P9_TA(2022)0308

Atbildīgs privātais finansējums tiesvedībai

Eiropas Parlamenta 2022. gada 13. septembra rezolūcija ar ieteikumiem Komisijai par atbildīgu privāto finansējumu tiesvedībai (2020/2130(INL))

(2023/C 125/01)

Eiropas Parlaments,

—	ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 225. pantu,

—	ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pantu,

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2005. gada 28. septembra 1ēmuma, ar ko pieņem Eiropas Parlamenta deputātu nolikumu (1), 5. pantu,

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2020. gada 25. novembra Direktīvu (ES) 2020/1828 par pārstāvības prasībām patērētāju kolektīvo interešu aizsardzībai un ar ko atceļ Direktīvu 2009/22/EK (2),

—	ņemot vērā Komisijas 2013. gada 11. jūnija ieteikumu par kopīgiem principiem attiecībā uz pagaidu vai kompensējošiem kolektīvās tiesiskās aizsardzības mehānismiem dalībvalstīs saistībā ar Savienības tiesību aktos paredzētu tiesību pārkāpumiem,

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta Izpētes dienesta 2021. gada marta pētījumu “Atbildīgs privātais finansējums tiesvedībai”,

—	ņemot vērā Reglamenta 47. un 54. pantu,

—	ņemot vērā Juridiskās komitejas ziņojumu (A9-0218/2022),

tā kā saskaņā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pantu dalībvalstīm ir galvenā atbildība sniegt atbilstošu juridisko palīdzību tiem, kam trūkst pietiekamu līdzekļu, lai tādējādi nodrošinātu tiesu iestāžu pieejamību visiem; tā kā valsts juridiskā palīdzība un kriminālvajāšana ir un tām arī turpmāk jābūt galvenajiem mehānismiem, ar ko tiek garantētas pamattiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību un taisnīgu tiesu;

tā kā komerciāls trešo personu finansējums tiesvedībai (TPFL) ir arvien izplatītāka prakse, proti, komerciālie ieguldītāji (“tiesvedības finansētāji”), kas nav strīdā iesaistītās puses, iegulda tiesvedībā un sedz juridiskos un citus izdevumus apmaiņā pret daļu no eventuālā atlīdzinājuma; tā kā kolektīvā tiesiskā aizsardzība ir tikai viens tiesvedības veids, kurā pašlaik izmanto TPLF un citi šāda finansējuma izmantošanas piemēri ir šķīrējtiesas, maksātnespējas procedūras, ieguldījumu atgūšana, pretmonopola prasības u. c.;

tā kā trešo personu finansējumu tiesvedībai (TPFL), ja to pienācīgi reglamentē, varētu biežāk izmantot kā instrumentu, lai atbalstītu tiesu iestāžu pieejamību, jo īpaši valstīs, kurās juridiskās izmaksas ir ļoti augstas, vai sievietēm un atstumtām grupām, kam nav pieejams papildu finansējums; tā kā trešo personu finansējums tiesvedībai varētu arī arvien vairāk palīdzēt nodrošināt, ka sabiedrības interešu lietas tiek iesniegtas tiesā, un samazināt ievērojamās materiālā stāvokļa atšķirības, kas pastāv starp uzņēmumiem un iedzīvotājiem, kuri pieprasa tiesisko aizsardzību, un tādējādi nodrošināt pienācīgu korporatīvo atbildību;

tā kā Lielbritānijas Starptautisko un salīdzinošo tiesību institūta (BIICL) ziņojumā “Kolektīvās tiesiskās aizsardzības stāvoklis ES saistībā ar Komisijas ieteikumu” uzsvērts, ka dažās dalībvalstīs trešo personu finansējums ir kļuvis par būtisku faktoru kolektīvās tiesiskās aizsardzības īstenošanā (3); tā kā Komisijas ziņojumā COM(2018)0040 par to, kā tiek īstenoti 2013. gada nesaistošie ieteikumi par kolektīvo tiesisko aizsardzību, ir uzsvērts, ka trešo personu finansējums tiesvedībai ir būtisks kolektīvās tiesiskās aizsardzības aspekts, kam ir svarīga pārrobežu dimensija (4);

tā kā tiesvedībā iesaistītie tiesvedības finansētāji var rīkoties savās ekonomiskajās interesēs, nevis prasītāju interesēs; tā kā tie var censties kontrolēt tiesvedību un pieprasīt konkrētu iznākumu, kas tiem pēc iespējas ātrāk nodrošinās visizdevīgāko atdevi no ieguldījuma (5); tā kā ir būtiski nodrošināt, lai cietušajiem tiktu izmaksāta pienācīga kompensācija;

F.	tā kā, lai gan trešo personu finansējums tiesvedībai Eiropā praktiski nepastāv, tā ir ārkārtīgi izplatīta parādība saistībā ar ieguldījumiem arbitrāžā, kas palielina privāto ieguldītāju prasījumu pret valstīm skaitu un apjomu;

tā kā saskaņā ar pieejamiem datiem tiesvedības finansētāji dažās dalībvalstīs var pieprasīt nesamērīgu ienākumu daļu, kas pārsniedz parasto atdevi no citiem ieguldījumu veidiem; tā kā tiesvedības finansētāju pieprasītās summas Savienībā parasti svārstās no 20 % līdz 50 % no piespriestās summas (6), bet ārpus Savienības šādas prasības dažos gadījumos var sniegt ienākums no ieguldījumiem līdz pat 300 % apmērā; tā kā būtu jāievieš noteikumi, lai nodrošinātu, ka tiesvedības finansētājiem maksājamās summas ir samērīgas un vispirms piešķir prasītājiem piespriesto summu, tikai tad maksā nodevu tiesvedības finansētājam;

tā kā trešo personu finansējums tiesvedībai nav vienīgais veids, kā atvieglot tiesu pieejamību, un ir citi instrumenti, piemēram, juridiskā palīdzība vai juridisko pakalpojumu izmaksu apdrošināšana, lai atvieglotu šādu piekļuvi, un pastāv arī ārpustiesas tiesiskās aizsardzības līdzekļi, lai pieprasītu tiesisko aizsardzību, piemēram, mediācija, strīdu alternatīva izšķiršana / strīdu izšķiršana tiešsaistē, ombuda institūts vai uzņēmumu pārvaldītās sūdzību sistēmas izmantošana; tā kā šie risinājumi varētu nodrošināt ātrāku un atbilstošāku kompensāciju prasītājiem, lai gan šādi tiesiskās aizsardzības līdzekļi ne vienmēr ir pietiekami efektīvi, lai nodrošinātu pienācīgu tiesisko aizsardzību; tā kā prasītājiem vienmēr būtu jādod iespēja tieši izmantot tiesiskās aizsardzības līdzekļus;

tā kā trešo personu finansējums tiesvedībai ir izplatīts Austrālijā, ASV, Kanādā, Apvienotajā Karalistē un Nīderlandē un daži to uzskata par būtisku faktoru, lai nodrošinātu tiesu pieejamību (7), tomēr pastāv bažas arī par tā ļaunprātīgu izmantošanu dažās jurisdikcijās; tā kā empīriskie dati (8) liecina, ka tiesvedības finansētāji parasti izvēlas lietas, kas varētu sniegt vislabāko atdevi no ieguldījumiem, bet neiegulda lietās, ko uzskata par pārāk riskantām vai nepietiekami ienesīgām;

tā kā tiesvedības finansētāju skaitu ir grūti noteikt un pašlaik ir zināms, ka Savienībā darbojas vairāk nekā 45 finansētāji; tā kā, lai gan lielākajā daļā dalībvalstu trešo personu finansējuma tiesvedībai prakse līdz šim ir bijusi ierobežota, paredzams, ka turpmākajos gados tai būs arvien lielāka nozīme, taču Savienībā tā joprojām lielā mērā nav reglamentēta, neraugoties uz to, ka tā varētu radīt ne tikai ieguvumus, bet arī būtiskus riskus tiesas spriešanai, kuri ir jānovērš;

tā kā pašreizējais regulējuma trūkums rada risku, ka tiesvedības finansētāji rīkojas nepārredzami, kā rezultātā tiesas dažkārt var piespriest summas par labu prasītājiem, neapzinoties, ka daļa no piespriestās summas, kas var būt nesamērīga, vēlāk tiks novirzīta tiesvedības finansētājiem uz prasītāju rēķina; tā kā pārredzamības trūkums var nozīmēt arī to, ka pat potenciālajiem saņēmējiem ir maz zināšanu vai vispār nav zināšanu par atlīdzinājumu vai finansēšanas līgumu sadali, jo īpaši, ja tiek piemērots pasīvās izvēles mehānisms kolektīvās tiesiskas aizsardzības sistēmas ietvaros; tā kā Savienības līmenī nav kopīgu minimālo standartu, pastāv sadrumstalotības un regulējuma nelīdzsvarotības risks tiesvedības finansēšanas jomā;

tā kā Direktīvā (ES) 2020/1828 ir norādīts uz iespējām un tajā ir noteiktas garantijas attiecībā uz tiesvedības finansēšanu, kas tomēr aptver tikai ierobežotas pārstāvības prasības patērētāju vārdā minētās direktīvas darbības jomā, un tāpēc neregulē cita veida darbības, piemēram, tādas, kas ir saistītas ar uzņēmējdarbību vai cilvēktiesībām, vai prasītāju kategorijas, piemēram, cilvēktiesību organizācijas vai darbiniekus; tā kā attiecībā uz visu veidu prasījumiem būtu jāpiemēro efektīvi pasākumi un garantijas,

Ievads

konstatē — lai gan trešo personu tiesvedības finansējums joprojām ir ierobežots, tā ir arvien plašāka prakse Savienībā, kurai ir arvien lielāka nozīme dažu dalībvalstu tiesu sistēmās, kā arī attiecībā uz to, kā Eiropas pilsoņi var piekļūt tiesu iestādēm, jo īpaši attiecībā uz pārrobežu lietām; norāda, ka tiesvedības finansēšana Savienības līdz šim lielākoties nav reglamentēta;

norāda, ka trešo personu finansējuma tiesvedībai regulējumam vajadzētu būt tieši saistītam ar politiku, kas uzlabo tiesu pieejamību prasītājiem, piemēram, samazinot juridiskās izmaksas, nodrošinot pienācīgu publisko finansējumu pilsoniskās sabiedrības organizācijām, tostarp patērētāju aizsardzības organizācijām, vai veicinot citu praksi, piemēram, juridisko palīdzību vai kolektīvo finansēšanu; aicina dalībvalstis apmainīties ar paraugpraksi šajā jautājumā un izmantot Direktīvas (ES) 2020/1828 20. pantā minētos pasākumus, lai nodrošinātu tiesu iestāžu efektīvu pieejamību;

pauž pārliecību par to, ka tiesu iestāžu pieejamības nodrošināšanai visiem un prioritātes piešķiršanai tiesu sistēmās cietušo personu tiesiskajai aizsardzībai, nevis privāto ieguldītāju interesēm, kuri varētu tikai meklēt komerciālas iespējas saistībā ar juridiskiem strīdiem, ir nepieciešams Savienības līmenī noteikt kopējus minimālos standartus, kuros būtu ņemti vērā galvenie ar trešo personu finansējumu tiesvedībai saistītie aspekti, tostarp pārredzamība, taisnīgums un proporcionalitāte;

uzsver, ka šāda regulatīvā režīma mērķis būtu reglamentēt tiesvedības finansētāju tiesvedības finansēšanas darbības. Norāda, ka šādam režīmam būtu jāreglamentē finansēšanas darbības attiecībā uz visu veidu prasījumiem neatkarīgi no prasījumu rakstura un ka tam nevajadzētu skart spēkā esošos starptautiskos, Savienības un valstu tiesību aktus, kas ļauj celt prasības, jo īpaši tiesību aktus par patērētāju kolektīvo interešu aizsardzību, vides aizsardzību un tiesību aktus, kas reglamentē maksātnespējas procedūras vai atbildību;

uzskata, ka minimālo standartu noteikšana attiecībā uz trešo personu finansējumu tiesvedībai ļaus likumdevējiem veikt efektīvu uzraudzību un pienācīgi nodrošināt prasītāju interešu aizsardzību; norāda, ka brīvprātīgiem regulatīviem mehānismiem un rīcības kodeksiem var būt pozitīva loma, bet lielākā daļa finansētāju tiem nav pievienojušies, tādējādi radot būtisku apdraudējumu prasītājiem;

Tiesvedības finansētāju regulējums un uzraudzība

iesaka izveidot atļauju piešķiršanas sistēmu tiesvedības finansētājiem, tādējādi nodrošinot, ka prasītājiem tiek paredzētas reālas iespējas izmantot trešo personu finansējumu tiesvedībai un ka ir spēkā atbilstoši aizsardzības pasākumi, tostarp ieviešot korporatīvās pārvaldības prasības un uzraudzības pilnvaras, lai aizsargātu prasītājus, un nodrošinot, ka finansējumu sniedz tikai tādas struktūras, kuras ir apņēmušās ievērot minimālos standartus attiecībā uz pārredzamību, neatkarību, pārvaldību un kapitāla pietiekamību un ievērot arī fiduciāras attiecības ar prasītājiem un paredzētajiem saņēmējiem; uzsver, ka ir jānodrošina, lai šī sistēma neradītu pārmērīgu administratīvo slogu dalībvalstīm vai tiesvedības finansētājiem;

Ētikas jautājumi

iesaka noteikt tiesvedības finansētājiem pienākumu ievērot fiduciāru rūpības pienākumu, liekot tiem rīkoties prasītāju interesēs. Uzskata, ka tiesvedības finansētāji nevar nepamatoti kontrolēt tiesvedību, ko tie finansē; par šādu tiesas procesa kontroli ir prasītāja un tā juridisko pārstāvju kompetencē; šāda finansēto tiesvedības procesu kontrole var ietvert gan formālu kontroli, piemēram, līgumā paredzētu kartību, gan neformālu kontroli, piemēram, draudus pārtraukt finansējumu;

uzsver, ka var rasties interešu konflikti, ja pastāv nepiemērotas attiecības starp tiesvedības finansētājiem, kvalificētām struktūrām, juristu birojiem, apkopotājiem, tostarp prasījumu piedziņas un piešķīrumu sadales platformām, un citām vienībām, kas var būt iesaistītas prasījumos un ir ieinteresētas lietas iznākumā tiesā; norāda, ka pieaug tendence, ka tiesvedības finansētāji piekrīt finansēt juristu birojus vairākās secīgās nākotnē paredzamās lietās (portfeļa finansēšana) (9); iesaka pieņemt aizsardzības pasākumus, lai novērstu iespējamus interešu konfliktus, noteikt prasītāju tiesības un pieprasīt, lai sīkāk tiktu darītas zināmas attiecības starp tiesvedības finansētājiem un citām iesaistītajām pusēm;

uzskata, ka, izņemot ierobežotos un skaidri noteiktos apstākļos, tiesvedības finansētājiem, nedrīkstētu ļaut tiesvedības laikā atteikties no finansēšanas, padarot prasītājus pilnībā atbildīgus par visām tiesvedības izmaksām, kas varētu būt radušās tikai finansētāja iesaistīšanās dēļ; tādēļ uzsver, ka līgumiskas vienošanās, kurās finansēšanai izvirzīti kādi nosacījumi s, būtu jāuzskata par spēkā neesošām;

10.

uzskata, ka tiesvedības finansētājiem, tāpat kā prasītājiem, būtu jāuzņemas atbildība par atbildētāju izmaksām, kas radušās nesekmīgas tiesvedības rezultātā, piemēram, negatīvu izmaksu atlīdzināšanas dēļ; uzsver, ka regulējumam būtu jānovērš tas, ka tiesvedības finansētāji neveiksmīga iznākuma gadījumā uzņemas atbildību tikai par izmaksām;

Piedziņas stimuli un ierobežojumi

11.

uzskata, ka tiesību aktos būtu jānosaka ierobežojumi attiecībā uz to piespriestās summas daļu, ko tiesvedības finansētāji ir tiesīgi saņemt tiesvedības prāvas vai izlīguma veiksmīga iznākuma gadījumā un balstoties līgumā noteiktajā kartībā; uzskata, ka attiecībā uz vienošanos starp tiesvedības finansētājiem un prasītājiem tikai izņēmuma gadījumos būtu jāatkāpjas no noteikuma, ka prasītājiem izmaksā ne mazāk kā 60 % no norēķina vai zaudējumu kompensācijas bruto summas;

Informācijas atklāšana un pārredzamība

12.

uzskata, ka būtu jānodrošina pārredzamība attiecībā uz tiesvedības finansējuma iesaistīšanu tiesas procesos, tostarp attiecībā uz prasītāju un viņu juristu pienākumu pēc tiesas iniciatīvas vai pēc atbildētāja pieprasījuma tiesai atklāt informāciju par finansēšanas līgumiem un informēt tiesu par komerciāla finansējuma pastāvēšanu un konkrētās lietas finansētāja identitāti; uzskata, ka tiesai būtu jāinformē atbildētājs par trešo personu finansējuma tiesvedībai pastāvēšanu un par finansētāja identitāti; norāda, ka pašlaik tiesas vai administratīvās iestādes un atbildētāji bieži vien nezina, ka prasību finansē komerciāls dalībnieks;

Uzraudzības iestāžu pilnvaras un tiesu un administratīvo iestāžu veikta pārskatīšana

13.

uzskata, ka uzraudzības iestādēm, tiesām un administratīvajām iestādēm, ja tas ir piemēroti saskaņā ar valsts procesuālajiem tiesību aktiem, vajadzētu būt pilnvarotām atvieglot to tiesību aktu izpildi, kas pieņemti, lai sasniegtu iepriekš izklāstītos mērķus; iesaka izveidot prasību iesniegšanas sistēmu, kas neradītu pārmērīgas izmaksas vai pārmērīgu administratīvo slogu dalībvalstīm; uzskata, ka uzraudzības iestādēm, kā arī tiesām un administratīvajām iestādēm, ja tas ir piemēroti saskaņā ar valsts procesuālajiem tiesību aktiem, vajadzētu varēt novērst atļauju saņēmušo tiesvedības finansētāju ļaunprātīgu rīcību, vienlaikus nekavējot prasītāju un paredzamo saņēmēju piekļuvi tiesām;

Noslēguma aspekti

14.

prasa Komisijai cieši uzraudzīt un analizēt trešo personu tiesvedības finansēšanas attīstību dalībvalstīs gan tiesiskā regulējuma, gan prakses ziņā, īpašu uzmanību pievēršot Direktīvas (ES) 2020/1828 īstenošanai; turklāt prasa Komisijai pēc Direktīvas (ES) 2020/1828 piemērošanas termiņa beigām, proti, 2023. gada 25. jūnija, un ņemot vērā minētās direktīvas ietekmi, pamatojoties uz Līguma par Eiropas Savienības darbību 114. pantu, iesniegt priekšlikumu direktīvai, ar ko Savienības līmenī nosaka kopējus minimālos standartus attiecībā uz komerciālu trešo personu finansējumu tiesvedībai finansēšanu, ievērojot tās pielikumā izklāstītos ieteikumus;

15.

uzskata, ka prasītajam priekšlikumam nebūs finansiālas ietekmes;

o o

16.

uzdod priekšsēdētājai šo rezolūciju un pielikumā izklāstītos ieteikumus nosūtīt Komisijai un Padomei.

(1) OV L 262, 7.10.2005., 1. lpp.

(2) OV L 409, 4.12.2020., 1. lpp.

(3) https://www.biicl.org/documents/1881_StudyontheStateofCollectiveRedress.pdf, 19. lpp.

(4) https://eur-lex.europa.eu/legal-content/LV/TXT/PDF/?uri=CELEX:52018DC0040&from=LV, 10. lpp.

(5) Austrālijas parlaments secināja, ka “tiesvedības finansētāju varas un ietekmes līmenis kolektīvās prasībās rada situācijas, kurā viņu finansiālās intereses ir pārākas par pārstāvības prasītāja un kolektīva locekļu finansiālajām interesēm”, sk. Austrālijas Tiesību reformas komisijas 2019. gada ziņojumu “An Inquiry into Class Action Proceedings and Third Party Litigation Funders”, 19. lpp.

(6) EPRS pētījums (2021. g.) Atbildīgs privātais finansējums tiesvedībai. Pielikums — Situācija ES privātā finansējuma tiesvedībai jomā un pašreizējie ES noteikumi, kas piemērojami privātajam tiesvedības finansējumam.

(7) Sk. https://www.biicl.org/documents/1881_StudyontheStateofCollectiveRedress.pdf, 269. lpp.: “Vispārējais viedoklis par Apvienotās Karalistes pieeju trešo personu finansējumam bija labvēlīgs, un respondenti uzskatīja, ka šāda finansējuma pieejamība ir būtisks faktors, pieņemot lēmumu piedalīties kolektīvajās procedūrās. Praksē pieredze, kas gūta, trešām personām finansējot kolektīvos prasījumus, kopumā bija pozitīva. Nevienam no respondentiem nebija pieredzes ar organizāciju, kas mēģināja finansēt prasību pret konkurentu. Nevienam no atbildētājiem nebija pieredzes, kad finansētājs atklāti mēģināja kontrolēt tiesvedību, lai gan viens advokāts aprakstīja situāciju, kad finansētājs lietas izskatīšanas laikā bija atsaucis finansējumu, iesniedzot prasību, kā rezultātā lieta tika priekšlaicīgi atrisināta.”

(8) Sk. Austrālijas Likumu reformas komisijas 2019. gada ziņojumu “An Inquiry into Class Action Proceedings and Third Party Litigation Funders”, 34. lpp.

(9) EPRS pētījums (2021. g.) – “Atbildīga tiesvedības finansēšana. Situācija ES privātās tiesvedības finansējuma jomā un pašreizējie ES noteikumi, kas piemērojami privātajam tiesvedības finansējumam”, 2021., 28.–29. lpp.

REZOLŪCIJAS PIELIKUMS

IETEIKUMI PAR PIEPRASĪTĀ PRIEKŠLIKUMA SATURU

Priekšlikums

EIROPAS PARLAMENTA UN PADOMES DIREKTĪVAI

par trešo personu finansējuma tiesvedībai regulējumu

EIROPAS PARLAMENTS UN EIROPAS SAVIENĪBAS PADOME,

ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību un jo īpaši tā 114. pantu,

ņemot vērā Eiropas Parlamenta pieprasījumu Eiropas Komisijai (1),

ņemot vērā Eiropas Komisijas priekšlikumu,

pēc leģislatīvā akta projekta nosūtīšanas valstu parlamentiem,

ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinumu (2),

saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru,

tā kā:

(1)

trešo personu finansējums tiesvedībai ir prakse, kas strauji kļūst par tiesvedības pakalpojumu tirgu bez jebkāda konkrēta spēkā esoša tiesiskā regulējuma Savienības līmenī. Neraugoties uz to, ka tiesvedības finansētāji ir iedibināti un darbojas dažādās dalībvalstīs gan iekšzemē, gan pāri robežām, uz viņiem līdz šim ir attiekušies atšķirīgi valstu noteikumi un prakse iekšējā tirgū, kur šajā jomā atkarībā no dalībvalsts pastāv kopumā sadrumstaloti noteikumi un pat likumdošanas vakuums. Atšķirīgi noteikumi un prakse dalībvalstīs varētu būt šķērslis iekšējā tirgus darbībai. Skaidrības trūkums par nosacījumiem, saskaņā ar kuriem var darboties komerciāli trešo personu tiesvedības finansētāji (“tiesvedības finansētāji”), nav saderīgs ar iekšējā tirgus pienācīgu darbību, jo īpaši ņemot vērā to, ka pārrobežu lietas varētu būt iespējams finansēt tikai ar trešās personas starpniecību un šīs lietas ir īpaši pievilcīgas tiesvedības finansētājiem. Atšķirības tiesiskajā regulējumā, kas piemērojams katrā dalībvalstī, rada diskriminācijas risku attiecībā uz tiesu pieejamību starp prasītājiem dažādās dalībvalstīs, jo īpaši lietās ar pārrobežu elementu, kā arī risku, ka tiesvedības finansētāji izvēlēsies labvēlīgāko tiesu, — to varētu ietekmēt dažu valsts noteikumu labvēlīgums attiecībā uz to izveidi, finansēšanas līgumiem piemērojamiem tiesību aktiem un valsts procesuālajiem noteikumiem.

(2)

Savienības tiesību aktu mērķis ir nodrošināt līdzsvaru starp tiesu iestāžu pieejamību un atbilstīgu garantiju piešķiršanu tiesvedībā iesaistītajiem, lai nepieļautu, ka viņu tiesības uz tiesu iestāžu pieejamību tiek izmantotas nepienācīgi. Ja tiesvedības finansētāji nodrošina finansējumu tiesvedībai apmaiņā pret daļu no piešķirtās kompensācijas, var rasties netaisnīguma risks. Šāds risks ietver to, ka tiesvedības finansētāji var izmantot prasītāju vai to pārstāvēto personu situāciju, tostarp tādu patērētāju situāciju, kuru intereses pārstāv kvalificētas struktūras, savās interesēs un nolūkā maksimāli palielināt savus ieņēmumus no ieguldījuma, tādējādi atstājot prasītājiem vai paredzamajiem saņēmējiem mazāku daļu no iespējamās summas, kas tiks piespriesta. Riski var būt īpaši izteikti, ja tiesvedību vēlas izmantot patērētāji vai cilvēktiesību pārkāpumu rezultātā cietušie, kas varētu piekrist tāda tiesvedības finansētāja iesaistīšanai, kurš ir gatavs apmaksāt tiesvedību, neapzinoties, ka viņu intereses varētu tikt pakļautas tiesvedības finansētāja interesēm.

(3)

Vienota Savienības minimālo standartu regulējuma noteikšana atbildīgam trešo personu finansējumam tiesvedībai palīdzētu veicināt tiesu iestāžu pieejamību un nodrošināt pienācīgu korporatīvo pārskatatbildību. Patiešām, starp uzņēmumiem un iedzīvotājiem, kas vēlas saņemt tiesisko aizsardzību, bieži pastāv ievērojama ekonomiskā nelīdzsvarotība, un trešo personu finansējums tiesvedībai var palīdzēt samazināt šo nelīdzsvarotību, ja ar to saistītie riski tiek mazināti un ja šāds finansējums papildina citus pasākumus, kas novērš šķēršļus tiesu iestāžu pieejamībai. Šajā nolūkā ir ļoti svarīgi nodrošināt nepieciešamo līdzsvaru starp tiesu iestāžu pieejamības uzlabošanu prasītājiem un atbilstošiem aizsardzības pasākumiem, lai izvairītos no tiesvedības ļaunprātīgas izmantošanas. Atbildīgs trešo personu finansējums tiesvedībai var samazināt izmaksas, padarīt tās paredzamākas, vienkāršot nevajadzīgas procedūras un sniegt efektīvus pakalpojumus par izmaksām, kas ir samērīgas ar strīda summām.

(4)

Tā kā iekšējais tirgus veicina pārrobežu tirdzniecību, strīdiem arvien biežāk ir pārrobežu raksturs, un tā kā tiesvedības finansētāju darbības pēc būtības ir globālas, pastāv būtisku atšķirību potenciāls risks dalībvalstu pieejā aizsardzības pasākumiem un aizsardzībai, kas nepieciešama attiecībā uz trešo personu finansējumu tiesvedībai. Brīvprātīgas pieejas ir bijušas sekmīgas tikai zināmā mērā, tām nav piekritusi lielākā daļa nozares pārstāvju un jebkurā gadījumā neleģislatīvi pasākumi nebūtu piemēroti, ņemot vērā būtiskus riskus, piemēram, attiecībā uz neaizsargātām iedzīvotāju kategorijām, tostarp no trešām valstīm.

(5)

Šīs direktīvas mērķis ir regulēt trešo personu komerciālu finansējumu tiesvedībai — praksi, saskaņā ar kuru trešās personas, kas nav tieši iesaistītas strīdā, peļņas nolūkos iegulda tiesvedībā, parasti apmaiņā pret procentuālu daļu no izlīguma summas vai kompensācijas (turpmāk “trešo personu finansējums tiesvedībai”). Trešo personu finansējums tiesvedībai attiecas uz situācijām, kurās komercdalībnieks veic ieguldījumus uzņēmējdarbības nolūkos. Tādēļ tas neietver līdzekļu nodrošināšanu, lai sponsorētu tiesvedību labdarības vai ziedojumu veidā, kad finansētājs vēlas atgūt vienīgi tam radušos izdevumus, vai līdzīgas darbības, ko veic saskaņā ar pro bono publico principu. Šīs direktīvas mērķis ir arī noteikt aizsardzības pasākumus, no vienas puses, lai nodrošinātu tiesu efektīvu pieejamību un strīdā iesaistīto pušu interešu aizsardzību, un, no otras puses, lai nepieļautu interešu konfliktus, ļaunprātīgu tiesāšanos, kā arī nesamērīgu naudas piešķīrumu piešķiršanu tiesvedības finansētājiem.

(6)

Termins “tiesvedības finansētājs” būtu jāsaprot kā tāds, kas attiecas uz jebkuru uzņēmumu, kurš nav tiesvedībā iesaistīta puse, taču saistībā ar attiecīgo tiesvedību noslēdz līgumu par trešās personas finansēšanu tiesvedībai (“trešās personas finansēšanas līgums”). Saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas judikatūru jēdziens “uzņēmums” ietver jebkuru saimnieciskajā darbībā iesaistītu vienību neatkarīgi no tās juridiskā statusa un finansējuma veida, un tādējādi tas ietver jebkuru juridisku personu, tostarp tās mātesuzņēmumus, meitasuzņēmumus vai filiāles, un varētu ietvert profesionālus tiesvedības finansējuma sniedzējus, finanšu pakalpojumu sniedzējus, prasījumu pārvaldības sabiedrības vai citus pakalpojumu sniedzējus. Tiesvedības finansētāja jēdzienu nav paredzēts attiecināt uz advokātiem, kas pārstāv pusi tiesvedībā, vai uz regulētiem apdrošināšanas pakalpojumu sniedzējiem šādai pusei.

(7)

Saskaņā ar dalībvalstu tiesību tradīcijām un autonomiju katras dalībvalsts ziņā ir noteikt, vai un kādā mērā tās tiesību sistēmā būtu jāatļauj piešķirt finansējumu tiesvedībai. Ja dalībvalstis izvēlas atļaut šādu trešo personu finansējumu tiesvedībai, šajā direktīvā ir paredzēti minimālie standarti finansēto prasītāju aizsardzībai, lai uz tiem, kuri varētu izmantot finansējumu tiesvedībai Savienībā, attiektos minimālais aizsardzības līmenis, kas ir saskanīgs visā Savienībā.

(8)

Tomēr tajās dalībvalstīs, kurās juridiskās izmaksas var radīt būtisku šķērsli tiesu iestāžu pieejamībai, dalībvalstis var apsvērt iespēju ieviest tiesību aktus, lai atļautu trešo personu finansējum tiesvedībai, un šādā gadījumā tām būtu jāparedz skaidri nosacījumi un aizsardzības pasākumi, kas atbilst šai direktīvai. Lai gan šī direktīva neattiecas tikai uz pārstāvības prasībām vien, dalībvalstīm būtu jāveic pasākumi, kuru mērķis ir nodrošināt, ka ar pārstāvības prasībām saistītās tiesvedības izmaksas neliedz tiesīgajām iestādēm efektīvi īstenot savas tiesības uz tiesisko aizsardzību saskaņā ar Direktīvu (ES) 2020/1828 un jo īpaši tās 20. pantu.

(9)

Ja trešo personu finansējums tiesvedībai ir atļauts, ir vajadzīga sistēma, lai dalībvalstu neatkarīgās administratīvās iestādes atļautu un uzraudzītu tiesvedības finansētājus, tādējādi nodrošinot, ka šādi tiesvedības finansētāji atbilst šajā direktīvā noteiktajiem minimālajiem kritērijiem un standartiem. Tiesvedības finansētāji būtu jāuzrauga līdzīgā veidā kā finanšu pakalpojumu sniedzēji, kuriem piemēro prudenciālās uzraudzības sistēmu.

(10)

Būtu jāprasa, lai tiesvedības finansētāji, kuri darbojas Savienībā, veic uzņēmējdarbību no Savienības teritorijas, tiem jāsaņem atļauja Savienībā un jānoslēdz trešo personu finansēšanas līgumi, ievērojot tiesvedības dalībvalsts tiesību aktus vai, ja tā atšķiras, prasītāja vai paredzamo saņēmēju dalībvalsts tiesību aktus, lai nodrošinātu pienācīgu uzraudzību saskaņā ar ES un valsts tiesību aktiem.

(11)

Uzraudzības iestādes ES, kuras piešķir atļaujas veikt darbības, lai sniegtu trešo personu finansējumu tiesvedībai, būtu jāpilnvaro likt tiesvedības finansētājiem ievērot šajā direktīvā noteiktos minimālos kritērijus. Šādiem kritērijiem būtu jāietver noteikumi par konfidencialitāti, neatkarību, pārvaldību, pārredzamību, kapitāla pietiekamību un fiduciārā pienākuma ievērošanu attiecībā uz prasītājiem un paredzētajiem saņēmējiem. Uzraudzības iestādes būtu jāpilnvaro izdot visus vajadzīgos rīkojumus, tostarp pilnvaras no tiesvedības finansētājiem saņemt atļaujas pieteikumus un lemt par tiem, vākt visu vajadzīgo informāciju, piešķirt, apturēt, atteikt vai atsaukt atļauju vai noteikt jebkādus nosacījumus, ierobežojumus vai sodus jebkuram tiesvedības finansētājam, kā arī bez liekas kavēšanās izmeklēt sūdzības, ko iesniegusi jebkura fiziska vai juridiska persona, izņemot atbildētāju, pret jebkuru tiesvedības finansētāju, kurš veic darbības to jurisdikcijā. Atbildētāja paustās bažas par tiesvedības finansētāju notiekošās tiesvedības laikā būtu jārisina attiecīgajai tiesai vai administratīvajai iestādei.

(12)

Citu atļaujas piešķiršanas kritēriju starpā dalībvalstīm būtu jāpieprasa, lai tiesvedības finansētāji pierādītu, ka viņiem ir pietiekams kapitāls savu finansiālo saistību izpildei. Kapitāla pietiekamības prasību neesamība rada risku, ka nepietiekami kapitalizēts tiesvedības finansētājs noslēdz trešās personas finansēšanas līgumu un nevēlas vai nespēj vēlāk segt tiesvedības izmaksas, kuras tas piekrita segt, tostarp izmaksas vai maksas, kas nepieciešamas, lai tiesvedību varētu pabeigt, vai kompensētu jebkādas negatīvās izmaksas. Tas var pakļaut prasītājus, kuri paļaujas uz tiesvedības finansētājiem, būtisku neparedzētu ekonomisku zaudējumu riskam un riskam, ka tiesvedības finansētāja uzņēmējdarbības apstākļu vai lēmumu dēļ var tikt pārtraukta citādi īstenojama tiesvedība.

(13)

Tiesvedības finansētājiem būtu jāliek apņemties pildīt pienākumu rīkoties taisnīgi, pārredzami un prasītāju un paredzamo saņēmēju interesēs. Nav prasības par to, lai prasītāju un paredzēto saņēmēju intereses būtu svarīgākas par paša tiesvedības finansētāja interesēm, tādēļ var rasties risks, ka tiesvedība tiks virzīta tā, lai galu galā kalpotu tiesvedības finansētāja interesēm, nevis prasītāja interesēm.

(14)

Lai novērstu šīs direktīvas prasību apiešanu, līgumiem, kas noslēgti ar tiesvedības finansētājiem, kuriem nav vajadzīgās atļaujas, nevajadzētu būt spēkā. Nepieciešamo atļauju iegūšanas slogs būtu jāuzņemas pašiem tiesvedības finansētājiem, un tāpēc prasītājiem un paredzamajiem saņēmējiem būtu atlīdzināms jebkāds kaitējums, ko nodarījis tiesvedības finansētājs, kuram nav vajadzīgās atļaujas.

(15)

Šai direktīvai būtu jāreglamentē tiesvedības finansētāju darbības, bet tai nebūtu jāskar nekādi citi reglamentējoši pienākumi vai režīmi, piemēram, spēkā esošie noteikumi, kas reglamentē finanšu pakalpojumu sniegšanu un ko var piemērot, ievērojot arī dalībvalstu juridiskās tradīcijas, to autonomiju un lēmumus par to, vai ir lietderīgi atļaut tiesvedības finansēšanu to valsts tiesību sistēmās.

(16)

Lai veicinātu šīs direktīvas konsekventu piemērošanu, dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka to uzraudzības iestādes piemēro šo direktīvu ciešā sadarbībā ar citu dalībvalstu uzraudzības iestādēm. Koordinācija starp uzraudzības iestādēm būtu jāorganizē ES līmenī, lai izvairītos no uzraudzības standartu atšķirībām, kas varētu apdraudēt iekšējā tirgus pienācīgu darbību;

(17)

Komisijai būtu jākoordinē uzraudzības iestāžu darbības un jāveicina šim nolūkam piemērota sadarbības tīkla izveide. Uzraudzības iestādēm vajadzētu būt iespējai vajadzības gadījumā apspriesties ar Komisiju, un Komisijai vajadzētu būt iespējai sniegt pamatnostādnes, ieteikumus, paraugprakses paziņojumus vai konsultatīvus atzinumus uzraudzības iestādēm par šīs direktīvas piemērošanu un par jebkādu iespējamu nekonsekvenci šīs direktīvas īstenošanā. Uzraudzības iestādēm būtu jāsniedz Komisijai informācija par savām darbībām, lai atvieglotu koordināciju, tostarp daloties ar informāciju par visiem pieņemtajiem lēmumiem un tiesvedības finansētājiem, kurus tās pilnvaro.

(18)

Lai atvieglotu pārrobežu tiesvedības finansēšanas pakalpojumu sniegšanu tajās dalībvalstīs, kurās tas ir atļauts saskaņā ar valsts tiesību aktiem, dalībvalstīm būtu jāspēj sadarboties un apmainīties ar informāciju un paraugpraksi un būtu jāprasa, lai tās pilnībā ņemtu vērā cita citas lēmumus par atļauju piešķiršanu. Dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka visaptveroša un skaidra informācija un norādījumi par prasību celšanas finansēšanas iespējām, kā arī par nosacījumiem un prasībām, ko piemēro prasību celšanas finansēšanai, ir pilnībā un brīvi pieejami visiem iedzīvotājiem, kuri varētu lūgt tiesisko aizsardzību, tostarp visneaizsargātākajām grupām. Saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 56. pantu dalībvalstīm būtu savstarpēji jāatzīst iepriekšējas atļaujas un tādēļ automātiski jāpiešķir atļauja tiesvedības finansētājiem, kas darbojas to teritorijā, bet kam darbības atļauja izsniegta citā dalībvalstī, ar noteikumu, ka sākotnējā atļauja joprojām ir derīga. Ja uzraudzības iestāde uzņēmējā dalībvalstī ir informēta par pārkāpumiem tiesvedības finansētāja darbībā, tai būtu tieši jāinformē atbildīgā uzraudzības iestāde.

(19)	Dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka tiesvedības finansētājs nekādā veidā, kas kaitētu to patērētāju interesēm, uz kuriem attiecas konkrētā darbība, nepienācīgi neietekmē vai nekontrolē lēmumus par attiecīgo tiesvedību, tostarp lēmumus par izlīgumu.

(20)

Lai novērstu jebkādu zināšanu vai resursu nelīdzsvarotību starp tiesvedības finansētāju un prasītāju, tiesām vai administratīvajām iestādēm, novērtējot trešās personas finansēšanas līguma piemērotību, būtu jāņem vērā šādu līgumu skaidrība un pārredzamība, kā arī tas, cik lielā mērā visi riski un ieguvumi bijuši pārredzami izklāstīti prasītājiem vai prasītāju pārstāvētajiem un cik apzināti tie tos ir uzņēmušies.

(21)	Trešo personu finansēšanas līgumi prasītājiem būtu jāizklāsta valodā, ko viņi saprot, un tajos būtu skaidri un atbilstīgā veidā jānorāda visi iespējamie iznākumi, kā arī jebkādi riski un attiecīgie ierobežojumi.

(22)

Tiesvedības finansētāju un trešo personu finansēšanas līgumu atbilstīgu uzraudzību nevar nodrošināt, ja tiesvedības finansētājiem nav pienākumu nodrošināt savu darbību pārredzamību. Tas ietver pārredzamību attiecībā uz tiesām vai administratīvajām iestādēm, atbildētājiem un prasītājiem. Tādēļ būtu jānosaka pienākumi informēt attiecīgo tiesu vai administratīvo iestādi par komerciāla finansējuma pastāvēšanu un finansētāja identitāti, kā arī pilnībā atklāt trešo personu finansēšanas līgumus tiesām vai administratīvajām iestādēm pēc to pieprasījuma vai pēc atbildētāja lūguma tiesai, ievērojot atbilstīgus ierobežojumus, lai aizsargātu jebkādu nepieciešamo konfidencialitāti. Tiesām vai administratīvām iestādēm vajadzētu būt pilnvarotām piekļūt attiecīgai informācijai par visām trešo personu veiktajām tiesvedības finansēšanas darbībām, kas attiecas uz to atbildības jomā esošo tiesvedību. Turklāt tiesai vai administratīvai iestādei būtu jāinformē atbildētāji par trešās personas finansējuma tiesvedībai pastāvēšanu un finansētāja identitāti.

(23)

Tiesām vai administratīvajām iestādēm vajadzētu būt pilnvarotām, ja trešās personas finansēšanas līgums attiecas uz tajās izskatāmo lietu, izvērtēt, vai trešās personas finansēšanas līgums atbilst šai direktīvai, un saskaņā ar 16. pantu vajadzības gadījumā to pārskatīt vai nu pēc procesā iesaistītās puses pieprasījuma, vai pēc tiesas vai administratīvās iestādes iniciatīvas, vai pēc tām iesniegtas prasības par uzraudzības iestādes administratīvo lēmumu, kas ir kļuvis galīgs.

(24)

Tiesvedības finansētājiem būtu jāizveido iekšēji labas pārvaldes procesi, lai izvairītos no interešu konfliktiem starp tiesvedības finansētāju un prasītājiem. Ievērojot pārredzamības prasības, būtu jānodrošina, ka prasītāji ir pilnībā informēti par jebkādām attiecībām, kādas tiesvedības finansētājam var būt ar atbildētājiem, advokātiem, citiem tiesvedības finansētājiem vai jebkuru citu trešo personu, kas iesaistītas lietā un kuras var radīt faktisku vai šķietamu konfliktu.

(25)

Tiesvedības finansētājiem nekādā gadījumā nevajadzētu pieprasīt negodīgu, nesamērīgu vai nepamatotu atlīdzību uz prasītāju rēķina. Tiesām vai administratīvajām iestādēm vajadzētu būt pilnvarotām izvērtēt trešo personu finansējuma tiesvedībai līgumus, kas attiecas uz tām iesniegto lietu, ņemot vērā apstākļus un priekšvēsturi, uz kā pamata līgums tika noslēgts, lai efektīvi noteiktu, vai tas ir godīgs un atbilst šai direktīvai un visiem attiecīgajiem Savienības un valsts tiesību aktiem.

(26)

Ja trešo personu finansēšanas līgumi ļauj tiesvedības finansētājiem saņemt daļu no jebkāda atlīdzinājuma vai noteiktām maksām, kas ir prioritāra attiecībā pret jebkādu atlīdzinājumu, kas piešķirts prasītājiem, pieejamais atlīdzinājums var tikt samazināts, prasītājiem atstājot pavisam maz vai neko. Tādēļ trešo personu finansēšanas līgumiem vienmēr būtu jānodrošina, ka visi maksājumi prasītājam tiek izmaksāti vispirms, t. i., ka prasītāja tiesībām ir prioritāte salīdzinājumā ar finansētāja tiesībām. Tiesvedības finansētāji nedrīkstētu pieprasīt, lai prioritāra būtu viņu pašu atlīdzība.

(27)

Ņemot vērā, ka dažās valstīs atlīdzinājuma daļa, ko saņem tiesvedības finansētāji, samazina jebkādu atlīdzinājumu, ko saņem prasītāji, tiesām vai administratīvajām iestādēm būtu jāpārrauga šīs daļas vērtība un proporcija, lai nepieļautu nesamērīgu naudas atlīdzības piešķiršanu tiesvedības finansētājiem. Izņemot ārkārtējus apstākļus, ja daļa no atlīdzības, ko pieprasa tiesvedības finansētājs, samazinātu atlīdzinājumu (ietverot visas kompensācijas summas, izmaksas, maksas un citus izdevumus), kas pieejams prasītājiem un paredzētajiem saņēmējiem, līdz 60 % vai mazāk, tā būtu jāuzskata par negodīgu un par spēkā neesošu.

(28)

Būtu jāievieš papildu nosacījumi, lai nodrošinātu, ka tiesvedības finansētāji tiesvedības laikā nepamatoti neietekmē prasītāju lēmumus veidā, kas sniegtu labumu pašam tiesvedības finansētājam uz prasītāja rēķina. Tiesvedības finansētājiem jo īpaši nevajadzētu nepamatoti ietekmēt lēmumus par to, kā lietas tiek izskatītas, kādas intereses ir prioritāras un vai prasītājiem būtu vai nebūtu jāpieņem kāds konkrēts iznākums, atlīdzinājums vai izlīgums.

(29)

Tiesvedības finansētājiem nebūtu jāļauj atsaukt finansējumu, ko tie ir piekrituši sniegt, izņemot ierobežotos apstākļos, kas noteikti šajā direktīvā vai dalībvalstu saskaņā ar šo direktīvu pieņemtajos tiesību aktos, lai finansējums nevienā lietas izskatīšanas posmā netiktu atsaukts, kaitējot prasītājiem vai paredzētajiem saņēmējiem tiesvedības finansētāja uzņēmējdarbības interešu vai stimulu izmaiņu dēļ.

(30)

Ja tiesvedības finansētāji ir atbalstījuši vai finansējuši tiesvedību, kas nav bijusi sekmīga, tiem vajadzētu būt solidāri atbildīgiem ar prasītājiem par visām negatīvajām izmaksām, ko tie radījuši atbildētājiem un ko var atlīdzināt tiesas vai administratīvās iestādes. Tiesām vai administratīvajām iestādēm būtu jāpiešķir atbilstīgas pilnvaras, lai nodrošinātu šāda pienākuma efektivitāti, un trešo personu finansēšanas līgumos nevajadzētu izslēgt atbildību par šādām negatīvām izmaksām.

(31)

Dalībvalstu tiesām vai administratīvajām iestādēm vajadzētu būt tiesīgām saskaņā ar valsts tiesību aktiem noteikt jebkādas negatīvās izmaksas, tostarp paļaujoties uz jebkādiem zinātniskiem, statistiskiem vai tehniskiem pierādījumiem, kas var būt būtiski, vai paļaujoties uz ekspertiem, vērtētājiem vai nodokļu grāmatvežiem atkarībā nlietas izskatīšanas apstākļiem.

(32)

Šajā direktīvā ir ievērotas pamattiesības un principi, kas jo īpaši ir atzīti Eiropas Savienības Pamattiesību hartā. Tāpēc šī direktīva būtu jāinterpretē un jāpiemēro saskaņā ar minētajām tiesībām un principiem, tostarp tiem, kas saistīti ar tiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību un taisnīgu tiesu, kā arī tiesībām uz aizstāvību.

(33)

Tā kā šīs direktīvas mērķus, proti, nodrošināt to dalībvalstu noteikumu saskaņošanu, kas piemērojami tiesvedības finansētājiem un to darbībām, un tādējādi nodrošināt iespēju piekļūt tiesu iestādēm, vienlaikus ieviešot kopīgus minimālos standartus finansēto prasītāju un paredzēto saņēmēju tiesību aizsardzībai tiesvedībā, ko pilnībā vai daļēji finansē ar trešo personu finansēšanas līgumiem, kurus piemēro visās dalībvalstīs, kurās finansējums tiesvedībai ir atļauts, nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs, jo tiesvedības finansētāji var darboties vairākās dalībvalstīs un uz tiem attiecas atšķirīgi valsts noteikumi un prakse, taču, ņemot vērā trešo personu tiesvedības finansējuma jaunā tirgus mērogu, tos var labāk sasniegt ES līmenī, jo ir jāizvairās no atšķirīgiem noteikumiem un prakses, kas varētu radīt šķēršļus iekšējā tirgus pareizai darbībai un pamudināt uz labvēlīgākas tiesas izvēli, ko veic tiesvedības finansētāji, kuri cenšas optimizēt valsts noteikumus. ES var pieņemt pasākumus saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā direktīvā paredz vienīgi tos pasākumus, kas vajadzīgi minēto mērķu sasniegšanai.

(34)

Saskaņā ar Dalībvalstu un Komisijas 2011. gada 28. septembra kopīgo politisko deklarāciju par skaidrojošiem dokumentiem dalībvalstis ir apņēmušās, paziņojot savus transponēšanas pasākumus, pamatotos gadījumos pievienot vienu vai vairākus dokumentus, kuros paskaidrota saikne starp direktīvas sastāvdaļām un atbilstīgajām daļām valsts transponēšanas instrumentos. Attiecībā uz šo direktīvu likumdevējs uzskata, ka šādu dokumentu nosūtīšana ir pamatota,

IR PIEŅĒMUŠI ŠO DIREKTĪVU.

I nodaļa

Vispārīgi noteikumi

1. pants

Priekšmets un mērķis

Ar šo direktīvu paredz noteikumus, kas piemērojami trešo personu tiesvedības finansētājiem un to atļautajām darbībām, kā arī tiesisko regulējumu finansēto prasītāju un paredzamo saņēmēju atbalstam, tostarp attiecīgā gadījumā tos, kuru intereses pārstāv kvalificētas struktūras, tiesvedībās, ko pilnībā vai daļēji finansē no trešo personu finansējuma tiesvedībai. Tajā ir paredzēti aizsardzības pasākumi, lai novērstu interešu konfliktus, ļaunprātīgu tiesvedību, kā arī naudas summu nesamērīgu piešķiršanu tiesvedības finansētājiem, vienlaikus nodrošinot, ka trešo personu finansējums tiesvedībai pienācīgi ļauj prasītājiem un paredzamajiem saņēmējiem piekļūt tiesu iestādēm, un nodrošinot korporatīvo pārskatatbildību.

2. pants

Darbības joma

Šo direktīvu piemēro komerciāliem trešo personu tiesvedības finansētājiem (turpmāk “tiesvedības finansētāji”) un komerciāliem trešo personu finansēšanas līgumiem (turpmāk “trešo personu finansēšanas līgumi”), neatkarīgi no saistīto prasījumu rakstura. Tam nevajadzētu skart spēkā esošos starptautiskos, Savienības un valstu tiesību aktus, kas ļauj celt prasības, jo īpaši tiesību aktus par patērētāju kolektīvo interešu aizsardzību, vides aizsardzību un tiesību aktus, kas reglamentē maksātnespējas procedūras vai atbildību.

3. pants

Definīcijas

Šajā direktīvā piemēro šādas definīcijas:

“tiesvedības finansētājs” ir jebkurš uzņēmums, kas saistībā ar tiesvedību noslēdz trešās personas finansēšanas līgumu, bet tas nav ne iesaistīts attiecīgajā tiesvedībā, ne advokāts, kas pārstāv šādā tiesvedībā iesaistītu pusi, ne arī regulētu apdrošināšanas pakalpojumu sniedzējs šādā tiesvedībā iesaistītai pusei, un kura primārais mērķis ir atgūt ieguldījumu, kas veikts sniedzot finansējumu šādai tiesvedībai, vai konkurējošas priekšrocības iegūšana konkrētā tirgū;

b)	“prasītājs” ir jebkura fiziska vai juridiska persona, kas tiesā vai administratīvā iestādē lūdz vai plāno lūgt lietas ierosināšanu pret citu pusi;

c)	“tiesa vai administratīva iestāde” ir kompetenta tiesa, administratīva iestāde, šķīrējtiesa vai cita struktūra, kuras uzdevums ir lemt par tiesvedību saskaņā ar valsts tiesību aktiem;

d)	“paredzamais saņēmējs” ir persona, kurai ir tiesības tieši piedalīties atlīdzinājuma sadalē tiesvedībā un kuras intereses tiesvedībā pārstāv finansētais prasītājs vai kvalificēta struktūra, kas iesniedz prasību kā strīda puse šādas personas interesēs, veicot pārstāvības darbības;

e)	“tiesvedība” ir jebkāda iekšzemes vai pārrobežu civiltiesvedība vai komerctiesvedība, vai jebkura brīvprātīga šķīrējtiesas procedūra vai alternatīvs strīdu izšķiršanas mehānisms, ar kuru tiek lūgta tiesiskā aizsardzība ES tiesā vai administratīvā iestādē attiecībā uz strīdu;

f)	“kvalificēta struktūra” ir organizācija, kas pārstāv patērētāju intereses un ir noteikta kā kvalificēta saskaņā ar Direktīvu (ES) 2020/1828;

g)	“uzraudzības iestāde” ir dalībvalsts norīko valsts iestāde, kas ir atbildīga par atļaujas piešķiršanu, apturēšanu vai atsaukšanu tiesvedības finansētājam un par tiesvedības finansētāju darbību uzraudzību;

“trešās personas finansēšanas līgums” ir līgums, ar kuru tiesvedības finansētājs piekrīt pilnībā vai daļēji segt tiesvedības izmaksas apmaiņā pret prasītājam piespriestas summas daļu vai pret maksu par veiksmīgu iznākumu, lai segtu tiesvedības finansētāja veiktā finansējuma atmaksu un attiecīgā gadījumā atlīdzību par sniegto pakalpojumu, pilnībā vai daļēji pamatojoties uz tiesvedības iznākumu. Šī definīcija ietver visus līgumus, kas ietver vienošanos par šādu atlīdzību, neatkarīgi no tā, vai to piedāvā kā neatkarīgu pakalpojumu, vai to panāk, iegādājoties vai cedējot prasību.

II nodaļa

Tiesvedības finansētāju darbību apstiprināšana ES

4. pants

Atļauju sistēma

1. Dalībvalstis saskaņā ar valsts tiesību aktiem var noteikt, vai trešo personu finansēšanas līgumus var piedāvāt saistībā ar tiesvedību to jurisdikcijā par labu prasītājiem vai paredzētajiem saņēmējiem, kas dzīvo to teritorijā.

2. Ja trešās puses finansēšanas darbības ir atļautas, dalībvalstis izveido sistēmu tiesvedības finansētāju darbību atļaušanai to teritorijā. Minētā sistēma ietver neatkarīga uzraudzības departamenta vai iestādes noteikšanu, kuras uzdevums ir piešķirt, apturēt vai atsaukt atļaujas tiesvedības finansētājiem un uzraudzīt tiesvedības finansētāju darbību.

3. Šajā pantā paredzēto atļauju sistēmu piemēro tikai darbībām, kas saistītas ar tiesvedības finansētāju piedāvātajiem trešo personu finansēšanas līgumiem. Ja tiesvedības finansētāji ir arī citu juridisko, finanšu vai prasību pārvaldības pakalpojumu sniedzēji, kurus uzrauga cita iestāde Savienībā, šī direktīva neskar nekādas uzraudzības un atļauju piešķiršanas sistēmas, kas pastāv attiecībā uz minētajiem citiem pakalpojumiem.

5. pants

Nosacījumi atļaujas saņemšanai

1. Dalībvalstis nodrošina, ka uzraudzības iestādes piešķir vai saglabā atļaujas iekšzemes vai pārrobežu tiesvedībai vai citām procedūrām tikai tiem tiesvedības finansētājiem, kuri atbilst šai direktīvai un papildus jebkuriem piemērotības vai citiem kritērijiem, kas var būt noteikti valsts tiesību aktos, atbilst vismaz šādiem kritērijiem:

a)	veic uzņēmējdarbību ar juridisko adresi kādā dalībvalstī, kurā arī iesniedz pieteikumu atļaujas saņemšanai un šādu atļauju saglabā;

b)	apņemas slēgt trešo personu finansēšanas līgumus, ievērojot tās dalībvalsts tiesību aktus, kurā norit jebkādas paredzētās procedūras, vai, ja dalībvalstis ir dažādas, prasītāja vai paredzamo saņēmēju dalībvalsts tiesību aktus;

pierāda uzraudzības iestādei, ka ir ieviestas procedūras un pārvaldības struktūras, lai nodrošinātu pastāvīgu atbilstību šai direktīvai, pārredzamības prasībām un fiduciārajām attiecībām, kas paredzētas šajā direktīvā, un ir paredzējuši iekšējas procedūras, lai novērstu pašu un tādas tiesvedības pušu interešu konfliktu, kurās iesaistīts tiesvedības finansētājs;

d)	atbilst kapitāla pietiekamības prasībām, kas noteiktas 6. pantā; kā arī

e)	pārliecina uzraudzības iestādi, ka ir ieviesta pārvaldība un procedūras, lai nodrošinātu 7. pantā paredzētā fiduciārā pienākuma izpildi un ievērošanu.

2. Dalībvalstis savstarpēji atzīst atļauju, kas tiesvedības finansētājam piešķirta citā dalībvalstī, un tādējādi automātiski ļauj tam darboties savā dalībvalstī, ja sākotnējā atļauja joprojām ir derīga.

3. Saskaņā ar 4. pantu izveidotā atļauju piešķiršanas sistēma neskar to Savienības tiesību aktu piemērošanu, kas reglamentē finanšu pakalpojumu sniegšanu, ieguldījumu darbības vai patērētāju aizsardzību.

6. pants

Kapitāla pietiekamība

1. Dalībvalstis nodrošina, ka uzraudzības iestādes ir pilnvarotas pārbaudīt, vai tiesvedības finansētāju rīcībā vienmēr ir pietiekami finanšu resursi, lai tie varētu izpildīt saistības saskaņā ar trešo personu finansēšanas līgumiem. Uzraudzības iestādes jo īpaši nodrošina, ka tiesvedības finansētāji spēj:

a)	samaksāt visus parādus, kas izriet no to noslēgtajiem trešo personu finansēšanas līgumiem, kad tiem pienācis termiņš un tie ir maksājami; kā arī

b)	finansēt visus procesa posmus, kuros tie ir apņēmušies iesaistīties, tostarp lietas izskatīšanu tiesā un jebkādu turpmāku pārsūdzību.

2. Dalībvalstis nodrošina, ka tiesvedības finansētājiem ir atļauts pierādīt, ka tie atbilst 1. punktā noteiktajiem kritērijiem, vajadzības gadījumā iesniedzot sertifikātu vai apliecinājumu, ka apdrošināšanas shēma pilnībā segtu visas 1. punktā minētās izmaksas.

3. Dalībvalstis nodrošina, ka uzraudzības iestādes ir pilnvarotas pārbaudīt, vai tiesvedības finansētāji jebkurā laikā spētu saglabāt piekļuvi minimālajai likviditātei, kas nepieciešama, lai pilnībā segtu visas paredzamās negatīvās izmaksas visos to finansētajos procesos. Dalībvalstis nodrošina, ka to tiesas vai administratīvās iestādes var pieprasīt tiesvedības finansētājiem nodrošināt izmaksu nodrošinājumu valsts tiesību aktos atļautajos veidos, ja prasītājs to pieprasa, balstoties uz pamatotām īpašām bažām.

4. Dalībvalstis var izveidot īpašu apdrošināšanas fondu, lai segtu visas to prasītāju nenomaksātās izmaksas, kuri labticīgi iesaistījušies tiesvedībā, ja tiesvedības finansētājs kļūst maksātnespējīgs tiesvedības procedūras gaitā. Ja šādu fondu ir izveidojusi dalībvalsts, minētā dalībvalsts nodrošina, ka tas tiek publiski pārvaldīts un finansēts no gada maksām, ko maksā atļaujas saņēmušie tiesvedības finansētāji.

7. pants

Fiduciārais pienākums

1. Dalībvalstis nodrošina, ka uzraudzības iestādes ir pilnvarotas pārbaudīt, vai tiesvedības finansētājiem ir ieviesta pārvaldība un iekšējās procedūras, lai nodrošinātu, ka to noslēgtie trešo personu finansēšanas līgumi ir balstīti uz fiduciārajām attiecībām un ka tie saskaņā ar minētajiem līgumiem apņemas rīkoties taisnīgi, pārredzami un ievērojot fiduciāru pienākumu tiem rīkoties prasītāja interesēs.

2. Ja prasītājs plāno citu personu vārdā celt prasību tiesvedībā, piemēram, ja prasītājs ir kvalificēta struktūra, kas pārstāv patērētājus, tiesvedības finansētājam ir fiduciārs pienākums pret šādiem paredzamajiem saņēmējiem. Tiesvedības finansētājiem visā tiesvedības laikā ir jārīkojas saskaņā ar savu fiduciāro pienākumu. Ja rodas konflikts starp tiesvedības finansētāja un prasītāju vai paredzēto saņēmēju interesēm, tiesvedības finansētājs apņemas savas intereses pakļaut prasītāju vai paredzēto saņēmēju interesēm.

III nodaļa

Uzraudzības iestāžu pilnvaras un to savstarpējā koordinācija

8. pants

Uzraudzības iestāžu pilnvaras

1. Ja saskaņā ar 4. pantu ir atļauti trešo personu finansēšanas līgumi, dalībvalstis paredz, ka neatkarīga valsts uzraudzības iestāde ir atbildīga par atļauju piešķiršanu tiesvedības finansētājiem, kas iedibināti to jurisdikcijā, piedāvājot trešo personu finansēšanas līgumus prasītājiem un paredzētajiem saņēmējiem savā jurisdikcijā vai saistībā ar tiesvedību tās jurisdikcijā.

2. Dalībvalstis nodrošina, ka ir spēkā sūdzību procedūra, ko var izmantot ikviena fiziska vai juridiska persona, kas vēlas paust bažas par tiesvedības finansētāja atbilstību šajā direktīvā un piemērojamajos valsts tiesību aktos paredzētajiem pienākumiem.

3. Neatkarīgi no 2. punktā minētās sūdzību procedūras, ja notiek tiesvedība, kurā iesaistīts tiesvedības finansētājs, šādā tiesvedībā atbildētāja paustās bažas par to, vai tiesvedības finansētājs pilda savus pienākumus saskaņā ar šo direktīvu un piemērojamiem valsts tiesību aktiem, izskata kompetentā tiesa vai administratīvā iestāde saskaņā ar 16. panta 2. punktu.

4. Katra uzraudzības iestāde jo īpaši ir pilnvarota un tai ir pienākums:

a)	saņemt no tiesvedības finansētājiem atļaujas pieteikumus un jebkādu informāciju, kas vajadzīga minēto pieteikumu izskatīšanai, un laikus lemt par šādiem pieteikumiem;

b)	pieņemt nepieciešamos lēmumus, lai piešķirtu vai atteiktu atļauju jebkuram pieteikumu iesniegušajam tiesvedības finansētājam, atsauktu jebkuru atļauju vai noteiktu kādus nosacījumus, ierobežojumus vai sodus jebkuram atļauju saņēmušam tiesvedības finansētājam;

c)	lemt par tiesvedības finansētāja piemērotību, tostarp pamatojoties uz viņa pieredzi, reputāciju, spēkā esošām m procedūrām par izvairīšanos no interešu konfliktiem un to izšķiršanu, kā arī zināšanām;

d)	publicēt savā tīmekļa vietnē jebkādus lēmumus, kas pieņemti saskaņā ar b) apakšpunktu, pienācīgi ievērojot komercnoslēpumu;

vismaz reizi gadā novērtēt, vai atļauju saņēmušais tiesvedības finansētājs joprojām atbilst 5. panta 1. punktā minētajiem atļaujas piešķiršanas kritērijiem, un nodrošināt, ka šādu atļauju aptur vai atsauc, ja tiesvedības finansētājs vairs neatbilst vienam vai vairākiem no šādiem kritērijiem. Šāda apturēšana vai atsaukšana neietekmē prasītāju un saņēmēju tiesības tiesvedībā, kurā var būt iesaistīts finansētājs; kā arī

f)	saskaņā ar 9. pantā minēto sistēmu saņemt un izmeklēt sūdzības par tiesvedības finansētāja rīcību un šāda tiesvedības finansētāja atbilstību šīs direktīvas IV nodaļas noteikumiem un jebkādām citām piemērojamām valsts tiesību aktu prasībām.

5. Dalībvalstis nodrošina, ka tiesvedības finansētājiem bez liekas kavēšanās ir jāpaziņo uzraudzības iestādei par jebkādām izmaiņām, kas ietekmē to atbilstību 6. panta 1. un 2. punktā noteiktajām kapitāla pietiekamības prasībām. Turklāt dalībvalstis nodrošina, ka tiesvedības finansētāji reizi gadā apliecina savu atbilstību minētajiem punktiem.

6. Dalībvalstis nodrošina, ka uzraudzības iestādes pārrauga fiduciārās attiecības starp tiesvedības finansētājiem un prasītājiem un paredzētajiem saņēmējiem kopumā un spēj dot norādījumus un rīkojumus, lai nodrošinātu prasītāju un paredzēto saņēmēju interešu aizsardzību.

9. pants

Izmeklēšana un sūdzības

1. Dalībvalstis nodrošina, ka ir izveidota sūdzību izskatīšanas sistēma, kas ļauj pieņemt un izskatīt sūdzības, kā minēts 8. panta 2. punktā.

2. Saskaņā ar 1. punktā minēto sūdzību sistēmu dalībvalstis nodrošina, ka uzraudzības iestādes ir pilnvarotas bez liekas kavēšanās izvērtēt, vai tiesvedības finansētājs ievēro atbilstību visiem pienākumiem vai nosacījumiem, kas saistīti ar tā atļauju, šīs direktīvas noteikumiem un visām citām piemērojamām prasībām saskaņā ar valsts tiesību aktiem.

3. Dalībvalstis nodrošina, ka, veicot uzraudzību attiecībā uz to, kā tiesvedības finansētāji ievēro šādus pienākumus vai nosacījumus, kas saistīti ar to pilnvarojumu, uzraudzības iestādes ir pilnvarotas:

i)	pārbaudīt sūdzības, kas saņemtas no jebkuras fiziskas vai juridiskas personas saskaņā ar 8. panta 2. punktu un ievērojot 8. panta 3. punktu;

ii)	izskatīt sūdzības no jebkuras citas uzraudzības iestādes vai Komisijas;

iii)	uzsākt izmeklēšanu ex officio;

iv)	uzsākt izmeklēšanu pēc tiesas vai administratīvas iestādes ieteikuma, kurai ir bažas, kas izriet no tiesvedības šādā tiesā vai administratīvajā iestādē saistībā ar tiesvedības finansētāja atbilstību pienākumiem vai nosacījumiem, kas saistīti ar tā atļauju.

10. pants

Koordinācija starp uzraudzības iestādēm

1. Dalībvalstis nodrošina, ka uzraudzības iestādes piemēro šo direktīvu ciešā sadarbībā ar citu dalībvalstu uzraudzības iestādēm.

2. Komisija pārrauga un koordinē uzraudzības iestāžu darbības, kad tās veic šajā direktīvā noteiktās funkcijas, un sasauc un vada uzraudzības iestāžu tīklu. Komisija pieņem deleģētos aktus saskaņā ar 11. pantu, lai papildinātu šo direktīvu, nosakot kārtību sadarbībai uzraudzības iestāžu tīklā, un regulāri tos pārskata ciešā sadarbībā ar uzraudzības iestādēm.

3. Uzraudzības iestādes var apspriesties ar Komisiju par visiem jautājumiem, kas saistīti ar šīs direktīvas īstenošanu. Komisija uzraudzības iestādēm var izdot pamatnostādnes, ieteikumus, paraugprakses paziņojumus un konsultatīvus atzinumus par šīs direktīvas īstenošanu un par jebkādu iespējamu nekonsekvenci šajā ziņā vai saistībā ar tiesvedības finansētāju uzraudzību. Komisija var arī izveidot kompetences centru, lai sniegtu kvalificētas zināšanas tiesām vai administratīvajām iestādēm, kas lūdz padomu par to, kā novērtēt tiesvedības finansētāju darbību ES.

4. Katra uzraudzības iestāde izveido sarakstu ar atļauju saņēmušiem tiesvedības finansētājiem, paziņo to Komisijai un dara šo sarakstu publiski pieejamu. Uzraudzības iestādes atjaunina šo sarakstu ikreiz, kad tajā tiek veiktas izmaiņas, un attiecīgi informē Komisiju.

5. Katra uzraudzības iestāde pēc pieprasījuma paziņo Komisijai un citām uzraudzības iestādēm sīku informāciju par lēmumiem, kas pieņemti attiecībā uz tiesvedības finansētāju uzraudzību, tostarp sīku informāciju par lēmumiem, kas pieņemti saskaņā ar 8. panta 4. punkta b) apakšpunktu.

6. Ja tiesvedības finansētājs ir lūdzis uzraudzības iestādes atļauju un pēc tam lūdz atļauju no citas iestādes, šādas uzraudzības iestādes apmainās ar saskaņotu informāciju, ciktāl tas ir lietderīgi, lai pieņemtu saskanīgus lēmumus, vienlaikus ņemot vērā atšķirīgus valsts noteikumus.

7. Ja tiesvedības finansētājs ir saņēmis dalībvalsts uzraudzības iestādes atļauju, taču vēlas piedāvāt trešās personas finansēšanas līgumu par labu prasītājam vai citam paredzamajam saņēmējam citā dalībvalstī vai tiesvedībai citā dalībvalstī, tas sniedz pierādījumu par piederības dalībvalsts uzraudzības iestādes atļauju. Ja uzraudzības iestāde citā dalībvalstī ir informēta par pārkāpumiem tiesvedības finansētāja darbībā, tā tieši informē atbildīgo uzraudzības iestādi.

11. pants

Deleģēšanas īstenošana

1. Pilnvaras pieņemt deleģētos aktus Komisijai piešķir, ievērojot šajā pantā izklāstītos nosacījumus.

2. Pilnvaras pieņemt 10. panta 2. punktā minētos deleģētos aktus Komisijai piešķir uz 5 gadu laikposmu no … [leģislatīvā pamatakta spēkā stāšanās diena vai cita abu likumdevēju noteikta diena].

Komisija sagatavo ziņojumu par pilnvaru deleģēšanu vēlākais deviņus mēnešus pirms piecu gadu laikposma beigām. Pilnvaru deleģēšana tiek automātiski pagarināta uz tāda paša ilguma laikposmiem, ja vien Eiropas Parlaments vai Padome neiebilst pret šādu pagarinājumu vēlākais trīs mēnešus pirms katra laikposma beigām.

3. Eiropas Parlaments vai Padome jebkurā laikā var atsaukt 10. panta 2. punktā minēto pilnvaru deleģēšanu. Ar lēmumu par atsaukšanu izbeidz tajā norādīto pilnvaru deleģēšanu. Lēmums stājas spēkā nākamajā dienā pēc tā publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī vai vēlākā dienā, kas tajā norādīta. Tas neskar jau spēkā esošos deleģētos aktus.

4. Pirms deleģētā akta pieņemšanas Komisija apspriežas ar ekspertiem, kurus katra dalībvalsts iecēlusi saskaņā ar principiem, kas noteikti 2016. gada 13. aprīļa Iestāžu nolīgumā par labāku likumdošanas procesu.

5. Tiklīdz Komisija pieņem deleģētu aktu, tā par to vienlaikus paziņo Eiropas Parlamentam un Padomei.

6. Saskaņā ar 10. panta 2. punktu pieņemts deleģētais akts stājas spēkā tikai tad, ja [divos mēnešos] no dienas, kad minētais akts paziņots Eiropas Parlamentam un Padomei, ne Eiropas Parlaments, ne Padome nav izteikuši iebildumus, vai ja pirms minētā laikposma beigām gan Eiropas Parlaments gan Padome ir informējuši Komisiju par savu nodomu neizteikt iebildumus. Pēc Eiropas Parlamenta vai Padomes iniciatīvas šo laikposmu pagarina par [diviem mēnešiem].

IV nodaļa

Trešo personu finansēšanas līgumi un tiesvedības finansētāju darbības

12. pants

Trešo personu finansēšanas līgumu saturs

Dalībvalstis nodrošina, ka trešo personu finansēšanas līgumi ir jāsagatavo vienā vai vairākās tās dalībvalsts oficiālajās valodās, kurā dzīvo prasītājs(-i) un paredzētie saņēmēji, un jāsniedz skaidrā un viegli saprotamā veidā, kā arī tajos kā minimumu iekļauj:

a.	dažādās izmaksas un izdevumus, ko segs tiesvedības finansētājs;

b.	atlīdzības vai samaksu daļa, kas tiks izmaksāta tiesvedības finansētājam vai jebkurai citai trešai personai, vai jebkādas citas finansiālas izmaksas, kas tieši vai netieši jāsedz prasītājiem, paredzētajiem saņēmējiem vai abiem;

c.	atsauci uz tiesvedības finansētāja atbildību attiecībā uz izmaksām saskaņā ar šīs direktīvas 18. pantu nelabvēlīga iznākuma gadījumā;

klauzulu, kurā noteikts, ka visas piespriestās summas, no kurām ir atskaitāmas finansētāja izmaksas, tiks pilnībā samaksātas vispirms prasītājiem, kuri pēc tam maksas vai komisijas maksas veidā var maksāt visas saskaņotās summas tiesvedības finansētājiem, paturot vismaz šajā direktīvā paredzētās minimālās summas;

riskus, ko uzņemas prasītāji un/vai paredzētie saņēmēji, tostarp:

i.	izmaksu pieauguma apmēru tiesvedībā un veidu, kā tas ietekmē prasītāju un/vai saņēmēju finansiālās intereses;

ii.	apstākļus, kādos trešās personas finansēšanas līgumu var izbeigt, un prasītāju un/vai saņēmēju riski šādā situācijā, un

iii.	jebkādu iespējamo risku, ka būs jāmaksā izmaksas nelabvēlīga iznākuma gadījumā, tostarp apstākļus, kādos izmaksu nelabvēlīga iznākuma gadījumā apdrošināšana vai kompensācija var nesegt šādu pakļautību riskam.

f.	atrunu attiecībā uz beznosacījumu finansējumu attiecībā uz procedūras posmiem;

g.	tiesvedības finansētāja deklarāciju par interešu konflikta neesamību.

13. pants

Pārredzamības prasības un interešu konfliktu novēršana

1. Dalībvalstis pieprasa, lai tiesvedības finansētāji izstrādātu politiku un īstenotu iekšējos procesus interešu konfliktu novēršanai un atrisināšanai. Šādai politikai un iekšējiem procesiem ir jāatbilst tiesvedības finansētāja darbības jomas raksturam, apjomam un sarežģītībai, un tos izklāsta rakstiski un dara publiski pieejamus tiesvedības finansētāja tīmekļa vietnē. Tos arī skaidri norāda jebkura trešās personas finansēšanas līguma pielikumā.

2. Dalībvalstis pieprasa, lai tiesvedības finansētāji trešās personas finansēšanas līgumā atklātu prasītājam un paredzamajiem saņēmējiem visu informāciju, ko var pamatoti uzskatīt par tādu, kas var radīt interešu konfliktu. Tiesvedības finansētāji sniedz vismaz šādu informāciju:

a)	ziņas par jebkādu finansiālu vai citādu kārtību, kas pastāv starp tiesvedības finansētāju un jebkuru citu uzņēmumu, kas saistīts ar tiesvedību, ietverot darbības ar jebkuru attiecīgu kvalificētu struktūru, prasību apkopotāju, juristiem vai citu ieinteresēto personu;

b)	sīka informācija par jebkādu būtisku saikni starp tiesvedības finansētāju un atbildētāju tiesvedībā, īpaši saistībā ar konkurences situāciju.

14. pants

Nederīgi līgumi un noteikumi

1. Dalībvalstis nodrošina, ka trešo personu finansēšanas līgumi, kas noslēgti ar fiziskām vai juridiskām personām, kurām nav atļauts darboties kā tiesvedības finansētājiem, juridiski nav spēkā.

2. Dalībvalstis nodrošina, ka trešo personu tiesvedības finansētājiem tiesvedības gaitā nepamatoti neietekmē prasītāju lēmumus veidā, kas sniegtu labumu pašam tiesvedības finansētājam uz prasītāja rēķina. Šajā nolūkā nekādiem noteikumiem trešo personu finansēšanaslīgumos, kas piešķir tiesvedības finansētājam pilnvaras pieņemt vai ietekmēt lēmumus saistībā ar tiesvedību, nav juridiska spēka. Nav spēkā nekādi noteikumi vai režīms, kas cita starpā ietver:

a)	īpašu pilnvaru piešķiršanu tiesvedības finansētājam pieņemt vai ietekmēt lēmumus tiesvedības gaitā, piemēram, attiecībā uz konkrētām iesniegtajām prasībām, izlīgumu vai ar tiesvedību saistīto izdevumu pārvaldību;

b)	kapitāla vai jebkāda cita resursa, kam ir monetārā vērtība, nodrošināšanu tiesvedībai atkarībā no trešo personu finansētāju piekrišanas konkrētai tā izmantošanai.

3. Dalībvalstis paredz, ka līgumi, saskaņā ar kuriem tiesvedības finansētājam tiek garantēta minimālā peļņa no ieguldījuma, pirms prasītājs vai paredzētais saņēmējs var saņemt savu daļu, juridiski nav spēkā.

4. Ja nepastāv ārkārtēji apstākļi, kuros līgums par tiesvedības finansēšanu dotu tiesvedības finansētājam tiesības saņemt daļu no jebkādas atlīdzības, kas samazinātu prasītājam un paredzētajiem saņēmējiem pieejamo daļu līdz 60 % vai mazāk no kopējās atlīdzības (ieskaitot visas kompensācijas summas, izmaksas, maksas un citus izdevumus), šāds līgums juridiski nav spēkā.

5. Dalībvalstis nodrošina, ka trešo personu finansēšanas līgumos nav noteikumu, kas ierobežo tiesvedības finansētāja atbildību gadījumā, ja pēc nesekmīgas tiesvedības tiek izdots rīkojums par negatīvām izmaksām. Noteikumi, kuru mērķis ir ierobežot tiesvedības finansētāja atbildību par izmaksām, juridiski nav spēkā.

6. Dalībvalstis nodrošina, ka nosacījumi, kas reglamentē trešo personu finansēšanas līgumus, neļauj atsaukt minēto finansējumu, izņemot noteiktos apstākļos, kas paredzēti valsts tiesību aktos saskaņā ar 15. panta 1. punktu.

7. Prasītājiem un paredzētajiem saņēmējiem atlīdzina visus tāda tiesvedības finansētāja radītus zaudējumus, kurš noslēdzis trešās personas finansēšanas līgumu, kas atzīts par spēkā neesošu. Prasītāju un paredzēto tiesvedības labuma guvēju tiesības netiek skartas.

15. pants

Trešo personu finansēšanas līgumu izbeigšana

1. Dalībvalstis aizliedz tiesvedības finansētājam vienpusēji lauzt trešās personas finansēšanas līgumu bez prasītāja informētas piekrišanas, izņemot gadījumus, kad tiesa vai administratīva iestāde ir piešķīrusi tiesvedības finansētājam atļauju lauzt līgumu, pievēršot uzmanību tam, vai prasītāja un paredzēto saņēmēju intereses būtu pienācīgi aizsargātas, neraugoties uz līguma laušanu.

2. Lai izbeigtu trešās personas finansēšanas līgumu, jāsniedz pietiekams paziņojums, kā paredzēts valsts tiesību aktos.

V nodaļa

Tiesu vai administratīvo iestāžu veikta pārskatīšana

16. pants

Informācijas atklāšana par trešās personas finansēšanas līgumu

1. Dalībvalstis nodrošina, ka prasītājiem vai to pārstāvjiem ir pienākums informēt attiecīgo tiesu vai administratīvo iestādi par trešās personas finansēšanas līguma pastāvēšanu un tiesvedības finansētāja identitāti un pēc tiesas, administratīvās iestādes vai atbildētāja pieprasījuma attiecīgajai tiesai vai administratīvajai iestādei iesniegt pilnīgu un nerediģētu ar attiecīgo tiesvedību saistītu trešo personu finansēšanas līgumu kopiju attiecīgajai tiesai vai administratīvajai iestādei minētās tiesvedības sākumposmā. Dalībvalstis arī nodrošina, ka tiesa vai administratīvā iestāde informē atbildētājus par trešās personas finansēšanas līguma pastāvēšanu un tiesvedības finansētāja identitāti.

2. Dalībvalstis nodrošina, ka tiesas vai administratīvās iestādes ir pilnvarotas pārskatīt trešās personas finansēšanas līgumu saskaņā ar 17. pantu pēc procesā iesaistītās puses pieprasījuma, ja attiecīgajai pusei ir pamatotas šaubas par trešās puses finansēšanas līguma atbilstību šai direktīvai un jebkuriem citiem piemērojamiem valsts tiesību aktiem saskaņā ar 16. pantu.

17. pants

Trešo personu finansēšanas līgumu pārskatīšana tiesās vai administratīvajās iestādēs

Dalībvalstis izraugās kompetento tiesu vai administratīvo iestādi, kas veic dažādus tiesu un administratīvos uzdevumus, kas paredzēti saskaņā ar šo direktīvu. Veicot šādu izraudzīšanu, jo īpaši norāda, ka tiesai vai administratīvajai iestādei, kurā iesniegts privāti finansēts pieteikums, bez liekas kavēšanās un pēc procesā iesaistītās puses lūguma vai pēc savas iniciatīvas ir jāveic kontrole par finansēšanas līgumu ietekmi uz lietām, ko tās izskata, īstenojot pilnvaras:

izdot rīkojumus, pieņemt lēmumus vai sniegt norādījumus, kas ir saistoši tiesvedības finansētājam, piemēram, pieprasot tiesvedības finansētājam nodrošināt finansējumu, par ko panākta vienošanās attiecīgajā trešās personas finansēšanas līgumā, vai pieprasot tiesvedības finansētājam veikt izmaiņas attiecībā uz attiecīgo finansējumu;

izvērtēt katra trešās personas finansēšanas līguma atbilstību šīs direktīvas noteikumiem, jo īpaši fiduciārajam pienākumam, kas saskaņā ar 7. pantu pienākas prasītājiem un paredzētajiem labuma guvējiem, un, ja tiek konstatēts, ka minētais līgums nav atbilstīgs, likt tiesvedības finansētājam veikt vajadzīgās izmaiņas vai pasludināt klauzulu par spēkā neesošu saskaņā ar 14. pantu;

c)	novērtēt katra trešās personas finansēšanas līguma atbilstību pārredzamības prasībām saskaņā ar 13. pantu;

izvērtēt, vai trešās personas finansēšanas līgums sniedz tiesvedības finansētājam tiesības saņemt negodīgu, nesamērīgu vai nepamatotu daļu no jebkuras piespriestās summas, kā aprakstīts 14. panta 4. punktā, un attiecīgi anulēt vai pielāgot šādu līgumu. Dalībvalstis precizē, ka, veicot šādu novērtējumu, kompetentās tiesas vai administratīvās iestādes var ņemt vērā paredzētās vai notiekošās tiesvedības iezīmes un apstākļus, tostarp attiecīgā gadījumā:

i)	lietā iesaistītās puses, kā arī paredzamos labuma guvējus tiesvedībā un viņu vienošanos attiecībā uz summu, ko tiesvedības finansētājs pēc sekmīga iznākuma saņemtu saskaņā ar finansēšanas līgumu;

ii)	jebkāda atlīdzinājuma iespējamo vērtību;

iii)	tiesvedības finansētāja finansiālā ieguldījuma vērtību un prasītāja kopējo izmaksu daļu, ko finansē tiesvedības finansētājs, un

iv)	jebkādas piespriestās summas daļu, ko prasītājs un paredzamie saņēmēji varētu saņemt;

e)	piemērot sodu, ko tiesa vai administratīvā iestāde uzskata par piemērotu, lai nodrošinātu atbilstību šai direktīvai;

f)	apspriesties ar vai lūgt padomu personām ar attiecīgām zināšanām un neatkarības līmeni, kas palīdzētu īstenot tiesas vai administratīvās iestādes novērtēšanas pilnvaras, tostarp konsultēties ar jebkuru atbilstīgi kvalificētu ekspertu vai uzraudzības iestādēm.

18. pants

Atbildība par izmaksām nelabvēlīga iznākuma gadījumā

1. Ja prasītājam nav pietiekamu līdzekļu, lai segtu izmaksas nelabvēlīga iznākuma gadījumā, dalībvalstis nodrošina, ka tiesas vai administratīvās iestādes ir pilnvarotas nesekmīga tiesvedības iznākuma gadījumā pieņemt lēmumus, ar kuriem tiesvedības finansētājiem solidāri vai pa daļām ar prasītājiem liek segt izmaksas. Šādā gadījumā tiesas vai administratīvās iestādes var prasīt, lai tiesvedības finansētāji segtu visas atbilstīgās izmaksas nelabvēlīga iznākuma gadījumā, ņemot vērā:

a)	jebkādas atlīdzības vērtību un proporciju, ko tiesvedības finansētājs būtu saņēmis, ja prasība būtu bijusi sekmīga;

b)	apmēru, kādā visas izmaksas, ko nesedz tiesvedības finansētājs, tā vietā segtu atbildētājs, prasītājs vai jebkurš cits paredzētais saņēmējs;

c)	tiesvedības finansētāja rīcību visā tiesvedības laikā un jo īpaši tā atbilstību šai direktīvai un to, vai tā rīcība ir ietekmējusi tiesvedības kopējās izmaksas; kā arī

d)	tiesvedības finansētāja sākotnējā ieguldījuma vērtību.

VI nodaļa

Nobeiguma noteikumi

19. pants

Sankcijas

1. Dalībvalstis paredz noteikumus par sankcijām to valsts noteikumu pārkāpšanas gadījumā, kuri pieņemti saskaņā ar šo direktīvu, un veic visus vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu to piemērošanu. Paredzētās sankcijas ir iedarbīgas, samērīgas un atturošas. Dalībvalstis [līdz…/nekavējoties] par minētajiem noteikumiem un pasākumiem paziņo Komisijai un [nekavējoties] tai paziņo arī par jebkādiem turpmākiem grozījumiem vai izmaiņām, kas tos skar.

2. Uzraudzības iestādes jo īpaši var noteikt samērīgus naudas sodus, ko aprēķina, pamatojoties uz uzņēmuma apgrozījumu, uz laiku vai pastāvīgi atsaukt darbības atļauju un var noteikt citas atbilstīgas administratīvas sankcijas.

20. pants

Pārskatīšana

1. Ne vēlāk kā [… gadi pēc šīs direktīvas spēkā stāšanās dienas] Komisija veic šīs direktīvas novērtēšanu un iesniedz Eiropas Parlamentam, Padomei un Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai ziņojumu par galvenajiem konstatējumiem. Novērtējumu veic saskaņā ar Komisijas labāka regulējuma pamatnostādnēm. Ziņojumā Komisija jo īpaši novērtē direktīvas efektivitāti, īpaši attiecībā uz maksu vai procentu līmeni, kas no prasītājiem piespriestajām summām, tostarp paredzētajiem saņēmējiem, atrēķināti par labu tiesvedības finansētājiem, un to, kāda ietekme ir tiesvedības finansētājiem ir uz strīda izšķiršanas darbībām un kādā mērā trešo personu finansējums tiesvedībai nodrošinājis labāku piekļuvi tiesai.

2. Dalībvalstis pirmo reizi līdz [gadi pēc šīs direktīvas spēkā stāšanās dienas] un pēc tam ik gadu sniedz Komisijai šādu informāciju, kas vajadzīga, lai sagatavotu 1. punktā minēto ziņojumu:

a)	to struktūru identitāte, skaits un veids, kas ir atzītas par atļauju saņēmušajiem tiesvedības finansētājiem;

b)	jebkādas izmaiņas minētajā sarakstā un to iemesli;

c)	to procedūru skaits un veids, kuras pilnībā vai daļēji finansē tiesvedības finansētājs;

d)	minēto procedūru iznākums attiecībā uz summām, ko nopelnījuši tiesvedības finansētāji, salīdzinājumā ar atlīdzinājumu, kas piešķirts prasītājiem un paredzētajiem saņēmējiem.

21. pants

Transponēšana

1. Dalībvalstis pieņem un publicē līdz vēlākais līdz… [Diena, mēnesis, gads] tiesību aktus, regulējumus un administratīvos noteikumus, kas vajadzīgi, lai izpildītu šīs direktīvas prasības. Dalībvalstis par to tūlīt informē Komisiju.

Tās piemēro minētos noteikumus no … [Diena, mēnesis, gads].

Kad dalībvalsts pieņem minētos noteikumus, tajos ietver atsauci uz šo direktīvu vai arī šādu atsauci pievieno to oficiālajai publikācijai. Dalībvalstis nosaka, kā izdarāma šāda atsauce.

2. Dalībvalstis dara Komisijai zināmus to tiesību aktu noteikumus, ko tās pieņem jomā, uz kuru attiecas šī direktīva.

22. pants

Stāšanās spēkā

Šī direktīva stājas spēkā divdesmitajā dienā pēc tās publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.

23. pants

Adresāti

Šī direktīva ir adresēta dalībvalstīm.

(1) OV […]

(2) OV […]