EIROPAS KOMISIJA
Briselē, 1.2.2023
COM(2023) 44 final
KOMISIJAS ZIŅOJUMS EIROPAS PARLAMENTAM UN PADOMEI
par Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas (ES) 2016/1919 (2016. gada 26. oktobris) par juridisko palīdzību aizdomās turētajiem un apsūdzētajiem kriminālprocesā un pieprasītajām personām Eiropas apcietināšanas ordera procesā īstenošanu
1.Ievads
Tiesības uz juridisko palīdzību ir noteiktas Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 1 47. panta trešajā daļā un Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 6. panta 3. punkta c) apakšpunktā.
Direktīvas (ES) 2016/1919 par juridisko palīdzību aizdomās turētajiem un apsūdzētajiem kriminālprocesā un pieprasītajām personām Eiropas apcietināšanas ordera procesā 2 (“direktīva”) mērķis ir stiprināt tiesības uz taisnīgu tiesu kriminālprocesā, nosakot kopējus minimālos noteikumus par tiesībām uz juridisko palīdzību.
Direktīva ir sestais instruments, kas pieņemts saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 3 82. panta 2. punkta b) apakšpunktu, kurš nodrošina juridisko pamatu minimālo noteikumu pieņemšanai par “personas tiesībām kriminālprocesā”. Direktīva ir piemērojama 25 dalībvalstīs 4 .
ES ir pieņēmusi vēl šādas piecas direktīvas šajā jomā:
·Direktīva par tiesībām uz mutisko un rakstisko tulkojumu 5 ;
·Direktīva par tiesībām uz informāciju 6 ;
·Direktīva par tiesībām uz advokāta palīdzību un par tiesībām, kamēr atņemta brīvība, sazināties ar trešām personām 7 ;
·Direktīva par to, lai nostiprinātu konkrētus nevainīguma prezumpcijas aspektus un tiesības piedalīties klātienē lietas izskatīšanā 8 ; un
·Direktīva par procesuālajām garantijām bērniem 9 .
Šīs direktīvas palīdz uzlabot savstarpējo uzticību un tādējādi stiprina tiesas spriedumu un citu nolēmumu savstarpējas atzīšanas principu.
Eiropas Komisija jau ir publicējusi īstenošanas ziņojumus par pirmajām četrām direktīvām 10 . Direktīvas 10. panta 2. punktā arī ir noteikts, ka Komisija iesniedz Eiropas Parlamentam un Padomei ziņojumu par direktīvas īstenošanu.
Šā ziņojuma pamatā galvenokārt ir informācija, ko dalībvalstis Komisijai ir sniegušas paziņojumos par valsts pasākumiem, ar kuriem transponē direktīvu. Tajā ir arī ņemta vērā publiski pieejama informācija no Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūras 11 un no Komisijas finansētajiem pētījumiem, ko veikušas ārējās ieinteresētās personas 12 .
Ziņojuma uzmanības centrā ir pasākumi, ko dalībvalstis līdz šim ir veikušas, lai transponētu direktīvu 13 . Tajā ir novērtēts, vai dalībvalstis ir pareizi un pilnībā transponējušas direktīvu un vai valsts tiesību akti nodrošina direktīvas mērķu sasniegšanu un tās prasību izpildi.
Eiropas Savienības Tiesa dažkārt ir interpretējusi Direktīvu 2013/48/ES 14 . Šāda interpretācija ir svarīga arī tāpēc, lai novērtētu atbilstību direktīvai, un tā ir ņemta vērā šajā ziņojumā.
2.Vispārīgs novērtējums
Saskaņā ar direktīvas 12. pantu dalībvalstīm tā bija jātransponē valsts tiesību aktos līdz 2019. gada 25. maijam. Šajā datumā četras dalībvalstis — Grieķija, Horvātija, Malta un Vācija — nebija paziņojušas Komisijai visus nepieciešamos pasākumus. Tādēļ Komisija 2019. gada jūlijā saskaņā ar LESD 258. pantu pret šīm dalībvalstīm sāka pārkāpumu procedūras par transponēšanas pasākumu nepaziņošanu. Kopš tā laika visas minētās dalībvalstis ir izpildījušas šo pienākumu, un pārkāpumu procedūras ir slēgtas.
Dalībvalstīs pieeja direktīvas transponēšanai atšķiras. Dažas dalībvalstis ieviesa īpašus leģislatīvus pasākumus, ar kuriem skaidri transponēja direktīvā paredzētās tiesības, līdztekus citiem juridiskiem vai praktiskiem īstenošanas pasākumiem. Citas dalībvalstis uzskatīja, ka tajās esošie pasākumi jau kopumā atbilst direktīvas prasībām, un nepieņēma nekādus īpašus transponēšanas pasākumus.
Lai gan konkrētu transponēšanas noteikumu neesība dažkārt vismaz zināmā mērā tiek labota ar praktiskiem īstenošanas pasākumiem un judikatūru, tas tā ne vienmēr ir. Tādējādi vairākās dalībvalstīs (22) ar valsts noteikumiem nav pietiekami, lai pilnībā izpildītu dažus galvenos direktīvas noteikumus. Tas jo īpaši vērojams gadījumos, kad valsts pasākumu darbības joma ir šaurāka, nekā noteikts direktīvas 2. pantā (attiecas uz 11 dalībvalstīm).
Atbilstības novērtējumā ir konstatēti arī citi trūkumi 22 dalībvalstīs, it īpaši saistībā ar prasību sniegt juridisko palīdzību bez nepamatotas kavēšanās un vēlākais — pirms nopratināšanas vai arī pirms izmeklēšanas vai pierādījumu vākšanas darbību veikšanas.
Šāda direktīvas noteikumu pilnīga neizpilde negatīvi ietekmē tajā paredzēto tiesību efektivitāti. Komisija veiks visus atbilstīgos pasākumus, lai novērstu visus konstatētos trūkumus, cita starpā uzsāks pārkāpumu procedūras saskaņā ar LESD 258. pantu.
3.Atsevišķi novērtējuma punkti
3.1.Darbības joma (2. pants)
Direktīvas 2. panta 1. punktā ir norādīta tās prasību darbības joma. Šo direktīvu piemēro aizdomās turētajiem un apsūdzētajiem kriminālprocesā, kuriem ir tiesības uz advokāta pieejamību saskaņā ar Direktīvu 2013/48/ES un kuriem:
(a)ir atņemta brīvība;
(b)pienākas advokāta palīdzība saskaņā ar Savienības vai valstu tiesību aktiem; vai
(c)ir jāpiedalās vai ir atļauts piedalīties kādā no vismaz šādām izmeklēšanas vai pierādījumu vākšanas darbībām:
(I)uzrādīšana atpazīšanai;
(II)konfrontācija;
(III)nozieguma vietas rekonstrukcija.
Daudzu dalībvalstu (14) nacionālie pasākumi, ar kuriem īsteno direktīvas tiesības, atbilst direktīvai, kaut arī tajos varētu nebūt skaidri transponēts 2. panta 1. punkts. Tomēr 11 dalībvalstu tiesību aktos ir konstatētas atbilstības problēmas. Īpaši nopietnas ir atbilstības problēmas, kas saistītas ar 2. panta 1. punkta transponēšanu, jo tām bieži ir ietekme arī uz to valsts noteikumu darbības jomu, ar kuriem īsteno īpašas tiesības saskaņā ar minēto direktīvu. Tas it īpaši attiecas uz gadījumiem, kad aizdomās turētie direktīvas izpratnē netiek atzīti par tādiem valsts līmenī, kad juridiskā palīdzība ir pieejama tikai pēc oficiālas apsūdzības izvirzīšanas vai kad valsts tiesību akti neaptver visus brīvības atņemšanas veidus, kuru laikā būtu jāsniedz juridiskā palīdzība.
Direktīvas 2. panta 2. punktā noteikts, ka direktīvu piemēro pieprasītajām personām, kurām ir tiesības uz advokāta pieejamību saskaņā ar Direktīvu 2013/48/ES, kad tās tiek aizturētas izpildes dalībvalstī. Atbilstības problēmas tika konstatētas 12 dalībvalstīs, jo tās netransponēja prasību “kad tās tiek aizturētas”.
No visām dalībvalstīm septiņas izmantoja iespēju izslēgt maznozīmīgus nodarījumus no transponēšanas pasākumu darbības jomas (direktīvas 2. panta 4. punkts). Lai gan lielākajā daļā dalībvalstu (5), kas izmantoja šo iespēju, valsts tiesību akti atbilst direktīvā noteiktajiem ierobežojumiem, šķiet, ka divu dalībvalstu tiesību akti nav pilnībā atbilstoši.
3.2.Definīcija (3. pants)
Direktīvas 3. pantā juridiskā palīdzība direktīvas izpratnē ir definēta kā dalībvalsts finansējums advokāta palīdzībai, kas nodrošina tiesību uz advokāta pieejamību īstenošanu. Direktīvas 8. apsvērumā noteikts, ka juridiskajai palīdzībai būtu jāsedz aizdomās turēto, apsūdzēto un pieprasīto personu aizstāvības izdevumi un ka dalībvalstu kompetentajām iestādēm vajadzētu būt iespējai juridiskās palīdzības piešķiršanas sakarā prasīt, lai aizdomās turētie, apsūdzētie vai pieprasītās personas atkarībā no saviem finansiālajiem resursiem paši daļēji sedz minētās izmaksas.
Papildus 8. apsvērumā norādītajam direktīvā nav tieši aplūkots jautājums par juridiskās palīdzības izmaksu atgūšanu, kaut arī tas ir būtiski. Tomēr dažos gadījumos valstu noteikumi par izmaksu atgūšanu var ietekmēt direktīvas īpašo prasību novērtējumu attiecībā uz to brīdi, kad tiek pieņemts lēmums par juridisko palīdzību, vai attiecībā uz juridisko noteiktību.
19 no visām dalībvalstīm nodrošina izmaksu atgūšanu vienā vai vairākos konkrētos apstākļos, piemēram:
·12 dalībvalstīs personas notiesāšanas gadījumā, pienācīgi ņemot vērā personas finansiālo un/vai ģimenes stāvokli vai pat neatkarīgi no šiem apstākļiem, vai gadījumā, ja kriminālprocess tiek izbeigts tādu apstākļu dēļ, kas neatbrīvo personu, piemēram, noilguma termiņš vai amnestija;
·astoņās dalībvalstīs, ja atklājas, ka personai nebija tiesību uz juridisko palīdzību, tā sniedza nepatiesas ziņas, nesadarbojās vai ļaunprātīgi izmantoja juridisko palīdzību, vai nav paziņojusi iestādēm, ka juridiskās palīdzības sniegšanai pamatojums vairs nepastāv, vai ja juridiskās palīdzības izmaksas radušās nolaidības dēļ; kā arī
·četrās dalībvalstīs, ja juridiskās palīdzības saņēmēja finansiālais stāvoklis ir uzlabojies.
3.3.Juridiskā palīdzība kriminālprocesā (4. pants)
Direktīvas 4. panta 1. un 2. punktā noteikts, ka dalībvalstīm jānodrošina, ka aizdomās turētajiem un apsūdzētajiem ir tiesības uz juridisko palīdzību, ja tiem trūkst līdzekļu, lai apmaksātu advokāta palīdzību (mantiskā stāvokļa pārbaude), un/vai ja tas nepieciešams tiesiskuma interesēs (pamatotības pārbaude). Tas dalībvalstīm atstāj zināmu rīcības brīvību. Principā katra var saglabāt savas atšķirīgās juridiskās palīdzības sistēmas struktūru, ja vien attiecīgo valsts noteikumu piemērošana neierobežo tiesības un procesuālās garantijas, ko nodrošina Eiropas Savienības Pamattiesību harta un Eiropas Cilvēktiesību konvencija, kā to interpretējusi Tiesa un Eiropas Cilvēktiesību tiesa (direktīvas 17. apsvēruma pēdējais teikums).
Attiecīgajā direktīvas 18. apsvērumā ir noteikts: “Dalībvalstīm būtu jānosaka juridiskās palīdzības sniegšanas praktiskie pasākumi. Šādi pasākumi varētu noteikt, ka juridisko palīdzību piešķir pēc aizdomās turētā, apsūdzētā vai pieprasītās personas lūguma. Tomēr, ņemot vērā neaizsargātu personu īpašās vajadzības, šādu lūgumu nevajadzētu noteikt par juridiskās palīdzības piešķiršanas būtisku nosacījumu.”
Konstatēts, ka trīs dalībvalstis pieprasa iesniegt oficiālu lūgumu pēc juridiskās palīdzības un neparedz nekādas iespējas juridiskās palīdzības piešķiršanai ex officio. Tādēļ prasība iesniegt oficiālu lūgumu šajās dalībvalstīs var izpausties kā būtisks nosacījums juridiskas palīdzības sniegšanai direktīvas 18. apsvēruma izpratnē. Tomēr vienā no šīm dalībvalstīm šo būtiskumu mazina valsts tiesību aktos paredzētā prasība, ka tiesību aizsardzības iestādēm jāinformē attiecīgā persona par tiesībām uz juridisko palīdzību, kā arī tas, ka valsts advokātu asociācija var avansā segt izmaksas un honorārus līdz oficiāla lēmuma pieņemšanai.
Piecas dalībvalstis piemēro tikai mantiskā stāvokļa pārbaudi un trīs dalībvalstis — tikai pamatotības pārbaudi, savukārt 16 dalībvalstis piemēro gan mantiskā stāvokļa, gan pamatotības pārbaudi. No visām dalībvalstīm viena nav izmantojusi iespēju tiesībām uz juridisko palīdzību piemērot mantiskā stāvokļa vai pamatotības pārbaudi. Rezultātā dalībvalstī pastāv beznosacījumu tiesības uz juridisko palīdzību, un tā nav transponējusi 4. panta 2., 3. un 4. punktu, jo tie nav piemērojami valsts kontekstā.
Šķiet, ka no visām dalībvalstīm, kuras piemēro mantiskā stāvokļa pārbaudi, 19 dalībvalstu tiesību akti atbilst direktīvas 4. panta 3. punktam, kas nosaka, ka šīm dalībvalstīm ir jāņem vērā visi attiecīgie un objektīvie faktori, piemēram, personas ienākumi, kapitāls un ģimenes stāvoklis, kā arī izmaksas par advokāta palīdzību un dzīves līmeni minētajā dalībvalstī, lai noteiktu, vai saskaņā ar piemērojamiem kritērijiem minētajā dalībvalstī aizdomās turētajam vai apsūdzētajam trūkst līdzekļu advokāta palīdzības apmaksāšanai. Dalībvalstis, kas izmanto mantiskā stāvokļa pārbaudi, izmanto dažādus kritērijus, lai noteiktu tiesības uz juridisko palīdzību. No visām dalībvalstīm deviņas paļaujas uz vispārīgām klauzulām, piemēram, vispārīgām atsaucēm uz pieteikuma iesniedzēja sociālekonomisko vai finansiālo stāvokli, tādējādi nodrošinot lielāku elastību. Turpretim 12 dalībvalstis ir izstrādājuši sīkākus noteikumus, ar kuriem ieviesti īpaši kritēriji un/vai fiksēta robežvērtība. Tikai divās dalībvalstīs, kas izmanto mantiskā stāvokļa pārbaudi, valsts pasākumi pilnībā neatbilst direktīvas 4. panta 3. punktam. Vienā no tām tas ir saistīts ar pieņēmumu, ka noteiktu kategoriju aizdomās turēto un apsūdzēto ienākumi pārsniedz juridiskās palīdzības saņemšanas robežvērtību. Šāds pieņēmums arī izslēdz iespēju turpmākajā tiesvedībā saņemt juridisko palīdzību neatkarīgi no šīs procedūras veida un attiecīgās personas procesuālā statusa. No otras puses, neatbilstība 4. panta 3. punktam ir saistīta ar to, ka nav īpašu kritēriju attiecīgās personas finansiālā stāvokļa novērtēšanai, kā arī ar to, ka mantiskā stāvokļa pārbaude tiek izmantota tikai tiesvedības beigās, lemjot par izmaksu iespējamo atgūšanu.
Direktīvas 4. panta 4. punkta pirmajā teikumā ir noteikts, ka dalībvalstīm, kas izmanto pamatotības pārbaudi, ir jāņem vērā noziedzīgā nodarījuma smagums, lietas sarežģītība un soda, ko varētu uzlikt konkrētā lietā, smagums, lai noteiktu, vai tiesiskuma interesēs nepieciešams piešķirt juridisko palīdzību. No visām dalībvalstīm, kas izmanto pamatotības pārbaudi, septiņas ir noteikušas īpašus kritērijus šādām pārbaudēm šī termina vistiešākajā nozīmē. Lielākajai daļai dalībvalstu, kas izmanto pamatotības pārbaudi (18), ir obligātās aizstāvības sistēmas, kas līdzinās pamatotības pārbaudei atbilstīgi direktīvas 2. panta 1. punkta b) apakšpunktam (sk. šā ziņojuma 3.1. iedaļu). Piecu dalībvalstu tiesību aktos ir arī minētas vispārīgas atsauces uz tiesiskuma interesēm, bet tikai viena dalībvalsts, kas izmanto pamatotības pārbaudi, paļaujas vienīgi uz šādu vispārīgu atsauci. Šajā dalībvalstī tiesa “tiesiskuma interešu” kritēriju piemēro diskrecionāri atkarībā no lietas apstākļiem. Taču faktiski, ja aizdomās turētie vai apsūdzētie atbilst mantiskā stāvokļa pārbaudes prasībām, tiesa saskaņā ar ieinteresēto personu ziņojumiem automātiski uzskata, ka juridiskās palīdzības piešķiršana ir tiesiskuma interesēs, un tāpēc uzskata, ka ir izpildītas arī pamatotības pārbaudes prasības.
Direktīvas 4. panta 4. punkta otrajā teikumā ir uzskaitītas situācijas, kurās pamatotības pārbaude ir jāuzskata par izturētu, proti:
(a)ja aizdomās turētais vai apsūdzētais tiek nogādāts kompetentā tiesā vai pie kompetenta tiesneša lēmuma pieņemšanai par apcietināšanu jebkurā procesa stadijā, uz ko attiecas šī direktīva; un
(b)apcietinājuma laikā.
11 dalībvalstīs, kas izmanto pamatotības pārbaudi, ir konstatētas atbilstības problēmas, kas galvenokārt saistītas ar iepriekš minēto a) apakšpunktu. Šīs problēmas galvenokārt attiecas uz gadījumiem, kad lēmums par pirmstiesas apcietinājumu tiek pieņemts, kamēr personai (vēl) nav atņemta brīvība. Taču atbilstības problēmas konstatētas arī gadījumos, kad policija šādu personu jau ir apcietinājusi.
Direktīvas 4. panta 5. punktā noteikts, ka dalībvalstīm jānodrošina, ka juridiskā palīdzība tiek piešķirta bez nepamatotas kavēšanās un vēlākais — pirms nopratināšanas, ko veic policija, cita tiesībaizsardzības iestāde vai tiesu iestāde, vai pirms tiek veiktas direktīvas 2. panta 1. punkta c) apakšpunktā minētās izmeklēšanas vai pierādījumu vākšanas darbības. Šajā kontekstā jāatzīmē, ka 14 dalībvalstis nodrošina pagaidu vai ārkārtas juridisko palīdzību. Tomēr 22 dalībvalstīs ir konstatētas atbilstības problēmas saistībā ar 4. panta 5. punktu. Daudzās no šīm dalībvalstīm (17) advokāta pieejamību ir iespējams nodrošināt savlaicīgi (piemērojot Direktīvu 2013/48/ES), bet direktīvas 4. panta 5. punktā noteiktās tiesības uz (pagaidu) juridisko palīdzību nav skaidri paredzētas. Minētās atbilstības problēmas ir saistītas ar nepareizu direktīvas darbības jomas transponēšanu un juridiskās palīdzības sniegšanas laika posmu gan vispārīgi, gan konkrētos gadījumos. Turklāt atbilstības problēmas ir konstatētas arī tad, ja oficiāla lūguma iesniegšana kalpo kā būtisks nosacījums juridiskās palīdzības sniegšanai.
3.4.Juridiskā palīdzība Eiropas apcietināšanas ordera procesā (5. pants)
Direktīvas 5. panta 1. punktā noteikts, ka dalībvalstīm, kas izpilda Eiropas apcietināšanas orderi, jānodrošina pieprasītajām personām tiesības uz juridisko palīdzību pēc aizturēšanas uz Eiropas apcietināšanas ordera pamata, līdz tās ir nodotas vai līdz lēmums par to nenodošanu kļūst galīgs.
No visām dalībvalstīm piecas ir skaidri transponējušas tiesības uz juridisko palīdzību personām, kas ir pieprasītas saskaņā ar Eiropas apcietināšanas orderi, paredzot īpašus, patstāvīgus noteikumus. Turpretim vairuma dalībvalstu (20) tiesību akti balstās uz savstarpējām atsaucēm uz vispārīgiem noteikumiem par juridisko palīdzību kriminālprocesā.
Atbilstības problēmas saistībā ar direktīvas 5. panta 1. punktu ir konstatētas 15 dalībvalstīs, un tās galvenokārt radušās tādēļ, ka nav transponēta prasība “pēc aizturēšanas”, kā iepriekš minēts saistībā ar 2. panta 2. punktu (sk. šā ziņojuma 3.1. iedaļu). Citas atbilstības problēmas, kas konstatētas sešās dalībvalstīs, ir saistītas ar valstu noteikumiem, kuros noteikts, ka juridiskās palīdzības sniegšana ir atkarīga no oficiāla lūguma, vai ar nepareizi transponētiem termiņiem attiecībā uz lēmuma pieņemšanu par juridiskās palīdzības sniegšanu, kas faktiski nozīmē, ka, lai gan principā personai pēc aizturēšanas varētu būt tiesības uz juridisko palīdzību, tās netiktu garantētas, kamēr nav pieņemts lēmums.
Saskaņā ar 5. panta 2. punktu dalībvalstīm, kas izdod Eiropas apcietināšanas orderi, jānodrošina, ka pieprasītajām personām, kurām kriminālvajāšanas veikšanas nolūkā piemērots Eiropas apcietināšanas ordera process un kuras izmanto savas tiesības iecelt advokātu šajā dalībvalstī, lai tas palīdzētu advokātam dalībvalstī, kas izpilda Eiropas apcietināšanas orderi, saskaņā ar Direktīvas 2013/48/ES 10. panta 4. un 5. punktu par tiesībām uz advokāta pieejamību, ir tiesības uz juridisko palīdzību dalībvalstī, kas izdod Eiropas apcietināšanas orderi, šāda procesa vajadzībām izpildes dalībvalstī. 12 dalībvalstu tiesību akti neatbilst direktīvas 5. panta 2. punktam pilnībā, galvenokārt tāpēc, ka trūkst īpašu noteikumu, ar kuriem īstenot direktīvas prasību, vai tāpēc, ka nav skaidru savstarpēju atsauču, kas paplašinātu noteikumu piemērošanu kriminālprocesam vai juridiskajai palīdzībai, iekļaujot Eiropas apcietināšanas ordera procesu.
Direktīvas 5. panta 3. punkts paredz, ka 5. panta 1. un 2. punktā minētās tiesības uz juridisko palīdzību var būt atkarīgas no mantiskā stāvokļa pārbaudes saskaņā ar 4. panta 3. punktu, ko piemēro mutatis mutandis. Tomēr šis noteikums neparedz iespēju veikt pamatotības pārbaudi saskaņā ar direktīvas 4. panta 4. punktu. Vairāk nekā puse dalībvalstu (15) ir izvēlējušās izmantot mantiskā stāvokļa pārbaudi saskaņā ar 5. panta 3. punktu. Tomēr četrās dalībvalstīs konstatētās atbilstības problēmas izriet no šādiem faktoriem: i) pamatotības pārbaude tiek izmantota papildus mantiskā stāvokļa pārbaudei; ii) trūkst skaidrības, vai ir jāizmanto tikai mantiskā stāvokļa pārbaude; vai iii) radušās nepilnības direktīvas 4. panta 3. punkta transponēšanā, kas ietekmē arī valsts tiesību aktu atbilstību direktīvas 5. panta 3. punktam (sk. šā ziņojuma 3.3. iedaļu).
3.5.Lēmumi par juridiskās palīdzības piešķiršanu (6. pants)
Direktīvas 6. panta 1. punktā noteikts, ka lēmumi par juridiskās palīdzības piešķiršanu vai nepiešķiršanu un juridisko palīdzību sniedzošo advokātu iecelšanu jāpieņem kompetentai iestādei bez nepamatotas kavēšanās. Dalībvalstīm arī jāveic atbilstīgi pasākumi, lai nodrošinātu, ka kompetentā iestāde savus lēmumus pieņem rūpīgi, ievērojot tiesības uz aizstāvību.
Direktīvas 24. apsvērumā ir paskaidrots, ka kompetentajai iestādei vajadzētu būt neatkarīgai iestādei, kas ir kompetenta pieņemt lēmumus par juridiskās palīdzības sniegšanu, vai tiesai, kas var būt arī tiesnesis vienpersoniski. Tomēr steidzamās situācijās vajadzētu būt iespējamai arī policijas un prokuratūras iesaistei uz laiku, ciktāl tas vajadzīgs savlaicīgai juridiskās palīdzības sniegšanai.
Lielākajā daļā dalībvalstu (23) lēmumus par juridiskās palīdzības sniegšanu pieņem tiesa vai tiesnesis un/vai juridiskās palīdzības biroji. Konkrētus juridisko palīdzību sniedzošus advokātus parasti ieceļ sadarbībā ar valsts juristu asociācijām (parasti advokātu asociācijām). Advokātus ieceļ vai nu no juridisko palīdzību sniedzošo advokātu sarakstiem vai elektroniskajiem reģistriem, ko nodrošina vai pārvalda juristu asociācijas, vai arī šāda asociācija tos konkrētām lietām ieceļ pati. Divās dalībvalstīs juridisko palīdzību pilnībā organizē valsts advokātu asociācijas un to biedri. Savukārt četrās citās dalībvalstīs advokātu asociācijas nav tieši iesaistītas.
Sešās dalībvalstīs arī policija un prokurori var iesaistīties lēmuma pieņemšanā par juridisko palīdzību: i) īpašos tiesvedības veidos vai posmos; ii) īpašos apstākļos, piemēram, aizdomās turētā vai apsūdzētā brīvības atņemšanas gadījumā; iii) ja izmanto obligāto aizstāvību vai iv) saistībā ar noteiktiem juridiskās palīdzības veidiem.
Vairāk nekā pusē dalībvalstu (15) ir konstatētas problēmas saistībā ar direktīvas 6. panta 1. punkta transponēšanu. Šīs problēmas galvenokārt ir saistītas ar juridiskās palīdzības lēmuma pieņemšanas laika posmu (problēmas saistībā ar direktīvas 4. panta 5. punkta transponēšanu, tādējādi ietekmējot arī direktīvas 6. panta 1. punkta transponēšanu) un/vai prasību, ka lēmums jāpieņem kompetentai iestādei.
Piecās dalībvalstīs ir konstatētas atbilstības problēmas saistībā ar direktīvas 6. panta 2. punktu, kas nosaka, ka aizdomās turētie, apsūdzētie un pieprasītās personas ir rakstiski jāinformē, ja tiek daļēji vai pilnīgi noraidīts to pieteikums uz juridisko palīdzību.
3.6.Juridiskās palīdzības kvalitāte un apmācība (7. pants)
Direktīvas 7. panta 1. punktā noteikts, ka dalībvalstīm jāveic nepieciešamie pasākumi, tostarp attiecībā uz finansējumu, lai nodrošinātu, ka:
(a)pastāv efektīva un atbilstīgas kvalitātes juridiskās palīdzības sistēma un
(b)juridiskās palīdzības pakalpojumiem ir atbilstīga kvalitāte, lai garantētu procesa taisnīgu norisi, pienācīgi respektējot juridisko profesiju neatkarību.
Šī direktīvas prasība ir arī praktiskās īstenošanas jautājums, jo var arī nebūt nepieciešama transponēšana, pieņemot leģislatīvus pasākumus, ja ir atbilstošs tiesiskais regulējums. Tomēr trīs dalībvalstu tiesību aktos nebija atrodami konkrēti noteikumi, kas vajadzīgi direktīvas 7. panta 1. punkta īstenošanai. Problēmas ir konstatētas arī 11 dalībvalstīs, kuras ir veikušas īpašus pasākumus saistībā ar direktīvas 7. panta 1. punktu. Šīs problēmas galvenokārt ir saistītas ar juridiskās palīdzības sistēmas nepietiekamo finansējumu, mazu honorāru, kas tiek maksāts juridisko palīdzību sniedzošiem advokātiem, vai juridisko palīdzību sniedzošo advokātu atlases sistēmu neatbilstību, kas var negatīvi ietekmēt juridiskās palīdzības kvalitāti. Četrās dalībvalstīs izveidotās īpašās akreditācijas vai atlases sistēmas juridisko palīdzību sniedzošajiem advokātiem arī pašas par sevi nav pietiekamas, lai nodrošinātu juridiskās palīdzības pakalpojumu kvalitāti.
Lielākā daļa dalībvalstu nav konkrēti transponējušas direktīvas 7. panta 2. punkta (23 dalībvalstis) un 3. punkta (18 dalībvalstis) noteikumus, kas attiecas uz to darbinieku apmācību, kas iesaistīti lēmumu pieņemšanā par juridisko palīdzību, un advokātiem. Lielākoties tika identificēti tikai attiecīgi vispārīga rakstura pasākumi. Kā minēts iepriekš, šiem punktiem nav obligāti nepieciešams veikt īpašus transponēšanas pasākumus, un to īstenošanu var nodrošināt praksē.
Direktīvas 7. panta 4. punktā ir noteikts, ka dalībvalstīm ir jānodrošina, ka aizdomās turētajiem, apsūdzētajiem un pieprasītajām personām ir tiesības pieprasīt, lai tiek nomainīts advokāts, kas tiem sniedz juridiskās palīdzības pakalpojumus, ja konkrētie apstākļi tam dod pamatu. Attiecīgas atbilstības problēmas ir konstatētas 11 dalībvalstīs. Piecās no šīm dalībvalstīm netika konstatēti skaidri transponēšanas pasākumi, taču noteikumi par advokāta brīvu izvēli, attiecībām starp klientiem un advokātiem, kā arī par advokātu profesionālo un ētisko rīcību varētu būt nozīmīgi. Sešās dalībvalstīs konstatētās atbilstības problēmas ir saistītas ar valsts noteikumu ierobežotāku darbības jomu vai juridiskās skaidrības trūkumu.
3.7.Tiesiskās aizsardzības līdzekļi (8. pants)
Direktīvas 8. pantā noteikts, ka dalībvalstīm ir jānodrošina, ka aizdomās turētajiem, apsūdzētajiem un pieprasītajām personām ir efektīvs tiesiskās aizsardzības līdzeklis saskaņā ar valsts tiesību aktiem gadījumos, kad ir pārkāptas to tiesības, kas paredzētas šajā direktīvā.
No visām dalībvalstīm 11 sniedz īpašus tiesiskās aizsardzības līdzekļus, kad ir pārkāptas tiesības uz juridisko palīdzību, savukārt 14 dalībvalstis paļaujas tikai uz vispārīgiem tiesiskās aizsardzības līdzekļiem procesuālo tiesību pārkāpumu gadījumos. Tajās dalībvalstīs, kurās ir noteikti īpaši tiesiskās aizsardzības līdzekļi, ir pieejami arī vispārīgi tiesiskās aizsardzības līdzekļi pārkāpumiem, kas attiecas uz tiesībām uz aizstāvību.
3.8.Neaizsargātas personas (9. pants)
Direktīvas 9. pants nosaka, ka dalībvalstīm ir jānodrošina, ka, īstenojot šo direktīvu, tiek ņemtas vērā neaizsargātu aizdomās turēto, apsūdzēto un pieprasīto personu īpašās vajadzības.
Daudzās dalībvalstīs (18) tiek ņemts vērā ne vien tas fakts, ka persona ir bērns, bet arī citas īpašas neaizsargātības situācijas, kas parasti nozīmē automātiskas tiesības uz juridisko palīdzību. Tas bieži attiecas uz personām ar fizisku vai garīgu nespēju/invaliditāti, personām, attiecībā uz kurām ir šaubas par viņu spēju sevi aizstāvēt, vai personām ar īpašām vajadzībām. Piemēram, būtu jāņem vērā arī tas, ka persona ir patvēruma meklētājs, pārvietota persona, nepavadīts nepilngadīgais, ārvalstnieks vai persona, kas nepārvalda tās dalībvalsts valodu, kurā notiek tiesvedība.
4.Secinājums
Direktīvas mērķis ir uzlabot tiesību uz juridisko palīdzību efektīvu piemērošanu aizdomās turētajiem un apsūdzētajiem kriminālprocesā un pieprasītajām personām Eiropas apcietināšanas ordera procesā. Kopumā direktīva ir sniegusi ES pievienoto vērtību, paaugstinot kriminālprocesā iesaistīto personu aizsardzības līmeni.
Tomēr šajā ziņojumā ir uzsvērts, ka joprojām ir vairākas problēmas ar būtisku direktīvas noteikumu īstenošanu. Tas jo īpaši attiecas uz valstu pasākumiem, kas neaptver direktīvas piemērošanas jomu (direktīvas 2. pants), un uz nepilnībām saistībā ar juridiskās palīdzības savlaicīgu sniegšanu (direktīvas 4. panta 5. punkts, 5. panta 1. punkts un 6. panta 1. punkts).
Komisija turpinās vērtēt, kā dalībvalstis izpilda direktīvu, un veiks visus atbilstīgos pasākumus, lai panāktu direktīvas prasību ievērošanu visā Eiropas Savienībā.
OV C 326, 26.10.2012., 391. lpp.
OV L 297, 4.11.2016., 1. lpp.; kļūdu labojums: OV L 91, 5.4.2017., 40. lpp.
OV C 326, 26.10.2012., 47. lpp.
Saskaņā ar Protokolu Nr. 21 un Protokolu Nr. 22 attiecīgi Īrijai un Dānijai šī direktīva nav saistoša, un tāpēc tās šajā novērtējumā netiek ņemtas vērā.
Direktīva 2010/64/ES par tiesībām uz mutisko un rakstisko tulkojumu kriminālprocesā (OV L 280, 26.10.2010., 1. lpp.).
Direktīva 2012/13/ES par tiesībām uz informāciju kriminālprocesā (OV L 142, 1.6.2012., 1. lpp.).
Direktīva 2013/48/ES par tiesībām uz advokāta palīdzību kriminālprocesā un Eiropas apcietināšanas ordera procesā, par tiesībām uz to, ka pēc brīvības atņemšanas informē trešo personu, un par tiesībām, kamēr atņemta brīvība, sazināties ar trešām personām un konsulārajām iestādēm (OV L 294, 6.11.2013., 1. lpp.).
Direktīva (ES) 2016/343 par to, lai nostiprinātu konkrētus nevainīguma prezumpcijas aspektus un tiesības piedalīties klātienē lietas izskatīšanā tiesā kriminālprocesā (OV L 65, 11.3.2016., 1. lpp.).
Direktīva (ES) 2016/800 par procesuālajām garantijām bērniem, kuri ir aizdomās turētie vai apsūdzētie kriminālprocesā (OV L 132, 21.5.2016., 1. lpp.).
COM(2018) 857 final, COM(2018) 858 final, COM(2019) 560 final un COM(2021) 144 final.
Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūras veiktais pētījums Rights in practice: access to a lawyer and procedural rights in criminal and European arrest warrant proceeding. Pieejams tīmekļa vietnē Rights in practice: access to a lawyer and procedural rights in criminal and European arrest warrant proceedings (europa.eu) .
Sk., piemēram, Ungārijas Helsinku komitejas koordinēto projektu par tiesībām uz advokātu un juridisko palīdzību kriminālprocesā piecās Eiropas jurisdikcijās, kura salīdzinošais ziņojums pieejams tīmekļa vietnē Right_to_lawyer_and_legal_aid_COMPARATIVE_REPORT_2018.pdf (helsinki.hu) , kā arī Lietuvas Tiesību institūta vadīto projektu Enhancing the quality of Legal Aid: Common Standards for Different Countries, par kuru informācija pieejama tīmekļa vietnē Enhancing the quality of Legal Aid: Common Standards for Different Countries | LTI (teise.org) .
2018. gada janvāri un oktobrī Komisija organizēja divas ekspertu sanāksmes ar dalībvalstu pārstāvjiem, lai apspriestu un veicinātu darbu, ko dalībvalstis veic saistībā ar direktīvas transponēšanu un piemērošanu.
Sk. it īpaši 2018. gada 5. jūnija spriedumu lietā Kolev u. c., C-612/15; 2019. gada 19. septembra spriedumu lietā Rayonna prokuratura Lom, C-467/18; un 2020. gada 12. marta spriedumu lietā VW, C-659/18.