EIROPAS KOMISIJA
Briselē, 20.12.2023
COM(2023) 799 final
2023/0469(NLE)
Priekšlikums
PADOMES LĒMUMS
par nostāju, kas, gatavojoties Konvencijas par Eiropas dzīvās dabas un dabisko dzīvotņu aizsardzību Pastāvīgās komitejas sanāksmei, Eiropas Savienības vārdā jāieņem attiecībā uz priekšlikumu iesniegšanu par grozījumiem konvencijas II un III pielikumā
PASKAIDROJUMA RAKSTS
1.Priekšlikuma priekšmets
Šis Padomes lēmuma priekšlikums attiecas uz nodomu Savienības vārdā iesniegt priekšlikumu par grozījumiem Konvencijas par Eiropas dzīvās dabas un dabisko dzīvotņu aizsardzību (Bernes konvencijas) II un III pielikumā attiecībā uz vilku (Canis lupus), kā arī uz nostāju, kas Savienības vārdā attiecībā uz šo priekšlikumu jāieņem konvencijas Pastāvīgās komitejas sanāksmē.
2.Priekšlikuma konteksts
2.1.Konvencija par Eiropas dzīvās dabas un dabisko dzīvotņu aizsardzību
1979. gada Konvencijas par Eiropas dzīvās dabas un dabisko dzīvotņu aizsardzību (Bernes konvencijas) (“konvencija”) mērķis ir aizsargāt Eiropas savvaļas augus un dzīvniekus un to dabiskās dzīvotnes, jo īpaši ja to aizsardzībai ir vajadzīga vairāku valstu sadarbība. Tas ir starpvaldību līgums, kas noslēgts Eiropas Padomes aizgādībā. Konvencija stājās spēkā 1982. gada 1. jūnijā. Eiropas Savienība ir konvencijas līgumslēdzēja puse kopš 1982. gada 1. septembra 1 . No 2024. gada aprīļa konvencijai būs 50 2 līgumslēdzējas puses, kuru vidū ir visas ES dalībvalstis.
2.2.Pastāvīgā komiteja
Pastāvīgā komiteja ir konvencijas lēmējinstitūcija ar pilnvarām novērtēt sugu saglabāšanās stāvokli 3 un pēc tam pārskatīt sugu sarakstu konvencijas pielikumos. Komitejas funkcijas ir uzskaitītas konvencijas 13.–15. pantā, un tās aptver iespējamos konvencijas vai tās pielikumu teksta grozījumus.
Komitejas sanāksmes notiek ne retāk kā reizi divos gados vai tad, kad to pieprasa līgumslēdzēju pušu vairākums. Pēdējo 40 gadu laikā Pastāvīgās komitejas sanāksmes notiek katra kalendārā gada beigās. Nākamā Pastāvīgās komitejas kārtējā sanāksme (44. sanāksme) notiks 2024. gada 2.–6. decembrī.
Ja Padome pieņems ierosināto lēmumu, Savienība varētu pieprasīt un sasaukt Pastāvīgās komitejas ārkārtas sanāksmi atbilstoši konvencijas 13. panta 4. punktam un Pastāvīgās komitejas reglamenta 1.B punktam, jo Padomei ir vajadzīgais pušu vairākums. Sanāksme varētu notikt 2024. gada pirmā pusgada beigās, un tā būtu jāsasauc vismaz sešas nedēļas pirms izraudzītā sanāksmes atklāšanas datuma.
2.3.Paredzētie Pastāvīgās komitejas akti
Ierosinātā lēmuma mērķis ir Savienības vārdā ierosināt grozījumus konvencijas II un III pielikumā, proti, pazemināt vilka (Canis lupus) aizsardzības līmeni, pārvietojot šo sugu no II pielikuma (īpaši aizsargājamās dzīvnieku sugas) uz III pielikumu (aizsargājamās dzīvnieku sugas).
Tiek ierosināts, ka, gatavojoties Pastāvīgās komitejas 44. sanāksmei vai jebkurai agrākai ārkārtas sanāksmei, ko Savienība var pieprasīt, Savienība iesniedz grozījuma priekšlikumu. Atbilstoši konvencijas 17. pantam grozījumu priekšlikumu iesniegšanas termiņš ir vismaz divi mēneši pirms Pastāvīgās komitejas sanāksmes dienas.
Tajā pašā konvencijas 17. pantā noteikts, ka pielikumu grozījumu pieņemšanai nepieciešams divu trešdaļu līgumslēdzēju pušu vairākums. Ja vien viena trešdaļa līgumslēdzēju pušu nav paziņojušas par iebildumiem, grozījums attiecībā uz tām līgumslēdzējām pusēm, kuras nav paziņojušas par iebildumiem, stājas spēkā pēc trim mēnešiem no tā pieņemšanas dienas.
Savienības nostāja attiecībā uz grozījumu ierosināšanu konvencijas pielikumos (un grozījumu pieņemšanu Pastāvīgajā komitejā) tiek noteikta ar Padomes lēmumu, kura pamatā ir Komisijas priekšlikums, ievērojot LESD 218. panta 9. punktu, jo šādi grozījumi Savienībai radīs juridiskas sekas.
3.Nostāja, kas jāieņem Savienības vārdā
3.1.Vilka (Canis lupus) pašreizējais juridiskais statuss saskaņā ar Bernes konvenciju
Dzīvnieku sugas iekļaušana II vai III pielikumā pamatojas uz zinātniskajiem datiem, kas bija pieejami 1979. gadā konvencijas apspriešanas laikā, un uz Eiropas Padomes 4 Eiropas Dabas un dabas resursu aizsardzības komitejas izveidotajiem sarakstiem ar zīdītājiem, putniem, abiniekiem un rāpuļiem, kas Eiropā ir apdraudēti. Konvencijas 1. panta 2. punktā ir noteikts, ka “īpašs uzsvars likts uz apdraudētajām un izzūdošajām sugām” 5 .
Vilks (Canis lupus) konvencijas II pielikumā (īpaši aizsargājamas sugas) ir iekļauts kopš konvencijas stāšanās spēkā 1982. gadā. Divpadsmit atsevišķas puses (deviņas no tām ir ES dalībvalstis) ir izmantojušas 22. pantā paredzēto iespēju ieviest atrunas attiecībā uz vilka iekļaušanu sarakstā konvencijas parakstīšanas vai ratifikācijas brīdī (Bulgārija, Čehija, Latvija, Lietuva, Polija, Slovākija, Slovēnija, Somija, Spānija, Turcija, Ukraina un Ziemeļmaķedonija). Konkrētāk, ES dalībvalstis Somija, Latvija, Polija, Čehija, Slovākija, Slovēnija un Bulgārija iesniedza pilnīgas atrunas pret vilka aizsardzību, savukārt Lietuva un Spānija iesniedza atrunu pret vilka īpašo aizsardzību saskaņā ar II pielikumu, bet apņēmās nodrošināt III pielikumam atbilstošu aizsardzību, kas nodrošina vilku ilgtspējīgu pārvaldību.
Kopš 2006. gada Šveice trīs reizes (2006., 2018. un 2022. gadā) ierosinājusi pazemināt vilka aizsardzības līmeni, attiecīgi pārceļot visas vilka populācijas, uz kurām attiecas konvencijas II pielikums, uz konvencijas III pielikumu. Pastāvīgā komiteja šos priekšlikumus nepieņēma, jo trūka līgumslēdzēju pušu atbalsta.
Eiropas Parlaments 2022. gada 24. novembra rezolūcijā par lopkopības un lielo plēsēju aizsardzību Eiropā 6 atzinīgi novērtēja to, ka darba kārtības punkts “Grozījumu priekšlikums: Vilka (Canis lupus) pārcelšana no Konvencijas II uz III pielikumu” ir iekļauts Bernes konvencijas Pastāvīgās komitejas 42. sanāksmes darba kārtībā, un uzsvēra, ka vilka saglabāšanās stāvoklis visas Eiropas līmenī pamato tā aizsardzības statusa pazemināšanu un līdz ar to arī ierosinātā grozījuma pieņemšanu.
3.2.Apsvērumi par priekšlikumu vilku (Canis lupus) no konvencijas II pielikuma (īpaši aizsargājamās dzīvnieku sugas) pārvietot uz III pielikumu (aizsargājamās dzīvnieku sugas)
Bernes konvencijā nav skaidri noteikts, kuri kritēriji reglamentē iekļaušanu II vai III pielikumā. Konvencijas Pastāvīgās komitejas Ieteikumā Nr. 56 (1997) 7 ir sniegtas vadlīnijas attiecībā uz iekļaušanu konvencijas I un II pielikumā. Šajās vadlīnijās līgumslēdzējām pusēm II pielikuma grozījumu ierosināšanā ir ieteikts ņemt vērā šādus aspektus:
“1. Apdraudējums Tiks ņemta vērā apdraudējuma kategorija, sugas neaizsargātība pret izmaiņām tās dzīvotnē, tās īpašā saikne ar apdraudēto dzīvotni, populācijas līmeņa tendences un izmaiņas un tās neaizsargātība pret iespējamu ilgtnespējīgu izmantošanu. Tiks ņemts vērā, vai samazinās sugas izplatība centrālajā areālā vai arī tā ir apdraudēta tikai pie areāla robežām.
2. Ekoloģiskā nozīme. Tiks ņemta vērā sugu ekoloģiskā nozīme, piemēram, to atrašanās vieta vai loma barības ķēdē (piem., plēsīgie putni, kukaiņēdāju sugas, kā sikspārņi), to strukturālā loma ekosistēmās (piem., koraļļi, virsāji) vai fakts, ka apdraudētās sugas vai apdraudētās ekosistēmas var būt ļoti atkarīgas no konkrētām sugām (piem., jūras fanerogāmi, kā Posidonia oceanica) vai var kļūt apdraudētas izmantošanas rezultātā (kā gliemji Lithophaga lithophaga).”
Konvencijas 2. pantā ir atsauce uz mērķi sasniegt populāciju tādā līmenī, “kurš atbilst ekoloģiskajām, zinātniskajām un kultūras prasībām, tai pašā laikā ņemot vērā ekonomiskās un rekreācijas prasības[..]”.
Pašreizējās vilku saglabāšanās stāvokļa tendences Eiropā
Pēc ilgiem apzinātas vajāšanas gadiem, kuru rezultātā lielākajā daļā Eiropas vilki izzuda, ekoloģisko, sociālo un leģislatīvo pārmaiņu kopums (juridiskā aizsardzība, zemes pamešana, meža dabiskā atjaunošanās, savvaļas nagaiņu populāciju pieaugums, izmaiņas sabiedrības attieksmē pret šo sugu) ļāva vilkiem izdzīvot un 20. gs. beigās populācijām strauji atjaunoties, un īpaši tas vērojams pēdējo desmit līdz divdesmit gadu laikā. Salīdzinājums starp sugas izplatības kartēm par 2000. 8 , 2005. 9 un 2016. 10 gadu liecina par to, ka deviņām galvenokārt pārrobežu vilku apakšpopulācijām Eiropā ir ievērojami palielinājies izplatības areāls. Tagad šī suga ir sastopama visās Eiropas kontinentālās daļas valstīs, un dažās no tām populācijas lielums pārsniedz 1000 īpatņu.
2022. gada septembra atjauninājums par vilka saglabāšanās stāvokli, kas Bernes konvencijas vajadzībām veikts Eiropas Lielo plēsēju iniciatīvas (LCIE) ietvaros 11 , liecina, ka kopējais vilku skaits ES varētu būt aptuveni 19 000 (salīdzinājumā ar aptuveni 14 300 īpatņu 2016. gadā), un vilku skaits Eiropā (izņemot Baltkrieviju un Krievijas Federāciju) varētu pārsniegt 21 500 (salīdzinājumā ar aptuveni 17 000 vilku 2016. gadā) 12 . Kā teikts LCIE pētījumā, 19 no 34 valstīm ziņoja par vilku skaita pieaugumu un tikai 3 valstis ziņoja par skaita samazināšanos, visas no tām atrodas Dināru/Balkānu reģionā 13 . Eiropas Savienībā no 24 ES dalībvalstīm, kurās mīt vilki, 17 dalībvalstīs to populācijas palielinājušās, bet pārējās 7 dalībvalstīs bijušas stabilas vai svārstīgas. Tāpēc LCIE secina, ka nevienā ES dalībvalstī vilku skaits nesamazinās.
LCIE 2022. gada novērtējumā par Bernes konvenciju tika atjaunināti arī Starptautiskās dabas aizsardzības savienības (IUCN) Sarkanās grāmatas kritēriju 2018. gada novērtējumi 14 . LCIE ieskatā vilks pieder pie vismazāk apdraudētām sugām gan Eiropas, gan ES 27 līmenī, un līdzīgi secināts 2018. gadā veiktajā Sarkanās grāmatas novērtējumā. LCIE 2022. gada novērtējumā konstatēts, ka “skaitļi un izmaiņas pēdējās desmitgadēs ļauj secināt, ka vilku skaits Eiropā pēdējā desmitgadē ir palielinājies un kopumā tendence ir pozitīva, – stabila vai augoša. Saglabāšanās stāvoklis Eiropas mērogā nenoliedzami ir pozitīvs, un IUCN Sarkanās grāmatas sistēmā šo sugu var klasificēt par mazāk uzraugāmu, ja novērtējumu veic kontinentālā mērogā.”
Attiecībā uz deviņām vilku apakšpopulācijām Eiropā LCIE norādīja, ka tās palielinās visur kontinentā, izņemot Pireneju pussalas apakšpopulāciju, kas ir stabila, un Dināru/Balkānu apakšpopulāciju, kuras tendence nav zināma. LCIE 2022. gada novērtējumā secināts, ka trīs apakšpopulācijas ir kvalificējamas kā “mazāk uzraugāmas sugas”, piecas iederas kategorijā “gandrīz apdraudētas sugas”, un viena – Skandināvijas apakšpopulācija – klasificējama kā “dilstoša suga”. Salīdzinājumā ar 2018. gada Sarkanās grāmatas novērtējumu tas ir uzlabojums: tolaik trīs apakšpopulācijas – Skandināvijas, Centrāleiropas un Rietumeiropas Alpu – tika novērtētas kā “dilstošas sugas” populācijas ierobežotā lieluma dēļ.
ES līmenī vilku saglabāšanās stāvokļa jaunākais novērtējums 15 , kura pamatā ir ziņojumi, ko dalībvalstis 2019. gadā iesniedza saskaņā ar Dzīvotņu direktīvas 17. pantu, aptver laikposmu no 2013. līdz 2018. gadam. Tajā ziņots, ka vilks sastopams 21 ES valstī, un tobrīd aplēstais kopējais ES populācijas lielums bija aptuveni 11 000–17 000 (mediāna: 13 492 vilki). Ziņojums liecināja, ka vilka saglabāšanās stāvoklis ir labvēlīgs 18 no 39 bioģeogrāfisko reģionu nacionālajām daļām, kurās šī suga bija sastopama. Pat ja saglabāšanās stāvoklis vairākās bioģeogrāfisko reģionu nacionālajās daļās tajā laikā joprojām bija nelabvēlīgs, 2019. gada dalībvalstu ziņojumi, ko tās iesniedza saskaņā ar Dzīvotņu direktīvas 17. pantu, liecināja, ka populācijas lielumam, sugas dzīvotnei un sugas areālam visos bioģeogrāfiskajos reģionos pārsvarā ir stabila vai pozitīva tendence, tādējādi apstiprinot, ka suga turpina no jauna apdzīvot daļu no tās dabiskās izplatības areāla. Lai gan vilku populācijas lieluma pieaugums un dzīvotnes un areāla paplašināšanās ir pozitīva attīstība, tas automātiski nenozīmē labvēlīgu saglabāšanās stāvokļa novērtējumu attiecīgajā ģeogrāfiskajā līmenī (valsts vai ES bioģeogrāfiskais), jo jāņem vērā arī citi elementi, piemēram, pietiekams populācijas lielums un areāls (atsauces vērtības), normāla populācijas struktūra un labas nākotnes perspektīvas. ES bioģeogrāfisko reģionu līmenī novērtējums apliecināja, ka sešos ES bioģeogrāfiskajos reģionos sugas saglabāšanās stāvoklis bija nelabvēlīgs–nepietiekams, bet sugai labvēlīgs stāvoklis bija vienā, alpīnajā bioģeogrāfiskajā reģionā.
2023. gadā padziļinātā analīzē par vilka stāvokli ES 16 tika pārskatīti pieejamie zinātniskie dati par šo sugu, dati, ko paziņojušas ES dalībvalstu iestādes, kā arī relevantie dati, kas iegūti mērķtiecīgā datu vākšanā. Šīs analīzes rezultāti apstiprina populācijas lieluma augšupejošo tendenci, kā arī vilku areāla pastāvīgo palielināšanos. Tiek lēsts, ka 2023. gadā 17 vilku skaits ES kopumā bija aptuveni 20 300. Šī aplēse ir lielāka par LCIE 2022. gada septembrī veikto aplēsi – aptuveni 19 000 vilku – un lielāka nekā “aptuveni 11 000–17 000”, kā par 2013.–2018. gada periodu dalībvalstis ziņojušas saskaņā ar Dzīvotņu direktīvas 17. pantu. Tas ir arī lielāks nekā agrākajā 2012. gada aplēsē, kurā secināts, ka Eiropas Savienībā ir 11 193 vilki 18 . Padziļinātajā analīzē secināts, ka lielākajā daļā ES dalībvalstu vilku populācija aug. Dati no 10 ES dalībvalstīm, kurās ir pieejami monitoringa rezultāti par pēdējiem gadiem, parāda, ka visās dalībvalstīs, izņemot vienu, populācijas pieaugums pēdējo divu līdz trīs gadu laikā ir bijis ievērojams 19 . Turklāt 2023. gadā visās 24 ES dalībvalstīs, kurās ir vilku populācijas, izņemot Luksemburgu, ir konstatēts, ka vilku bari sekmīgi vairojas.
Pēdējās desmitgadēs novērotā vilku populāciju un vilku areāla veiksmīgā atjaunošanās visā Eiropas kontinentā liecina arī par šīs sugas spēcīgo pielāgošanās spēju. Vilku spēja no jauna apdzīvot reģionus, strauji vairojoties no sākotnēji neliela skaita, ir skaidri dokumentēta un arīdzan apliecina, ka suga ir noturīga 20 . LCIE atzīmēja, ka prognozes ir pozitīvas 21 un ka gandrīz visās deviņās apakšpopulācijās sagaidāms turpmāks pieaugums.
Apdraudējums un aizsardzības juridiskais statuss
Vilki ir pakļauti daudzveidīgiem un atšķirīgiem draudiem. Laikposmā no 2013. līdz 2018. gadam ES dalībvalstu visbiežāk ziņotā problēma 22 ir “nelikumīga šaušana/nonāvēšana”. Šī problēma un “dzīvnieku indēšana”, kas ziņošanas biežuma ziņā ierindojas ceturtajā vietā, abas saistītas ar vilku malumedniecības problēmu. Otrajā vietā ir “ceļu, taku, dzelzceļu un ar tiem saistītās infrastruktūras ietekme”, kas aptver gan satiksmes negadījumu izraisīto tiešo mirstību, gan populāciju fragmentāciju, ko šī ietekme var izraisīt. Bieži tiek ziņots arī par “mijiedarbību ar lauksaimnieciskām darbībām” un “medībām”. Starp jauniem draudiem minami robežžogi un vilku un suņu hibridizācija.
Uz dažām no šīm problēmām tieši attiecas konvencijas 6. pantā noteiktais aizliegums II pielikumā minēto īpaši aizsargājamo sugu īpatņus tīši nonāvēt un traucēt un tīši kaitēt šo sugu vairošanās un atpūtas vietām vai tās vai izpostīt.
Uz III pielikumā uzskaitītajām sugām šie aizliegumi neattiecas, bet uz tām attiecas sugu aizsardzība saskaņā ar konvencijas 7. pantu un 2. pantā noteiktais vispārīgais pienākums.
Konvencijas 7. panta 1. punktā ir noteikts, ka līgumslēdzējas puses “uzņemsies atbilstošus un nepieciešamus tiesiskus un administratīvus pasākumus III pielikumā iekļauto savvaļas faunas sugu īpašas aizsardzības nodrošināšanai”. Saskaņā ar konvencijas 7. panta 2. punktu “jebkura [šo sugu] izmantošana tiks regulēta, lai nepakļautu populācijas briesmām, ņemot vērā 2. panta prasības”. Konvencijas 7. panta 3. punktā precizēts, ka tāda aizsardzība ietver “a) slēgtās sezonas un (vai) citus izmantošanas regulēšanas līdzekļus, b) pagaidu vai vietējus izmantošanas aizliegumus atbilstoši vajadzībām, lai atjaunotu apmierinošu populāciju skaitlisko sastāvu, c) vajadzībām atbilstošu dzīvu un mirušu savvaļas dzīvnieku pārdošanas, turēšanas pārdošanai, transportēšanas pārdošanai vai piedāvāšanas pārdošanai regulēšanu”.
Saskaņā ar Konvencijas par Eiropas dzīvās dabas un dabisko dzīvotņu aizsardzību paskaidrojuma ziņojuma 23 7. pantu “līgumslēdzējām pusēm ir pienākums nodrošināt III pielikumā uzskaitītās faunas aizsardzību. Tomēr, ņemot vērā to, ka šīs sugas dažādās pakāpēs var likumīgi izmantot konkrētā valstī, konvencija neizslēdz iespēju katrai līgumslēdzējai pusei atļaut šādu izmantošanu ar nosacījumu, ka tas skar tikai tās sugas, kas nav apdraudētas tās teritorijā, un ka šāda izmantošana neapdraud attiecīgo dzīvnieku populāciju. To darot, līgumslēdzējai pusei ir jāuzrauga izmantošana un vajadzības gadījumā jāpiemēro stingrāki pasākumi. Šis pants šādā redakcijā izteikts, lai valstīm nodrošinātu elastību attiecībā uz sugām, kas laiku pa laikam var nebūt tieši apdraudētas. Īstenojot šo noteikumu, līgumslēdzējām pusēm saskaņā ar 2. pantu jāņem vērā pasugas un varietātes, kas ir apdraudētas lokāli, bet nav apdraudētas Eiropas līmenī.”
Tāpēc iepriekš minētās problēmas, kas saistītas ar medībām un malumedniecību, būtu jārisina arī ar pasākumiem, ko veic saskaņā ar konvencijas 7. pantu (ar medību regulēšanu un tiesisku vēršanos pret malumedniecību). Galvenā atšķirība starp abiem režīmiem saistībā ar šiem apdraudējumiem ir tāda, ka III pielikumā uzskaitīto sugu aizsardzības režīms saglabā lielāku elastību attiecībā uz piemērotajiem pasākumiem, ko līgumslēdzējas puses ievieš. Ir jāuzsver, ka šiem piemērotajiem pasākumiem joprojām būtu jānodrošina sugas aizsardzība un jāgādā par tās drošību, kā to prasa konvencijas 7. panta 1. un 2. punkts. Pēc Komisijas domām, kamēr attiecībā uz pušu veiktajiem piemērotajiem pasākumiem tiek ievērots konvencijas 7. pants, pēc vilku sugas pārvietošanas uz konvencijas III pielikumu tādi apdraudējumi vilkiem kā medības un malumedniecība joprojām tiktu pietiekami novērsti. Turklāt saskaņā ar konvencijas 8. pantu dažu konvencijas IV pielikumā norādīto gūstīšanas un nonāvēšanas metožu aizliegums ir piemērojams sugām, kas uzskaitītas gan konvencijas II, gan III pielikumā.
Citi apdraudējumi, piemēram, tiešā mirstība, ko izraisa satiksmes negadījumi, netiek risināti ne ar pasākumiem, kas vajadzīgi saskaņā ar īpašās aizsardzības režīmu, ko piemēro II pielikumā uzskaitītajām sugām, ne ar pasākumiem, kas vajadzīgi saskaņā ar aizsardzības režīmu, ko piemēro III pielikumā uzskaitītajām sugām.
Turklāt, kā paredzēts Bernes konvencijas Pastāvīgās komitejas 2012. gada 30. novembrī pieņemtajā Ieteikumā Nr. 163 (2012) par lielo plēsēju augošo populāciju pārvaldību Eiropā, Bernes konvencijas līgumslēdzējas puses tiek mudinātas pēc vajadzības sadarboties ar citām valstīm, kurām ir kopīgas populācijas, lai saglabātu to veselīgu un labvēlīgu saglabāšanās stāvokli. Šāda sadarbība, kas ietver līdzāspastāvēšanas un aizsardzības pasākumus, joprojām ir nepieciešama un būtiska, ja vilku suga ir minēta konvencijas III pielikumā.
3.3.Sociālekonomiskie apsvērumi
Vilka areāla nemitīgā paplašināšanās un fakts, ka vilki sāk apdzīvot jaunas teritorijas, ir novedusi pie aizvien asākiem konfliktiem ar cilvēka darbībām, sevišķi tas attiecas uz postījumiem, ko vilki nodara lauksaimniecības dzīvniekiem. Šie postījumi ir sasnieguši vērā ņemamus apmērus un ietekmē arvien vairāk reģionu gan ES dalībvalstīs, gan citās Bernes konvencijas līgumslēdzējās pusēs. Postījumi, ko vilki nodara lauksaimniecības dzīvniekiem, līdz ar sugas izplatības areāla un populācijas palielināšanos, ir galvenais cēlonis, kura dēļ rodas konflikti ar cilvēkiem. Finansiālās un sociālās izmaksas, kas saistītas ar vilku areāla paplašināšanos un jaunu teritoriju apgūšanu, ir pakāpeniski pieaugušas, un tās joprojām būs nepieciešamas, lai novērstu un kompensētu kaitējumu, ko lauksaimniecības dzīvniekiem rada vilku klātbūtne.
Dati, kas savākti par incidentu biežumu vilku stāvokļa padziļinātajā analīzē 2023. gadā, liecina, ka vilka radītie postījumi ES pieaug. Konkrētāk, saskaņā ar jaunākajiem pieejamajiem dalībvalstu datiem 24 tiek lēsts, ka vilki katru gadu nogalina vismaz 65 500 lauksaimniecības dzīvnieku, 73 % no tiem ir aitas un kazas, 19 % liellopi un 6 % zirgi un ēzeļi, ko audzē gaļas ieguvei. Tiek nogalināti arī daļēji domesticētie ziemeļbrieži Somijā (2022. gadā šis skaits bija 1261) un Zviedrijā (skaits nav zināms). Šie skaitļi ir augstāki par skaitļiem, kas norādīti LCIE 2022. gada pētījumā par 53 530 lauksaimniecības dzīvniekiem, kas gada griezumā nogalināti Eiropas Savienībā 25 ; tomēr būtiskās izmaiņas varētu daļēji būt atkarīgas no dažādajām izvēlēm, kas izdarītas attiecībā uz vilku radītā postījuma zaudējumu kompensāciju un līdz ar to arī reģistrāciju 2022. gadā.
Lai gan šie dati nav tieši salīdzināmi, šķiet, ka kopumā kaitējums lauksaimniecības dzīvniekiem līdz ar vilku populācijas pieaugumu ir palielinājies, un tas apstiprina, ka ir svarīgi ieguldīt iedarbīgos profilakses pasākumos. Lauksaimniecības dzīvniekiem nodarītā kaitējuma palielināšanās dažos ES reģionos ir arī mazinājusi toleranci pret vilkiem. Lai gan vilku ietekme uz lauksaimniecības dzīvniekiem ES mērogā ir neliela un kopējais kaitējums lauksaimniecības dzīvniekiem valsts mērogā šķiet pieņemams, vilku koncentrācija vietējā mērogā konkrētās teritorijās var izpausties kā liela problēma, kas rada emocionālas sekas lauksaimniecības dzīvnieku īpašniekiem un netiešus saimnieciskos zaudējumus, kurus ir grūti izteikt skaitļos. Dažos apgabalos lauksaimniecības dzīvniekiem nodarītais kaitējums var būt papildu izaicinājums ganību lopkopībai, kultūras mantojumam un lauku kopienu dzīvesveidam, un ir nepieciešams īpašs atbalsts iedarbīgiem profilakses pasākumiem 26 . Ekstensīva lopkopība ir būtiska, lai saglabātu un uzturētu lauksaimniecības ekosistēmas ar tām piemītošo lielo daudzveidību, piemēram, ilggadīgos zālājus. Turklāt ganību lopkopība ir tradicionāla nodarbošanās, kas ir daļa no mūsu sociālā mantojuma un kam ir būtiska nozīme kalnu un nomaļu lauku apvidu ekonomikā.
Šis priekšlikums Bernes konvencijas pusēm radīs papildu elastību attiecībā uz to, kā risināt ar vilkiem saistīto postījumu pieaugumu un iespējamos sociālekonomiskos konfliktus dažos apgabalos, vienlaikus saglabājot mērķi panākt labvēlīgu saglabāšanās stāvokli visām vilku populācijām ES.
3.4.Secinājumi
Šķiet pamatoti ierosināt Bernes konvencijas pielikumu grozījumus, proti, vilku (Canis lupus) pārvietot no konvencijas II pielikuma (īpaši aizsargājamās dzīvnieku sugas) uz III pielikumu (aizsargājamās dzīvnieku sugas). Šāds solis šķiet piemērots, jo īpaši ņemot vērā pašreizējās populācijas stāvokļa tendences un aizsardzības līmeni, ko nodrošina sugu aizsardzības režīms saskaņā ar III pielikumu, lasītu saistībā ar konvencijas 2., 7. un 8. pantu.
Šāds priekšlikums lielā mērā atbilst nostājai, ko Eiropas Parlaments paudis 2022. gada 24. novembra rezolūcijā 27 .
Tiklīdz būs stājies spēkā Bernes konvencijas pielikumu grozījums (vilku sugas pārvietošana no II pielikuma uz III pielikumu), Savienībai būtu atļauts grozīt attiecīgos Dzīvotņu direktīvas pielikumus, lai vilku sugas aizsardzības līmeņa pazemināšanu atspoguļotu ES iekšējā tiesību sistēmā.
4.Juridiskais pamats
4.1.Procesuālais juridiskais pamats
4.1.1.Principi
Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 218. panta 9. punktā ir paredzēti lēmumi, ar kuriem nosaka “nostāju, kas Savienības vārdā jāapstiprina kādā ar nolīgumu izveidotā struktūrā, ja šāda struktūra ir tiesīga pieņemt lēmumus ar juridiskām sekām, izņemot lēmumus, kas papildina vai groza attiecīgajā nolīgumā noteikto iestāžu sistēmu”.
Jēdziens “lēmumi ar juridiskām sekām” ietver aktus, kam ir juridiskas sekas saskaņā ar starptautisko tiesību normām, kuras reglamentē attiecīgo struktūru. Tas ietver arī instrumentus, kas nav saistoši saskaņā ar starptautiskajām tiesībām, bet kas “var būtiski ietekmēt Savienības likumdevēja pieņemtā tiesiskā regulējuma saturu” 28 .
4.1.2.Piemērošana konkrētajā gadījumā
Pastāvīgā komiteja ir ar konvenciju izveidota struktūra.
Akti, ko pastāvīgā komiteja tiek aicināta pieņemt, ir akti ar juridiskām sekām. Paredzētais akts saskaņā ar konvencijas 6. un 7. pantu būs saistošs atbilstīgi starptautiskajām tiesībām. Paredzētie akti nepapildina un negroza konvencijā noteikto iestāžu sistēmu.
Tāpēc ierosinātā lēmuma procesuālais juridiskais pamats ir LESD 218. panta 9. punkts.
4.2.Materiālais juridiskais pamats
4.2.1.Principi
Lēmumam, ko pieņem saskaņā ar LESD 218. panta 9. punktu, materiālais juridiskais pamats galvenokārt ir atkarīgs no tā, kāds mērķis un saturs ir paredzētajam aktam, attiecībā uz kuru Savienības vārdā tiek ieņemta nostāja. Ja paredzētajam aktam ir divi mērķi vai divi komponenti, no kuriem viens ir klasificējams kā galvenais, bet otrs ir pakārtots, lēmums saskaņā ar LESD 218. panta 9. punktu jābalsta uz viena materiālā juridiskā pamata, proti, tā, kas nepieciešams galvenajam vai dominējošajam mērķim vai komponentam.
4.2.2.Piemērošana konkrētajā gadījumā
Iecerētā akta galvenais mērķis un saturs attiecas uz vidi.
Tāpēc ierosinātā lēmuma materiālais juridiskais pamats ir LESD 192. panta 1. punkts.
4.3.Secinājumi
Ierosinātā lēmuma juridiskajam pamatam vajadzētu būt LESD 192. panta 1. punktam, lasītam saistībā ar LESD 218. panta 9. punktu.
5.Paredzētā akta publicēšana
Tā kā ar Pastāvīgās komitejas aktiem tiktu grozīts konvencijas II un III pielikums un Pastāvīgās komitejas reglaments, būtu lietderīgi aktus publicēt Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī, ja tie tiktu pieņemti.
2023/0469 (NLE)
Priekšlikums
PADOMES LĒMUMS
par nostāju, kas, gatavojoties Konvencijas par Eiropas dzīvās dabas un dabisko dzīvotņu aizsardzību Pastāvīgās komitejas sanāksmei, Eiropas Savienības vārdā jāieņem attiecībā uz priekšlikumu iesniegšanu par grozījumiem konvencijas II un III pielikumā
EIROPAS SAVIENĪBAS PADOME,
ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību un jo īpaši tā 192. panta 1. punktu, ko lasa saistībā ar tā 218. panta 9. punktu,
ņemot vērā Eiropas Komisijas priekšlikumu,
tā kā:
(1)Konvenciju par Eiropas dzīvās dabas un dabisko dzīvotņu aizsardzību (Bernes konvencija) (“konvencija”) Savienība noslēdza ar Padomes Lēmumu 82/72/EEK 29 , un tā stājās spēkā 1982. gada 1. septembrī.
(2)Uz konvencijas 17. panta pamata Pastāvīgā komiteja var pieņemt lēmumu grozīt konvencijas pielikumus.
(3)Konvencijas 17. panta noteikts, ka grozījumu priekšlikumu iesniegšanas termiņš ir vismaz divi mēneši pirms Pastāvīgās komitejas sanāksmes. Savienība kā konvencijas puse var ierosināt grozījumus minētajos pielikumos.
(4)Ņemot vērā Pastāvīgās komitejas Ieteikumu Nr. 56 (1997) par vadlīnijām, kas jāņem vērā, iesniedzot priekšlikumus par konvencijas I un II pielikuma grozījumiem un pieņemot grozījumus 30 , relevantie apsvērumi par sugas iekļaušanu konvencijas pielikumos ietver ekoloģiskos un zinātniskos faktorus, piemēram, saglabāšanās stāvokli, populācijas tendences un apdraudējumus.
(5)Konvencijas 2. pantā ir noteikts mērķis panākt tādu populācijas līmeni, “kurš atbilst ekoloģiskajām, zinātniskajām un kultūras prasībām, tai pašā laikā ņemot vērā ekonomiskās un rekreācijas prasības (..)”, un tajā ir noteikts plašāks konteksts pasākumiem, ko veic konvencijas puses. Šo mērķi var ņemt vērā, ierosinot grozījumus Bernes konvencijas pielikumos.
(6)Vilka saglabāšanās stāvoklis pēdējās desmitgadēs ir uzrādījis pozitīvu tendenci. Vilku suga ir veiksmīgi atjaunojusies kontinentā, ievērojami paplašinoties sugas areālam, un populācija ir sasniegusi nozīmīgu līmeni: aplēstais ES populācijas lielums 10 gadu laikā ir gandrīz divkāršojies (no 11 193 īpatņiem 2012. gadā līdz 11 000–17 000 īpatņu 2019. gadā un 20 300 īpatņiem 2023. gadā). Pie tam tiek ziņots, ka visā kontinentā 31 populācijas pastāvīgi aug. Neraugoties uz to, ka vilku suga joprojām ir apdraudēta, pēdējās desmitgadēs novērotā sugas populāciju sekmīgā atjaunošanās un izplatības areāla palielināšanās visā Eiropas kontinentā liecina par sugas spēcīgo pielāgošanās spēju un noturību.
(7)Tajā pašā laikā vilku izplatības areāla pastāvīgā paplašināšanās Eiropā un vilku iemitināšanās jaunās teritorijās ir radījusi arvien lielākas sociālekonomiskās problēmas saistībā ar līdzāspastāvēšanu ar cilvēka darbībām, jo īpaši tāpēc, ka lauksaimniecības dzīvniekiem nodarītie postījumi ir sasnieguši nozīmīgu līmeni, ietekmējot arvien vairāk reģionu un ES dalībvalstu, kā arī citas valstis.
(8)Jaunākie dati par populācijas lielumu 2022. gada novērtējumā par vilku stāvokli, kas izstrādāts Bernes konvencijas Lielo plēsēju iniciatīvas (LCIE) ietvaros, un 2023. gadā veiktā padziļinātā analīze par vilka stāvokli Eiropas Savienībā sniedz pietiekamus pierādījumus, kas pamato vilka (Canis lupus) aizsardzības statusa pielāgošanu saskaņā ar konvenciju.
(9)Tātad ir lietderīgi pielāgot vilku sugas aizsardzības līmeni. Vilku sugai būtu jāpiemēro sugu aizsardzība, kas izriet no III pielikuma, lasīta saistībā ar konvencijas 7. pantu.
(10)Šāda aizsardzības līmeņa pielāgošana nodrošinātu elastību, kas ļautu risināt augošās sociālekonomiskās problēmas, kuras saistītas ar vilka areāla paplašināšanos Eiropā un vilku iemitināšanos jaunās teritorijās.
(11)Saskaņā ar Bernes konvencijas Pastāvīgās komitejas 2012. gada 30. novembrī pieņemto Ieteikumu Nr. 163 (2012) par lielo plēsēju augošo populāciju pārvaldību Eiropā Bernes konvencijas līgumslēdzējas puses tiek mudinātas pēc vajadzības sadarboties ar citām valstīm, kurām ir kopīgas populācijas, lai saglabātu to veselīgu un labvēlīgu saglabāšanās stāvokli. Šāda sadarbība, kas ietver līdzāspastāvēšanas un aizsardzības pasākumus, joprojām ir nepieciešama un būtiska, ja vilku suga ir iekļauta konvencijas III pielikumā.
(12)Ņemot vērā konvencijas Pastāvīgās komitejas 44. sanāksmi 2024. gadā vai jebkuru agrāku ārkārtas sanāksmi, kuras sasaukšanu Savienība var pieprasīt, Savienībai būtu jāiesniedz priekšlikums grozīt konvencijas II un III pielikumu, vilku (Canis lupus) svītrojot no II pielikuma un iekļaujot to III pielikumā.
(13)Ir lietderīgi arī noteikt nostāju, kas Savienības vārdā jāieņem Pastāvīgās komitejas sanāksmē, jo lēmumi, ar kuriem groza konvencijas pielikumus, būs Savienībai saistoši.
(14)Priekšlikums būtu jāpaziņo sekretariātam izskatīšanai nākamajā konvencijas Pastāvīgās komitejas sanāksmē vai jebkurā iepriekšējā ārkārtas sanāksmē, ko Savienība var pieprasīt,
IR PIEŅĒMUSI ŠO LĒMUMU.
1. pants
1.Ar šo Komisija tiek pilnvarota Savienības vārdā iesniegt konvencijas Pastāvīgajai komitejai priekšlikumu vilku (Canis lupus) pārvietot no II pielikuma “Īpaši aizsargājamās dzīvnieku sugas” uz III pielikumu “Aizsargājamās dzīvnieku sugas”.
2.Komisija šo priekšlikumu paziņo konvencijas sekretariātam.
2. pants
Nostāja, kas Savienības vārdā jāieņem Bernes konvencijas Pastāvīgajā komitejā, ir atbalstīt vilka (Canis lupus) svītrošanu no konvencijas II pielikuma un iekļaušanu konvencijas III pielikumā.
3. pants
Atkarībā no Pastāvīgās komitejas norisēm Savienības pārstāvji, apspriežoties ar dalībvalstīm koordinācijas sanāksmēs uz vietas, var vienoties par 1. un 2. pantā izklāstītās nostājas precizēšanu bez jauna Padomes lēmuma.
3. pants
Šis lēmums ir adresēts Komisijai.
Briselē,
Padomes vārdā –
priekšsēdētājs