EIROPAS KOMISIJA

Briselē, 28.9.2022

COM(2022) 496 final

2022/0303(COD)

Priekšlikums

EIROPAS PARLAMENTA UN PADOMES DIREKTĪVA

par ārpuslīgumiskās civiltiesiskās atbildības noteikumu pielāgošanu mākslīgajam intelektam
(MI atbildības direktīva)

(Dokuments attiecas uz EEZ)

{SEC(2022) 344 final} - {SWD(2022) 318 final} - {SWD(2022) 319 final} - {SWD(2022) 320 final}

PASKAIDROJUMA RAKSTS

1.PRIEKŠLIKUMA KONTEKSTS

·Priekšlikuma pamatojums un mērķi

Šis paskaidrojuma raksts ir pievienots priekšlikumam Direktīvai par ārpuslīgumiskās civiltiesiskās atbildības noteikumu pielāgošanu mākslīgajam intelektam (MI). 2020. gadā veiktā reprezentatīvā apsekojumā 1 atbildība ir ierindojusies starp trim galvenajiem šķēršļiem MI izmantošanai Eiropas uzņēmumos. Tā tika minēta kā visbūtiskākais ārējais šķērslis (43 %) uzņēmumiem, kuri plāno ieviest mākslīgo intelektu, bet vēl nav to ieviesuši.

Savās politikas pamatnostādnēs Komisijas priekšsēdētāja Urzula fon der Leiena izklāstīja koordinētu Eiropas pieeju mākslīgajam intelektam 2 . 2020. gada 19. februāra baltajā grāmatā par mākslīgo intelektu 3 Komisija apņēmās sekmēt MI ieviešanu un, veicinot izcilību un uzticēšanos, novērst riskus, kas saistīti ar dažiem tā lietojumiem. Baltajai grāmatai pievienotajā ziņojumā par MI atbildību 4 Komisija ir konstatējusi īpašas problēmas, ko MI rada attiecībā uz spēkā esošajiem atbildības noteikumiem. Padome 2020. gada 9. jūnija secinājumos par Eiropas digitālās nākotnes veidošanu atzinīgi vērtēja apspriešanos par politikas priekšlikumiem, kas ietverti baltajā grāmatā par MI, un aicināja Komisiju nākt klajā ar konkrētiem priekšlikumiem. Eiropas Parlaments 2020. gada 20. oktobrī pēc savas iniciatīvas pieņēma normatīvo rezolūciju saskaņā ar LESD 225. pantu, kurā tas aicināja Komisiju pieņemt priekšlikumu par MI civiltiesiskās atbildības režīmu, pamatojoties uz Līguma par Eiropas Savienības darbību 5 (LESD) 114. pantu.

Pašreizējie valstu pieņemtie atbildības noteikumi, jo īpaši attiecībā uz atbildību par vainu, nav piemēroti, lai izskatītu prasības par saukšanu pie atbildības par kaitējumu, ko radījuši MI iespējoti ražojumi un pakalpojumi. Saskaņā ar šādiem noteikumiem cietušajiem ir jāpierāda kaitējumu nodarījušās personas nelikumīga darbība vai bezdarbība. Mākslīgā intelekta īpašo iezīmju, piemēram, sarežģītības, autonomijas un nepārredzamības (tā sauktais “melnās kastes efekts”), dēļ cietušajiem var būt sarežģīti vai pārmērīgi dārgi identificēt atbildīgo personu un pierādīt, ka ir izpildīti nosacījumi, lai prasība par saukšanu pie atbildības būtu sekmīga. Jo īpaši gadījumos, kad tiek prasīta kompensācija, cietušajiem varētu rasties ļoti augstas sākotnējās izmaksas un tie varētu saskarties ar ievērojami garāku tiesvedību salīdzinājumā ar lietām, kurās nav iesaistīts MI. Tas varētu atturēt cietušos vispār pieprasīt kompensāciju. Šādas bažas 2022. gada 3. maija rezolūcijā par mākslīgo intelektu digitālajā laikmetā pauda arī Eiropas Parlaments (EP) 6 .

Ja cietušais ceļ prasību, valsts tiesas, saskaroties ar MI īpašajām iezīmēm, nolūkā panākt cietušajam taisnīgu rezultātu var uz ad hoc pamata pielāgot spēkā esošo noteikumu piemērošanu. Tas radīs juridisku nenoteiktību. Uzņēmumiem būs grūti prognozēt, kā tiks piemēroti spēkā esošie atbildības noteikumi, un attiecīgi arī novērtēt un apdrošināt savu iespējamo atbildību. Attiecībā uz uzņēmumiem, kas veic pārrobežu tirdzniecību, ietekme būs lielāka, jo minētā nenoteiktība aptvers dažādas jurisdikcijas. Tas jo īpaši skars mazos un vidējos uzņēmumus (MVU), kas nevar paļauties uz iekšējo juridisko kompetenci vai kapitāla rezervēm.

Valstu MI stratēģijas liecina, ka vairākas dalībvalstis apsver vai pat konkrēti plāno likumdošanas darbības MI civiltiesiskās atbildības jomā. Tāpēc sagaidāms, ka gadījumā, ja ES nerīkosies, dalībvalstis savus valsts atbildības noteikumus pielāgos MI radītajām problēmām. Tā rezultātā būs vēl lielāka sadrumstalotība un palielināsies izmaksas uzņēmumiem, kas darbojas visā ES.

Tādēļ šā priekšlikuma mērķis ir veicināt uzticama MI ieviešanu, lai pilnībā izmantotu tā sniegtās priekšrocības iekšējā tirgū. Šajā nolūkā priekšlikums nodrošina, ka no MI radīta kaitējuma cietušie saņem līdzvērtīgu aizsardzību kā no ražojumu radīta vispārēja kaitējuma cietušie. Turklāt tas mazina juridisko nenoteiktību uzņēmumiem, kas izstrādā vai izmanto MI, attiecībā uz to iespējamo atbildību un novērš sadrumstalotus ar MI saistītus valstu civiltiesiskās atbildības noteikumu pielāgojumus.

·Saskanība ar pašreizējiem noteikumiem konkrētajā politikas jomā

–tiesību akta priekšlikumu, ar ko nosaka horizontālus noteikumus par mākslīgā intelekta sistēmām (MI akts) 7 ;

–nozaru un horizontālo ražojumu drošuma noteikumu pārskatīšanu;

–ES noteikumus, ar ko risina ar MI sistēmām saistītas atbildības jautājumus.

·Saskanība ar citām Savienības politikas jomām

·Būtiska ekonomiskā, sociālā un vidiskā ietekme

2.JURIDISKAIS PAMATS, SUBSIDIARITĀTE UN PROPORCIONALITĀTE

·    Juridiskais pamats

Tāpēc tikai valsts līmenī veikta atbildības noteikumu pielāgošana palielinātu šķēršļus MI iespējotu ražojumu un pakalpojumu ieviešanai iekšējā tirgū un veicinātu vēl lielāku sadrumstalotību.

·Subsidiaritāte

·Proporcionalitāte

·Juridiskā instrumenta izvēle

1.EX POST IZVĒRTĒJUMU, APSPRIEŠANOS AR IEINTERESĒTAJĀM PERSONĀM UN IETEKMES NOVĒRTĒJUMU REZULTĀTI

·Apspriešanās ar ieinteresētajām personām

Tika īstenota plašas apspriešanās stratēģija, lai nodrošinātu, ka visā šā priekšlikuma politikas ciklā, piedalās plašs ieinteresēto personu loks. Apspriešanās stratēģijas pamatā bija gan sabiedriskās apspriešanas, gan vairākas mērķtiecīgas apspriešanās (tīmekļsemināri, divpusējas diskusijas ar uzņēmumiem un dažādām organizācijām).

·Ekspertu atzinumu pieprasīšana un izmantošana

–salīdzinošo tiesību pētījums, kura pamatā ir salīdzinoša Eiropas deliktu tiesību juridiskā analīze, galveno uzmanību pievēršot galvenajiem ar MI saistītajiem jautājumiem 26 ;

–uzvedības ekonomikas pētījums par to, kā mērķtiecīgi atbildības režīma pielāgojumi ietekmē patērētāju lēmumu pieņemšanu, jo īpaši viņu uzticēšanos un gatavību izmantot MI iespējotus ražojumus un pakalpojumus 27 ;

–ekonomikas pētījums 28 , kas aptver vairākus jautājumus: ar kādām problēmām, mēģinot panākt nodarītā kaitējuma atlīdzināšanu, saskaras no MI lietojumiem cietušie, salīdzinājumā ar tiem, kas cietuši no ierīcēm, kuras nav MI ierīces; vai un cik lielā mērā uzņēmumiem nav skaidrības par spēkā esošo atbildības noteikumu piemērošanu to darbībām, kas saistītas ar MI, un vai juridiskās nenoteiktības ietekme var kavēt investīcijas mākslīgajā intelektā; vai vēl lielāka valsts atbildības tiesību aktu sadrumstalotība samazinātu MI lietojumu un pakalpojumu iekšējā tirgus efektivitāti un vai un cik lielā mērā dažu valsts civiltiesiskās atbildības aspektu saskaņošana ar ES tiesību aktiem samazinātu šīs problēmas un atvieglotu MI tehnoloģiju vispārēju ieviešanu ES uzņēmumos.

·Ietekmes novērtējums

–pirmais posms – 1. risinājuma pasākumi;

–otrais posms – pārskatīšanas mehānisms, kura mērķis jo īpaši ir atkārtoti izvērtēt nepieciešamību saskaņot atbildību neatkarīgi no vainas attiecībā uz MI izmantošanas gadījumiem ar konkrētu riska profilu (iespējams, apvienojumā ar obligāto apdrošināšanu).

·Pamattiesības

Ar šo priekšlikumu Komisijas cenšas nodrošināt, ka no MI radīta kaitējuma cietušajiem saskaņā ar civiltiesiskās atbildības noteikumiem ir līdzvērtīgs aizsardzības līmenis kā no tāda kaitējuma cietušajiem, kas nodarīts bez MI iesaistes. Priekšlikums ļaus privātpersonām efektīvi īstenot pamattiesības un saglabās tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību gadījumos, kad ir īstenojušies ar MI saistīti riski. Priekšlikums jo īpaši palīdzēs aizsargāt pamattiesības, piemēram, tiesības uz dzīvību (hartas 2. pants), tiesības uz fizisko un garīgo neaizskaramību (3. pants) un tiesības uz īpašumu (17. pants). Turklāt atkarībā no katras dalībvalsts civiltiesību sistēmas un tradīcijām cietušie varēs prasīt atlīdzināt kaitējumu, kas nodarīts, pārkāpjot citas juridiskās intereses, piemēram, cilvēka cieņu (hartas 1. un 4. pants), privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību (7. pants), tiesības uz vienlīdzību (20. pants) un diskriminācijas aizliegumu (21. pants).

Turklāt šis priekšlikums papildina citus Komisijas MI politikas virzienus, kuru pamatā ir preventīvas regulatīvās un uzraudzības prasības, kuru tiešais mērķis ir novērst pamattiesību pārkāpumus (piemēram, diskrimināciju). Tie ir MI akts, Vispārīgā datu aizsardzības regula, Digitālo pakalpojumu akts un ES tiesību akti par nediskrimināciju un vienlīdzīgu attieksmi. Tajā pašā laikā šis priekšlikums nerada un nesaskaņo dažādu tādu subjektu rūpības pienākumus vai atbildību, kuru darbību reglamentē minētie tiesību akti, un tādējādi tas nerada pamatu jaunām prasībām par saukšanu pie atbildības un neietekmē šajos citos tiesību aktos paredzētos atbrīvojumus no atbildības. Šis priekšlikums tikai atvieglo no MI sistēmu radīta kaitējuma cietušo pierādīšanas pienākumu prasībās, kuru pamatā var būt valsts tiesību akti vai šie citi ES tiesību akti. Papildinot šos citus virzienus, šis priekšlikums aizsargā cietušo tiesības uz kompensāciju saskaņā ar privāttiesībām, tai skaitā kompensāciju par pamattiesību pārkāpumiem.

4.IETEKME UZ BUDŽETU

5.CITI ELEMENTI

·Īstenošanas plāni un uzraudzība, izvērtēšana, uzraudzības programma un mērķtiecīga pārskatīšana

Šajā priekšlikumā ir ierosināta pakāpeniska pieeja. Lai nodrošinātu, ka otrajā posmā veicamās mērķtiecīgās pārskatīšanas vajadzībām ir pieejami pietiekami pierādījumi, Komisija izstrādās uzraudzības plānu, kurā būs sīki aprakstīts, kā un cik bieži tiks vākti dati un citi nepieciešamie pierādījumi.

Uzraudzības mehānisms varētu aptvert šādu veidu datus un pierādījumus:

–dalībvalstu ziņojumi un informācijas apmaiņa par to pasākumu piemērošanu, ar ko atvieglo pierādīšanas pienākumu valsts tiesu procedūrās vai strīdu alternatīvas izšķiršanas procedūrās;

–informācija, ko Komisija vai tirgus uzraudzības iestādes vāc saskaņā ar MI aktu (jo īpaši 62. pantu) vai citiem attiecīgiem instrumentiem;

–informācija un analīze, kas palīdz izvērtēt MI aktu un ziņojumus, kas Komisijai jāsagatavo par minētā akta īstenošanu;

–informācija un analīze, kas palīdz novērtēt attiecīgos turpmākos politikas pasākumus saskaņā ar “vecās pieejas” tiesību aktiem drošības jomā, lai nodrošinātu, ka Savienības tirgū laistie produkti atbilst augstām veselības, drošuma un vides prasībām;

–informācija un analīze, kas pamato Komisijas ziņojumu par Mehānisko transportlīdzekļu apdrošināšanas direktīvas piemērošanu tehnoloģiskajai attīstībai (jo īpaši autonomiem un pusautonomiem transportlīdzekļiem) saskaņā ar tās 28.c panta 2. punkta a) apakšpunktu.

·Detalizēts konkrētu priekšlikuma noteikumu skaidrojums

1. Priekšmets un piemērošanas joma (1. pants)

Šīs direktīvas mērķis ir uzlabot iekšējā tirgus darbību, nosakot vienotas prasības attiecībā uz dažiem ārpuslīgumiskās civiltiesiskās atbildības aspektiem par kaitējumu, kas nodarīts, izmantojot MI sistēmas. Tā ir turpinājums Eiropas Parlamenta rezolūcijai 2020/2014(INL), un ar to privātās tiesības tiek pielāgotas no pārkārtošanās uz digitālo ekonomiku izrietošajām vajadzībām.

Ņemot vērā pierādīšanas pienākuma jautājuma būtību un MI īpašās iezīmes, kas rada problēmas attiecībā uz spēkā esošajiem atbildības noteikumiem, piemērotu juridisko instrumentu izvēle ir ierobežota. Šajā sakarā šī direktīva, izmantojot informācijas izpaušanu un atspēkojamas prezumpcijas, ļoti mērķtiecīgi un samērīgi atvieglo pierādīšanas pienākumu. Tā personām, kas prasa atlīdzināt kaitējumu, paredz iespēju iegūt informāciju par augsta riska MI sistēmām, kura jāreģistrē/jādokumentē saskaņā ar MI aktu. Turklāt, pateicoties atspēkojamajām prezumpcijām, personām, kas prasa atlīdzināt MI sistēmu radītu kaitējumu, būs samērīgāks pierādīšanas pienākums un iespēja gūt panākumus pamatotās prasībās par saukšanu pie atbildības.

Šādi rīki nav jaunums; tie ir atrodami valstu tiesību sistēmās. Tādējādi šie valstu rīki ir noderīgi atsauces punkti par to, kā MI radītās problēmas attiecībā uz spēkā esošajiem atbildības noteikumiem risināt tādā veidā, kas pēc iespējas mazāk iejaucas dažādajos valstu tiesiskajos regulējumos.

Turklāt, atbildot uz jautājumu par tālejošākām izmaiņām, piemēram, apgrieztās pierādīšanas pienākumu vai neatspēkojamu prezumpciju, uzņēmumi apspriešanās laikā sniedza negatīvas atsauksmes. Par pragmatisku un piemērotu veidu, kā pēc iespējas mērķtiecīgāk un samērīgāk palīdzēt cietušajiem izpildīt pierādīšanas pienākumu, tika izvēlēti mērķtiecīgi pasākumi, ar ko atvieglo pierādīšanas pienākumu, atspēkojamu prezumpciju veidā.

Direktīvas 1. pants nosaka tās priekšmetu un piemērošanas jomu: to piemēro uz ārpuslīgumisku atbildību balstītām civilprasībām par MI sistēmas radīta kaitējuma atlīdzināšanu, ja šādas prasības tiek celtas saskaņā ar atbildības par vainu režīmiem. Tie ir režīmi, kas paredz likumā noteiktu atbildību atlīdzināt kaitējumu, kas nodarīts tīši vai arī nolaidības vai bezdarbības rezultātā. Šajā direktīvā paredzētie pasākumi var bez sarežģījumiem tikt iekļauti esošajās civiltiesiskās atbildības sistēmās, jo tie atspoguļo pieeju, kas neskar tādu pamatjēdzienu kā “vaina” vai “kaitējums” definīciju, ņemot vērā to, ka šo jēdzienu nozīme dažādās ES dalībvalstīs ievērojami atšķiras. Tādējādi, izņemot tajā paredzētās prezumpcijas, šī direktīva neietekmē Savienības vai valsts noteikumus, kuri, piemēram, nosaka, kurai pusei ir pierādīšanas pienākums, kāds ticamības līmenis ir vajadzīgs attiecībā uz pierādīšanas standartu vai kā tiek definēta vaina.

Turklāt šī direktīva neietekmē spēkā esošos noteikumus, kas reglamentē atbildības nosacījumus transporta nozarē, un Digitālo pakalpojumu aktā paredzētos noteikumus.

Lai gan šī direktīva neattiecas uz kriminālatbildību, tā var tikt piemērota attiecībā uz valsts atbildību. MI akta noteikumi attiecas arī uz valsts iestādēm, jo uz tām attiecas tajā noteiktie pienākumi.

Šo direktīvu nepiemēro ar atpakaļejošu spēku, un to piemēro tikai prasībām par tāda kaitējuma atlīdzināšanu, kas radies, sākot no tās transponēšanas dienas.

Šīs direktīvas priekšlikums ir pieņemts kopā ar priekšlikumu pārskatīt Produktatbildības direktīvu 85/374/EEK tāda tiesību aktu kopuma ietvaros, kura mērķis ir pielāgot atbildības noteikumus digitālajam laikmetam un mākslīgajam intelektam un nodrošināt nepieciešamo šo divu savstarpēji papildinošo juridisko instrumentu saskaņošanu.

2.Definīcijas (2. pants)

Lai nodrošinātu konsekvenci, 2. pantā sniegtās definīcijas atbilst MI aktā sniegtajām definīcijām.

Direktīvas 2. panta 6. punkta b) apakšpunkts paredz, ka prasības par kaitējuma atlīdzināšanu var celt ne tikai cietusī persona, bet arī personas, kuras ir cietušās personas tiesību pārņēmējas vai kurām ir subrogācijas tiesības. Subrogācija nozīmē, ka trešā persona (piemēram, apdrošināšanas sabiedrības) pārņem citas personas likumīgās tiesības piedzīt parādu vai kaitējuma atlīdzināšanu. Tādējādi personai ir tiesības izmantot citas personas tiesības savā labā. Subrogācija aptvertu arī miruša cietušā mantiniekus.

Turklāt 2. panta 6. punkta c) apakšpunkts paredz, ka prasību par kaitējuma atlīdzināšanu var celt arī persona, kas rīkojas vienas vai vairāku cietušo personu vārdā saskaņā ar Savienības vai valsts tiesību aktiem. Šā noteikuma mērķis ir personām, kas cietušas no MI sistēmas, dot lielākas iespējas, ka tiesa izvērtēs viņu prasības, pat gadījumos, kad varētu šķist, ka celt individuālu prasību ir pārāk dārgi vai apgrūtinoši, vai kad kolektīvas prasības var nozīmēt apjomradītas priekšrocības. Lai no MI sistēmu radīta kaitējuma cietušajiem dotu iespēju ar pārstāvības prasībām īstenot savas tiesības attiecībā uz šo direktīvu, ar 6. pantu tiek grozīts Direktīvas (ES) 2020/1828 I pielikums.

3.Pierādījumu izprasīšana (3. pants)

Šīs direktīvas mērķis ir personām, kas prasa atlīdzināt augsta riska MI sistēmu radītu kaitējumu, nodrošināt efektīvus līdzekļus, kā identificēt iespējamās atbildīgās personas un prasībai svarīgus pierādījumus. Tajā pašā laikā šādi līdzekļi palīdz izslēgt kļūdaini identificētus iespējamos atbildētājus un tādējādi ietaupīt laiku un izmaksas iesaistītajām pusēm un samazināt tiesām izskatāmo lietu skaitu.

Šajā sakarā direktīvas 3. panta 1. punkts nosaka, ka tiesa var izdot rīkojumu par tādu attiecīgu pierādījumu izprasīšanu, kas attiecas uz konkrētām augsta riska MI sistēmām, par kurām ir aizdomas, ka tās ir radījušas kaitējumu. Pierādījumu pieprasījumus adresē MI sistēmas sagādātājam, personai, uz kuru attiecas sagādātāja pienākumi, kas noteikti MI akta 24. pantā vai 28. panta 1. punktā, vai lietotājam saskaņā ar MI aktu. Pieprasījumiem vajadzētu būt pamatotiem ar faktiem un pierādījumiem, kas ir pietiekami, lai konstatētu iecerētās prasības par kaitējuma atlīdzināšanu ticamību, un vajadzētu pieprasīt adresātu rīcībā esošus pierādījumus. Pieprasījumus nevar adresēt pusēm, uz kurām neattiecas MI aktā noteiktie pienākumi un kurām tādējādi nav piekļuves pierādījumiem.

Saskaņā ar 3. panta 2. punktu prasītājs pierādījumu izprasīšanu no sagādātājiem vai lietotājiem, kas nav atbildētāji, var pieprasīt tikai tad, ja visi samērīgie mēģinājumi iegūt pierādījumus no atbildētāja ir bijuši nesekmīgi.

Lai tiesas līdzekļi būtu efektīvi, direktīvas 3. panta 3. punkts paredz, ka tiesa var arī izdot rīkojumu par šādu pierādījumu saglabāšanu.

Kā paredzēts 3. panta 4. punkta pirmajā daļā, tiesa rīkojumu par pierādījumu izprasīšanu var izdot tikai tiktāl, ciktāl tas ir nepieciešams prasības pamatošanai, ņemot vērā, ka informācija varētu būt būtisks pierādījums attiecībā uz cietušās personas prasību par tādu kaitējumu, kas saistīts ar MI sistēmām.

Nosakot, ka pierādījumu izprasīšanas vai saglabāšanas pienākums attiecas tikai uz nepieciešamiem un samērīgiem pierādījumiem, 3. panta 4. punkta pirmās daļas mērķis ir nodrošināt pierādījumu izprasīšanas samērīgumu, t. i., ierobežot izprasīšanu līdz nepieciešamajam minimumam un novērst vispārējus lūgumus.

Turklāt 3. panta 4. punkta otrās un trešās daļas mērķis ir panākt līdzsvaru starp prasītāja tiesībām un nepieciešamību nodrošināt, ka uz šādu izprasīšanu attiecas aizsardzības pasākumi, nolūkā aizsargāt visu iesaistīto pušu likumīgās intereses, piemēram, komercnoslēpumus vai konfidenciālu informāciju.

Šajā pašā kontekstā 3. panta 4. punkta ceturtās daļas mērķis ir nodrošināt, ka personas, kurai izdots rīkojums par pierādījumu izprasīšanu vai saglabāšanu, rīcībā ir procesuālie tiesiskās aizsardzības līdzekļi.

Ar 3. panta 5. punktu tiek ieviesta prezumpcija par rūpības pienākuma neizpildi. Tas ir procesuāls rīks, kas tiek piemērots tikai gadījumos, kad prasībā par kaitējuma atlīdzināšanu par sekām, kas rodas, ja netiek izpildīts pieprasījums par pierādījumu izprasīšanu vai saglabāšanu, atbildīgs ir faktiskais atbildētājs. Atbildētājam būs tiesības atspēkot minēto prezumpciju. Šajā punktā izklāstītā pasākuma mērķis ir ne tikai veicināt pierādījumu izprasīšanu, bet arī paātrināt tiesvedību.

4.Cēloņsakarības prezumpcija vainas gadījumā (4. pants)

Attiecībā uz MI sistēmu radītu kaitējumu šīs direktīvas mērķis ir nodrošināt efektīvu pamatu kompensācijas pieprasīšanai saistībā ar vainu, kas izpaužas kā Savienības vai valsts tiesību aktos noteiktā rūpības pienākuma neizpilde.

Prasītājiem var būt grūti noteikt cēloņsakarību starp šādu neizpildi un MI sistēmas radīto iznākumu vai MI sistēmas nespēju radīt iznākumu, kā rezultātā radies kaitējums. Tāpēc 4. panta 1. punktā attiecībā uz šo cēloņsakarību ir noteikta mērķtiecīga atspēkojama cēloņsakarības prezumpcija. Šāda prezumpcija ir vismazāko slogu radošais pasākums, lai risinātu vajadzību pēc taisnīgas kompensācijas cietušajam.

Prasītājam atbildētāja vaina ir jāpierāda saskaņā ar piemērojamajiem Savienības vai valsts noteikumiem. Šādu vainu var konstatēt, piemēram, ja nav izpildīts rūpības pienākums saskaņā ar MI aktu vai saskaņā ar citiem Savienības līmenī pieņemtiem noteikumiem, piemēram, noteikumiem, kas reglamentē automatizētas uzraudzības un lēmumu pieņemšanas izmantošanu platformu darbā, vai noteikumiem, kas reglamentē bezpilota gaisa kuģu ekspluatāciju. Tiesa saskaņā ar 3. panta 5. punktu šādu vainu var arī prezumēt, pamatojoties uz to, ka nav izpildīts tiesas rīkojums par pierādījumu izprasīšanu vai saglabāšanu. Tomēr ir lietderīgi cēloņsakarības prezumpciju ieviest tikai tiem gadījumiem, kad var uzskatīt, ka konkrētā vaina ir ietekmējusi attiecīgo MI sistēmas iznākumu vai tā neesību, ko var novērtēt, pamatojoties uz lietas vispārējiem apstākļiem. Tajā pašā laikā prasītājam joprojām ir jāpierāda, ka MI sistēma (t. i., tās iznākums vai nespēja radīt iznākumu) ir radījusi kaitējumu.

Panta 2. un 3. punktā ir nošķirtas, no vienas puses, prasības, kas celtas pret augsta riska MI sistēmas sagādātāju vai personu, uz kuru attiecas sagādātāja pienākumi saskaņā ar MI aktu, un, no otras puses, prasības, kas celtas pret šādu sistēmu lietotāju. Šajā sakarā tiek ievēroti attiecīgie MI aktā paredzētie noteikumi un nosacījumi. Tādu prasību gadījumā, kuras balstās uz 4. panta 2. punktu, tas, vai atbildētājs ir izpildījis minētajā punktā uzskaitītos pienākumus, ir jānovērtē, arī ņemot vērā riska pārvaldības sistēmu un tās rezultātus, t. i., riska pārvaldības pasākumus saskaņā ar MI aktu.

Attiecībā uz augsta riska MI sistēmām, kas definētas MI aktā, 4. panta 4. punktā ir noteikts, ka cēloņsakarības prezumpciju nepiemēro, ja atbildētājs pierāda, ka prasītājam cēloņsakarības pierādīšanai ir pieejami pietiekami pierādījumi un zinātība. Šī iespēja var mudināt atbildētājus pildīt pierādījumu izprasīšanas pienākumus un īstenot MI aktā noteiktos pasākumus, ar ko nodrošina MI augsta līmeņa pārredzamību, vai ievērot dokumentēšanas un reģistrēšanas prasības.

Attiecībā uz MI sistēmām, kas nav augsta riska sistēmas, 4. panta 5. punktā ir paredzēts nosacījums cēloņsakarības prezumpcijas piemērojamībai, saskaņā ar kuru cēloņsakarības prezumpciju piemēro tad, ja tiesa konstatē, ka prasītājam ir pārmērīgi grūti pierādīt cēloņsakarību. Šādas grūtības tiks novērtētas, ņemot vērā tādas konkrētu MI sistēmu iezīmes kā autonomija un nepārredzamība, kuras praksē ļoti apgrūtina MI sistēmas iekšējās darbības izskaidrošanu, negatīvi ietekmējot prasītāja spēju pierādīt cēloņsakarību starp atbildētāja vainu un MI radīto iznākumu.

Attiecībā uz gadījumiem, kad atbildētājs MI sistēmu izmanto personiskas neprofesionālas darbības veikšanai, 4. panta 6. punktā ir noteikts, ka cēloņsakarības prezumpcija būtu jāpiemēro tikai tad, ja atbildētājs ir būtiski mainījis MI sistēmas darbības nosacījumus vai ja atbildētājam bija pienākums un tas bija spējīgs noteikt MI sistēmas darbības nosacījumus, taču tas to nav izdarījis. Šo nosacījumu pamato nepieciešamība līdzsvarot cietušo personu un neprofesionālo lietotāju intereses, nosakot, ka cēloņsakarības prezumpciju nepiemēro gadījumos, kad neprofesionāli lietotāji ar savu uzvedību nepalielina risku.

Visbeidzot, 4. panta 7. punkts nosaka, ka atbildētājam ir tiesības atspēkot cēloņsakarības prezumpciju, kas balstās uz 4. panta 1. punktu.

Šādi efektīvi civiltiesiskās atbildības noteikumi rada papildu priekšrocību, jo tie visiem ar MI sistēmām saistītās darbībās iesaistītajiem sniedz papildu stimulu pildīt pienākumus attiecībā uz rīcību, kas no viņiem tiek gaidīta.

5.Izvērtēšana un mērķtiecīga pārskatīšana (5. pants)

Dažādajās valsts tiesību sistēmās ir paredzēti atšķirīgi atbildības neatkarīgi no vainas režīmi. Šāda režīma elementus Savienības līmenī ierosināja arī Eiropas Parlaments 2020. gada 20. oktobrī rezolūcijā, ko tas pieņēma pēc paša iniciatīvas un kas ietver ierobežotas atbildības neatkarīgi no vainas režīmu attiecībā uz konkrētām MI iespējotām tehnoloģijām un atvieglotu pierādīšanas pienākumu saskaņā ar atbildības par vainu noteikumiem. Sabiedriskā apspriešana atklāja, ka respondenti dod priekšroku šādam režīmam (izņemot uzņēmumus, kas nav MVU) neatkarīgi no tā, vai tas tiek apvienots ar obligāto apdrošināšanu.

Tomēr priekšlikumā ir ņemtas vērā atšķirības starp valstu tiesību tradīcijām un fakts, ka tirgū vēl nav plaši pieejami tādi ar MI sistēmām aprīkoti ražojumi un pakalpojumi, kuri varētu ietekmēt sabiedrību kopumā un apdraudēt svarīgas juridiskās tiesības, piemēram, tiesības uz dzīvību, veselību un īpašumu, un uz kuriem tāpēc varētu attiekties atbildības neatkarīgi no vainas režīms.

Ir izveidota uzraudzības programma ar mērķi sniegt Komisijai informāciju par incidentiem, kuros iesaistītas MI sistēmas. Mērķtiecīgajā pārskatīšanā tiks novērtēts, vai būtu vajadzīgi papildu pasākumi, piemēram, atbildības neatkarīgi no vainas režīma un/vai obligātās apdrošināšanas ieviešana.

6.Transponēšana (7. pants)

Paziņojot Komisijai par valsts transponēšanas pasākumiem, kuru mērķis ir izpildīt šīs direktīvas prasības, dalībvalstīm būtu arī jāiesniedz skaidrojoši dokumenti, kuros sniegta pietiekami skaidra un precīza informācija un attiecībā uz katru šīs direktīvas noteikumu norādīts valsts noteikums(-i), kas nodrošina tā transponēšanu. Tas ir nepieciešams, lai Komisija attiecībā uz katru transponējamo direktīvas noteikumu, varētu noteikt valsts transponēšanas pasākumu attiecīgo daļu, kas rada attiecīgu juridisku pienākumu valsts tiesību sistēmā, neatkarīgi no dalībvalsts izvēlētā pasākuma veida.

2022/0303 (COD)

Priekšlikums

EIROPAS PARLAMENTA UN PADOMES DIREKTĪVA

par ārpuslīgumiskās civiltiesiskās atbildības noteikumu pielāgošanu mākslīgajam intelektam
(MI atbildības direktīva)

(Dokuments attiecas uz EEZ)

EIROPAS PARLAMENTS UN EIROPAS SAVIENĪBAS PADOME,

ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību un jo īpaši tā 114. pantu,

ņemot vērā Eiropas Komisijas priekšlikumu,

pēc leģislatīvā akta projekta nosūtīšanas valstu parlamentiem,

ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinumu 29 ,

ņemot vērā Reģionu komitejas atzinumu 30 ,

saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru,

tā kā:

(1)Mākslīgais intelekts (MI) ir tādu pamattehnoloģiju kopums, kas var sniegt plašus ieguvumus visai ekonomikai un sabiedrībai. Tam ir liels tehnoloģiskā progresa potenciāls, un tas ļauj daudzās digitālās ekonomikas nozarēs izmantot jaunus darījumdarbības modeļus.

(2)Tajā pašā laikā atkarībā no MI konkrētā lietojuma un izmantošanas apstākļiem tas var radīt riskus un kaitējumu interesēm un tiesībām, ko aizsargā Savienības vai valsts tiesību akti. Piemēram, MI izmantošana var nelabvēlīgi ietekmēt vairākas pamattiesības, kas ietver tiesības uz dzīvību, fizisko neaizskaramību un nediskrimināciju un vienlīdzīgu attieksmi. Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES).../... [MI akts] 31 nosaka prasības, kuru mērķis ir samazināt riskus drošībai un pamattiesībām, savukārt citi Savienības tiesību instrumenti reglamentē vispārējos 32 un nozaru ražojumu drošuma noteikumus, kas piemērojami arī MI iespējotiem mašīnbūves izstrādājumiem 33 un radioiekārtām 34 . Lai gan šādas prasības, kuru mērķis ir samazināt riskus drošībai un pamattiesībām, ir paredzētas, lai novērstu un uzraudzītu riskus un tādējādi novērstu sabiedrības bažas, tās nenodrošina individuālu palīdzību tiem, kas cietuši no MI radīta kaitējuma. Spēkā esošās prasības jo īpaši paredz atļaujas, pārbaudes, uzraudzību un administratīvās sankcijas attiecībā uz MI sistēmām, lai novērstu kaitējumu. Tās neparedz MI sistēmas radīta iznākuma vai nespējas radīt iznākumu izraisītā kaitējuma atlīdzināšanu cietušajai personai.

(3)Ja cietusī persona prasa atlīdzināt tai nodarīto kaitējumu, saskaņā ar dalībvalstu vispārējiem atbildības par vainu noteikumiem, šai personai parasti ir jāpierāda tās personas nolaidība vai arī tīša kaitējoša darbība vai bezdarbība, kura, iespējams, ir atbildīga par minēto kaitējumu, kā arī cēloņsakarība starp šo vainu un attiecīgo kaitējumu. Tomēr, ja starp personas darbību vai bezdarbību un kaitējumu darbojas MI, dažu MI sistēmu īpašo iezīmju, piemēram, nepārredzamības, autonomās uzvedības un sarežģītības, dēļ cietušajai personai var būt pārmērīgi grūti vai pat neiespējami izpildīt šo pierādīšanas pienākumu. Jo īpaši var būt pārmērīgi grūti pierādīt, ka konkrēti ievaddati, par kuriem ir atbildīga iespējamā atbildīgā persona, ir radījuši konkrētu MI sistēmas iznākumu, kā rezultātā radies kaitējums.

(4)Šādos gadījumos valsts civiltiesiskās atbildības noteikumos paredzētais tiesiskās aizsardzības līmenis var būt zemāks nekā gadījumos, kad kaitējuma nodarīšanā ir iesaistītas citas tehnoloģijas nevis MI. Šādas ar kompensāciju saistītas nepilnības var mazināt sabiedrības atbalstu MI un uzticēšanos MI iespējotiem ražojumiem un pakalpojumiem.

(5)Lai izmantotu MI sniegtos ekonomiskos un sociālos ieguvumus un veicinātu pāreju uz digitālo ekonomiku, konkrēti valsts noteikumi par civiltiesisko atbildību ir mērķtiecīgi jāpielāgo konkrētu MI sistēmu īpašajām iezīmēm. Šādiem pielāgojumiem vajadzētu vairot sabiedrības un patērētāju uzticēšanos un tādējādi veicināt MI ieviešanu. Šādiem pielāgojumiem vajadzētu arī saglabāt uzticēšanos tiesu sistēmai, nodrošinot, ka cietušie, kam MI iesaistes rezultātā nodarīts kaitējums, faktiski saņem tādu pašu atlīdzinājumu kā no citu tehnoloģiju radīta kaitējuma cietušiem.

(6)Ieinteresētās personas – cietušās personas, kam nodarīts kaitējums, iespējamās atbildīgās personas un apdrošinātāji – saskaras ar juridisku nenoteiktību par to, kā valsts tiesas, saskaroties ar MI radītajām īpašajām problēmām, atsevišķos gadījumos varētu piemērot spēkā esošos atbildības noteikumus, lai panāktu taisnīgu iznākumu. Ja Savienība nerīkosies, vismaz dažas dalībvalstis, visticamāk, pielāgos savus civiltiesiskās atbildības noteikumus, lai novērstu nepilnības attiecībā uz kompensāciju un juridisko nenoteiktību, kas saistīta ar konkrētu MI sistēmu īpašajām iezīmēm. Tā rezultātā rastos juridiska sadrumstalotība un iekšējā tirgus šķēršļi uzņēmumiem, kas izstrādā vai nodrošina inovatīvus MI iespējotus ražojumus vai pakalpojumus. Jo īpaši tiktu skarti mazie un vidējie uzņēmumi.

(7)Šīs direktīvas mērķis ir veicināt iekšējā tirgus pienācīgu darbību, saskaņojot dažus valsts noteikumus par ārpuslīgumisko atbildību par vainu, lai nodrošinātu, ka personām, kuras pieprasa atlīdzināt MI sistēmas radītu kaitējumu, ir tāds pats aizsardzības līmenis, kā personām, kas pieprasa atlīdzināt kaitējumu, kura nodarīšanā nav iesaistīta MI sistēma. Šo mērķi nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs, jo attiecīgie iekšējā tirgus šķēršļi ir saistīti ar risku, ko rada vienpusēju un sadrumstalotu regulatīvo pasākumu pieņemšana valsts līmenī. Ņemot vērā šīs direktīvas piemērošanas jomā ietilpstošo ražojumu un pakalpojumu digitālo raksturu, tā ir īpaši svarīga pārrobežu kontekstā.

(8)Tādējādi mērķi nodrošināt juridisko noteiktību un novērst ar kompensāciju saistītās nepilnības gadījumos, kur iesaistītas MI sistēmas, var labāk sasniegt Savienības līmenī. Tādēļ Savienība var pieņemt pasākumus saskaņā ar subsidiaritātes principu, kā noteikts LES 5. pantā. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā direktīvā paredz vienīgi tos pasākumus, kas ir vajadzīgi minētā mērķa sasniegšanai.

(9)Tāpēc Savienības līmenī ir mērķtiecīgi jāsaskaņo konkrēti atbildības par vainu noteikumu aspekti. Šādai saskaņošanai būtu jāpalielina juridiskā noteiktība un jārada vienlīdzīgi konkurences apstākļi MI sistēmām un tādējādi jāuzlabo iekšējā tirgus darbība attiecībā uz MI iespējotu ražojumu un pakalpojumu ražošanu un izplatīšanu.

(10)Lai nodrošinātu proporcionalitāti, ir lietderīgi mērķtiecīgi saskaņot tikai tos atbildības par vainu noteikumus, kuri reglamentē pierādīšanas pienākumu personām, kas pieprasa atlīdzināt MI sistēmu radītu kaitējumu. Ar šo direktīvu nebūtu jāsaskaņo vispārējie civiltiesiskās atbildības aspekti, kurus dažādos veidos reglamentē valstu civiltiesiskās atbildības noteikumi, piemēram, vainas vai cēloņsakarības definīcija, tāda kaitējuma dažādi veidi, kas pamato prasību par kaitējuma atlīdzināšanu, atbildības sadale starp vairākiem pārkāpējiem, līdzdalība, kaitējuma atlīdzības aprēķināšana vai noilguma termiņi.

(11)Dalībvalstu tiesību akti par ražotāju atbildību par kaitējumu, ko radījuši viņu produktu trūkumi, Savienības līmenī jau ir saskaņoti ar Padomes Direktīvu 85/374/EEK 35 . Tomēr šie tiesību akti neietekmē dalībvalstu noteikumus par līgumisko vai ārpuslīgumisko atbildību, piemēram, garantiju, vainu vai atbildību neatkarīgi no vainas, pamatojoties uz citiem iemesliem, nevis produkta trūkumiem. Lai gan Padomes Direktīvas 85/374/EEK pārskatīšanas mērķis vienlaikus ir precizēt un nodrošināt, ka cietusī persona var pieprasīt atlīdzināt kaitējumu, ko izraisījuši MI iespējoti ražojumi ar trūkumiem, būtu jāprecizē, ka šīs direktīvas noteikumi neietekmē tiesības, kādas cietušajai personai varētu būt saskaņā ar valsts tiesību aktiem, ar kuriem īsteno Direktīvu 85/374/EEK. Turklāt transporta jomā šai direktīvai nebūtu jāskar Savienības tiesību akti, kas reglamentē pārvadātāju atbildību.

(12)[Digitālo pakalpojumu akts (DPA) 36 ] pilnībā saskaņo noteikumus, kas piemērojami starpniecības pakalpojumu sniedzējiem iekšējā tirgū, aptverot riskus sabiedrībai, kuri izriet no minēto pakalpojumu sniedzēju piedāvātajiem pakalpojumiem, tostarp attiecībā uz to izmantotajām MI sistēmām. Šī direktīva neietekmē [Digitālo pakalpojumu akta (DPA)] noteikumus, kas nodrošina visaptverošu un pilnībā saskaņotu satvaru uzticamības pārbaudes pienākumiem attiecībā uz algoritmisko lēmumu pieņemšanu, ko veic mitināšanas pakalpojuma sniedzēji, tai skaitā atbrīvojumu no atbildības attiecībā uz tāda nelikumīga satura izplatīšanu, ko augšupielādējuši to pakalpojumu saņēmēji, ja ir izpildīti minētās regulas nosacījumi.

(13)Izņemot tajā noteiktās prezumpcijas, šī direktīva valsts tiesību aktus nesaskaņo attiecībā uz to, kurai pusei ir pierādīšanas pienākums vai kāds ticamības līmenis ir vajadzīgs attiecībā uz pierādīšanas standartu. 

(14)Šajā direktīvā būtu jāievēro minimālās saskaņošanas pieeja. Šāda pieeja prasītājiem MI sistēmu radīta kaitējuma gadījumos ļauj atsaukties uz labvēlīgākiem valsts tiesību aktu noteikumiem. Tādējādi valstu tiesību aktos varētu, piemēram, saglabāt apgrieztās pierādīšanas pienākumu, kas paredzēts valsts atbildības par vainu režīmā vai valsts atbildības neatkarīgi no vainas režīmā, kuri valstu tiesībās jau ir ļoti atšķirīgi un kuri, iespējams, tiek piemēroti MI sistēmu radītam kaitējumam.

(15)Būtu jānodrošina arī atbilstība [MI aktam]. Tāpēc ir lietderīgi šajā direktīvā izmantot tās pašas definīcijas attiecībā uz MI sistēmām, sagādātājiem un lietotājiem. Turklāt šai direktīvai būtu jāattiecas tikai uz prasībām par tāda kaitējuma atlīdzināšanu, ko kādas personas, piemēram, sagādātāja vai lietotāja saskaņā ar [MI aktu], vainas dēļ izraisījis MI sistēmas radīts iznākums vai nespēja radīt iznākumu. Nav vajadzības aptvert prasības par saukšanu pie atbildības, ja kaitējums radies cilvēka veikta novērtējuma rezultātā, pēc kura sekojusi cilvēka darbība vai bezdarbība, un MI sistēma ir tikai sniegusi informāciju vai padomu, ko attiecīgais cilvēks ņēmis vērā. Pēdējā aprakstītajā gadījumā kaitējumu ir iespējams sasaistīt ar cilvēka veiktu darbību vai bezdarbību, jo MI sistēmas radītais iznākums nav darbojies starp cilvēka darbību vai bezdarbību un kaitējumu, un tādēļ cēloņsakarības konstatēšana nav sarežģītāka kā situācijās, kad nav iesaistīta MI sistēma.

(16)Piekļuve informācijai par konkrētām augsta riska MI sistēmām, par kurām ir aizdomas, ka tās ir nodarījušas kaitējumu, ir svarīgs faktors, lai noteiktu, vai var pieprasīt kompensāciju, un pamatotu prasības par kaitējuma atlīdzināšanu. Turklāt attiecībā uz augsta riska MI sistēmām [MI aktā] ir paredzētas īpašas prasības attiecībā uz dokumentāciju, informāciju un reģistrēšanos, taču tajā nav paredzētas tiesības cietušajai personai piekļūt šai informācijai. Tādēļ ir lietderīgi paredzēt noteikumus par to, kā personas, kuru rīcībā ir attiecīgie pierādījumi, tos atklāj atbildības noteikšanas nolūkā. Tam būtu arī jāsniedz papildu stimuls izpildīt attiecīgās [MI aktā] noteiktās prasības par attiecīgās informācijas dokumentēšanu vai reģistrēšanu.

(17)Tā kā augsta riska MI sistēmu projektēšanā, izstrādē, ieviešanā un darbības nodrošināšanā parasti ir iesaistīts liels skaits cilvēku, cietušajām personām ir vēl grūtāk identificēt personu, kura varētu būt atbildīga par nodarīto kaitējumu, un pierādīt, ka ir izpildīti nosacījumi, lai pieprasītu kaitējuma atlīdzināšanu. Lai cietušās personas varētu noskaidrot, vai prasība par kaitējuma atlīdzināšanu ir pamatota, ir lietderīgi iespējamajiem prasītājiem piešķirt tiesības pirms prasības par kaitējuma atlīdzināšanu iesniegšanas lūgt tiesai izdot rīkojumu par attiecīgo pierādījumu izprasīšanu. Rīkojums par pierādījumu izprasīšanu būtu jāizdod tikai tad, ja iespējamais prasītājs sniedz faktus un informāciju, kas pietiekami pamato prasības par kaitējuma atlīdzināšanu ticamību, un ja tas pirms tam sagādātājam, personai, uz kuru attiecas sagādātāja pienākumi, vai lietotājam ir prasījis atklāt to rīcībā esošos pierādījumus par konkrētām augsta riska MI sistēmām, par kurām ir aizdomas, ka tās ir radījušas kaitējumu, bet ir saņēmis atteikumu. Rīkojumam par pierādījumu izprasīšanu būtu jāsamazina nevajadzīga tiesvedība un jānovērš izmaksas iespējamiem tiesvedības dalībniekiem, kuras rada prasības, kas ir nepamatotas vai, visticamāk, būs nesekmīgas. To, ka sagādātājs, persona, uz kuru attiecas sagādātāja pienākumi, vai lietotājs, pirms lūguma iesniegšanas tiesai atteicies atklāt pierādījumus, nevajadzētu prezumēt tādējādi, ka persona, kas atteikusies atklāt šādus pierādījumus, nepilda attiecīgos rūpības pienākumus.

(18)Pierādījumu izprasīšanas ierobežojums attiecībā uz augsta riska MI sistēmām atbilst [MI aktam], kurā operatoriem, kas iesaistīti augsta riska MI sistēmu projektēšanā, izstrādē un ieviešanā, ir noteikti konkrēti pienākumi attiecībā uz dokumentēšanu, uzskaiti un informāciju. Šāda konsekvence arī nodrošina nepieciešamo proporcionalitāti, jo tiek novērsts tas, ka tādu MI sistēmu operatoriem, kas rada mazāku risku vai nerada nekādu risku, informācija būtu jādokumentē līdzīgā līmenī, kāds tiek prasīts attiecībā uz augsta riska MI sistēmām saskaņā ar [MI likumu].

(19)Valsts tiesām civilprocesa gaitā vajadzētu būt iespējai personām, kam jau ir pienākums dokumentēt vai reģistrēt informāciju saskaņā ar [MI aktu], piemēram, MI sistēmas sagādātājiem, personām ar tādiem pašiem pienākumiem kā sagādātājiem, vai MI sistēmu lietotājiem, un kas attiecībā uz prasību ir vai nu atbildētāji, vai trešās personas, izdot rīkojumu par tādu attiecīgu pierādījumu izprasīšanu vai saglabāšanu, kuri saistīti ar augsta riska MI sistēmu radītu kaitējumu. Varētu būt situācijas, kad pierādījumi, kas attiecas uz lietu, ir tādu subjektu rīcībā, kuri attiecībā uz prasību par kaitējuma atlīdzināšanu nebūtu puses, bet kuriem saskaņā ar [MI aktu] ir pienākums dokumentēt vai reģistrēt šādus pierādījumus. Tādēļ ir jāparedz nosacījumi, saskaņā ar kuriem šādām trešām personām, kas attiecībā uz prasību ir puses, var tikt izdots rīkojums par attiecīgo pierādījumu izprasīšanu.

(20)Lai saglabātu līdzsvaru starp prasībā par kaitējuma atlīdzināšanu iesaistīto pušu un attiecīgo trešo personu interesēm, tiesām rīkojums par pierādījumu izprasīšanu būtu jāizdod tikai tad, ja tas ir nepieciešams un samērīgi, lai pamatotu prasību vai iespējamu prasību par kaitējuma atlīdzināšanu. Šajā sakarā izprasīšanai būtu jāattiecas tikai uz pierādījumiem, kas ir nepieciešami, lai pieņemtu lēmumu attiecībā uz konkrēto prasību par kaitējuma atlīdzināšanu, piemēram, tikai uz tām attiecīgo uzskaites ierakstu vai datu kopu daļām, kas vajadzīgas, lai pierādītu, ka nav izpildītas [MI aktā] noteiktās prasības. Lai nodrošinātu šādu izprasīšanas vai saglabāšanas pasākumu samērīgumu, valsts tiesu rīcībā vajadzētu būt efektīviem līdzekļiem, ar ko nodrošināt visu iesaistīto pušu likumīgo interešu aizsardzību, piemēram, komercnoslēpumu aizsardzību Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas (ES) 2016/943 37 nozīmē un konfidenciālas informācijas, piemēram, ar sabiedrisko vai valsts drošību saistītas informācijas, aizsardzību. Attiecībā uz komercnoslēpumiem vai iespējamiem komercnoslēpumiem, ko tiesa ir atzinusi par konfidenciāliem Direktīvas (ES) 2016/943 nozīmē, valsts tiesām vajadzētu būt pilnvarotām veikt īpašus pasākumus, ar ko nodrošina komercnoslēpumu konfidencialitāti tiesvedības laikā un pēc tās, vienlaikus panākot taisnīgu un samērīgu līdzsvaru starp komercnoslēpuma turētāja interesēm saglabāt slepenību un cietušās personas interesēm. Tiem būtu jāietver pasākumi, ar ko ierobežo piekļuvi komercnoslēpumu saturošiem dokumentiem un piekļuvi tiesas sēdēm vai dokumentiem un to protokoliem, to piešķirot tikai ierobežotam skaitam cilvēku. Lemjot par šādiem pasākumiem, valsts tiesām būtu jāņem vērā nepieciešamība nodrošināt tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību un taisnīgu tiesu, pušu un attiecīgā gadījumā trešo personu likumīgās intereses un iespējamais no šādu pasākumu apstiprināšanas vai noraidīšanas izrietošais kaitējums kādai no pusēm un attiecīgā gadījumā trešām pusēm. Turklāt, lai attiecībā uz prasībām par kaitējuma atlīdzināšanu nodrošinātu pierādījumu izprasīšanas pasākuma samērīgu piemērošanu trešām personām, valsts tiesām rīkojums par pierādījumu izprasīšanu no trešām personām būtu jāizdod tikai tad, ja tos nevar iegūt no atbildētāja.

(21)Lai gan valsts tiesu rīcībā ir līdzekļi, kā, īstenojot dažādus pasākumus, panākt rīkojuma par pierādījumu izprasīšanu izpildi, šādi izpildes pasākumi varētu aizkavēt prasību par kaitējuma atlīdzināšanu izskatīšanu un tādējādi radīt papildu izdevumus tiesvedības dalībniekiem. Šādi kavējumi un papildu izdevumi var radīt grūtības cietušajām personām efektīvi izmantot tiesiskās aizsardzības līdzekļus. Līdz ar to, ja prasības par kaitējuma atlīdzināšanu atbildētājs nepilda tiesas rīkojumu un neatklāj tā rīcībā esošus pierādījumus, ir piemēroti prezumēt, ka rūpības pienākumi nav izpildīti, ko ar šiem pierādījumiem bija paredzēts pierādīt. Šī atspēkojamā prezumpcija samazinās tiesvedības ilgumu un veicinās efektīvāku tiesvedību. Atbildētājam vajadzētu būt iespējai šo prezumpciju atspēkot, iesniedzot pierādījumus par pretējo.

(22)Lai novērstu grūtības pierādīt, ka konkrēti ievaddati, par kuriem ir atbildīga iespējamā atbildīgā persona, ir radījuši konkrētu MI sistēmas iznākumu, kā rezultātā radies kaitējums, ir piemēroti – ar zināmiem nosacījumiem – paredzēt cēloņsakarības prezumpciju. Lai gan no vainas atkarīgā prasībā prasītājam parasti ir jāpierāda kaitējums, cilvēka darbība vai bezdarbība, kas veido atbildētāja vainu, un cēloņsakarība starp tām, šī direktīva nesaskaņo nosacījumus, saskaņā ar kuriem valsts tiesa konstatē vainu. Tos joprojām reglamentē piemērojamie valsts tiesību akti un piemērojamie Savienības tiesību akti, ja tie ir saskaņoti. Tāpat šī direktīva nesaskaņo ar kaitējumu saistītos nosacījumus, piemēram, to, kāds kaitējums ir atlīdzināms, kurus arī reglamentē piemērojamie valsts un Savienības tiesību akti. Lai varētu piemērot šajā direktīvā paredzēto cēloņsakarības prezumpciju, atbildētāja vaina būtu jākonstatē kā cilvēka darbība vai bezdarbība, kas neatbilst Savienības vai valsts tiesību aktos noteiktajam rūpības pienākumam, kura tiešais mērķis ir aizsargāt pret nodarīto kaitējumu. Tādējādi šo prezumpciju var piemērot, piemēram, prasībai par fiziska kaitējuma atlīdzināšanu, ja tiesa konstatē atbildētāja vainu, jo tas nav ievērojis lietošanas instrukcijas, kuru mērķis ir novērst kaitējumu fiziskām personām. Tādu rūpības pienākumu neizpilde, kuru tiešais mērķis nav aizsargāt pret nodarīto kaitējumu, nerada pamatu prezumpcijas piemērošanai, piemēram, tas, ka sagādātājs nav iesniedzis kompetentajām iestādēm vajadzīgos dokumentus, prasībās par fiziska kaitējuma atlīdzināšanu neradītu pamatu prezumpcijas piemērošanai. Būtu arī jānosaka, ka, pamatojoties uz lietas apstākļiem, var pamatoti uzskatīt, ka vaina ir ietekmējusi MI sistēmas radīto iznākumu vai MI sistēmas nespēju radīt iznākumu. Visbeidzot, prasītājam joprojām būtu jāpierāda, ka iznākums vai nespēja radīt iznākumu ir radījusi kaitējumu.

(23)Šādu vainu var konstatēt attiecībā uz neatbilstību Savienības noteikumiem, kas reglamentē tieši augsta riska MI sistēmas, piemēram, prasībām, kuras attiecībā uz konkrētām augsta riska MI sistēmām ieviestas ar [MI aktu], prasībām, kas ar turpmākiem nozaru tiesību aktiem var tikt ieviestas attiecībā uz citām augsta riska MI sistēmām atbilstīgi [MI akta 2. panta 2. punktam], vai rūpības pienākumiem, kuri saistīti ar konkrētām darbībām un ir piemērojami neatkarīgi no tā, vai minētajā darbībā tiek izmantots MI. Tajā pašā laikā šī direktīva nerada un nesaskaņo prasības tiem subjektiem vai to subjektu atbildību, kuru darbību reglamentē minētie tiesību akti, un tādējādi tā nerada pamatu jaunām prasībām par saukšanu pie atbildības. Šādu prasību pārkāpums, kas veido vainu, tiks konstatēts saskaņā ar minēto piemērojamo Savienības tiesību aktu noteikumiem, jo šī direktīva neievieš jaunas prasības un neietekmē spēkā esošās prasības. Piemēram, šī direktīva neietekmē starpniecības pakalpojumu sniedzējiem piemērojamo saistību izņēmumu un uzticamības pārbaudes pienākumus, kas uz tiem attiecas saskaņā ar [Digitālo pakalpojumu aktu]. Tāpat arī atbilstība prasībām, kas tiešsaistes platformām noteiktas, lai novērstu ar autortiesībām aizsargātu darbu neatļautu publiskošanu, ir jānosaka saskaņā ar Direktīvu (ES) 2019/790 par autortiesībām un blakustiesībām digitālajā vienotajā tirgū un ar citiem attiecīgajiem Savienības autortiesību aktiem. 

(24)Jomās, kas nav saskaņotas ar Savienības tiesību aktiem, turpina piemērot valsts tiesību aktus un vainu konstatē saskaņā ar piemērojamiem valsts tiesību aktiem. Visu valstu atbildības režīmos ir paredzēti rūpības pienākumi, par rīcības standartu pieņemot dažādas izpausmes principam, kā saprātīga persona rīkotos, un tie arī nodrošina MI sistēmu drošu darbību, lai novērstu kaitējumu atzītām juridiskajām interesēm. Šādi rūpības pienākumi, piemēram, varētu noteikt, ka MI sistēmu lietotājiem konkrētu uzdevumu veikšanai jāizvēlas konkrēta MI sistēma ar konkrētām iezīmēm vai jāizslēdz noteiktas iedzīvotāju grupas no saskarsmes ar konkrētu MI sistēmu. Turklāt valsts tiesību aktos var ieviest īpašus pienākumus, kuru mērķis ir novērst riskus konkrētām darbībām un kuri ir piemērojami neatkarīgi no tā, vai minētajā darbībā tiek izmantots MI, piemēram, satiksmes noteikumus vai tieši MI sistēmām izstrādātus pienākumus, piemēram, papildu valsts prasības augsta riska MI sistēmu lietotājiem saskaņā ar [MI akta] 29. panta 2. punktu. Šī direktīva neievieš šādas prasības, kā arī neietekmē nosacījumus vainas konstatēšanai šādu prasību neizpildes gadījumā.

(25)Pat tad, ja tiek konstatēta vaina, kas izpaužas kā rūpības pienākuma neizpilde, kura tiešais mērķis ir aizsargāt pret radušos kaitējumu, atspēkojamo prezumpciju nevajadzētu piemērot ikvienai vainai, to sasaistot ar MI radīto iznākumu. Šāda prezumpcija būtu jāpiemēro tikai tad, ja, ņemot vērā apstākļus, kādos radies kaitējums, var pamatoti uzskatīt, ka šāda vaina ir ietekmējusi MI sistēmas radīto iznākumu vai MI sistēmas nespēju radīt iznākumu un tas ir izraisījis kaitējumu. Piemēram, var uzskatīt, ka ir pamatoti ticams, ka vaina ir ietekmējusi iznākumu vai nespēju radīt iznākumu, ja šī vaina izpaužas kā rūpības pienākuma neizpilde attiecībā uz MI sistēmas darbības perimetra ierobežošanu un kaitējums radies ārpus darbības perimetra. Gluži pretēji, prasības iesniegt noteiktus dokumentus konkrētai iestādei vai reģistrēties konkrētā iestādē pārkāpumu, pat ja šāda prasība būtu noteikta attiecībā uz konkrēto darbību vai attiektos tieši uz MI sistēmas darbību, nevar uzskatīt par tādu, kas pamatoti varētu ietekmēt MI sistēmas radīto iznākumu vai MI sistēmas nespēju radīt iznākumu.

(26)Šī direktīva attiecas uz vainu, kas izpaužas kā tādu konkrētu uzskaitīto prasību neizpilde, kuras noteiktas [MI akta] 2. un 3. nodaļā un attiecas uz augsta riska MI sistēmu sagādātājiem un lietotājiem un kuru neizpilde noteiktos apstākļos var novest pie cēloņsakarības prezumpcijas. MI akts paredz MI sistēmām piemērojamo prasību pilnīgu saskaņošanu, ja vien tajā skaidri nav noteikts citādi. Ar to tiek saskaņotas īpašās prasības augsta riska MI sistēmām. Tādējādi prasībās par kaitējuma atlīdzināšanu, kurās tiek piemērota cēloņsakarības prezumpcija saskaņā ar šo direktīvu, sagādātāju vai personu, uz kurām attiecas sagādātāju pienākumi saskaņā ar [MI aktu], iespējamā vaina tiek konstatēta tikai tad, ja šādas augsta riska MI sistēmām noteiktās prasības nav izpildītas. Ņemot vērā to, ka praksē prasītājam var būt grūti pierādīt šādu neizpildi, ja atbildētājs ir MI sistēmas sagādātājs, un pilnīgā saskaņā ar [MI akta] loģiku, šajā direktīvā būtu arī jāparedz, ka, nosakot, vai sagādātājs ir izpildījis attiecīgās šajā direktīvā minētās MI akta prasības, būtu jāņem vērā sagādātāja veiktās darbības riska pārvaldības sistēmā un riska pārvaldības sistēmas rezultāti, t. i., lēmums pieņemt vai nepieņemt konkrētus riska pārvaldības pasākumus. Riska pārvaldības sistēma, ko pakalpojumu sniedzējs ir ieviesis saskaņā ar [MI aktu], ir nepārtraukts iteratīvs process, kas notiek visā augsta riska MI sistēmas dzīves ciklā un ar ko pakalpojumu sniedzējs nodrošina tādu obligāto prasību izpildi, kuru mērķis ir mazināt riskus, un tāpēc tā var būt noderīgs elements šīs izpildes novērtēšanai. Šī direktīva attiecas arī uz gadījumiem, kad lietotāju vaina izpaužas kā konkrētu īpašu [MI aktā] noteikto prasību neizpilde. Turklāt augsta riska MI sistēmu lietotāju vaina, ņemot vērā [MI akta] 29. panta 2. punktu, var tikt konstatēta Savienības vai valsts tiesību aktos noteikto rūpības pienākumu neizpildes gadījumā.

(27)Konkrētu MI sistēmu īpašo iezīmju, piemēram, autonomijas un nepārredzamības, dēļ prasītājam varētu būt pārmērīgi grūti izpildīt pierādīšanas pienākumu, tomēr ir iespējamas situācijas, kad šādu grūtību nav, jo sūdzības iesniedzējam cēloņsakarības pierādīšanai ir pieejami pietiekami pierādījumi un zinātība. Tā tas varētu būt, piemēram, attiecībā uz augsta riska MI sistēmām, kur prasītājam varētu būt pamatota piekļuve pietiekamiem pierādījumiem un zinātībai, ņemot vērā [MI aktā] noteiktās dokumentācijas un reģistrēšanās prasības. Šādās situācijās tiesai nevajadzētu piemērot prezumpciju.

(28)Cēloņsakarības prezumpciju varētu piemērot arī MI sistēmām, kas nav augsta riska MI sistēmas, tāpēc, ka prasītājam varētu rasties pārmērīgas grūtības attiecībā uz pierādīšanu. Piemēram, šādas grūtības varētu tikt novērtētas, ņemot vērā tādas konkrētu MI sistēmu iezīmes kā autonomija un nepārredzamība, kas praksē ļoti apgrūtina MI sistēmas iekšējās darbības izskaidrošanu un negatīvi ietekmē prasītāja spēju pierādīt cēloņsakarību starp atbildētāja vainu un MI radīto iznākumu. Valsts tiesai prezumpcija būtu jāpiemēro, ja prasītājam ir pārmērīgi grūti pierādīt cēloņsakarību tāpēc, ka viņam ir jāpaskaidro, kā cilvēka darbība vai bezdarbība, kas veido vainu, ir novedusi pie tāda MI sistēmas radīta iznākuma vai nespējas radīt iznākumu, kura rezultātā radies kaitējums. Tomēr nevajadzētu prasītājam likt izskaidrot attiecīgās MI sistēmas iezīmes vai to, kā šīs iezīmes apgrūtina cēloņsakarības noteikšanu.

(29)Cēloņsakarības prezumpcijas piemērošana ir paredzēta, lai cietušajai personai nodrošinātu līdzīgu aizsardzības līmeni kā situācijās, kur MI nav iesaistīts un tādēļ var būt vieglāk pierādīt cēloņsakarību. Tomēr, ja atbildētājs nav profesionāls lietotājs, bet gan persona, kas MI sistēmu izmanto savām privātajām darbībām, ne vienmēr ir lietderīgi atvieglot cēloņsakarības pierādīšanas pienākumu saskaņā ar šo direktīvu. Šādos apstākļos, lai līdzsvarotu cietušās personas un neprofesionālā lietotāja intereses, ir jāņem vērā, vai šādi neprofesionāli lietotāji ar savu uzvedību var palielināt MI sistēmas radīto risku un izraisīt kaitējumu. Ja MI sistēmas sagādātājs ir izpildījis visus savus pienākumus, kā rezultātā minētā sistēma tikusi uzskatīta par pietiekami drošu, lai to laistu tirgū konkrētam lietojumam neprofesionāliem lietotājiem, un pēc tam tā tiek izmantota šā uzdevuma veikšanai, cēloņsakarības prezumpcija nebūtu jāpiemēro, kad šādi neprofesionāli lietotāji vienkārši sāk izmantot šādu sistēmu. Šajā direktīvā noteiktajai cēloņsakarības prezumpcijai nevajadzētu attiekties uz neprofesionālu lietotāju, kas pērk MI sistēmu un vienkārši to sāk izmantot atbilstīgi tās mērķim, būtiski nemainot darbības nosacījumus. Tomēr, ja valsts tiesa konstatē, ka neprofesionāls lietotājs ir būtiski mainījis MI sistēmas darbības nosacījumus vai ja tam bija pienākums un tas bija spējīgs noteikt MI sistēmas darbības nosacījumus, taču to nav izdarījis, cēloņsakarības prezumpcija būtu jāpiemēro, ja ir izpildīti visi pārējie nosacījumi. Tas varētu attiekties, piemēram, uz gadījumiem, kad neprofesionāls lietotājs, izvēloties darbības jomu vai iestatot MI sistēmas veiktspējas nosacījumus, neievēro lietošanas instrukcijas vai citus piemērojamos rūpības pienākumus. Tas neskar faktu, ka sagādātājam būtu jānosaka MI sistēmas paredzētais nolūks, ieskaitot īpašo kontekstu un lietošanas nosacījumus, un attiecīgā gadījumā projektēšanas un izstrādes laikā jānovērš vai jāsamazina minētās sistēmas riski, ņemot vērā paredzētā lietotāja zināšanas un zinātību.

(30)Tā kā ar šo direktīvu tiek ieviesta atspēkojama prezumpcija, atbildētājam vajadzētu būt iespējai to atspēkot, jo īpaši pierādot, ka tā vaina nevarēja radīt kaitējumu.

(31)Ir jāparedz šīs direktīvas pārskatīšana [piecus gadus] pēc transponēšanas perioda beigām. Jo īpaši minētajā pārskatīšanā būtu jāizvērtē, vai ir nepieciešams izveidot noteikumus par atbildību neatkarīgi no vainas attiecībā uz prasībām, kas vērstas pret operatoru, ja vien uz tām jau neattiecas citi Savienības atbildības noteikumi, jo īpaši Direktīva 85/374/EEK, apvienojumā ar obligāto apdrošināšanu dažu MI sistēmu darbībai, kā to ierosinājis Eiropas Parlaments 38 . Saskaņā ar proporcionalitātes principu ir lietderīgi novērtēt šādu vajadzību, ņemot vērā attiecīgo tehnoloģisko un regulējuma attīstību turpmākajos gados un ietekmi uz MI sistēmu ieviešanu un izmantošanu, jo īpaši mazos un vidējos uzņēmumos. Šādā pārskatīšanā cita starpā būtu jāņem vērā riski, kas var radīt kaitējumu svarīgām juridiskām vērtībām, piemēram, nezinošu trešo personu dzīvībai, veselībai un īpašumam, kuras lieto MI iespējotus ražojumus vai pakalpojumus. Minētajā pārskatīšanā būtu jāanalizē arī šajā direktīvā paredzēto pasākumu efektivitāte attiecībā uz šādu risku novēršanu, kā arī atbilstošu risinājumu izstrāde apdrošināšanas tirgos. Lai nodrošinātu, ka ir pieejama šādas pārskatīšanas veikšanai nepieciešamā informācija, ir jāvāc dati un citi nepieciešamie pierādījumi par attiecīgajiem jautājumiem.

(32)Ņemot vērā vajadzību pielāgot valsts civiltiesisko atbildību un procesuālos noteikumus, lai veicinātu MI iespējotu ražojumu un pakalpojumu ieviešanu ar labvēlīgiem iekšējā tirgus nosacījumiem, sabiedrības atbalstu un patērētāju uzticēšanos MI tehnoloģijai un tiesu sistēmai, ir lietderīgi noteikt termiņu, kurš ir ne vēlāk kā [divi gadi pēc šīs direktīvas stāšanās spēkā] un kurā dalībvalstīm jāpieņem vajadzīgie transponēšanas pasākumi.

(33)Saskaņā ar Dalībvalstu un Komisijas 2011. gada 28. septembra kopīgo politisko deklarāciju par skaidrojošiem dokumentiem 39 dalībvalstis ir apņēmušās, paziņojot savus transponēšanas pasākumus, pamatotos gadījumos pievienot vienu vai vairākus dokumentus, kuros paskaidrota saikne starp direktīvas sastāvdaļām un atbilstīgajām daļām valsts transponēšanas instrumentos. Attiecībā uz šo direktīvu likumdevējs uzskata, ka šādu dokumentu nosūtīšana ir pamatota,

IR PIEŅĒMUŠI ŠO DIREKTĪVU.

1. pants

Priekšmets un piemērošanas joma

1.Šī direktīva paredz kopīgus noteikumus attiecībā uz:

(a)pierādījumu izprasīšanu par augsta riska mākslīgā intelekta (MI) sistēmām, lai prasītājs varētu pamatot ārpuslīgumisku no vainas atkarīgu civilprasību par kaitējuma atlīdzināšanu;

(b)pierādīšanas pienākumu ārpuslīgumiskās no vainas atkarīgās civilprasībās, kas celtas valsts tiesās un attiecas uz MI sistēmas radītu kaitējumu.

2.Šo direktīvu piemēro ārpuslīgumiskām no vainas atkarīgām civilprasībām par kaitējuma atlīdzināšanu gadījumos, kad MI sistēmas radīts kaitējums iestājas pēc [transponēšanas perioda beigām].

Šī direktīva neattiecas uz kriminālatbildību.

3.Šī direktīva neskar:

(a)to Savienības tiesību aktu noteikumus, kas reglamentē atbildības nosacījumus transporta jomā;

(b)tiesības, kas cietušajai personai var būt saskaņā ar valsts tiesību aktiem, ar kuriem īsteno Direktīvu 85/374/EEK;

(c)atbrīvojumus no atbildības un uzticamības pārbaudes pienākumus, kas noteikti [Digitālo pakalpojumu aktā], un

(d)valsts noteikumus, kas nosaka, kurai pusei ir pierādīšanas pienākums, kāds ticamības līmenis ir vajadzīgs attiecībā uz pierādīšanas standartu vai kā tiek definēta vaina, izņemot 3. un 4. panta noteikumus.

4.Dalībvalstis var pieņemt vai paturēt spēkā valsts noteikumus, kas ir labvēlīgāki prasītājiem, lai pamatotu ārpuslīgumisku civilprasību par MI sistēmas radīta kaitējuma atlīdzināšanu, ar nosacījumu, ka šādi noteikumi ir saderīgi ar Savienības tiesību aktiem.

2. pants

Definīcijas

Šajā direktīvā piemēro šādas definīcijas:

(1)“MI sistēma” ir MI sistēma, kas definēta [MI akta 3. panta 1. punktā];

(2)“augsta riska MI sistēma” ir MI sistēma, kas minēta [MI akta 6. pantā];

(3)“sagādātājs” ir sagādātājs, kas definēts [MI akta 3. panta 2. punktā];

(4)“lietotājs” ir lietotājs, kas definēts [MI akta 3. panta 4. punktā];

(5)“prasība par kaitējuma atlīdzināšanu” ir ārpuslīgumiska no vainas atkarīga civilprasība, kuras mērķis ir tāda kaitējuma atlīdzināšana, ko radījis MI sistēmas iznākums vai šādas sistēmas nespēja radīt iznākumu, ja šāds iznākums būtu bijis jārada;

(6)“prasītājs” ir persona, kas ceļ prasību par kaitējuma atlīdzināšanu un

(a)kas ir cietusi no MI sistēmas iznākuma vai šādas sistēmas nespējas radīt iznākumu, ja šāds iznākums būtu bijis jārada;

(b) ir cietušās personas tiesību pārņēmēja vai kam ir subrogācijas tiesības saskaņā ar likumu vai līgumu; vai

(c)saskaņā ar Savienības vai valsts tiesību aktiem rīkojas vienas vai vairāku cietušo personu vārdā.

(7)    “iespējamais prasītājs” ir fiziska vai juridiska persona, kas apsver prasības celšanu par kaitējuma atlīdzināšanu, bet to vēl nav izdarījusi;

(8)    “atbildētājs” ir persona, pret kuru ir celta prasība par kaitējuma atlīdzināšanu;

(9)    “rūpības pienākums” ir rīcības standarts, kas valsts vai Savienības tiesību aktos noteikts, lai novērstu kaitējumu valsts vai Savienības tiesību aktos atzītām juridiskajām interesēm, kuras ietver dzīvību, fizisko neaizskaramību, īpašumu un pamattiesību aizsardzību.

3. pants

Pierādījumu izprasīšana un atspēkojama prezumpcija par neizpildi

 

1.Dalībvalstis nodrošina, ka valsts tiesas ir pilnvarotas, pamatojoties uz lūgumu, ko iesniedzis iespējamais prasītājs, kurš pirms tam sagādātājam, personai, uz ko attiecas sagādātāja pienākumi saskaņā ar [MI akta 24. pantu vai 28. panta 1. punktu], vai lietotājam ir prasījis atklāt tā rīcībā esošos attiecīgos pierādījumus par konkrētu augsta riska MI sistēmu, par kuru ir aizdomas, ka tā ir radījusi kaitējumu, bet ir saņēmis atteikumu, vai ko iesniedzis prasītājs, izdot rīkojumu par šādu pierādījumu izprasīšanu no minētajām personām.

Šā lūguma pamatošanai iespējamajam prasītājam ir jāiesniedz fakti un pierādījumi, kas ir pietiekami, lai pamatotu prasības par kaitējuma atlīdzināšanu ticamību.

2.Saistībā ar prasību par kaitējuma atlīdzināšanu valsts tiesa vienai no 1. punktā uzskaitītajām personām rīkojumu par pierādījumu izprasīšanu izdod tikai tad, ja prasītājs ir veicis visus samērīgos mēģinājumus iegūt attiecīgos pierādījumus no atbildētāja.

3.Dalībvalstis nodrošina, ka valsts tiesas ir pilnvarotas, pamatojoties uz prasītāja lūgumu, izdot rīkojumu īstenot īpašus pasākumus 1. punktā minēto pierādījumu saglabāšanai.

4.Valstu tiesas pierādījumu izprasīšanu ierobežo līdz tam, kas ir nepieciešams un samērīgi, lai pamatotu iespējamu prasību vai prasību par kaitējuma atlīdzināšanu, bet saglabāšanu – līdz tam, kas ir nepieciešams un samērīgi, lai pamatotu šādu prasību par kaitējuma atlīdzināšanu.

Nosakot, vai rīkojums par pierādījumu izprasīšanu vai saglabāšanu ir samērīgs, valsts tiesas ņem vērā visu pušu, to skaitā attiecīgo trešo personu, likumīgās intereses, jo īpaši attiecībā uz komercnoslēpumu Direktīvas (ES) 2016/943 2. panta 1. punkta nozīmē un konfidenciālas informācijas, piemēram, ar sabiedrisko vai valsts drošību saistītas informācijas, aizsardzību.

Dalībvalstis nodrošina, ka tad, ja izdots rīkojums par tāda komercnoslēpuma vai iespējama komercnoslēpuma izprasīšanu, ko tiesa ir atzinusi par konfidenciālu Direktīvas (ES) 2016/943 9. panta 1. punkta nozīmē, valsts tiesas pēc puses pienācīgi pamatota pieprasījuma vai pēc savas iniciatīvas ir pilnvarotas veikt konkrētus pasākumus, kas vajadzīgi, lai saglabātu konfidencialitāti, ja minētos pierādījumus izmanto vai uz tiem atsaucas tiesvedībā.

Dalībvalstis arī nodrošina, ka personai, kurai izdots rīkojums par 1. vai 2. punktā minēto pierādījumu izprasīšanu vai saglabāšanu, ir atbilstīgi procesuālie tiesiskās aizsardzības līdzekļi, lai reaģētu uz šādiem rīkojumiem.

5.Ja atbildētājs attiecībā uz prasību par kaitējuma atlīdzināšanu neizpilda valsts tiesas rīkojumu par to pierādījumu izprasīšanu vai saglabāšanu, kas ir tā rīcībā saskaņā ar 1. vai 2. punktu, valsts tiesa prezumē, ka atbildētājs nav izpildījis attiecīgo rūpības pienākumu, jo īpaši 4. panta 2. vai 3. punktā minētajos apstākļos, ko ar pieprasītajiem pierādījumiem bija paredzēts pierādīt attiecīgās kaitējuma atlīdzināšanas prasības vajadzībām.

Atbildētājam ir tiesības atspēkot minēto prezumpciju.

4. pants

Atspēkojama cēloņsakarības prezumpcija vainas gadījumā

1.Ievērojot šajā pantā noteiktās prasības, valstu tiesas nolūkā piemērot atbildības noteikumus kaitējuma atlīdzināšanas prasībai prezumē cēloņsakarību starp atbildētāja vainu un MI sistēmas radīto iznākumu vai MI sistēmas nespēju radīt iznākumu, ja ir izpildīti visi turpmāk minētie nosacījumi:

(a) prasītājs ir pierādījis vai tiesa saskaņā ar 3. panta 5. punktu ir prezumējusi atbildētāja vai personas, par kuras uzvedību atbildētājs ir atbildīgs, vainu, kas izpaužas kā tāda Savienības vai valsts tiesību aktos noteiktā rūpības pienākuma neizpilde, kura tiešais mērķis ir aizsargāt pret nodarīto kaitējumu;

(b)pamatojoties uz lietas apstākļiem, var pamatoti uzskatīt, ka minētā vaina ir ietekmējusi MI sistēmas radīto iznākumu vai MI sistēmas nespēju radīt iznākumu;

(c)prasītājs ir pierādījis, ka MI sistēmas radītais iznākums vai MI sistēmas nespēja radīt iznākumu ir izraisījis kaitējumu.

2.Attiecībā uz prasību par kaitējuma atlīdzināšanu, kura vērsta pret augsta riska MI sistēmas sagādātāju, uz ko attiecas [MI akta] III sadaļas 2. un 3. nodaļā noteiktās prasības, vai pret personu, uz kuru attiecas sagādātāja pienākumi saskaņā ar [MI akta 24. pantu vai 28. panta 1. punktu], 1. punkta a) apakšpunkta nosacījums ir izpildīts tikai tad, ja sūdzības iesniedzējs ir pierādījis, ka sagādātājs vai attiecīgā gadījumā persona, uz ko attiecas sagādātāja pienākumi, nav izpildījusi kādu no turpmāk uzskaitītajām prasībām, kuras noteiktas minētajās nodaļās, ņemot vērā veiktās darbības riska pārvaldības sistēmā un riska pārvaldības sistēmas rezultātus saskaņā ar [MI akta 9. pantu un 16. panta a) punktu]:

(a) MI sistēma ir sistēma, kurā izmanto metodes, kas ietver tādu modeļu apmācību ar datiem, un kura nav izstrādāta, pamatojoties uz apmācības, validēšanas un testēšanas datu kopām, kas atbilst [MI akta 10. panta 2.–4. punktā] minētajiem kvalitātes kritērijiem;

(b) MI sistēma netika projektēta un izstrādāta tā, lai tā atbilstu [MI akta 13. pantā] noteiktajām pārredzamības prasībām;

(c)MI sistēma netika projektēta un izstrādāta tā, lai MI sistēmas lietošanas laikā fiziskas personas to varētu efektīvi pārraudzīt saskaņā ar [MI akta 14. pantu];

(d)MI sistēma netika projektēta un izstrādāta tā, lai tā, ņemot vērā tai paredzēto nolūku, sasniegtu atbilstošu precizitātes, noturības un kiberdrošības līmeni saskaņā ar [MI akta 15. pantu un 16. panta a) punktu], vai

(e)korektīvie pasākumi, kas vajadzīgi, lai panāktu MI sistēmas atbilstību [MI akta III sadaļas 2. nodaļā] noteiktajām prasībām vai lai sistēmu vajadzības gadījumā izņemtu vai atsauktu no tirgus saskaņā ar [MI akta 16. panta g) punktu un 21. pantu], netika veikti nekavējoties.

3.Attiecībā uz prasību par kaitējuma atlīdzināšanu, kura vērsta pret augsta riska MI sistēmas lietotāju, uz kuru attiecas [MI akta] III sadaļas 2. un 3. nodaļā noteiktās prasības, 1. punkta a) apakšpunkta nosacījums ir izpildīts, ja prasītājs pierāda, ka lietotājs:

(a)nav izpildījis savu pienākumu izmantot vai uzraudzīt MI sistēmu saskaņā ar pievienotajām lietošanas instrukcijām vai attiecīgā gadījumā apturēt vai pārtraukt tās izmantošanu saskaņā ar [MI akta 29. pantu], vai

(b)MI sistēmā ir ievadījis tādus tā kontrolē esošus ievaddatus, kuri nav atbilstoši sistēmas paredzētajam nolūkam saskaņā ar [likuma 29. panta 3. punktu].

4.Attiecībā uz prasību par kaitējuma atlīdzināšanu, kura attiecas uz augsta riska MI sistēmu, valsts tiesa 1. punktā noteikto prezumpciju nepiemēro, ja atbildētājs pierāda, ka prasītājam ir pieejami pietiekami pierādījumi un zinātība, lai pierādītu 1. punktā minēto cēloņsakarību.

5.Attiecībā uz prasību par kaitējuma atlīdzināšanu, kura attiecas uz MI sistēmu, kas nav augsta riska MI sistēma, 1. punktā noteikto prezumpciju piemēro tikai tad, ja valsts tiesa uzskata, ka prasītājam ir pārmērīgi grūti pierādīt 1. punktā minēto cēloņsakarību.

6.Attiecībā uz prasību par kaitējuma atlīdzināšanu, kura vērsta pret atbildētāju, kas MI sistēmu izmantojis personiskas neprofesionālas darbības veikšanai, 1. punktā noteikto prezumpciju piemēro tikai tad, ja atbildētājs ir būtiski mainījis MI sistēmas darbības nosacījumus vai ja atbildētājam bija pienākums un tas bija spējīgs noteikt MI sistēmas darbības nosacījumus, taču to nav izdarījis.

7.Atbildētājam ir tiesības atspēkot 1. punktā noteikto prezumpciju.

5. pants

Izvērtēšana un mērķtiecīga pārskatīšana

1.Komisija līdz [DATUMS – pieci gadi pēc transponēšanas perioda beigām] pārskata šīs direktīvas piemērošanu un iesniedz ziņojumu Eiropas Parlamentam, Padomei un Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai, kuram vajadzības gadījumā pievieno tiesību akta priekšlikumu.

2.Ziņojumā izvērtē 3. un 4. panta ietekmi uz šīs direktīvas mērķu sasniegšanu. Jo īpaši tajā būtu jāizvērtē, vai noteikumi par atbildību neatkarīgi no vainas ir piemēroti prasībām, kas vērstas pret konkrētu MI sistēmu operatoriem, ja vien uz tām jau neattiecas citi Savienības noteikumi par atbildību, un vai ir nepieciešams apdrošināšanas segums, vienlaikus ņemot vērā ietekmi uz MI sistēmu ieviešanu un izmantošanu, jo īpaši mazos un vidējos uzņēmumos.

3.Komisija izveido uzraudzības programmu ziņojuma sagatavošanai saskaņā ar 1. un 2. punktu un nosaka, kā un ar kādiem intervāliem tiks vākti dati un citi nepieciešamie pierādījumi. Programmā konkretizē, kādas darbības Komisijai un dalībvalstīm jāīsteno attiecībā uz datu un citu pierādījumu vākšanu un analizēšanu. Minētās programmas vajadzībām dalībvalstis līdz [otrā pilnā gada 31. decembrim pēc transponēšanas perioda beigām] un līdz katra nākamā gada beigām paziņo Komisijai attiecīgos datus un pierādījumus.

6. pants

Grozījums Direktīvā (ES) 2020/1828

Direktīvas (ES) Nr. 2020/1828 40 I pielikumam pievieno šādu 67. punktu:

“67) Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (ES).../... (... gada...) par ārpuslīgumiskās civiltiesiskās atbildības noteikumu pielāgošanu mākslīgajam intelektam (MI atbildības direktīva) (OV L ..., ..., ... lpp.).”.

7. pants

Transponēšana

1.Dalībvalstīs stājas spēkā normatīvie un administratīvie akti, kas vajadzīgi, lai izpildītu šīs direktīvas prasības vēlākais līdz [divi gadi pēc stāšanās spēkā]. Dalībvalstis tūlīt dara zināmus Komisijai minēto noteikumu tekstus.

Kad dalībvalstis pieņem minētos noteikumus, tajos ietver atsauci uz šo direktīvu vai šādu atsauci pievieno to oficiālai publikācijai. Dalībvalstis nosaka, kā izdarāma šāda atsauce.

2.Dalībvalstis dara Komisijai zināmus to tiesību aktu galvenos noteikumus, ko tās pieņem jomā, uz kuru attiecas šī direktīva.

8. pants

Stāšanās spēkā

Šī direktīva stājas spēkā divdesmitajā dienā pēc tās publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.

9. pants

Adresāti

Šī direktīva ir adresēta dalībvalstīm.

Briselē,

(1)    Eiropas uzņēmumu apsekojums par tādu tehnoloģiju izmantošanu, kuru pamatā ir mākslīgais intelekts, Ipsos 2020. gads, galīgais ziņojums, 58. lpp.
( https://op.europa.eu/en/publication-detail/-/publication/f089bbae-f0b0-11ea-991b-01aa75ed71a1 ).

(2)     https://ec.europa.eu/commission/sites/beta-political/files/political-guidelines-next-commission_lv.pdf .

(3)    Baltā grāmata par mākslīgo intelektu. Eiropiska pieeja – izcilība un uzticēšanās, 19.2.2020. (COM(2020) 65 final).

(4)    Komisijas ziņojums Eiropas Parlamentam, Padomei un Ekonomikas un sociālo lietu komitejai “Ziņojums par mākslīgo intelektu, lietu internetu un robotiku drošuma un atbildības aspektā”, 19.2.2020. (COM(2020) 64 final).

(5)    Eiropas Parlamenta 2020. gada 20. oktobra rezolūcija ar ieteikumiem Komisijai par mākslīgajam intelektam piemērojamo civiltiesiskās atbildības režīmu (2020/2014(INL)).

(6)    Eiropas Parlamenta 2022. gada 3. maija rezolūcija par mākslīgo intelektu digitālajā laikmetā (2020/2266(INI)).

(7)    Priekšlikums – Eiropas Parlamenta un Padomes regula, kas nosaka saskaņotas normas mākslīgā intelekta jomā (Mākslīgā intelekta akts) (COM/2021/206 final).

(8)    MI akts nepārprotami aizliedz tikai dažus MI izmantošanas gadījumus.

(9)    Komisijas dienestu darba dokuments (SWD(2021) 84 final), Ietekmes novērtējums, kas pievienots Mākslīgā intelekta aktam, 88. lpp.

(10)    Priekšlikums – Eiropas Parlamenta un Padomes Regula par ražojumu vispārēju drošumu (COM(2021) 346 final).

(11)    Priekšlikums – Eiropas Parlamenta un Padomes Regula par mašīnbūves izstrādājumiem (COM(2021) 202 final).

(12)    Komisijas Deleģētā regula (ES) 2022/30, kas papildina Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2014/53/ES attiecībā uz minētās direktīvas 3. panta 3. punkta pirmās daļas d), e) un f) punktā norādīto pamatprasību piemērošanu (OV L 7, 12.1.2022., 6. lpp.).

(13)    Komisijas paziņojums “Eiropas digitālās nākotnes veidošana” (COM(2020) 67 final).

(14)    Priekšlikums – Eiropas Parlamenta un Padomes Regula par horizontālām kiberdrošības prasībām produktiem ar digitāliem elementiem (COM(2022) 454 final).

(15)    Komisijas paziņojums “Eiropas datu stratēģija” (COM(2020) 66 final).

(16)    Komisijas paziņojums Eiropas Parlamentam, Eiropadomei, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai “Eiropas zaļais kurss” (COM(2019) 640 final).

(17)    Deloitte, pētījums, kas atbalsta Komisijas ietekmes novērtējumu par atbildību mākslīgā intelekta jomā, 2021. gads (“ekonomikas pētījums”).

(18)    Čehijas Republikas MI stratēģija, 2019. gads: https://www.mpo.cz/assets/en/guidepost/for-the-media/press-releases/2019/5/NAIS_eng_web.pdf ; AI Watch, ‘National strategies on Artificial Intelligence – A European perspective’, 2021 edition – a JRC-OECD report: https://op.europa.eu/en/publication-detail/-/publication/619fd0b5-d3ca-11eb-895a-01aa75ed71a1 , 41. lpp.

(19)    Strategia per l’innovazione tecnologica e la digitalizzazione del Paese, 2025. gads: https://assets.innovazione.gov.it/1610546390-midbook2025.pdf .

(20)    Deloitte, pētījums, kas atbalsta Komisijas ietekmes novērtējumu par atbildību mākslīgā intelekta jomā, 2021. gads, 96. lpp.

(21)    Sk. Polityka Rozwoju Sztucznej. Inteligencji w Polsce na lata 2019 – 2027 (Mākslīgā intelekta attīstības politika Polijā 2019.–2027. gadam) ( www.gov.pl/attachment/0aa51cd5-b934-4bcb-8660-bfecb20ea2a9 ), 102. un 103. lpp.

(22)    AI Portugal 2030: https://www.incode2030.gov.pt/sites/default/files/julho_incode_brochura.pdf ; AI Watch, op. cit., 113. lpp.

(23)    Galvenokārt atbildība neatkarīgi no vainas, apgrieztās pierādīšanas pienākums vai pierādīšanas pienākuma atvieglojumi, proti, neatspēkojamas vai atspēkojamas prezumpcijas.

(24)    Tos var apskatīt šajā vietnē < https://ec.europa.eu/info/law/better-regulation/have-your-say/initiatives/12979-Civil-liability-adapting-liability-rules-to-the-digital-age-and-artificial-intelligence/public-consultation_lv >.

(25)    Liability for artificial intelligence and other emerging digital technologies, 2019. gada novembris, https://op.europa.eu/en/publication-detail/-/publication/1c5e30be-1197-11ea-8c1f-01aa75ed71a1/language-en .

(26)    Karner/Koch/Geistfeld, Comparative Law Study on Civil Liability for Artificial Intelligence, 2021. gads, https://op.europa.eu/en/publication-detail/-/publication/8a32ccc3-0f83-11ec-9151-01aa75ed71a1/language-en .

(27)    Kantar, Behavioural Study on the link between challenges of Artificial Intelligence for Member States’ civil liability rules and consumer attitudes towards AI-enabled products and services, galīgais ziņojums, 2021. gads.

(28)    Deloitte, pētījums, kas atbalsta Komisijas ietekmes novērtējumu par atbildību mākslīgā intelekta jomā, 2021. gads.

(29)    OV C […], […], […]. lpp.

(30)    OV C […], […], […]. lpp.

(31)    [Priekšlikums – Regula, kas nosaka saskaņotus noteikumus mākslīgā intelekta jomā (Mākslīgā intelekta akts) (COM/2021/206 final)].

(32)    [Priekšlikums – Eiropas Parlamenta un Padomes Regula par ražojumu vispārēju drošumu (COM(2021) 346 final)].

(33)    [Priekšlikums – Eiropas Parlamenta un Padomes Regula par mašīnbūves izstrādājumiem (COM(2021) 202 final)].

(34)    Komisijas Deleģētā regula (ES) 2022/30, kas papildina Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2014/53/ES attiecībā uz minētās direktīvas 3. panta 3. punkta pirmās daļas d), e) un f) punktā norādīto pamatprasību piemērošanu (OV L 7, 12.1.2022., 6. lpp.).

(35)    Padomes Direktīva 85/374/EEK (1985. gada 25. jūlijs) par dalībvalstu normatīvo un administratīvo aktu tuvināšanu attiecībā uz atbildību par produktiem ar trūkumiem (OV L 210, 7.8.1985., 29. lpp.).

(36)    [Priekšlikums – Eiropas Parlamenta un Padomes Regula par digitālo pakalpojumu vienoto tirgu (Digitālo pakalpojumu akts) (COM(2020) 825 final)].

(37)    Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (ES) 2016/943 (2016. gada 8. jūnijs) par zinātības un darījumdarbības neizpaužamas informācijas (komercnoslēpumu) aizsardzību pret nelikumīgu iegūšanu, izmantošanu un izpaušanu (OV L 157, 15.6.2016., 1. lpp.).

(38)    Eiropas Parlamenta 2020. gada 20. oktobra rezolūcija ar ieteikumiem Komisijai par mākslīgajam intelektam piemērojamo civiltiesiskās atbildības režīmu (2020/2014(INL)) (OV C 404, 6.10.2021., 107. lpp.).

(39)    OV C 369, 17.12.2011., 14. lpp.

(40)    Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (ES) 2020/1828 (2020. gada 25. novembris) par pārstāvības prasībām patērētāju kolektīvo interešu aizsardzībai un ar ko atceļ Direktīvu 2009/22/EK (OV L 409, 4.12.2020., 1. lpp.).