P9_TA(2022)0435

Virzība uz vienlīdzīgu tiesību nodrošināšanu personām ar invaliditāti

Eiropas Parlamenta 2022. gada 13. decembra rezolūcija Virzība uz vienlīdzīgu tiesību nodrošināšanu personām ar invaliditāti (2022/2026(INI))

(2023/C 177/03)

Eiropas Parlaments,

—	ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību (LES) 2. pantu un 3. Panta 3. Punktu un Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 2., 9., 10., 19. un 48. pantu, 67. panta 4. punktu, 153., 165., 168., 174. pantu un 216. panta 2. punktu,

—	ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartu (“Harta”), jo īpaši tās 3., 6., 14., 15., 20., 21., 23., 24., 25., 26., 34., 35., 40., 41. un 47. pantu,

—

ņemot vērā Eiropas sociālo tiesību pīlāru, jo īpaši tā 1. principu par izglītību, apmācību un mūžizglītību, 2. principu par dzimumu līdztiesību, 3. principu par vienlīdzīgām iespējām, 4. principu par aktīvu atbalstu nodarbinātībai, 5. principu par drošu un pielāgojamu nodarbinātību, 6. principu par algām, 10. principu par veselīgu, drošu un labi pielāgotu darba vidi un datu aizsardzību, 11. principu par bērnu aprūpi un atbalstu bērniem, 14. principu par ienākumu minimumu un 17. principu par personu ar invaliditāti iekļaušanu,

—	ņemot vērā ANO Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām (UNCRPD) un tās stāšanos spēkā 2011. gada 21. janvārī saskaņā ar Padomes 2009. gada 26. novembra Lēmumu 2010/48/EK par to, lai Eiropas Kopiena noslēgtu Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām (1),

—

ņemot vērā UNCRPD Vispārējos komentārus kā autoritatīvus norādījumus tās īstenošanai, jo īpaši Vispārējo komentāru Nr. 2 (2014. gada 22. maijs) par pieejamību, Vispārējo komentāru Nr. 3 (2016. gada 25. novembris) par sievietēm un meitenēm ar invaliditāti, Vispārējo komentāru Nr. 4 (2016. gada 25. novembris) par tiesībām uz iekļaujošu izglītību, Vispārējo komentāru Nr. 5 (2017. gada 27. oktobris) par patstāvīgu dzīvi un iekļaušanu sabiedrībā, Vispārējo komentāru Nr. 6 (2018. gada 26. aprīlis) par vienlīdzību un nediskrimināciju un Vispārējo komentāru Nr. 7 (2018. gada 9. novembris) par personu ar invaliditāti, tostarp bērnu ar invaliditāti, līdzdalību konvencijas īstenošanā un pārraudzībā ar pārstāvošo organizāciju starpniecību,

—	ņemot vērā Padomes, dalībvalstu un Komisijas Rīcības kodeksu, kurā izklāstīta iekšējā kārtība, lai ES īstenotu ANO Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām un ES pārstāvību saistībā ar to (2),

—	ņemot vērā ANO Personu ar invaliditāti tiesību komitejas (UNCRPD komitejas) 2015. gada 2. oktobra noslēguma secinājumus par ES sākotnējo ziņojumu un UNCRPD komitejas 2022. gada 20. aprīlī iesniegto jautājumu sarakstu pirms Eiropas Savienības otrā un trešā periodiskā ziņojuma iesniegšanas,

—	ņemot vērā Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju,

—	ņemot vērā Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju (Eiropas Cilvēktiesību konvenciju),

—	ņemot vērā ANO Konvenciju par jebkādas sieviešu diskriminācijas izskaušanu (CEDAW),

—	ņemot vērā ANO Konvenciju par bērna tiesībām,

—

ņemot vērā ANO Ilgtspējīgas attīstības programmu 2030. gadam un tās ilgtspējīgas attīstības mērķus, jo īpaši skaidri formulētās atsauces uz invaliditāti, kas iekļautas 1. un 2. mērķī par nabadzības un bada izskaušanu, 3. mērķī par veselību, 4. mērķī par izglītību, 8. mērķī par izaugsmi un nodarbinātību, 10. mērķī par nevienlīdzības samazināšanu, 11. mērķī par cilvēku apmetņu pieejamību un 17. mērķī par datu vākšanu,

—

ņemot vērā ANO Dzimumu līdztiesības un sieviešu iespēju veicināšanas iestādes ziņojumus par sievietēm un meitenēm ar invaliditāti, jo īpaši 2021. gada 1. jūlija ziņojumu “Covid-19, dzimuma un invaliditātes kontrolsaraksts: ar dzimumu saistītas vardarbības pret sievietēm, meitenēm un dzimumneatbilstīgām personām ar invaliditāti novēršana un apkarošana Covid-19 pandēmijas laikā” (3),

—	ņemot vērā Eiropas Padomes Konvenciju par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (Stambulas konvencija),

—	ņemot vērā Eiropas Ombuda stratēģisko izmeklēšanu par to, kā Komisija nodrošina personu ar invaliditāti piekļuvi tās tīmekļa vietnēm,

—	ņemot vērā Padomes pasākumu, ar ko izveido pārskatīto ES līmeņa sistēmu, kā prasīts UNCRPD 33. panta 2. punktā,

—	ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2019. gada 20. marta ziņojumu par personu ar invaliditāti reālajām tiesībām balsot Eiropas Parlamenta vēlēšanās” (4),

—	ņemot vērā Eiropas Ombuda stratēģisko izmeklēšanu par to, kā Komisija uzrauga ES fondus, ko izmanto, lai atbalstītu personu ar invaliditāti un vecāka gadagājuma cilvēku tiesības uz neatkarīgu dzīvi,

—	ņemot vērā ES Pamattiesību aģentūras 2021. gada pamattiesību ziņojumu, kā arī ziņojumu par 2022. gadu,

—	ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2019. gada 11. decembra atzinumu par Eiropas Savienības programmas veidošanu personu ar invaliditāti tiesību jomā 2020.–2030. gadam (5),

—	ņemot vērā Eiropas Dzimumu līdztiesības institūta 2021. gada dzimumu līdztiesības indeksu,

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 1371/2007 (2007. gada 23. oktobris) par dzelzceļa pasažieru tiesībām un pienākumiem (6),

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2021/818 (2021. gada 20. maijs), ar ko izveido programmu “Radošā Eiropa” (2021.–2027. gads) un atceļ Regulu (ES) Nr. 1295/2013 (7),

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 25. oktobra Direktīvu 2012/29/ES, ar ko nosaka noziegumos cietušo tiesību, atbalsta un aizsardzības minimālos standartus un aizstāj Padomes Pamatlēmumu 2001/220/TI (8),

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu (ES) 2016/2102 (2016. gada 26. oktobris) par publiskā sektora struktūru tīmekļvietņu un mobilo lietotņu piekļūstamību (9),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu (ES) 2018/1808 (2018. gada 14. novembris), ar ko, ņemot vērā mainīgos tirgus apstākļus, groza Direktīvu 2010/13/ES par to, lai koordinētu dažus dalībvalstu normatīvajos un administratīvajos aktos paredzētus noteikumus par audiovizuālo mediju pakalpojumu sniegšanu (Audiovizuālo mediju pakalpojumu direktīva) (10),

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu (ES) 2018/1972 (2018. gada 11. decembris) par Eiropas Elektronisko sakaru kodeksa izveidi (11),

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu (ES) 2019/882 (2019. gada 17. aprīlis) par produktu un pakalpojumu piekļūstamības prasībām (12),

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu (ES) 2019/1158 (2019. gada 20. jūnijs) par darba un privātās dzīves līdzsvaru vecākiem un aprūpētājiem (13),

—	ņemot vērā Padomes Direktīvu 2000/78/EK (2000. gada 27. novembris), ar ko nosaka kopēju sistēmu vienlīdzīgai attieksmei pret nodarbinātību un profesiju (14),

—	ņemot vērā Komisijas 2019. gada 8. maija Ieteikumu (ES) 2019/786 par ēku renovāciju (15),

—	ņemot vērā Komisijas dienestu 2020. gada 2. decembra darba dokumentu “Tieslietu sistēmu digitalizācija Eiropas Savienībā – Iespēju rīkkopa” (SWD(2020)0540),

—	ņemot vērā Komisijas 2020. gada 7. oktobra paziņojumu “Savienība, kurā valda līdztiesība: ES romu līdztiesības, iekļaušanas un līdzdalības stratēģiskais satvars”(COM(2020)0620),

—	ņemot vērā Komisijas 2020. gada 12. novembra paziņojumu “Savienība, kurā valda līdztiesība: LGBTI līdztiesības stratēģija 2020.–2025. gadam” (COM(2020)0698),

—	ņemot vērā Komisijas 2021. gada 3. marta paziņojumu “Savienība, kurā valda līdztiesība: personu ar invaliditāti tiesību stratēģija 2021.–2030. gadam” (COM(2021)0101), jo īpaši tajā iekļautās sešas pamatiniciatīvas,

—	ņemot vērā Komisijas 2022. gada 19. maija paziņojumu par Eiropas Savienības rezultātu apkopojumu tiesiskuma jomā (COM(2022)0234),

—	ņemot vērā pārskatīto Eiropas Sociālo hartu, jo īpaši tās 15. pantu par personu ar invaliditāti tiesībām uz neatkarību, sociālo integrāciju un līdzdalību sabiedrības dzīve;

—	ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Padomes direktīvai par vienlīdzīgas attieksmes principa īstenošanu neatkarīgi no reliģijas vai pārliecības, invaliditātes, vecuma vai dzimumorientācijas (COM(2008)0426) un Parlamenta 2009. gada 2. aprīļa nostāju attiecībā uz to (16),

—	ņemot vērā Padomes 1998. gada 4. jūnija Ieteikumu par personu ar invaliditāti stāvvietas karti (17),

—	ņemot vērā Padomes 2021. gada 14. jūnija Ieteikumu (ES) 2021/1004, ar ko izveido Eiropas Garantiju bērniem (18),

—	ņemot vērā Padomes 2019. gada 5. decembra secinājumus par iekļaujošiem darba tirgiem –, to cilvēku nodarbinātības uzlabošana, kuri atrodas neaizsargātā stāvoklī darba tirgū (19);

—	ņemot vērā Komisijas dienestu 2021. gada 9. decembra darba dokumentu “Ekonomikas, kas darbojas cilvēku labā, veidošana. Rīcības plāns sociālajai ekonomikai” (SWD(2021)0373),

—	ņemot vērā Parlamenta 2022. gada 23. jūnija rezolūciju par iekļaušanas pasākumu īstenošanu 2014.–2020. gadam paredzētās programmas “Erasmus+” satvarā (20),

—	ņemot vērā Parlamenta 2022. gada 3. maija nostāju par priekšlikumu Padomes regulai par Eiropas Parlamenta deputātu ievēlēšanu tiešās vispārējās vēlēšanās, ar ko atceļ Padomes Lēmumu 76/787/EOTK, EEK, Euratom un Aktu par Eiropas Parlamenta deputātu ievēlēšanu tiešās vispārējās vēlēšanās (21),

—	ņemot vērā 2022. gada 7. aprīļa rezolūciju par ES aizsardzību bērniem un jauniešiem, kas bēg no kara Ukrainā (22),

—	ņemot vērā 2022. gada 19. maija rezolūciju par sociālajām un ekonomiskajām sekām, ko Eiropas Savienībai rada Krievijas karš Ukrainā — ES rīcībspējas pastiprināšana (23),

—	ņemot vērā 2021. gada 24. jūnija rezolūciju par seksuālās un reproduktīvās veselības un tiesību uz to stāvokli Eiropas Savienībā sieviešu veselības kontekstā (24),

—	ņemot vērā 2021. gada 14. decembra rezolūciju ar ieteikumiem Komisijai par cīņu pret vardarbību, kas saistīta ar dzimumu — kibervardarbību (25),

—	ņemot vērā 2021. gada 20. oktobra rezolūciju par mākslinieku situāciju un kultūras nozares atveseļošanu ES (26),

—	ņemot vērā 2021. gada 7. oktobra rezolūciju par personu ar invaliditāti aizsardzību, iesniedzot lūgumrakstus: gūtā pieredze (27),

—	ņemot vērā 2021. gada 29. aprīļa rezolūciju par Eiropas Garantiju bērniem (28),

—	ņemot vērā 2021. gada 10. marta rezolūciju par Padomes Direktīvas 2000/78/EK, ar ko nosaka kopēju sistēmu vienlīdzīgai attieksmei pret nodarbinātību un profesiju, īstenošanu, ņemot vērā UNCRPD (29),

—	ņemot vērā 2020. gada 8. jūlija rezolūciju par personu ar intelektuālās attīstības traucējumiem un viņu ģimeņu tiesībām Covid-19 krīzes laikā (30),

—	ņemot vērā 2020. gada 17. aprīļa rezolūciju par koordinētu ES rīcību Covid-19 pandēmijas un tās seku apkarošanai (31),

—	ņemot vērā 2020. gada 18. jūnija rezolūciju par Eiropas stratēģiju invaliditātes jomā pēc 2020. gada (32),

—	ņemot vērā 2017. gada 5. oktobra rezolūciju par brīvības atņemšanas iestāžu sistēmu un apstākļiem šajās iestādēs (33),

—	ņemot vērā 2018. gada 29. novembra rezolūciju par sieviešu ar invaliditāti stāvokli (34),

—	ņemot vērā pētījumu “Eiropas strukturālie un investīciju fondi un cilvēki ar invaliditāti Eiropas Savienībā”, ko publicējis Iekšpolitikas ģenerāldirektorāts 2016. gada 3. novembrī (35),

—	ņemot vērā Iekšpolitikas ģenerāldirektorāta 2017. gada 15. septembrī publicēto pētījumu “Iekļaujoša izglītība audzēkņiem ar invaliditāti” (36),

—	ņemot vērā pētījumu “Lūgumrakstu komitejas aizsardzības funkcija saistībā ar ANO Konvencijas par personu ar invaliditāti tiesībām īstenošanu”, ko publicējis Iekšpolitikas ģenerāldirektorāts 2015. gada 9. oktobrī (37), un tā atjauninājumus 2016., 2017. un 2018. gadā,

—	ņemot vērā padziļināto analīzi “The European Accessibility Act” (Eiropas Piekļūstamības akts), ko publicējis Iekšpolitikas ģenerāldirektorāts 2016. gada 15. augustā (38),

—	ņemot vērā pētījumu “Transport and tourism for persons with disabilities and persons with reduced mobility” (Transports un tūrisms personām ar invaliditāti un personām ar ierobežotām pārvietošanās spējām), ko publicējis Iekšpolitikas ģenerāldirektorāts 2018. gada 8. maijā (39),

—	ņemot vērā pētījumu “The Post-2020 European Disability Strategy” (Eiropas stratēģija invaliditātes jomā laikposmam pēc 2020. gada), ko publicējis Iekšpolitikas ģenerāldirektorāts 2020. gada 15. jūlijā (40),

—	ņemot vērā Iekšpolitikas ģenerāldirektorāta 2021. gada 2. decembrī publicēto pētījumu “The implementation of the 2015 Concluding Observations of the CRPD Committee by the EU” (UNCRPD komitejas 2015. gada noslēguma secinājumu īstenošana ES) (41),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta ad hoc delegācijas darba braucienu Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas, Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas un Lūgumrakstu komitejas vārdā uz 15. Konvencijas par personu ar invaliditāti tiesībām (COSP) dalībvalstu konferenci 2022. gada 14.–16. jūnijā Ņujorkā,

—	ņemot vērā Eiropas Revīzijas palātas 2021. gada 26. maija Īpašo ziņojumu 10/2021 “Dzimumu līdztiesības aspekta integrēšana ES budžetā – laiks vārdus pārvērst darbos” (42),

—	ņemot vērā stratēģijas “Eiropa 2020” nabadzības apkarošanas mērķi, Portu deklarāciju, Komisijas 2021. gada 4. marta paziņojumu “Eiropas sociālo tiesību pīlāra rīcības plāns” (COM(2021)0102) un tā 2030. gada mērķi attiecībā uz cīņu pret nabadzību un sociālo atstumtību,

—	ņemot vērā Padomes Direktīvu 2000/43/EK (2000. gada 29. jūnijs), ar ko ievieš vienādas attieksmes principu pret personām neatkarīgi no rasu vai etniskās piederības (43),

—

ņemot vērā regulas, kurās paredzēti noteikumi par ES finansējuma programmām daudzgadu finanšu shēmas ietvaros, jo īpaši par Eiropas Sociālo fondu, Jaunatnes nodarbinātības iniciatīvu, Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Lauksaimniecības fondu lauku attīstībai, programmu “Erasmus” un Taisnīgas pārkārtošanās fondu, kuri sniedz ES finansiālo palīdzību, lai uzlabotu cilvēku ar invaliditāti situāciju,

—	ņemot vērā Komisijas 2018. gada 22. jūnija Ieteikumu (ES) 2018/951 par līdztiesības iestāžu standartiem (44),

—	ņemot vērā Komisijas 2010. gada 15. novembra paziņojumu “Eiropas stratēģija invaliditātes jomā (2010–2020) – atjaunināta apņemšanās veidot Eiropu bez šķēršļiem” (COM(2010)0636),

—	ņemot vērā Komisijas dienestu 2017. gada 2. februāra darba dokumentu “Progresa ziņojums par Eiropas stratēģijas invaliditātes jomā (2010–2020) īstenošanu” (SWD(2017)0029),

—	ņemot vērā Komisijas 2016.–2018. gada izmēģinājuma projekta iniciatīvu par ES invaliditātes karti 8 dalībvalstīs un 2021. gada maija pētījumu, kurā novērtēta izmēģinājuma darbības īstenošana saistībā ar ES invaliditātes karti un ar to saistītajiem ieguvumiem,

—	ņemot vērā Komisijas dienestu 2020. gada 20. novembra darba dokumentu “Eiropas stratēģijas invaliditātes jomā (2010-2020) novērtējums” (SWD(2020)0289),

—

ņemot vērā Komisijas 2021. gada 19. marta ziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei par Padomes Direktīvas 2000/43/EK, ar ko ievieš vienādas attieksmes principu pret personām neatkarīgi no rasu vai etniskās piederības (“Rasu un nodarbinātības vienlīdzības direktīva”), un Padomes Direktīvas 2000/78/EK, ar ko nosaka kopēju sistēmu vienlīdzīgai attieksmei pret nodarbinātību un profesiju (“Nodarbinātības vienlīdzības direktīva”), piemērošanu (COM(2021)0139),

—	ņemot vērā Eiropas Dzīves un darba apstākļu uzlabošanas fonda (Eurofound) 2022. gada 21. marta politikas kopsavilkumu “Cilvēki ar invaliditāti un Covid-19 pandēmija – e-aptaujas “Dzīvošana, strādāšana un Covid-19” secinājumi”,

—	ņemot vērā Eurofound2021. gada 19. aprīļa publikāciju “Invaliditāte un integrācija darba tirgū – politikas tendences un atbalsts ES dalībvalstīs”,

—	ņemot vērā Eurofound 2018. gada 2018. gada 30. novembra politikas rezumējumu “Cilvēku ar invaliditāti sociālais un nodarbinātības stāvoklis”,

—	ņemot vērā Padomes 2021. gada 14. jūnija Ieteikumu (ES) 2021/1004, ar ko izveido Eiropas Garantiju bērniem (45),

—	ņemot vērā Reglamenta 54. pantu,

—	ņemot vērā Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas un Lūgumrakstu komitejas atzinumus,

—	ņemot vērā Kultūras un izglītības komitejas vēstuli,

—	ņemot vērā Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas ziņojumu (A9-0284/2022),

A.	tā kā saskaņā ar pieejamajiem datiem ES ir aptuveni 87 miljoni personu ar kāda veida invaliditāti, tostarp vairāk nekā 24 miljoni personu ar smagu invaliditāti;

tā kā saskaņā ar ES Personu ar invaliditāti tiesību stratēģiju 2021.–2030. gadam vairāk nekā 1 miljons bērnu un pieaugušo ar invaliditāti, kas jaunāki par 65 gadiem, un vairāk nekā 2 miljoni pieaugušo vecumā no 65 gadiem dzīvo specializētās iestādēs; tā kā pastāv saikne starp personu ar invaliditāti skaita pieaugumu un Eiropas iedzīvotāju novecošanu un tas būtu jāņem vērā ES politikā;

tā kā saskaņā ar ES Personu ar invaliditāti tiesību stratēģiju 2021.–2030. gadam 50,8 % personu ar invaliditāti ir nodarbinātas salīdzinājumā ar 75 % personu bez invaliditātes; tā kā saskaņā ar ES Personu ar invaliditāti tiesību stratēģiju 2021.–2030. gadam invaliditātes stratēģijas 2010.–2020. gadam novērtējumā ir konstatēts, ka nodarbinātība ir viena no piecām galvenajām politikas prioritātēm turpmākajās darbībās;

tā kā ES dzīvojošās personas ar invaliditāti joprojām saskaras ar diskrimināciju, tostarp ar atteikumu veikt saprātīgus pielāgojumus, vajāšanu un daudzējādu un vairāknozaru diskrimināciju visās viņu dzīves jomās, tostarp sociālekonomiskā ziņā sliktāku stāvokli, sociālo izolāciju un vardarbību, tostarp uz dzimumu balstītu vardarbību, piespiedu sterilizāciju un abortiem, neiespējamību saņemt sabiedriskos pakalpojumus, zemas kvalitātes mājokļiem, institucionalizāciju, neatbilstošu veselības aprūpi un iespēju sniegt ieguldījumu sabiedrības dzīvē un aktīvas iesaistīšanās tajā liegšanu (46);

tā kā tikai 22 no 27 dalībvalstīm ir parakstījušas un ratificējušas UNCRPD fakultatīvo protokolu (47); tā kā vairākās rezolūcijās Parlaments ir uzraudzījis, popularizējis un aicinājis pilnībā īstenot UNCRPD, kā arī palielināt informētību par tajā paredzētajām tiesībām; tā kā Parlaments ir arī uzsvēris, ka UNCRPD fakultatīvais protokols ir jāratificē gan dalībvalstīm, kuras to vēl nav izdarījušas, gan ES, jo tā ir iespēja izskatīt individuālus un sistēmiskus diskriminācijas gadījumus;

tā kā pieejamas un iekļaujošas Eiropas pamats ir Savienība, kuras visas dalībvalstis atzīst personas invaliditātes statusu un ļauj personām ar invaliditāti pilnībā izmantot savu pārvietošanās brīvību; tā kā personām ar invaliditāti visā tās daudzveidībā ir tiesības vienlīdzīgi izmantot savas pamattiesības; tā kā personu ar invaliditāti pilnīgai un īstenai līdzdalībai visās dzīves un sabiedrības jomās ir izšķirīga nozīme viņu pamattiesību īstenošanā;

G.	tā kā Komisija nav veikusi rezultatīvus pasākumus, kas nodrošinātu tiesību aktu saskaņošanu ar CRPD; tā kā līdz šim nav izskatīti pastāvošie tiesību akti un rīcībpolitika un nav pārskatītas pirms tiesību akta priekšlikuma iesniegšanas veicamā ietekmes novērtējuma vadlīnijas;

H.	tā kā vienotas ES invaliditātes definīcijas trūkums ir būtisks šķērslis invaliditātes novērtējuma kodifikācijai un valstu lēmumu savstarpējai atzīšanai invaliditātes jautājumos, jo īpaši attiecībā uz tiesībām uz piekļuvi īpašām iespējām un pakalpojumiem sociālā nodrošinājuma jomā;

I.	tā kā ES līmenī ir pieejami ļoti ierobežoti uzticami un sadalīti dati par personām ar invaliditāti;

J.	tā kā Komisija ir nākusi klajā ar vērienīgu programmu saistībā ar Personu ar invaliditāti tiesību stratēģiju 2021.–2030. gadam;

tā kā saskaņā ar ES Pamattiesību aģentūras sniegto informāciju pastāvošajiem ES tiesību aktiem, kas saistīti ar personu ar invaliditāti tiesībām, trūkst rezultatīvas īstenošanas un izpildes panākšanas; tā kā ES tiesību akti neattiecas uz multiplo un intersekcionālo diskrimināciju un joprojām pastāv nepilnības diskriminācijas gadījumu uzraudzībā;

tā kā ES iestādēm būtu jāstiprina strukturētais process konsultācijām ar personām ar invaliditāti un viņu pārstāvības organizācijām, nodrošinot tiesības uz informāciju un šādu procesu pieejamību gan attiecībā uz tiešsaistes platformu digitālo pieejamību, atsauksmju sniegšanas termiņiem, gan nodrošinot, ka ieguldījums tiek meklēts likumdošanas procesa posmos, kuros ieguldījums vēl var mainīties; tā kā joprojām trūkst pārredzamības attiecībā uz to, kā šis ieguldījums tiek apstrādāts un atspoguļots galīgajos priekšlikumos; tā kā dalībvalstīm un valstīm ārpus ES, jo īpaši kandidātvalstīm, arī šajā ziņā būtu jādara vairāk;

M.	tā kā personas ar invaliditāti, kam ir liegta vai ierobežota tiesībspēja un rīcībspēja, nevar izmantot savas pamattiesības, tostarp tiesības uz piekļuvi taisnīgai tiesai, balsot un kandidēt vēlēšanās, izlemt, kur dzīvot, un parakstīt jebkāda veida līgumus;

tā kā tiesu iestāžu pieejamība ir būtisks tiesiskuma aspekts un pamattiesības un priekšnoteikums citu cilvēktiesību izmantošanai, piemēram, vienlīdzība likuma priekšā un pienācīga procesa ievērošana; tā kā UNCRPD prasa no konvencijas dalībvalstīm nodrošināt, ka personām ar invaliditāti ir “reāla iespēja vērsties tiesā … uz līdztiesīga pamata, tāpat kā ikvienai citai personai”, izmantojot “procesuālus … pielāgojumus”, veicinot pienācīgu apmācību darbiniekiem, kuri strādā tiesas spriešanas jomā;

tā kā invaliditātes pastāvēšana pati par sevi neattaisno personu ar invaliditāti tiesībspējas un rīcībspējas noliegšanu; tā kā visi pasākumi, kas ierobežo šo personu tiesībspēju un rīcībspēju, ir jāpielāgo viņu apstākļiem un tiem jābūt samērīgiem ar viņu vajadzībām, un tie būtu jāpiemēro tikai ar zināmiem nosacījumiem un ar noteiktām garantijām;

tā kā saskaņā ar Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2019. gada ziņojumu “Personu ar invaliditāti reālās tiesības balsot Eiropas Parlamenta vēlēšanās” aptuveni 800 000 ES pilsoņu tika liegtas tiesības balsot Eiropas Parlamenta vēlēšanās invaliditātes vai garīgās veselības problēmu dēļ un miljoniem ES pilsoņu nespēj balsot Eiropas Parlamenta vēlēšanās tehnisku šķēršļu vai pienācīgu organizatorisko pasākumu trūkuma dēļ, kas neatbilst vajadzībām, kuras izriet no vienas vai vairākām invaliditātēm;

tā kā 14 dalībvalstīs personām ar invaliditāti, kurām ir noteikta aizgādnība vai aizbildnība, ir liegtas tiesības balsot (48); tā kā viņi var izmantot savas tiesības kandidēt Eiropas Parlamenta vēlēšanās tikai septiņās dalībvalstīs; tā kā tas ir acīmredzamā pretrunā Hartas 39. un 40. pantam; tā kā daudzi pieejamības šķēršļi joprojām liedz personām ar invaliditāti piedalīties vēlēšanās;

tā kā pandēmija ir smagi ietekmējusi bērnu un jauniešu, jo īpaši personu ar invaliditāti, psiholoģisko labklājību; tā kā Covid-19 pandēmija ir ietekmējusi arī personas ar invaliditāti, kas dzīvo aprūpes iestādēs, vairāk nekā citas personas, ņemot vērā ierasto praksi, kas paredz aizliegumu apmeklēt šādas iestādes; tā kā dalībvalstīm ir jāpastiprina centieni uzlabot personu ar invaliditāti dzīves apstākļus turpmāko pandēmiju laikā;

S.	tā kā ES būtu labāk jāgarantē personu ar invaliditāti tiesības un vajadzības savā veselības politikā, piemēram, ar Covid-19 saistītajā politikā, garīgās veselības stratēģijās un Eiropas Vēža uzveikšanas plānā;

tā kā Sendai ietvarprogramma katastrofu riska mazināšanai 2015.–2030. gadam atspoguļo uz cilvēktiesībām balstītu ilgtspējīgas attīstības programmu, kas ietver personas ar invaliditāti un ir tām pieejama, un paredz, ka visos katastrofu riska mazināšanas politikas virzienos ir jāintegrē invaliditātes perspektīva, un veicina iekļaujošu, uz risku balstītu lēmumu pieņemšanu, kuras pamatā atbilstoši invaliditātei sadalītas informācijas izplatīšana;

U.	tā kā mākslīgā intelekta (MI) tehnoloģija var jo īpaši vienkāršot to personu ikdienas dzīvi, kurām ir redzes, dzirdes, kustību un mācīšanās traucējumi, ļaujot tām vieglāk piekļūt kultūrai, mākslai, sportam, darbam un sociālajām aktivitātēm, kā arī ļaujot šīm personām dzīvot neatkarīgāk;

tā kā personām ar invaliditāti ir vismaz trīs reizes lielāka iespēja piedzīvot fizisku, seksuālu un emocionālu vardarbību nekā personām bez invaliditātes; tā kā sievietes un meitenes ar invaliditāti ir pakļautas lielākam ar dzimumu saistītas vardarbības riskam; tā kā sievietēm ar invaliditāti ir līdz pat 10 reizēm lielāka iespēja saskarties ar seksuālu vardarbību (49), tostarp piespiedu sterilizāciju, un ES tiesību aktos par dzimumu līdztiesību nav pilnībā ņemtas vērā viņu tiesības un vajadzības;

tā kā, lai pieņemtu iekļaujošas reaģēšanas stratēģijas, ir būtiski atzīt saikni starp vardarbību, dzimumu un invaliditāti, ar ko saskaras sievietes un meitenes ar invaliditāti; tā kā daudzām personām ar invaliditāti var nebūt pieejama arī seksuālā izglītība, kas pretējā gadījumā varētu tām palīdzēt atklāt un novērst ļaunprātīgu izmantošanu, un tā kā šīs personas saskaras ar lielākiem šķēršļiem tiesu iestāžu pieejamībai un ziņošanai par vardarbību; tā kā sievietes ar invaliditāti biežāk saskaras ar nabadzību un izolāciju nekā vīrieši ar invaliditāti vai personas bez invaliditātes;

tā kā vairākās dalībvalstīs aizturētās personas ar invaliditāti joprojām saskaras ar viņu pamattiesību pārkāpumiem; tā kā aizturētie ar invaliditāti, kuru invaliditāte nav atzīta vai netiek pietiekami ņemta vērā, saskaras ar apkaunojošiem apcietinājuma apstākļiem; tā kā dalībvalstis pārāk bieži pārkāpj aizturēto personu ar invaliditāti pamattiesības, neņemot vērā viņu vajadzības;

tā kā kultūras radītājiem, piemēram, autoriem, izpildītājiem un māksliniekiem ar invaliditāti, ir grūtāk piekļūt profesionāliem un neprofesionāliem mākslas un kultūras pasākumiem, kā arī ir mazāk iespēju attīstīt ilgtermiņa karjeru kultūras un radošajās nozarēs; tā kā viņi bieži vien ir izslēgti no kultūras un radošās nozares rīcībpolitikas un finansējuma, piemēram, ierobežoto pārvietošanās spēju vai birokrātisko finansējuma procedūru radīto sarežģījumu dēļ;

tā kā Savienībai ir jāsniedz papildu atbalsts bērniem ar invaliditāti, kuri ir aizbēguši no kara, lai apmierinātu viņu vajadzības; tā kā saskaņā ar 2022. gada aprīlī pieņemto rezolūciju par ES aizsardzību bērniem un jauniešiem, kuri bēg no kara Ukrainā, vairāk Ukrainā nekā 100 000 bērnu dzīvo aprūpes iestādēs un internātskolās un pusei no viņiem ir invaliditāte;

AA.

tā kā Eurofound pētījums liecina, ka laikposmā no 2011. līdz 2016. gadam atšķirība starp personām ar invaliditāti un bez invaliditātes attiecībā uz trešā līmeņa izglītības iegūšanu palielinājās no 7 % līdz 9 %; tā kā tikai 29,4 % personu ar invaliditāti iegūst augstāko izglītību salīdzinājumā ar 43,8 % personu bez invaliditātes; tā kā ierobežojumi attiecībā uz personu ar invaliditāti piekļuvi izglītībai ir par iemeslu mazākai līdzdalībai izglītības un apmācības pasākumos un rada sociālās un ekonomiskās atstumtības risku;

AB.

tā kā ES, tās iestādes un dalībvalstis ir pievienojušās UNCRPD un tām ir pienākums pilnībā īstenot tajā paredzētās pamattiesības, tostarp 27. pantu par darbu un nodarbinātību; tā kā UNCRPD noteiktās tiesības ne tuvu nav realitāte miljoniem personu ar invaliditāti ES, jo īpaši Nodarbinātības vienlīdzības direktīvas nepilnību dēļ;

AC.

tā kā UNCRPD atzīst personu ar invaliditāti tiesības strādāt vienlīdzīgi ar citiem, tostarp iespēju iegūt iztiku ar brīvi izvēlētu darbu atvērtā, iekļaujošā un pieejamā vidē; tā kā ikvienam ir tiesības uz savlaicīgu un pielāgotu palīdzību, lai uzlabotu nodarbinātības vai pašnodarbinātības izredzes, tostarp tiesības saņemt atbalstu darba meklēšanai, apmācībai un pārkvalifikācijai, kā noteikts Eiropas Sociālo tiesību pīlāra 4. principā; tā kā personas ar invaliditāti ir daudzējādā ziņā atstumtas no atvērtā darba tirgus un tām ir liegtas tiesības strādāt vienlīdzīgi ar citiem vai tām ir lielas grūtības panākt vienlīdzīgu piekļuvi darba tirgum un vienlīdzīgus nosacījumus dalībai tajā; tā kā Eurofound pētījums ir atklājis, ka galvenie šķēršļi personu ar invaliditāti nodarbinātībai ir ar invaliditāti saistīti stereotipi, birokrātiskas grūtības piekļūt pieejamajiem pakalpojumiem, stratēģiska redzējuma trūkums pārvaldībā, nepietiekama politikas īstenošanas uzraudzība, ierobežoti darba devēju apmācības resursi un speciālistu atbalsta trūkums;

AD.

tā kā personām ar invaliditāti jābūt pieejamam individualizētam atbalstam un pielāgojumiem darba vietā; tā kā personām ar invaliditāti ir tiesības uz ienākumu atbalstu, kas nodrošina tām iespēju dzīvot cilvēka cienīgu dzīvi, uz pakalpojumiem, kuri ļauj viņiem piedalīties darba tirgū un sabiedrības dzīvē, un tiesības uz darba vidi, kas ir pielāgota viņu vajadzībām; tā kā nelabvēlīgā situācija, ar ko saskaras personas ar invaliditāti, pastāv ne tikai nodarbinātības jomā; tā kā personu ar invaliditāti sociālais un finansiālais stāvoklis ES ir ievērojami sliktāks nekā personām bez invaliditātes un ir strukturāli vai izglītības ziņā neizdevīgs un diskriminējošs; tā kā atbalsta pasākumiem, kas vērsti ne tikai uz nodarbinātību, bet arī uz citām jomām, piemēram, nabadzības mazināšanu, mājokļa un bērnu aprūpes pieejamību, pieejamu sabiedrisko transportu un personīgo palīdzību, arī ir būtiska nozīme, lai personām ar invaliditāti nodrošinātu iespējas piekļūt darba tirgum un palikt tajā;

AE.	tā kā Personu ar invaliditāti tiesību stratēģijā 2021.–2030. gadam ir ierosināts līdz 2023. gada beigām izveidot Eiropas invaliditātes karti, kas tiktu atzīta visās dalībvalstīs;

AF.

tā kā tehniskiem jauninājumiem, piemēram, ētiskām un uz cilvēku vērstām MI sistēmām, ir potenciāls attīstīt efektīvus, pieejamus un nediskriminējošus darbā pieņemšanas procedūras, bet tā kā neiekļaujoša tehnoloģiju attīstība var radīt risku, ka personām ar invaliditāti radīsies jauni šķēršļi un diskriminācijas veidi; tā kā UNCRPD 9. pantā ietverta prasība par piekļuvi informācijai un piekļuvi sakaru tehnoloģijām un sistēmām ar vienlīdzīgiem nosacījumiem; tā kā 64,3 % personu ar invaliditāti vecumā no 16 gadiem mājās ir interneta pieslēgums salīdzinājumā ar 87,9 % personu bez invaliditātes;

AG.

tā kā Eurofound pētījumi liecina, ka atbalsts uzņēmējdarbībai un pašnodarbinātībai orientācijas, apmācības un finansiāla atbalsta veidā var nodrošināt personām ar invaliditāti iespējas būt aktīvām atvērtā darba tirgū, mazinot viņu paļaušanos tikai uz invaliditātes pabalstiem; tā kā šādam atbalstam jābūt mērķtiecīgam un ar atbilstīgiem resursiem;

AH.

tā kā Covid-19 pandēmija ir saasinājusi pastāvošos šķēršļus un nevienlīdzību attiecībā uz visām personām ar invaliditāti; tā kā Eurofound pētījums liecina, ka pandēmijas laikā vidēji 71 % respondentu ar invaliditāti bija pakļauti depresijas riskam un 25 % respondentu ar invaliditāti norādīja, ka viņi nevar piekļūt garīgās veselības aprūpei, kas ir divreiz vairāk nekā to respondentu vidū, kuriem nav invaliditātes; tā kā Eurofound pētījums liecina, ka Covid-19 pandēmijas izraisītie aizliegumi un ierobežojumi īpaši skāra jauniešus ar invaliditāti vecumā no 18 līdz 29 gadiem, jo 51 % no šiem respondentiem norādīja, ka viņi jūtas vientuļi, kas ir par 19 % vairāk nekā jaunieši bez invaliditātes; tā kā plāni par atgriešanos darbā ir būtiski darbiniekiem, kas cieš no garīgās veselības problēmām;

AI.

tā kā desmit gadus pēc tam, kad ES kļuva par UNCRPD dalībnieci, institucionalizācijas līmenis nav mainījies; tā kā visā Eiropā vismaz 1,4 miljoni cilvēku joprojām atrodas aprūpes iestādēs, un šis skaitlis kopš konvencijas pieņemšanas nav mainījies; tā kā saskaņā ar Eiropas Neatkarīgās dzīves tīkla 2020. gada apsekojumu par neatkarīgu dzīvi 24 no 43 Eiropas Padomē pārstāvētajām valstīm nav izstrādāta deinstitucionalizācijas stratēģija, un attiecībā uz 18 valstīm, kurās šāda stratēģija ir izstrādāta, 88 % respondentu to raksturojuši kā nepietiekamu vai tādu, kam nepieciešami uzlabojumi;

AJ.	tā kā 33 Eiropas Padomes valstis sniedz sava veida personisku palīdzību, bet 97 % respondentu norādījuši, ka piekļuve ir vai nu nepietiekama, vai jāuzlabo;

AK.	tā kā pašreizējais tiesiskais regulējums neparedz dalībvalstīm pienākumu izraudzīties līdztiesības iestādi, lai aizsargātu personas, kas cietušas no diskriminācijas invaliditātes dēļ;

AL.

tā kā 2008. gadā Komisija iesniedza priekšlikumu paplašināt aizsardzību pret diskrimināciju ne tikai nodarbinātības jomā, kā noteikts Nodarbinātības vienlīdzības direktīvā, kas aizliedz diskrimināciju invaliditātes, vecuma, seksuālās orientācijas un reliģiskās piederības vai ticības dēļ nodarbinātības un profesijas jomā; tā kā ar jauno direktīvu vienlīdzības princips tiktu piemērots izglītībai, piekļuvei precēm un pakalpojumiem un sociālajai aizsardzībai, tostarp sociālajam nodrošinājumam un veselības aprūpei; tā kā šis priekšlikums vēl nav pieņemts un 14 gadus ir bloķēts Padomē, kur tā pieņemšanai ir vajadzīga vienprātība;

AM.

tā kā visas ES dalībvalstis ir ratificējušas ANO Konvenciju par bērna tiesībām, tāpēc tā ir tām saistoša, un tā kā LES 3. panta 3. punktā ir noteikts ES uzdevums nodrošināt bērna tiesību aizsardzību; tā kā Harta garantē, ka ES iestādēm un dalībvalstīm, īstenojot ES tiesību aktus, ir jāaizsargā bērnu tiesības; tā kā Parlaments ar pārliecinošu balsu vairākumu pieņēma rezolūciju par Eiropas Garantiju bērniem, pieprasot, lai visiem bērniem, tostarp romu bērniem, bērniem ar invaliditāti, bērniem bezvalstniekiem un bērniem migrantiem, kā arī bērniem, kas dzīvo ārkārtas humanitārās situācijās, tiktu nodrošināta piekļuve iekļaujošai izglītībai no agrīnas bērnības līdz pusaudža vecumam;

AN.

tā kā piekļuve kvalitatīvai nodarbinātībai, izglītībai un apmācībai, veselības aprūpei, sociālajai aizsardzībai, tostarp pāri robežām, pienācīgam mājoklim, neatkarīgas dzīves atbalstam un vienlīdzīgām iespējām piedalīties brīvā laika aktivitātēs un sabiedrības dzīvē ir būtiska, lai uzlabotu personu ar invaliditāti dzīves kvalitāti, samazinot nabadzību un neaizsargātību un atbalstītu iekļaujošu un ilgtspējīgu izaugsmi; tā kā valstu minimālā ienākuma shēmām būtu jānodrošina vienlīdzīga piekļuve personām ar invaliditāti; tā kā personām ar invaliditāti vajadzētu būt pieejamai arī mērķtiecīgai palīdzībai attiecībā uz papildu izdevumiem, kas saistīti ar invaliditāti, citiem vārdiem sakot, šādus izdevumus nevajadzētu segt tikai ar ienākumiem,

Neatkarīga dzīve un iekļautība sabiedrībā

atgādina, kā noteikts UNCRPD 19. pantā, ka personām ar invaliditāti ir tiesības dzīvot neatkarīgi un saņemt pienācīgus sabiedrībā balstītus pakalpojumus; uzskata, ka šīs tiesības var pilnībā garantēt tikai tad, ja valsts, reģionālā un vietējā līmenī tiek izstrādāta politika un tiesību akti, kas piedāvā alternatīvas aprūpes iestādēm, un ka to pamatā ir Eiropas standarti; aicina Komisiju un dalībvalstis pēc iespējas drīzāk pakāpeniski pārtraukt institucionālās aprūpes sistēmas personām ar invaliditāti, kā izklāstīts UNCRPD komitejas Vispārīgajā komentārā Nr. 5, un panākt pāreju no institucionālās un citas nošķirtas vides uz sistēmu, kas nodrošina sociālo līdzdalību, kur pakalpojumi tiek sniegti pieejamā kopienā, pilnībā ņemot vērā personu ar invaliditāti individuālās vajadzības, gribu un priekšroku, tostarp aprūpi kopienā, kā Komisija ierosinājusi Eiropas stratēģijā invaliditātes jomā (2010–2020); uzsver, ka ir jāizskauž stereotipi, faktūrisms un maldīgi priekšstati, kas liedz personām ar invaliditāti dzīvot neatkarīgi, un ka ir jāveicina viņu ieguldījums sabiedrībā; uzsver, ka piekļuve darba tirgum ir būtiska, lai personas ar invaliditāti varētu dzīvot neatkarīgu dzīvi un pilnībā piedalīties sabiedrības dzīvē;

aicina dalībvalstis pieņemt deinstitucionalizācijas stratēģijas un nodrošināt, ka to tiesību akti, politikas virzieni un programmas deinstitucionalizācijas jomā atbilst UNCRPD noteiktajai neatkarīgas dzīves koncepcijai; aicina Komisiju izmantot kritērijus, lai novērtētu progresu šajā jomā; turklāt aicina Komisiju ievērot ES Personu ar invaliditāti tiesību stratēģijā 2021.–2030. gadam pausto apņemšanos līdz 2023. gadam sniegt dalībvalstīm norādījumus par to, kā uzlabot viņu neatkarīgu dzīvi un iekļautību sabiedrībā; aicina dalībvalstis savās deinstitucionalizācijas stratēģijās iekļaut konkrētus mērķus ar noteiktu termiņu, tos pienācīgi finansēt un izstrādāt mehānismus, ar kuriem nodrošināt efektīvu koordināciju starp attiecīgajām iestādēm dažādās administratīvajās nozarēs un līmeņos; pauž nožēlu par to, ka trūkst pieejamu mājokļu par pieņemamu cenu, kas ir nozīmīgs šķērslis neatkarīgai dzīvei; uzsver, ka saskaņā ar UNCRPD Vispārējo piezīmi Nr. 5 ir jāstiprina un jāpanāk neatkarīga dzīve sabiedrībā kā alternatīva institucionālajai sistēmai;

uzskata, ka sabiedrībā balstīti atbalsta pakalpojumi un atbalstoši dzīves apstākļi personām ar invaliditāti nodrošina labāku dzīves kvalitāti; aicina Komisiju un dalībvalstis pieņemt uz personu vērstu pieeju un pienācīgu atbalstu, kas nepieciešams, lai nodrošinātu personu ar invaliditāti pilnīgu iekļaušanu;

aicina Komisiju un dalībvalstis strādāt pie tā, lai izstrādātu savstarpējas definīcijas galvenajiem terminiem, kas saistīti ar UNCRPD īstenošanu, piemēram, “pieejamība”, “līdzdalība” un “sabiedrībā balstīta dzīve” kā līdzekli, lai uzlabotu kohēziju starp dalībvalstīm un uzlabotu personu ar invaliditāti mobilitāti ES iekšienē, kā arī lai savstarpēji atzītu deinstitucionalizāciju un tās īstenošanas metodes;

aicina Komisiju un Eurostat novērst ar personu ar invaliditāti dzīves apstākļiem Eiropā saistīto datu pieejamības, uzticamības un salīdzināmības atšķirības, tostarp nodarbinātības un darba samaksas atšķirības;

uzsver, ka attiecīgajam ES finansējumam vajadzētu būt vērstam uz iekļaujošas un pieejamas vides, pakalpojumu, prakses un pasākumu veicināšanu, ievērojot universālā dizaina principu un veicinot deinstitucionalizāciju, tostarp stingru atbalstu personīgai palīdzībai un neatkarīgai dzīvei;

atzinīgi vērtē Eiropas Revīzijas palātas paziņojumu par gaidāmo revīziju attiecībā uz ES finansiālā ieguldījuma efektivitāti personu ar invaliditāti līdztiesības nodrošināšanā; mudina Komisiju labāk sekot līdzi ES līdzekļu izmantošanai šajā politikas jomā, tostarp — apsvērt iespēju apturēt, atsaukt un atgūt maksājumus, ja netiek pildīts pienākums ievērot pamattiesības; uzsver, ka segregēta vide neatkarīgi no tās lieluma nebūtu jāfinansē no ES līdzekļiem un ka šiem līdzekļiem vienmēr vajadzētu būt pieejamiem personām ar invaliditāti; turklāt mudina Komisiju nodrošināt pienācīgus turpmākos pasākumus saistībā ar secinājumiem un ieteikumiem, ko Eiropas Revīzijas palāta sniegusi savā īpašajā ziņojumā par dzimumu līdztiesības principa ievērošanu budžeta plānošanā; uzsver, ka saskaņā ar ziņojumu dzimumu līdztiesības principa ievērošana budžeta plānošanā ir veids, kā panākt dzimumu līdztiesību, un darbībās dzimumu līdztiesības sasniegšanai ir jāņem vērā diskriminācijas iemesli, tostarp invaliditāte;

atgādina, ka Kopīgo noteikumu regulā 2021.–2027. gadam (50) ir noteikts, ka Eiropas Sociālais fonds un Eiropas Reģionālās attīstības fonds ir jāizmanto veidā, kas atbilst ES sociālās iekļaušanas politikai; tādēļ aicina pieņemt stingrākus noteikumus, kas aizliedz ES līdzekļu ieguldīšanu aprūpes iestādēs;

atzinīgi vērtē Ombuda patstāvīgo izmeklēšanu par to, kā Komisija uzrauga ES fondu līdzekļus, ko izmanto, lai atbalstītu personu ar invaliditāti un vecāka gadagājuma cilvēku tiesības uz neatkarīgu dzīvi; uzsver, ka secinājumos Eiropas Ombuds aicina Komisiju sniegt skaidrākus norādījumus dalībvalstīm un saviem darbiniekiem par nepieciešamību veicināt deinstitucionalizāciju un to, kā to var panākt saistībā ar ES līdzekļu izmantošanu;

Līdztiesība un nediskriminēšana – steidzama nepieciešamība pēc horizontālas diskriminācijas novēršanas direktīvas

10.

uzsver, ka saskaņā ar UNCRPD Eiropas Savienībai invaliditātes perspektīva būtu jāintegrē visās tās politikas jomās, programmās un stratēģijās; atbalsta UNCRPD ieteikumus un mudina Komisiju un dalībvalstis pastiprināt centienus, lai nodrošinātu, ka tie tiek pienācīgi ievēroti; uzskata, ka ir būtiski saskaņot ES tiesību aktus ar UNCRPD, lai nodrošinātu līdztiesību un nediskriminēšanu; uzsver ES UNCRPD satvara lomu šajā procesā;

11.

atzinīgi vērtē attiecīgo Eiropas Ombuda darbu, kas ir daļa no ES UNCRPD sistēmas un kura mērķis ir aizsargāt, veicināt un uzraudzīt, kā ES iestādes īsteno UNCRPD;

12.

aicina ES dalībvalstis, kas to vēl nav izdarījušas, ratificēt UNCRPD fakultatīvo protokolu;

13.

aicina Komisiju un dalībvalstis pastiprināt centienus, lai veicinātu vienlīdzīgas tiesības personām ar invaliditāti ārpus ES, jo īpaši attiecībā uz kandidātvalstīm; šajā sakarībā uzsver, ka Savienībai pievienošanās sarunu laikā ir jāizvirza jautājums par reformām, lai uzlabotu personu ar invaliditāti stāvokli;

14.

aicina Komisiju atjaunināt priekšlikumu ES direktīvai par vienlīdzīgu attieksmi, kura pamatā būtu Parlamenta nostāja, risinot arī intersekcionālās diskriminācijas problēmu un nepārprotami aizliedzot diskrimināciju jebkādu iemeslu dēļ, kā minēts Hartā; aicina Padomes prezidentvalsti piešķirt prioritāti šai direktīvai un apspriest to augstākajā politiskajā līmenī; uzsver, ka ir vajadzīgi konkrēti pasākumi, lai veicinātu direktīvas pieņemšanu un, ja direktīva netiks pieņemta, – alternatīvus likumdošanas pasākumus diskriminācijas novēršanai;

15.

atzinīgi vērtē to, ka Komisija ir pieņēmusi vērienīgo Personu ar invaliditāti tiesību stratēģiju 2021.–2030. gadam, un aicina Komisiju uzraudzīt un nodrošināt tās īstenošanu dalībvalstīs; uzsver, ka ES UNCRPD satvaram ir jābūt skaidrai lomai stratēģijas pārskatīšanā un sistemātiski un aktīvi jāiesaista šādā pārskatīšanā personas ar invaliditāti un viņu pārstāvības organizācijas ES, valstu, reģionālā un vietējā līmenī; aicina Komisiju izstrādāt šos pasākumus, koordinējot un sazinoties ar personām ar invaliditāti un visām iesaistītajām organizācijām, sākot ar Parlamenta UNCRPD tīklu;

16.

aicina Komisiju sadarbībā ar dalībvalstīm un saskaņā ar ES standartiem un attiecīgajiem valstu tiesību aktiem vākt sadalītus un uzticamus datus un statistiku, tostarp nodrošinot, ka ES mēroga statistikā ir dati, kas sadalīti, balstoties uz invaliditātes veidiem, un ietver iestādēs dzīvojošo personu skaitu, lai izstrādātu piemērotu un efektīvu politiku, kas nodrošinātu pieejamu, iekļaujošu un vienlīdzīgu sabiedrību visām personām ar invaliditāti ES neatkarīgi no tā, kurā teritorijā viņi dzīvo, neatkarīgi no tā, vai viņi dzīvo pilsētās, laukos vai atālos apvidos;

17.

mudina Komisiju un dalībvalstis palielināt informētību, īpaši bērnu un jauniešu vidū, un veikt skaidri strukturētas apspriešanās, kurās piedalītos un būtu iesaistīti tieši skartie cilvēki un viņus pārstāvošās pilsoniskās sabiedrības organizācijas, lai iegūtu patiesu izpratni par invaliditāti visos sabiedrības līmeņos;

18.

uzskata, ka ir nepieciešama labas prakses apmaiņa Eiropas līmenī par veiksmīgiem projektiem, lai visās jomās iekļautu personas ar invaliditāti, kā arī sabiedrības informēšanas kampaņas par to, kā to panākt saskaņā ar UNCRPD 27. pantu;

19.

aicina dalībvalstis, izstrādājot visus attiecīgos politikas virzienus, finansēšanas programmas un darbības, pienācīgi ņemt vērā autoru, izpildītāju un mākslinieku ar invaliditāti unikālo situāciju un novērst visus šķēršļus vienlīdzīgu tiesību un vienlīdzīgu iespēju nodrošināšanai visām personām kultūras un radošajās nozarēs, jo īpaši ieviešot pasākumus, kas nodrošina viņu vienlīdzīgu piekļuvi, līdzdalību un pārstāvību visos kultūras radītājos;

20.

aicina Komisiju nodrošināt, ka turpmākie ES tiesību akti MI jomā ietver pēc iespējas plašāku lietotāju loku un padara piekļuvi MI sistēmām vieglu un pieejamu personām ar invaliditāti saskaņā ar Eiropas Pieejamības aktu;

21.

atgādina par IMA Nr. 11.7., kurš paredz līdz 2030. gadam nodrošināt vispārēju piekļuvi drošām, iekļaujošām un pieejamām videi nekaitīgām un sabiedriskajām vietām, jo īpaši bērniem un sievietēm, personām ar invaliditāti un gados vecākiem cilvēkiem;

Visvairāk apdraudētās personas ar invaliditāti

22.

nosoda to, ka dažas personas ar invaliditāti, piemēram, sievietes un meitenes, bērni, vecāka gadagājuma cilvēki, bezpajumtnieki, aizturētie, migranti un bēgļi, saistībā ar rasi iezīmētas personas un personas no etniskām minoritātēm, piemēram, romi, kā arī LGBTIQ+, ir pakļautas lielākam jebkāda veida vardarbības riskam; aicina Komisiju un dalībvalstis pievērsties šo cilvēku īpašajām problēmām, tiesībām un vajadzībām, izmantojot mērķtiecīgus pasākumus, kas nodrošinātu iespējas vērsties tiesā, saņemt cietušajiem paredzētu palīdzību, piekļuvi cietušo atbalsta pakalpojumiem un aizsardzībai un likvidētu šķēršļus ziņošanai par vardarbību;

23.

uzsver, ka personas ar invaliditāti, jo īpaši sievietes ar invaliditāti, joprojām saskaras ar multiplo un krustenisko diskrimināciju savas invaliditātes, kā arī dzimuma, rases, etniskās piederības, vecuma, reliģijas vai pārliecības, seksuālās orientācijas, migrācijas statusa vai sociālekonomiskās izcelsmes dēļ; uzsver, ka sievietes un meitenes ar invaliditāti ir īpaši pakļautas ar dzimumu saistītai vardarbībai un ka ar dzimumu saistītas vardarbības klāsts, ar ko saskaras sievietes un meitenes ar invaliditāti, var ietvert fizisku, seksuālu, psiholoģisku un ekonomisku vardarbību; pauž bažas par to, ka sievietes ar invaliditāti bieži vien ir pakļautas ar dzimumu saistītai vardarbībai no partneru vai ģimenes locekļu puses; aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt, ka tiek ieviesti un ir pieejami mehānismi ziņošanai par vardarbību pret personām ar invaliditāti, kā arī atbalsta pakalpojumi cietušajiem;

24.

atzīst aprūpētāju svarīgo lomu personu ar invaliditāti dzīvē un šķēršļus, ar kuriem viņi saskaras, veicot savu darbu; uzsver, ka personu ar invaliditāti, jo īpaši sieviešu, juridiskā, finansiālā un sociālā atkarība no viņu apgādniekiem rada viņām neaizsargātāku situāciju; pauž bažas par ziņotajiem vardarbības gadījumiem pret personām ar invaliditāti, ko īsteno personas, kurām būtu jārūpējas par šīm personām mājās vai aprūpes iestādēs;

25.

norāda, ka ES Personu ar invaliditāti tiesību stratēģijā 2021.–2030. gadam Komisija ir apņēmusies īpašu uzmanību pievērst sievietēm ar invaliditāti, kurām ir divas līdz piecas reizes lielāka iespēja saskarties ar vardarbību nekā citām sievietēm (51); aicina Komisiju integrēt un ņemt vērā sieviešu ar invaliditāti stāvokli ES politikā un pasākumos;

26.

pauž dziļas bažas par to, ka sievietēm un meitenēm ar invaliditāti pārāk bieži tiek liegta piekļuve seksuālās un reproduktīvās veselības pakalpojumiem, jo īpaši ginekoloģiskajiem pakalpojumiem, ka viņām ir liegta arī apzināta piekrišana kontracepcijas līdzekļu izmantošanai un ka viņas pat saskaras ar piespiedu sterilizācijas risku (52); aicina dalībvalstis īstenot likumdošanas pasākumus, kas nodrošina fizisko integritāti, izvēles brīvību un pašnoteikšanās tiesības attiecībā uz personu ar invaliditāti seksuālo un reproduktīvo dzīvi;

27.

atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu direktīvai par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē apkarošanu, kā arī dažu dalībvalstu apņemšanos un šajā sakarībā veiktos pasākumus; aicina Komisiju un dalībvalstis pieņemt konkrētus papildu pasākumus ar dzimumu saistītas vardarbības apkarošanai, tostarp sniedzot mērķtiecīgu atbalstu personām ar invaliditāti; turklāt mudina Komisiju un dalībvalstis organizēt īpašus mācību kursus un izpratnes veicināšanas pasākumus, kas vērsti uz reaģēšanas sistēmām pret dzimumbalstītu vardarbību un kam būtu jānodrošina sieviešu ar invaliditāti līdzdalība un jāsniedz viņām informācija par viņu tiesībām; uzskata, ka Komisijai un dalībvalstīm ir padziļināti jāizpēta dzimuma un invaliditātes unikālais krustpunkts, lai nodrošinātu, ka ar dzimumu saistītas vardarbības pret sievietēm un meitenēm ar invaliditāti sarežģītība tiek pienācīgi izprasta un risināta;

28.

mudina dalībvalstis piešķirt pietiekamus cilvēkresursus un finanšu resursus UNCRPD 33. panta 2. punktā noteiktajam satvaram, lai nodrošinātu, ka valstu līdztiesības iestādes savus uzdevumus pilda efektīvi un lietderīgi; mudina Komisiju sniegt šim nolūkam nepieciešamo atbalstu;

29.

atzinīgi vērtē un atbalsta Komisijas plānoto juridisko iniciatīvu par minimāliem standartiem līdztiesības iestādēm un mudinātu dalībvalstis paplašināt līdztiesības iestāžu pilnvaras, lai aizsargātu personas, kas cietušas no diskriminācijas invaliditātes dēļ; tāpēc aicina Komisiju pēc iespējas ātrāk nākt klajā ar priekšlikumu;

30.

mudina Padomi pabeigt Stambulas konvencijas ratifikāciju ES, balstoties uz plašu pievienošanos bez jebkādiem ierobežojumiem, un atbalstīt tās ratifikāciju visās dalībvalstīs, jo tā ir būtisks instruments, lai novērstu vardarbību pret sievietēm un meitenēm ar invaliditāti;

31.

mudina Komisiju un dalībvalstis novērst sieviešu ar invaliditāti izolāciju visā viņu daudzveidībā, izmantojot transversālus un strukturālus pasākumus, piemēram, izglītības un izpratnes veicināšanas pasākumus sievietēm ar invaliditāti, kā arī viņu ģimenēm un apgādniekiem;

32.

pauž bažas par aizturēto personu ar invaliditāti stāvokli dalībvalstīs neatkarīgi no viņu invaliditātes veida; pauž nožēlu par to, ka dažās dalībvalstīs netiek pilnībā ņemts vērā ieslodzīto ar invaliditāti neaizsargātais stāvoklis; aicina dalībvalstis gādāt par to, lai aizturētajām personām ar invaliditāti tiktu nodrošināta nepieciešamā infrastruktūra, tostarp pienācīgs nodrošinājums viņu īpašajām vajadzībām, kā arī par pieejamību un saprātīgiem pielāgojumiem; turklāt aicina dalībvalstis un ES iestādes veikt nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu ieslodzīto pamattiesību ievērošanu un aizsardzību, jo īpaši to personu pamattiesības, kuras atrodas neaizsargātā situācijā, piemēram, garīgi slimas personas un personas ar invaliditāti, tostarp pieņemt kopējus Eiropas aizturēšanas standartus visās dalībvalstīs;

33.

aicina dalībvalstis garantēt tiesības uz izglītību visiem bērniem ar invaliditāti, nodrošinot, ka viņiem ir vienlīdzīga piekļuve iekļaujošām, kvalitatīvām mācībām no agrīnas bērnības līdz pusaudža vecumam, jo īpaši izveidojot pielāgotu infrastruktūru un specializētu apmācību viņu skolotājiem un asistentiem; uzsver, ka īpaša uzmanība būtu jāpievērš skolu pakalpojumu pieejamībai bērniem ar invaliditāti; uzsver, ka bērni ar invaliditāti joprojām ir nesamērīgi pārstāvēti institucionālajā aprūpē, ilgstoši vai pastāvīgi dzīvo aprūpes iestādēs un saskaras ar augstu diskriminācijas un nevērības līmeni;

34.

uzsver, ka personas ar invaliditāti ir pakļautas lielākam riskam kļūt par naida runas un citos naida noziegumos cietušajiem; atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu paplašināt ES definēto noziegumu sarakstu, iekļaujot tajā naida runu un citus naida noziegumus;

Vienlīdzība likuma priekšā

35.

aicina Komisiju un dalībvalstis veikt steidzamus pasākumus, lai atceltu tiesībspējas ierobežojumus, kas attiecas uz Līgumos noteiktajām personu ar invaliditāti tiesībām, tostarp rīkoties, lai lēmumu pieņemšanu ar aizstājēju Eiropas Savienībā aizvietotu ar atbalstītu lēmumu pieņemšanu, respektējot attiecīgās personas autonomiju, vēlmes un preferences;

36.

aicina dalībvalstis īstenot īpašas programmas, kas ļaus pāriet no personu ar psihosociālu invaliditāti tiesībspējas atņemšanas uz atbalstītām lēmumu pieņemšanas shēmām;

37.

atzinīgi vērtē to, ka 2022. gadā ES rezultātu apkopojumā tiesiskuma jomā pirmo reizi tika ņemtas vērā personu ar invaliditāti īpašās vajadzības attiecībā uz iespēju vērsties tiesā;

38.

aicina Komisiju un dalībvalstis veikt pienācīgus pasākumus, lai izskaustu tiesu iestāžu pieejamības šķēršļus, tostarp ar kultūru saistītus, personām ar invaliditāti, novēršot dienestu nepietiekamo informētību par invaliditāti un UNCRPD, tostarp piešķirot pienācīgu finansējumu tiesu iestāžu darbinieku apmācībai, lai uzlabotu informācijas pieejamību un sniegtu profesionālu atbalstu cietušajiem ar invaliditāti, jo īpaši situācijās, kad cietušais ir juridiski, finansiāli vai sociāli ir atkarīgs no personas, kas ļaunprātīgi izturas pret cietušo; norāda, ka gan tiesu, gan ārpustiesas sūdzību mehānismi būtu jāpadara pieejamāki personām ar invaliditāti; turklāt aicina Komisiju un dalībvalstis personāla, jo īpaši tiesu iestāžu un cietumu personāla, darbā pieņemšanas kritērijos, kas attiecas uz personām ar invaliditāti, iekļaut izpratni par invaliditāti un multiplo un intersekcionālo diskrimināciju;

39.

uzsver, ka iekārtām un pakalpojumiem jābūt pieejamiem, lai nodrošinātu vienlīdzīgu iespēju vērsties tiesā un pienācīgu palīdzību tiem, kuriem ir grūtības īstenot savu tiesībspēju; atgādina, ka saziņas grūtības var radīt nopietnas sekas attiecībā uz aizturēto personu ar invaliditāti piekļuvi informācijai pieejamos formātos un darbībām, kas piemērotas viņu invaliditātei; aicina Komisiju un dalībvalstis veikt atbilstīgus pasākumus, lai personām ar invaliditāti garantētu izmaksu ziņā pieejamu, drošu un patiesu iespēju vērsties tiesā un nodrošinātu, ka visos procesa posmos tiek sniegta palīdzība un ir pieejama saziņa un informācija;

40.

atgādina, ka atkārtota pārsūtīšana un aprūpes nepārtrauktības trūkums, kā arī tiesu iestāžu un cietumu darbinieku, tostarp medicīnas darbinieku, trūkums, kas būtu pienācīgi apmācīti palīdzēt aizturētajiem ar invaliditāti, palielina šo ieslodzīto neaizsargātību un izolāciju;

41.

aicina Komisiju izveidot programmu, lai finansētu tiesvedības, kas saistītas ar tiesas procesiem, kuros dalībvalstu valdības tiek apsūdzētas personu ar invaliditāti diskriminēšanā; ierosina šo finansējumu izmantot no pašreizējā Eiropas Sociālā fonda Plus (ESF+);

42.

aicina Komisiju un Eurofound vākt pārliecinošus datus un visaptverošus pētījumus par tiesībspējas un rīcībspējas ierobežojumu ietekmi uz personu ar invaliditāti, tostarp personu ar psihosociālu invaliditāti, dzīvi;

Līdzdalība politiskajā un sabiedriskajā dzīvē: “par mums — tikai ar mums”

43.

aicina ES un dalībvalstis grozīt Eiropas Vēlēšanu likumu, kā arī visus attiecīgos valsts tiesību aktus, lai nodrošinātu, ka visas personas ar invaliditāti var balsot un kandidēt vēlēšanās vienlīdzīgi ar citiem; uzsver, ka izcelsmes dalībvalsts pieņemtie lēmumi par rīcībspējas atņemšanu invaliditātes dēļ neliedz Savienības pilsoņiem tiesības savā dzīvesvietas dalībvalstī, ja attiecīgās dalībvalsts tiesību aktos tiesības balsot bez ierobežojumiem ir nostiprinātas visām personām ar invaliditāti. aicina Komisiju, jo īpaši ņemot vērā nākamās Eiropas Parlamenta vēlēšanas 2024. gadā, strādāt ar dalībvalstīm, lai garantētu personu ar invaliditāti tiesības neatkarīgi un aizklāti balsot un kandidēt, turklāt nodrošināt viņiem vienlīdzīgas iespējas uz dalību vēlēšanu kampaņā; uzsver, ka daudzos gadījumos personām ar invaliditāti nav infrastruktūras, lai tās varētu izmantot savas demokrātiskās balsstiesības; šajā sakarībā aicina dalībvalstis nodrošināt, ka vēlēšanu iecirkņi ir pieejami personām ar invaliditāti; šajā nolūkā atkārto noteikumus Parlamenta 2022. gada 3. maija normatīvajā rezolūcijā par personu ar invaliditāti politiskajām tiesībām;

44.

mudina Komisiju un dalībvalstis ES lēmumu pieņemšanā iesaistīt personas ar invaliditāti visā to daudzveidībā un neatkarīgi no šo cilvēku izcelsmes; uzskata, ka vadošās personas ar invaliditāti būtu vēl vairāk jāveicina, veicot lielākus ieguldījumus personu ar invaliditāti organizācijās (OPD/DAI), lai veicinātu viņu jēgpilnu līdzdalību un palielinātu viņu ietekmi lēmumu pieņemšanā;

45.

aicina Eiropas, valstu, reģionālās un vietējās politiskās partijas nodrošināt, ka personas ar invaliditāti ir labāk pārstāvētas vēlētāju sarakstos; aicina dalībvalstu izraudzītās vēlēšanu iestādes vākt datus par vēlēšanu iecirkņu pieejamību, tostarp norādes par to, vai tie ir pielāgoti personu ar invaliditāti vajadzībām, un ziņot par to Komisijai, Padomei un Eiropas Parlamentam ne vēlāk kā vienu gadu pēc Eiropas Parlamenta vēlēšanām;

46.

pauž stingru pārliecību, ka šķēršļu likvidēšana, kas īstenojama, popularizējot un pieņemot piekļuves nodrošināšanas pasākumus un īpašus komunikācijas formātus, piemēram, viegli lasāmu valodu, Braila rakstu un zīmju valodu, būtu liels solis ceļā uz to, lai personas ar invaliditāti varētu patiesi piedalīties politiskajā un sabiedriskajā dzīvē; uzsver nepieciešamību padarīt digitālos pakalpojumus pieejamākus personām ar invaliditāti;

47.

atzīst jauno tehnoloģiju attīstību un to potenciālu attiecībā uz personām ar invaliditāti; mudina Komisiju ieguldīt informācijas un komunikācijas tehnoloģiju (IKT) lietojumprogrammu izstrādē, kas ļauj sazināties un tulkot zīmju valodu un Braila rakstu;

48.

aicina Komisiju vēl vairāk uzlabot un veicināt tos programmas “Radošā Eiropa” aspektus, kas veicina iekļaušanu, lai palielinātu līdzdalību kultūras jomā visā Savienībā kā daļu no progresa virzībā uz iekļaujošāku sabiedrību, jo īpaši personām ar invaliditāti, veicinot viņu aktīvu līdzdalību radošajos procesos, kā arī auditorijas piesaistīšanu;

Nepieciešamība izstrādāt īstenošanas plānu invaliditāti iekļaujošai katastrofu riska pārvaldībai ES līmenī

49.

aicina Komisiju un dalībvalstis stiprināt personu ar invaliditāti un viņu pārstāvības organizāciju līdzdalību lēmumu pieņemšanas procesā attiecībā uz katastrofu riska mazināšanas rīcībpolitiku un programmu izstrādi, pārvaldību, resursu nodrošināšanu un īstenošanu; aicina integrēt personu ar invaliditāti perspektīvas Savienības krīzes pārvarēšanas reakcijās;

50.

uzskata, ka šajās programmās būtu jāiekļauj integrēšana dažādās nozarēs un valdības līmeņos un jānosaka konkrēti mērķrādītāji un termiņi nolūkā panākt, ka tiek izstrādāts invaliditāti iekļaujošas katastrofu riska mazināšanas rīcības plāns, lai izpildītu Sendai ietvarprogrammas prasības;

51.

uzsver, ka ES politika un programmas ir jāatbalsta ar sadalītiem, uz pierādījumiem balstītiem datiem; uzsver, ka ir jāatbalsta un jāfinansē pētniecība, lai labāk izprastu katastrofu ietekmi uz personām ar invaliditāti un viņu spēju tikt galā ar tām;

52.

aicina dalībvalstis un Komisiju uzlabot krīzes saziņu un nodrošināt, ka tiek izmantoti formāti, kas ļauj personām ar invaliditāti piekļūt attiecīgajai informācijai; ar bažām norāda uz Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūras secinājumiem par būtiskajiem trūkumiem šajā jomā Covid-19 pandēmijas laikā;

53.

norāda, ka personas ar invaliditāti ir viena no visvairāk atstumtajām un apdraudētajām iedzīvotāju grupām jebkurā krīzes skartajā sabiedrībā; turklāt uzsver, ka kara rezultātā personas ar invaliditāti bruņotu konfliktu situācijās saskaras ar vardarbīgiem uzbrukumiem, piespiedu pārvietošanu un pastāvīgu nevērību humānās palīdzības sniegšanā civiliedzīvotājiem, kas iesaistīti kaujās, un ka šīs personas bieži dienām vai nedēļām tiek pamesta savās mājās vai neapdzīvotos ciematos ar ierobežotu piekļuvi pārtikai vai ūdenim; šajā sakarībā atgādina, cik svarīga ir ES stratēģija par bērnu tiesībām, Bērnu garantija, Personu ar invaliditāti tiesību stratēģija 2021.–2030. gadam, kā arī visi spēkā esošie ES juridiskie instrumenti, tostarp Pagaidu aizsardzības direktīva, atbalstot dalībvalstis, lai risinātu bēgļu ar invaliditāti īpašās vajadzības, aizsardzību un aprūpi (53);

Pārvietošanās brīvība un savstarpēja atzīšana: nepieciešamība paplašināt ES invaliditātes kartes dotās priekšrocības

54.

uzsver, ka ir obligāti nepieciešams savstarpēji definēt, diagnosticēt un atzīt invaliditātes statusu visās jomās visā ES, un mudina Komisiju paātrināt darbu šajā jomā, lai nodrošinātu invaliditātes statusa atzīšanu, pārvietojoties visā ES, un nodrošinātu personu ar invaliditāti pārvietošanās brīvību visās dalībvalstīs;

55.

atzinīgi vērtē Komisijas 2022. gada nodomu vēstulē Parlamentam pausto paziņojumu, ka 2023. gadā tā iesniegs tiesību akta priekšlikumu par Eiropas invaliditātes karti, kas ir iekļauta arī Komisijas 2023. gada darba programmā;

56.

ir stingri pārliecināts, ka ES invaliditātes kartei vajadzētu būt balstītai uz saistošu ES tiesību aktu, kuram būtu jāaptver dažādas jomas, kas nav tikai kultūra, atpūta un sports; uzsver, ka invaliditātes kartei pēc noklusējuma vajadzētu būt izmantojamai arī valsts, reģionālajiem un vietējiem sabiedriskajiem pakalpojumiem, piemēram, transportam, īpašai ES tīmekļa vietnei un pieejamai tiešsaistes datubāzei, kas ir pieejama visās ES valodās, tostarp īpašos saziņas formātos, piemēram, viegli lasāmā valodā, Braila rakstā un zīmju valodā; turklāt aicina Komisiju apsvērt no ESF+ finansējamās ES invaliditātes kartes īstenošanas pārvaldību;

57.

pauž stingru pārliecību, ka personas ar invaliditāti un viņus pārstāvošās organizācijas ir cieši jāiesaista ES invaliditātes kartes īstenošanā un komunikācijā par to; uzskata, ka šajā nolūkā, pirmkārt, ir jāpārskata spēkā esošie tiesību akti un politika, un tas ir jāpapildina ar stabilu izpratnes veidošanas procesu, kam seko īpaša ietekmes analīze, kuras pamatā ir sadalīti dati, un tā rezultātā jāveic konkrēti īstenošanas pasākumi;

Parastās iekļaujošas izglītības vides popularizēšana un kvalitatīvas un piekļūstamas veselības aprūpes nodrošināšana

58.

aicina Komisiju un dalībvalstis veikt pasākumus, kas veicinātu iekļaujošas un kvalitatīvas izglītības piekļūstamību un izmantošanu visiem izglītojamiem ar invaliditāti saskaņā ar UNCRPD, un, tiecoties uz izglītības mērķrādītāju, iekļaut invaliditātes rādītājus no stratēģijas “Eiropa 2020”; uzsver, ka ir svarīgi nodrošināt skolēniem un studentiem vienlīdzīgu piekļuvi izglītībai klasēs, tostarp agrīnajai pirmsskolas izglītībai, neatkarīgi no tā, vai viņiem ir invaliditāte; aicina dalībvalstis palielināt ieguldījumus programmā “Erasmus+” un izmantot tās piedāvātās finansēšanas iespējas;

59.

pauž nožēlu par to, ka dažas dalībvalstis nav veikušas ieguldījumus iestādēs, kas paredzētas personām ar invaliditāti, kurām nepieciešama īpaša speciālistu ārstēšana, dažos gadījumos liekot šīm personām, jo īpaši jauniešiem skolas vecumā, pamest savas ģimenes, lai piekļūtu piemērotām telpām citās dalībvalstīs;

60.

aicina Komisiju nodrošināt, ka digitālā vide ir pieejama visiem; uzsver, ka tiešraides uzrakstiem, viegli lasāmai informācijai, zīmju valodas tulkošanai un pieejamām tīmekļa vietnēm ir būtiska nozīme, lai nodrošinātu izglītību un informāciju personām ar invaliditāti;

61.

mudina Komisiju un dalībvalstis ātri rīkoties, lai nodrošinātu, ka personām ar invaliditāti, ieskaitot psihosociālo invaliditāti, tiek nodrošināts tāds pats bezmaksas vai cenas ziņā pieejamas veselības aprūpes un programmu klāsts, kvalitāte un standarti kā citām personām, tostarp piekļuvi seksuālajās un reproduktīvās veselības pakalpojumiem un iniciatīvām, kas izriet no Eiropas plāna cīņai pret vēzi;

62.

stingri iesaka ar ES līdzekļiem atbalstīt ar invaliditāti saistītu slimību ārstēšanas pakalpojumu attīstību dalībvalstīs; ierosina Komisijai apsvērt iespēju izstrādāt standartus attiecībā uz skrīninga iekārtu pieejamību;

63.

uzskata, ka piekļūstamās sabiedrības veselības kampaņās un saziņā par slimību profilaksi, skrīningu un ārstēšanu ir jāiekļauj personas ar invaliditāti un tās ir jāizplata dažādos pieejamos formātos, piemēram, zīmju valodā, Braila rakstā un viegli lasāmā formātā;

64.

aicina dalībvalstis garantēt aprūpes un atbalsta nepārtrauktību, kas bieži vien beidzas pēc skolas pabeigšanas, radot sarežģījumus pārejā uz darba tirgu, pārtraukumus piekļuvei nodarbinātības atbalsta iespējām, kā arī grūtības spējā dzīvot neatkarīgi;

65.

aicina dalībvalstis nodrošināt personām ar invaliditāti vienlīdzīgas iespējas darba tirgū, vienlīdzīgu piekļuvi iekļaujošai un integrētai izglītībai un veselības aprūpes pakalpojumiem, kā arī vienlīdzīgu piekļuvi transporta pakalpojumiem, mazinot pamatšķēršļus līdzdalībai sabiedriskajā dzīvē un ieguldījumiem infrastruktūrā un digitālajā jomā ES iekļaujot universālā dizaina principus,

66.

aicina Komisiju izstrādāt Eiropas visaptverošu un starpnozaru garīgās veselības stratēģiju, kas nodrošinātu pienācīgus pēcpasākumus Eiropas rīcības programmai garīgās veselības jomā, un uzlabot ES kompasu rīcībai garīgās veselības un labbūtības jomā; norāda, ka šīs stratēģijas mērķim vajadzētu būt prasībai, lai dalībvalstis integrētu garīgo veselības aprūpi ar fizisko aprūpi, ņemot vērā ciešo saikni starp tiem, tostarp īpašu uzmanību pievēršot personām ar invaliditāti, lai nodrošinātu efektīvu aprūpi, pamatojoties uz pierādījumiem un cilvēktiesībām, un paplašinātu piedāvāto pakalpojumu skaitu, lai vairāk cilvēku varētu piekļūt ārstēšanai; jo īpaši aicina dalībvalstis savos attiecīgajos ES fondos iekļaut neiropsihiatrisko pakalpojumu uzlabošanu bērniem un jauniešiem, kuri visvairāk cietuši pandēmijas laikā pieņemto pasākumu rezultātā, kas palielināja sociālās grūtības, nabadzību un psiholoģiskās ciešanas, radot dramatiskas sekas;

67.

aicina Komisiju pārskatīt Pārrobežu veselības aprūpes direktīvu, lai tā atbilstu UNCRPD un garantētu efektīvu piekļuvi kvalitatīvai pārrobežu veselības aprūpei personām ar invaliditāti;

Iekļaujošas nodarbinātības veicināšana

68.

uzsver, ka personu ar invaliditāti tiesību uz darbu īstenošana (54) ir cieši saistīta ar pasākumiem, kas vērsti uz tiešas un netiešas diskriminācijas, nabadzības un šķēršļu novēršanu veselības, izglītības, apmācības, mājokļu, aprūpes, atbalsta, personīgās mobilitātes, apbūvētas vides pieejamības, segregācijas un institucionalizācijas jomā; tādēļ mudina Komisiju un dalībvalstis veikt efektīvus un konkrētus pasākumus, lai veicinātu personu ar invaliditāti un viņu ģimeņu līdztiesību, daudzveidību un horizontālo integrāciju visās sabiedrības daļās, cita starpā sniedzot personisku palīdzību, patstāvīgu dzīvi, sociālo aizsardzību, izpratnes veidošanu un vidi bez šķēršļiem; atgādina, ka personu ar invaliditāti integrācija darba tirgū ir ne tikai būtiska sociālajai iekļaušanai un vienlīdzīgām iespējām, bet arī sniedz būtiskas ekonomiskās iespējas personu ar invaliditāti finansiālajai neatkarībai un sniedz labumu ekonomikai kopumā;

69.

aicina Eiropas Darba iestādi sadarboties ar valstu darba inspekcijām, lai īstenotu spēkā esošos tiesību aktus; iesaka darba inspektoriem uzraudzīt valsts un privātos darba devējus, lai nodrošinātu darba tiesību ievērošanu personām ar invaliditāti;

70.

aicina Komisiju un dalībvalstis pieņemt visaptverošu dzīves cikla politikas pieeju, lai atbalstītu diskriminācijas novēršanu un nodrošinātu personu ar invaliditāti efektīvu noturēšanu un iekļaušanu darba tirgū; aicina Komisiju un dalībvalstis pilnībā īstenot un integrēt UNCRPD visos likumdošanas, politikas un finansēšanas pasākumos, jo īpaši attiecībā uz personu ar invaliditāti sociālo un darba tirgus iekļaušanu; aicina ES un visas tās dalībvalstis ratificēt UNCRPD Fakultatīvo protokolu;

71.

atzinīgi vērtē nodarbinātības un sociālo lietu ministru politikas debates, kas notika 2022. gada 16. jūnijā, par personu ar invaliditāti nodarbinātību, par to, kā novērst šķēršļus, kas kavē personu ar invaliditāti pieņemšanu darbā, un par pasākumiem, kas veicina viņu integrāciju darba tirgū; gaida, ka dalībvalstis veiks konkrētus turpmākus pasākumus;

72.

uzsver, ka īpaša uzmanība jāpievērš etnisko minoritāšu invalīdu, piemēram, migrantu, bēgļu, romu un afrikāņu izcelsmes cilvēku, nodarbinātības stāvoklim;

73.

uzsver, ka ir jāizstrādā uz cilvēktiesībām balstīta pieeja, saskaņā ar kuru sabiedrība apspriež jautājumus par invaliditāti, un attiecīgi jāpielāgo atbalsts cilvēkiem ar invaliditāti; uzsver, cik būtiska ir visaptveroša piekļūstamības definīcija un piemērošana, un to, cik tā ir vērtīga kā neaizstājams pamats, kas personām ar invaliditāti nodrošina vienlīdzīgas iespējas, kā atzīts UNCRPD un atbilstīgi UNCRPD Vispārējam komentāram Nr. 2, ņemot vērā personu ar invaliditāti vajadzību daudzveidību un veicinot universālo dizainu kā ES principu (55);

74.

aicina Komisiju pēc iespējas drīzāk sākt Nodarbinātības vienlīdzības direktīvas pārskatīšanu, jo īpaši attiecībā uz saskaņotiem minimālajiem standartiem par saprātīgiem pielāgojumiem darba ņēmējiem ar invaliditāti, lai to pilnībā saskaņotu ar UNCRPD noteikumiem un īstenotu līdzdalības procesu, kura mērķis ir nodrošināt personu ar invaliditāti pārstāvības organizāciju tiešu un pilnīgu iesaistīšanos;

75.

uzsver, cik būtiski ir aktīvi iesaistīt personas ar invaliditāti, viņu ģimenes un pārstāvības organizācijas visu to pasākumu izstrādē un īstenošanā, kas viņus skar; uzsver, ka ir būtiski integrēt invaliditātes apsvērumus darba vietā, un uzsver sociālā dialoga un darba devēju apmācības nozīmi šajā jomā; aicina dalībvalstis veikt aktīvus pasākumus, lai nodrošinātu nediskriminējošu attieksmi pret visiem, un to, ka personas ar invaliditāti var izmantot savas darba un arodbiedrību tiesības ar tādiem pašiem noteikumiem kā citi;

76.

uzsver, ka uzmākšanās darbā, tostarp seksuāla uzmākšanās un represijas par neklusēšanu, kavē piekļuvi darbam un nodarbinātībai, darba saglabāšanu un vienlīdzīgas karjeras iespējas, jo īpaši sievietēm ar invaliditāti (56), un ka dalībvalstīs ir vajadzīgi īpaši pasākumi, lai novērstu, apkarotu un sodītu uzmākšanos personām ar invaliditāti;

77.

uzskata, ka ienākumu atbalsta shēmas, ar invaliditāti saistītā palīdzība un aktīvs nodarbinātības atbalsts papildina cits citu personu ar invaliditāti pilnīgas un efektīvas līdzdalības darba tirgū veicināšanā, jo algas nevar aizstāt ar invaliditāti saistīto papildu izdevumu segšanu; tādēļ aicina dalībvalstis nošķirt ienākumus no aktīva nodarbinātības atbalsta un ar invaliditāti saistītas palīdzības (57), lai nodrošinātu, ka atbilstības noteikumi ir pēc iespējas iekļaujošāki, un segtu papildu izdevumus, kas saistīti ar invaliditāti, apkarotu strādājošo nabadzību un personām ar invaliditāti nodrošinātu vienlīdzību, cieņu un autonomiju; mudina dalībvalstis ieviest līdzīgus risinājumus, lai personu ar invaliditāti aprūpētāji papildus ar aprūpi saistītajiem pabalstiem gūtu ienākumus;

78.

mudina Komisiju nodrošināt, lai dalībvalstis ievērotu vienlīdzīgas attieksmes principu un visiem darba ņēmējiem nodrošina vienādu darba samaksu par vienādu vai vienādi vērtīgu darbu; turklāt uzstāj, ka darba ņēmējiem ar invaliditāti aizsargātās darbnīcās jānodrošina vismaz tādas pašas tiesības un statuss kā darba ņēmējiem, kas strādā atvērtā darba tirgū; uzskata, ka šādās darbnīcās būtu jāizmanto individualizēta pieeja un, ciktāl tas ir praktiski iespējams, jāparedz iespēja noteikt pagaidu periodu personām ar invaliditāti visā viņu darba dzīvē; turklāt uzskata, ka šādām darbnīcām būtu jāveicina prasmju attīstība un jāsekmē pāreja uz atvērto darba tirgu; uzstāj, ka personas ar invaliditāti, kas strādā šādā vidē, būtu jāaizsargā saskaņā ar spēkā esošajiem tiesiskajiem regulējumiem, kuri attiecas uz sociālo aizsardzību un darba apstākļiem, tostarp minimālās algas aizsardzību vienlīdzīgi ar citām personām, atbilstīgi UNCRPD 27. pantam; aicina dalībvalstis izstrādāt iekļaujošus aizsargātas un atbalstītas nodarbinātības modeļus, ievērojot personu ar invaliditāti tiesības, kas kalpotu kā pasākumi efektīvai iekļaušanai un vēlākai pārejai uz atvērto darba tirgu; uzsver, ka personām ar invaliditāti ir būtiski atrast kvalitatīvu darbu, kas atbilst viņu prasmēm un mērķiem, un ka personu ar invaliditāti apmācībai, kvalifikācijas celšanai un pārkvalificēšanai ir jānodrošina reālas spējas un prasmes; aicina dalībvalstis novērtēt esošo aizsargāto darbnīcu efektivitāti, nodrošinot personām ar invaliditāti prasmes iegūt darbu atvērtajā darba tirgū; aicina Komisiju uzraudzīt šo procesu;

79.

atzīmē, ka Covid-19 krīze ir izraisījusi tāldarba pieaugumam un ka tāldarbs varētu palīdzēt veicināt personu ar invaliditāti nodarbinātību, jo tas ir veids, kā pielāgoties invaliditātes vajadzībām un līdzeklis, lai panāktu labāku darba un privātās dzīves līdzsvaru un mazinātu ar sāpēm un nogurumu saistītos šķēršļus darba tirgū; tomēr brīdina, ka darba devēji nedrīkst izmantot tāldarbu, lai izvairītos no saprātīgiem pielāgojumiem vai iekļaujošas darbavietas kultūras radīšanas darbiniekiem ar invaliditāti (58), jo tas var radīt viņu izolētību un ietekmēt viņu mentālo veselību; uzsver, ka turpmākā tāldarba politika jāizstrādā, ņemot vērā personu ar invaliditāti tiesības, un tās izstrādē jāiesaista personas ar invaliditāti, kad tiek izstrādāti jauni koplīgumi par tāldarbu un kad uzņēmumi pārskata savu tāldarba politiku, lai nodrošinātu, ka tā ir piemērota personām ar invaliditāti; atgādina, ka ir vajadzīga viņu vienlīdzīga piekļuve izglītībai un apmācībai personām ar invaliditāti, kā arī digitālo prasmju apguve un ar to saistītās digitālās infrastruktūras pieejamība gan pilsētās, gan laukos un attālos reģionos, lai cilvēki varētu izmantot digitalizācijas radītās jaunās nodarbinātības iespējas; uzsver, ka darbiniekiem ar invaliditāti ir tiesības uz saprātīgu pielāgošanu, un uzskata, ka valsts iestādēm būtu jāpalielina izpratnes veicināšanas pasākumi un programmas par personu ar invaliditāti prasmēm un spējām, kā arī jāveicina privāto un publisko darba devēju izpratne par saprātīgu pielāgošanu, lai novērstu darbaspēka trūkumu un nodrošinātu, ka darba devēju rīcībā ir līdzekļi, ar kuriem nodarbināt, atbalstīt un noturēt darbiniekus ar invaliditāti;

80.

norāda, ka vecāka gadagājuma personu tiesību veicināšana ir cieši saistīta ar vienlīdzīgu tiesību nodrošināšanu personām ar invaliditāti, jo vecāka gadagājuma personām ir lielāka invaliditātes iespējamība un vairāk nekā 46 % personu vecumā no 60 gadiem ir invaliditāte; uzsver, ka, ņemot vērā demogrāfiskās pārmaiņas un jo īpaši saistībā ar sabiedrības novecošanu, ir jārisina jaunas problēmas, kas saistītas ar lielāku invaliditātes izplatību saistībā ar darbaspēka novecošanu un lielāku to darba ņēmēju skaitu, kuri slimo ar hroniskām slimībām; uzsver, ka ir būtiski izstrādāt politiku, tostarp elastīgus darba grafikus, lai palīdzētu darba ņēmējiem ar invaliditāti labāk integrēties darba tirgū, kā arī aprūpes pakalpojumus personām ar invaliditāti, tostarp standartus par personāla apmācību un personiskās palīdzības standartus;

81.

aicina dalībvalstis uzraudzīt Eiropas sociālo tiesību pīlāra 2. un 3. principa ievērošanu, nodrošinot vienlīdzīgu attieksmi un iespējas attiecībā uz dalību darba tirgū, nodarbinātības noteikumiem un karjeras virzību vīriešu un sieviešu vidū neatkarīgi no rases vai etniskās izcelsmes, reliģijas vai pārliecības, invaliditātes, vecuma vai dzimumorientācijas; aicina uzraudzīt, kā tiek īstenoti saskaņā ar UNCRPD noteiktie pasākumi;

82.

aicina dalībvalstis sniegt pielāgotu atbalstu personām ar invaliditāti attiecībā uz piekļuvi prasmju pilnveidei, profesionālajai izglītībai un apmācībai un nodarbinātībai, lai nodrošinātu iekļaujošu un aktīvu darba tirgus politiku; mudina nodarbinātības dienestus un publisko un privāto sektoru īstenot individualizētus pasākumus, lai uzlabotu personu ar invaliditāti nodarbināmību un noturēšanu darba tirgū ar mērķi ievērot UNCRPD, un apmainīties ar paraugpraksi personu ar invaliditāti nodarbināšanā, izmantojot Eiropas Valsts nodarbinātības dienestu tīklu; aicina dalībvalstis sniegt norādījumus, apmācību un finansiālu atbalstu darba vietu radīšanai, uzņēmējdarbības un pašnodarbinātības veicināšanai personām ar invaliditāti, tostarp izmantojot ESF+; uzsver, ka sociālā ekonomika var labvēlīgi ietekmēt personu ar invaliditāti nodarbinātību; aicina dalībvalstis radīt stimulus, lai mudinātu personas ar invaliditāti izveidot sociālās ekonomikas struktūras un uzsākt darbības, kas rada ienākumus;

83.

uzskata, ka darba tirgus atbalsta pasākumos jāņem vērā invaliditāte un īpaši pielāgoti politikas risinājumi, lai atbalstītu personu ar invaliditāti iekļaušanu nodarbinātībā; aicina dalībvalstis atbalstīt darba piemeklēšanu, profesionālo profilēšanu, vienlaicīgu nodarbinātību un apmācību, ievadīšanu darbā, apmācību darba vietā, karjeras attīstību un darbaudzināšanu, kā arī iekļaujošu un pieejamu profesionālo izglītību un apmācību, lai atbalstītu personu ar invaliditāti nepieciešamo integrāciju un noturēšanu darba vietā; uzsver, ka pasākumi personu ar invaliditāti iekļaušanas un nodarbinātības uzlabošanai nebūs patiesi efektīvi, ja netiks novērsti arī ar invaliditāti saistītie stereotipi un stigmatizācija darbavietā un plašākā sabiedrībā; šajā saistībā uzsver, ka ir būtiski veicināt pedagogu, darba devēju un darba ņēmēju, kā arī plašas sabiedrības izpratni un apmācību, lai cīnītos pret aizspriedumiem, mainītu domāšanas veidu un nodrošinātu patiesi iekļaujošu sabiedrību;

84.

uzsver, ka personu ar invaliditāti zemais aktivitātes līmenis kavē sociālekonomisko iekļaušanu, kas jāuzlabo ar Eiropas un valstu programmām, kuru mērķis ir iesaistīt un apmācīt no darba tirgus atstumtas personas; uzsver, ka, atbalstot un veicinot personu ar invaliditāti līdzdalību darba tirgū, ir būtiski ieviest arī atbilstīgus un iekļaujošus sociālās aizsardzības mehānismus, lai nodrošinātu, ka atbalsts ir pieejams visām personām ar invaliditāti;

85.

atkārtoti aicina Komisiju un dalībvalstis izvērtēt galvenās tendences attiecībā uz darba nākotni no invaliditātes viedokļa, lai apzinātu un uzsāktu konkrētas darbības ar mērķi padarīt darba tirgu iekļaujošāku un samazināt digitālo plaisu; uzsver, ka ir būtiski labāk izmantot inovatīvas tehnoloģijas, lai nodrošinātu vienlīdzīgus konkurences apstākļus un likvidētu šķēršļus izglītībai, apmācībai un nodarbinātībai, jo īpaši digitālajā darba tirgū, un palīdzētu personām ar invaliditāti piekļūt digitālajiem rīkiem un programmatūrai, kas ir nepieciešami viņu patstāvīgai dzīvei; uzsver, ka ir nepieciešams aizsargāt personas ar invaliditāti no diskriminācijas mākslīgā intelekta izmantošanā darbā pieņemšanas, atlases, paaugstināšanas amatā un darba attiecību izbeigšanas lēmumu pieņemšanā; aicina dalībvalstis uzlabot apmācības kursu pieejamību digitālajās prasmēs to cilvēku grupām, kuriem draud atstumtība, tostarp personām ar invaliditāti un vecāka gadagājuma cilvēkiem, lai labāk integrētu viņus sociālajā dzīvē un darba tirgū un nodrošinātu labāku piekļuvi e-pakalpojumiem un administrācijai;

86.

stingri atbalsta pētniecību, sociālos ieguldījumus un mērķtiecīgas iniciatīvas ES līmenī attiecībā uz programmām un pakalpojumiem, kas izrādījušies efektīvi, atbalstot personu ar invaliditāti ilgtermiņa integrāciju darba tirgū, īpašu uzmanību pievēršot personām no autisma spektra; iesaka dalībvalstīm pasūtīt pētījumus par modeļiem un programmām, kam vēl nav pierādījumu bāzes, kā arī finansēt inovācijas pakalpojumu sniegšanā, piemēram, MI izmantošanu palīgtehnoloģijās (59);

87.

aicina dalībvalstis, jo īpaši valstu koordinatorus savās daudzgadu stratēģijās saskaņā ar Eiropas Garantiju bērniem, īpašu uzmanību pievērst bērnu ar invaliditāti vajadzībām un nodrošināt efektīvu un brīvu piekļuvi kvalitatīviem pakalpojumiem, jo īpaši iekļaujošai izglītībai; aicina tās nodrošināt efektīvu piekļuvi veselīgam uzturam un pienācīgam mājoklim visiem bēgļu bērniem ar invaliditāti vienlīdzīgi ar bērniem uzņēmējās valstīs saskaņā ar Padomes Ieteikumu (ES) 2021/1004, lai nodrošinātu, ka valstu integrētajos pasākumos tiek ņemti vērā intersekcionāli trūkumi; tādēļ aicina dalībvalstis un Komisiju steidzami palielināt Eiropas Garantijas bērniem finansējumu ar īpaši tai paredzētu budžetu vismaz 20 miljardu EUR apmērā; šajā sakarībā mudina visas dalībvalstis piešķirt vairāk nekā minimālos dalīti pārvaldītos ESF+ finanšu līdzekļus, lai atbalstītu darbības saskaņā ar Eiropas Garantiju bērniem; atkārtoti aicina dalībvalstis īstenot uzlaboto Garantiju jauniešiem, lai nodrošinātu augstas kvalitātes piedāvājumus, tostarp taisnīgu atalgojumu, piekļuvi sociālajai aizsardzībai un darba videi, kas pielāgota personu ar invaliditāti vajadzībām;

88.

aicina dalībvalstis īstenot Direktīvu par darba un privātās dzīves līdzsvaru vecākiem un aprūpētājiem, ar kuru ievieš aprūpētājiem paredzētu atvaļinājumu, kas ir piecas darba dienas gadā; uzstāj, ka būtu jāapsver īpaša kārtība attiecībā uz aprūpētājiem paredzētu atvaļinājumu, paternitātes atvaļinājumu, bērna kopšanas atvaļinājumu un elastīgu darba laiku vecākiem, kas atrodas īpaši nelabvēlīgā situācijā, piemēram, invalīdiem vai bērnu vecākiem ar invaliditāti vai ilgstošām slimībām, neradot nekādas sekas no darba devēja puses;

89.

aicina dalībvalstis nodrošināt labākus darba un dzīves apstākļus, tostarp ar atbilstošu minimālo algu un atalgojuma pārredzamības pasākumiem, lai samazinātu darba samaksas atšķirības invaliditātes jomā un panāktu iekļaujošu un ilgtspējīgu izaugsmi darba tirgū; uzsver, ka ir būtiski ātri pieņemt direktīvu par minimālo algu un darba samaksas pārredzamību, kas pilnībā jāpiemēro personām ar invaliditāti;

90.

aicina Komisiju izstrādāt un veicināt Eiropas tiesisko regulējumu iekļaujošiem uzņēmumiem, lai radītu pastāvīgu nodarbinātību cilvēkiem ar invaliditāti.

o o

91.

uzdod priekšsēdētājai šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai.

(1) OV L 23, 27.1.2010., 35. lpp.

(2) OV C 340, 15.12.2010., 11. lpp.

(3) https://reliefweb.int/report/world/covid-19-gender-and-disability-checklist-preventing-and-addressing-gender-based

(4) https://www.eesc.europa.eu/sites/default/files/files/qe-02-19-153-lv-n.pdf

(5) OV C 97, 24.3.2020., 41. lpp.

(6) OV L 315, 3.12.2007., 14. lpp.

(7) OV L 189, 28.5.2021., 34. lpp.

(8) OV L 315, 14.11.2012., 57. lpp.

(9) OV L 327, 2.12.2016., 1. lpp.

(10) OV L 303, 28.11.2018., 69. lpp.

(11) OV L 321, 17.12.2018., 36. lpp.

(12) OV L 151, 7.6.2019., 70. lpp.

(13) OV L 188, 12.7.2019., 79. lpp.

(14) OV L 303, 2.12.2000., 16. lpp.

(15) OV L 127, 16.5.2019., 34. lpp.

(16) OV C 137 E, 27.5.2010., 68. lpp.

(17) OV L 167, 12.6.1998., 25. lpp.

(18) OV L 223, 22.6.2021., 14. lpp.

(19) https://data.consilium.europa.eu/doc/document/ST-14646-2019-INIT/lv/pdf

(20) Pieņemtie teksti, P9_TA(2022)0265.

(21) Pieņemtie teksti, P9_TA(2022)0129.

(22) OV C 434, 15.11.2022., 50. lpp.

(23) Pieņemtie teksti, P9_TA(2022)0219.

(24) OV C 81, 18.2.2022., 43. lpp.

(25) OV C 251, 30.6.2022., 2. lpp.

(26) OV C 184, 5.5.2022., 88. lpp.

(27) OV C 132, 24.3.2022., 129. lpp.

(28) OV C 506, 15.12.2021., 94. lpp.

(29) OV C 474, 24.11.2021., 48. lpp.

(30) OV C 371, 15.9.2021., 6. lpp.

(31) OV C 316, 6.8.2021., 2. lpp.

(32) OV C 362, 8.9.2021., 8. lpp.

(33) OV C 346, 27.9.2018., 94. lpp.

(34) OV C 363, 28.10.2020., 164. lpp.

(35) Pētījums – “European Structural and Investment Funds and People with Disabilities in the European Union” (Eiropas strukturālie un investīciju fondi un cilvēki ar invaliditāti Eiropas Savienībā), Eiropas Parlaments, ES Iekšpolitikas ģenerāldirektorāts, politikas departaments C – Pilsoņu tiesības un konstitucionālie jautājumi, 2016. gada 3. novembris.

(36) Pētījums – “Inclusive education for learners with disabilities” (Iekļaujoša izglītība audzēkņiem ar invaliditāti), Eiropas Parlaments, ES Iekšpolitikas ģenerāldirektorāts, politikas departaments C – Pilsoņu tiesības un konstitucionālie jautājumi, 2017. gada 15. septembris.

(37) Pētījums – “The protection role of the Committee on petitions in the context of the implementation of the UN Convention on the Rights of Persons with Disabilities” (Lūgumrakstu komitejas aizsardzības funkcija saistībā ar ANO Konvencijas par personu ar invaliditāti tiesībām īstenošanu), Eiropas Parlaments, ES Iekšpolitikas ģenerāldirektorāts, politikas departaments C – Pilsoņu tiesības un konstitucionālie jautājumi, 2015. gada 9. oktobris.

(38) Padziļināta analīze – “The European Accessibility Act” (Eiropas Piekļūstamības akts), Eiropas Parlaments, ES Iekšpolitikas ģenerāldirektorāts, politikas departaments C – Pilsoņu tiesības un konstitucionālie jautājumi, 2016. gada 15. augusts.

(39) Pētījums – “Transport and tourism for persons with disabilities and persons with reduced mobility” (Transports un tūrisms personām ar invaliditāti un personām ar ierobežotām pārvietošanās spējām), Eiropas Parlaments, ES Iekšpolitikas ģenerāldirektorāts, politikas departaments B – Strukturālā un kohēzijas politika, 2018. gada 8. maijs.

(40) Pētījums – “The Post-2020 European Disability Strategy” (Eiropas stratēģija invaliditātes jomā laikposmam pēc 2020. gada), Eiropas Parlaments, ES Iekšpolitikas ģenerāldirektorāts, politikas departaments C – Pilsoņu tiesības un konstitucionālie jautājumi, 2020. gada 15. jūlijs.

(41) Pētījums – “The implementation of the 2015 Concluding Observations of the CRPD Committee by the EU” (UNCRPD komitejas 2015. gada noslēguma secinājumu īstenošana ES”), Eiropas Parlaments, Iekšpolitikas ģenerāldirektorāts, Politikas departaments C – Pilsoņu tiesības un konstitucionālās lietas, 2021. gada 2. decembris.

(42) https://www.eca.europa.eu/lv/Pages/DocItem.aspx?did=58678

(43) OV L 180, 19.7.2000., 22. lpp.

(44) OV L 167, 4.7.2018., 28. lpp.

(45) OV L 223, 22.6.2021., 14. lpp.

(46) Kopīgs informatīvs paziņojums Apvienoto Nāciju Organizācijas Personu ar invaliditāti tiesību komitejai par pārskatu par to, kā ES īsteno UNCRPD, pieejams tīmekļa vietnē https://equineteurope.org/wp-content/uploads/2022/02/02-14-Joint-Briefing-CRPD-Equality-and-intersectional-issues-faced-by-persons-with-disabilities-in-the-European-Union.pdf

(47) https://ec.europa.eu/social/main.jsp?langId=lv&catId=1138

(48) Eiropas Invaliditātes foruma 2022. gada ziņojums par Eiropas cilvēktiesībām.

(49) Apvienoto Nāciju Organizācijas Iedzīvotāju fonds (UNFPA) un organizācijas International Women Enabled International“Sievietes un jaunieši ar invaliditāti – pamatnostādnes par to, kā nodrošināt uz tiesībām balstītus, dzimumresponsīvus pakalpojumus ar dzimumu saistītas vardarbības un seksuālās un reproduktīvās veselības un tiesību novēršanai”, 2018. gads, https://www.unfpa.org/sites/default/files/pub-pdf/UNFPA-WEI_Guidelines_Disability_GBV_SRHR_FINAL_19-11-18_0.pdf.

(50) Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2021/1060 (2021. gada 24. jūnijs), ar ko paredz kopīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu Plus, Kohēzijas fondu, Taisnīgas pārkārtošanās fondu un Eiropas Jūrlietu, zvejniecības un akvakultūras fondu un finanšu noteikumus attiecībā uz tiem un uz Patvēruma, migrācijas un integrācijas fondu, Iekšējās drošības fondu un Finansiāla atbalsta instrumentu robežu pārvaldībai un vīzu politikai (OV L 231, 30.6.2021., 159. lpp.)

(51) Personu ar invaliditāti tiesību stratēģija 2021.–2030. gadam (Strategy for the Rights of Persons with Disabilities 2021-2030 (COM(2021)0101), 16. lpp.

(52) https://www.edf-feph.org/content/uploads/2022/09/Final-Forced-Sterilisarion-Report-2022-European-Union-copia_compressed.pdf

(53) Padomes Direktīva 2001/55/EK (2001. gada 20. jūlijs) par obligātajiem standartiem, lai pārvietoto personu masveida pieplūduma gadījumā sniegtu tām pagaidu aizsardzību, un par pasākumiem, lai līdzsvarotu dalībvalstu pūliņus, uzņemot šādas personas un uzņemoties ar to saistītās sekas (OV L 212, 7.8.2001., 12. lpp.).

(54) UNCRPD 27. pants.

(55) UNCRPD 2. pantā “universālais dizains” ir definēts kā “ražojumu, vides, programmu un pakalpojumu dizains, kas pēc iespējas vairāk izmantojams visiem cilvēkiem bez pielāgošanas vai specializēta dizaina. Universālais dizains neizslēdz palīgierīces konkrētām personu grupām ar invaliditāti, ja tas ir nepieciešams”.

(56) Europe 2020 data & People with disabilities – tables (EU SILC 2017), sagatavojis Stefanos Grammenos, Eiropas Sociālās un ekonomiskās politikas centrs, 2019. gada 27. decembris.

(57) ANO īpašais referents personu ar invaliditāti tiesību jautājumos, īpašā referenta personu ar invaliditāti tiesību jautājumos ziņojums, kas iesniegts ANO Ģenerālās asamblejas 70. sesijā 2015. gada 7. augustā.

(58) Schur, L.A., Ameri, M. un Kruse, D., “Telework After COVID:ASilver Lining” for Workers with Disabilities? Journal of Occupational Rehabilitation, 30. sēj., Nr. 4, 2020. g., 521.–536. lpp.

(59) Eiropas Rehabilitācijas platforma, “Artificial intelligence and service provision for people with disabilities – An analytical paper”(Mākslīgais intelekts un pakalpojumu sniegšana cilvēkiem ar invaliditāti — analītisks dokuments), 2022.g.