EIROPAS KOMISIJA

Briselē, 26.2.2025

COM(2025) 72 final

KOMISIJAS ZIŅOJUMS EIROPAS PARLAMENTAM, PADOMEI, EIROPAS EKONOMIKAS UN SOCIĀLO LIETU KOMITEJAI UN REĢIONU KOMITEJAI

Ziņojums par elektroenerģijas cenām un izmaksām Eiropā

1.Ievads

2024. gada ziņojums par enerģijas cenām un izmaksām ir sagatavots, ņemot vērā ilgstošu nestabilitātes periodu, kas kopš 2020. gada ir bijis raksturīgs globālajiem un Eiropas enerģijas tirgiem. Covid-19 laikā piedzīvotajam enerģijas cenu kritumam sekoja ilgstošs augstu enerģijas cenu periods no 2021. gada vidus līdz 2023. gada beigām. Ārkārtīgi augstajām cenām bija un joprojām ir nopietna ietekme uz Eiropas mājsaimniecībām, rūpniecību, ekonomiku kopumā un publiskajām finansēm. Šā ziņojuma mērķis ir analizēt enerģijas cenu izmaiņas un sniegt skaidru izpratni par to ietekmi uz enerģijas izmaksām ES rūpniecībai un mājsaimniecībām, uz ES enerģijas importu un enerģijas nodokļiem.

Eiropas zaļā kursa ietvaros Eiropas Savienība ir izveidojusi vērienīgu enerģētikas rīcībpolitikas satvaru, kas ir vēl vairāk jāpastiprina, reaģējot uz iepriekšējām krīzēm un pašreizējām problēmām. Turklāt ģeoekonomiskajā vidē ir vajadzīgi konkrēti pasākumi, lai garantētu konkurētspējīgu un cenas ziņā pieejamu enerģiju gan uzņēmumiem, gan iedzīvotājiem, vienlaikus nodrošinot nepārtrauktu progresu virzībā uz dekarbonizāciju. Tīras rūpniecības kursa un Lētākas enerģijas rīcības plāna mērķis ir risināt šīs problēmas.

Šajā ziņojumā ir sniegts visaptverošs pārskats par enerģijas cenu un izmaksu izmaiņām Eiropas Savienībā no 2010. līdz 2023. gadam un papildu pieejamie dati par 2024. gada pirmo pusi 1 . Pamatojoties uz iepriekšējos izdevumos izmantoto pieeju 2 , ziņojuma pamatā ir dati un analīze no padziļināta pētījuma 3 un pašas Komisijas darba, prioritāti piešķirot publiski pieejamiem statistikas avotiem un papildinot tos ar mērķtiecīgām datu vākšanām.

Kopš 2021.–2023. gada enerģētiskās krīzes vairumtirdzniecības cenas ir nostabilizējušās gan elektroenerģijas, gan gāzes tirgos, lai gan līmenī, kas ir augstāks nekā vēsturiskie vidējie rādītāji 4 . Tomēr vairumtirdzniecības cenu kritums vēl nav pazeminājis enerģijas mazumtirdzniecības cenas, kas mājsaimniecībām un uzņēmumiem joprojām ir augstākas nekā pirms 2021. gada, un viens no galvenajiem iemesliem varētu būt laika nobīde cenu pārnesē starp abiem tirgus segmentiem. Gāzes cenas mājsaimniecībām 2023. gadā bija gandrīz divreiz augstākas nekā pirms krīzes. Tāpat gāzes un elektroenerģijas cenas rūpniecībā, lai gan zemākas nekā krīzes laikā, joprojām ir 2–4 reizes augstākas nekā ES galvenajās tirdzniecības partnervalstīs, un tas apdraud Eiropas rūpniecības ilgtermiņa konkurētspēju. It sevišķi energoietilpīgās nozarēs enerģijas cenu paaugstināšanās ir būtisks faktors, kas ietekmē šo nozaru konkurētspēju.

ES ir atkarīga no importa, lai segtu >90 % no sava naftas un gāzes patēriņa. Papildus enerģētiskās drošības apsvērumiem fosilās enerģijas importa izdevumi, kas 2023. gadā sasniedza 427 miljardus EUR (2,5 % no ES IKP), rada būtisku slogu Eiropas ekonomikai. Jēlnafta joprojām ir galvenais importētais energoresurss (56 % no kopējiem izdevumiem), un tai seko dabasgāze un ogles. Neraugoties uz šo produktu cenu krasu kritumu, importa izdevumi 2023. gadā joprojām bija par 45 % lielāki nekā vidēji 2014.–2020. gadā. 2022. gada plānā RePowerEU tika ierosināti pasākumi enerģētiskās drošības uzlabošanai, atjaunīgo energoresursu apguves paātrināšanai, pieprasījuma iegrožošanai un energoefektivitātes palielināšanai, lai nākotnē izveidotu elastīgāku, izmaksefektīvāku un noturīgāku Eiropas energosistēmu.

Visbeidzot, enerģētiskā krīze ietekmēja arī enerģijas nodokļu rīcībpolitiku. Kopā ar citiem pasākumiem enerģijas nodokļu ieņēmumi samazinājās tajā pašā laikā, kad daudzas dalībvalstis kompensēja augstākas enerģijas izmaksas mājsaimniecībām un rūpniecībai.

2.Enerģijas cenu tendences

2.1.Elektroenerģijas cenas

Laikposmā no 2015. līdz 2019. gadam Eiropas elektroenerģijas vairumtirdzniecības cenas svārstījās robežās no 40 līdz 60 EUR/MWh. Līdz 2018. gada beigām tūlītējās cenas bija samērā stabilas, bet pēc tam, 2019. gadā, tās samazinājās vāja pieprasījuma, zemāku degvielas izmaksu un atjaunīgās enerģijas ražošanas pieauguma dēļ. Covid-19 2020. gadā izraisīja nākamo būtisko elektroenerģijas pieprasījuma kritumu, kas apvienojumā ar atjaunīgās enerģijas ražošanas pieaugumu noveda pie tā, ka vairumtirdzniecības cenas noslīdēja līdz ļoti zemam līmenim (2020. gada maijā: 17 EUR/MWh), ietverot arvien biežākus negatīvu cenu periodus dienas laikā.

Enerģētiskā krīze 2021.–2022. gadā izraisīja plašus satricinājumus pasaules un Eiropas enerģijas tirgos. Tas ietekmēja arī elektroenerģijas vairumtirdzniecības cenas ES, jo augstākas gāzes cenas (sk. 2.2. nodaļu par gāzi) palielināja 5 elektroenerģijas cenas līdz 150–270 EUR/MWh ( 1 . attēls). Papildus strauji pieaugošajām gāzes cenām, kas noteica augstākas elektroenerģijas cenas, zems vai mainīgs hidroenerģijas un atjaunīgās enerģijas ražošanas līmenis, kā arī kodolenerģijas padeves pārtrauces (apkopes dēļ) 2022. gadā pacēla elektroenerģijas cenas rekordaugstā līmenī (2022. gada augustā cena sasniedza 400 EUR/MWh).

Tomēr kopš 2022. gada beigām elektroenerģijas vairumtirdzniecības tirgus cenas nākamās dienas tirgos ir stabilizējušās zemākā līmenī, tomēr šis līmenis ir augstāks par to vēsturiski vidējo rādītāju (85 EUR2023/MWh 2023. gada 4. ceturksnī salīdzinājumā ar vidēji 56 EUR2023/MWh 2008.–2020. gada periodā). Arī cenas nākotnes līgumu tirgos 2023. gadā ir nostabilizējušās virs to vēsturiskā vidējā rādītāja.

1. attēls. Nākamās dienas bāzes slodzes elektroenerģijas vairumtirdzniecības mēneša vidējo cenu izmaiņas Eiropā (EUR/MWh), parādot Eiropas elektroenerģijas etalonrādītāju un minimālo un maksimālo cenu diapazonu galvenajos ES tirgos

Avots: Trinomics u. c. (2024), pamatojoties uz S&P Platts, ENTSO-E datiem.

Desmitgadē pirms enerģētiskās krīzes ES elektroenerģijas vairumtirdzniecības cenas bija zemākas vai salīdzināmas ar cenām Japānā un Apvienotajā Karalistē ( 2 . attēls), bet nedaudz augstākas nekā ASV cenas. Enerģētiskā krīze ir novedusi pie cenu konverģences starp Eiropu un Āziju. Tajā pašā laikā cenas ASV, pateicoties lētas iekšzemes gāzes piegādei, saglabājās salīdzinoši zemas, vēl vairāk palielinot atšķirību starp Eiropas un ASV elektroenerģijas vairumtirdzniecības cenām 6 .

2. attēls. ES mēneša vidējo nākamās dienas elektroenerģijas vairumtirdzniecības cenu salīdzinājums ar globālo tirgu (EUR2023/MWh)

Avots: Trinomics u. c. (2024), pamatojoties uz S&P Platts, ENTSO-E, JEPX, EIA datiem.

Arī elektroenerģijas mazumtirdzniecības cenas 2022. un 2023. gadā palielinājās, sekojot elektroenerģijas vairumtirdzniecības cenām, un cenu pieaugums tika pārnests uz patērētājiem ar laika nobīdi, neraugoties uz to, ka arvien vairāk tiek izmantoti dinamiski cenu līgumi. Vidēji šajā periodā ievērojami palielinājās mājsaimniecību mazumtirdzniecības cenu enerģijas komponents, savukārt nodokļu un nodevu īpatsvars samazinājās, sakarā ar valstu iestāžu veiktajiem pagaidu kompensācijas pasākumiem ES27 valstīs ( 3 . attēls).

3. attēls. ES mājsaimniecību elektroenerģijas cenas izmaiņas un struktūra (bez PVN)

Avots: Trinomics u. c. (2024), pamatojoties uz Eurostat datiem, (nrg_pc_204_c), VaasaETT.

Konkrētāk, ES27 elektroenerģijas mazumtirdzniecības vidējā cena mājsaimniecībām laikposmā no 2020. līdz 2022. gadam pieauga par 12 % līdz 262 EUR2023/MWh 7 . Cenas 2023. gadā palielinājās vēl par 4 % līdz 272 EUR2023/MWh. Krīzes laikā elektroenerģijas mazumtirdzniecības cenas pārsniedza 500 EUR/MWh Austrijā, Beļģijā, Dānijā, Itālijā, Nīderlandē un Vācijā.

Mājsaimniecību mazumtirdzniecības cenu situācija dažādās dalībvalstīs ir ļoti atšķirīga, daļēji tāpēc, ka nesen ir ieviestas intervences mazumtirdzniecības tirgū 8 ( 4 . attēls). Daudzas valstis 2023. gadā uz laiku piešķīra tiešās subsīdijas vai samazināja nodokļus, lai mazinātu cenu pieauguma ietekmi, un dažās dalībvalstīs bija ļoti zemi vai pat negatīvi elektroenerģijas nodokļi mājsaimniecībām, arī Īrijai (66 EUR/MWh subsīdija), Portugālei (40 EUR/MWh subsīdija) un Grieķijai (37 EUR/MWh subsīdija) 9 .

Līdzīgi kā iepriekšējos gados dalībvalstīs pastāv būtiskas atšķirības mājsaimniecību elektroenerģijas cenās. Augstākā vidējā mazumtirdzniecības tirgus cena ES 2023. gadā tika reģistrēta Beļģijā, proti, 383 EUR2023/MWh, savukārt Bulgārijā – zemākā, proti, 116 EUR2023/MWh.

4. attēls. Elektroenerģijas cenas mājsaimniecībām ES dalībvalstīs 10 (2023. gads, DD patēriņa grupa)

Avots: Trinomics u. c. (2024), pamatojoties uz Eurostat datiem, (nrg_pc_204_c), VaasaETT.

Rūpnieciskajām elektroenerģijas cenām bija līdzīga trajektorija kā mājsaimniecību cenām – tās palielinājās no 132 EUR/MWh 2020. gadā līdz 238 EUR/MWh 2022. gada otrajā pusē (80,3 %) un sasniedza maksimumu 2023. gada pirmajā pusē 241/MWh apmērā, taču 2023. gada otrajā pusē tās sāka samazināties, 2024. gada pirmajā pusē pazeminoties līdz 197 EUR/MWh. Atšķirībā no mājsaimniecību maksātajām cenām rūpniecības maksātās elektroenerģijas cenas rūpniecībā pārsvarā nosaka vairumtirdzniecības tirgus, jo tās ir vairāk pakļautas enerģijas cenas komponentam. Enerģijas cenas komponenta īpatsvara milzīgo pieaugumu tikai daļēji kompensēja nodokļu un nodevu samazinājums. Enerģijas cenas komponents 2023. gadā veidoja 63 % no kopējām elektroenerģijas izmaksām vidējiem rūpnieciskajiem elektroenerģijas patērētājiem (ID patēriņa grupā 11 ), savukārt tīkla maksu īpatsvars samazinājās līdz 12 % no izmaksām (no aptuveni 30 % 2018. gadā un pirms tam), un nodokļi un nodevas veidoja tikai 25 % no kopējām izmaksām.

Starptautiskā mērogā elektroenerģijas cenas enerģētiskās krīzes laikā ievērojami palielinājās visos lielākajos ekonomikas reģionos, izņemot ASV ( 5 . attēls). Elektroenerģijas cenas, ar kurām saskārās ES ražošanas nozare, 2023. gadā bija līdzīgas Japānas cenām, savukārt ES ražošanas nozarei pirms enerģētiskās krīzes bija konkurences priekšrocības. Apvienotās Karalistes elektroenerģijas cenas 2023. gadā saglabājās ļoti augstas, savukārt cenas ASV bija salīdzinoši stabilas un saglabājās tuvu vēsturiskajam līmenim.

5. attēls. Rūpnieciskās elektroenerģijas cenas ES27, ASV, Apvienotajā Karalistē, Japānā, Kanādā un Dienvidkorejā (EUR2023/MWh)

Avots: Trinomics u. c. (2024), S&P Platts, Eurostat, Enerdata EnerMonthly.

2.2.Gāzes cenas

Gāzes vairumtirdzniecības cenas ES gāzes mezglos laikposmā no 2015. līdz 2020. gadam svārstījās no 5 līdz 30 EUR/MWh, pēc tam samazinoties 2020. gadā, kad salīdzinoši maigā ziema un Covid-19 pārvietošanās ierobežojumi 2020. gada maijā–jūlijā samazināja gāzes cenas zem 5 EUR/MWh. Pieaugošais pieprasījums atveseļošanas periodā pēc Covid-19 sāka paaugstināt gāzes cenas no 2021. gada vidus, un līdz 2021. gada decembrim saspringtie Eiropas gāzes tirgi vairumtirdzniecības cenas paaugstināja līdz 113 EUR/MWh. Krievijas iebrukums Ukrainā, Krievijas īstenotā gāzes eksporta izmantošana par ieroci un tai sekojošā nenoteiktība par gāzes piegādi noveda pie pastāvīgi augstām tūlītējām cenām, kas laikposmā no 2022. gada jūnija līdz decembrim saglabājās virs 100 EUR2023/MWh 12 , savukārt Krievijas cauruļvadu gāzes īpatsvars Eiropas importā samazinājās no 51 % 2021. gadā līdz 15 % 2023. gadā. Kopumā Krievijas gāzes importa daļa samazinājās no 45 % līdz 15 %, un Krievijas LNG daļa ES LNG importā samazinājās no 20 % līdz 15 % tajā pašā laikposmā no 2021. līdz 2023. gadam. Neraugoties uz mazāku pieprasījumu, cenas turpināja palielināties un 2022. gada 26. augustā sasniedza visu laiku augstāko tūlītējo cenu, proti, 320 EUR2023/MWh.

Sākot ar 2022. gada septembri, gāzes tūlītējās cenas pakāpeniski samazinājās no maksimuma 2022. gada augustā līdz 42 EUR2023/MWh 2023. gada aprīlī vairāku iemeslu dēļ – augsts krājumu līmenis, silta ziema un mazāka nenoteiktība par Krievijas cauruļvadu gāzes piegādi (pamatojoties uz RePowerWU centieniem ierobežot gāzes patēriņu ES, kā arī Krievijas lēmumu pārtraukt piegādi dažām ES dalībvalstīm) un pozitīvas LNG importa jaudas izmaiņas. 2024. gada sākumā varēja novērot jaunu “cenu līdzsvaru” aptuveni 30–40 EUR2023/MWh apmērā ( 6 . attēls), kas atspoguļo Krievijas cauruļvadu gāzes piegādes pakāpenisku izbeigšanu, iekšzemes ražošanas samazināšanos ES un pāreju no piegādes pa cauruļvadiem uz LNG (sašķidrinātas dabasgāzes) importu.

Reģionālās vairumtirdzniecības cenu atšķirības (piemēram, starp TTF, NBP un TH mezgliem) lielā mērā ir skaidrojamas ar tirgus īpašību atšķirībām cauruļvadu, LNG eksporta un starpsavienojumu jaudas ziņā ar kaimiņreģioniem. Kopumā tirgi ar vairākiem importa avotiem (piemēram, vairāki gāzes cauruļvadi un piekļuve LNG termināļiem) uzrāda zemāku cenu līmeni nekā tirgi ar tikai vienu piegādes avotu.

Dabasgāzes vairumtirdzniecības cenas ietekmē vairāki faktori, piemēram, temperatūra (apkures pieprasījums), rūpniecisko darbību līmenis, atjaunīgo energoresursu elektroenerģijas ražošanas pieejamība (galvenokārt ar gāzi darbināmas elektroenerģijas ražošanas pieprasījums), gāzes krātuvju piepildījuma līmenis un iesūknēšanas ātrums krātuvju piepildīšanai, cauruļvadu gāzes un LNG imports. Viens no svarīgākajiem nesenākajiem gāzes cenu noteicošajiem faktoriem bija gāzes importa pāreja no cauruļvadu gāzes uz LNG importu, kas vēl vairāk pakļāva Eiropas gāzes tirgus globālo LNG tirgu ietekmei un tādējādi radīja lielāku cenu svārstīgumu.

6. attēls. Atlasītas nākamās dienas gāzes vairumtirdzniecības cenas Eiropas gāzes mezglos

Avots: Trinomics u. c. (2024), pamatojoties uz P Platts, Enerdata EnerMonthly datiem.

Pirms 2021. gada LNG bija tikai līdzsvarojoša loma ES gāzes piegādē, ko daļēji var saistīt ar Krievijas cauruļvadu gāzes izmaksu lielāku konkurētspēju, salīdzinot ar LNG 13 , un plaši pieejamo Eiropas piegādi no Nīderlandes (līdz 2023. gadam). Lai aizstātu Krievijas cauruļvadu gāzi, Eiropa vairāk importēja LNG, it sevišķi no ASV ( 7 . attēls), kuru importa daļa palielinājās no 27 % 2021. gadā līdz 43 % 2023. gadā, un no citiem globāliem avotiem, piemēram, Kataras, kas palielināja LNG eksportu uz ES par 22 % 2022. gadā un par 12 % 2023. gadā. Tajā pašā laikposmā no 2021. līdz 2023. gadam Krievijas LNG eksporta daļa samazinājās no 20 % līdz 15 %, lai gan kopējais ES LNG imports gandrīz divkāršojās, savukārt Krievijas LNG apjomi palielinājās par 32 %. To papildina palielināts cauruļvadu gāzes imports no Norvēģijas, Alžīrijas un Azerbaidžānas. Tā kā cauruļvadu gāzes imports no Krievijas krasi samazinājās, LNG daļa kopējā importā laikposmā no 2021. līdz 2023. gadam divkāršojās (no 15–20 % līdz 35–40 %).

7. attēls. LNG imports un tā īpatsvars ES27 kopējā gāzes importā un patēriņā

Avots: Trinomics u. c. (2024), pamatojoties uz ENTSO-G, Eurostat datiem.

Šīs izmaiņas Eiropas gāzes apgādē savukārt ietekmēja arī globālos LNG tirgus, jo Eiropa 2022.–2023. gadā kļuva par lielāko LNG importētāju, apsteidzot Japānu, Ķīnu un Dienvidkoreju. ES radītais papildu pieprasījums ir paaugstinājis LNG cenas pasaulē un novirzījis uz Eiropu ievērojamu daudzumu LNG sūtījumu, kas iepriekš deva priekšroku Āzijas tirgiem.

Dabasgāzes vairumtirdzniecības starptautisko cenu salīdzinājums skaidri parāda šo ietekmi: izņemot ASV, gan ES, gan lielākajās LNG importētājās valstīs (Japānā, Dienvidkorejā, Ķīnā un Indijā) cenu kāpums bija straujš ( 8 . attēls), savukārt cenas ASV tajā pašā periodā krasi nemainījās.

8. attēls. Nākamās dienas gāzes vairumtirdzniecības cenas ES (NL TTF) un tās lielākajās tirdzniecības partnervalstīs 14

Avots: Trinomics u. c., pamatojoties uz S&P Platts datiem.

Galvenais faktors, kas nosaka gāzes mazumtirdzniecības cenas ( 9 . attēls), ir gāzes vairumtirdzniecības cenas, taču izmaiņas 2021. un 2022. gadā dažādās dalībvalstīs atspoguļojās atšķirīgi (ņemot vērā pārneses apjomu un ātrumu). To galvenokārt ietekmēja atšķirīgie valstu krīzes mazināšanas pasākumu veidi un vērienīgums, kā arī dalībvalstu atšķirīgās līgumu ilguma struktūras un mazumtirgotāju atšķirīgas gāzes iepirkuma stratēģijas (ilgtermiņa līgumi, cenu riska ierobežošana).

9. attēls. Vidējās gāzes cenas mājsaimniecībām ES dalībvalstīs 15 2023. gadā D2 patēriņa grupā

Avots: Trinomics u. c. (2024), pamatojoties uz VaasaETT, Eurostat datiem.

Līdztekus lielajam gāzes vairumtirdzniecības cenu pieaugumam 2021. un 2022. gadā vidējās mājsaimniecību cenas sāka pieaugt no to 2021. gada līmeņa, proti, 70–80 EUR2023/MWh, līdz 2022. gada augustam sasniedzot 125 EUR2023/MWh 16 . Visaugstākās cenas mājsaimniecībām tika novērotas laikposmā no 2022. gada 3. ceturkšņa līdz 2023. gada 2. ceturksnim, proti, 112 EUR2023/MWh, pēc tam tās samazinājās un stabilizējās visās dalībvalstīs, gandrīz divreiz pārsniedzot pirmskrīzes līmeni (100 EUR2023/MWh pretstatā ~60 EUR2023/MWh).

Ņemot vērā atšķirības mazumtirdzniecības tirgus raksturlielumos, valstu krīzes pasākumus un to ietekmi uz cenu pārneses apmēru, starp dalībvalstīm pastāv ievērojamas atšķirības gāzes cenās mājsaimniecībām: 2023. gadā visaugstākās cenas tika novērotas Zviedrijā un Nīderlandē (~210 EUR2023/MWh), bet zemākās – Slovākijā, Rumānijā, Horvātijā un Ungārijā (visas zemākas par 60 EUR2023/MWh).

Būtiski mainījās arī enerģijas izmaksu, tīklu maksu, kā arī nodokļu un nodevu relatīvais īpatsvars mājsaimniecību maksātajās gāzes cenās. Enerģijas izmaksu komponents (vairumtirdzniecības cena plus uzcenojums) 2020. gadā veidoja 43 % no mazumtirdzniecības cenas, bet 2023. gadā sasniedza 64 %. Tajā pašā periodā tīkla maksas komponenta daļa samazinājās no 24 % līdz 17 %, savukārt nodokļu un nodevu daļa samazinājās no 33 % līdz 19 %, galvenokārt valdības iejaukšanās dēļ (zemākas nodokļu likmes vai atmaksājumi) mazumtirdzniecības cenās.

Gāzes mazumtirdzniecības cenas rūpniecībā ES enerģētiskās krīzes laikā ievērojami paaugstinājās: cenas vidējiem rūpnieciskajiem gāzes patērētājiem (I3 patēriņa grupa) 17 gandrīz divkāršojās no 40 EUR2023/MWh 2021. gadā līdz 76 EUR2023/MWh 2023. gadā. Lielākajiem rūpnieciskajiem gāzes patērētājiem (I5 18 patēriņa grupa) cenas pieauga no 39 EUR2023/MWh 2021. gadā līdz 87 EUR2023/MWh 2022. gadā, un tad 2023. gadā samazinājās līdz 59 EUR2023/MWh. Ievērojams gāzes cenu pieaugums izraisīja lielu enerģijas izmaksu pieaugumu, it sevišķi energoietilpīgiem uzņēmumiem. Augstākas gāzes cenas samazināja Eiropas rūpniecības konkurētspēju, it sevišķi energoietilpīgās nozarēs, salīdzinājumā ar tādiem konkurentiem kā ASV un Ķīna, kur cenas joprojām ir ievērojami zemākas ( 10 . attēls).

10. attēls. Rūpniecisko galalietotāju (I5 diapazons) dabasgāzes cenas ES un tās lielākajās tirdzniecības partnervalstīs

   Avots: Trinomics u. c. (2024), pamatojoties uz Eurostat, Enerdata EnerMonthly datiem.

2.3.Nafta un akmeņogles

Pēdējos gados ir arī novēroti jauni jēlnaftas cenu svārstīguma gadījumi, kad 2020. gada aprīlī tās nokritās līdz mazāk nekā 20 USD par barelu (dated Brent) ievērojami samazināta pieprasījuma un pārmērīga piedāvājuma dēļ pirmajos Covid-19 mājsēdes mēnešos. Jēlnaftas cenas sāka augt vienlaikus ar ekonomikas atveseļošanos un Covid-19 ceļošanas ierobežojumu atvieglošanu un 2022. gada martā sasniedza maksimumu – 130 USD par barelu. Kopš tā laika cenas ir noslīdējušas līdz 70–80 USD par barelu ( 11 . attēls), neraugoties uz OPEC+ ražošanas samazinājumiem, kā arī ģeopolitisko spriedzi un konfliktiem Tuvajos Austrumos, un tas ir noticis galvenokārt tāpēc, ka ASV tika palielināta ražošana un Āzijā bija salīdzinoši zems patēriņš.

11. attēls. Dienas Eiropas Brent jēlnaftas tūlītējā cena FOB (USD un EUR par barelu, nominālās cenas)

Avots: ENER ĢD ENERScope, balstoties uz enerģijas tirgus novērošanas centra datubāzi.

Brent cenas 2023. gadā bija vidēji 82 USD par barelu, un IEA šo gadu raksturoja kā “stabilu gadu pēc trim nestabiliem gadiem”. Naftas piedāvājums joprojām bija augsts, un paredzams, ka tas saglabāsies augsts, ņemot vērā plānoto jaudas palielinājumu valstīs, kas nav OPEC valstis. Runājot par pieprasījumu, turpmāki globālie emisiju samazinājumi, lielāka uzmanība enerģētiskajai drošībai un ierobežots rūpniecības pieprasījums apvienojumā ar pāreju uz atjaunīgo enerģiju dažādās ekonomikas nozarēs radīja lejupvērstu spiedienu uz naftas cenām, kas 2024. gadā joprojām bija jūtams.

Naftas degvielas produktu mazumtirdzniecības cenas ( 12 . attēls) sekoja jēlnaftas cenu tendencei un pēc 2022. gada rudens būtiski samazinājās. Dīzeļdegvielai un mazutam cenu kāpums bija straujāks, galvenokārt globāli ierobežoto naftas pārstrādes jaudu dēļ.

12. attēls. Naftas produktu gada vidējā mazumtirdzniecības cena ES27, EUR2023 par litru, bez nodokļiem un nodevām

Avots: ENER ĢD ENERScope, balstoties uz enerģijas tirgus novērošanas centra datubāzi.

3.Enerģijas izmaksu tendences

3.1.ES enerģijas importa izdevumi

ES ir enerģijas neto importētāja, un 2022. gadā imports sedza 63 % no tās enerģijas patēriņa. ES enerģijas importa tēriņi ir atkarīgi no degvielu daudzuma, šo degvielu cenām (ko nosaka pasaules tirgi) un EUR/USD valūtas kursa. Enerģijas importa izdevumi 2022. gadā tika lēsti 600 miljardu EUR apmērā (3,8 % no ES27 IKP). Pieaugumu veicināja gan naftas, gan gāzes cenas ( 13 . attēls).

Pēc cenu krituma enerģijas importa izdevumi 2023. gadā samazinājās līdz aptuveni 427 miljardiem EUR (2,5 % no ES IKP), kas galvenokārt skaidrojams ar zemākām dabasgāzes un LNG cenām. Tomēr enerģijas importa izdevumi joprojām ir ievērojami lielāki nekā iepriekš, un straujais pieaugums 2021.–2022. gadā parāda, cik lielā mērā fosilo degvielu cenas negatīvi ietekmē ES ekonomiku.

13. attēls. Aplēstie ES enerģijas importa izdevumi 2014.–2024. gadam (mljrd. EUR, % no ES IKP)

Avots: Eurostat Comext.

Citiem vārdiem sakot, ja pārkārtošanās uz mazoglekļa enerģiju būtu tikusi paātrināta pirms krīzes, ES energoresursu struktūrā būtu bijis mazāk fosilo degvielu (2022. gadā joprojām 69 %) un svārstīgo enerģijas cenu ietekme uz Eiropas enerģijas cenām būtu bijusi mazāka.

3.2.Mājsaimniecību izdevumi par enerģiju

Eiropas mājsaimniecību enerģijas izdevumi (ko nosaka mazumtirdzniecības cenas un mājsaimniecību patēriņš) laikposmā no 2012. gada līdz 2021. gada vidum samazinājās visos ienākumu līmeņos, bet pēc tam enerģētiskā krīze mainīja šo tendenci. Eiropas mājsaimniecības ar zemiem ienākumiem 19 2020. gadā par enerģiju vidēji iztērēja 7,3 % no sava kopējā budžeta, un līdz 2022. gadam 20 šī daļa palielinājās līdz 7,5 % (1250 EUR) ar ievērojamām atšķirībām starp dalībvalstīm. Mājsaimniecībām ar vidēji zemiem un vidējiem ienākumiem parasti ir lielāki absolūtie izdevumi par enerģiju, bet šie izdevumi veido mazāku daļu no to budžeta. 2022. gadā šīs mājsaimniecības par enerģiju iztērēja attiecīgi 6,9 % un 6,4 % no sava kopējā budžeta (samazinājums no 7,6 % un 6,9 % 2010. gadā).

Enerģijas cenu kāpums, it sevišķi 2021. gada otrajā pusē un 2022. gadā, bija iemesls augstākiem nekā parasti Eiropas mājsaimniecību izdevumiem par enerģiju un tam, ka palielinājās to mājsaimniecību skaits, kurām bija grūti apmierināt savas enerģētiskās vajadzības. Enerģijas izmaksu pieaugums 2022. gadā nesamērīgi skāra visneaizsargātākās mājsaimniecības. Tiek lēsts, ka visās dalībvalstīs 10 % mājsaimniecību nespēja uzturēt mājokli pietiekami siltu, un tām bija kavēti komunālo pakalpojumu rēķini 21 .

Šo pieaugumu galvenokārt noteica dabasgāzes, šķidro degvielu un elektroenerģijas cenas, un to nevarēja atsvērt ar mājsaimniecību enerģijas patēriņa samazināšanas centieniem. Valstu pasākumi mājsaimniecību enerģijas izdevumu atbalstam palīdzēja mazināt enerģētiskās krīzes ietekmi, taču ļoti bieži šie pasākumi (piem., PVN likmju samazināšana) nebija konkrēti vērsti uz visneaizsargātākajām mājsaimniecībām.

Mājsaimniecību situācija ES dalībvalstīs būtiski atšķīrās gan absolūto izdevumu ziņā, gan pēc īpatsvara no kopējiem izdevumiem.

·Relatīvā izteiksmē Slovākijā nabadzīgākās mājsaimniecības par enerģiju iztērēja vairāk nekā 20 % no sava budžeta, Rumānijā – vairāk nekā 15 %, bet Zviedrijā, Maltā, Somijā un Luksemburgā – mazāk nekā 5 %.

·Absolūtā izteiksmē Latvijā un Rumānijā nabadzīgākās mājsaimniecības par enerģiju iztērēja mazāk nekā 500 EUR, savukārt Luksemburgā – vairāk nekā 1500 EUR, bet Dānijā – vairāk nekā 3000 EUR.

14. attēls. Enerģijas īpatsvars kopējos patēriņa izdevumos pa ES27 dalībvalstu ienākumu grupām

Avots: Trinomics u. c. (2024), pamatojoties uz ad hoc datu apkopojumu par mājsaimniecību patēriņa izdevumiem.

Attiecībā uz patērētāju izvēles iespējām jānorāda, ka elektroenerģija 2023. gadā joprojām bija dārgākais energonesējs (289 EUR/MWh) ( 1 . tabula). Salīdzinājumam – gan dabasgāze (116 EUR/MWh), gan mazuts (116 EUR/MWh) bija lētākas telpu apsildes alternatīvas. Neraugoties uz enerģijas ielaides izmaksu atšķirībām, siltumsūkņi var konkurēt ar naftas un gāzes katliem attiecībā uz ES vidējām darbības izmaksām, jo tie ir daudz efektīvāki siltuma ražošanā. Līdzīgā veidā elektrotransportlīdzekļi enerģijas ielaidi izmanto daudz efektīvāk, un it sevišķi ar dinamiskām elektroenerģijas cenām darbības izmaksas jau tagad ir daudz zemākas. Siltumsūkņu un elektrotransportlīdzekļu sākotnējās investīciju izmaksas joprojām varētu radīt risku plašai ieviešanai. Pārskatītajā Enerģijas nodokļu direktīvā ir ierosinātas ievērojami zemākas minimālās nodokļu likmes elektroenerģijai 22 , tādējādi dodot dalībvalstīm iespēju samazināt elektroenerģijas nodokļus (un cenas) un atbalstīt elektrifikāciju siltumapgādē un transportā. Dalībvalstīm būs arī iespēja atbrīvot mājsaimniecības no elektroenerģijas nodokļiem, tādējādi sniedzot turpmāku atbalstu elektrifikācijai.

1. tabula. Dažādo ES mājsaimniecībām paredzēto enerģijas variantu salīdzinājums pēc MWh

Avots: Eurostat; attiecībā uz elektroenerģiju NRG_PC_204 un NRG_PC_204_C, dati par pirmo pusgadu; attiecībā uz gāzi NRG_PC_202 un NRG_PC_202_C, dati par pirmo pusgadu; ENER ĢD “Weekly Oil Bulletin” (attiecībā uz naftas produktiem), dati par 2023. gadu. Benzīna pārrēķināšana uz MWh veikta, izmantojot koeficientu 1000 l = 8,9 MWh. Dīzeļdegvielas un mazuta pārrēķināšana uz MWh veikta, izmantojot koeficientu 1000 l = 10 MWh.

3.3.Enerģijas izmaksas rūpniecībā

Enerģijai ir izšķiroša nozīme saimnieciskajā darbībā, un enerģijas izmaksām ir būtiska nozīme Eiropas rūpniecības konkurētspējas noteikšanā. Kaut arī 2023. gadā elektroenerģijas un dabasgāzes cenas samazinājās salīdzinājumā ar 2022. gada līmeni, enerģijas izmaksas ES rūpniecības nozarēm joprojām bija ievērojami augstākas nekā pirms Covid-19 un pirms krīzes. Lielākais enerģijas izmaksu īpatsvars (elektroenerģijas un dabasgāzes izmaksas kopā) tika reģistrēts tādās energoietilpīgās nozarēs kā primārais alumīnijs (38 %) un ferosakausējumi un silīcijs (29 %). Tām seko lokšņu stikla (25 %) un kalnrūpniecības (20 %) nozares, kurās ir salīdzinoši augsts gan gāzes, gan elektroenerģijas izmaksu īpatsvars.

Vidēji Eiropas uzņēmumu enerģijas izmaksas svārstās no 1–3 % no kopējām ražošanas izmaksām. Energoietilpīgās nozarēs (piemēram, celulozes un papīra, ķīmisko pamatvielu, mākslīgās šķiedras, stikla, māla būvmateriālu, cementa, kaļķa un ģipša un dzelzs un tērauda nozarē) enerģijas izmaksas sasniedz 5–10 % no to kopējām ražošanas izmaksām, kas padara tās īpaši neaizsargātas pret cenu pieaugumu un importa konkurenci ( 15 . attēls).

15. attēls. Aplēstās enerģijas izmaksas (izteiktas kā ražošanas izmaksu īpatsvars) apstrādes rūpniecībā 2021.–2023. gadā, ES vidējie rādītāji

Avots: Trinomics u. c. (2024), pamatojoties uz rūpniecisko iekārtu operatoru datiem.

Tiek ziņots, ka lielākajā daļā nozaru enerģijas izmaksu īpatsvars 2022. un 2023. gadā salīdzinājumā ar 2021. gadu ir palielinājies, kas ir īpaši pamanāms energoietilpīgās nozarēs (piemēram, celulozes un papīra, mākslīgās šķiedras, stikla, māla būvmateriālu, cementa, kaļķa un ģipša, dzelzs un tērauda un krāsaino metālu nozarē).

Starptautiskajā perspektīvā dažu to G20 valstu ražošanas nozarēs, kas nav ES dalībvalstis, bieži vien ir zemākas enerģijas izmaksas, pateicoties: i) tam, ka tās var piekļūt bagātīgiem iekšzemes enerģijas avotiem; ii) atšķirībām valstu politikā, it sevišķi attiecībā uz enerģijas subsīdijām un valdības atbalsta pasākumiem. ES rūpniecības energointensitāte parasti ir salīdzināma vai zemāka nekā ES galvenajās tirdzniecības partnervalstīs (izņemot celulozes un papīra un pārstrādes rūpnīcas); taču daļēji augstāku enerģijas cenu dēļ ES ražošanas nozaru rentabilitāte parasti ir zemāka.

3.4.Enerģijas nodokļi

Enerģijas nodokļi gan par enerģijas ražošanu, gan patēriņu nodrošina ievērojamus ieņēmumus ES dalībvalstu budžetos. Enerģijas nodokļa ieņēmumi 2010.–2019. gadā bija stabili (vidēji 1,88 % no IKP) ( 16 . attēls), bet Covid-19 laikā (2020. gads) zemākas enerģijas cenas un mazāks patēriņš izraisīja to kritumu līdz 1,74 % no IKP. Enerģijas nodokļu ieņēmumi 2021. gadā sāka palielināties, bet līdz 2022. gadam galvenokārt enerģijas cenu pieauguma novēršanas pasākumu dēļ ES iekasētie enerģijas nodokļi samazinājās līdz 248 miljardiem EUR (1,6 % no IKP).

16. attēls. Enerģijas nodokļa ieņēmumi ES27 valstīs (mljrd. EUR, % no IKP)

Avots: Trinomics u. c. (2024), pamatojoties uz Eurostat (env_ac_tax datiem).

Enerģijas nodokļu nozīme valsts ieņēmumos dažādās dalībvalstīs ievērojami atšķiras. Enerģijas nodokļi 2022. gadā Bulgārijā veidoja 14 % no kopējiem nodokļu ieņēmumiem, savukārt Austrijā un Īrijā šis īpatsvars bija tikai 2,5 % ( 18 . attēls). Salīdzinot ar valstu IKP, vislielākie enerģijas nodokļa ieņēmumi bija Grieķijā (4,8 %), bet mazākie – Īrijā (0,5 %). Parasti dalībvalstīm ar zemāku IKP uz vienu iedzīvotāju ir lielāks enerģijas nodokļu īpatsvars attiecībā gan pret kopējiem nodokļu ieņēmumiem, gan IKP.

18. attēls. Enerģijas nodokļu ieņēmumi procentos no nodokļu ieņēmumiem un no IKP 23 (2021. gads)

Avots: Trinomics u. c. (2024), pamatojoties uz Eurostat (env_ac_tax) datiem.

4.Secinājums

ES reaģēja ar vienotību, solidaritāti un apņēmību, lai pārvarētu potenciāli postošo enerģētisko krīzi 2021.–2022. gadā. Dalībvalstis vienojās par pasākumiem, ar ko novērst pārmērīgas gāzes cenas, paātrināt cenas ziņā pieejamas un tīras enerģijas ieviešanu un plānot solidaritātes pasākumus gāzapgādes ārkārtas situāciju gadījumā, un tiem visiem bija nozīme Eiropas tirgu stabilizēšanā. Tajā pašā laikā dalībvalstis pieņēma vairākus pasākumus, lai aizsargātu savas mājsaimniecības un rūpniecības nozares no augsto un svārstīgo enerģijas cenu sekām.

Ir pierādījies, ka enerģētikas rīcībpolitikai ir izšķiroša nozīme energosistēmu pārejas virzīšanā uz bezoglekļa ekonomiku, vienlaikus saglabājot enerģētisko drošību un pieejamību cenas ziņā. Tas ir arī stūrakmens ES centienos dekarbonizēt savu ekonomiku, vienlaikus nodrošinot Eiropas rūpniecības konkurētspēju un taisnīgu pārkārtošanos ikvienam. Pēdējo gadu laikā ES ir izpildījusi savas saistības, veicot stingrus pasākumus, lai garantētu savu drošību un progresu pārejā uz tīru enerģiju. Tā ir rīkojusies vienoti, lai virzītos uz REPowerEU plāna mērķu sasniegšanu nolūkā izveidot drošāku un dekarbonizētu energosistēmu visiem eiropiešiem strauji mainīgajā ģeopolitiskajā kontekstā.

Lai gan kopš 2022. gada beigām elektroenerģijas un gāzes vairumtirdzniecības cenas ir ievērojami samazinājušās, tās joprojām ir augstākas nekā pirms krīzes. To ietekme uz enerģijas izdevumiem, it sevišķi neaizsargātākajām mājsaimniecībām un uzņēmumiem 24 , joprojām ir ievērojama. Enerģijas izmaksu pieaugums palielināja enerģijas izdevumus, it sevišķi mājsaimniecībām ar zemiem ienākumiem. Tāpat apstājās iepriekš novērotais enerģijas izmaksu īpatsvara samazinājums energoietilpīgās nozarēs. Šī apgrieztā situācija radīja ievērojamas problēmas lielākajā daļā energoietilpīgo rūpniecības nozaru, tomēr to daļēji mazināja nozaru centieni uzlabot energoefektivitāti un valsts atbalsts. Ietekme uz visu ES ekonomiku arī ir bijusi būtiska, jo ievērojami palielinājās ES fosilo degvielu importa izdevumi, galvenokārt gāzes un naftas cenu straujā pieauguma dēļ.

Krīze, kas norisinājās 2021. un 2022. gadā, jau ir izraisījusi ilglaicīgas izmaiņas ES energosistēmā, sākot ar LNG, kuras īpatsvars gāzes importā tagad ir daudz lielāks (~40 %), aizvietojot Krievijas cauruļvadu gāzi. Paātrinātā enerģētikas pārkārtošana jau šajā desmitgadē pakāpeniski ieviesīs turpmākas izmaiņas enerģijas piedāvājumā un pieprasījumā un palīdzēs ES panākt lielāku neatkarību no fosilo degvielu importa un galu galā samazināt ES enerģijas izdevumus.

Enerģijas tirgus perspektīvas 2024.–2025. gadam ir uzlabojušās, taču joprojām pastāv spriedze. Uzlabojumu ievērojami veicināja dalībvalstu un Komisijas īstenotie pasākumi enerģētiskās krīzes 25 apkarošanas nolūkā. Tomēr augsto enerģijas cenu ietekme uz ES rūpniecības konkurētspēju joprojām ir liela problēma. ES ir ātri jārīkojas, ņemot vērā Mario Draghi un Enrico Letta ierosinājumus par rūpniecības konkurētspējas uzlabošanu. Turklāt ES ir jāturpina īstenot aktīvu tirdzniecības rīcībpolitiku, kas veicina lielāku piegādes diversifikāciju un ekonomisko noturību.

Jo īpaši ES ir jāpaātrina tīru tehnoloģiju un energoefektivitātes pasākumu plaša ieviešana, lai izvairītos no fosilo degvielu izraisītām krīzēm nākotnē. Tādām tehnoloģijām kā siltumsūkņi un elektrotransportlīdzekļi kopā ar pieprasījumreakciju, enerģijas uzkrāšanu, kā arī pietiekamiem tīkla starpsavienojumiem un to efektīvu izmantošanu būs svarīga nozīme mājsaimniecību un rūpniecības nozaru aizsardzībā pret turpmākiem enerģētikas satricinājumiem. Lai saglabātu konkurētspēju, Eiropas uzņēmumiem, it sevišķi energoietilpīgām nozarēm, ir jāturpina uzlabot savu energoefektivitāti, jāpalielina elastība attiecībā uz pieprasījumreakciju un jāievieš dekarbonizētas energotehnoloģijas, savukārt ES strādā pie pasākumiem, kas ļautu tiem gūt labumu no pārkārtošanās, turpinot investēt pētniecībā un inovācijā, ieviešot jaunu elektroenerģijas tirgu modeli un nodrošinot vienlīdzīgus konkurences apstākļus starptautiskā mērogā. ES arī turpmāk būtu jāapņemas risināt enerģētiskās nabadzības problēmu, aizsargāt neaizsargātus patērētājus un dot patērētājiem iespēju aktīvi piedalīties zaļās pārkārtošanās procesā, īstenojot politiku, kas veicina energoefektivitāti, atjaunīgos energoresursus un cenas ziņā pieejamas un tīras enerģijas iespējas.

(1)  Atkarībā no pieejamības 2024. gada septembrī tika atjaunināti atsevišķi etalonrādītāji, lai atspoguļotu jaunākos pieejamos datus.

(2) COM(2016)769 final, COM(2019)1 final, COM(2020)951 final un COM(2024)136.

(3) Pētījumu publicēs Publikāciju birojs.

(4)  Nominālā izteiksmē enerģijas cenu līmeņi ir augstāki nekā pirms krīzes, bet reālā izteiksmē (deflēti ar cenu indeksiem) tie samazinās un ir ļoti tuvu reālo cenu līmenim pirms krīzes.

(5)  Eiropā ar gāzi darbināmas elektrostacijas bieži vien ir marginālā tehnoloģija, kas nosaka elektroenerģijas vairumtirdzniecības cenas.

(6)  Dati par Ķīnu pēc 2020. gada nav pieejami.

(7)  Cenas attiecas uz DD patēriņa grupu reālajos euro (EUR2023 nozīmē, ka cena koriģēta, ņemot vērā inflāciju ar 2023. gadu kā bāzes gadu).

(8)  Piemēram, Ungārijā, Maltā vai Bulgārijā.

(9)  Īrijas pasākums ir īpaši atzīmējams, jo patēriņa subsīdija mazināja mazumtirdzniecības cenu (izmantojot enerģijas un piegādes komponentu 339 EUR/MWh 2023. gadā) pakļautību augstajām vairumtirdzniecības tirgus cenām.

(10)  Šajā salīdzinošajā analīzē DD patēriņa grupu (Eurostat) izmanto kā galveno atskaites punktu; atsevišķās dalībvalstīs visreprezentatīvākā varētu būt kāda cita patēriņa grupa.

(11)  ID patēriņa grupa (Eurostat) ir reprezentatīva vidējiem rūpnieciskajiem elektroenerģijas patērētājiem; šajā grupā ietilpst vidēji 24 % no kopējā ar mājsaimniecībām nesaistītā elektroenerģijas patēriņa ES dalībvalstīs.

(12)  EUR2023 ir 2023. gada EUR (reālie euro).

(13)   Baker Institute for Public Policy. (2023). Why is Europe not replacing Russian pipeline gas with long-term LNG contracts? (Kāpēc Eiropa neaizstāj Krievijas cauruļvadu gāzi ar ilgtermiņa LNG līgumiem?)

(14)  Japānai/Korejai, Indijai un Ķīnai par aizstājējvērtību izmanto LNG CIF cenas. Visas cenas ir EUR2023.

(15)  Eurostat neziņo gāzes mazumtirdzniecības cenas Kiprā, Somijā un Maltā.

(16)  EUR2023 ir 2023. gada EUR (reālie euro).

(17)  I3 patēriņa grupa (Eurostat) attiecas uz MVU un vidējiem uzņēmumiem, kuru patēriņš ir no 10 000 līdz 99 999 GJ.

(18)  I5 patēriņa grupa (Eurostat) ir reprezentatīvs lieliem uzņēmumiem, kuru patēriņš ir no 1 000 000 līdz 3 999 999 GJ.

(19)  Šajā ziņojumā mājsaimniecības pirmajā ienākumu decilē ir definētas kā mājsaimniecības ar zemiem ienākumiem, mājsaimniecības ar vidēji zemiem ienākumiem ir trešajā ienākumu decilē, savukārt piektā ienākumu decile tiek izmantota, lai reprezentētu mājsaimniecības ar vidējiem ienākumiem. Attiecībā uz dalībvalstīm, par kurām ir pieejami tikai kvintiļu dati, attiecīgi tiek izmantota pirmā, otrā un trešā ienākumu kvintile.

(20)  Pamatojoties uz jaunākajiem datiem, kas pieejami mājsaimniecību budžeta apsekojumā.

(21) Avots: EPAH (2024), izņemot Rumāniju un Horvātiju (2022).

(22) 1 EUR/MWh ar saimniecisko darbību nesaistītām vajadzībām, ko saskaņā ar ierosināto direktīvas pārskatīšanu aizstāj ar vienu minimālo likmi 0,15 EUR/GJ vai 0,54 EUR/MWh gan izmantošanai saimnieciskās darbības vajadzībām, gan ar saimniecisko darbību nesaistītām vajadzībām.

(23)  Jaunākie pieejamie rādītāji attiecas uz 2020. gadu.

(24)

 Ietekme uz MVU ir detalizēti aprakstīta MVU sūtņa ziņojumā: SMEs and rising energy prices - First findings & recommendations (MVU un pieaugošās enerģijas cenas – pirmie konstatējumi un ieteikumi) .

(25)  Šie pasākumi ietver piegādes diversifikāciju, pieprasījuma samazināšanu, LNG importa jaudu paplašināšanu, gāzes krātuvju savlaicīgas piepildīšanas pienākumus, pieprasījuma agregēšanu un kopīgu iepirkumu, kā arī pasākumus augsto cenu un svārstīguma novēršanai (piemēram, tirgus korekcijas mehānisms, tekošās dienas svārstīguma pārvaldības mehānisms).