EIROPAS KOMISIJA

Briselē, 7.12.2022

COM(2022) 689 final

2022/0401(APP)

Priekšlikums

PADOMES DIREKTĪVA

par līdztiesības iestāžu standartiem attiecībā uz vienlīdzīgu attieksmi pret personām neatkarīgi no viņu rases vai etniskās piederības, vienlīdzīgu attieksmi nodarbinātības un profesijas jomā pret personām neatkarīgi no viņu reliģijas vai pārliecības, invaliditātes, vecuma vai seksuālās orientācijas, vienlīdzīgu attieksmi pret vīriešiem un sievietēm sociālā nodrošinājuma jautājumos un attiecībā uz piekļuvi precēm un pakalpojumiem, preču piegādi un pakalpojumu sniegšanu un par Direktīvas 2000/43/EK 13. panta un Direktīvas 2004/113/EK 12. panta svītrošanu

{SWD(2022) 386 final} - {SWD(2022) 387 final}

PASKAIDROJUMA RAKSTS

1.PRIEKŠLIKUMA KONTEKSTS

•Priekšlikuma pamatojums un mērķi

Līdztiesības iestādēm ir būtiska nozīme ES nediskriminācijas struktūrā. Tās ir publiskas organizācijas, kas palīdz no diskriminācijas cietušajām personām, uzrauga diskriminācijas gadījumus un ziņo par tiem, kā arī veicina izpratni par cilvēku tiesībām un vienlīdzīgas attieksmes vērtību. ES tiesību aktos līdz šim ir noteikts, ka līdztiesības iestādēm ir jāapkaro diskriminācija rases, etniskās izcelsmes un dzimuma dēļ konkrētās jomās. Valstu tiesību aktos bieži ir noteiktas plašākas pilnvaras.

Šā priekšlikuma mērķis ir noteikt saistošus standartus līdztiesības iestādēm šādās jomās:

a) vienlīdzīga attieksme pret personām neatkarīgi no rasu vai etniskās piederības,

b) vienlīdzīga attieksme nodarbinātības un profesijas jautājumos pret personām neatkarīgi no viņu reliģijas vai pārliecības, invaliditātes, vecuma vai seksuālās orientācijas un

c) vienlīdzīga attieksme pret sievietēm un vīriešiem sociālā nodrošinājuma jautājumos, kā arī attiecībā uz piekļuvi precēm un pakalpojumiem, preču piegādi un pakalpojumu sniegšanu.

Komisija ir pieņēmusi atsevišķu priekšlikumu 1 izveidot saistošus standartus līdztiesības iestādēm vienlīdzīgas attieksmes un vienlīdzīgu iespēju starp sievietēm un vīriešiem jomā nodarbinātības un profesijas, tostarp pašnodarbinātības, jautājumos (“paralēlais priekšlikums”). Kopā ar paralēlo priekšlikumu šā priekšlikuma mērķis ir izveidot spēcīgāku sistēmu līdztiesības iestādēm Eiropas Savienībā, lai veicinātu vienlīdzīgu attieksmi un vienlīdzīgas iespējas un apkarotu diskrimināciju visu iemeslu dēļ un jomās, kas noteiktas turpmāk minētajās vienlīdzības direktīvās.

Līdztiesības iestādes sākotnēji tika izveidotas ar Rasu vienlīdzības direktīvu (2000/43/EK) 2 . To uzdevums bija veicināt vienlīdzīgu attieksmi, veicot šādas funkcijas:

-neatkarīgas palīdzības sniegšana no diskriminācijas cietušajiem sūdzību par diskrimināciju iesniegšanas un izskatīšanas procedūrā,

-neatkarīgu aptauju rīkošana par diskrimināciju,

-neatkarīgu ziņojumu publicēšana un ieteikumu sniegšana par jebkuru jautājumu, kas saistīts ar šādu diskrimināciju.

Ar trīs turpmāk minētajām vienlīdzības direktīvām līdztiesības iestādēm tika uzticēts viens un tas pats uzdevums to attiecīgajās darbības jomās: Dzimumu līdztiesības direktīva preču un pakalpojumu jomā (2004/113/EK) 3 , Dzimumu līdztiesības direktīva nodarbinātības jomā (2006/54/EK) 4 un Dzimumu līdztiesības direktīva pašnodarbinātības jomā (2010/41/ES) 5 . Ar pēdējām divām direktīvām tika pievienots vēl viens uzdevums – apmainīties ar informāciju ar attiecīgajām Eiropas struktūrām.

Divās citās vienlīdzības direktīvās — Nodarbinātības vienlīdzības direktīvā (2000/78/EK) 6 un Dzimumu līdztiesības direktīvā sociālā nodrošinājuma jomā (79/7/EEK) 7 — nav iekļauti noteikumi par līdztiesības iestādēm. Tomēr praksē daudzas dalībvalstis ir izvēlējušās uzticēt līdztiesības iestādēm visus diskriminācijas iemeslus un jomas, uz kurām attiecas abas šīs direktīvas, un dažkārt valsts tiesību aktos nosakot vēl plašākas pilnvaras 8 . Lielākā daļa dalībvalstu tagad ir izveidojušas “daudzdisciplīnu” līdztiesības iestādes, kas ir atbildīgas par vairākiem diskriminācijas veidiem un jomām, kuras bieži vien ir plašākas par tām, ko aizsargā ES tiesību akti. Tomēr tas tā nav visās dalībvalstīs, un dažos gadījumos 9 līdztiesības iestādes vēl neaptver Direktīvās 2000/78/EK un 79/7/EEK minētos iemeslus un jomas.

(a)efektīvi veicināt Direktīvu 79/7/EEK, 2000/43/EK, 2000/78/EK un 2004/113/EK izpildi;

(b)efektīvi palīdzēt no diskriminācijas cietušajiem piekļūt tiesu iestādēm;

(c)veicināt vienlīdzīgu attieksmi un novērst diskrimināciju.

Šā priekšlikuma pamatā ir spēkā esošie noteikumi par līdztiesības iestādēm, kas ietverti Direktīvā 2000/43/EK un Direktīvā 2004/113/EK, lai aizstātu tos ar pastiprinātu un detalizētāku noteikumu kopumu. Jaunie noteikumi ietver visas minimālās saistības, kas bija paredzētas abās direktīvās.

Šis priekšlikums stiprina aizsardzību vienlīdzīgas attieksmes un nediskriminācijas jomā, paplašinot līdztiesības iestāžu pilnvaras, lai aptvertu Direktīvas 79/7/EEK un Direktīvu 2000/78/EK pamatojumu un jomas.

•Saskanība ar pašreizējiem noteikumiem konkrētajā politikas jomā

•Saskanība ar citām Savienības politikas jomām

Kopīgo noteikumu regulā par dalītas pārvaldības fondiem 28 ir noteikts, ka dalībvalstīm visā šādu programmu sagatavošanā, īstenošanā un novērtēšanā jāiesaista līdztiesības iestādes, tostarp piedaloties uzraudzības komitejās.

Priekšlikums Direktīvai par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē apkarošanu 30 arī ietver noteikumus par to līdztiesības iestāžu iespējamo lomu, kuras izveidotas saskaņā ar Direktīvu 2004/113/EK, 2006/54/EK and 2010/41/ES. Tas sniedz dalībvalstīm elastību izraudzīt līdztiesības iestādi vai citu struktūru veikt uzdevumus, kuri noteikti ierosinātajā direktīvā, kas attiecas uz neatkarīgas palīdzības un konsultāciju sniegšanu personām, kuras cietušas no vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē; publicēt neatkarīgus ziņojumus un sniegt ieteikumus šajā jomā un apmainīties ar informāciju ar attiecīgajām Eiropas iestādēm.

2.JURIDISKAIS PAMATS, SUBSIDIARITĀTE UN PROPORCIONALITĀTE

•Juridiskais pamats

•Subsidiaritāte (neekskluzīvas kompetences gadījumā)

•Proporcionalitāte

•Juridiskā instrumenta izvēle

3.SPECIĀLO ZINĀŠANU APKOPOŠANA, ANALĪZE UN APSPRIEŠANĀS AR IEINTERESĒTAJĀM PERSONĀM

•Speciālo zināšanu apkopošana un analīze

Komisija piešķīra tiesības slēgt līgumu par pētījumu, lai atbalstītu retrospektīva un paredzama analītiska dokumenta sagatavošanu nolūkā sagatavot tiesību akta priekšlikumu par saistošiem standartiem līdztiesības iestādēm. Analītiskais dokuments ir pievienots gan šim priekšlikumam, gan paralēlajam priekšlikumam par vienlīdzīgu attieksmi un vienlīdzīgām iespējām sievietēm un vīriešiem nodarbinātības un profesijas, tostarp pašnodarbinātības, jautājumos. Tas ietver spēkā esošo ES noteikumu par līdztiesības iestādēm retrospektīvu analīzi un perspektīvas analīzi par iespējamu turpmāku ES intervenci.

Pilnīgs novērtējums un ietekmes novērtējums netika veikti šādu iemeslu dēļ:

(1)Proporcionalitāte — ES intervences ierobežotais tvērums

Priekšlikumi ir vērsti tikai uz līdztiesības iestādēm, uz kurām attiecas viens pants četrās vienlīdzības direktīvās (un kuras nav iekļautas divās citās vienlīdzības direktīvās). Minētais pants ir gandrīz identisks šajās četrās direktīvās. Ar šiem priekšlikumiem netiek grozīti pārējie direktīvu noteikumi. Priekšlikumu pamatā ir arī spēkā esošais Komisijas 2018. gada ieteikums par līdztiesības iestāžu standartiem, kas tika novērtēts 2021. gadā. Tāpēc attiecīgo direktīvu pilnīga izvērtēšana kopumā netika uzskatīta par samērīgu un nepieciešamu.

(2) Vienkāršošanas potenciāla trūkums

Retrospektīvā analīze liecina, ka vienlīdzības direktīvās esošie noteikumi par līdztiesības iestādēm ir pārāk šauri un neskaidri. Šajos noteikumos nav vienkāršošanas potenciāla. Atsauksmēs par 2018. gada ieteikuma īstenošanu nekad nav norādīts uz vienkāršošanas nepieciešamību vai administratīvo slogu.

(3)Grūtības novērtēt ietekmi

Spēkā esošo tiesību aktu retrospektīva analīze

Retrospektīvajā analīzē tiek aplūkota vienlīdzības direktīvās un 2018. gada ieteikumā 42 ietverto ES noteikumu par līdztiesības iestādēm efektivitāte, lietderība, saskaņotība, ES pievienotā vērtība un atbilstība.

Pašreizējā ES satvara līdztiesības iestādēm efektivitāte ir novērtēta kā ierobežota attiecībā uz progresu cīņā pret diskrimināciju un tās novēršanā. Neliels progress ir panākts, jo īpaši dalībvalstīs, kurās pirms ES intervences līdztiesības iestādes nepastāvēja. Tomēr vēlamie rezultāti 43 netika pilnībā sasniegti. Analīze liecina, ka diskriminācijas līmenis joprojām ir augsts, savukārt cietušo informētība par viņu tiesībām joprojām ir zema. Nepietiekama ziņošana joprojām ir būtiska problēma, un sabiedrības informētība par diskrimināciju un zināšanas par to joprojām ir ierobežotas. Daudzām līdztiesības iestādēm nav pienācīgu pilnvaru un resursu, lai varētu efektīvi palīdzēt cietušajiem.

Pašreizējā ES satvara līdztiesības iestādēm efektivitāte tiek vērtēta kā ierobežota attiecībā uz līdztiesības iestāžu spēju apkarot un novērst diskrimināciju un kā nepārliecinoša attiecībā uz izmaksām un ieguvumiem, galvenokārt ierobežotās datu pieejamības dēļ. Retrospektīvā analīze ir parādījusi, ka pašreizējais direktīvās paredzētais ES satvars ir pārāk vispārīgs un šaurs un neattiecas uz līdztiesības iestāžu struktūru, efektivitāti vai resursiem. Detalizētāks 2018. gada ieteikums sava nesaistošā rakstura dēļ šo situāciju nav spējis uzlabot. Retrospektīvā analīze ir parādījusi, ka šajā kontekstā līdztiesības iestāžu resursi ir ievērojama problēma, jo tie dažādās dalībvalstīs ir ļoti atšķirīgi un vairumam līdztiesības iestāžu nav pietiekami, lai tās spētu efektīvi pildīt visus savus uzdevumus.

Pašreizējā ES satvarā saskaņotība visos līmeņos kopumā ir novērtēta kā pozitīva. Analīze ir parādījusi, ka saskaņotība ar Līgumiem un Hartu ir laba, jo ES satvara mērķis ir veicināt līdztiesību un nediskrimināciju, kas ir ES pamatvērtības. Līdztiesība arī ir pamattiesības, ko aizsargā Harta. Lai gan starptautiskie instrumenti, piemēram, Apvienoto Nāciju Organizācijas “Principi attiecībā uz valstu cilvēktiesību iestāžu statusu” 44 (tā dēvētie “Parīzes principi”) un Eiropas Komisijas pret rasismu un neiecietību (ECRI) Ieteikums Nr. 2 no Eiropas Padomes 45 , ir sīkāk izstrādāti to atšķirīgā juridiskā rakstura dēļ, šie dažādie instrumenti satura ziņā ir konsekventi.

ES pievienotā vērtība ir novērtēta pozitīvi. Analīze liecina, ka Direktīvas 2000/43 pieņemšanas laikā tikai aptuveni pusei no toreizējām ES-15 dalībvalstīm bija līdztiesības iestāde ar ierobežotām pilnvarām un tikai vienai no pārējām ES-12 dalībvalstīm pirms pievienošanās procesa bija līdztiesības iestāde. Pētījuma laikā aptaujātās ieinteresētās personas apstiprināja, ka bez ES rīcības līdztiesības iestādes nebūtu tikušas izveidotas visās dalībvalstīs. Tas, ka visās dalībvalstīs joprojām ir augsts diskriminācijas līmenis 46 , liecina, ka joprojām ir vajadzīga rīcība ES līmenī. Tomēr šādai rīcībai vajadzētu būt detalizētākai un konkrētākai nekā pašreizējam tiesiskajam regulējumam, lai nodrošinātu lielāku juridisko skaidrību par pasākumiem, kas dalībvalstīm jāīsteno.

ES satvara sākotnējo mērķu atbilstība, ņemot vērā sākotnējās un pašreizējās vajadzības, ir novērtēta kā pozitīva. Tomēr sākotnējais līdztiesības iestāžu tiesiskais regulējums tika uzskatīts par pārāk šauru un neskaidru. Šim viedoklim kopumā piekrīt visas ieinteresētās personas, jo īpaši līdztiesības iestādes, pilsoniskās sabiedrības organizācijas (PSO) un dalībvalstis. Analīze ir parādījusi, ka pastāv pārliecinošs atbalsts turpmākai rīcībai, lai risinātu iepriekš minētās problēmas 47 un nodrošinātu, ka līdztiesības iestādēm ir resursi, kas vajadzīgi, lai risinātu jaunas problēmas nediskriminācijas jomā, piemēram, tās, kas saistītas ar automatizētu sistēmu izmantošanu, kuras līdz ar tehnoloģiju attīstību ir kļuvušas izplatītākas un aptverošākas.

Ņemot vērā visu iepriekšminēto, tika apzinātas gūtās atziņas, kā norādīts turpmāk. Tā kā pašreizējie noteikumi par līdztiesības iestādēm ir neskaidri, līdztiesības iestādes dalībvalstīs saskaras ar vairākām problēmām, kā paskaidrots turpmāk. Lai gan 2018. gada ieteikuma mērķis bija risināt šos jautājumus, tam sava nesaistošā rakstura dēļ bija tikai ierobežota ietekme, līdz ar to šo jautājumu efektīvākai risināšanai tika ierosināts saistošs juridiskais instruments.

Resursi un neatkarība

Analīze liecina, ka resursu trūkums ir pastāvīga problēma, kas būtiski kavē līdztiesības iestāžu darbību. Tāpat arī neatkarības trūkums traucē līdztiesības iestādēm efektīvi pildīt savus uzdevumus un sasniegt savus mērķus.

Palīdzība cietušajiem

Cietušajiem sniegtā palīdzība un šajā nolūkā līdztiesības iestādēm piešķirtās pilnvaras dažādās dalībvalstīs ievērojami atšķiras. Lai nodrošinātu pamattiesību uz nediskrimināciju minimālo aizsardzības līmeni, būtu lietderīgi izstrādāt konkrētākus kopīgus noteikumus šajā jomā. Tiesvedības pilnvaras šajā ziņā ir īpaši svarīgas pilnvaras. Lai varētu palīdzēt visiem no diskriminācijas cietušajiem, ir svarīgi arī nodrošināt, ka līdztiesības iestādes bez šķēršļiem ir pieejamas visiem no diskriminācijas cietušajiem.

Nodarbinātības vienlīdzības direktīvā un Dzimumu līdztiesības direktīvā sociālā nodrošinājuma jomā pašlaik nav ietverti noteikumi par līdztiesības iestādēm. Tomēr retrospektīvā analīze ir parādījusi, ka dalībvalstīs joprojām ir augsts diskriminācijas līmenis to iemeslu dēļ un tajās jomās, kuras ir aptvertas minētajās direktīvās.

Zināšanas par diskrimināciju

Retrospektīvā analīze liecina, ka regularitāte, ar kādu līdztiesības iestādes veic neatkarīgus pētījumus, apsekojumus un publicē ziņojumus, ir ļoti atšķirīga. Tas pats attiecas uz primāro un sekundāro datu par līdztiesību vākšanu. Ņemot vērā to, ka informētība par diskrimināciju un zināšanas par to joprojām ir nepietiekamas, šajā jomā ir vajadzīgi skaidrāki noteikumi.

Sadarbība

Dažādās dalībvalstīs pastāv atšķirības, cik lielā mērā līdztiesības iestādes sadarbojas un apmainās ar informāciju savā starpā un ar attiecīgajām valstu, Eiropas un starptautiskajām iestādēm vai struktūrām. Tomēr šāda apmaiņa būtu lietderīga, lai dalītos zināšanās un radītu sinerģiju.

Perspektīvas analīze par iespējamu jaunu ES rīcību

(a)aktīva līdztiesības iestāžu tīkla izveidi, ko finansē Komisija (Equinet),

(b)nesaistošu Komisijas 2018. gada ieteikumu,

(c)paraugprakses apmaiņa un

(d)tiešu finansējumu no programmas “Pilsoņi, vienlīdzība, tiesības un vērtības” (CERV).

·palīdzēt saistībā ar sešu Līdztiesības direktīvu īstenošanu,

·efektīvi palīdzēt no diskriminācijas cietušajiem piekļūt tiesu iestādēm un

·veicināt vienlīdzīgu attieksmi un novērst diskrimināciju.

·līdztiesības iestādes nav pakļautas ārējai ietekmei, lai tādējādi tās varētu veikt visus savus uzdevumus neatkarīgi,

·līdztiesības iestādēm ir nepieciešamie resursi visu savu uzdevumu veikšanai, un

·ja līdztiesības iestāde ir daļa no struktūras, kurai ir vairāki mandāti, pastāv iekšēja struktūra (tā dēvētais “firewall”), kas garantē, ka līdztiesības mandātam tiek nodrošināta pietiekama neatkarība, uzmanība un resursi.

Analītiskajā dokumentā tika pētīti ierosinātie pasākumi, pamatojoties uz pieciem efektivitātes 49 , lietderības 50 , saskaņotības 51 , ES pievienotās vērtības 52 un atbilstības 53 kritērijiem. ES pievienotās vērtības, atbilstības un saskaņotības novērtējums tika veikts ierosinātajai likumdošanas iniciatīvai kopumā, savukārt efektivitātes un lietderības novērtējums tika veikts katrā tematiskajā blokā, aplūkojot atsevišķus pasākumus. Dažiem pasākumiem pilnīgu novērtējumu nebija iespējams veikt datu ierobežotās pieejamības vai metodoloģisko ierobežojumu dēļ. Tas jo īpaši attiecas uz efektivitāti.

Visbeidzot, Komisija ņēma vērā konstatējumus pētījumā par iespējamiem trūkumiem tiesiskajā aizsardzībā pret diskrimināciju rases vai etniskās piederības dēļ, kas veikts, kā paredzēts rasisma apkarošanas rīcības plānā. Pētījumā tika izskatīti iespējamie trūkumi Rasu vienlīdzības direktīvā noteiktajos aizsardzības mehānismos, tostarp līdztiesības iestāžu loma.

Pētījums apstiprināja, ka līdztiesības iestādes tiek uzskatītas par (ļoti) svarīgu aizsardzības mehānismu cīņā pret diskrimināciju. Pētījuma ietvaros veiktās mērķorientētās aptaujas respondenti apstiprināja šo konstatējumu. Tajā tika konstatēts, ka līdztiesības iestādes – ņemot vērā to kompetences, jo īpaši tad, ja tās tiktu pastiprinātas, – varētu uzlabot citu aizsardzības mehānismu efektivitāti. Papildus līdztiesības iestāžu lomai aizsardzības mehānismi, kas var palīdzēt novērst diskrimināciju un aizsargāt pret to, ietver noteikumus par tiesību aizsardzību un viktimizāciju, sankcijām, pozitīvu rīcību un dialogu. Pētījumā tika konstatēti daži iespējamie trūkumi saistībā ar šiem esošajiem mehānismiem (piemēram, sankcijām, tiesībām uz aizstāvību) un mehānismiem/pasākumiem, kas varētu ļaut izmantot proaktīvākas/preventīvākas pieejas, vienlaikus apkarojot diskrimināciju (piemēram, valstu rīcības plāni, līdztiesības pienākumi, līdztiesības datu vākšana). Tajā tika ieteikts līdztiesības iestādēm piešķirt lielāku lomu šādās jomās:

(a)informēšana, izpratnes veicināšana, norādījumi un apmācība,

(b)tiesību aizsardzība, tostarp izmeklēšanas un tiesvedības pilnvaras, alternatīva strīdu izšķiršana un sankcijas,

(c)līdztiesības datu izmantošana,

(d)dialogs un sadarbība un

(e)pozitīva rīcība/līdztiesības pienākumi 56 .

•Apspriešanās ar ieinteresētajām personām

·neatkarību (tostarp pārredzama un uz kompetencēm balstīta vadības atlase un budžeta neatkarība),

·pietiekamiem resursiem (cilvēkresursiem, finanšu resursiem un piemērotām telpām),

·visu diskriminācijas iemeslu un jomu, uz kurām attiecas Vienlīdzības direktīvas, aptveršanu,

·vieglu sūdzību iesniegšanas procesu un pieejamību,

·tiesvedības pilnvarām un izmeklēšanas pilnvarām visām līdztiesības iestādēm,

·līdztiesības iestāžu saistošu lēmumu izpildi un iespēju piemērot sankcijas,

·izpratnes veicināšanu par līdztiesības iestāžu pastāvēšanu sabiedrībā kopumā un grupās, kurās pastāv diskriminācijas risks,

·līdztiesības veicināšanu un diskriminācijas novēršanu,

·līdztiesības iestāžu veiktu datu vākšanu par savām darbībām un piekļuvi līdztiesības datiem, ko savākušas citas publiskas un privātas struktūras nolūkā sagatavot regulārus ziņojumus, un

·koordināciju un sadarbību ar publiskajām iestādēm, ieinteresētajām personām (piemēram, pilsoniskās sabiedrības organizācijām un sociālajiem partneriem) un starptautiskām/ES struktūrām.

Ieinteresētās personas atbalstīja visvērienīgākos risinājumus iepriekšminētajās jomās. Lielākā daļa ieinteresēto personu uzskata, ka turpmākajos tiesību aktos būtu jāparedz, ka dalībvalstis ir atbildīgas par tādu nosacījumu ieviešanu, kas ļautu līdztiesības iestādēm pilnībā īstenot savu lomu, jo līdztiesības iestādes nevar efektīvi sasniegt savus mērķus bez atbilstošiem līdzekļiem un pilnvarām.

Vienlaikus ieinteresētās personas uzsvēra, ka, pieņemot stingrākus saistošus minimālos standartus līdztiesības iestādēm, būtu jāņem vērā atšķirīgās juridiskās tradīcijas dalībvalstīs un jāievēro to institucionālā autonomija. Šajā sakarā kā svarīgi tika uzsvērti šādi elementi:

·saistošas lēmumu pieņemšanas pilnvaras (kvazitiesas funkcijas) nebūtu jāuzliek visām līdztiesības iestādēm; tā vietā dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai izlemt, vai vajadzētu līdztiesības iestādēm uzticēt saistošas lēmumu pieņemšanas pilnvaras un kāds būtu labākais veids, kā nodrošināt to efektivitāti.

·Šajā posmā nevajadzētu izveidot centralizētu līdztiesības iestāžu salīdzinošās izvērtēšanas akreditācijas sistēmu; tā vietā Komisijas veiktai regulārai uzraudzībai saskaņā ar rādītāju sarakstu būtu jāļauj izvērtēt, cik lielā mērā iniciatīvas mērķi ir sasniegti un cik lielā mērā dalībvalstis ir izpildījušas tajā noteiktās prasības.

·Lai nodrošinātu, ka līdztiesības iestāžu pakalpojumi ir pieejami visiem potenciālajiem cietušajiem, ir svarīga zināma elastība attiecībā uz līdztiesības iestāžu fizisko klātbūtni dalībvalstu teritorijā (piemēram, dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai brīvi organizēt šādu klātbūtni pēc saviem ieskatiem, piemēram, izmantojot fiksētu biroju tīklu, regulārus vietējos apmeklējumus (“mobilos birojus”) vai sadarbību ar vietējām PSO.

·Dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka līdztiesības iestādēm ir atbilstošas pilnvaras, nosacījumi un instrumenti, lai tās varētu pildīt savus uzdevumus, nenosakot to, kā tām tie jebkurā konkrētā situācijā būtu jāizpilda (piemēram, tām būtu pilnvaras rīkoties tiesā, bet ne pienākums to darīt).

Visi šie aspekti tika izskatīti un atspoguļoti šajā priekšlikumā.    

•Pamattiesības

4.IETEKME UZ BUDŽETU

Iniciatīva nerada papildu izmaksas Eiropas Komisijai un tās aģentūrām. Lai atbalstītu šīs direktīvas īstenošanas uzraudzību, FRA un EIGE vāktu un analizētu attiecīgos datus. Šāda veida uzdevumi jau ir ietverti FRA 57  un EIGE 58 pašreizējās pilnvarās, un tos var veikt bez papildu resursiem.

5.CITI ELEMENTI

•Īstenošanas plāni un uzraudzīšanas, izvērtēšanas un ziņošanas kārtība

•Detalizēts konkrētu priekšlikuma noteikumu skaidrojums

·neatkarība: 3. pants,

·palīdzība no diskriminācijas cietušajiem: 6.–9. pants,

·atzinumi un ieteikumi: 8., 13. un 14. pants,

·apsekojumi un ziņojumi: 14. un 15. pants un

·sadarbība: 12. pants.

Lai varētu sniegt palīdzību visiem no diskriminācijas cietušajiem, ir būtiski, lai līdztiesības iestādes būtu pieejamas visiem cilvēkiem bez šķēršļiem un lai tās sniegtu bezmaksas pakalpojumus sūdzību iesniedzējiem visā dalībvalstu teritorijā, tostarp lauku un attālos apvidos. Šis noteikums paredz arī visu pakalpojumu pieejamību, kā arī saprātīgu pielāgojumu nodrošināšanu personām ar invaliditāti.

Šis noteikums nosaka līdztiesības iestāžu i) pienākumus vākt datus par savām darbībām, ii) pilnvaras veikt apsekojumus, iii) pilnvaras piekļūt statistikas datiem, ko savākušas citas publiskas vai privātas struktūras, un apstrādāt tos, un iv) iespēju uzņemties koordinatora lomu līdztiesības datu vākšanā, ko veic citas publiskas vai privātas struktūras. Tādējādi līdztiesības iestādes palīdzēs vākt līdztiesības datus, kas tiks izmantoti to ziņojumos, 16. pantā minētajā Komisijas uzraudzības ziņojumā un sabiedrības zināšanās par vienlīdzīgu attieksmi un diskrimināciju dalībvalstīs.

Šā noteikuma mērķis ir nodrošināt, lai līdztiesības iestādes regulāri plānotu un publiski ziņotu par savu darbu, stāvokli vienlīdzīgas attieksmes un nediskriminācijas jomā. Darot pieejamus datus par savām darbībām, saņemto sūdzību skaitu pa iemesliem un jomām, kā arī par diskrimināciju kopumā dalībvalstīs, līdztiesības iestādes veicinās sabiedrības zināšanas par diskrimināciju un par savu darbu.

Savukārt šīs zināšanas palīdzēs tām pieņemt apzinātus lēmumus par savu darba organizāciju nākotnē, prioritātēm turpmākajiem gadiem un to, kā vislabāk sadalīt savus resursus.

Saskaņā ar šo noteikumu Komisija izveidos kopīgu rādītāju sarakstu, lai uzraudzītu šīs direktīvas īstenošanu, un sagatavos ziņojumu par piemērošanu. Sagatavojot rādītājus, Komisija var lūgt FRA un EIGE padomu. Rādītāju saraksts aptvers līdztiesības iestāžu resursus, neatkarīgu darbību, darbības un efektivitāti, kā arī jebkādas izmaiņas to mandātā, pilnvarās vai struktūrā. Gan valstu, gan ES līmenī notiks apspriešanās ar dalībvalstīm un ieinteresētajām personām, un tiks ņemti vērā Equinet izstrādātie rādītāji.

Ar šo pantu arī ievieš pienākumu dalībvalstīm ik pēc pieciem gadiem paziņot Komisijai visu attiecīgo informāciju par direktīvas īstenošanu, pamatojoties uz iepriekš minētajiem rādītājiem, tādējādi ļaujot Komisijai pārskatīt direktīvas īstenošanu un sagatavot tās īstenošanas ziņojumu.

19. pants. Pašreizējo noteikumu par līdztiesības iestādēm svītrošana

Ar šo pantu groza Direktīvu 2000/43/EK un Direktīvu 2004/113/EK, lai svītrotu spēkā esošos noteikumus par līdztiesības iestādēm, un precizē, ka visas atsauces uz svītrotajiem noteikumiem jāuzskata par atsaucēm uz šo direktīvu.

21. pantā ir sīkāk precizēts šā panta spēkā stāšanās datums, lai nodrošinātu, ka līdztiesības iestāžu darbībā nebūs nepilnību.

20. pants. Transponēšana

Šajā noteikumā paredzēts maksimālais laikposms, kāds ir dalībvalstu rīcībā, lai šo direktīvu transponētu valsts tiesību aktos un attiecīgos tekstus paziņotu Komisijai. Noteiktais laikposms ir 18 mēneši no šīs direktīvas spēkā stāšanās dienas.

2022/0401 (APP)

Priekšlikums

PADOMES DIREKTĪVA

par līdztiesības iestāžu standartiem attiecībā uz vienlīdzīgu attieksmi pret personām neatkarīgi no viņu rases vai etniskās piederības, vienlīdzīgu attieksmi nodarbinātības un profesijas jomā pret personām neatkarīgi no viņu reliģijas vai pārliecības, invaliditātes, vecuma vai seksuālās orientācijas, vienlīdzīgu attieksmi pret vīriešiem un sievietēm sociālā nodrošinājuma jautājumos un attiecībā uz piekļuvi precēm un pakalpojumiem, preču piegādi un pakalpojumu sniegšanu un par Direktīvas 2000/43/EK 13. panta un Direktīvas 2004/113/EK 12. panta svītrošanu

EIROPAS SAVIENĪBAS PADOME,

ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību un jo īpaši tā 19. panta 1. punktu,

ņemot vērā Eiropas Komisijas priekšlikumu,

pēc leģislatīvā akta projekta nosūtīšanas valstu parlamentiem,

ņemot vērā Eiropas Parlamenta atzinumu 60 ,

ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinumu 61 ,

ņemot vērā Reģionu komitejas atzinumu 62 ,

ņemot vērā Eiropas Datu aizsardzības uzraudzītāja atzinumu 63 ,

saskaņā ar īpašu likumdošanas procedūru,

tā kā:

(1)Līgumos un Eiropas Savienības Pamattiesību hartā tiesības uz vienlīdzību un tiesības uz nediskrimināciju ir atzītas par Savienības pamatvērtībām 64 , un Savienība jau ir pieņēmusi vairākas direktīvas par diskriminācijas aizliegumu.

(2)Saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 19. panta 1. punktu, neskarot pārējos Līgumu noteikumus un nepārsniedzot pilnvaras, ko Savienībai piešķir Līgumi, Padome saskaņā ar īpašu likumdošanas procedūru, saņēmusi Eiropas Parlamenta piekrišanu, ar vienprātīgu lēmumu var paredzēt attiecīgus pasākumus, lai cīnītos pret diskrimināciju dzimuma, rases vai etniskās izcelsmes, reliģijas vai pārliecības, invaliditātes, vecuma vai dzimumorientācijas dēļ.

(3)Šīs direktīvas mērķis ir noteikt minimālās prasības līdztiesības iestāžu darbībai ar mērķi uzlabot to efektivitāti un garantēt to neatkarību, tādējādi stiprinot vienlīdzīgas attieksmes principa piemērošanu, kas izriet no Padomes Direktīvām 79/7/EEK 65 , 2000/43/EK 66 , 2000/78/EK 67 un 2004/113/EK 68 .

(4)Direktīva 79/7/EEK aizliedz diskrimināciju dzimuma dēļ sociālā nodrošinājuma jautājumos.

(5)Direktīva 2000/43/EK aizliedz diskrimināciju rases vai etniskās piederības dēļ.

(6)Direktīva 2000/78/EK aizliedz diskrimināciju reliģijas vai pārliecības, invaliditātes, vecuma vai seksuālās orientācijas dēļ attiecībā uz nodarbinātību, profesiju un profesionālo izglītību.

(7)Direktīva 2004/113/EK aizliedz diskrimināciju dzimuma dēļ attiecībā uz pieeju precēm un pakalpojumiem, preču piegādi un pakalpojumu sniegšanu.

(8)Direktīva 2000/43/EK un 2004/113/EK ietver prasību dalībvalstīm izraudzīties vienu vai vairākas iestādes, lai veicinātu, tostarp analizētu, uzraudzītu un atbalstītu, vienlīdzīgu attieksmi pret visām personām bez diskriminācijas tādu iemeslu dēļ, kas izklāstīti attiecīgajās direktīvās (turpmāk – “līdztiesības iestādes”). Tās nosaka dalībvalstīm pienākumu nodrošināt, ka šo iestāžu kompetencē ietilpst neatkarīgas palīdzības sniegšana cietušajiem, neatkarīgu aptauju veikšana attiecībā uz diskrimināciju, neatkarīgu ziņojumu publicēšana un ieteikumu sniegšana par visiem ar šādu diskrimināciju saistītajiem jautājumiem.

(9)Arī Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2006/54/EK 69 un 2010/41/ES 70 ir paredzēta līdztiesības iestāžu izraudzīšanās.

(10)Visas dalībvalstis ir izveidojušas līdztiesības iestādes saskaņā ar Direktīvu 2000/43/EK un Direktīvu 2004/113/EK. Ir ieviesta daudzveidīga līdztiesības iestāžu sistēma, un ir izveidojusies laba prakse. Tomēr daudzas līdztiesības iestādes saskaras ar problēmām, jo īpaši attiecībā uz resursiem, neatkarību un pilnvarām, kas nepieciešamas to uzdevumu veikšanai 71 .

(11)Direktīva 2000/43/EK un Direktīva 2004/113/EK atstāj dalībvalstīm plašu rīcības brīvību attiecībā uz līdztiesības iestāžu struktūru un darbību. Tā rezultātā starp dalībvalstīs izveidotajām līdztiesības iestādēm rodas būtiskas atšķirības attiecībā uz iestāžu mandātu, kompetencēm, struktūrām, resursiem un operatīvo darbību. Tas savukārt nozīmē, ka aizsardzība pret diskrimināciju dažādās dalībvalstīs ir atšķirīga.

(12)Lai gan Direktīvā 79/7/EEK un Direktīvā 2000/78/EK nav noteikts, ka dalībvalstīm jāizraugās līdztiesības iestādes, kas nodarbojas ar minētajās direktīvās ietvertajiem jautājumiem, vairumā dalībvalstu šādu iestāžu kompetencē tomēr ir minētie jautājumi, ja to prasa valsts tiesību akti. Tomēr tas tā nav visās dalībvalstīs, un tas rada atšķirīgu aizsardzības līmeni pret diskrimināciju jautājumos, uz kuriem attiecas minētās direktīvas visā Savienībā.

(13)Lai nodrošinātu, ka līdztiesības iestādes var efektīvi veicināt Direktīvu 79/7/EEK, 2000/43/EK, 2000/78/EK un 2004/113/EK izpildi, veicinot vienlīdzīgu attieksmi, novēršot diskrimināciju un sniedzot palīdzību visām diskriminētajām personām un grupām, lai tās varētu piekļūt tiesu iestādēm visā Savienībā, ir jāpieņem saistoši minimālie standarti šo iestāžu darbībai un jāpaplašina to mandātu, attiecinot to arī uz jautājumiem, uz kuriem attiecas Direktīva 79/7/EEK un Direktīva 2000/78/EK. Jaunajos standartos būtu jāņem vērā pieredze, kas gūta, piemērojot Komisijas Ieteikumu 2018/951 72 , pamatojoties uz dažiem tā noteikumiem un vajadzības gadījumā paredzot jaunus noteikumus. Tiem būtu jābalstās arī uz citiem attiecīgiem instrumentiem, piemēram, Vispārējās politikas ieteikumu Nr. 2 73 par līdztiesības iestādēm, ko pieņēmusi Eiropas Komisija pret rasismu un neiecietību (ECRI), un Parīzes principi 74 , ko pieņēmusi Apvienoto Nāciju Organizācija un kas piemērojami valstu cilvēktiesību iestādēm.

(14)Tie paši saistošie minimālie standarti līdztiesības iestāžu darbībai jautājumos, uz kuriem attiecas Direktīvas 2006/54/EK un 2010/41/ES, ir paredzēti Direktīvā (ES).../... [par līdztiesības iestāžu standartiem attiecībā uz vienlīdzīgu attieksmi un iespēju vienlīdzību starp sievietēm un vīriešiem nodarbinātības un profesijas jautājumos un Direktīvas 2006/54/EK 20. panta un Direktīvas 2010/41/ES 11. panta svītrošanu] 75 .

(15)Šī direktīva būtu jāpiemēro līdztiesības iestāžu rīcībai jautājumos, uz kuriem attiecas Direktīvas 79/7/EEK, 2000/43/EK, 2000/78/EK un 2004/113/EK. Standartiem būtu jāattiecas tikai uz līdztiesības iestāžu darbību, un tiem nebūtu jāpaplašina minēto direktīvu materiālā piemērošanas joma vai darbības joma attiecībā uz personām.

(16)Veicinot vienlīdzīgu attieksmi, novēršot diskrimināciju un palīdzot no diskriminācijas cietušajiem, līdztiesības iestādēm būtu jāpievērš īpaša uzmanība diskriminācijai, kuras pamatā ir vairāki iemesli, kas aizsargāti ar Direktīvām 79/7/EEK, 2000/43/EK, 2000/78/EK un 2004/113/EK.

(17)Līdztiesības iestādes var efektīvi pildīt savus pienākumus tikai tad, ja tās spēj rīkoties pilnīgi neatkarīgi bez jebkādas ārējas ietekmes. Šajā nolūkā dalībvalstīm būtu jāņem vērā vairāki kritēriji, kas veicina līdztiesības iestāžu neatkarību. Līdztiesības iestādes nevajadzētu izveidot kā daļu no ministrijas vai struktūras, kas saņem norādījumus tieši no valdības. Jebkuram darbiniekam vai personai, kas ieņem vadošu amatu, piemēram, līdztiesības iestādes valdes loceklim, līdztiesības iestādes vadītājam, vietniekam vai pagaidu darbiniekam, vajadzētu būt neatkarīgam, jābūt atbilstīgai kvalifikācijai un jābūt izvēlētam pārredzamā procesā. Līdztiesības iestādēm būtu jāspēj pārvaldīt savu budžetu un resursus, tostarp atlasot un pārvaldot savus darbiniekus, un būtu jāspēj noteikt savas prioritātes.

(18)Lai nodrošinātu, ka līdztiesības iestādes var īstenot visas savas kompetences un pildīt visus savus uzdevumus, dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka līdztiesības iestāžu iekšējā struktūra ļauj neatkarīgi īstenot to dažādās kompetences. Īpaša uzmanība būtu jāpievērš situācijām, kad iestādēm ir jābūt gan objektīvām, gan jāsniedz atbalsts cietušajiem. Tas ir īpaši svarīgi, ja līdztiesības iestādei ir saistošas lēmumu pieņemšanas pilnvaras, kas prasa objektivitāti, vai ja tā ir daļa no struktūras, kurai ir vairāki mandāti un kurā cita mandāta īstenošanai ir nepieciešama objektivitāte. Iekšējai struktūrai, kas nodrošina attiecīgo kompetenču un uzdevumu stingru nošķiršanu, būtu jāgarantē, ka līdztiesības iestāde var tos efektīvi īstenot.

(19)Atbilstīgu resursu trūkums ir būtiska problēma, kas kavē līdztiesības iestāžu spēju pienācīgi pildīt savus uzdevumus. Tāpēc dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka līdztiesības iestādes saņem pietiekamu finansējumu, var pieņemt darbā kvalificētus darbiniekus un tām ir piemērotas telpas un infrastruktūra, lai tās katru uzdevumu varētu veikt efektīvi, saprātīgā termiņā un ievērojot termiņos, kas paredzēti valsts tiesību aktos. To budžeta piešķīrumam vajadzētu būt stabilam, izņemot kompetenču palielināšanas gadījumos, kas plānoti daudzgadu perspektīvā, un ar to būtu jāvar segt izmaksas, kuras var būt grūti paredzēt, piemēram, izmaksas saistībā ar tiesvedību. Lai nodrošinātu, ka līdztiesības iestādēm ir piešķirti pietiekami resursi, to budžetā, piemēram, nevajadzētu veikt samazinājumus, kas būtu ievērojami lielāki par samazinājumiem, kādi vidēji tiek veikti citu publisko struktūru budžetos; tāpat arī to gada pieaugumam vajadzētu būt vismaz piesaistītam vidējam citu struktūru finansējuma pieaugumam. Ja līdztiesības iestāžu uzdevumi un pilnvaras tiek paplašināti, būtu proporcionāli jāpalielina arī to resursi.

(20)Automatizētas sistēmas, tostarp mākslīgais intelekts, ir lietderīgs instruments diskriminācijas modeļu identificēšanai, taču risks ir arī algoritmiskā diskriminācija. Tādēļ līdztiesības iestādēm vajadzētu būt piekļuvei kvalificētiem darbiniekiem vai pakalpojumiem, kas, no vienas puses, var izmantot automatizētas sistēmas savam darbam un, no otras puses, novērtēt to atbilstību nediskriminācijas noteikumiem. Īpaša uzmanība būtu jāpievērš tam, lai līdztiesības iestādēm nodrošinātu pienācīgus digitālos resursus gan tieši, gan apakšuzņēmuma līgumu veidā.

(21)Līdztiesības iestādēm kopā ar citiem dalībniekiem ir būtiska nozīme diskriminācijas novēršanā un līdztiesības veicināšanā. Lai risinātu diskriminācijas strukturālos aspektus un veicinātu sociālās pārmaiņas, tām būtu jāveicina vienlīdzības pienākumi, laba prakse, pozitīva rīcība un līdztiesības aspekta iekļaušana publiskajās un privātajās struktūrās un jānodrošina tām attiecīga apmācība, informācija, konsultācijas, norādījumi un atbalsts. Tām būtu jāsazinās ar publiskām un privātām struktūrām un grupām, kas pakļautas diskriminācijas riskam, un jāiesaistās publiskās debatēs, lai cīnītos pret stereotipiem un palielinātu informētību par daudzveidību un tās priekšrocībām, kas ir viens no galvenajiem Savienības līdztiesības stratēģiju pīlāriem.

(22)Papildus preventīviem pasākumiem līdztiesības iestāžu galvenais uzdevums ir sniegt palīdzību no diskriminācijas cietušajiem. Šai palīdzībai vienmēr būtu jāietver galvenās informācijas sniegšana sūdzības iesniedzējiem un viņu sūdzības sākotnējais novērtējums, pamatojoties uz sākotnējo informāciju, kas uz brīvprātības principa iegūta no pusēm. Dalībvalstīm vajadzētu būt atbildīgām par to, lai noteiktu kārtību, kādā līdztiesības iestāde sniegtu šo novērtējumu, piemēram, procesa grafiku vai procesuālās garantijas pret atkārtotām vai ļaunprātīgām sūdzībām.

(23)Lai nodrošinātu, ka visi cietušie var iesniegt sūdzību, vajadzētu būt iespējai iesniegt sūdzības dažādos veidos. Dalībvalstīm būtu arī pienācīgi jāņem vērā Komisijas Ieteikums 2018/951, saskaņā ar kuru sūdzību iesniegšanai vajadzētu būt iespējamai sūdzības iesniedzēja izvēlētajā valodā, kas tiek izmantota dalībvalstī, kurā atrodas līdztiesības iestāde. Lai novērstu vienu no nepietiekamas ziņošanas iemesliem, proti, bailes no represijām, un neskarot Direktīvu (ES) 2019/1937 par to personu aizsardzību, kuras ziņo par Savienības tiesību aktu pārkāpumiem 76 , būtu jānodrošina konfidencialitāte lieciniekiem, trauksmes cēlējiem un, ciktāl iespējams, sūdzības iesniedzējiem.

(24)Lai piedāvātu iespēju ātri un par pieņemamu cenu izšķirt strīdus ārpustiesas kārtībā, dalībvalstīm būtu jānodrošina iespēja pusēm panākt strīdu izšķiršanu savstarpējas vienošanās ceļā ar līdztiesības iestādes vai citas esošas īpašas struktūras starpniecību. Tām būtu jānosaka izlīguma procesa kārtība saskaņā ar valsts tiesību aktiem.

(25)Ja līdztiesības iestādēm ir aizdomas par Direktīvās 79/7/EEK, 2000/43/EK, 2000/78/EK vai 2004/113/EK noteiktā vienlīdzīgas attieksmes principa iespējamu pārkāpumu, tām vajadzētu būt iespējai rīkoties arī pēc sūdzības saņemšanas vai pēc savas iniciatīvas.

(26)Pierādījumi ir būtiski, lai noteiktu, vai ir notikusi diskriminācija, un bieži vien tie atrodas pie iespējamā noziedzīgā nodarījuma izdarītāja. Tāpēc līdztiesības iestādēm vajadzētu būt iespējai piekļūt informācijai, kas vajadzīga, lai konstatētu diskrimināciju un sadarbotos ar attiecīgajiem publiskajiem dienestiem, piemēram, darba inspekcijām vai izglītības inspekcijām. Dalībvalstīm būtu jāizveido piemērota sistēma šīs kompetences īstenošanai saskaņā ar valsts noteikumiem un procedūrām.

(27)Pamatojoties uz pierādījumiem, kas savākti vai nu brīvprātīgi, vai izmeklēšanā, līdztiesības iestādēm savs novērtējums būtu jāsniedz sūdzības iesniedzējam un iespējamajam noziedzīgā nodarījuma izdarītājam. Dalībvalstīm būtu jānosaka šā novērtējuma juridiskais spēks, kas var būt nesaistošs atzinums vai saistošs izpildāms lēmums. Abos būtu jānorāda novērtējuma iemesli un vajadzības gadījumā jāiekļauj pasākumi, lai novērstu visus konstatētos pārkāpumus un novērstu turpmākus atgadījumus. Lai nodrošinātu līdztiesības iestāžu darba efektivitāti, dalībvalstīm būtu jāpieņem atbilstīgi pasākumi attiecībā uz darbu pēc atzinumu pieņemšanas un lēmumu izpildi.

(28)Lai veicinātu savu darbu un līdztiesības tiesību aktus, līdztiesības iestādēm vajadzētu būt iespējai publicēt savu atzinumu un lēmumu kopsavilkumu, neizpaužot persondatus.

(29)Līdztiesības iestādēm vajadzētu būt tiesībām piedalīties tiesvedībā civillietās vai administratīvajās tiesībās, lai palīdzētu nodrošināt vienlīdzīgas attieksmes principa ievērošanu, kas noteikts Direktīvās 79/7/EEK, 2000/43/EK, 2000/78/EK un 2004/113/EK. Lai gan uz šīm tiesvedībām būtu jāattiecina valsts procesuālie tiesību akti, tostarp valsts noteikumi par prasību pieņemamību, šādus noteikumus un jo īpaši visus leģitīmo interešu nosacījumus nevar piemērot tā, lai mazinātu līdztiesības iestāžu tiesību rīkoties efektivitāti. Izmeklēšanas un lēmumu pieņemšanas pilnvaras un tiesības piedalīties tiesvedībā, kas ar šo direktīvu piešķirtas līdztiesības iestādēm, atvieglos Direktīvu 2000/43/EK, 2000/78/EK un 2004/113/EK par pierādīšanas un tiesību aizsardzības pienākumu pašreizējo noteikumu īstenošanu. Saskaņā ar šajā direktīvā paredzētajiem nosacījumiem līdztiesības iestādes varēs konstatēt faktus, “no kuriem var secināt, ka ir notikusi tieša vai netieša diskriminācija”, tādējādi izpildot nosacījumus, kas paredzēti Direktīvas 2000/43/EK 8. pantā, Direktīvas 2000/78/EK 10. pantā un Direktīvas 2004/113/EK 9. pantā. Tāpēc viņu atbalsts atvieglos tiesu iestāžu pieejamību cietušajiem.

(30)Juridiskais statuss ļauj līdztiesības iestādēm rīkoties cietušo vārdā vai viņu atbalstam, ļaujot viņiem piekļūt tiesu iestādēm gadījumos, kad procesuāli un finansiāli šķēršļi vai bailes no viktimizācijas bieži vien viņus attur. Juridiskais statuss arī ļauj līdztiesības iestādēm stratēģiski izvēlēties lietas, kurās tās nolemj vērsties valsts tiesās, un veicināt vienlīdzīgas attieksmes tiesību aktu pareizu interpretāciju un piemērošanu.

(31)Pret dažiem diskriminācijas gadījumiem ir grūti cīnīties, jo nav sūdzības iesniedzēja, kas pats būtu iesniedzis prasību. Spriedumā, kas pieņemts lietā C-54/07 (Feryn) 77 , ko savā vārdā iesniedza līdztiesības iestāde, Tiesa apstiprināja, ka diskrimināciju var konstatēt pat tad, ja nav identificēta cietušā. Tāpēc ir svarīgi, lai līdztiesības iestādes varētu rīkoties savā vārdā ar mērķi aizstāvēt sabiedrības intereses.

(32)Līdztiesības iestādēm vajadzētu būt arī iespējai iesniegt mutiskus vai rakstiskus paziņojumus tiesām, piemēram, amicus curiae, kas būtu vieglāks veids, kā pamatot lietas ar savu ekspertu atzinumu.

(33)Līdztiesības iestāžu tiesības rīkoties tiesā ir jāīsteno atbilstīgi taisnīgas tiesas un pušu procesuālo tiesību vienlīdzības principiem. Tādēļ, izņemot gadījumus, kad līdztiesības iestāde rīkojas kā puse tiesvedībā par sava lēmuma izpildi vai pārskatīšanu tiesā vai rīkojas kā amicus curiae, līdztiesības iestādei nevajadzētu būt iespējai tiesvedībā iesniegt pierādījumus, kuri iegūti iepriekšējās izmeklēšanās tajā pašā lietā un kurus sniegt bija iespējamā noziedzīgā nodarījuma izdarītāja vai jebkuras trešās personas juridisks pienākums.

(34)Lai nodrošinātu individuālo tiesību ievērošanu, dalībvalstīm līdztiesības iestāžu pilnvaras būtu jānosaka ar atbilstošām procesuālajām garantijām, nodrošinot, ka tiek pienācīgi aizsargāti galvenie principi, piemēram, tiesības uz aizstāvību, tiesības uz pārskatīšanu tiesā un tiesības uz konfidencialitāti.

(35)Noteikumi par līdztiesības iestāžu tiesībām rīkoties tiesvedībā nemaina cietušo un apvienību, organizāciju vai citu juridisku personu, kas īsteno cietušo tiesības, tiesības, kurām saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktos noteiktajiem kritērijiem ir likumīgas intereses nodrošināt Direktīvas 2000/43/EK, 2000/78/EK un 2004/113/EK ievērošanu, kā noteikts minētajās direktīvās.

(36)Līdztiesības iestāžu darba efektivitāte ir atkarīga arī no tā, vai diskriminācijas riskam pakļautajām grupām tiks nodrošināta pilnīga piekļuve to pakalpojumiem. Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūras 78 veiktajā apsekojumā 71 % etnisko vai imigrantu minoritāšu grupu locekļu ziņoja, ka nav informēti par organizācijām, kas sniedz atbalstu vai konsultācijas no diskriminācijas cietušajiem. Šīs piekļuves atbalstīšanai svarīgs solis ir dalībvalstīm nodrošināt, ka cilvēki zina savas tiesības un apzinās līdztiesības iestāžu pastāvēšanu un piedāvātos pakalpojumus. Tas ir īpaši svarīgi nelabvēlīgā situācijā esošām grupām un grupām, kuru piekļuvi šai informācijai var kavēt, piemēram, to ekonomiskais statuss, invaliditāte, rakstpratība vai piekļuves tiešsaistes rīkiem trūkums.

(37)Būtu jāgarantē visiem vienlīdzīga piekļuve līdztiesības iestāžu pakalpojumiem un publikācijām. Šajā nolūkā būtu jāapzina un jānovērš iespējamie šķēršļi piekļuvei līdztiesības iestāžu pakalpojumiem. Sūdzības iesniedzējiem pakalpojumiem vajadzētu būt bez maksas. Dalībvalstīm būtu arī jānodrošina, ka līdztiesības iestāžu pakalpojumi ir pieejami visiem potenciālajiem cietušajiem visā to teritorijā, piemēram, izveidojot vietējos birojus, tostarp mobilos birojus, organizējot vietējas kampaņas vai sadarbojoties ar vietējiem delegātiem vai pilsoniskās sabiedrības organizācijām.

(38)Savienība un visas dalībvalstis ir parakstījušas ANO Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām 79 (UNCRPD), kas ietver pienākumu aizliegt diskrimināciju invaliditātes dēļ un garantēt personām ar invaliditāti vienlīdzīgu un efektīvu tiesisko aizsardzību pret jebkāda veida diskrimināciju. Šī direktīva būtu jāinterpretē saskaņā ar UNCRPD. Lai personām ar invaliditāti garantētu vienlīdzīgu un efektīvu tiesisko aizsardzību un piekļuvi visiem līdztiesības iestāžu pakalpojumiem un darbībām, ir jānodrošina piekļūstamība saskaņā ar Direktīvā (ES) 2019/882 noteiktajām prasībām un saprātīgi pielāgojumi. Līdztiesības iestādēm būtu jānodrošina fiziska un digitāla 80 piekļūstamība, novēršot un likvidējot šķēršļus, ar kuriem personas ar invaliditāti var saskarties, piekļūstot saviem pakalpojumiem un informācijai, un jānodrošina saprātīgi pielāgojumi, vajadzības gadījumā veicot nepieciešamās un atbilstošās izmaiņas un pielāgojumus.

(39)Iespēja, ka līdztiesības iestādes varētu regulāri un ilgtermiņā veikt savstarpēju koordināciju un sadarboties dažādos līmeņos, ir būtiska, lai nodrošinātu savstarpēju mācīšanos, saskaņotību un konsekvenci, un tā var paplašināt to darba tvērumu un ietekmi. Līdztiesības iestādēm jo īpaši būtu jāsadarbojas ar citām līdztiesības iestādēm tajā pašā dalībvalstī un citās dalībvalstīs, tostarp Eiropas Līdztiesības iestāžu tīkla (Equinet) ietvaros, un ar publiskām un privātām struktūrām vietējā, reģionālā, valsts, Savienības un starptautiskā līmenī, piemēram, pilsoniskās sabiedrības organizācijām, datu aizsardzības iestādēm, arodbiedrībām, darba un izglītības inspekcijām, tiesībaizsardzības struktūrām, aģentūrām, kas valsts līmenī atbild par cilvēktiesību aizsardzību, iestādēm, kas pārvalda Savienības līdzekļus, valstu kontaktpunktiem romu jautājumos, patērētāju struktūrām un valstu neatkarīgiem mehānismiem UNCRPD veicināšanai, aizsardzībai un uzraudzībai. Šādai sadarbībai nevajadzētu ietvert persondatu apmaiņu (t. i., līdztiesības datus tādā veidā, ka personas var identificēt).

(40)Līdztiesības iestādes nevar pilnībā darboties kā eksperti vienlīdzīgas attieksmes jomā, ja politikas veidošanas procesā ar tām neapspriežas pietiekami agrā posmā par jautājumiem, kas saistīti ar tiesībām un pienākumiem, kuri izriet no Direktīvām 79/7/EEK, 2000/43/EK, 2000/78/EK un 2004/113/EK. Tāpēc dalībvalstīm būtu jāizveido pārredzamas procedūras, lai nodrošinātu savlaicīgu apspriešanos. Tām būtu arī jāļauj līdztiesības iestādēm sniegt ieteikumus un publicēt tos.

(41)Līdztiesības datiem ir izšķiroša nozīme, lai veicinātu izpratni, informētu cilvēkus, noteiktu diskriminācijas apmēru, norādītu tendences laika gaitā, pierādītu diskriminācijas pastāvēšanu, novērtētu līdztiesības tiesību aktu īstenošanu, demonstrētu nepieciešamību īstenot pozitīvu darbību un izstrādātu pierādījumos pamatotu politiku 81 . Līdztiesības iestādēm ir sava loma attiecīgo līdztiesības datu izstrādē šiem mērķiem, piemēram, organizējot regulāras apaļā galda sanāksmes, kurās piedalītos visas attiecīgās struktūras. Tām būtu arī jāvāc un jāanalizē dati par savām darbībām vai jāveic apsekojumi, un tām vajadzētu būt iespējai piekļūt statistikas informācijai, ko savākušas citas publiskas vai privātas struktūras, piemēram, valstu statistikas biroji, valstu tiesas, darba un izglītības inspekcijas, arodbiedrības vai pilsoniskās sabiedrības organizācijas, par jautājumiem, kas tām uzticēti saskaņā ar Direktīvu 79/7/EEK, 2000/43/EK, 2000/78/EK un 2004/113/EK, un tām vajadzētu spēt izmantot šādu informāciju. Minētajā statistikas informācijā nebūtu jāiekļauj nekādi persondati.

(42)Papildus gada ziņojuma publicēšanai par savām darbībām līdztiesības iestādēm būtu regulāri jāpublicē ziņojums, kurā ietverts vispārējs novērtējums par situāciju attiecībā uz diskrimināciju, kas ietilpst to mandātā attiecīgajā dalībvalstī. Minētajam ziņojumam būtu jāsniedz informācija publiskām un privātām struktūrām un jākalpo par ceļvedi līdztiesības iestāžu prioritāšu noteikšanai nākotnē. Ziņojumos neietver nekādus persondatus.

(43)Lai noteiktu savu nākotnes redzējumu un organizācijas mērķus un uzdevumus, līdztiesības iestādēm būtu jāpieņem daudzgadu rīcības programma. Tādējādi tās varētu nodrošināt savu dažādo darba virzienu saskaņotību laika gaitā un ilgtermiņa rīcības plāna ietvaros risināt sistēmiskus diskriminācijas jautājumus, kas ietilpst to mandātā.

(44)Lai novērtētu šīs direktīvas efektivitāti, ir jāizveido mehānisms, lai uzraudzītu tās piemērošanu un papildus atbilstības uzraudzībai novērtētu tās praktisko ietekmi. Komisijai vajadzētu būt atbildīgai par minēto uzraudzību un regulāri sagatavot piemērošanas ziņojumu. Lai nodrošinātu vienādus nosacījumus dalībvalstu ziņošanas pienākumu īstenošanai saskaņā ar 16. panta 2. punktu attiecībā uz šīs direktīvas praktisko ietekmi, būtu jāpiešķir Komisijai īstenošanas pilnvaras izveidot sarakstu ar attiecīgajiem rādītājiem, uz kuru pamata būtu jāvāc dati. Šai uzraudzībai nevajadzētu ietvert persondatu apstrādi.

(45)Šī direktīva nosaka minimālās prasības, tādējādi sniedzot dalībvalstīm iespēju ieviest vai uzturēt spēkā labvēlīgākus noteikumus. Šīs direktīvas ieviešanai nevajadzētu kalpot par attaisnojumu nekādam regresam attiecībā uz situāciju, kura jau pastāv ikvienā dalībvalstī.

(46)Šīs direktīvas pamatā ir noteikumi, kas paredzēti Direktīvā 2000/43/EK un Direktīvā 2004/113/EK, ieviešot stingrākus standartus līdztiesības iestāžu darbībai. Tādēļ būtu jāsvītro iepriekšējie noteikumi par līdztiesības iestādēm Direktīvas 2000/43/EK 13. pantā un Direktīvas 2004/113/EK 12. pantā.

(47)Šīs direktīvas mērķis ir nodrošināt līdztiesības iestāžu darbību saskaņā ar minimālajiem standartiem, lai uzlabotu to efektivitāti un garantētu to neatkarību, kā arī stiprinātu vienlīdzīgas attieksmes principa piemērošanu. Ņemot vērā to, ka minēto mērķi nevar pietiekami labi sasniegt dalībvalstīs un tāpēc tas būtu jāsasniedz Savienības līmenī, Savienība var pieņemt pasākumus saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā direktīvā, kas aprobežojas ar minimālo standartu noteikšanu, paredz vienīgi tos pasākumus, kas ir vajadzīgi minētā mērķa sasniegšanai.

(48)Ikviena persondatu apstrāde, ko veic līdztiesības iestādes saskaņā ar šo direktīvu, būtu jāveic, pilnībā ievērojot Regulu (ES) 2016/679. Dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka līdztiesības iestāžu uzdevumi ir skaidri noteikti tiesību aktos saskaņā ar Regulas (ES) 2016/679 6. panta 1. punkta e) apakšpunktu, to lasot saistībā ar minētās regulas 6. panta 2. un 3. punktu. Līdztiesības iestādēm persondati būtu jāapstrādā tikai tiktāl, ciktāl tas ir nepieciešams, lai izpildītu savus uzdevumus saskaņā ar šo direktīvu, kuras mērķis ir īstenot pamattiesības un pienākumus, kas izriet no Direktīvām 79/7/EEK, 2000/43/EK, 2000/78/EK un 2004/113/EK. Personas, kuru persondati tiek apstrādāti, būtu jāinformē par viņu kā datu subjektu tiesībām, tostarp par tiesiskās aizsardzības līdzekļiem, kas tām pieejami valsts līmenī.

(49)Ja līdztiesības iestāžu uzdevumu izpildei ir jāapstrādā īpašu kategoriju persondati, proti, dati par rasi vai etnisko izcelsmi, reliģiju vai pārliecību, invaliditāti vai seksuālo orientāciju, dalībvalstīm būtu arī jānodrošina, ka valsts tiesību aktos tiek ievērota tiesību uz datu aizsardzību būtība un paredzēti piemēroti un konkrēti pasākumi datu subjekta pamattiesību un interešu aizsardzībai saskaņā ar Regulas (ES) 2016/679 9. panta 2. punkta g) apakšpunktu. Šādām garantijām būtu jāietver, piemēram, iekšpolitika un pasākumi, lai nodrošinātu datu minimizēšanu, tostarp, ja iespējams, anonimizējot persondatus; lai piemērotu persondatu pseidonimizāciju un šifrēšanu; lai novērstu neatļautu piekļuvi persondatiem un to pārsūtīšanu un lai nodrošinātu, ka persondati netiek apstrādāti ilgāk, nekā nepieciešams nolūkiem, kādos tos apstrādā.

(50)Saskaņā ar Regulas (ES) 2018/1725 42. panta 1. punktu ir notikusi apspriešanās ar Eiropas Datu aizsardzības uzraudzītāju, kas [datums] sniedza atzinumu,

IR PIEŅĒMUSI ŠO DIREKTĪVU.

1. pants

Mērķis, priekšmets un darbības joma

1.Šajā direktīvā ir noteiktas minimālās prasības līdztiesības iestāžu darbībai ar mērķi uzlabot to efektivitāti un garantēt to neatkarību, tādējādi stiprinot vienlīdzīgas attieksmes principa piemērošanu, kas izriet no Direktīvām 79/7/EEK, 2000/43/EK, 2000/78/EK un 2004/113/EK.

2.Dalībvalstu pienākumi un līdztiesības iestāžu uzdevumi saskaņā ar šo direktīvu attiecas uz tiesībām un pienākumiem, kas izriet no Direktīvām 79/7/EEK, 2000/43/EK, 2000/78/EK un 2004/113/EK.

2. pants

Līdztiesības iestāžu izraudzīšanās

Dalībvalstis izraugās vienu vai vairākas iestādes (turpmāk “līdztiesības iestādes”), kas īsteno šajā direktīvā noteiktās kompetences.

Līdztiesības iestādes var būt daļa no aģentūrām, kuras valsts mērogā atbild par cilvēktiesību aizstāvību vai indivīda tiesību aizsardzību.

3. pants

Neatkarība

1.Dalībvalstis veic pasākumus, lai nodrošinātu, ka līdztiesības iestādes, veicot savus uzdevumus un īstenojot savu kompetenci, ir neatkarīgas un brīvas no ārējas ietekmes, jo īpaši, kas attiecas uz to juridisko struktūru, pārskatatbildību, budžetu, personālu un organizatoriskajiem jautājumiem.

2.Dalībvalstis paredz pārredzamus noteikumus un garantijas attiecībā uz līdztiesības iestāžu darbinieku, jo īpaši vadošos amatos esošu personu, atlasi, iecelšanu amatā, atsaukšanu un iespējamu interešu konfliktu, lai garantētu viņu kompetenci un neatkarību.

3.Dalībvalstis nodrošina, ka ir ieviestas atbilstošas garantijas, jo īpaši līdztiesības iestāžu iekšējā struktūrā, lai garantētu to kompetenču neatkarīgu īstenošanu, jo īpaši gadījumos, kad dažām ir nepieciešama objektivitāte, bet citās — atbalsts cietušajiem.

4.Dalībvalstis nodrošina, ka iekšējā struktūrā, kurai ir vairāki mandāti, ir ieviestas atbilstošas garantijas, lai garantētu līdztiesības mandāta autonomu īstenošanu.

4. pants

Resursi

1.Dalībvalstis nodrošina, ka katrai līdztiesības iestādei tiek nodrošināti cilvēkresursi, tehniskie un finanšu resursi, kas vajadzīgi visu savu uzdevumu efektīvai veikšanai un visu savu kompetenču efektīvai īstenošanai, pamatojoties uz visiem iemesliem un visās jomās, uz kurām attiecas Direktīvas 79/7/EEK, 2000/43/EK, 2000/78/EK un 2004/113/EK, tostarp gadījumos, kad palielinās kompetences, sūdzību skaits, tiesvedības izmaksas un automatizētu sistēmu izmantošana.

2.Ja līdztiesības iestādes ir daļa no struktūras, kas atbild par vairākiem mandātiem, 1. punktu īpaši piemēro līdztiesības mandātam un tā atbalsta personālam un sistēmām.

5. pants

Profilakses pasākumi, popularizēšana un izpratnes veicināšana

Dalībvalstīm ir nepieciešams veikt šādus uzdevumus:

(a)pieņemt stratēģiju, lai palielinātu iedzīvotāju informētību visā to teritorijā, īpašu uzmanību pievēršot personām un grupām, kas pakļautas diskriminācijas riskam, par tiesībām, kas paredzētas Direktīvās 79/7/EEK, 2000/43/EK, 2000/78/EK un 2004/113/EK, un par līdztiesības iestāžu un to pakalpojumu esamību;

(b)nodrošināt, ka līdztiesības iestādes iesaistās diskriminācijas novēršanā un vienlīdzīgas attieksmes veicināšanā, un pieņemt stratēģiju, kurā noteikts, kā tās iesaistīsies publiskajā dialogā, sazināsies ar personām un grupām, kas pakļautas diskriminācijas riskam, nodrošinās apmācību un sniegs norādījumus un veicinās līdztiesības pienākumus, līdztiesības aspekta iekļaušanu un pozitīvu rīcību publiskajās un privātajās struktūrās.

Šajā saistībā dalībvalstis un līdztiesības iestādes ņem vērā katrai mērķgrupai vispiemērotākos komunikācijas rīkus un formātus. Tās jo īpaši pievēršas nelabvēlīgā situācijā esošām grupām, kuru piekļuvi informācijai var kavēt, piemēram, to ekonomiskais statuss, vecums, invaliditāte, rakstpratība, valstspiederība, uzturēšanās statuss vai nespēja piekļūt tiešsaistes rīkiem.

6. pants

Palīdzība cietušajiem

1.Dalībvalstis nodrošina, ka līdztiesības iestādes ir spējīgas sniegt palīdzību cietušajiem, kā noteikts 2.-4. punktā.

2.Līdztiesības iestādēm ir jāvar saņemt mutiskas, rakstiskas sūdzības un sūdzības tiešsaistē par diskrimināciju.

3.Līdztiesības iestādes sniedz palīdzību cietušajiem, sākotnēji viņus informējot par tiesisko regulējumu, tostarp konsultācijām, kas vērstas uz viņu konkrēto situāciju, par līdztiesības iestādes piedāvātajiem pakalpojumiem un saistītajiem procesuālajiem aspektiem, kā arī par pieejamajiem tiesiskās aizsardzības līdzekļiem, tostarp par iespēju ierosināt lietu tiesā.

Līdztiesības iestādes arī informē cietušos par piemērojamiem konfidencialitātes noteikumiem, par persondatu aizsardzību un par iespējām saņemt psiholoģisku vai cita veida attiecīgu atbalstu no citām iestādēm vai organizācijām.

4.Līdztiesības iestādes sagatavo sūdzības sākotnējo novērtējumu, pamatojoties uz informāciju, ko uz brīvprātības principa iesniegušas iesaistītās puses. Dalībvalstis nosaka precīzu kārtību, kādā līdztiesības iestāde sagatavos šādu sākotnējo novērtējumu.

Līdztiesības iestādes informē sūdzības iesniedzējus par savu sākotnējo novērtējumu un par to, vai tā slēgs sūdzību vai arī ir pamats to turpināt, tostarp izmantojot 7., 8. un 9. pantā noteiktās procedūras.

7. pants

Izlīgums

Līdztiesības iestādēm jāvar piedāvāt pusēm iespēju panākt strīda atrisinājumu izlīguma ceļā. Minētais process ir atkarīgs no pušu vienošanās, un to var vadīt pati līdztiesības iestāde vai cita esoša īpaša struktūra, un tādā gadījumā līdztiesības iestāde var izteikt apsvērumus minētajai struktūrai. Iesaistīšanās šādā procesā neliedz pusēm īstenot savas tiesības uz iespēju vērsties tiesā.

8. pants

Atzinumi un lēmumi

1.Dalībvalstis nodrošina, ka gadījumos, kad pēc sūdzības saņemšanas vai pēc savas iniciatīvas līdztiesības iestādes uzskata, ka var būt pārkāpts vienlīdzīgas attieksmes princips, kas noteikts Direktīvās 79/7/EEK, 2000/43/EK, 2000/78/EK vai 2004/113/EK, šīs iestādes ir pilnvarotas turpināt lietas izmeklēšanu.

2.Dalībvalstis izveido satvaru, kas ļauj līdztiesības iestādēm veikt faktu konstatēšanu.

Jo īpaši minētais satvars nodrošina līdztiesības iestādēm efektīvas tiesības piekļūt informācijai, kas ir vajadzīga, lai noteiktu, vai ir notikusi diskriminācija. Tas arī paredz piemērotus mehānismus, lai līdztiesības iestādes šajā nolūkā sadarbotos ar attiecīgajām publiskajām struktūrām.

3.Dalībvalstis var arī paredzēt, ka iespējamajam noziedzīga nodarījuma izdarītājam un ikvienai trešai personai ir juridisks pienākums sniegt jebkādu informāciju un dokumentus, ko pieprasījušas līdztiesības iestādes.

4.Dalībvalstis nodrošina, ka līdztiesības iestādes rakstiski reģistrē lietas novērtējumu, tostarp konstatē faktus un sniedz pamatotu secinājumu par diskriminācijas esamību. Dalībvalstis nosaka, vai tas jādara, izmantojot nesaistošus atzinumus vai saistošus izpildāmus lēmumus.

Attiecīgā gadījumā atzinumos un lēmumos iekļauj īpašus pasākumus, lai novērstu visus konstatētos pārkāpumus un novērstu atkārtotus atgadījumus. Dalībvalstis izveido piemērotus mehānismus turpmākai rīcībai pēc atzinumu pieņemšanas, piemēram, pienākumu sniegt atgriezenisko saiti, un lēmumu izpildei.

Līdztiesības iestādes publicē savu atzinumu un lēmumu kopsavilkumus, neizpaužot persondatus.

9. pants

Tiesvedība

1.Dalībvalstis nodrošina, ka līdztiesības iestādēm saskaņā ar 2.-5. punktu ir tiesības piedalīties tiesvedībā administratīvajās un civiltiesību lietās, kas saistītas ar Direktīvās 79/7/EEK, 2000/43/EK, 2000/78/EK un 2004/113/EK noteiktā vienlīdzīgas attieksmes principa īstenošanu, neskarot valstu noteikumus par prasību pieņemamību.

2.Tiesības celt prasību tiesā ietver:

(a)līdztiesības iestādes tiesības rīkoties kā pusei tiesvedībā par tāda lēmuma izpildi vai pārskatīšanu tiesā, kas pieņemts saskaņā ar 8. panta 4. punktu;

(b)līdztiesības iestādes tiesības iesniegt apsvērumus tiesā kā amicus curiae;

(c)līdztiesības iestādes tiesības uzsākt tiesvedību vai piedalīties tajā viena vai vairāku cietušo vārdā vai viņu atbalstam; šādā gadījumā ir nepieciešams cietušo apstiprinājums.

3.Dalībvalstis nodrošina, ka līdztiesības iestāde var uzsākt tiesvedību savā vārdā, jo īpaši, lai vērstos pret strukturālu un sistemātisku diskrimināciju lietās, ko līdztiesības iestāde izvēlējusies to pārpilnības, smaguma vai nepieciešamības pēc juridiskas skaidrības dēļ.

4.Dalībvalstis nodrošina, ka, izņemot 2. punkta a) un b) apakšpunktā minētos gadījumus, līdztiesības iestāde tiesvedībā neiesniedz pierādījumus, ko tā ieguvusi, īstenojot pilnvaras saskaņā ar 8. panta 3. punktu.

5.Dalībvalstis nodrošina, ka izmeklēšanu saskaņā ar 8. panta 2.-4. punktu neuzsāk vai neturpina, kamēr notiek tiesvedība par to pašu lietu.

10. pants

Procesuālās garantijas

Dalībvalstis nodrošina, ka 6., 7., 8. un 9. pantā minētajās procedūrās iesaistīto fizisko un juridisko personu tiesības uz aizstāvību tiek pienācīgi aizsargātas. Dalībvalstis nodrošina, ka līdztiesības iestādes garantē liecinieku, trauksmes cēlēju un, ciktāl iespējams, sūdzības iesniedzēju konfidencialitāti.

Lēmumus, kas minēti 8. panta 4. punktā, var pārskatīt tiesā saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem.

11. pants

Piekļuve, pieejamība un saprātīgi pielāgojumi

1.Dalībvalstis visiem garantē vienlīdzīgu piekļuvi līdztiesības iestāžu pakalpojumiem un publikācijām un nodrošina, ka nepastāv nekādi šķēršļi sūdzību iesniegšanai.

2.Dalībvalstis nodrošina, ka līdztiesības iestādes visus savus pakalpojumus sūdzības iesniedzējiem sniedz bez maksas visā to teritorijā, tostarp lauku un attālos apvidos.

3.Dalībvalstis nodrošina pieejamību un saprātīgus pielāgojumus personām ar invaliditāti, lai garantētu viņiem vienlīdzīgu piekļuvi visiem līdztiesības iestāžu pakalpojumiem un darbībām, tostarp palīdzībai cietušajiem, sūdzību izskatīšanai, izlīguma mehānismiem, informācijai un publikācijām, kā arī profilakses, veicināšanas un izpratnes veicināšanas pasākumiem.

12. pants

Sadarbība

Dalībvalstis nodrošina, ka līdztiesības iestādēm ir ieviesti atbilstoši mehānismi, lai to attiecīgajās kompetences jomās sadarbotos ar citām līdztiesības iestādēm tajā pašā dalībvalstī un ar attiecīgajām publiskajām un privātajām struktūrām, tostarp pilsoniskās sabiedrības organizācijām, valsts, reģionālā, vietējā līmenī, kā arī citās dalībvalstīs un arī Savienības un starptautiskā līmenī.

13. pants

Apspriešanās

Dalībvalstis ievieš pārredzamas procedūras, lai nodrošinātu, ka valdība un citas valsts iestādes savlaicīgi apspriežas ar līdztiesības iestādēm par tiesību aktiem, politiku, procedūrām, programmām un praksi saistībā ar tiesībām un pienākumiem, kas izriet no Direktīvām 79/7/EEK, 2000/43/EK, 2000/78/EK un 2004/113/EK.

Tās nodrošina, ka līdztiesības iestādēm ir tiesības sniegt ieteikumus par šiem jautājumiem, publicēt tos un pieprasīt atgriezenisko saiti no attiecīgajām iestādēm.

14. pants

Datu vākšana un piekļuve līdztiesības datiem

1.Dalībvalstis nodrošina, ka līdztiesības iestādes vāc datus par savām darbībām, lai sagatavotu 15. panta b) un c) punktā minētos ziņojumus.

Savāktos datus sadala pēc iemesliem un jomām, uz ko attiecas Direktīvas 79/7/EEK, 2000/43/EK, 2000/78/EK un 2004/113/EK, un saskaņā ar 16. pantā minētajiem rādītājiem. Savāktos persondatus anonimizē un, ja tas nav iespējams, pseidonimizē.

2.Dalībvalstis nodrošina, ka līdztiesības iestādes var piekļūt statistikas datiem par tiesībām un pienākumiem, kas izriet no Direktīvām 79/7/EEK, 2000/43/EK, 2000/78/EK un 2004/113/EK, ko apkopojušas publiskas un privātas struktūras, tostarp valsts iestādes, arodbiedrības, uzņēmumi un pilsoniskās sabiedrības organizācijas, ja tās uzskata, ka šādi statistikas dati ir vajadzīgi, lai veiktu vispārēju novērtējumu par situāciju attiecībā uz diskrimināciju dalībvalstī un lai sagatavotu 15. panta c) punktā minēto ziņojumu.

3.Dalībvalstis ļauj līdztiesības iestādēm sniegt ieteikumus, par kuriem jāvāc dati saistībā ar tiesībām un pienākumiem, kas izriet no Direktīvām 79/7/EEK, 2000/43/EK, 2000/78/EK un 2004/113/EK, publiskām un privātām struktūrām, tostarp valsts iestādēm, arodbiedrībām, uzņēmumiem un pilsoniskās sabiedrības organizācijām. Dalībvalstis arī ļauj līdztiesības iestādēm uzņemties koordinatora lomu līdztiesības datu vākšanā.

4.Dalībvalstis nodrošina, ka līdztiesības iestādes var veikt neatkarīgus apsekojumus par diskrimināciju.

15. pants

Ziņojumi un stratēģiskā plānošana

Dalībvalstis nodrošina, ka līdztiesības iestādes:

(a)pieņem daudzgadu programmu, kurā tās izklāsta savas prioritātes un paredzamās darbības, tostarp 5. panta b) punktā minēto stratēģiju;

(b)sagatavo un publisko gada darbības pārskatu, tostarp gada budžetu, personāla un finanšu pārskatus;

(c)vismaz reizi četros gados publicē ziņojumu ar ieteikumiem par situāciju vienlīdzīgas attieksmes un diskriminācijas jomā, tostarp iespējamiem strukturāliem jautājumiem, savā dalībvalstī.

16. pants

Uzraudzība

1.Komisija ar īstenošanas aktu izveido kopīgo rādītāju sarakstu, lai izmērītu šīs direktīvas praktisko ietekmi. Sagatavojot rādītājus, Komisija var lūgt padomu Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūrai un Eiropas Dzimumu līdztiesības institūtam. Minētie rādītāji aptver līdztiesības iestāžu resursus, neatkarīgu darbību, darbības un efektivitāti, kā arī to mandātu, pilnvaru vai struktūras attīstību, nodrošinot valsts līmenī savākto datu salīdzināmību, objektivitāti un ticamību.

2.Līdz [5 gadi pēc transponēšanas datuma] un pēc tam reizi piecos gados dalībvalstis sniedz Komisijai visu attiecīgo informāciju par šīs direktīvas piemērošanu, tostarp datus par tās praktisko ietekmi, kas savākti, pamatojoties uz šā panta 1. punktā minētajiem rādītājiem, un jo īpaši ņemot vērā ziņojumus, ko līdztiesības iestādes sagatavojušas saskaņā ar 15. panta b) un c) punktu.

3.Komisija sagatavo ziņojumu par šīs direktīvas piemērošanu un praktisko ietekmi, pamatojoties uz 2. punktā minēto informāciju un attiecīgajiem papildu datiem, ko valstu un Savienības līmenī, jo īpaši no ieinteresētajām personām, savākusi Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūra un Eiropas Dzimumu līdztiesības institūts.

17. pants

Minimālās prasības

1.Dalībvalstis var ieviest vai saglabāt noteikumus, kas darba ņēmējiem ir labvēlīgāki nekā šajā direktīvā paredzētās minimālās prasības.

2.Šīs direktīvas ieviešana nekādā gadījumā nav par pamatu tam, lai samazinātu aizsardzību pret diskrimināciju, ko dalībvalstis jau sasniegušas jautājumos, uz kuriem attiecas šī direktīva.

18. pants

Persondatu apstrāde

1.Dalībvalstis nodrošina, ka līdztiesības iestādes var vākt persondatus tikai tad, ja tas ir nepieciešams, lai izpildītu kādu šajā direktīvā paredzētu uzdevumu.

2.Dalībvalstis nodrošina, ka tad, kad līdztiesības iestādes apstrādā īpašu kategoriju persondatus, proti, datus par rasi vai etnisko izcelsmi, reliģiju vai pārliecību, invaliditāti vai seksuālo orientāciju, tiek nodrošināti piemēroti un konkrēti pasākumi, lai aizsargātu datu subjekta pamattiesības un intereses.

19. pants

Direktīvas 2000/43/EK 13. pants un Direktīvas 2004/113/EK 12. pants tiek dzēsti.

Atsauces uz minētajos pantos minētajām iestādēm vienlīdzīgas attieksmes veicināšanai uzskata par atsaucēm uz līdztiesības iestādēm, kas minētas šīs direktīvas 2. pantā.

20. pants

1.Dalībvalstīs stājas spēkā normatīvie un administratīvie akti, kas vajadzīgi, lai izpildītu šīs direktīvas prasības vēlākais līdz [18 mēneši]. Dalībvalstis par to tūlīt informē Komisiju.

Kad dalībvalstis pieņem minētos noteikumus, tajos ietver atsauci uz šo direktīvu vai šādu atsauci pievieno to oficiālai publikācijai. Dalībvalstis nosaka, kā izdarāma šāda atsauce.

2.Dalībvalstis dara Komisijai zināmus savu tiesību aktu galvenos noteikumus, ko tās pieņem jomā, uz kuru attiecas šī direktīva.

21. pants

Šī direktīva stājas spēkā divdesmitajā dienā pēc tās publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.

Regulas 19. pantu piemēro no [20. panta 1. punktā minētais datums].

22. pants

Šī direktīva ir adresēta dalībvalstīm.

Briselē,

(1)    [atsauce]

(2)    Padomes Direktīva 2000/43/EK (2000. gada 29. jūnijs), ar ko ievieš vienādas attieksmes principu pret personām neatkarīgi no rasu vai etniskās piederības (OV L 180, 19.7.2000., 22. lpp.).

(3)    Padomes Direktīva 2004/113/EK (2004. gada 13. decembris), ar kuru īsteno principu, kas paredz vienlīdzīgu attieksmi pret vīriešiem un sievietēm, attiecībā uz pieeju precēm un pakalpojumiem, preču piegādi un pakalpojumu sniegšanu (OV L 373, 21.12.2004., 37. lpp.).

(4)    Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2006/54/EK (2006. gada 5. jūlijs) par tāda principa īstenošanu, kas paredz vienlīdzīgas iespējas un attieksmi pret vīriešiem un sievietēm nodarbinātības un profesijas jautājumos (OV L 204, 26.7.2006., 23. lpp.).

(5)    Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2010/41/ES (2010. gada 7. jūlijs) par to, kā piemērot vienlīdzīgas attieksmes principu vīriešiem un sievietēm, kas darbojas pašnodarbinātas personas statusā, un ar kuru atceļ Padomes Direktīvu 86/613/EEK (OV L 180, 15.7.2010., 1. lpp.).

(6)    Padomes Direktīva 2000/78/EK (2000. gada 27. novembris), ar ko nosaka kopēju sistēmu vienlīdzīgai attieksmei pret nodarbinātību un profesiju (OV L 303, 2.12.2000., 16. lpp.).

(7)    Padomes Direktīva 79/7/EEK (1978. gada 19. decembris) par pakāpenisku vienlīdzīgas attieksmes principa pret vīriešiem un sievietēm īstenošanu sociālā nodrošinājuma jautājumos (OV L 6, 10.1.1979., 24. lpp.);

(8)    Dažu dalībvalstu tiesību akti paredz plašāku aizsardzību attiecībā uz iemesliem un jomām, t. i., valstspiederību, ekonomisko statusu, dzimuma izpausmi vai pat neizsmeļošu iemeslu sarakstu.

(9)    Sk. SWD(2021) 63, 2.1.1. daļa commission_staff_working_document_-_equality_bodies_and_the_implementation_of_the_commission_recommendation_on_standards_for_equality_bodies_en.pdf (europa.eu) .

(10)    Komisijas Ieteikums (ES) 2018/951 (2018. gada 22. jūnijs) par līdztiesības iestāžu standartiem (OV L 167, 4.7.2018., 28. lpp.).

(11)    SWD(2021) 63, 2021. gada 19. marts.

(12)    Ierakstīt atsauci uz SWD.

(13)    Eiropas Parlamenta 2021. gada 10. marta rezolūcija par Padomes Direktīvas 2000/78/EK, ar ko nosaka kopēju sistēmu vienlīdzīgai attieksmei pret nodarbinātību un profesiju, īstenošanu, ņemot vērā UNCRPD (2020/2086(INI).

(14)    PADOMES SECINĀJUMI par rasisma un antisemītisma apkarošanu – 6406/1/22 REV 1.

(15)    Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas pašiniciatīvas atzinums “Līdztiesības uzlabošana Eiropas Savienībā”, SOC/724-EESC-2022, pieņemts 2022. gada 26. oktobrī.

(16)    https://ec.europa.eu/info/strategy-documents/commission-work-programme/commission-work-programme-2022_en.

(17)    COM(2020)152 https://ec.europa.eu/info/policies/justice-and-fundamental-rights/gender-equality/gender-equality-strategy_lv

(18)    COM(2020)565 https://ec.europa.eu/info/policies/justice-and-fundamental-rights/combatting-discrimination/racism-and-xenophobia/eu-anti-racism-action-plan-2020-2025_en .  

(19)     https://ec.europa.eu/info/publications/new-eu-roma-strategic-framework-equality-inclusion-and-participation-full-package_en .

(20)    COM(2020)698 https://ec.europa.eu/info/policies/justice-and-fundamental-rights/combatting-discrimination/lesbian-gay-bi-trans-and-intersex-equality/lgbtiq-equality-strategy-2020-2025_en .

(21)    COM(2021)101 https://ec.europa.eu/social/main.jsp?catId=1484&langId=lv .  

(22)    COM(2021) 615 https://ec.europa.eu/commission/presscorner/detail/lv/ip_21_4990 .

(23)    Padomes Ieteikums (2021. gada 12. marts) par romu līdztiesību, iekļaušanu un līdzdalību 2021/C 93/01 (OV C 93, 19.3.2021., 1. lpp.).

(24)    Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (ES) 2019/1158 (2019. gada 20. jūnijs) par darba un privātās dzīves līdzsvaru vecākiem un aprūpētājiem un ar ko atceļ Padomes Direktīvu 2010/18/ES (OV L 188, 12.7.2019., 79. lpp.).

(25)    Priekšlikums Padomes direktīvai par vienlīdzīgas attieksmes principa īstenošanu neatkarīgi no reliģijas vai pārliecības, invaliditātes, vecuma vai dzimumorientācijas, COM(2008) 426, 2.7.2008.

(26)    Vai uz šo direktīvu, ja tā ir līdz šim laikam pieņemta.

(27)    Sk. 4. pantu Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2014/54/ES (2014. gada 16. aprīlis) par pasākumiem, ar ko veicina darba ņēmējiem piešķirto tiesību īstenošanu darba ņēmēju pārvietošanās brīvības jomā (OV L 128, 30.4.2014., 8. lpp.). Šī direktīva neattiecas uz LESD 19. pantā noteiktajiem diskriminācijas iemesliem. Tās pamatā ir LESD 46. pants par darba ņēmēju brīvu pārvietošanos.

(28)    Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2021/1060 (2021. gada 24. jūnijs), ar ko paredz kopīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu Plus, Kohēzijas fondu, Taisnīgas pārkārtošanās fondu un Eiropas Jūrlietu, zvejniecības un akvakultūras fondu un finanšu noteikumus attiecībā uz tiem un uz Patvēruma, migrācijas un integrācijas fondu, Iekšējās drošības fondu un Finansiāla atbalsta instrumentu robežu pārvaldībai un vīzu politikai (OV L 231, 30.6.2021., 159. lpp.).

(29)    Komisijas paziņojums: Stratēģija, lai stiprinātu Pamattiesību hartas piemērošanu ES (COM(2020)711.).

(30)    Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvai par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē apkarošanu (COM(2022)105, 8.3.2022.).

(31)    Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2012/29/ES (2012. gada 25. oktobris), ar ko nosaka noziegumos cietušo tiesību, atbalsta un aizsardzības minimālos standartus un aizstāj Padomes Pamatlēmumu 2001/220/TI (OV L 315, 14.11.2012., 57-73. lpp.).

(32)    Padomes Direktīva 2003/8/EK (2003. gada 27. janvāris) par to, kā uzlabot tiesu pieejamību pārrobežu strīdos, nosakot kopīgus obligātus noteikumus attiecībā uz juridisko palīdzību šādos strīdos (OV L 26, 31.1.2003., 41.-47. lpp.).

(33)    Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2008/52/EK (2008. gada 21. maijs) par konkrētiem mediācijas aspektiem civillietās un komerclietās (OV L 136, 24.5.2008., 3.-8. lpp.).

(34)    Komisijas Ieteikums (2013. gada 11. jūnijs) par kopējiem principiem attiecībā uz dalībvalstu aizlieguma un atlīdzināšanas kolektīvās tiesiskās aizsardzības mehānismiem saistībā ar Savienības tiesību aktos paredzēto tiesību pārkāpumiem (OV L 201, 26.7.2013., 60.–65. lpp.) un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (ES) 2020/1828 (2020. gada 25. novembris) par pārstāvības prasībām patērētāju kolektīvo interešu aizsardzībai un ar ko atceļ Direktīvu 2009/22/EK (OV L 409, 4.12.2020., 1.–27. lpp.).

(35)    KOMISIJAS IETEIKUMS (ES) 2022/758 (2022. gada 27. aprīlis) par sabiedrības līdzdalībā iesaistījušos žurnālistu un cilvēktiesību aizstāvju aizsardzību pret acīmredzami nepamatotu vai ļaunprātīgu tiesvedību (“stratēģisku tiesvedību pret sabiedrības līdzdalību”).

(36)     2022. gada ziņojums par tiesiskumu . European Commission (europa.eu)

(37)     social-summit-european-pillar-social-rights-booklet_en.pdf (europa.eu)

(38)    235. pants ļāva Padomei (vienprātīgi) pieņemt direktīvas, ja izrādās, ka ir vajadzīga Kopienas rīcība, lai sasniegtu vienu no Kopienas mērķiem, un Līgums nepiešķir vajadzīgās īpašās pilnvaras.

(39)    ES intervence jeb ES satvars, kas minēts šajā priekšlikumā, ietver noteikumus par līdztiesības iestādēm Vienlīdzības direktīvās un 2018. gada Ieteikumā par līdztiesības iestāžu standartiem.

(40)    PT, ES, MT, LT. Savukārt Spānija pieņēma jaunu likumu (Ley 15/2022, 12.7.2022.).

(41)    Daudzi pasākumi ir jāīsteno saskaņā ar valsts tiesību aktiem, un daži pasākumi netiek ierosināti, lai ievērotu dalībvalstu procesuālo autonomiju, piemēram, prasība, ka līdztiesības iestādes var pieņemt saistošus lēmumus.

(42)    Turpmāk “ES satvars” jeb “ES intervence”.

(43)    Paredzamā galvenā ietekme bija i) ES vienlīdzīgas attieksmes un nediskriminācijas tiesību aktu efektīva īstenošana un izpilde, ii) diskriminācijas un nevienlīdzīgas attieksmes līmeņa pazemināšanās un iii) pastiprināti profilakses pasākumi un lielāka informētība.

(44)     https://www.un.org/ruleoflaw/blog/document/principles-relating-to-the-status-of-national-institutions-paris-principles/ .  

(45)     https://www.coe.int/en/web/european-commission-against-racism-and-intolerance/recommendation-no.2#:~:text=ECRI%20General%20Policy%20Recommendation%20N%C2%B02%20revised%20on%20Equality,and%20combating%20discrimination%20and%20intolerance .

(46)    Detalizētus 2019. gada Eirobarometra datus sk. analītiskā dokumenta 5. pielikuma 3. nodaļā.

(47)    Jo īpaši lielākā daļa atklātās sabiedriskās apspriešanas respondentu (97,2 %) uzskata, ka ir svarīgi izveidot spēcīgas un efektīvas līdztiesības iestādes – sk. līdztiesības iestādes — saistoši standarti (europa.eu).    

(48)    Mandāts, pilnvaras, piekļuve, sadarbība, apsekojumi, datu vākšana, uzraudzība, izpilde, neatkarība, resursi un struktūra.

(49)    Efektivitātes analīzē tiek aplūkots, cik lielā mērā ierosinātais pasākums veicinās progresu virzībā uz intervences loģikā noteikto mērķu sasniegšanu.

(50)    Lietderības analīzē tiek novērtēta saikne starp ierosinātā pasākuma izmantotajiem resursiem un izmaiņām, ko tas varētu radīt.

(51)    Saskaņotības analīzē galvenā uzmanība ir pievērsta tam, cik labi ierosinātais pasākums varētu darboties kopā ar citiem ES, starptautiskiem un valstu instrumentiem.

(52)    ES pievienotās vērtības analīzē aplūkotas izmaiņas, ko ierosinātais pasākums varētu radīt papildus tam, ko saprātīgi varēja sagaidīt tikai no ieinteresētajām personām, vai tad, ja nerīkojas vispār.

(53)    Atbilstības analīzē ir aplūkots, vai ierosinātais pasākums ir piemērots risinājums vajadzībām.

(54)    Sīkāka informācija par situāciju katrā dalībvalstī ir sniegta analītiskā dokumenta 4. pielikumā

(55)

   SWD(2021) 63 final.

(56)    Vienlīdzīgas attieksmes pienākumi ir publisko un/vai privāto struktūru pienākums apsvērt vai domāt par to, kā to politika vai lēmumi ietekmēs cilvēkus, kuri ir aizsargāti saskaņā ar vienlīdzīgas attieksmes tiesību aktiem.

(57)    4. pants Padomes Regulā (EK) Nr. 168/2007 (2007. gada 15. februāris), ar ko izveido Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūru (OV L 53, 1. lpp.).

(58)    3. pants Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (EK) Nr. 1922/2006 (2006. gada 20. decembris) par Eiropas Dzimumu līdztiesības institūta izveidi (OV L 403, 9. lpp.).

(59)    Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2016/679 (2016. gada 27. aprīlis) par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti un ar ko atceļ Direktīvu 95/46/EK (Vispārīgā datu aizsardzības regula) (OV L 119, 4.5.2016., 1. lpp.).

(60)    OV C , , lpp. .

(61)    OV C , , lpp. .

(62)    OV C , , lpp. .

(63)    OV C , , lpp. .

(64)    Līguma par Eiropas Savienību (“LES”) 2. un 3. pants, Līguma par Eiropas Savienības darbību (“LESD”) 8. un 10. pants un Hartas 21., 23. un 26. pants.

(65)    Padomes Direktīva 79/7/EEK (1978. gada 19. decembris) par pakāpenisku vienlīdzīgas attieksmes principa pret vīriešiem un sievietēm īstenošanu sociālā nodrošinājuma jautājumos (OV L 6, 10.1.1979., 24. lpp.).

(66)    Padomes Direktīva 2000/43/EK (2000. gada 29. jūnijs), ar ko ievieš vienādas attieksmes principu pret personām neatkarīgi no rasu vai etniskās piederības (OV L 180, 19.7.2000., 22. lpp.).

(67)    Padomes Direktīva 2000/78/EK (2000. gada 27. novembris), ar ko nosaka kopēju sistēmu vienlīdzīgai attieksmei pret nodarbinātību un profesiju (OV L 303, 2.12.2000., 16. lpp.).

(68)    Padomes Direktīva 2004/113/EK (2004. gada 13. decembris), ar kuru īsteno principu, kas paredz vienlīdzīgu attieksmi pret vīriešiem un sievietēm, attiecībā uz pieeju precēm un pakalpojumiem, preču piegādi un pakalpojumu sniegšanu (OV L 373, 21.12.2004., 37. lpp.).

(69)    Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2006/54/EK (2006. gada 5. jūlijs) par tāda principa īstenošanu, kas paredz vienlīdzīgas iespējas un attieksmi pret vīriešiem un sievietēm nodarbinātības un profesijas jautājumos (OV L 204, 26.7.2006., 23. lpp.).

(70)    Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2010/41/ES (2010. gada 7. jūlijs) par to, kā piemērot vienlīdzīgas attieksmes principu vīriešiem un sievietēm, kas darbojas pašnodarbinātas personas statusā, un ar kuru atceļ Padomes Direktīvu 86/613/EEK (OV L 180, 15.7.2010., 1. lpp.).

(71)    Sk. detalizēto analīzi SWD(2021) 63 final “Equality bodies and the implementation of the Commission Recommendation on standards for equality bodies”.

(72)    Komisijas Ieteikums (ES) 2018/951 (2018. gada 22. jūnijs) par līdztiesības iestāžu standartiem (OV L 167, 4.7.2018., 28. lpp.).

(73)    ECRI pārskatīts vispārējās politikas ieteikums Nr. 2 “Equality Bodies to combat racism and intolerance at national level” – pieņemts 1997. gada 13. jūnijā un pārskatīts 2017. gada 7. decembrī.

(74)    Principi attiecībā uz valsts iestāžu statusu, kas pieņemti ar Ģenerālās asamblejas 1993. gada 20. decembra Rezolūciju 48/134.

(75)    [Atsauce]

(76)    Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (ES) 2019/1937 (2019. gada 23. oktobris) par to personu aizsardzību, kuras ziņo par Savienības tiesību aktu pārkāpumiem (OV L 305, 26.11.2019., 17. lpp.).

(77)    2008. gada 10. jūlija spriedums, Feryn (C-54/07, ECLI:EU:C:2008:397).

(78)    FRA EU-MIDIS II apsekojums. 

(79)    OV L 23, 27.1.2010., 37. lpp.

(80)    Sk. Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu (ES) 2016/2102 ( 2016. gada 26. oktobris) par publiskā sektora struktūru tīmekļvietņu un mobilo lietotņu piekļūstamību (OV L 327, 2.12.2016., 1-15. lpp.) un saistīto īstenošanas lēmumu.

(81)    Komisijas ziņojums Eiropas Parlamentam un Padomei par Padomes Direktīvas 2000/43/EK, ar ko ievieš vienādas attieksmes principu pret personām neatkarīgi no rasu vai etniskās piederības (“Rasu vienlīdzības direktīva”), un Padomes Direktīvas 2000/78/EK, ar ko nosaka kopēju sistēmu vienlīdzīgai attieksmei pret nodarbinātību un profesiju (“Nodarbinātības vienlīdzības direktīva”), piemērošanu (SWD(2021) 63 final).