P9_TA(2022)0314

Ietekme, ko uz bērniem un jauniešiem ES radīja izglītības, kultūras, jaunatnes un sporta aktivitāšu pārtraukšana Covid-19 pandēmijas dēļ

Eiropas Parlamenta 2022. gada 2022. gada 13. septembra rezolūcija par ietekmi, ko uz bērniem un jauniešiem ES radīja izglītības, kultūras, jaunatnes un sporta aktivitāšu pārtraukšana Covid-19 pandēmijas dēļ (2022/2004(INI))

(2023/C 125/03)

Eiropas Parlaments,

—	ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību 2. pantu, 3. pantu un 5. panta 3. punktu,

—	ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 165., 166. un 167. pantu,

—	ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 14., 15. un 32. pantu,

—	ņemot vērā Eiropas sociālo tiesību pīlāru, jo īpaši 1., 3. un 4. principu,

—	ņemot vērā 2020. gada 17. aprīļa rezolūciju par koordinētu ES rīcību Covid-19 pandēmijas un tās seku apkarošanai (1),

—	ņemot vērā 2020. gada 8. oktobra rezolūciju par Jaunatnes garantiju (2),

—	ņemot vērā 2021. gada 10. februāra rezolūciju par Covid-19 ietekmi uz jauniešiem un sportu (3),

—	ņemot vērā Parlamenta 2022. gada 17. februāra rezolūciju par iespēju nodrošināšanu Eiropas jaunatnei: nodarbinātība un sociālā atveseļošana pēc pandēmijas (4),

—	ņemot vērā 2021. gada 20. maija rezolūciju par Parlamenta tiesībām uz informāciju attiecībā uz valstu atveseļošanas un noturības plānu notiekošo izvērtēšanu (5),

—	ņemot vērā 2021. gada Eiropas Jaunatnes dienu ziņojumu “Youth Ideas Report for the Conference on the Future of Europe” (“Jauniešu ideju ziņojums konferencei par Eiropas nākotni”),

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2021. gada 22. decembra Lēmumu (ES) 2021/2316 par Eiropas Jaunatnes gadu (2022) (6),

—	ņemot vērā 2021. gada 10. decembra priekšlikumu Padomes ieteikumam par Eiropas pieeju mikroapliecinājumiem mūžizglītībā un nodarbināmībā (COM(2021)0770) un tam pievienoto Komisijas dienestu darba dokumentu (SWD(2021)0367),

—	ņemot vērā 2020. gada 7. aprīļa rakstu paziņojumu “Covid-19: kā var reaģēt PIA?”, ko publicēja Komisijas Nodarbinātības, sociālo lietu un iekļautības ģenerāldirektorāts (7),

—	ņemot vērā Komisijas 2020. gada 30. septembra paziņojumu “Digitālās izglītības rīcības plāns 2021.–2027. gadam. Izglītības un apmācības pārveide digitālajam laikmetam” (COM(2020)0624),

—	ņemot vērā “Erasmus+” un Eiropas Solidaritātes korpusa apsekojumu par Covid-19 ietekmi uz izglītojamo mobilitāti (8),

—	ņemot vērā gaidāmo Komisijas paziņojumu par ilgtermiņa aprūpi un pirmsskolas izglītību un aprūpi,

—	ņemot vērā pētījumu “Izglītība un jaunatne Eiropā pēc Covid-19: krīzes ietekme un politikas ieteikumi”, ko 2021. gada 4. maijā publicēja Iekšpolitikas ģenerāldirektorāts (9),

—	ņemot vērā pētījumu “Jaunatne Eiropā: Covid-19 ietekme uz ekonomisko un sociālo situāciju”, ko 2021. gada 24. septembrī publicēja Iekšpolitikas ģenerāldirektorāts (10),

—	ņemot vērā pētījumu “Kultūras un radošās nozares Eiropā pēc Covid-19: krīzes ietekme un politikas ieteikumi”, ko 2021. gada 18. februārī publicēja Iekšpolitikas ģenerāldirektorāts (11),

—	ņemot vērā NESET ad hoc ziņojumu Nr. 3/2021 “Attālinātā mācīšanās no skolēnu perspektīvas” (12),

—	ņemot vērā NESET ad hoc ziņojumu Nr. 2/2021 “Covid-19 ietekme uz skolēnu mācību rezultātiem Eiropā: problēmas, kas saistītas ar attālināto izglītību, ar ko saskārās visi” (13),

—	ņemot vērā Eiropas Izglītības ekonomikas ekspertu tīkla (EENEE) un NESET analītisko ziņojumu “Covid-19 ietekme uz nelabvēlīgā situācijā esošu bērnu izglītību un ar to saistītās sociālekonomiskās sekas” (14),

—	ņemot vērā Kopīgā pētniecības centra tehnisko ziņojumu “Covid-19 iespējamā ietekme uz izglītību: pārdomas, kuru pamatā ir esošā literatūra un jaunākās starptautiskās datu kopas” (15),

—	ņemot vērā Eiropas Jaunatnes foruma 2021. gada 17. jūnija ziņojumu “Kas paliks pēc ierobežošanas pasākumiem: pandēmijas atstātās rētas jauniešiem” (16),

—	ņemot vērā ANO UNICEF 2021. gada 4. oktobra ziņojumu “Pasaules bērnu stāvoklis 2021. gadā. Domājot par bērnu garīgās veselības veicināšanu, aizsardzību un aprūpi” (17),

—	ņemot vērā ESAO 2021. gada 12. maija politikas pārskatu “Atbalsts jauniešu garīgajai veselībai Covid-19 krīzes laikā” (18),

—	ņemot vērā 2021. gada februāra jauniešu domu apsekojumu “Koronavīruss: ietekme uz jauniešiem ar garīgās veselības vajadzībām” (19),

—	ņemot vērā programmas “Apvārsnis 2020” projektu “Bērnu garīgās veselības problēmu novēršana Dienvidaustrumeiropā: pielāgošanās, optimizācija, testēšana un vecāku lomas palielināšana veselības nodrošināšanai mūža garumā” (20),

—	ņemot vērā Skotijas Garīgās veselības fonda 2020. gada septembra ziņojumu “Ierobežojošo pasākumu ietekme uz bērnu un jauniešu garīgo veselību un labbūtību” (21),

—	ņemot vērā Eiropas Dzīves un darba apstākļu uzlabošanas fonda (Eurofound) 2021. gada 9. novembra ziņojumu “Covid-19 ietekme uz jauniešiem ES” (22),

—	ņemot vērā kampaņu “YouMoveEurope” par starptautisko apmācītāju darbam ar jaunatni ģildes petīciju “Reaģējot uz Covid-19 ietekmi uz starptautisko mobilitāti darbā ar jaunatni” (23),

—	ņemot vērā 2021. gada 23. novembra rezolūciju par ES politiku sporta jomā: novērtējums un iespējamā attīstība (24),

—	ņemot vērā ANO Konvenciju par bērna tiesībām, jo īpaši tās 12. pantu,

—	ņemot vērā 1989. gada 20. novembra ANO Konvenciju par bērna tiesībām, jo īpaši tās 30. pantu,

—	ņemot vērā Padomes 2021. gada 14. jūnija Ieteikumu (ES) 2021/1004, ar ko izveido Eiropas Garantiju bērniem (25),

—	ņemot vērā 2020. gada 8. jūlija rezolūciju par personu ar intelektuālās attīstības traucējumiem un viņu ģimeņu tiesībām Covid-19 krīzes laikā (26),

—	ņemot vērā Eiropas jaunatnes mērķus, jo īpaši 5., 9. un 11. mērķi,

—	ņemot vērā 2020. gada 17. septembra rezolūciju par Eiropas kultūras atveseļošanu (27),

—	ņemot vērā 2020. gada 22. oktobra rezolūciju par Eiropas izglītības nākotni saistībā ar Covid-19 (28),

—	ņemot vērā 2021. gada 25. marta rezolūciju par digitālās izglītības politikas veidošanu (29),

—	ņemot vērā 2021. gada 20. oktobra rezolūciju par mākslinieku situāciju un kultūras nozares atveseļošanu ES (30),

—	ņemot vērā ANO ilgtspējīgas attīstības mērķus 2030. gadam,

—	ņemot vērā Reglamenta 54. pantu,

—	ņemot vērā Kultūras un izglītības komitejas ziņojumu (A9-0216/2022),

tā kā bērnu pirmsskolas izglītības un aprūpes iestāžu, skolu, augstskolu, jauniešu sociālo centru, jauniešu darbavietu, kā arī kultūras un ārpusskolas nodarbību, kultūras un sporta norises vietu slēgšana ir liegusi bērniem un jauniešiem iespēju iesaistīties pasākumos, kas ir būtiski viņu vispārējai attīstībai, mācīšanās progresam, intelektuālajai, fiziskajai, emocionālajai un garīgajai veselībai un labbūtībai un sociālajai un profesionālajai iekļautībai;

tā kā bērni un jaunieši ir viena no visneaizsargātākajām mūsu sabiedrības grupām un viņus ir ietekmējusi Covid-19 dēļ organizētā sabiedriskās dzīves noslēgšana, kas notika izšķirīgā un kritiski svarīgā viņu dzīves posmā; tā kā garīgā veselība ir viens no veselīgas sabiedrības un demokrātijas priekšnoteikumiem un pamatiem; tā kā līdz ar to piekļuve garīgās veselības aprūpes pakalpojumiem nav nošķirama no citām pamattiesībām;

tā kā izglītības, kultūras, jaunatnes un sporta aktivitāšu un pasākumu atcelšana pastiprināja digitālo pārkārtošanos tik lielā mērā, ka tā strauji mainīja dienas režīmu, kā arī to, kā bērni un jaunieši mijiedarbojas un sazinās cits ar citu, izpaliekot sociālam vai fiziskam kontaktam; tā kā skolu, kultūrtelpu un sporta iestāžu, kurās norisinās šāda veida aktivitātes un pasākumi, slēgšana ir samazinājusi jauniešu fizisko aktivitāti tik lielā mērā, ka šobrīd tikai viens no četriem vienpadsmitgadniekiem veic pietiekami daudz fizisko aktivitāšu; tā kā tas ir novedis pie tā, ka katram trešajam bērnam ir liekais svars vai aptaukošanās, kas ir invaliditāti veicinošs faktors un palielina saslimstības risku (31);

tā kā Covid-19 pandēmijas laikā izglītība bija viena no emocionāli iztukšojošākajām nozarēm (32) un tā kā pētījumi nepārprotami liecina, ka izglītojamo garīgā veselība ir saistīta ar pedagogu garīgo veselību (33); tā kā tālmācība pēc savas būtības ir tāda, kurā ir ierobežojumi mācīties laboratorijā un mākslas nodarbībās, apgūt arodizglītību un piedalīties sporta nodarbībās; tā kā tālmācība daudzos gadījumos ir pedagoģiski nepiemērota, īpaši jaunāko klašu skolēniem, kuriem ir lielāka vajadzība pēc personiska kontakta ar skolotāju, kā arī tāpēc, ka skolotājiem nav iespēju tikt pienācīgi apmācītiem, lai viņi savā darbā varētu efektīvi izmantot digitālos rīkus; tā kā lielākajā daļā gadījumu tālmācībā netika ņemtas vērā to izglītojamo vajadzības, kuri iegūst izglītību reģionālajās vai minoritāšu valodās; tā kā šo pieeju var uzskatīt par diskriminējošu un tādu, kas rada šadiem izglītojamajiem stresu, trauksmi un nedrošības sajūtu;

tā kā, iztrūkstot konkrētam dienas grafikam, kas veido drošību sniedzošu dienas režīmu, un tā kā atsevišķās dalībvalstīs skolēni ir zaudējuši ieradumu doties uz skolu, tagad, kad skolas ir atkal atvērtas, daudzi skolēni ir attālinājušies, neinteresēti skolas dzīvē un viņiem ir grūtības atrast savu tempu, koncentrēties, atgūt piederības sajūtu un izjust skolas kopienas mērķus kā savus;

F.	tā kā kultūras objektu (kas bija pirmie, ko aizvēra, un pēdējie, kam ļāva atvērties) slēgšana jaunajiem kultūras radītājiem, bet jo īpaši jaunajiem izpildītājiem liedza iespēju uzsākt un attīstīt savu karjeru izšķirošajā agrīnā dzīves posmā;

tā kā pandēmija ārkārtīgi negatīvi ietekmēja amatieru sportu un daudzviet ar to bija pilnībā aizliegts nodarboties ilgu laiku; tā kā joprojām tiek sagaidīts, ka profesionālie sporta klubi, sevišķi vietējā un reģionālā līmeņa klubi, paši atrisinās smagās problēmas, kas saistītas ar to finansiālo atgūšanos ilgtermiņā; tā kā tautas sporta izzušana pavisam tiešā veidā ietekmētu gan jauno sportistu sociālo attīstību, gan viņu iespējamo turpmāko profesionālo karjeru sportā;

tā kā pandēmijas laikā jauniešu garīgā veselība un labjutība kopumā ir ievērojami pasliktinājusies un ar garīgo veselību saistītās problēmas vairākās dalībvalstīs ir divkāršojušās salīdzinājumā ar pirmskrīzes līmeni (34), un šo parādību mēdz dēvēt par “noklusēto pandēmiju” jeb “pandēmijas iecirsto rētu”; tā kā pandēmija atklāja, ka trūkst atbalsta tiem jauniešiem, kuri saskaras ar problēmām, kas saistītas ar garīgo veselību; tā kā marginalizētās grupas, piemēram, LGBTIQ+, rasu vai etniskās minoritātes vai jaunieši ar īpašām vajadzībām bija pakļauti lielākam garīgās veselības traucējumu attīstīšanās riskam; tā kā garīgās veselības problēmu reālās sekas jauniešiem bieži vien ir grūti atklājamas, tāpēc pašlaik to apmērs vēl nav pilnībā redzams;

tā kā pārmērīgais spiediens uz izglītojamiem gūt ļoti labus rezultātus, ar ko saskaras pat pavisam mazi bērni, ir radījis papildu slogu izglītojamo garīgajai veselībai un labbūtībai; tā kā garīgās veselības problēmas mūsu sabiedrībā ir ārkārtīgi stigmatizētas, tāpēc jaunieši ar garīgās veselības problēmām tiek pakļauti arī aizspriedumiem, sociālai izolācijai, verbālai vardarbībai vai iebiedēšanai un viņiem mācību vide ir nedroša vide, kurā nav viegli saņemties meklēt palīdzību vai ārstēšanās iespējas;

J.	tā kā dalībvalstis ārkārtīgi atšķiras ieviesto pasākumu atšķirīgā rakstura un ilguma dēļ, arī piekļuve tehnoloģijām un digitālajiem rīkiem bijusi atšķirīga, kas pastiprināja nevienlīdzību starp laukiem un pilsētām;

tā kā piespiedu pāreja uz virtuālo mācīšanos ne tikai saasināja jau pirms tam pastāvošo nevienlīdzību, bet arī radīja jaunas nevienlīdzības formas, jo novārtā tika atstāti bērni no sociāli nelabvēlīgas vides — dzīve saspiestībā, digitālās infrastruktūras vai aprīkojuma trūkums un problēmas ar pieslēgšanos internetam palielināja sliktu sekmju risku un līdz ar to arī šādu izglītojamo priekšlaicīgas mācību pamešanas pamešanas risku;

tā kā izglītības iestāžu slēgšana ir izraisījusi līdz tam iegūto zināšanu samazināšanos, metodikas zaudēšanu, kas būtu noderējusi jaunu zināšanu iegūšanai, kā arī nepārprotamu sekmju pasliktināšanos; tā kā šie zaudējumi, kas nākotnē varētu ilgtermiņā negatīvi ietekmēt bērnu un jauniešu labklājību, ir lielāki izglītojamajiem no sociālekonomiski nelabvēlīgām mājsaimniecībām, kuri pandēmijas laikā saņēma mazāku palīdzību mācībās;

tā kā ir novērots, ka 2021. gada pavasarī 64 % jauniešu vecuma grupā no 18 līdz 34 gadiem bija pakļauti depresijas riskam (35) un ka pašnāvības ir otrais galvenais jauniešu nāves cēlonis (36) stresa, vientulības, izolācijas, depresijas, psiholoģiskās spriedzes, kā arī izglītības, nodarbinātības un finansiālo izredžu trūkuma dēļ un tādēļ, ka pieauga jauniešu bezdarbs un jauniešu neskaidrība par izredzēm sabiedrībā un dzīvē;

tā kā ES reģionos ir ļoti atšķirīga garīgās veselības pakalpojumu pieejamība, taču to pieejamību pacientiem no nelabvēlīgas vides, tostarp bērniem, vēl vairāk samazina ierobežojumi, kas dažās dalībvalstīs pastāv attiecībā uz psihoterapijas seansu izdevumu segšanu no valsts veselības aprūpes budžeta; tā kā ir ļoti nepieciešama Eiropas mēroga pieeja attiecībā uz bērnu un jauniešu garīgo veselību, īpašu uzmanību pievēršot izglītībai un jauniešu konsultēšanai;

tā kā sabiedriskās dzīves noslēgšanas pasākumiem bija īpaši nelabvēlīga ietekme uz personām ar invaliditāti vai ar īpašām vajadzībām; tā kā dalībvalstīm, veicot pasākumus ārkārtas apstākļos, vienmēr būtu jāievēro šo personu pamattiesības un jānodrošina tām vienlīdzīga un nediskriminējoša piekļuve veselības aprūpei, sociālajiem pakalpojumiem, izglītībai, kā arī jauniešu, kultūras un sporta aktivitātēm;

tā kā ar dzimumu saistītas atšķirības ietekmē to, kā pandēmija ir skārusi bērnus un jauniešus, — meitenes un jaunietes vairāk cieta no vardarbības ģimenē, psihosomātiskām slimībām un garastāvokļa traucējumiem (37); tā kā pandēmijas laikā vīriešu un sieviešu darba samaksas atšķirība vēl vairāk palielinājās, ietekmējot sieviešu darba un privātās dzīves līdzsvaru un palielinot viņu finansiālo atkarību no partneriem, radiniekiem vai draugiem; tā kā vairākkārt ieviestā sabiedriskās dzīves noslēgšana palielināja slogu vecākiem un bērnu aizbildņiem, kas saasināja risku, ka vecāki lieto apreibinošas vielas un ģimenē ir vardarbība, kas savukārt ietekmēja visneaizsargātāko — bērnu un jauniešu — garīgo veselību un labbūtību;

tā kā garīgās veselības problēmas agrīnā personiskās attīstības posmā palielina garīgās veselības problēmu iespējamību pieaugušo vecumā ar tālejošām sekām attiecībā uz personīgo, sociālo un profesionālo attīstību un dzīves kvalitāti; tā kā bērnu un jauniešu attīstībā ir kritiski svarīgi neiroloģiskās attīstības posmi, kad viņi ir īpaši jutīgi pret digitālo rīku plašu izmantošanu tālmācībā; tā kā intensīvā izglītības digitalizācija ir radījusi jautājumus par tehnoloģiju ietekmi uz mācību problēmām;

R.	tā kā skolu slēgšana ir samazinājusi jauniešu fizisko aktivitāti tik lielā mērā, ka šobrīd tikai katrs ceturtais vienpadsmitgadnieks veic pietiekami daudz fizisko aktivitāšu;

S.	tā kā 2022. gads ir Eiropas Jaunatnes gads;

tā kā jebkurai ES garīgās veselības stratēģijai, kas vērsta uz bērniem un jauniešiem, pirmkārt un galvenokārt ir jānodrošina viņiem iespējas tikt uzklausītiem un viņu pienesums ir jāņem vērā, izstrādājot iekļaujošus risinājumus; tā kā, lai stratēģija gūtu panākumus, bez skolām un skolotājiem ir jāiesaista arī vecāki, ģimenes, draugi, jaunatnes organizācijas, jauniešu labklājības dienesti, jaunatnes darbinieki, kultūras iestādes un sporta klubi, nodrošinot viņiem pienācīgu apmācību par to, kā risināt garīgās veselības jautājumus, lai izveidotu holistisku pieeju un nodrošinātu, ka tiek sasniegti jaunieši no sociāli un ekonomiski nelabvēlīgas vides un atstumtām grupām;

tā kā zinātniskie dati liecina, ka ir samazinājusies jaunākās paaudzes uzticēšanās oficiālajām iestādēm; tā kā to izraisīja ar pandēmiju saistītais stress un nenoteiktība, kā arī dalībvalstu oficiālo saziņas kanālu ierobežotā efektivitāte jaunākās paaudzes sasniegšanā un ar pandēmiju saistītās dezinformācijas un viltus ziņu apjoma pieaugums; tā kā īpaša uzmanība ir jāpievērš tam, lai atgūtu uzticēšanos, ko var panākt ar vecumam atbilstošu līdzdalību, tostarp dodot jauniešiem iespējas īstenot iniciatīvas un pieņemt lēmumus, kas ietekmē pasauli, kurā viņi dzīvo, un popularizēt jauniešu pārstāvību, lai jaunieši paši varētu piedzīvot pašnoteikšanos un veidot savu izturētspēju;

tā kā pandēmija ir devusi mums iespēju risināt ilglaicīgus ar garīgo veselību saistītus jautājumus, kas iepriekš nav tikuši risināti holistiskā veidā; tā kā garīgā veselība ir iekļauta programmas “ES — veselībai” konkrētajos mērķos, kas veicina tādas Eiropas veselības savienības izveidi, kuras pamatā ir spēcīgākas, pieejamākas un noturīgākas veselības aprūpes sistēmas, kas ir gatavas stāties pretī iespējamām turpmākām krīzēm;

W.	tā kā karš Ukrainā un tā postošā ietekme uz cilvēkiem, apgādi ar pārtiku un enerģiju un finansiālo sistēmu, kā arī citi globāli draudi, var novest pie neskaidrības, kam sagaidāma vēl lielāka negatīva ietekme uz bērnu un jauniešu garīgo veselību un labbūtību;

X.	tā kā karš Ukrainā ir novedis pie tā, ka miljoniem bērnu un jauniešu ir pārvietoti un ir ārkārtīgi traumēti,

vērš uzmanību gan uz skolu un agrīnās pirmsskolas izglītības un aprūpes iestāžu, kā arī neformālo un ikdienējās mācīšanās iestāžu lomu nepieciešamā materiālā un psiholoģiskā atbalsta sniegšanā jauniešiem un viņu ģimenēm un aicina dalībvalstis un reģionus sniegt pietiekamu finansiālo atbalstu pamatstraumes izglītības iestādēm, sevišķi veicot nozīmīgas investīcijas izglītībā un pieņemot un noturot darbā kvalificētus skolotājus un pedagoģisko personālu, lai nodrošinātu, ka arvien vairāk tiek veicināta pienācīga jauniešu pedagoģiskā, psiholoģiskā, fiziskā, emocionālā, kognitīvā un/vai sociālā attīstība;

tāpēc mudina dalībvalstis ievērojami palielināt publiskos izdevumus izglītībai un apmācībai, lai tie pārsniegtu ES vidējo rādītāju (5 % no IKP 2020. gadā); īpaši uzsver skolotāju, pedagogu un jaunatnes darbinieku lomu bērnu un jauniešu psiholoģiskā atbalsta un attīstības nodrošināšanā; šajā sakarā uzsver nepieciešamību atzīt, cik svarīgi ir veicināt skolotāju, izglītības darbinieku, skolu administrācijas darbinieku, sociālo darbinieku un jaunatnes darbinieku garīgās veselības pratību;

aicina dalībvalstis un Komisiju, izmantojot holistisku pieeju, pārtraukt klusēšanu saistībā ar garīgās veselības jautājumiem un novērst ar to saistīto diskriminējošo sociālo stigmatizāciju; tādēļ aicina Komisiju un dalībvalstis uzsākt ES mēroga kampaņu, lai izglītības un arodizglītības iestādēs palielinātu informētību par garīgo veselību nolūkā apkarot pastāvošos aizspriedumus un nodrošināt jauniešiem piekļuvi informācijai par garīgo veselību, lai sabiedrībā radītu skaidru un plašāku izpratni par garīgās veselības problēmām; aicina dalībvalstis iekļaut mācību programmās psiholoģisko pirmo palīdzību un no stigmatizācijas brīvu garīgās veselības izglītību, lai izglītojamie, skolotāji, profesori, pasniedzēji un akadēmisko aprindu līderi būtu labāk sagatavoti reaģēt, ja izglītojamie un jaunieši saskaras ar garīgās veselības problēmām, tādējādi nodrošinot iedzīvotāju garīgās veselības un labklājības vienlīdzīgu veicināšanu visā ES; aicina dalībvalstis pielāgot mācību programmu saturu, veikt visus nepieciešamos pasākumus, lai novērstu kognitīvās atšķirības, kas radušās tālmācības dēļ, un novērst iespējamu nesekmības pieaugumu un mācību priekšlaicīgu pārtraukšanu; uzstāj, ka dalībvalstīm ir jānodrošina piekļuve iekļaujošai un vienlīdzīgi pieejamai kvalitatīvai izglītībai ikvienam bērnam Eiropā;

uzsver, ka ir svarīgi cīnīties pret nepietiekamu ziņošanu par garīgo veselību un labbūtību, kā arī bērnu un jauniešu nepietiekamu pārstāvību zinātniskajā garīgās veselības pētniecībā; tādēļ aicina Komisiju veikt pētījumus, pilnībā novērtējot visu ar Covid-19 pandēmiju saistīto preventīvo pasākumu, ko dalībvalstis veica, ilgtermiņa ietekmi uz bērniem un jauniešiem, lai jebkādu turpmāku veselības krīžu gadījumā šāda ietekme būtu mazāka;

uzsver, ka nav viegli izmērīt garīgo veselību un labbūtību, un aicina Komisiju un dalībvalstis veidot visaptverošu kopējo izpratni par veselību un drošību, kas ietver vispārējo fizisko, garīgo un sociālo labbūtību, un prasa izveidot visaptverošas prevencijas un atveseļošanās stratēģijas, kas ietvertu arī no aizspriedumiem brīvus indikatorus garīgās veselības un labbūtības mērīšanai, riska novērtēšanas rīku un ziņošanas sistēmu izstrādi, apspriežoties ar skolotājiem, izglītojamajiem, vecākiem un attiecīgi specializētiem ekspertiem un zinātniekiem, kā arī kultūras, spēļu un sporta aktivitāšu iekļaušanu un radošo un sociālo prasmju attīstības veicināšanu;

uzsver, ka ir ilgtspējīgi un ātri jāatjauno un jāstiprina Eiropas darba ar jaunatni struktūras, ko pandēmija ir novājinājusi vai pat iznīcinājusi; uzsver, ka ir jāatzīst, ka darbs ar jaunatni pats par sevi ir atbalsta rīks, kas sniedz būtisku ieguldījumu jauniešu personiskajā attīstībā, labbūtībā un pašrealizācijā; tādēļ aicina dalībvalstis īstenot konkrētus uzlabojumus darbā ar jaunatni, lai nodrošinātu atbalstu tiem, kam tas visvairāk vajadzīgs;

aicina visā ES atzīt atvērtu darbu ar jaunatni kā galveno jauniešu socializācijas līdzekli un apzināti un arvien vairāk radīt brīvas telpas jauniešiem, bieži vien viena un tā paša vecuma jauniešiem, ārpus vecāku mājām un mācību vietām formālajā izglītībā, lai tādējādi dotu viņiem iespēju organizēties un piedalīties kopienas iniciatīvās;

šajā sakarā aicina dalībvalstis uzlabot un pilnveidot veselības un drošības satvaru mācību vidē, lai izglītojamajiem, skolotājiem, jauniešiem un speciālistiem nodrošinātu atbalstu, ko sniedz pietiekams skaits kvalificētu darbinieku, piemēram, specializēti psihologi vai citi garīgās veselības speciālisti, kuriem var būt būtiska nozīme ne tikai indivīdu līmenī, bet vispārējai skolas vidē, lai radītu bērniem un jauniešiem drošu vidi visu veidu izglītības iestādēs, kur izglītojamie var meklēt psiholoģisku palīdzību psihisku problēmu agrīnās stadijās; aicina dalībvalstis nodrošināt personālu, kas strādā ar īpašām izglītības vajadzībām un var palīdzēt padarīt klasi un sociālās telpas par labvēlīgu un pievilcīgu vietu, kur augt, mācīties, uzticības caurstrāvotā vidē apmainīties viedokļiem, apspriesties un konstruktīvi pārvarēt domstarpības; uzsver, cik izglītojamajiem ir svarīgs zemas intervences daļēji profesionāls psiholoģiskais atbalsts; aicina izveidot aktīvu Eiropas tīklu, kurā apmainīties ar paraugpraksi un metodēm šādu problēmu risināšanai;

atzīst, ka, lai uzlabotu politikas un programmu efektivitāti, ir svarīgi dot jauniešiem iespēju paust savas vajadzības un piedalīties to īstenošanā; tādēļ aicina mācību iestādes paplašināt skolēnu un jauniešu līdzdalības un kopīgas lēmumu pieņemšanas tiesības skolās, universitātēs, profesionālajā apmācībā, darbavietā un sociālajās iestādēs un iesaistīt jauniešus, īpaši jaunietes, pētniecībā un programmu izstrādē, lai labāk izprastu viņu dzīves pieredzi, prioritātes un priekšstatus un reaģētu uz to, tādējādi nodrošinot viņu iesaistīšanos;

10.

mudina dalībvalstis veicināt starpnozaru ieguldījumus bērnu un jauniešu garīgo traucējumu novēršanā un izstrādāt valsts rīcības plānus, nodrošinot to īstenošanu reģionālā un vietējā līmenī tā, lai tiktu ņemtas vērā bērnu un jauniešu faktiskās vajadzības, īpašu uzmanību pievēršot visnelabvēlīgākajā situācijā esošajām grupām; aicina Komisiju un dalībvalstis sistemātiskāk atbalstīt jaunatnes organizāciju darbu un darbu ar jaunatni, ko organizē nevalstiskās organizācijas, jo īpaši ņemot vērā to nozīmi neformālās un ikdienējās mācīšanās procesā, sniedzot arī finansiālu atbalstu un tādējādi padarot to pārrobežu apmaiņas un sadarbības struktūras noturīgākas pret krīzēm ilgtermiņā;

11.

uzsver, ka bērnu un jauniešu vispārējai labbūtībai būtiska nozīme ir ikdienas nevirtuālām starppersonu darbībām un attiecībām, kas ir socializācijas procesa pamats un paātrina piederības izjūtas pieredzes gūšanu, turklāt socializācijai ir svarīga loma izglītībā; tādēļ aicina dalībvalstis ieviest piemērotus veselības un drošības pasākumus, lai nākamo pandēmiju vai citu bezprecedenta situāciju gadījumā drošā veidā varētu paturēt vaļā visu mācīšanās vidi neatkarīgi no tā, vai tā ir formāla, neformāla vai ikdienējās mācīšanās vide;

12.

mudina dalībvalstis gadījumos, kad īpaši pasākumi ir absolūti nepieciešami, apspriesties ar veselības un drošības speciālistiem, skolām, skolotājiem, jaunatnes organizācijām, jaunatnes labklājības dienestiem un vecākiem, lai pienācīgi tiktu ņemtas vērā dažādu vecuma grupu, jauniešu ar īpašām vajadzībām, jauniešu ar ierobežotu mobilitāti, jauniešu ar invaliditāti, kā arī nelabvēlīgā situācijā esošu cilvēku un marginalizētu grupu vajadzības, lai neviens netiktu atstāts novārtā un lai netiktu piemērota visiem viena pieeja; uzsver, ka ir svarīgi nodrošināt valodu pastāvēšanu, ļaujot izglītojamajiem, kas iegūst izglītību reģionālā vai minoritāšu valodā, turpināt to darīt arī tālmācības vai jaukta tipa mācīšanās apstākļos; tādēļ aicina dalībvalstis ņemt vērā izglītības, kultūras, jaunatnes un sporta pasākumu specifisko raksturu un vajadzības;

13.

uzsver pozitīvo lomu, kāda dažās valstīs pandēmijas laikā bija mentorēšanai, kas izolācijas laikā pavēra perspektīvu un sniedza psiholoģisku atbalstu, palīdzot jauniešiem atrisināt problēmas un tādējādi uzlabojot viņu garīgo veselību un nodrošinot starppersonu saikni; aicina Komisiju apsvērt iespēju atbalstīt un finansēt šādas mentorēšanas programmas Eiropas līmenī, lai veicinātu to attīstību visās dalībvalstīs;

14.

atzīst, ka Covid-19 krīze ir saasinājusi jau iepriekš pastāvējušo nevienlīdzību izglītībā, sašaurinot iespējas daudziem visneaizsargātākajiem bērniem un jauniešiem, tostarp tiem, kas dzīvo nabadzīgos vai lauku apvidos, meitenēm, bēgļiem un cilvēkiem ar invaliditāti; aicina darīt vairāk, lai apzinātu un atbalstītu bērnus, jauniešus un ģimenes, kas nesamērīgi smagi cieta no pandēmijas, ņemot vērā šos cilvēkus ietekmējošos kultūras un citus vides faktorus, un lai konstatētu pirmspandēmijas atšķirības garīgās veselības pakalpojumu sniegšanā un labāk pielāgotu attiecīgās publiskā sektora sistēmas; mudina dalībvalstis paraudzīties uz Covid-19 ietekmi caur dzimumu līdztiesības prizmu un nodrošināt seksuālās un reproduktīvās veselības izglītību jebkuros apstākļos;

15.

aicina Komisiju un dalībvalstis pievērst īpašu uzmanību tiem bērniem un jauniešiem, kas ir sevišķi neaizsargāti, piemēram, LGBTQ+ jauniešiem, rasismam pakļautiem bērniem un jauniešiem, kā arī tiem, kuriem jau ir garīgās veselības vajadzības;

16.

uzsver veselīga un līdzsvarota uztura svarīgo lomi bērnu un jauniešu garīgajā veselībā; tādēļ uzstāj, ka skolām ikdienā ir jāsniedz tik nozīmīgais sociālais atbalsts, piemēram, sabalansētas maltītes, jo ir bērni, kas mājās tādas nesaņems; aicina dalībvalstis īstenot 4. ieteikumu par Garantiju bērniem, kurā cita starpā tiek prasīts bez maksas nodrošināt piekļuvi vismaz vienai veselīgai maltītei katru mācību dienu;

17.

uzstāj, ka ir pienācīgi jāfinansē un jāveicina iespējas, ko sniedz tādas programmas kā Erasmus+, “Radošā Eiropa” un Eiropas Solidaritātes korpuss, lai uzlabotu mobilitātes pieredzi, kas jauniešos attīsta personiskajai un profesionālajai izaugsmei nākotnē noderīgas un vajadzīgas sociālās prasmes, un ka šādas programmas ir jāpadara pieejamākas ikvienam; līdz ar to aicina Komisiju un dalībvalstis popularizēt arodmācību un padarīt programmas noturīgas pret iespējamiem mobilitātes ierobežojumiem nākotnē un uzlabot sistemātisku dalīšanos ar projektu rezultātiem, lai palielinātu to pamanāmību, plašāku izmantošanu un ilgtermiņa ietekmi; aicina Komisiju nākamajā daudzgadu finanšu shēmas pārskatīšanā palielināt šo Savienības programmu finansējumu;

18.

pauž bažas par to, ka Atveseļošanas un noturības mehānisma (ANM) ietekme uz bērniem un jauniešiem daudzos gadījumos varētu būt ierobežota un tā var nedot rezultātus vai nenovest pie strukturālām reformām, kas ļautu bērniem un jauniešiem piekļūt kvalitatīvai izglītībai vai mazinātu negatīvo ietekmi, ko ar Covid-19 saistīta kultūras vietu slēgšana un piekļuve kultūras radītājiem atstāja jo īpaši uz jaunajiem izpildītājiem, kuriem tika liegta iespēja sākt un attīstīt savu karjeru izšķirošā agrīnā posmā; aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt pienācīgu finansējumu un taisnīgus līgumiskos un darba apstākļus visiem jaunajiem autoriem, izpildītājiem, māksliniekiem un pārējiem kultūras radītājiem, darba ņēmējiem un profesionāļiem, kas strādā kultūras un radošajās nozarēs, tostarp sociālajos medijos, kurus negatīvi ietekmējusi pandēmija, pastiprināt vispārējos centienus atbalstīt jaunos māksliniekus un kultūras profesionāļus, veicināt jauniešu un sociālo uzņēmējdarbību un nospraust šādu mērķi īpašā sadaļā, kas Eiropas mākslinieka statusā atvēlēta jaunajiem māksliniekiem; atkārtoti iesaka 10 % no valstu atveseļošanas un noturības plāniem atvēlēt izglītībai un 2 % — kultūras un radošajai nozarei; aicina Komisiju padziļināti izvērtēt ar izglītību, jauniešiem un kultūras un radošajām nozarēm saistītos projektus un reformas, ko dalībvalstis īsteno no ANM, un atkārtoti norāda, ka valstu ziņojumos, kas sagatavoti saistībā ar Eiropas pusgada novērtējumu, šiem jautājumiem ir jāpievērš lielāka uzmanība;

19.

vērš uzmanību uz to, cik svarīga ir mobilitātes pieredze un labas prakses apmaiņa starp skolotājiem, pedagogiem, profesoriem, pasniedzējiem, brīvprātīgajiem un profesionāļiem, kas strādā ar jauniešiem un jauniešu organizācijām, kultūras satura radītājiem un sporta treneriem, lai paplašinātu viņu zināšanas par to, kā aizsniegt jauniešus, un lai stiprinātu starptautiskās un daudzvalodu dimensijas, jo īpaši ņemot vērā Eiropas izglītības telpas izveidi, kas jāpabeidz līdz 2025. gadam;

20.

aicina veidot visaptverošu izpratni par veselību, kas ietver vispārējo fizisko, garīgo un sociālo labbūtību, un prasa visaptverošas izveidot prevencijas un atveseļošanās stratēģijas, kas ietvertu arī kultūras un sporta aktivitātes un radošo un sociālo prasmju attīstības veicināšanu;

21.

uzsver, ka ir jāveicina tādu mērķtiecīgu starppaaudžu pakalpojumu izstrāde un sniegšana, kuros vecāka gadagājuma cilvēku pieredze tiek apvienota ar jauniešu drosmi un kuri tādējādi sniegtu labumu abām grupām;

22.

uzsver, ka kultūrai ir būtiska nozīme bērnu un jauniešu individuālās identitātes attīstībā, kā arī viņu izglītībā, tā palīdz veidoties viņu izpratnei par sabiedrību un uzlabo viņu vispārējo labbūtību;

23.

uzsver, ka ir steidzami jāveido jau no agrīna vecuma iekļaujoša, radoša, dinamiska un veselīga mācību vide, lai samazinātu psihofizisku traucējumu risku pieaugušo vecumā; šajā sakarā mudina dalībvalstis nodrošināt, ka visu veidu mākslinieciskās izpausmes, t. i., mūzika, teātris, kino, dokumentālās filmas, animācija, vizuālā māksla, deja un jaunas eksperimentālās mākslas formas, tiek iekļautas skolu mācību programmās, un piedāvātas kā ārpusklases mākslas un sporta nodarbības, tādējādi stimulējot iespējas brīvi izpausties un radošumu un nodrošinot izglītojamajiem iespējas aktīvi iesaistīties un atklāt savus talantus; uzsver, ka māksla var būt ideāla starpdisciplināro projektu komponente un var veicināt kritisko domāšanu, tāpēc to nevajadzētu ierobežot, piedāvājot to apgūt tikai mākslai veltītās nodarbībās;

24.

mudina dalībvalstis un publiskā sektora iestādes attīstīt sporta infrastruktūru un visaptveroši palielināt fiziskās audzināšanas un ārpusklases fizisko aktivitāšu daudzumu skolās, tostarp aktivitāšu daudzumu, kas paredzētas bērniem un jauniešiem ar invaliditāti; uzsver, ka sports, tāpat kā māksla, var būt ļoti palīdzēt atstumtības riskam pakļauto bērnu iekļaušanai; atgādina, ka māksla un sports skolu mācību programmās var būtiski palīdzēt cīnīties pret globālām problēmām jaunatnes un izglītības jomā, tostarp mācīšanās grūtībām un mācīšanās traucējumiem, kā arī iebiedēšanu, naida runu un psihotropo vielu lietošanu;

25.

aicina Komisiju un dalībvalstis atbalstīt un pienācīgi finansēt mazas vietējās kultūras iniciatīvas, sporta klubus, atpūtas infrastruktūru, jauniešu organizācijas un jauniešu labbūtības institūcijas, lai īstenotu tādus brīvā laika pavadīšanas un neformālās un ikdienējās mācīšanās pasākumus, kuriem ir būtiska nozīme jauniešu un viņu ģimeņu attīstībā un labbūtībā, nodrošinot materiālos un psiholoģiskos atbalsta resursus, tostarp jauniešiem, kuriem ir mazāk iespēju vai kas saskaras ar diskrimināciju; uzsver, ka nelabvēlīgā situācijā esošos un, kā arī lauku un nomaļos apvidos šīs darbības ir vienīgā iespēja bērniem un jauniešiem socializēties, veidot pilsoniskuma apziņu un saglabāt labu garīgo veselību;

26.

aicina atbalstīt amatieru sportu un ārpusskolas nodarbības, jo tās ir nesamērīgi cietušas no Covid-19 pandēmijas postošajām sekām; uzsver, ka amatieru sports ir pamats sportam profesionālā līmenī un veicina kā personisko izaugsmi un labsajūtu, tā lauku apvidu reģionālo attīstību; uzsver, ka ir svarīgi ļaut darboties profesionālajiem sporta klubiem un sporta organizācijām, palīdzēt tiem atgūties un arī atbalstīt profesionālos sportistus; aicina Komisiju pienācīgi atbalstīt šos klubus un organizācijas, jo tiem ir būtiska nozīme jauniešu labbūtībā un socializācijā;

27.

aicina uzlabot koordināciju Eiropas līmenī starp dalībvalstīm, reģionālajām iestādēm, sporta komandu un klubu, kultūras apvienību, jaunatnes un studentu organizāciju, izglītības un universitāšu struktūru, izglītības jomas sociālo partneru un privātā sektora pārstāvjiem vietējā līmenī, lai stiprinātu dialogu un sadarbību un izveidotu dinamisku daudzlīmeņu sociālo tīklu, kas spēj reaģēt uz nākotnes izaicinājumiem un tiem pielāgoties;

28.

aicina Komisiju rīkoties, lai panāktu, ka visa ES kļūst spēcīgāka un sevi apgādājošāka un nevienu neatstāj novārtā; norāda, ka tai ir jānovērš plašās ģeogrāfiskās, dzimumu, sociālās, vecuma un citas strukturālās atšķirības, ko pastiprināja digitālās infrastruktūras, savienojamības un digitālo rīku trūkums, kas bija vērojams visās dalībvalstīs, bet jo īpaši lauku, attālos, salu un kalnu apgabalos, kā arī karstajos punktos vai citās sociālekonomiski nelabvēlīgā situācijā esošās teritorijās; aicina Komisiju stiprināt neatkarīgas ES un ES finansētas bezpeļņas izglītības platformas, kas atbilst ES datu privātuma standartiem, piemēram, eTwinning, EPALE, Erasmus+ un School Education Gateway, un palielināt to tvērumu, lai ES valstu skolas, skolotāji, pasniedzēji un pedagogi digitālās izglītības procesā varētu būt lielā mērā neatkarīgi no platformām, kuru mērķis ir gūt peļņu; turklāt vērš uzmanību uz nepieciešamību ņemt vērā šo teritoriju iespējamās vajadzības turpmāku pandēmiju vai jebkādu citu bezprecedenta situāciju gadījumā;

29.

uzsver, ka būtu jāpieliek pūles, lai vispārinātu digitālo pratību visos sabiedrības līmeņos, kas ļautu pareizi izmantot digitālos rīkus un infrastruktūru; tādēļ aicina dalībvalstis iekļaut digitālo pratību visu mācību iestāžu mācību programmās un nodrošināt nepieciešamo apmācību un aprīkojumu skolotājiem un pedagogiem; uzsver, ka īpašs uzsvars būtu jāliek uz tiem, kas ir digitāli atstumti; vērš uzmanību uz sarežģīto situāciju, kādā atrodas skolēni no ģimenēm, kurās ir daudz bērnu, un ģimenēm, kurās vecāki ir skolotāji, jo viņiem pienākums strādāt, mācīt un mācīties attālināti ir saistīts ar dārgiem un bieži vien nesedzamiem izdevumiem, lai no saviem pieticīgajiem privātajiem resursiem iegādātos papildu aprīkojumu, kas atbilstu prasībām par mācīšanos/darbu attālināti;

30.

uzver, ka digitālajām tehnoloģijām ir ievērojams potenciāls nodrošināt skolotājiem, instruktoriem, pedagogiem un izglītības guvējiem iespējas pieejamu, atvērtu, sociālu un individuāli pielāgotu tehnoloģiju veidā, kas var veicināt iekļaujošākus mācīšanās veidus; uzskata, ka vieda digitālo tehnoloģiju izmantošana, kuras pamatā ir inovatīvas mācīšanas metodes un plašāku iespēju radīšana izglītības guvējiem, var nodrošināt iedzīvotājiem dzīvē nepieciešamās pamatprasmes; tomēr norāda, ka netiek uzraudzīta jauniešu digitālā mācīšanās, jo īpaši to jauniešu, kas atrodas nelabvēlīgā un nomaļā vidē, kas var palielināt atkarību un garīgās veselības traucējumu risku;

31.

mudina dalībvalstis ieguldīt konkrētās politikas jomās, arī no ANM līdzekļiem, kas atbilst vietējām vajadzībām, lai: i) novērstu visas pastāvošās atšķirības, tostarp dzimumu, ekonomisko, tehnoloģisko un sociālo nevienlīdzību starp reģioniem; (ii) nodrošināt, ka izglītības un profesionālās apmācības iestādes, jaunatnes organizācijas un struktūras, kā arī izglītojamie un jaunieši kopumā saņem pietiekamu finansiālu atbalstu, īpašu uzmanību pievēršot visneaizsargātākajiem izglītojamajiem, kuri mācībās atpaliek un kuriem ir vajadzīgs papildu atbalsts, lai sasniegtu paredzētos mācību mērķus, un skolām, kas apkalpo iedzīvotājus ar augstu nabadzības līmeni un lielu minoritāšu īpatsvaru; (iii) nodrošināt, ka ir ieviestas nepieciešamās tehnoloģijas, inovācijas, mācību atbalsta iespējas un rīki, tostarp digitālie rīki, lai konsolidētu, turpinātu attīstīt un nodrošinātu kvalitatīvu izglītību un apmācību, kā arī ikdienējās un neformālās mācīšanās iespējas visiem; un iv) atbalstīt kultūras iniciatīvas, kas apvieno bērnus un jauniešus, ļaujot atgūties vietējo kopienu kultūrai;

32.

uzsver, ka iedibinājušās dzimumu normas un ekspektācijas var būt svarīgi faktori, kas nelabvēlīgi ietekmē garīgo un fizisko veselību, kā arī izglītības iespējas; norāda, ka ir būtiski attīstīt pedagogu spējas, piešķirot šim mērķim pienācīgus resursus un atbalstu, lai labāk apzinātu un novērstu izglītības, kultūras un sporta iestāžu slēgšanas ietekmi uz bērnu un jauniešu veselību un labbūtību plašākā mērogā; aicina dalībvalstis veicināt noturīgas, taisnīgas un dzimumresponsīvas izglītības sistēmas, kas nodrošina, ka tiek apmierinātas dzimumspecifiskas vajadzības, piemēram, nodrošināta visaptveroša izglītība par seksualitāti un ar dzimumu saistītas vardarbības novēršana un reaģēšana uz to;

33.

atkārtoti uzsver, cik svarīgi ir investēt inovācijā un pētniecībā izglītības nozarē, lai visā ES valstu izglītības sistēmām būtu pieejama “inovācijas kultūra” un lai nodrošinātu, ka visiem bez maksas ir pieejami kvalitatīvi mācību materiāli, pedagoģiskās pieejas un instrumenti; šajā nolūkā vērš uzmanību uz to, ka ir vajadzīga finanšu shēma, kas ļautu atlīdzināt izdevumus par atbilstošu digitālo rīku, tostarp datoriekārtu, iegādi vai nomu un pieslēgumu nepieciešamā līmeņa interneta tīklam;

34.

uzsver nepieciešamību paātrināt kultūras un mantojuma resursu un audiovizuālo bibliotēku digitalizāciju un ieviest atlaižu shēmas, kas nodrošinātu vispārēju piekļuvi kultūras resursiem arī marginalizētām personām un nomaļās vietās esošām skolām, kuras nespēj iegādāties atlaides nodrošinošus abonementus;

35.

uzsver nepieciešamību uzraudzīt tehnoloģiskā un digitālā progresa attīstību un sekas, kādas tas atstāja uz pedagoģiju, veselību un drošību, izmantojot sadarbību un dialogu gan ar pašiem jauniešiem, gan ar ekspertiem, pedagogiem, izglītības nozares sociālajiem partneriem un pilsoniskās sabiedrības pārstāvjiem; norāda, ka ir steidzami kritiski jāizvērtē iespējamie draudi, ko rada digitālā attīstība, un tās neparedzamās sekas, paturot prātā, ka to galvenais mērķis ir kalpot cilvēkiem;

36.

aicina dalībvalstis sekmēt jauniešu garīgās veselības zinātnisko izpēti un pētniecību un novērtēt sabiedriskās dzīves noslēgšanas ilgtermiņa ietekmi, jo īpaši ilgstošas tālmācības, izolācijas un nenoteiktības ietekmi uz zināšanu apguvi un neiroloģisko un sociāli emocionālo prasmju attīstību, un izstrādāt mērķtiecīgus pasākumus, lai sniegtu atbalstu visvairāk skartajiem un tādējādi cīnītos pret ilgtermiņa garīgās veselības problēmām un novērstu tās; aicina Komisiju un dalībvalstis sistemātiski apkopot un salīdzināt pētījumu rezultātus, pieredzi un zināšanas par garīgās veselības problēmām ES jauniešu vidū; aicina Komisiju veicināt labas prakses apmaiņu un savstarpēju mācīšanos starp dalībvalstīm saistībā ar šīm problēmām;

37.

aicina Komisiju vardarbības un uzmākšanās tiešsaistē un viltus ziņu izplatības samazināšanas nolūkā palielināt jauniešu informētību par ieguvumiem un riskiem, kas saistīti ar digitālajām tehnoloģijām, nodrošinot ne tikai viņu piekļuvi tehnoloģiskajiem rīkiem, bet arī viņu spēju tos droši un pareizi izmantot;

38.

uzsver, ka digitālajā vidē pavadītie ilgie periodi var būtiski ietekmēt bērnu un jauniešu garīgo veselību un drošību, piemēram, radīt ekrāna izraisītu nogurumu vai atkarību no interneta, turklāt bērni un jaunieši var saskarties ar vardarbību un aizskaršanu tiešsaistē, kā arī viltus ziņām, kas var izraisīt ne tikai depresiju, trauksmi un sociālo atstumtību, bet arī jauniešu pašnāvības; aicina Komisiju veicināt plašākus sadarbīgus un sistemātiskus profilakses pasākumus, kuru mērķis ir pasargāt jauniešus no šāda kaitējuma;

39.

aicina Komisiju noteikt Eiropas garīgās veselības gadu un izstrādāt Eiropas plānu garīgās veselības aizsardzībai izglītībā, profesionālajā apmācībā un ikdienējā un neformālajā izglītībā; uzskata, ka jebkuram šādam plānam būtu jābalstās uz Eiropas izglītības telpas stratēģiskā satvara darba grupas konstatējumiem un jānodrošina visaptverošas pamatnostādnes, jāierosina labas prakses piemēri un jārada stimuli dalībvalstīm ieviest īpašas darbības un apmācības moduļus, tādējādi nodrošinot skolotājiem, pasniedzējiem, pedagogiem, jaunatnes darbiniekiem un darba devējiem nepieciešamās prasmes, lai jau agrīnā stadijā atpazītu izdegšanas, stresa un psiholoģiskās spriedzes pazīmes audzēkņos, jauniešos, praktikantos vai jauniešos, kas apgūst arodmācību un varētu aktivizēt mērķtiecīgus profilakses pasākumus;

40.

uzskata, ka ar šo plānu būtu jāveicina bezmaksas un regulārs psiholoģiskais atbalsts skolotājiem, pedagogiem un bērnu aprūpes speciālistiem, kā arī īpaša uzmanība būtu jāpievērš marginalizētām un nelabvēlīgā situācijā esošām grupām un personām ar invaliditāti, lai ņemtu vērā viņu īpašās vajadzības un nodrošinātu, ka viņiem ir vienlīdzīga piekļuve visām aktivitātēm un iespējām; uzsver, ka ar plānu būtu arī jāveicina saiknes stiprināšana starp izglītības iestādēm un kultūras, jaunatnes un sporta organizācijām, lai piedāvātu tādas ārpusskolas aktivitātes, kas uzrunā plašāku sabiedrību un kuru mērķis ir stiprināt audzēkņu piederības sajūtu, veicināt jauniešu pārstāvību un palielināt viņu iesaisti sabiedrības procesos;

41.

aicina Komisiju un dalībvalstis rīkoties, lai īstenotu konferences par Eiropas nākotni ieteikumus līdz minimumam samazināt nopietnās krīzes ietekmi uz jauniešiem un viņu garīgo veselību, kā arī visos ieteikumos un priekšlikumos ņemt vērā nākamās paaudzes;

42.

aicina Komisiju turpināt izstrādāt riska mazināšanas pasākumus attiecībā uz Covid-19 dēļ īstenotās sabiedrības noslēgšanas negatīvo ietekmi uz bērniem un jauniešiem 2023. gadā un izmantot šo gadu, lai panāktu, ka Eiropas Jaunatnes gada (2022. gads) mantojums kalpotu nākotnei;

43.

uzdod priekšsēdētājai šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai.

(1) OV C 316, 6.8.2021., 2. lpp.

(2) OV C 395, 29.9.2021., 101. lpp.

(3) OV C 465, 17.11.2021., 82. lpp.

(4) Pieņemtie teksti, P9_TA(2022)0045.

(5) OV C 15, 12.1.2022., 184. lpp.

(6) OV L 462, 28.12.2021., 1. lpp.

(7) https://ec.europa.eu/social/vocational-skills-week/covid-19-how-can-vet-respond_en

(8) https://erasmus-plus.ec.europa.eu/sites/default/files/2021-09/coronavirus-mobility-impact-results-may2020_en.pdf

(9) Pētījums “Education and Youth in post-COVID-19 Europe – crisis effects and policy recommendations”, Eiropas Parlaments, Iekšpolitikas ģenerāldirektorāts, B politikas departaments — Struktūrpolitika un kohēzijas politika, 2021. gada 4. maijs.

(10) Pētījums “Youth in Europe: Effects of COVID-19 on their economic and social situation”, Eiropas Parlaments, Iekšpolitikas ģenerāldirektorāts, A politikas departaments — Ekonomikas, zinātnes un dzīves kvalitātes politika, 2021. gada 24. septembris.

(11) Pētījums “Cultural and creative sectors in post-COVID-19 Europe: Crisis effects and policy recommendations”, Eiropas Parlaments, Iekšpolitikas ģenerāldirektorāts, A politikas departaments — Struktūrpolitika un kohēzijas politika, 2021. gada 18. februāris.

(12) Diez-Palomar, J., Pulido, C. and Villarejo, B., “Distance learning from a student perspective”, NESET ad hoc ziņojums Nr. 3/2021.

(13) Sternadel, D., “The impact of COVID-19 on students learning results visā Eiropā: the challenges of distance education for all”, NESET ad hoc ziņojums Nr. 2/2021.

(14) Koehler, C., Psacharopoulos, G. and Van der Graaf, L., “The impact of COVID-19 on the education of disadvantaged children and the socio-economic consequences thereof”, NESET-EENEE ziņojums, Eiropas Savienības Publikāciju birojs, Luksemburga, 2022. gads.

(15) Di Pietro, G., Biagi, F., Costa, P., Karpiński, Z. and Mazza, J., “The possible impact of COVID-19 on education: Reflections based on the existing literature and recent international datasets”, Eiropas Savienības Publikāciju birojs, Luksemburga, 2020. gads.

(16) Moxon, D., Bacaiso, C. and Şerban, A., ‘Beyond the pandemic: The impact of COVID-19 on young people in Europe, Eiropas Jaunatnes forums, Brisele, 2022.

(17) https://www.unicef.org/press-releases/impact-covid-19-poor-mental-health-children-and-young-people-tip-iceberg

(18) Takino, S., Hewlett, E., Nishina, Y. and Prinz, C., “Supporting young people’s mental health through the COVID-19 crisis”, ESAO polititiskā reakcija uz koronavīrusu (Covid-19), 2021. gads.

(19) https://www.youngminds.org.uk/about-us/reports-and-impact/coronavirus-impact-on-young-people-with-mental-health-needs/#main-content

(20) https://cordis.europa.eu/project/id/779318/results

(21) https://www.mentalhealth.org.uk/sites/default/files/2022-08/MHF-Scotland-Impacts-of-lockdown.pdf

(22) https://www.eurofound.europa.eu/publications/report/2021/impact-of-covid-19-on-young-people-in-the-eu

(23) https://you.wemove.eu/campaigns/responding-to-the-impact-of-covid-19-on-international-youth-work-mobility

(24) OV C 224, 8.6.2022., 2. lpp.

(25) OV L 223, 22.6.2021., 14. lpp.

(26) OV C 371, 15.9.2021., 6. lpp.

(27) OV C 385, 22.9.2021., 152. lpp.

(28) OV C 404, 6.10.2021., 152. lpp.

(29) OV C 494, 8.12.2021., 2. lpp.

(30) OV C 184, 5.5.2022., 88. lpp.

(31) PVO Eiropas reģiona aptaukošanās ziņojums par 2022. gadu

(32) https://www.eurofound.europa.eu/publications/report/2020/living-working-and-covid-19

(33) https://op.europa.eu/webpub/eac/education-and-training-monitor-2021/en/chapters/chapter1.html#ch1-1

(34) https://www.oecd-ilibrary.org/sites/1e1ecb53-en/1/2/2/index.html?itemId=/content/publication/1e1ecb53-en&_csp_=c628cf9bcf7362d2dc28c912508045f6&itemIGO=oecd&itemContentType=book

(35) https://www.statista.com/statistics/1287356/risk-of-depression-in-europe-2021-by-age

(36) UNICEF raksts “The Mental Health Burden Affecting Europe’s Children” (2021. gada 4. oktobris).

(37) Eiropas Parlamenta zibens Eirobarometrs: sievietes Covid-19 laikā (https://europa.eu/eurobarometer/surveys/detail/2712).