir nodrošināt pienācīgu dzīvi tiem, kam nav pietiekamu līdzekļu, saskaņā ar noteikumiem, kas paredzēti Savienības un valstu tiesību aktos un praksē.

Pārskatītajā Eiropas Sociālajā hartā ir atzītas ikviena cilvēka tiesības piekļūt pienācīga līmeņa mājoklim un novērst un samazināt bezpajumtniecību, lai to pakāpeniski izskaustu.

Ņemot vērā šo tiesību nozīmi un nepieciešamību tās efektīvi īstenot, Lisabonas deklarācijā par Eiropas platformu bezpajumtniecības apkarošanai, ko 2021. gada jūnijā parakstīja dalībvalstis, ES iestādes un padomdevējas struktūras, sociālie partneri un attiecīgās NVO, ir pausta apņemšanās strādāt pie tā, lai līdz 2030. gadam izskaustu bezpajumtniecību, lai i) neviens neguļ uz ielas, jo trūkst pieejamu, drošu un piemērotu ārkārtas izmitināšanas vietu; ii) neviens neuzturas ārkārtas vai pagaidu izmitināšanas vietā ilgāk, nekā tas nepieciešams, līdz viņš pārceļas uz pastāvīgu mājokli; iii) neviens neatstāj iestādi (piemēram, cietumu, slimnīcu, aprūpes iestādi), nesaņēmis piemērotu mājokļa piedāvājumu; iv) kad vien iespējams, tiktu novērsta izlikšana no mājokļa, un neviens netiek izlikts no mājokļa, nesaņēmis palīdzību, kas vajadzības gadījumā ļaus atrast piemērotu mājokli; v) neviens netiek diskriminēts tāpēc, ka ir bezpajumtnieks.

Šā priekšlikuma vispārējie mērķi ir veicināt politikas centienus efektīvi īstenot iepriekš minētās ievirzes par piekļuvi mājokļiem un palīdzību mājokļu jomā.

ES pirmā nabadzības novēršanas stratēģija, kas izziņota politiskajās pamatnostādnēs 2024.–2029. gadam, ir vērsta uz to, lai palīdzētu izskaust nabadzību līdz 2050. gadam, un tās mērķis ir sniegt atbalstu dalībvalstīm, lai “palīdzētu cilvēkiem piekļūt nepieciešamajai pamata aizsardzībai un pamatpakalpojumiem, vienlaikus novēršot nabadzības pamatcēloņus”. Šis priekšlikums Padomes ieteikumam ir pieņemts kopā ar ES nabadzības novēršanas stratēģiju un ir neatņemama daļa no Komisijas centieniem novērst un apkarot nabadzību. Turklāt pastiprinātā Eiropas Garantija bērniem, kas ir daļa no ES nabadzības novēršanas stratēģijas, pievēršas nepilnībām bērnu nabadzības apkarošanā, nodrošinot, ka grūtībās nonākuši bērni var piekļūt viņu attīstību atbalstošiem pamatpakalpojumiem, tostarp pienācīgam mājoklim.

Lai novērstu un apkarotu atstumtību mājokļa jomā un bezpajumtniecību, šis Padomes ieteikuma priekšlikums kalpos par instrumentu, kas palīdzēs dalībvalstīm, reģioniem un pilsētām pārskatīt, izstrādāt un īstenot visaptverošus, uz cilvēku un mājokli vērstas integrētas stratēģiskās politikas satvarus, kuru mērķis ir novērst un samazināt atstumtību mājokļa jomā un bezpajumtniecību gan pilsētu, gan lauku apvidos. Lauku un attāli apvidi saskaras ar īpašām problēmām, kas saistītas ar piekļuvi cenas ziņā pieejamiem mājokļiem, tostarp zemu īpašuma vērtību, kas var mazināt stimulus mājokļu uzturēšanai un investīciju veikšanai un novest pie tukšiem mājokļiem, dzīvojamā fonda degradācijas un pamešanas. Turklāt mājokļi lauku apvidos bieži vien ir vecāki un energoneefektīvāki, tādēļ tiem biežāk vajadzīga renovācija, un tādējādi palielinās izmaksas iedzīvotājiem un tiek veicināta enerģētiskā nabadzība. Lai gan dažas dalībvalstis nesen ir izstrādājušas vai stiprinājušas savus stratēģiskos politikas satvarus, pastāv būtiskas atšķirības metodikā, pārvaldības struktūrās un rezultātos, kas liecina, ka ir vajadzīgi norādījumi par pārbaudītu, uz pierādījumiem balstītu politikas rīcību. Politikas mērķis ir atbalstīt neaizsargātas personas, kuras ir nedrošā situācijā saistībā ar mājokli vai kuras var nonākt šādā situācijā, un novērst un risināt bezpajumtniecības problēmu.

Atstumtība mājokļa jomā ir indivīda vai mājsaimniecības nespēja piekļūt pienācīgam un stabilam mājoklim, kas atbilst kvalitātes pamatstandartiem, ir juridiski drošs 1 un cenas ziņā pieņemams, vai uzturēt šādu mājokli. Bezpajumtniecība ir atstumtības redzamākā un galējā izpausme, un tā ietver cilvēkus, kas nakšņo uz ielas un atrodas ārkārtas un pagaidu izmitināšanas vietās. Tomēr atstumtība mājokļa jomā ir plašāka un ietver tos, kuriem ir jumts virs galvas, bet kuri dzīvo nepiemērotos un/vai nedrošos apstākļos. Nedrošs mājoklis kļūst tad, ja personas saskaras ar patvaļīgas vai piespiedu izlikšanas draudiem, vardarbību ģimenē vai ja tām ir nestabili īres līgumi. Nepiemērots mājoklis ir tad, ja personas mitinās standartiem neatbilstošas kvalitātes mājokļos, kuros nav pamata labierīcību, jo mājoklis ir sliktā stāvoklī, ārkārtīgi pārapdzīvots vai nav pielāgots cilvēkiem ar ar papildu vajadzībām, piemēram, vecāka gadagājuma cilvēkiem, personām ar invaliditāti un personām ar ilgtermiņa aprūpes vajadzībām. Cita atstumtības mājokļa jomā izpausme var būt mājokļa nepieejamība studentiem, kā dēļ studenti var atteikties no turpmākām studijām.

Bezpajumtniecība ir visnopietnākā nabadzības un sociālās marginalizācijas izpausme, kas būtiski ietekmē paredzamo dzīves ilgumu, veselību, labklājību un līdzdalību sabiedrībā, demokrātijā un darba tirgū, kā arī spēju piekļūt ekonomiskajiem un sociālajiem pamatpakalpojumiem. Tā ir sarežģīta, mainīga sociālā problēma, ko izraisa strukturāli faktori, piemēram, nabadzība, bezdarbs, dzīvošana marginalizētās teritorijās, ierobežota sociālo un cenas ziņā pieejamu mājokļu pieejamība un nepietiekams sociālās labklājības nodrošinājums. Neaizsargātību var palielināt vai radīt personīgie apstākļi, piemēram, atkarība, slikta garīgā vai fiziskā veselība, ģimenes iziršana vai vardarbība ģimenē. Lai gan nakšņošana uz ielas ir visredzamākā bezpajumtniecības izpausme (stāvoklis bez pajumtes), pastāv arī mazāk redzami veidi, jo īpaši stāvoklis bez mājokļa, kad cilvēki dzīvo ārkārtas vai pagaidu izmitināšanas vietās 2 .

Atšķirības bezpajumtniecības juridiskajās un statistiskajās definīcijās, kā arī atšķirīgie uzraudzības veidi un metodikas dalībvalstīs rada grūtības sagatavot konsekventus, uzticamus un salīdzināmus datus par bezpajumtniecību visā ES. Pieejamie valstu dati liecina par augšupejošu tendenci vairākās dalībvalstīs, un ESAO lēš, ka aptuveni viens miljons cilvēku ES saskaras ar bezpajumtniecību. To personu sociāldemogrāfiskās iezīmes, kuras saskaras ar atstumtību mājokļa jomā vai bezpajumtniecību, atšķiras atkarībā no valsts, reģionālā un vietējā konteksta. Tomēr ESAO 3 liecina, ka bezpajumtniecība nesamērīgi skar noteiktas iedzīvotāju grupas, tostarp jauniešus, ģimenes ar bērniem, migrantus, gados vecākus pieaugušos un personas ar invaliditāti.

Saskaņā ar EU-SILC 4 2023. gada moduli “Priekšrocību un trūkumu pārmantošana no paaudzes paaudzē un mājokļa grūtības” 5 aptuveni 5 % pieaugušo ES atzīst, ka kādā savas dzīves posmā saskārušies ar grūtībām saistībā ar mājokli, tostarp dzīvojuši uz ielas, ārkārtas patversmēs, netradicionālos mājokļos vai uz laiku uzturējušies pie ģimenes un draugiem, jo nav bijis alternatīvu risinājumu. Visu to nabadzības vai sociālās atstumtības riskam pakļauto mājsaimniecību īpatsvars, kuras saskaras ar mājokļa grūtībām, vairāk nekā divas reizes pārsniedz to mājsaimniecību īpatsvaru, kuras nav pakļautas riskam (8,5 % salīdzinājumā ar 3,9 %). Mājsaimniecībām ar apgādājamiem bērniem (18,1 %) var būt lielākas grūtības īrēt mājokli nekā mājsaimniecībām bez bērniem (10,2 %). Ar mājokli saistīto grūtību galvenie iemesli ir ģimenes un personīgās problēmas (30 %), finanšu problēmas (25,9 %), darba zaudēšana vai nespēja atrast darbu (7,3 %), īres līguma izbeigšana (5,2 %) un problēmas attiecībās vai ģimenē (14,1 %). Ar veselības problēmām saistītas mājokļa grūtības ir 1,1 % gadījumu. 26,5 % pārvarējuši mājokļa grūtības, atrodot darbu, 20,4 % – pārceļoties uz sociālajiem vai subsidētajiem privātajiem mājokļiem un 14,1 % rada risinājumu ar apkārtējo vai ģimenes palīdzību.

Bezpajumtniecība ir arī būtiska sistēmiska problēma ar ievērojamu fiskālo un sociālo ietekmi uz dalībvalstīm. Prakse, kas veicina reaģējošu, uz krīzi vērstu rīcību, piemēram, ārkārtas veselības aprūpe, pagaidu patversmes un krimināltiesiska uzraudzība, rada augstu izmaksu pakalpojumu ciklu, kas nenovērš bezpajumtniecības pamatcēloņus. Papildus tūlītējai ietekmei uz valstu budžetiem pastāv arī plašākas sociālās izmaksas, tostarp cilvēka potenciāla izsīkšana un kopienas kohēzijas vājināšanās, jo atstumtība mājokļu jomā kavē ekonomisko iesaisti un paildzina paaudžu nevienlīdzības ciklus.

Tāpēc, lai risinātu atstumtības mājokļu jomā un bezpajumtniecības problēmu, ir vajadzīga stratēģiska pāreja no ārkārtas situāciju pārvaldības uz integrētu politiku, kas vērsta uz cilvēku un orientēta uz mājokli. Uz cilvēku vērsta politika pievēršas to personu un mājsaimniecību atšķirīgo problēmu risināšanai, kuras atrodas nestabilā ar mājokli saistītā situācijā un kuras saskaras ar atstumtību mājokļa jomā un bezpajumtniecību vai kurām draud šāda atstumtība un bezpajumtniecība. Uz mājokli orientētas pieejas, piemēram, risinājums “mājoklis vispirms”, palīdz cilvēkiem nedrošā mājokļu situācijā palikt savā mājoklī, un to mērķis ir pēc iespējas ātrāk nodrošināt stabilus mājokļus apvienojumā ar integrētiem atbalsta pakalpojumiem tiem, kuri saskaras ar atstumtību mājokļa jomā un, konkrētāk, bezpajumtniecību. Pierādījumi liecina, ka tā ir visefektīvākā un izmaksu ziņā lietderīgākā politika bezpajumtniecības problēmas risināšanai.

Uz mājokli orientētu pieeju īstenošanu var kavēt cenas ziņā pieejamu mājokļu trūkums. Lai gan cenas ziņā pieejamu mājokļu piedāvājuma palielināšana ir vidēja termiņa un ilgtermiņa mērķis, uzlabojumus īstermiņā varētu panākt, mērķtiecīgāk piešķirot sociālos un valsts mājokļus un palīdzot bezpajumtniekiem piekļūt esošajiem un brīvajiem mājokļiem īres tirgū, sniedzot palīdzību mājokļa meklēšanā, īres garantijas vai subsīdijas un finansiālu atbalstu, lai varētu samaksāt drošības naudu, vienlaikus arī nodrošinot pienācīgus aizsardzības pasākumus un stimulus mājokļu īpašniekiem/izīrētājiem. Cenas ziņā pieejamu mājokļu piedāvājuma palielināšana ir problēma, kas prasa daudzu ieinteresēto personu iesaisti katrā procesa posmā, sākot ar īpašu mājokļu politikas pasākumu izstrādi, lai palielinātu sociālo un cenas ziņā pieejamu mājokļu piedāvājumu tādā veidā, kas veicina arī privātās investīcijas. Lai risinātu daudzšķautņainās problēmas, kas saistītas ar atstumtību mājokļa jomā un bezpajumtniecību, mājokļu nodrošināšana ir jāintegrē ar sociālo atbalstu, palīdzību mājokļu jomā, veselības aprūpes un ilgtermiņa aprūpes pakalpojumiem, darba tirgus integrācijas pakalpojumiem un citiem pamatpakalpojumiem .

Kvalitātei ir izšķiroša nozīme mājokļu ilgtspējā, kā arī cilvēka cieņas un labklājības nodrošināšanā. Lai aizsargātu iemītniekus no tādiem apdraudējumiem kā konstrukciju sabrukšana, ugunsgrēks, neatbilstoša sanitārija un vides apdraudējums, minimālie pienācīgu mājokļu standarti ietver drošības nosacījumus un attiecīgā gadījumā arī piekļūstamības pielāgojumus. Mājokļu drošībai ir vajadzīgi atbilstoši pamatpakalpojumi (piemēram, elektrība, apkure un tekošs ūdens) un aizsardzība pret laikapstākļiem, ar konstrukciju saistītām problēmām un citiem apdraudējumiem. Kvalitatīvs mājoklis ir energoefektīvs, lai mājsaimniecības nenonāktu enerģētiskajā nabadzībā, un pietiekama dzīvojamā platība katram cilvēkam, lai tas nebūtu pārapdzīvots.

Stratēģiskie satvari bezpajumtniecības novēršanai patlaban valsts vai vietējā līmenī ir izstrādāti 19 dalībvalstīs. Šajās stratēģijās prioritāte un uzsvars ir likts uz sociālo un cenas ziņā pieejamu mājokļu nodrošināšanu un visaptverošu atbalstu bezpajumtniekiem. Vairākās valstīs politikas pamatā ir bezpajumtniecības novēršana un pāreja no ārkārtas un pagaidu izmitināšanas uz ilgtermiņa mājokļu risinājumiem, tostarp tādu pieeju izstrāde vai paplašināšana kā “mājoklis vispirms”.

Efektīvās stratēģijās, kuru mērķis ir novērst atstumtību mājokļa jomā un bezpajumtniecību, prioritāte jāpiešķir preventīviem pasākumiem, kam resursu bieži vien nepietiek. Neraugoties uz to, ka preventīvas pieejas ir ekonomiskākas nekā reaģējošas pieejas, tās bieži aizēno ātra ārkārtas reaģēšanas pasākumi. Agrīnas intervences pakalpojumi, to vidū starpniecība saistībā ar kavētiem īres maksājumiem, konsultācijas īres vai hipotekārā parāda jautājumos, juridiskais atbalsts attiecībā uz īrnieku un izīrētāju tiesībām, agrīnās brīdināšanas sistēmas un īstermiņa finansiālais atbalsts, tiek sniegti nekonsekventi un tiem var būt grūti piekļūt. Lai pārtrauktu ciklu, kas noved pie bezpajumtniecības, ir būtiski uzlabot šos pakalpojumus, nodrošināt pielāgotu atbalstu personām, kas atstāj aprūpes iestādes, un sniegt pienācīgu finansiālo palīdzību, lai palielinātu pabalstu izmantošanu.

Preventīvie pasākumi var attiekties arī uz patvaļīgu vai piespiedu izlikšanu no mājokļa. Lai gan ir sarežģīti iegūt visaptverošus, uzticamus un salīdzināmus datus par izlikšanu no mājokļa, piemēram, par izlikšanas paziņojumu, procedūru vai rīkojumu skaitu un par to, vai dati aptver visus izlikšanas gadījumus vai tikai tos, ko veic tiesībaizsardzības iestādes, ESAO lēš, ka ESAO valstīs katru gadu tiek uzsākti vismaz 2,4 miljoni oficiālu izlikšanas procedūru.

Lai samazinātu izlikšanas un bezpajumtniecības riskus, būtu jāizstrādā mazināšanas pasākumi un sadarbības mehānismi. Eiropas Cilvēktiesību konvencijā un Eiropas Sociālajā hartā ir noteikts, ka valstīm ir jānodrošina tiesiskā aizsardzība tiem, kurus izliek no mājokļa. Tas ietver apspriešanos ar skartajām personām, lai rastu alternatīvus risinājumus, maksājumu plānu noteikšanu, kas palīdz nodrošināt, ka var samaksāt īres maksu un hipotekāros kredītus, saprātīga termiņa, kurā paziņo par izlikšanu, piedāvāšanu, ja iespējams, aizliegumu izliktu no mājokļa naktī vai ziemā, tiesiskās aizsardzības līdzekļu nodrošināšanu pret nelikumīgu izlikšanu no mājokļa un palīdzības sniegšanu, kā arī kompensācijas piedāvāšanu par nelikumīgu izlikšanu no mājokļa. Izliekot no mājokļa, ir jāievēro cilvēka cieņa un tiesības, un būtu jānodrošina alternatīva izmitināšanas vieta.

Tāpēc efektīvā stratēģijā atstumtības mājokļa jomā un bezpajumtniecības novēršanai būtu jāintegrē sociālo un cenas ziņā pieejamu mājokļu piedāvājuma paplašināšana, lai rastu stabilus vidēja termiņa un ilgtermiņa risinājumus, un jāietver profilakse un mājokļu maiņa, aizsargājot nestabilās mājokļu situācijās esošus cilvēkus no izlikšanas no mājokļa, savlaicīgi iejaucoties īres maksājumu kavējumu jautājumā, tostarp sniedzot konsultācijas finanšu un parādu jautājumos, kā arī nodrošinot piekļuvi pienācīgiem sociālajiem, nodarbinātības, veselības un aprūpes pakalpojumiem.

•Saskanība ar spēkā esošajiem noteikumiem konkrētajā politikas jomā

Ar Lisabonas deklarāciju par Eiropas platformu bezpajumtniecības apkarošanai tika izveidota Eiropas platforma bezpajumtniecības apkarošanai (“platforma”), kas veicina i) salīdzināmus, uzticamus datus un uzraudzību, ii) zināšanu apmaiņu un iii) uzlabo piekļuvi finansējumam, kā arī iv) atstumtību mājokļu jomā un bezpajumtniecību integrē visās attiecīgajās Savienības politikas jomās. Šā priekšlikuma pamatā ir līdz šim paveiktais darbs un platformā gūtā pieredze.

Komisija ir ievērojami palielinājusi savu ieguldījumu ar mājokļiem saistītās politikas jomās, vienlaikus pilnībā ievērojot dalībvalstu kompetenci šajā jomā. Lai gan mājokļu jautājums pārsvarā ir valsts, reģionālo un vietējo iestāžu kompetencē, situācija ir attīstījusies no vietēja nekustamā īpašuma jautājuma līdz sistēmiskai mājokļu krīzei. ES Padomes 2023. gada Ieteikumā par adekvātu minimālo ienākumu, kas nodrošina aktīvu iekļaušanu, piekļuve mājoklim ir atzīta par vienu no atbalsta pakalpojumiem, kas personām bez pietiekamiem resursiem var palīdzēt integrēties sabiedrībā un attiecīgā gadījumā darba tirgū un piekļūt citiem atbalsta pakalpojumiem un ienākumu atbalstam.

•Saskanība ar citām Savienības politikas jomām

Kohēzijas politika, galvenokārt izmantojot ESF+ un ERAF, finansē iniciatīvas, kuru mērķis ir uzlabot sociālo iekļaušanu un mājokļu apstākļus, piemēram, sociālos pakalpojumus bezpajumtniekiem, cenas ziņā pieejamu mājokļu būvniecību un renovāciju un neizmantotu ēku pārveidošanu par cenas ziņā pieejamiem un sociālajiem mājokļiem. ESF+ var finansēt tādu pakalpojumu sniegšanu kā sociālais darbs, veselības aprūpe un darbaudzināšana, savukārt ERAF fondi var finansēt jaunus sociālos mājokļus, renovāciju un infrastruktūru risinājuma “mājoklis vispirms” pakalpojumu centriem. Vidusposma pārskatīšanā (Regula (ES) 2025/1914) tika paplašinātas finansēšanas iespējas cenas ziņā pieejamiem un sociālajiem mājokļiem un ieviestas augstākas ES līdzfinansējuma likmes. Lai apvienotu finansējumu no vairākiem politikas mērķiem, dalībvalstis var izmantot tādus instrumentus kā integrēti teritoriālie ieguldījumi un sabiedrības virzīta vietējā attīstība.

Sociālais klimata fonds sniedz atbalstu neaizsargātām mājsaimniecībām, pievēršoties sociālajai ietekmei, ko rada emisijas kvotu tirdzniecības sistēma. Lai atbalstītu piekļuvi cenas ziņā pieejamiem un energoefektīviem mājokļiem, tostarp sociālajiem mājokļiem, sociālajos klimata plānos dalībvalstis var iekļaut pasākumus un investīcijas ar ilgstošu ietekmi.

•Juridiskais pamats

Ierosinātā ieteikuma pamatā ir Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 292. pants kā procesuālais juridiskais pamats kopā ar LESD 153. panta 1. punkta j) apakšpunktu kā materiālo juridisko pamatu.

153. panta 1. punkta j) apakšpunkts Savienībai ļauj atbalstīt un papildināt dalībvalstu darbības sociālās atstumtības izskaušanas jomā. Atstumtība mājokļa jomā un bezpajumtniecība ir atzītas par smagākajām sociālās atstumtības izpausmēm ES. Priekšlikums palīdzēs sasniegt šo mērķi, apkarojot atstumtību mājokļa jomā un bezpajumtniecību, vienlaikus nodrošinot efektīvu piekļuvi atbalsta pakalpojumiem, pamatpakalpojumiem un pasākumiem, tādējādi ļaujot cilvēkiem dzīvot cieņpilni.

153. panta 1. punkta j) apakšpunktu ierobežo 153. panta 2. punkta a) apakšpunkts, kurā atļauti tikai pasākumi, kas paredzēti, lai veicinātu sadarbību starp dalībvalstīm, vienlaikus izslēdzot jebkādu normatīvo aktu saskaņošanu.

Turklāt saskaņā ar 153. panta 4. punktu noteikumi, kas pieņemti saskaņā ar 153. pantu, piemēram, ierosinātais ieteikums, i) nedrīkst ietekmēt dalībvalstu tiesības noteikt savu sociālās aizsardzības sistēmu pamatprincipus un ii) nedrīkst būtiski ietekmēt šo sistēmu finansiālo līdzsvaru.

•    Subsidiaritāte (neekskluzīvas kompetences gadījumā) 

•Proporcionalitāte

•Juridiskā instrumenta izvēle

3.EX POST IZVĒRTĒJUMU, APSPRIEŠANOS AR IEINTERESĒTAJĀM PERSONĀM UN IETEKMES NOVĒRTĒJUMU REZULTĀTI

•Ex post izvērtējumi / spēkā esošo tiesību aktu atbilstības pārbaudes

•Apspriešanās ar ieinteresētajām personām

•Ekspertu atzinumu pieprasīšana un izmantošana

Eiropas bezpajumtniecības apzināšanas izmēģinājuma projekta 10 ietvaros tika izstrādāta un pārbaudīta salīdzināma metodika bezpajumtniecības uzskaitei un profilēšanai visā ES. Projektā tiek izmantota saskaņota pieeja, kuras pamatā ir ETHOS Light 11 definīcija.

Lai veiktu plašu analīzi par saikni starp nabadzību un atstumtību mājokļa jomā, Eiropas Sociālās politikas analīzes tīkla ziņojumā 12 ir sniegta salīdzinoša analīze par bezpajumtniecības un nabadzības apkarošanas politikas mijiedarbību visā ES.

•Ietekmes novērtējums

•Pamattiesības

4.IETEKME UZ BUDŽETU

5.CITI ELEMENTI

•Īstenošanas plāni un uzraudzīšanas, izvērtēšanas un ziņošanas kārtība

–Eiropas platforma bezpajumtniecības apkarošanai sniegs ieguldījumu no plašākas ekspertu kopienas un ieinteresētajām personām, tostarp organizācijām, kas pārstāv bezpajumtniekus;

–Sociālās aizsardzības komiteja sniegs vajadzīgās politikas norādes un dalībvalstu ieguldījumu;

–Eiropas pusgadā tiks analizēta un novērtēta sociālā un ekonomikas politika, kas saistīta ar atstumtību mājokļa jomā un bezpajumtniecību.

•Skaidrojošie dokumenti (direktīvām)

•Detalizēts konkrētu priekšlikuma noteikumu skaidrojums

Šā ieteikuma 1. punktā ir norādīts ieteikuma mērķis.

Šā ieteikuma 2. punktā ir sniegtas ieteikuma vajadzībām piemērojamās definīcijas.

Ieteikuma pamatā ir sadaļa par transversāliem ieteikumiem, un tajā dalībvalstīm ir ieteikts pārskatīt vai pieņemt valsts regulējumu cīņai pret atstumtību mājokļa jomā, izmantojot uz personu vērstu un uz mājokli orientētu politiku. Tiek ieteikts arī noteikt skaidrus un laikā ierobežotus mērķus attiecībā uz ārkārtas pajumtes nodrošināšanu visiem, kuri dzīvo uz ielas, un cilvēku ātru pārvietošanu no pagaidu mājokļiem uz drošiem ilgtermiņa mājokļiem.

Sadaļa par to personu apzināšanu, kurām draud atstumtība mājokļa jomā, ietver datu vākšanu, atbilstības kritēriju noteikšanu attiecīgajos dienestos, agrīnās brīdināšanas sistēmas, kas identificē riskam pakļautās mājsaimniecības, un mērķorientētus informēšanas pasākumus nepietiekami uzskaitītām grupām.

Sadaļa par atstumtības mājokļa jomā novēršanu attiecas uz pienācīga mājokļa saglabāšanu, piekļuvi informācijai, pienācīgu ienākumu novērtējumu, aizsardzību pret izlikšanu no mājokļa, bērnu aizsardzību, personām, kas dodas prom no aprūpes iestādēm, agrīnu iejaukšanos attiecībā uz bērniem un jauniešiem, vecāka gadagājuma cilvēkiem un pāreju no aprūpes iestādēm.

Sadaļā par atbalstu bezpajumtniekiem ir aplūkotas atbalsta sistēmas un pakalpojumi, ģimenes vienotības saglabāšana, pakalpojumu koordinācija, darba tirgus aktivizēšana, finansiālā iekļaušana, piekļuve mājokļiem, patvēruma iespējas atbilstoši vajadzībām, līdzbiedru sniegts atbalsts un diskriminācijas apkarošana.

Sadaļa par piekļuvi pienācīgiem un drošiem mājokļu risinājumiem aptver mājokļu virzītas pieejas, uz cilvēku vērstus atbalsta pakalpojumus, sociālo mājokļu un cenas ziņā pieejamu mājokļu nodrošināšanu, finansiālu atbalstu un stimulus piekļuvei mājokļiem, atbalsta sniegšanu jauniešiem (tostarp studentiem) un atbalstu konkrētai vietai pielāgotai politikai un mājokļu pielāgošanai.

Sadaļā par uzraudzību, izvērtēšanu un pārvaldību dalībvalstīm ir ieteikts ieviest uzraudzības un izvērtēšanas mehānismus, lai nodrošinātu efektīvus politikas risinājumus. Dalībvalstīm arī ieteikts ieviest stabilu pārvaldības sistēmu, iesaistot visas ieinteresētās personas, izmantojot ES finansējumu un atbalstot Eiropas platformu bezpajumtniecības apkarošanai.

2026/0105 (NLE)

Priekšlikums

PADOMES IETEIKUMS

par cīņu pret atstumtību mājokļa jomā

EIROPAS SAVIENĪBAS PADOME,

ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību un jo īpaši tā 292. pantu saistībā ar 153. panta 1. punkta j) apakšpunktu,

ņemot vērā Eiropas Komisijas priekšlikumu,

tā kā:

1)Ievērojot Līguma par Eiropas Savienību 3. panta 3. punktu, Savienība apkaro sociālo atstumtību un diskrimināciju un veicina sociālo taisnīgumu un aizsardzību. Ievērojot Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 151. pantu, Savienības un dalībvalstu mērķi cita starpā ir nodarbinātības veicināšana, dzīves un darba apstākļu uzlabošana, pienācīga sociālā aizsardzība un cīņa pret atstumtību.

2)Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 34. pantā ir noteikts, ka tiek atzītas un ievērotas tiesības uz sociālo palīdzību un palīdzību mājokļu jomā, lai nodrošinātu pienācīgu dzīvi tiem, kam nav pietiekamu līdzekļu, saskaņā ar noteikumiem, kas paredzēti Savienības tiesību aktos un valstu tiesību aktos un praksē.

3)Pārskatītās Eiropas Sociālās hartas 13 31. pantā ir apstiprināta visu pušu apņemšanās veicināt pienācīga standarta mājokļu pieejamību, novērst un samazināt bezpajumtniecību, lai to pakāpeniski izskaustu, un padarīt mājokļu cenu pieejamu tiem, kam nav pietiekamu līdzekļu.

4)Eiropas Parlaments, Eiropas Savienības Padome un Komisija 2017. gada novembrī proklamēja Eiropas sociālo tiesību pīlāru 14 . Tā 19. princips paredz tiesības uz piekļuvi sociālajiem mājokļiem, kvalitatīvu palīdzību mājokļa nodrošināšanā un aizsardzību pret piespiedu izlikšanu no mājokļa ikvienam, kam nepieciešams. Tajā arī teikts, ka jāsniedz piemērota pajumte un pakalpojumi bezpajumtniekiem nolūkā veicināt viņu sociālo iekļautību.

5)Padomes Ieteikumā (ES) 2021/1004, ar ko izveido Eiropas Garantiju bērniem 15 , dalībvalstis tiek aicinātas cita starpā nodrošināt efektīvu piekļuvi pienācīgam mājoklim bērniem, kam vajadzīga palīdzība, īpašu uzmanību pievēršot bērnu un ģimeņu bezpajumtniecības novēršanai un risināšanai. Padomes Ieteikums (2023/C41/01) par adekvātu minimālo ienākumu, kas nodrošina aktīvu iekļaušanu 16 , aicina izstrādāt visaptverošas stratēģijas, kurās apvienots adekvātu ienākumu atbalsts, iekļaujoši darba tirgi un piekļuve atbalsta pakalpojumiem un pamatpakalpojumiem, tostarp mājokļiem. Padomes Ieteikumā (C/2023/1344) par sociālās ekonomikas pamatnosacījumu izstrādi 17 dalībvalstis tiek aicinātas ciešā sadarbībā ar publiski pieejamiem sociālajiem pakalpojumiem atzīt un atbalstīt sociālās ekonomikas lomu pieejamu un kvalitatīvu sociālo un aprūpes pakalpojumu un mājokļu nodrošināšanā, ņemot vērā arī nelabvēlīgā situācijā esošas grupas.

6)Padomes Ieteikumā (2021/C 93/01) par romu līdztiesību, iekļaušanu un līdzdalību 18 dalībvalstis tiek aicinātas nodrošināt vienlīdzīgu attieksmi pret romiem cita starpā attiecībā uz piekļuvi atbilstošiem pamatpakalpojumiem un mājokļiem bez segregācijas un 19 . LGBTIQ+ līdztiesības stratēģijā 2026.–2030. gadam ir uzsvērts, ka diskriminācija un sabiedrības akcepta trūkums veicina augstu nabadzības un bezpajumtniecības līmeni LGBTIQ+ personu vidū. Paziņojumā “Personu ar invaliditāti tiesību stratēģijas uzlabošana līdz 2030. gadam” Komisija aicina nodrošināt personām ar invaliditāti piekļuvi cenas ziņā pieejamiem un piekļūstamiem mājokļiem.

7)Padomes Ieteikumā (2022/C 476/01) par piekļuvi cenas ziņā pieejamai un kvalitatīvai ilgtermiņa aprūpei 20 dalībvalstis tiek aicinātas paplašināt formālās ilgtermiņa aprūpes pakalpojumus, jo īpaši aprūpi mājās un kopienā balstītu aprūpi. Mājoklis, kas pielāgots indivīdu mainīgajām aprūpes vajadzībām, ir būtisks novecošanas priekšnoteikums, kas ļauj nodrošināt aprūpi mājās un palīdz izvairīties no nevajadzīgas aprūpes iestādēs.

8)Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2014/92/ES par maksājumu kontu tarifu salīdzināmību, maksājumu kontu maiņu un piekļuvi maksājumu kontiem ar pamatfunkcijām 21 (“Maksājumu kontu direktīva”) 16. panta 2. punktā ir noteikts, ka dalībvalstis nodrošina, ka patērētājiem, kas ir likumīgi Savienības rezidenti, tostarp patērētāji, kuriem nav noteiktas adreses, ir tiesības atvērt un izmantot maksājumu kontu ar pamatfunkcijām kredītiestādēs, kas atrodas to teritorijā. Šādas tiesības ir piemērojamas neatkarīgi no patērētāja dzīvesvietas.

9)ES iestādes, dalībvalstis, sociālie partneri un pilsoniskās sabiedrības organizācijas 2021. gada 21. jūnijā pieņēma Lisabonas deklarāciju par Eiropas platformu bezpajumtniecības apkarošanai 22 . Tā uzliek par pienākumu visiem tās parakstītājiem strādāt pie tā, lai līdz 2030. gadam izskaustu bezpajumtniecību Eiropas Savienībā, un izveidot Eiropas platformu bezpajumtniecības apkarošanai, lai veicinātu uz cilvēku vērstu, uz mājokli orientētu un integrētu pieeju izstrādi un īstenošanu.

10)La Hulpe deklarācijā 23 , kas pieņemta 2024. gada 16. aprīlī augsta līmeņa konferencē par Eiropas sociālo tiesību pīlāru, atzīts, ka bezpajumtniecība joprojām ir problēma daudzās dalībvalstīs, un aicināts turpināt rīkoties attiecībā uz piekļūstamiem, efektīviem, zaļiem un cenas ziņā pieejamiem sociālajiem mājokļiem, lai apmierinātu visu iedzīvotāju vajadzības pēc mājokļiem, izskaustu bezpajumtniecību un veicinātu pieeju “mājoklis vispirms”. Deklarācijā arī atzīts Eiropas platformas bezpajumtniecības apkarošanai nozīmīgums.

11)Eiropas Parlaments 2020. gada 24. novembrī pieņemtajā rezolūcijā 24 uzsvēra, ka mājoklis ir viena no cilvēka pamattiesībām, un aicināja Komisiju un dalībvalstis veikt stingrākus pasākumus, lai līdz 2030. gadam izskaustu bezpajumtniecību ES. Eiropas Parlaments 2026. gada 10. martā pieņemtajā rezolūcijā 25 uzsvēra, ka ir vajadzīga Eiropas pieeja un risinājumi, lai nodrošinātu pienācīgu un cenas ziņā pieejamu mājokļu pieejamību, un aicināja dalībvalstis izstrādāt un īstenot uz mājokli orientētas stratēģijas bezpajumtniecības mazināšanai. Rezolūcijā Komisija arī tiek aicināta sniegt politisku atbalstu bezpajumtniecības problēmas risināšanai un uzraudzīt progresu šajā jomā.

12)Komisijas 2017. gada 22. marta Īstenošanas regulā (ES) 2017/543, ar ko attiecībā uz tematu un to dalījumu tehniskajām specifikācijām paredz noteikumus, kas vajadzīgi, lai piemērotu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 763/2008 par iedzīvotāju un mājokļu skaitīšanu 26 , iekļautas statistiskās definīcijas saistībā ar bezpajumtniecību.

13)Eiropas Reģionu komiteja 2021. gada 2. decembrī pieņemtajā atzinumā par bezpajumtniecības izskaušanu Eiropas Savienībā 27 atzinīgi novērtēja platformas izveidi un uzsvēra četrus galvenos tās darbības virzienus, proti, savstarpēji mācīties; sekmēt piekļuvi finansēšanas iespējām; apkopot datus un uzraudzīt progresu politikas jomā; apzināt un palīdzēt izvērst daudzsološas inovācijas.

14)Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 2023. gada 13. decembrī pieņemtajā atzinumā par uz pieeju “mājoklis vispirms” balstītu ES satvaru nacionālajām bezpajumtniecības apkarošanas stratēģijām 28 , aicināja izstrādāt ES bezpajumtniecības apkarošanas stratēģiju, kas ļautu Eiropas pusgadā iekļaut valstu politiku bezpajumtniecības apkarošanai. Tajā arī ierosināts, ka šīs stratēģijas pamatā vajadzētu būt Padomes ieteikumam par bezpajumtniecības apkarošanu.

15)2026. gada vienotajā nodarbinātības ziņojumā 29 ir norādīts, ka dalībvalstīm būtu jārīkojas, lai atbalstītu piekļuvi kvalitatīviem un cenas ziņā pieejamiem mājokļiem, sociālajiem mājokļiem vai attiecīgā gadījumā palīdzībai mājokļu jomā, novērstu un risinātu bezpajumtniecību kā galējo nabadzības veidu, risinātu sociālās atstumtības problēmu, izmantojot integrētas, uz cilvēku vērstas un uz mājokli orientētas stratēģiskas pieejas, un veicinātu dzīvojamo ēku un sociālo mājokļu renovāciju.

16)2025. gada 16. decembrī pieņemtajā “Eiropas cenas ziņā pieejamu mājokļu plānā” 30 ir atzīts, ka pieaugošās mājokļu izmaksas un ierobežotā piekļuve sociālajiem un cenas ziņā pieejamiem mājokļiem nesamērīgi ietekmē dažas sociālās grupas un ka bezpajumtniecība ir pastāvīga un sarežģīta problēma, kas jārisina, izmantojot uz mājokli orientētus risinājumus, piemēram, pieeju “mājoklis vispirms”, papildinot tos ar integrētām pieejām nabadzības un atstumtības izskaušanai.

17)Bezpajumtniecība joprojām ir galējā un redzamākā nabadzības un sociālās atstumtības izpausme Eiropas Savienībā. Tā ietekmē indivīdus un ģimenes visās dalībvalstīs un apdraud cieņas, vienlīdzības un sociālā taisnīguma principus, kas ir Savienības pamatā. Neraugoties uz līdzšinējiem centieniem, vairākās dalībvalstīs bezpajumtniecība pieaug, un tiek lēsts, ka tā skar vairāk nekā miljonu cilvēku 31 .

18)Atstumtība mājokļa jomā attiecas uz indivīda vai mājsaimniecības nespēju piekļūt pienācīgam un stabilam mājoklim, kas atbilst drošības, juridiskās drošības un cenas pieņemamības pamatstandartiem, vai uzturēt šādu mājokli. Bezpajumtniecība ir atstumtības redzamākā un galējā izpausme, un tā ietver cilvēkus, kas nakšņo uz ielas un atrodas bezpajumtnieku ārkārtas un pagaidu izmitināšanas vietās. Tomēr atstumtība mājokļa jomā ir plašāka un ietver tos, kuriem ir jumts virs galvas, bet kuri dzīvo nepiemērotos un/vai nedrošos apstākļos. Nedrošs mājoklis kļūst tad, ja personas saskaras ar izlikšanas draudiem, vardarbību ģimenē vai ja tām ir nestabili īres līgumi. Nepiemērots mājoklis ir tad, ja personas mitinās standartiem neatbilstošas kvalitātes mājokļus, kuros nav pamata labierīcību (piemēram, iekštelpās nav tualetes ar skalošanas iespēju vai mazgāšanas iespēju). Šie mitekļi var būt ļoti sliktā stāvoklī, ļoti pārapdzīvoti vai nepiemēroti cilvēkiem ar papildu vajadzībām (piemēram, vecāka gadagājuma cilvēkiem, personām ar invaliditāti un personām ar ilgtermiņa aprūpes vajadzībām).

19)Mājoklis ir viens no galvenajiem sociālajiem faktoriem, kas nosaka veselības stāvokli un sociālo iekļaušanu, un mājokļu trūkums vai nekvalitatīvs mājoklis var kaitēt atsevišķu personu un kopienu veselībai, labbūtībai, nodarbinātībai un izglītības iespējām.

20)Atstumtību mājokļa jomā un bezpajumtniecību veicina sarežģīta strukturālo, institucionālo un personīgo faktoru mijiedarbība. Tie ietver nabadzību, bezdarbu, sociālo un cenas ziņā pieejamu mājokļu trūkumu, diskrimināciju, sliktu garīgo un fizisko veselību, narkotisko vielu pārmērīgu lietošanu un vardarbību ģimenē.

21)2024. gadā Savienībā gandrīz 6 % cilvēku vecumā no 16 gadiem, kuri pēdējo piecu gadu laikā meklēja mājokli, ziņoja, ka vismaz vienu reizi ir jutušies diskriminēti. Nabadzības vai sociālās atstumtības riskam pakļauto cilvēku vidū to cilvēku īpatsvars, kuri jutušies diskriminēti, bija divreiz lielāks (10 %) salīdzinājumā ar tiem, kuri nebija pakļauti riskam (5 %). Aptuveni 17 % Savienības iedzīvotāju 2024. gadā dzīvoja pārapdzīvotā mājoklī.

22)Sociālo un cenas ziņā pieejamu mājokļu trūkums ir būtisks šķērslis cīņā pret atstumtību mājokļa jomā un bezpajumtniecību. Laikposmā no 2013. līdz 2024. gadam mājokļu cenas nominālā izteiksmē visā Savienībā ir palielinājušās par vairāk nekā 60 %, pieaugot straujāk nekā mājsaimniecību ienākumi, un dažās dalībvalstīs bija vērojams vidējais pieaugums līdz vairāk nekā 220 % nominālajās cenās. Tajā pašā laikā vidējā īres maksa ir palielinājusies par aptuveni 20 %, savukārt kopumā jauni īres līgumi ir ievērojami dārgāki par vecajiem, jo īpaši pilsētās un tūristu iecienītos apgabalos. Mājokļu izmaksas, tostarp ūdens, elektroenerģijas, gāzes un cita kurināmā izmaksas, ir palielinājušās 17 dalībvalstīs salīdzinājumā ar Savienības vidējo rādītāju, dažās dalībvalstīs palielinoties par vairāk nekā 80 % virs ES vidējā rādītāja, un samazinājušās 10 citās dalībvalstīs.

23)Investīcijas mājokļos pēdējos desmit gados ir ievērojami samazinājušās. Piedāvājums atpaliek no augošā pieprasījuma augsto būvniecības izmaksu, nepietiekamas inovācijas, kvalificēta darbaspēka trūkuma un pārmērīgas birokrātijas dēļ. Konkrēti būvniecības cenas Savienībā laikposmā no 2010. līdz 2024. gadam ir palielinājušās par 56 %, un dažās dalībvalstīs vērojams pieaugums par vairāk nekā 170 %. Dzīvojamo telpu būvatļaujas (mājokļu skaita ziņā) laikposmā no 2021. līdz 2024. gadam ir samazinājušās par 22 %, un esošais dzīvojamais fonds nav pilnībā izmantots – aptuveni 20 % mājokļu visā ES joprojām stāv tukši vai netiek pietiekami apdzīvoti (tostarp sezonālās vai sekundārās dzīvesvietas un mājokļu vienības, kas iegādātas kā investīciju objekts un netiek izmantotas kā pamata dzīvesvietas).

24)Šajā kontekstā sociālo un cenas ziņā pieejamu mājokļu piedāvājuma palielināšanai ir izšķiroša nozīme, lai novērstu atstumtību mājokļu jomā. Jo īpaši ir vajadzīgas jaunas investīcijas, lai atbalstītu jaunu mājokļu būvniecību, renovāciju un, ja iespējams, esošo nepietiekami apdzīvoto un neapdzīvoto mājokļu (20 % mājokļu) efektīvāku izmantošanu, tostarp stimulējot privātīpašumu izīrēšanu, pārprofilējot esošā ēku fonda, piemēram, biroju ēku, paredzēto izmantošanas veidu. Valsts atbalsta noteikumu pārskatīšana attiecībā uz vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumiem saistībā ar Eiropas cenas ziņā pieejamu mājokļu plānu un regulu ES kohēzijas politikas fondu vidusposma pārskatīšanu 32 palīdz izstrādāt veicinošu satvaru investīcijām sociālajos un cenas ziņā pieejamos mājokļos (līdz 2026. gada martam dalībvalstis un reģioni vidusposma pārskatīšanas ietvaros vismaz aptuveni 3,3 miljardus EUR pārdalīja cenas ziņā pieejamiem un ilgtspējīgiem mājokļiem). Lai atbalstītu turpmāku pārplānošanu līdz 2029./2030. gadam, joprojām ir pieejama vidēja termiņa regulējuma elastība un iespēja noteikt augstāku Savienības līdzfinansējuma likmi investīcijām mājokļos.

25)Saskaņā ar Jaunā Eiropas “Bauhaus” principiem piekļuve pienācīgiem, ilgtspējīgiem, cenas ziņā pieejamiem un kvalitatīviem mājokļiem būtu jāuzskata par daļu no plašākas sociālās un teritoriālās ekosistēmas, kas atbalsta iekļaušanu, kopienas dzīvi, darbaspēka mobilitāti, piekļuvi izglītībai un apmācībai, veselību, ilgtermiņa aprūpi, neatkarīgu dzīvi un sociālo kohēziju. Mājokļu politika ir efektīvāka un rada pievienoto sociālo vērtību, ja to apvieno ar vietējiem apstākļiem pielāgotiem pasākumiem, kopienas infrastruktūru un pakalpojumiem un ja tās mērķis ir veicināt iekļaujošas un ilgtspējīgas apkaimes, kas atbilst iedzīvotāju vajadzībām.

26)Lai paplašinātu piedāvājumu un pieejamību cenas ziņā, dalībvalstis var izmantot dažādus mājokļu modeļus, tostarp sociālos un valsts mājokļus, izmaksām piesaistītas īres un ierobežotas peļņas mājokļus, mājokļu kooperatīvus, sociālās īres aģentūras un citus bezpeļņas vai sabiedrības interešu modeļus. Šie modeļi, ko bieži nodrošina sociālās ekonomikas organizācijas, var veicināt ilgtermiņa pieejamību cenas ziņā, samazināt spekulāciju risku un palīdzēt mobilizēt esošos mājokļus, zemi un ieguldījumus. Arī inovatīvas kopdzīves koncepcijas, tostarp dažādu paaudžu mājsaimniecības, kopmītnes un koplietošanas telpu risinājumi, var palīdzēt risināt sociālo izolāciju, ēku nepietiekamu izmantošanu un vietējo mājokļu trūkumu. Savstarpēja mācīšanās var palīdzēt apzināt veiksmīgus modeļus, kas jau ir ieviesti citās dalībvalstīs.

27)Lai palielinātu sociālo un cenas ziņā pieejamu mājokļu piedāvājumu, ir vajadzīgas stabilas pārvaldības un investīciju sistēmas, tostarp publiskā un privātā sektora partnerības, un sadarbība starp publiskajām iestādēm, sociālās ekonomikas organizācijām, sociālo un cenas ziņā pieejamu mājokļu nodrošinātājiem, izglītības iestādēm, darba devējiem, finanšu iestādēm un citām ieinteresētajām personām. Apvienotais finansējums, apgrozības fondi, publiskās garantijas, ilgtermiņa noma uz publiskās zemes un citi sabiedriskas nozīmes finansēšanas mehānismi var palīdzēt mobilizēt mērķtiecīgo kapitālu un atbalstīt ilgtermiņa pieejamību cenas ziņā. Turklāt dalībvalstis var arī veicināt un atbalstīt inovatīvus un iekļaujošus augšupējus mājokļu projektus, kuros topošie iedzīvotāji kopīgi plāno un finansē savu mājokļu projektu.

28)Atstumtība mājokļu jomā un bezpajumtniecība var nesamērīgi ietekmēt noteiktas iedzīvotāju grupas, un skarto personu mērogs un sastāvs būtiski atšķiras atkarībā no valsts/reģionālajiem apstākļiem. Daži cilvēki un grupas var saskarties ar īpaši nelabvēlīgiem apstākļiem attiecībā uz piekļuvi mājoklim un lielāku risku izjust atstumtību mājokļu jomā vai bezpajumtniecības risku. To vidū ir jaunieši (piemēram, studenti, kas nevar atļauties vai piekļūt studentu mājokļiem; vai personas, kas pamet aprūpi sociālās aprūpes iestādē vai alternatīvo aprūpi), bezdarbnieki, neaizsargātas ģimenes (tostarp vientuļie vecāki) ar bērniem, ar dzimumu saistītas vardarbības upuri un izdzīvojušie, personas ar invaliditāti vai ilgtermiņa aprūpes vajadzībām, vecāka gadagājuma cilvēki nestabilā mājokļa situācijā, romu izcelsmes personas, migrantu izcelsmes personas, personas, kas pieder pie rasu vai etniskajām minoritātēm, un LGBTIQ+ personas.

29)Atstumtības mājokļa jomā un bezpajumtniecības novēršana apvienojumā ar piekļuvi pienācīgam un drošam mājoklim un visaptverošiem, uz cilvēku orientētiem atbalsta pakalpojumiem ir visefektīvākā pieeja bezpajumtniecības izskaušanai. Tāpēc dalībvalstis būtu jāaicina izveidot efektīvu profilakses politiku, kas ietver vispārējus preventīvus pasākumus, augšupējus intervences pasākumus, kuri vērsti uz augstam riskam pakļautas iedzīvotāju grupas, krīžu novēršanu attiecībā uz personām un mājsaimniecībām, kas saskaras ar nenovēršamu bezpajumtniecību, un ārkārtas posma intervences pasākumus, kuru mērķis ir nodrošināt steidzamu piekļuvi pagaidu izmitināšanas vietām.

30)Dalībvalstīs nav konsekventi pieejami agrīnas intervences instrumenti, piemēram, starpniecība īres un hipotekāro parādu jautājumos, konsultācijas parādu jautājumos, juridiskā palīdzība saistībā ar īrnieku un izīrētāju tiesībām, agrīnās brīdināšanas sistēmas un īstermiņa finansiālais atbalsts, un šo mehānismu stiprināšana ir būtiska, lai efektīvi novērstu atstumtību mājokļa jomā.

31)Lai novērstu piespiedu un patvaļīgu izlikšanu no mājokļa un sniegtu atbalstu pārcelšanas laikā, ir vajadzīgs taisnīgs tiesiskais regulējums attiecībā uz īrnieku drošību un izīrētāju tiesībām. Mediācijas iespējas, tostarp sadarbība ar vietējām iestādēm, sociālajiem dienestiem un sociālās īres aģentūrām, var samazināt mājokļu nestabilitāti un atvieglot pāreju.

32)Uz mājokli orientētas pieejas, tostarp modelis “mājoklis vispirms”, kas apvieno ātru piekļuvi pastāvīgiem mājokļiem ar personalizētiem un integrētiem atbalsta pakalpojumiem, ir uzrādījušas ilgtspējīgus pozitīvus rezultātus atstumtības mājokļa jomā un bezpajumtniecības novēršanā un samazināšanā, kā arī sociālās un ekonomiskās integrācijas veicināšanā.

33)Administratīvās prasības attiecībā uz piekļuvi palīdzībai, tostarp pienākums sniegt pierādījumus par pastāvīgu uzturēšanos, cilvēkiem, kuri saskaras ar bezpajumtniecību vai atstumtību mājokļa jomā, var radīt šķēršļus. Šādu prasību atcelšana vai pielāgošana attiecīgā gadījumā var uzlabot pieejamā atbalsta izmantošanu un palīdzēt novērst atstumtības pamatcēloņus mājokļa jomā.

34)Pieaugošās mājokļu izmaksas un ierobežotā piekļuve sociālajiem un cenas ziņā pieejamiem mājokļiem kavē darba tirgus mobilitāti, jo cilvēki var nespēt pārcelties uz apgabaliem, kuros ir pieejamas nodarbinātības iespējas. Tas var ietekmēt konkurētspēju un ekonomikas izaugsmi. Mājokļu pieejamības un cenas pieņemamības jautājuma risināšanai ir būtiska nozīme līdzdalības atbalstīšanā darba tirgū un efektīvas darba tirgus darbības nodrošināšanā.

35)Atšķirības starp dalībvalstīs izmantotajām definīcijām, uzraudzības sistēmām un datu vākšanas metodēm ierobežo salīdzināmu bezpajumtniecības datu pieejamību Savienības līmenī.

36)Uzticamiem, visaptverošiem un regulāri vāktiem datiem un statistikas pierādījumiem par atstumtību mājokļa jomā un bezpajumtniecību ir izšķiroša nozīme efektīvā politikas izstrādē, uzraudzībā un izvērtēšanā, kas palīdz novērtēt progresu, nepalielinot administratīvo slogu.

37)Lai risinātu atstumtību mājokļa jomā un bezpajumtniecības problēmu, ir vajadzīga starpnozaru koordinācija un daudzlīmeņu pārvaldība, iesaistot Eiropas Savienību, valstu, reģionālās un vietējās iestādes, kā arī pilsonisko sabiedrību, sociālās ekonomikas organizācijas, mājokļu nodrošinātājus un cilvēkus, kas piedzīvojuši bezpajumtniecību.

38)Partnerības ar organizācijām, kas piedāvā atbalstu bezpajumtniekiem un cilvēkiem, kuri plašākā nozīmē saskaras ar atstumtību mājokļa jomā, var stiprināt publiskos centienus piedāvāt pakalpojumus, kas veicina sociālo iekļaušanu un rada stabilus mājokļu risinājumus konkrētām mērķgrupām. Nodrošinot papildu pakalpojumus, piemēram, integrāciju darbā, sociālās ekonomikas organizācijas var palīdzēt nodrošināt pāreju uz stabilu dzīvi.

39)Efektīvai rīcībai, kas novērš un samazina atstumtību mājokļa jomā, ir vajadzīgs pienācīgs un stabils finansējums, kā arī pieejamo Savienības, valstu, reģionālo un vietējo finanšu resursu efektīva izmantošana un koordinācija saskaņā ar dalībvalstu kompetenci un budžeta struktūrām.

40)Eiropas platforma bezpajumtniecības apkarošanai ir ES līmenī izveidots sadarbības satvars par bezpajumtniecību un atstumtību mājokļa jomā. Tas nodrošina sadarbības forumu zināšanu uzkrāšanai, mācībām vienam no otra un sadarbībai starp dalībvalstīm un ieinteresētajām personām, veicinot uz pierādījumiem balstītas politikas veidošanu un spēcīgākas īstenošanas spējas. Tas ir ES līmenī izveidots pārvaldības satvars jautājumos par bezpajumtniecību un atstumtību mājokļa jomā.

41)Lisabonas deklarācijas par Eiropas platformu bezpajumtniecības apkarošanai parakstītāji apņēmās strādāt, lai līdz 2030. gadam izskaustu bezpajumtniecību tā, lai:

i)neviens neguļ uz ielas, jo trūkst pieejamu, drošu un piemērotu ārkārtas izmitināšanas vietu;

ii)neviens neuzturas ārkārtas vai pagaidu izmitināšanas vietā ilgāk, nekā tas nepieciešams, līdz viņš pārceļas uz pastāvīgu mājokli;

iii)neviens neatstāj iestādi (piemēram, cietumu, slimnīcu, aprūpes iestādi), nesaņēmis piemērotu mājokļa piedāvājumu;

iv)kad vien iespējams, tiktu novērsta izlikšana no mājokļa, un neviens netiek izlikts no mājokļa, nesaņēmis palīdzību, kas ļaus atrast piemērotu mājokli;

v)neviens netiek diskriminēts tāpēc, ka ir bezpajumtnieks.

42)ETHOS, Eiropas bezpajumtniecības un atstumtības mājokļu jomā tipoloģija, tika izstrādāta kā satvars, kas uzlabos izpratni par bezpajumtniecību un tās novērtēšanu Eiropā un nodrošinās vienotu “valodu” starptautiskai informācijas apmaiņai par bezpajumtniecību. ETHOS klasifikācijā ir iekļautas visas sadzīves situācijas, kas ir uzskatāmas par bezpajumtniecību un atstumtību mājokļa jomā, proti:

–stāvoklis bez pajumtes (dzīve bez jebkādas pajumtes, nakšņošana uz ielas);

–stāvoklis bez mājokļa (ar pagaidu nakšņošanas vietu šim nolūkam paredzētās iestādēs vai patversmē);

–dzīvošana nedrošos mājokļos (ar nopietnu atstumtības risku nedrošas īres, izlikšanas vai vardarbības ģimenē dēļ, pagaidu uzturēšanās pie ģimenes/draugiem);

–dzīvošana nepiemērotos mājokļos (pagaidu vai netradicionālās būvēs, nepiemērotos vai ārkārtīgi pārapdzīvotos apstākļos),

IR PIEŅĒMUSI ŠO IETEIKUMU.

PRIEKŠMETS

(1)Šajā ieteikumā ir sniegti norādījumi par sociālās atstumtības apkarošanu un jo īpaši par:

a)atbalstu dalībvalstīm, lai novērstu un risinātu neaizsargātu personu, kuras dzīvo nestabilās mājokļu situācijās vai kurām draud šādas situācijas, un bezpajumtnieku atstumtību mājokļa jomā;

b) tādu valsts, reģionālo un/vai vietējo stratēģisko satvaru izstrādes, īstenošanas un uzlabošanas veicināšanu, kuru pamatā ir uz cilvēku vērsta, uz mājokli orientēta un integrēta politika.

DEFINĪCIJAS

(2)Šajā ieteikumā piemēro šādas definīcijas:

a)“atstumtība mājokļa jomā” ir situācijas, kad indivīdiem vai mājsaimniecībām nav piekļuves pienācīgam un/vai drošam mājoklim. Tas jo īpaši attiecas uz bezpajumtniekiem (t. i., cilvēkiem bez pajumtes vai bez mājokļa) un tiem, kas piespiedu kārtā dzīvo nestabilās mājokļu situācijās, piemēram, nepiemērotos vai nedrošos mājokļos;

b)“ārkārtas izmitināšanas vieta” ir izmitināšanas vieta, piemēram, nakts patversmes, kuras galvenais mērķis ir apmierināt steidzamu vajadzību pēc patversmēm un piekļuves pamata labierīcībām;

c)“pagaidu izmitināšanas vieta” ir tāds mājoklis uz laiku, kas tiek nodrošināts, kamēr tiek meklēts pastāvīgs mājokļa risinājums;

d)“uz mājokli orientētas pieejas” ir politika un pakalpojumu sniegšanas modeļi, kuru prioritāte ir nodrošināt ātru piekļuvi pienācīgiem, cenas ziņā pieejamiem un pastāvīgiem mājokļiem, ko vajadzības gadījumā papildina integrēti, uz cilvēku vērsti atbalsta pakalpojumi mājokļa stabilitātei un sociālajai iekļaušanai, piemēram, “mājoklis vispirms”.

TRANSVERSĀLI IETEIKUMI

(3)Dalībvalstīm tiek ieteikts:

(a)pieņemt vai pārskatīt stratēģiskos satvarus cīņai pret atstumtību mājokļa jomā un bezpajumtniecību, pamatojoties uz cilvēku vērstu un uz mājokli orientētu un integrētu politiku saskaņā ar šo ieteikumu, lai pastiprinātu centienus izskaust bezpajumtniecību Eiropas Savienībā. Tas būtu jādara, iesaistot reģionālās un vietējās iestādes un ar viņu līdzdalību, kā arī ievērojot kompetenču sadalījumu dalībvalstīs;

(b)ievērojot valstu apstākļus, definēt nestabilas mājokļu situācijas, jo īpaši ņemot vērā nabadzības vai sociālās atstumtības riskus;

(c)izstrādāt pielāgotus pasākumus cīņai pret atstumtību mājokļa jomā un bezpajumtniecību un pieņemt uz cilvēku vērstu pieeju, attiecīgā gadījumā pamatojoties uz Jaunā Eiropas “Bauhaus” principiem, tostarp līdzdalīgu, konkrētai vietai pielāgotu un iekļaujošu plānu, nodrošinot integrētus pakalpojumus, piemēram, sociālo palīdzību, veselības aprūpi, ilgtermiņa aprūpi un darba tirgus aktivizēšanu, apvienojumā ar palīdzību mājokļu jomā;

(d)izvirzīt atbilstīgus, laika grafikam piesaistītus, sasniedzamus un izmērāmus mērķus, tostarp:

i/    ikviens, kas nakšņo uz ielas (“primārās bezpajumtniecības” 33 apstākļos, nakšņojošie uz ielas, kas nemeklē pajumti dzīvojamā telpā), saņem ārkārtas izmitināšanas vietas piedāvājumu;

ii/    cilvēki, kas dzīvo ārkārtas vai pagaidu izmitināšanas vietās (“sekundārās bezpajumtniecības” apstākļos), saņem efektīvu atbalstu, lai pēc iespējas ātrāk piekļūtu drošiem ilgtermiņa mājokļu risinājumiem.

TO PERSONU IDENTIFICĒŠANA, KURAS SASKARAS AR ATSTUMTĪBU MĀJOKĻA JOMĀ VAI KURĀM DRAUD ATSTUMTĪBA MĀJOKĻA JOMĀ

(4)Dalībvalstīm tiek ieteikts:

(a)stiprināt datu vākšanu par grūti sasniedzamām grupām, tostarp bezpajumtniekiem, un bez pārmērīga administratīvā sloga izstrādāt regulāru, visaptverošu, salīdzināmu un dezagregētu statistiku par atstumtību mājokļa jomā un bezpajumtniecību valsts un vietējā līmenī;

(b)saskaņot kritērijus to cilvēku identificēšanai, kuri saskaras ar atstumtību mājokļa jomā vai kuriem draud atstumtība mājokļa jomā, visos attiecīgajos dienestos, piemēram, sociālajos, nodarbinātības, izglītības, tieslietu un bērnu aizsardzības dienestos, un izveidot ātru, efektīvu un savlaicīgu informācijas apmaiņu starp šiem dienestiem;

(c)pamatojoties uz savāktajiem datiem un saskaņotajiem kritērijiem atstumtības mājokļa jomā identificēšanai, izveidot agrīnās brīdināšanas sistēmas, lai identificētu mājsaimniecības, kurām draud atstumtība mājokļa jomā, nodrošinot savlaicīgu informēšanu un preventīvu atbalstu; kvantitatīvi noteikt un novērtēt bezpajumtnieku un nestabilās mājokļu situācijās esošu personu vajadzības pēc mājokļiem; izstrādāt pielāgotas identifikācijas stratēģijas bieži vien nepietiekami uzskaitītām vai paslēptām personām.

ATSTUMTĪBAS MĀJOKĻA JOMĀ NOVĒRŠANA

(5)Dalībvalstīm tiek ieteikts:

(a)savos stratēģiskajos satvaros atbalstīt personas, kurām draud atstumtība mājokļa jomā, lai saglabātu pienācīgu mājokli, izmantojot mērķtiecīgus pasākumus, tostarp konsultācijas parādu un mājokļu jautājumos, agrīnās brīdināšanas sistēmas, ārkārtas īres palīdzību, mediāciju un citas mazināšanas darbības. Nodrošināt pielāgotu mājokļu pieejamību personām ar invaliditāti vai ilgtermiņa aprūpes vajadzībām, vienlaikus izvairoties no nesamērīga sloga būvniecībai un renovācijai;

(b)nodrošināt savlaicīgu un efektīvu piekļuvi informācijai par pieejamajiem mājokļiem, sociālajiem un ienākumu atbalsta pasākumiem un veikt informēšanas pasākumus, lai samazinātu tiesību neizmantošanu;

(c)regulāri novērtēt ienākumu atbalsta, tostarp ar mājokli saistītu pabalstu, minimālo ienākumu un bērnu pabalstu, adekvātumu attiecībā pret mājokļa izmaksām, izmantojot korekcijas mehānismus, kas reaģē uz izmaksu tendencēm. Šis novērtējums būtu jāizmanto arī kā pierādījums, lai izvairītos no nabadzības slazdu radīšanas, kad sociālais atbalsts attur no strādāšanas;

(d)stiprināt piespiedu un patvaļīgas izlikšanas no mājokļa novēršanu un aizsardzību pret to, jo īpaši ģimenēm ar bērniem, īpašu uzmanību veltot viena vecāka mājsaimniecībām. Dalībvalstīm būtu jānodrošina pārredzamas un savlaicīgas procedūras, ievērojot proporcionalitāti, pienācīgu procesu un iedarbīgus tiesiskās aizsardzības līdzekļus, vienlaikus ievērojot izīrētāju tiesības;

(e)nodrošināt, ka nevienam bērnam netrūkst pienācīga mājokļa, vajadzības gadījumā garantējot savlaicīgu un piemērotu alternatīvu izmitināšanas vietu, vienlaikus bērna interesēs saglabājot ģimenes vienotību;

(f)nodrošināt, ka neviens nepilngadīgs vai jauns pieaugušais nepamet aprūpi ilgstošas sociālās aprūpes iestādē vai audžuģimenes aprūpi bez pienācīga mājokļa un atbalsta pakalpojumiem. Būtu jāatvieglo piekļuve finansiālajam atbalstam vai stimuliem tiem, kuriem nav galvotāju vai līdzekļu drošības naudas maksājumiem, piemēram, izmantojot sociālās ekonomikas organizācijas, kas atvieglo piekļuvi mikrofinansējumam;

(g)ieviest agrīnas preventīvas konsultācijas izglītības iestādēs, darba vai jaunatnes iestāžu vidē, lai palīdzētu atklāt briesmu gadījumus, atvieglotu pienācīgu nosūtīšanu uz kompetentajiem dienestiem un novērstu bērnu un jauniešu atstumtību mājokļa jomā;

(h)padarīt konsultācijas un sociālo atbalstu pieejamu vecāka gadagājuma cilvēkiem nestabilās mājokļu situācijās, lai novērstu atstumtību mājokļa jomā;

(i)nodrošināt vienlīdzīgu attieksmi pret personām, kurām draud diskriminācija attiecībā uz piekļuvi pienācīgam mājoklim un pamatpakalpojumiem;

(j)sniegt savlaicīgu, personalizētu atbalstu ilgtermiņa mājokļa nodrošināšanā cilvēkiem, kas pamet tādas iestādes kā, piemēram, cietumus, slimnīcas un aprūpes iestādes.

ATBALSTS CILVĒKIEM, KURI SASKARAS AR BEZPAJUMTNIECĪBU

(6)Lai samazinātu laikposmu, kurā cilvēki piedzīvo bezpajumtniecību vai paļaujas uz ārkārtas vai pagaidu izmitināšanas vietām, dalībvalstīm tiek ieteikts sniegt uz cilvēku vērstu, integrētu un pieejamu atbalstu, proti:

a)piekļūstamas un iekļaujošas atbalsta sistēmas, tostarp, piemēram, individuālo vajadzību novērtējums, pielāgoti atbalsta plāni un lietu pārvaldība vissarežģītākajās lietās; informatīvi pasākumi un kopienā balstītas daudzdisciplīnāras komandas, kurās iesaistīti veselības un aprūpes speciālisti un sociālie darbinieki;

b)standarti, kas nodrošina konsekventus un kvalitatīvus atbalsta pakalpojumus, tostarp bērniem paredzētu atbalstu;

c)vienas pieturas aģentūras pieeja ar savlaicīgu un vienkāršotu nosūtīšanu uz attiecīgajām sociālā nodrošinājuma aģentūrām, sociālā palīdzība un mazāk šķēršļu sociālajiem un veselības aprūpes pakalpojumiem;

d)atbalsta sistēmas, kas bērna interesēs palīdz novērst nevajadzīgu ģimenes šķiršanu un nodrošina, ka neviens bērns nepaliek bez pajumtes vai nenonāk ārkārtas patversmēs, pagaidu izmitināšanas vietās vai nesaskaras ar citiem bezpajumtniecības veidiem;

e)aktīvs nodarbinātības atbalsts, tostarp atvieglojot reģistrēšanos nodarbinātības dienestos un izstrādājot personalizētus ceļus uz nodarbinātību, sociālais un darba saglabāšanas atbalsts un atbalsts darba devējiem;

f)garantijas, ka bezpajumtnieki tiek informēti par Savienības tiesību aktos 34 paredzētajām tiesībām atvērt un izmantot maksājumu kontu ar pamatfunkcijām kredītiestādēs, kas atrodas to teritorijā, neatkarīgi no tā, vai viņiem ir pastāvīga adrese;

g)paplašināt bezpajumtnieku, jo īpaši ģimeņu ar bērniem, piekļuvi stabiliem mājokļu risinājumiem, sadarbojoties ar mājokļu nodrošinātājiem, sociālās īres aģentūrām un iekļaujošiem piešķiršanas mehānismiem, kā arī izmantojot kooperatīvus un kopienā balstītus modeļus, ko papildina atbilstoši atbalsta pakalpojumi;

h) nodrošināt, ka ārkārtas un pagaidu izmitināšanas vietas, tostarp pēc dzimuma segregētas izmitināšanas vietas, ir pieejamas, drošas, piekļūstamas un pietiekamas, lai apmierinātu visu bezpajumtnieku, tostarp no vardarbības ģimenē un seksuālas vardarbības cietušo, vajadzības, vienlaikus atbalstot viņu pāreju uz stabilu mājokli;

i) atzīt un atbalstīt cilvēku, kas piedzīvojuši bezpajumtniecību, nozīmi uzticības, piekļuves un efektivitātes uzlabošanā atbalsta pakalpojumu pasākumiem, kas atvieglo piekļuvi sociālajai iekļaušanai un mājokļiem;

j)pasākumi stigmatizācijas un diskriminējošas prakses novēršanai un apkarošanai attiecībā uz piekļuvi mājokļiem, piemēram, pārredzami kritēriji sociālo mājokļu gaidīšanas sarakstiem, pret aizspriedumiem vērsta apmācība mājokļu speciālistiem un atbalsta pakalpojumi īrniekiem, kuri saskaras ar diskrimināciju.

PIEKĻUVE PIENĀCĪGIEM UN DROŠIEM MĀJOKĻU RISINĀJUMIEM

(7)Dalībvalstīm tiek ieteikts palielināt sociālo un cenas ziņā pieejamu mājokļu piedāvājumu, reaģējot uz demogrāfiskajām vajadzībām, vietējo trūkumu un teritoriālajām atšķirībām, konkrēti:

(a)veicināt ilgtermiņa īres nosacījumus privātiem izīrētājiem un īrniekiem:

–nodrošinot tiesisko regulējumu, kas veicina ilgtermiņa īres līgumu plašu izmantošanu,

–vajadzības gadījumā ļaujot mērķtiecīgi izmantot proporcionālus nodokļu un finanšu stimulus izīrētājiem, lai piedāvātu ilgtermiņa mājokļu risinājumus, jo īpaši ģimenēm un jauniešiem,

–samazinot juridisko nenoteiktību un izlikšanas procedūru ilgumu, kā arī

–līdzsvarojot ilgtermiņa īres fondu izmantošanu īstermiņa īres vajadzībām, ja to pienācīgi pamato mājokļu krīzi;

(b)stimulēt gan publiskās, gan privātās investīcijas jaunuzceltās ēkās, esošo ēku renovācijā vai pārprofilēšanā, lai paplašinātu sociālo un cenas ziņā pieejamu mājokļu fondu;

(c)veicināt un atbalstīt uz pieejamību cenas ziņā orientētus mājokļu modeļus, tostarp sociālos un valsts mājokļus, mājokļu kooperatīvus, ierobežotas peļņas mājokļu apvienības, kopienu zemes trastus, kā arī citas sociālās īres aģentūras un citas ierobežotas peļņas vai bezpeļņas pieejas;

(d)veicināt un izvērst inovatīvas kopdzīvošanas koncepcijas, piemēram, kopīgas dzīvojamās telpas, klasteru mājokļus, kopmītnes un dažādu paaudžu mājsaimniecību risinājumus, tostarp attiecīgā gadījumā ar kopīgām telpām un atbalsta pakalpojumiem; un veicināt pagaidu un pārejas mājokļu modeļus studentiem un jauniešiem, piemēram, savedot kopā studentus ar iedzīvotājiem nepietiekami izmantotos mājokļos;

(e)racionalizēt valsts, reģionālās un vietējās plānošanas un būvatļauju piešķiršanas procedūras ātrākai mājokļu būvniecībai, vienlaikus cenšoties panākt sociālo iekļaušanu un telpisko kohēziju, un samazināt administratīvos šķēršļus, kas ietekmē būvniecības pakalpojumu sniedzējus, vajadzības gadījumā atbalstot jaunu sociālo un cenas ziņā pieejamu mājokļu savlaicīgu nodrošināšanu, tostarp izmantot un mobilizēt publisko zemi, vienlaikus nodrošinot, ka tā ir labi savienota ar būtiskiem sociālekonomiskajiem pakalpojumiem un darbībām;

(f)uzlabot esošā dzīvojamā fonda efektīvu izmantošanu, jo īpaši atvieglojot esošo ēku pārprofilēšanu, renovāciju un atkalizmantošanu un mobilizējot neapdzīvotus mājokļus un sabiedriskos īpašumus, pēc iespējas ierobežojot nevajadzīgu nojaukšanu;

(g)uzlabot patversmju un pārejas mājokļu pieejamību un piekļuvi tiem, līdz būs pieejami pastāvīgi mājokļu risinājumi;

(h)noteiktu daļu no jaunattīstītajiem mājokļiem atvēlēt sociālajiem un cenas ziņā pieejamiem mājokļiem, ņemot vērā vietējās mājokļu vajadzības.

(8)Papildinot centienus palielināt mājokļu piedāvājumu, dalībvalstīm tiek ieteikts savās valsts stratēģijās ieviest pienācīga, paredzama un ilgtspējīga finansējuma un investīciju satvarus. Dalībvalstīm tiek arī ieteikts pilnībā izmantot pieejamo ES finansējumu un rīkus, tostarp gaidāmo Eiropas investīciju platformu cenas ziņā pieejamiem un ilgtspējīgiem mājokļiem, par ko paziņots Eiropas cenas ziņā pieejamu mājokļu plānā 35 . Šie pasākumi var palīdzēt optimizēt valstu un Savienības resursu izmantošanu un izvērst ilgtermiņa, iekļaujošus un cenas ziņā pieejamus mājokļu risinājumus, tostarp:

(a)saskaņot un koordinēt mājokļu, sociālās iekļaušanas, nodarbinātības, izglītības, veselības, ilgtermiņa aprūpes, pilsētvides atjaunošanas un renovācijas politikas resursus, lai palielinātu politikas saskaņotību un ietekmi;

(b)nodrošināt, lai publiski atbalstīta rīcība attiecīgā gadījumā ietvertu skaidrus nosacījumus par mājokļu pieejamību cenas ziņā, piekļūstamību, ilgtspēju un to iekļaujošu piešķiršanu un saikni ar kopienā balstītiem pakalpojumiem;

(c)īstenot inovatīvus finansēšanas modeļus, piemēram, apgrozības fondus, apvienoto finansējumu un publiskās garantijas, lai atbalstītu mājokļu piedāvājuma ilgtermiņa pieejamību cenas ziņā un mobilizētu gan publisko, gan privāto kapitālu cenas ziņā pieejamiem mājokļiem un sociālajiem mājokļiem;

(d)atturēt no spekulatīvas rīcības mājokļu tirgū, tostarp izstrādājot iedarbīgu nodokļu politiku un uzlabojot tirgus pārredzamību;

(e)atbalstīt projektu izstrādi un tehnisko palīdzību vietējās un reģionālajās pašvaldībās, sociālās ekonomikas organizācijās un ierobežotas peļņas vai bezpeļņas mājokļu nodrošinātājiem;

(f)veicināt publiskā un privātā sektora partnerības, tostarp ar vietējām iestādēm, augstākās izglītības iestādēm, darba devējiem, mājokļu nodrošinātājiem un sociālās ekonomikas organizācijām, lai nodrošinātu sociālos un cenas ziņā pieejamus mājokļus, tostarp studentu, praktikantu un jaukta lietojuma mājokļu projektus;

(g)palielināt investīcijas, lai atbalstītu cenas ziņā pieejamu un sociālo mājokļu būvniecību un renovāciju, tostarp izmantojot finanšu instrumentus un apvienoto finansējumu saskaņā ar pašreizējo kohēzijas politiku, vienlaikus izmantojot vidusposma pārskatīšanā piedāvātās elastības iespējas 36 , lai pārdalītu ES finansējumu cenas ziņā pieejamiem mājokļiem; un izmantojot pārskatītos valsts atbalsta noteikumus par pakalpojumiem ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi 37 , kas ietver īpašas kategorijas gan sociālajiem, gan cenas ziņā pieejamiem mājokļiem.

(9)Dalībvalstīm tiek ieteikts palīdzēt cilvēkiem, kuri saskaras ar atstumtību mājokļa jomā, piekļūt stabiliem mājokļiem un tos saglabāt:

(a)veicināt piekļuvi pastāvīgiem mājokļiem saskaņā ar uz mājokli orientētu pieeju, ilgtspējīgu finansējumu un pasākumu starpnozaru koordināciju, tostarp piekļuvi darba tirgum un citiem pakalpojumiem;

(b)ieviest pienācīgus un piemērotus, integrētus atbalsta pakalpojumus, kas vērsti ne tikai uz pāreju uz pienācīgiem un drošiem mājokļiem, bet arī uz to saglabāšanu. Tiem būtu jāietver atbalsts mājokļa meklēšanā, prasmju pilnveide un pārkvalifikācija, kā arī atbalsts, lai piekļūtu nodarbinātībai un saglabātu to, finansiālā un juridiskā palīdzība, dzīves prasmju apguve un turpmāks atbalsts, lai novērstu to, ka personas atkal saskaras ar atstumtību mājokļa jomā;

(c)palielināt pienācīgu mājokļu risinājumu pieejamību cilvēkiem, kuri saskaras ar atstumtību mājokļa jomā, jo īpaši vecākiem ar bērniem, un nodrošināt, ka viņi tiek ņemti vērā un atzīti par prioritāti sociālo mājokļu piešķiršanas mehānismos;

(d)sniegt pienācīgu finansiālu atbalstu, piemēram, īres garantijas, aizdevumus ar zemām procentu likmēm un mājokļa pabalstus, ko papildina pieejami norādījumi par to, kā šādu atbalstu saņemt, un nepieciešamo finanšpratību.

(10)Dalībvalstīm tiek ieteikts īstenot mērķtiecīgus pasākumus, lai atbalstītu jauniešus ar zemiem ienākumiem, tostarp studentus, kuri saskaras ar atstumtību mājokļa jomā, kas var būt par šķērsli piekļuvei augstākajai izglītībai, profesionālajai izglītībai un apmācībai, stažēšanās vai māceklības programmām un to pabeigšanai. Minētie pasākumi varētu ietvert:

(a)izveidot un izmantot efektīvus tīklus starp jauniešu labklājības dienestiem un vispārējiem sociālās labklājības dienestiem, lai palīdzētu jauniešiem rast piemērotus mājokļu risinājumus, kas atbilst viņu ģimenes, izglītības un nodarbinātības vajadzībām;

(b)palielināt cenas ziņā pieejamu studentu mājokļu piedāvājumu izglītības un apmācības iestāžu tuvumā, tostarp studentiem, kas piedalās studiju mobilitātes apmaiņā vai praksē ārvalstīs;

(c)nodrošināt pieejamus norādījumus un praktisku atbalstu, lai konsultētu un palīdzētu personām saistībā ar īres tiesībām un administratīvajām procedūrām, tostarp izmantojot konsultāciju centrus izglītības iestādēs;

(d)nodrošināt fiskālos stimulus vai aizdevumus ar zemām procentu likmēm, lai palīdzētu studentiem un jauniešiem ar ierobežotiem finanšu līdzekļiem nodrošināt mājokli.

(11)Dalībvalstīm tiek ieteikts savos valsts stratēģiskajos satvaros apvienot uz cilvēku vērstu politiku ar konkrētai vietai pielāgotu politiku (piemēram, pilsētplānošanu un atjaunošanu, vietējās ekonomikas attīstību un transporta politiku), lai izvairītos no neatbilstības starp nodarbinātības iespējām un cenas ziņā pieejamiem mājokļiem, jo īpaši teritorijās, kurās ir neaizpildītas darbvietas.

(12)Dalībvalstīm tiek ieteikts veikt pasākumus, lai atbalstītu mājokļu pielāgošanu personām ar invaliditāti un/vai vecāka gadagājuma cilvēkiem ar ilgtermiņa aprūpes vajadzībām, jo īpaši tiem, kuriem draud nabadzība. Šādai rīcībai būtu jāļauj viņiem pēc iespējas ilgāk dzīvot savās mājās un izvairīties no atstumtības mājokļa jomā. Šie pasākumi būtu jāizstrādā tā, lai izvairītos no nesamērīga būvniecības un renovācijas sloga.

UZRAUDZĪBA, IZVĒRTĒŠANA UN PĀRVALDĪBA    

(13)Dalībvalstīm tiek ieteikts:

(a)ieviest mērķtiecīgus uzraudzības un izvērtēšanas mehānismus, pamatojoties uz iznākuma rādītājiem, lai novērtētu savu stratēģiju efektivitāti cīņā pret atstumtību mājokļa jomā un bezpajumtniecību, un vajadzības gadījumā paredzēt politikas pielāgojumus, nepalielinot administratīvo slogu;

(b)reizi piecos gados ziņot Komisijai par valsts uzraudzības pasākumu rezultātiem un par šā ieteikuma īstenošanā gūtajiem panākumiem;

(c)nodrošināt efektīvu daudzlīmeņu pārvaldību un koordināciju starp valsts, reģionālajām un vietējām iestādēm, sadarbību ar attiecīgajām ieinteresētajām personām, tostarp universitātēm, profesionālās izglītības un apmācības sniedzējiem, vietējiem darba devējiem, pilsoniskās sabiedrības un sociālās ekonomikas organizācijām un mājokļu nodrošinātājiem;

(d)vienkāršot tiesisko un administratīvo regulējumu, lai samazinātu administratīvo slogu un nodrošinātu savlaicīgu un vienkāršotu piekļuvi mājokļiem un saistītajiem sociālajiem, veselības aprūpes, izglītības, nodarbinātības un kopienā balstītiem atbalsta pakalpojumiem;

(e)stiprināt to pakalpojumu kapacitāti un kvalitāti, kas paredzēti, lai atbalstītu cilvēkus, kuri saskaras ar atstumtību mājokļa jomā, tostarp, izmantojot apmācību, skaidru pienākumu sadali un pienācīgus resursus personālam, kas sniedz minētos pakalpojumus;

(f)izstrādājot, īstenojot un izvērtējot atstumtības mājokļa jomā un bezpajumtniecības novēršanas un mazināšanas politiku, nodrošināt, ka tiek jēgpilni iesaistītas personas, kas piedzīvojušas atstumtību mājokļa jomā un bezpajumtniecību, pilsoniskās sabiedrības organizācijas, jo īpaši vietējā līmenī, un sociālās ekonomikas organizācijas, tostarp pārtikas bankas;

(g)aktīvi piedalīties Eiropas platformā bezpajumtniecības apkarošanai, kas ir svarīgs forums koordinācijai, apmaiņai un sadarbībai starp ieinteresētajām personām, jo īpaši izmantojot zināšanu apmaiņu, pierādījumu vākšanu un piekļuves atvieglošanu finansējumam ciešā sinerģijā ar Eiropas Mājokļu alianses darba virzieniem;

(h)turpināt sadarbību ar citām dalībvalstīm, kā arī ar privātā un publiskā sektora ieinteresētajām personām dažādos reģionālos līmeņos, lai atbalstītu zināšanu apmaiņu, veicinātu savstarpēju mācīšanos, nodrošinātu konsekventu pakalpojumu sniegšanu, paraugprakses apmaiņu, efektīvu politikas izstrādi un īstenošanu jautājumos, kas saistīti ar atstumtību mājokļa jomā;

(i)stiprināt sadarbību ar ES padomdevējām struktūrām (Reģionu komiteju un Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju), lai uzlabotu savstarpēju mācīšanos, profesionālizvērtēšanu un politikas sinerģiju saistībā ar atstumtību mājokļa jomā;

(j)veicināt to sociālo partneru un pilsoniskās sabiedrības organizāciju iesaisti, kurām ir būtiska nozīme cīņā pret atstumtību mājokļa jomā, lai nodrošinātu, ka ES politika atspoguļo reālo situāciju uz vietas, tostarp iesaistot cilvēkus, kas piedzīvojuši atstumtību mājokļa jomā.

Briselē,

(1)    Mājokļu kvalitātes standartos ir noteiktas minimālās prasības, kurām mājoklim jāatbilst, lai to varētu uzskatīt par apdzīvojamu, drošu un juridiski atbilstīgu. Šie standarti, kurus bieži vien īsteno ar vietējiem mājokļu kodeksiem, paredz, ka mājokļos ir jānodrošina konstrukciju stabilitāte, sanitārija un ugunsdrošība. Juridiskā drošība attiecas uz īpašumtiesību drošību.

(2)

   Šīs kategorijas ir iekļautas Eiropas bezpajumtniecības un mājokļu atstumtības tipoloģijā (ETHOS). ETHOS tika izstrādāta kā satvars, kas uzlabos izpratni par bezpajumtniecību un tās novērtēšanu Eiropā un nodrošinās vienotu “valodu” starptautiskai informācijas apmaiņai par bezpajumtniecību. ETHOS klasifikācijā ir iekļautas visas sadzīves situācijas, kas ir uzskatāmas par bezpajumtniecību un atstumtību mājokļa jomā.

(3)     ESAO cenas ziņā pieejamu mājokļu datubāze | ESAO .

(4)    EU-SILC ir Eiropas Savienības statistika par ienākumiem un dzīves apstākļiem. Tas ir saskaņots ikgadējs apsekojums, ko (kopš 2003. gada) veic visās ES dalībvalstīs un dažās trešās valstīs, lai vāktu salīdzinošus, daudzdimensionālus, garengriezuma un šķērsgriezuma mikrodatus par ienākumiem, nabadzību, sociālo atstumtību un mājokļa apstākļiem.

(5)     https://ec.europa.eu/eurostat/statistics-explained/SEPDF/cache/132338.pdf .

(6)     https://eur-lex.europa.eu/legal-content/LV/TXT/?uri=CELEX%3A52021DC0345 .

(7)    O’Sullivan, E., Key Elements in Homelessness Strategies to End Homelessness by 2030, School of Social Work and Social Policy, Trinity College Dublin, Īrija. Mackie, P., Preventive Measures against Homelessness and Housing Exclusion, School of Geography and Planning, Cardiff University, Velsa, Apvienotā Karaliste. Pleace, N., Social and healthcare services for homeless people, School for Business and Society, University of York, Apvienotā Karaliste.

(8)     ESAO rīkkopa bezpajumtniecības apkarošanai | ESAO .

(9)     ESAO uzraudzības sistēma bezpajumtniecības novērtēšanai| ESAO .

(10)     Lēvenas Katoļu universitāte ES - Bezpajumtniecības apzināšana .

(11)    ETHOS Light ir racionalizēta, saskaņota Eiropas sistēma, ko izmanto, lai novērtētu bezpajumtniecību un atstumtību mājokļa jomā, un tās mērķis ir apzināt dažādus bezpajumtniecības veidus.

(12)    Baptista, I., Perista, P. un Marlier, E., The fight against homelessness and its links with anti-poverty policies across the European Union, Eiropas Sociālās politikas analīzes tīkls (ESPAN), Luksemburga (2025), Eiropas Savienības Publikāciju birojs, https://employment-social-affairs.ec.europa.eu/fight-against- homelessness-and-its-links-anti-poverty-policies-across-european-union_en#description .

(13)     https://www.coe.int/en/web/conventions/full-list?module=treaty-detail&treatynum=163 .

(14)     Eiropas sociālo tiesību pīlārs. Iestāžu kopīgā proklamācija .

(15)     Padomes Ieteikums (ES) 2021/1004 (2021. gada 14. jūnijs), ar ko izveido Eiropas Garantiju bērniem .

(16)     Padomes Ieteikums (2023. gada 30. janvāris) par adekvātu minimālo ienākumu, kas nodrošina aktīvu iekļaušanu (2023/C 41/01) .

(17)     Padomes Ieteikums (2023. gada 27. novembris) par sociālās ekonomikas pamatnosacījumu izstrādi (C/2023/1344) .

(18)     Padomes Ieteikums (2021. gada 12. marts) par romu līdztiesību, iekļaušanu un līdzdalību (2021/C 93/01) .

(19)    Ko papildina Komisijas paziņojums Eiropas Parlamentam un Padomei   “Savienība, kurā valda līdztiesība:   ES romu līdztiesības, iekļaušanas un līdzdalības stratēģiskais satvars” (COM(2020) 620 final) .

(20)     Padomes Ieteikums (2022. gada 8. decembris) par piekļuvi cenas ziņā pieejamai un kvalitatīvai ilgtermiņa aprūpei (2022/C 476/01) .

(21)     Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2014/92/ES ( 2014. gada 23. jūlijs) par maksājumu kontu tarifu salīdzināmību, maksājumu kontu maiņu un piekļuvi maksājumu kontiem ar pamatfunkcijām .

(22)    Lisabonas deklarācija par Eiropas platformu bezpajumtniecības apkarošanai (2021. gada 21. jūnijs, Lisabona, Portugāle).

(23)    La Hulpe deklarācija par Eiropas sociālo tiesību pīlāra nākotni (2024. gada 16. aprīlis, La Hulpe, Beļģija).

(24)     https://www.europarl.europa.eu/doceo/document/TA-9-2020-0314_LV.html .

(25)     https://www.europarl.europa.eu/doceo/document/TA-10-2026-0064_LV.html .

(26)     Komisijas Īstenošanas regula (ES) 2017/543 (2017. gada 22. marts), ar ko attiecībā uz tematu un to dalījumu tehniskajām specifikācijām paredz noteikumus, kas vajadzīgi, lai piemērotu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 763/2008 par iedzīvotāju un mājokļu skaitīšanu .

(27)     Eiropas Reģionu komitejas atzinums “Bezpajumtniecības izskaušana Eiropas Savienībā:   vietējā un reģionālā perspektīva” (COR 2021/03911) .

(28)     Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Uz pieeju “mājoklis vispirms” balstīts ES satvars nacionālajām bezpajumtniecības apkarošanas stratēģijām” (EESC 2023/01741) .

(29)    Eiropas Komisijas Nodarbinātības, sociālo lietu un iekļautības ģenerāldirektorāts, 2026. gada vienotais nodarbinātības ziņojums — ko EPSCO padome pieņēma 2026. gada 9. martā , Eiropas Savienības Publikāciju birojs, 2026.

(30)     Komisijas paziņojums Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai “Eiropas cenas ziņā pieejamu mājokļu plāns” (COM(2025) 1025 final) .

(31)     ESAO cenas ziņā pieejamu mājokļu datubāze | ESAO .

(32)     Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2025/1914 (2025. gada 18. septembris), ar ko groza Regulas (ES) 2021/1058 un (ES) 2021/1056 attiecībā uz īpašiem pasākumiem stratēģisku problēmu risināšanai vidusposma pārskatīšanas kontekstā .

(33)     Komisijas Īstenošanas regula (ES) 2017/543 (2017. gada 22. marts), ar ko attiecībā uz tematu un to dalījumu tehniskajām specifikācijām paredz noteikumus, kas vajadzīgi, lai piemērotu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 763/2008 par iedzīvotāju un mājokļu skaitīšanu .

(34)     Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2014/92/ES (2014. gada 23. jūlijs) par maksājumu kontu tarifu salīdzināmību, maksājumu kontu maiņu un piekļuvi maksājumu kontiem ar pamatfunkcijām .

(35)     Komisijas paziņojums Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai “Eiropas cenas ziņā pieejamu mājokļu plāns” (COM(2025) 1025 final) .

(36)     Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2025/1914 (2025. gada 18. septembris), ar ko groza Regulas (ES) 2021/1058 un (ES) 2021/1056 attiecībā uz īpašiem pasākumiem stratēģisku problēmu risināšanai vidusposma pārskatīšanas kontekstā .

(37)     Komisijas Lēmums (ES) 2025/2630 (2025. gada 16. decembris) par Līguma par Eiropas Savienības darbību 106. panta 2. punkta piemērošanu valsts atbalstam attiecībā uz kompensāciju par sabiedriskajiem pakalpojumiem dažiem uzņēmumiem, kuriem uzticēts sniegt pakalpojumus ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi, un ar ko atceļ Lēmumu 2012/21/ES .