P9_TA(2022)0056

Pilsoniskās sabiedrības rīcības iespēju samazināšanās Eiropā

Eiropas Parlamenta 2022. gada 8. marta rezolūcija par pilsoniskās sabiedrības rīcības iespēju samazināšanos Eiropā (2021/2103(INI))

(2022/C 347/01)

Eiropas Parlaments,

—	ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienību (LES) un Līgumu par Eiropas Savienības darbību (LESD),

—	ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartu (“Harta”),

—	ņemot vērā Eiropas Cilvēktiesību konvenciju (ECTK),

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2021. gada 28. aprīļa Regulu (ES) 2021/692, ar ko izveido programmu “Pilsoņi, vienlīdzība, tiesības un vērtības” un atceļ Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 1381/2013 un Padomes Regulu (ES) Nr. 390/2014 (1),

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2020. gada 16. decembra Regulu (ES, Euratom) 2020/2092 par vispārēju nosacītības režīmu Savienības budžeta aizsardzībai (“Tiesiskuma nosacījumu regula”) (2),

—	ņemot vērā Komisijas 2021. gada 20. jūlija paziņojumu “2021. gada ziņojums par tiesiskumu. Tiesiskuma situācija Eiropas Savienībā” (COM(2021)0700),

—	ņemot vērā Komisijas 2020. gada 23. septembra ieteikumus par to, kā tiek īstenoti ES noteikumi par neatļautas ieceļošanas, tranzīta un uzturēšanās atbalstīšanas definēšanu un novēršanu (3),

—	ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas Pamattiesību un tiesiskuma grupas 2020. gada jūnija ziņojumu “Nacionālās norises no pilsoniskās sabiedrības perspektīvas 2018.–2019. gadā”,

—

ņemot vērā ES Pamattiesību aģentūras (FRA) 2018. gada 17. janvāra ziņojumu “Problēmas, ar kurām saskaras pilsoniskās sabiedrības organizācijas, kas darbojas cilvēktiesību jomā ES”, tās 2020. gadā publicētos biļetenus par Covid-19 pandēmijas ietekmi uz pamattiesībām Eiropas Savienībā un citus tās ziņojumus, datus un instrumentus, jo īpaši Eiropas Savienības Pamattiesību informācijas sistēmu (EFRIS),

—	ņemot vērā FRA2021. gada 22. septembra ziņojumu “Pilsoniskās telpas aizsardzība Eiropas Savienībā”,

—	ņemot vērā Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas (EDSO), Demokrātisku iestāžu un cilvēktiesību biroja (ODIHR) un Venēcijas komisijas 2015. gada 1. janvāra kopīgās pamatnostādnes par biedrošanās brīvību,

—	ņemot vērā Eiropas Padomes 2019. gada 11. februāra ziņojumu “Pilsoniskās sabiedrības rīcības iespēju samazināšanās: ietekme uz jauniešiem un viņu organizācijām”,

—	ņemot vērā EDSO/ODIHR un Venēcijas komisijas 2019. gada 8. jūlija pamatnostādnes par mierīgas pulcēšanās brīvību,

—	ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas 2020. gada 23. septembra norādījumus par pilsoniskās telpas aizsardzību un veicināšanu,

—	ņemot vērā ANO 1998. gada 9. decembra Deklarāciju par atsevišķu personu, grupu un sabiedrības iestāžu tiesībām un atbildību veicināt un aizsargāt vispārēji atzītas cilvēktiesības un pamatbrīvības,

—	ņemot vērā ANO Cilvēktiesību komitejas 2011. gada 12. septembra vispārīgo komentāru Nr. 34 par 19. pantu “Uzskatu un vārda brīvība”,

—	ņemot vērā ANO Cilvēktiesību komitejas 2020. gada 17. septembra vispārīgo komentāru Nr. 37 par 21. pantu “Tiesības uz mierīgu pulcēšanos”,

—

ņemot vērā ANO Eiropas Ekonomikas komisijas 1998. gada 25. jūnija Konvenciju par pieeju informācijai, sabiedrības dalību lēmumu pieņemšanā un iespēju griezties tiesu iestādēs saistībā ar vides jautājumiem (Orhūsas konvencija) un 2021. gada 21. oktobra Lēmumu VII/9 par ātrās reaģēšanas mehānismu ar Orhūsas konvencijas 3. panta 8. punktu saistīto lietu izskatīšanai,

—	ņemot vērā ANO rezolūcijas 2250 (2015), 2419 (2018) un 2535 (2020) par jaunatni, mieru un drošību,

—	ņemot vērā ANO 1998. gada Deklarāciju par cilvēktiesību aizstāvjiem,

—	ņemot vērā Eiropas Padomes Ministru komitejas 2007. gada 10. oktobra ieteikumu dalībvalstīm par nevalstisko organizāciju juridisko statusu Eiropā,

—	ņemot vērā Eiropas Padomes cilvēktiesību komisāres 2019. gada 16. maija paziņojumu “Aizstāvēsim LGBTI aizstāvjus”,

—	ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas (EESK) 2019. gada 20. marta atzinumu “Spēcīga un daudzveidīga pilsoniskā sabiedrība — noturīgas demokrātijas veidotāja”,

—	ņemot vērā EESK 2017. gada 19. oktobra atzinumu “ES finansējums pilsoniskās sabiedrības organizācijām”,

—	ņemot vērā partnerorganizāciju 2020. gada ziņojumu Eiropas Padomes platformai žurnālistikas aizsardzības un žurnālistu drošības veicināšanai,

—	ņemot vērā Eiropas Komisijas 2020. gada 2. decembra paziņojumu “Stratēģija, lai stiprinātu Pamattiesību hartas piemērošanu ES” (COM(2020)0711),

—	ņemot vērā Komisijas 2020. gada 3. decembra paziņojumu “Eiropas Demokrātijas rīcības plāns” (COM(2020)0790),

—	ņemot vērā 2017. gada 3. oktobra rezolūciju par vēršanos pret pilsoniskās sabiedrības darbības iespēju samazināšanos jaunattīstības valstīs (4),

—	ņemot vērā 2018. gada 19. aprīļa rezolūciju par nepieciešamību ieviest Eiropas vērtību instrumentu, ar kuru tiek atbalstītas pilsoniskās sabiedrības organizācijas, kas veicina demokrātiju, tiesiskumu un pamatvērtības Eiropas Savienībā vietējā un valsts līmenī (5),

—	ņemot vērā 2018. gada 14. novembra rezolūciju par visaptveroša ES mehānisma nepieciešamību demokrātijas, tiesiskuma un pamattiesību aizsardzībai (6),

—	ņemot vērā 2020. gada 7. oktobra rezolūciju par ES demokrātijas, tiesiskuma un pamattiesību mehānisma izveidi (7),

—	ņemot vērā 2020. gada 13. novembra rezolūciju par Covid-19 pasākumu ietekmi uz demokrātiju, tiesiskumu un pamattiesībām (8),

—	ņemot vērā 2020. gada 25. novembra rezolūciju par mediju brīvības stiprināšanu: žurnālistu aizsardzība Eiropā, naida runa, dezinformācija un platformu nozīme (9),

—	ņemot vērā 2020. gada 26. novembra rezolūciju par pamattiesību stāvokli Eiropas Savienībā — gada ziņojumi par 2018. un 2019. gadu (10),

—	ņemot vērā 2021. gada 24. jūnija rezolūciju par Komisijas 2020. gada ziņojumu par tiesiskumu (11),

—	ņemot vērā 2022. gada 17. februāra rezolūciju ar ieteikumiem Komisijai par Eiropas pārrobežu asociāciju un bezpeļņas organizāciju statūtiem (12),

—	ņemot vērā 2021. gada 11. novembra rezolūciju par demokrātijas, mediju brīvības un plurālisma stiprināšanu ES: civiltiesību un krimināltiesību aktos paredzētu pasākumu nesamērīga īstenošana, lai apklusinātu žurnālistus, NVO un pilsonisko sabiedrību (13),

—	ņemot vērā Reglamenta 54. pantu,

—	ņemot vērā Juridiskās komitejas atzinumu,

—	ņemot vērā Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas ziņojumu (A9-0032/2022),

A.	tā kā Savienība ir dibināta, pamatojoties uz LES 2. pantā noteiktajām vērtībām, un šīs vērtības dalībvalstīm ir kopīgas; tā kā LES 11. panta 2. punktā un LESD 15. panta 1. punktā ir uzsvērta pilsoniskā dialoga nozīme Savienības mērķu sasniegšanā;

tā kā pilsoniskās sabiedrības organizācijas (PSO) ir no publiskām iestādēm un komerciālām interesēm neatkarīgas bezpeļņas organizācijas, kuru darbība veicina LES 21. pantā izklāstīto ES vērtību un pamattiesību īstenošanu; tā kā PSO var būt veidotas dažādi, piemēram, kā apvienības un fondi; tā kā cilvēktiesību aizstāvji, aktīvisti un neformālas grupas arī ir nozīmīgi pilsoniskās sabiedrības dalībnieki;

C.	tā kā intersekcionāla pieeja ir būtiska, lai izprastu un sekmīgi novērstu neaizsargātību, ko iedzīvotāji piedzīvo, iesaistoties pilsoniskajā sabiedrībā;

D.	tā kā daudzas PSO cīnās par izdzīvošanu un tām ir problēmas ar finansējumu, kas var nopietni mazināt to efektivitāti un spēju īstenot pilnvaras;

tā kā pilsoniskā telpa attiecas uz tiesisko un politisko satvaru, kurā cilvēki un grupas var jēgpilni piedalīties savas sabiedrības politiskajā, ekonomiskajā, sociālajā un kultūras dzīvē, izmantojot tiesības paust viedokli, tiesības uz informāciju un tiesības pulcēties, biedroties un iesaistīties gan savstarpējā dialogā, gan dialogā ar iestādēm;

tā kā domas brīvība un vārda brīvība, tostarp tiešsaistē, ir jebkuras brīvas un demokrātiskas sabiedrības stūrakmens; tā kā pilsoniskais aktīvisms veido pamatu patiesi funkcionējošai demokrātijai, kurā tiek aizsargātas un ievērotas minoritāšu tiesības; tā kā PSO vajadzētu būt tiesīgām piedalīties jautājumu izskatīšanā politiskās un publiskās debatēs neatkarīgi no tā, vai to ieņemtā nostāja atbilst valdības politikai vai atbalsta izmaiņas tiesību aktos;

tā kā biedrošanās brīvība ir viens no demokrātiskas un plurālistiskas sabiedrības pamatelementiem, jo tā ļauj pilsoņiem kopīgi rīkoties kopīgu interešu jomās un dot ieguldījumu sabiedriskās dzīves pienācīgā darbībā; tā kā biedrošanās brīvība ietver ne tikai spēju izveidot vai likvidēt apvienību, bet arī šīs apvienības spēju darboties bez nepamatotas valsts iejaukšanās; tā kā spēja meklēt, nodrošināt un izmantot resursus ir būtiska jebkuras apvienības darbībai; tā kā kādas apvienības aizliegšana vai darbības izbeigšana vienmēr būtu jāuzskata par galējas nepieciešamības gadījumā piemērojamu pasākumu un uz šādiem lēmumiem būtu jāattiecina tiesiskā aizsardzība;

tā kā tiesības uz mierīgu pulcēšanos ir demokrātijas stūrakmens un tām ir izšķiroša nozīme, lai izveidotu iecietīgu un plurālistisku sabiedrību, kurā ir iespējama mierīga līdzāspastāvēšana starp grupām ar dažādiem uzskatiem, praksi vai politiku; tā kā, ierobežojot un uzraugot mierīgu pulcēšanos, ir jāievēro likumība, nepieciešamība, samērīgums un nediskriminācija;

I.	tā kā tiesības uz informāciju ir priekšnoteikums uz informāciju balstītām publiskām debatēm un iestāžu un publisko iestāžu pārskatatbildības nodrošināšanai;

tā kā dažās dalībvalstīs vārda brīvība un piekļuve informācijai ir ierobežota, bieži aizbildinoties ar cīņu pret dezinformāciju, kas saistīta ar Covid-19; tā kā terorisma vai naida runas novēršanas pasākumiem nevajadzētu radīt nepamatotus vārda brīvības ierobežojumus; tā kā stratēģiskās tiesvedības pret sabiedrības līdzdalību (SLAPP) ir izmantotas arī tam, lai vērstos pret PSO, cilvēktiesību aizstāvjiem un aktīvistiem, kas vairākās dalībvalstīs strādā vides, tiesiskuma, LGBTIQ+ tiesību un sieviešu tiesību jomā; tā kā tam ir būtiska atturoša ietekme saistībā ar vārda brīvību un sabiedrisko aktīvismu;

tā kā dažās dalībvalstīs biedrošanās brīvība tiek grauta ar reformām, kas pakļauj PSO reģistrācijas anulēšanas riskam vai ievieš pārmērīgi apgrūtinošus administratīvus procesus, tostarp, bet ne tikai, nelikumīgi piemērojot nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas pasākumus vai politiku, kas ierobežo tiesības iesaistīties aizstāvībā;

tā kā dažās dalībvalstīs ierobežojumi ir noteikti ar tīšu nodomu ierobežot pilsonisko telpu un tos papildina juridiska, administratīva un fiskāla vajāšana, kriminālatbildības noteikšana un negatīva retorika, kuras mērķis ir stigmatizēt un deleģitimizēt PSO un mazināt to spēju veikt savu likumīgo darbu; tā kā naida runu gan tiešsaistē, gan bezsaistē, kā arī verbālu un fizisku aizskaršanu un uzbrukumus praktizē arī nevalstiski dalībnieki; tā kā īpaši tiek skartas PSO un cilvēktiesību aizstāvji, kas nodarbojas ar tiesiskuma, pārredzamības, korupcijas un sieviešu tiesību jautājumiem, tostarp seksuālo un reproduktīvo veselību un ar to saistītajām tiesībām, vides jautājumiem un minoritāšu un LGBTIQ+ tiesību aizsardzību un mediju un vārda brīvību, kā arī tie, kas sniedz palīdzību patvēruma meklētājiem, un tie, kuri ir iesaistīti meklēšanas un glābšanas operācijās;

M.	tā kā pilsoniskās telpas ierobežojumi kaimiņvalstīs arī skar un ietekmē pilsoniskās sabiedrības stāvokli ES;

N.	tā kā dažu valstu PSO, kas darbojas kā uzraudzītāji, jo īpaši iesaistoties tiesību un brīvību pārkāpumu uzraudzībā un ziņošanā par tiem, kā arī aizstāvībā un tiesvedībā, ir īpaši pakļautas ierobežojumiem, pretpasākumiem un uzraudzībai;

tā kā Eiropas Padomes cilvēktiesību komisāre LGBTIQ+ tiesību aizstāvju stāvokli Eiropā raksturoja kā satraucošu un ziņoja par vairākiem tiešsaistes un bezsaistes aizskaršanas, vardarbīgu uzbrukumu, naida kampaņu un nāves draudu gadījumiem dalībvalstīs un kaimiņvalstīs; tā kā šī tendence ir savstarpēji saistīta ar citu minoritāšu grupu vainošanu un ir pretrunā principam, ka ikviena persona piedzimst vienlīdzīgi cieņā un tiesībās;

tā kā labas attiecības starp valsti un tās pilsoņiem nozīmē, ka visiem pilsoņiem, tostarp bērniem un jauniešiem, vajadzētu būt iespējai piedalīties debatēs un ietekmēt valsts politiku; tā kā demokrātija uzplauks tikai tad, ja ikviens ticēs demokrātiskajām sistēmām un ja pilsoņi uzskatīs iestādes par uzticamām;

tā kā dažas dalībvalstis ir ierobežojušas PSO spēju iesaistīties politiskās darbībās; tā kā citās dalībvalstīs PSO apsūdzēšana politiskā darbībā ir kļuvusi par instrumentu šo organizāciju stigmatizācijai un deleģitimizācijai; tā kā PSO deleģitimizācija atsevišķās dalībvalstīs varētu būt saistīta ar valsts vai mediju vadītām nomelnošanas kampaņām; tā kā PSO ziņo par diskriminējošu un ierobežojošu finansēšanas praksi atsevišķās dalībvalstīs;

tā kā atsevišķās dalībvalstīs ir pieņemta politika un prakse ar atturošu ietekmi uz pilsonisko telpu, lai panāktu pašcenzūru un atturētu pilsoniskos dalībniekus no to tiesību izmantošanas; tā kā šāda politika bieži vien ietver neskaidrus noteikumus, kas atstāj lielu rīcības brīvību publiskajām iestādēm, apvienojumā ar nesamērīgi augstām sankcijām; tā kā tas vien, ka pastāv iespēja piemērot šādus pasākumus, var izraisīt pašcenzūru, neradot nepieciešamību tos reāli piemērot;

tā kā lielākajā daļā dalībvalstu tiesības uz mierīgu pulcēšanos ir tikušas ierobežotas nepieciešamo sociālās distancēšanās noteikumu dēļ; tā kā dažas dalībvalstis pēdējos gados ir pieņēmušas tiesību aktus, kas ierobežo tiesības uz mierīgu pulcēšanos, un ir noteikušas prasības attiecībā uz atļaujas saņemšanu un paziņošanu; tā kā dažās dalībvalstīs tiesībaizsardzības iestāžu pilnvaras paplašinās, kas rada bažas par to nepieciešamību un samērīgumu;

tā kā dažās dalībvalstīs ārkārtas tiesību akti, kas pieņemti, reaģējot uz veselības krīzi, ir izmantoti kā iegansts, lai patvaļīgi ierobežotu pamattiesības un pamatbrīvības un vērstos pret pilsonisko sabiedrību un citiem atšķirīgiem viedokļiem; tā kā dažos gadījumos ir konstatēts, ka šie pasākumi neatbilst prasībām attiecībā uz nepieciešamību, samērīgumu, ierobežojumu laikā un nediskrimināciju, kas nozīmē, ka jebkādus pamattiesību un brīvību ierobežojumus, kuri izriet no šiem pasākumiem, nevar uzskatīt par leģitīmiem un likumīgiem; tā kā, neraugoties uz PSO lomu uz vietas, ārkārtas pasākumu izstrādē apspriešanās ar tām nav notikusi;

tā kā Covid-19 pandēmijas izplatīšanās ir izraisījusi vēl nepieredzētu PSO iesaistīšanos risinājumu nodrošināšanā pandēmijai un atbalsta sniegšanā cilvēkiem neaizsargātās situācijās; tā kā jauniešu organizācijām pandēmijas laikā ir bijusi pozitīva ietekme, apkarojot maldinošu informāciju un stiprinot uzticēšanos publiskajām iestādēm; tā kā pienācīgs ilgtermiņa finansējums un institucionālais atbalsts pilsoniskajai sabiedrībai nodrošina pievienoto vērtību krīzes laikā;

tā kā valdības veidotas nevalstiskās organizācijas (GONGO), kuru mērķis ir vienmēr atbalstīt pie varas esošo personu politisko leģitimitāti un atbalstīt valdību publiskās debatēs un tās politisko mērķu sasniegšanā, izliekoties par neatkarīgām viedokļu paudējām, ir viens no smagākajiem veidiem, kā uzbrukt PSO, un apdraud to pastāvēšanu, mazinot aktīvu pilsoniskumu un atņemot tām publisko finansējumu;

tā kā nav veikti nekādi likumdošanas pasākumi, lai atraisītu PSO darbību ES līmenī, lai gan šīs organizācijas arvien vairāk veic saimniecisko darbību un dod ieguldījumu sociālajā ekonomikā; tā kā, neraugoties uz konkrētu Eiropas Savienības Tiesas (EST) judikatūru, nediskriminācijas princips un kapitāla brīva aprite attiecībā uz pārrobežu ziedojumiem dalībvalstīs joprojām netiek vispārēji piemēroti;

X.	tā kā PSO līdzdalība tiesību aktu un politikas izstrādē būtu jāveicina ar politikas satvariem, kas tām dotu iespēju iesaistīties dialogā ar publiskām iestādēm; tā kā, lai gan ir panākts progress gan valstu, gan ES līmenī, pilsoniskais dialogs vēl aizvien bieži ir ad hoc process;

tā kā dažās dalībvalstīs pret ārvalstu finansējumu ir tikuši vērsti juridiski un politiski uzbrukumi, tā kā ierobežojumi, kas noteikti PSO, kuras saņem ārvalstu finansējumu, ir pretrunā Savienības tiesību aktiem, proti, LESD 63. pantam par kapitāla brīvu apriti un Eiropas Savienības Hartai; tā kā lietā C-78/18 (14) EST nolēma, ka ar tai izskatīšanai iesniegto likumu tiek pārkāpta kapitāla brīva aprite un biedrošanās brīvība;

Z.	tā kā Savienība ir sākusi Eiropas zaļā kursa un digitālās pārveides īstenošanu; tā kā šim procesam būs vajadzīga veselīga pilsoniskā telpa, lai pilsoņi un skartās kopienas varētu formulēt savas intereses, apspriest politikas risinājumus un noslēgt jaunus sociālos līgumus,

izceļ PSO izšķirošo lomu LES 2. pantā noteikto Savienības vērtību īstenošanā un aizsardzībā un ES tiesību aktu, politikas un stratēģiju formulēšanā un īstenošanā, tostarp saistībā ar cīņu pret klimata pārmaiņām, digitālo pārveidi un atveseļošanos no Covid-19 pandēmijas; uzsver būtisko ieguldījumu, ko tās dod uz informāciju balstītās publiskās debatēs, izsakot sabiedrības vēlmes, dodot iespēju izteikties neaizsargātiem un atstumtiem cilvēkiem, nodrošinot piekļuvi būtiskiem pakalpojumiem, sniedzot speciālās zināšanas politikas veidošanā, veicinot aktīvu pilsoniskumu, darbojoties kā demokrātijas skolas un kā neaizstājami uzraugi, kas īsteno demokrātisku kontroli pār valsts iestādēm, un nodrošinot pārskatatbildību par publisko rīcību un publisko līdzekļu izmantošanu; tāpēc atzīst, ka pilsoniskā telpa ir demokrātijas, tiesiskuma un pamattiesību neatņemama sastāvdaļa; uzsver, ka tāpēc Savienībai būtu jāapņemas saglabāt un attīstīt pilsonisko telpu vietējā, reģionālā, valsts un Eiropas līmenī;

uzsver — lai PSO uzplauktu, pilsoniskajai telpai ir jābūt labvēlīgai un drošai videi, kurā nenotiek nepamatota iejaukšanās, iebiedēšana, aizskaršana un atturoša ietekme ne no valsts, ne nevalstisko dalībnieku puses; atgādina dalībvalstīm par to pozitīvo pienākumu nodrošināt labvēlīgu vidi PSO, tostarp piekļuvi pārredzamiem finansēšanas mehānismiem un pilsoniskā dialoga mehānismiem, saskaņā ar starptautiskajiem cilvēktiesību standartiem biedrošanās, vārda un pulcēšanās brīvības jomā un kā atkārtoti apstiprināts arī Hartā; uzsver, ka mediju plurālismam ir nozīme, lai nodrošinātu, ka PSO tiek sadzirdētas sabiedriskās domas veidošanā un tādējādi veicina publiskās debates;

brīdina, ka pilsonisko telpu visā ES degradē politika, kas apgrūtina PSO darbību, piekļuvi ilgtspējīgam finansējumam un spēju piedalīties lēmumu pieņemšanā; nosoda PSO jebkāda veida aizskaršanu, nomelnošanu, stigmatizāciju, kriminālatbildības noteikšanu un vainošanu; uzsver, kā šīs darbības apdraud aktīvu pilsoniskumu un kritisku viedokļu paušanu, tādējādi kaitējot publiskajām debatēm un tādējādi arī pašiem demokrātijas pamatiem;

norāda, ka Covid-19 pandēmija ir vēl vairāk aktualizējusi daudzas pašreizējās problēmas, ar ko saskaras PSO, kā to apliecina FRA 2021. gada ziņojums, kurā konstatēts, ka 57 % valsts un vietējo organizāciju norāda, ka situācija ir “pasliktinājusies” vai “ievērojami pasliktinājusies” salīdzinājumā ar iepriekšējiem gadiem; ar bažām norāda, ka atsevišķas valdības izmantoja pandēmijas sniegtās priekšrocības, lai ierobežotu pilsonisko telpu un pieņemtu pretrunīgi vērtējamus tiesību aktus un diskriminējošus pasākumus, kuri ne vienmēr bija saistīti ar pandēmiju, savukārt sabiedrības spēja mobilizēties, tostarp spēja piedalīties publiskās debatēs un vārda, pulcēšanās un biedrošanās brīvība, bija ierobežota;

piekrīt Komisijai, ka pilsoniskās sabiedrības rīcības iespēju samazināšanās liecina par tiesiskuma apdraudējumu; atzinīgi vērtē to, ka Komisija savā ikgadējā ziņojumā par tiesiskumu pārbauda pilsoniskās sabiedrības vidi, kas pamatoti liecina par to, ka tiesiskums nevar funkcionēt bez aktīvas pilsoniskās sabiedrības, kura darbojas drošā un labvēlīgā vidē; tādēļ mudina Komisiju pastiprināt un strukturēt pilsoniskās telpas stāvokļa uzraudzību dalībvalstīs, izveidojot Eiropas pilsoniskās telpas indeksu, kura pamatā ir pastāvošās sistēmas pilsoniskās telpas mērīšanai, un gada ziņojumā par tiesiskumu, kam būtu jāietver arī visaptverošs pamattiesību apskats, veltot pilsoniskajai telpai pilnvērtīgu sadaļu, tostarp valstīm adresētus ieteikumus; mudina Komisiju sistemātiski izmantot FRA ziņojumus un aicināt to sniegt metodiskus ieteikumus;

atzinīgi vērtē to, ka Komisija vairākās ES politikās, stratēģijās un finansēšanas programmās atzīst pilsoniskās sabiedrības nozīmi; tomēr uzsver, ka šīs pieejas sadrumstalotības dēļ PSO situācija uz vietas netiek īpaši efektīvi uzlabota;

tāpēc mudina Komisiju pieņemt visaptverošu pilsoniskās sabiedrības stratēģiju pilsoniskās telpas aizsardzībai un attīstībai Savienībā, kurā būtu integrēti visi esošie instrumenti, novērstas uzraudzības, atbalsta un aizsardzības nepilnības un patiesi politiski atzīta PSO būtiskā loma demokrātisko vērtību un politikas īstenošanā, vienlaikus skaidri sasaistot uzraudzības un ziņošanas instrumentus ar ES izpildes mehānismiem, lai nodrošinātu savlaicīgu un efektīvu turpmāko rīcību; prasa Komisijai noskaidrot iniciatīvas, ar ko stiprināt PSO pieejamos atbalsta tīklus;

uzskata, ka šajā pilsoniskās sabiedrības stratēģijā būtu jāizklāsta konkrētu pasākumu kopums, kas aizsargātu un stiprinātu pilsonisko telpu, tostarp šādā veidā:

a)	ieviešot minimālos standartus pilsoniskās sabiedrības tiesiskajai un administratīvajai videi;

b)	ieviešot Eiropas pārrobežu asociāciju un bezpeļņas organizāciju statūtus;

c)	izveidojot kontaktpunktus starp Eiropas iestādēm un pilsonisko sabiedrību;

d)	nodrošinot konsekventu piekļuvi politikas debatēm un darba kārtības noteikšanai Savienības līmenī saskaņā ar ES Līgumiem un ES iestāžu reglamentiem;

e)	dodot iespēju stingrāk uzraudzīt Savienības politikas virzienus un Savienības budžeta izpildi;

f)	paplašinot elastīgu piekļuvi Savienības finansējumam;

aicina Padomi un Komisiju nodrošināt Savienības iekšpolitikas un ārpolitikas konsekvenci attiecībā uz pilsoniskās telpas aizsardzību un veicināšanu, cita starpā pieņemot iekšējas pamatnostādnes par cilvēktiesību aizstāvjiem, kas atbilstu tām, kuras piemēro ES ārējai darbībai;

Labvēlīga regulatīvā un politiskā vide, kurā nav atturošas ietekmes, draudu un uzbrukumu

10.

uzsver, ka PSO spēja rīkoties ir atkarīga no tā, vai pastāv labvēlīga tiesiskā un politiskā vide, jo īpaši no biedrošanās, mierīgas pulcēšanās un vārda brīvības un tiesību uz sabiedrības līdzdalību izmantošanas; mudina dalībvalstis garantēt šo tiesību īstenošanu atbilstīgi Eiropas un starptautiskajām tiesībām un standartiem, tostarp Eiropas Cilvēktiesību konvencijai, Eiropas Padomes Ministru komitejas 2018. gada 28. novembra ieteikumam dalībvalstīm par nepieciešamību stiprināt pilsoniskās sabiedrības telpas aizsardzību un veicināšanu Eiropā, Starptautiskajam paktam par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām, ANO Deklarācijai par cilvēktiesību aizstāvjiem un ANO norādījumiem par pilsoniskās telpas aizsardzību un veicināšanu, un izmantot iespēju pieprasīt Venēcijas komisijai atzinumus par plānotajiem tiesību aktiem;

11.

atgādina, cik svarīga nozīme ir neatkarīgai, objektīvai, profesionālai un atbildīgai žurnālistikai, lai gan privātajos, gan publiskajos medijos sniegtu informāciju par PSO darbību, un cik svarīga ir piekļuve publiskai informācijai, jo tie ir tiesiskumā balstītu demokrātisku valstu pamatpīlāri;

12.

pauž nožēlu par mediju īpašumtiesību pieaugošo koncentrāciju uz PSO ideju un darbību plurālisma, neatkarības un taisnīgas publiskas pārstāvības rēķina; atgādina, ka neatkarīga un atbildīga žurnālistika un piekļuve plurālistiskai informācijai ir demokrātijas pamatpīlāri un ka pilsoniskās sabiedrības darbība un ieguldījums ir būtiski svarīgi jebkuras demokrātijas uzplaukumam; aicina dalībvalstis nodrošināt un saglabāt mediju neatkarību no politiskā un ekonomiskā spiediena, garantēt mediju plurālismu un nodrošināt pārredzamību; aicina Komisiju papildus noteikumiem par mediju īpašumtiesību pārredzamību ierosināt ES mēroga mediju īpašumtiesību noteikumus, iekļaujot to kā minimālās prasības gaidāmajā Mediju brīvības aktā, lai stiprinātu mediju plurālismu;

13.

uzskata, ka PSO ieguldījums vienotajā tirgū un sociālajā ekonomikā, kā arī to loma ES politikas un LES 2. pantā noteikto vērtību īstenošanā ir spēcīgs arguments, lai likvidētu šķēršļus to darbībai ES līmenī; tāpēc aicina Komisiju atbilstoši rīkoties, nākot klajā ar pasākumiem, tostarp tiesību aktu priekšlikumiem, šī mērķa sasniegšanai; uzsver, ka šādi tiesību akti ne tikai nodrošinātu PSO pamataizsardzību, bet varētu arī radīt vienlīdzīgus konkurences apstākļus, kas ļautu tām pilnībā izmantot savu potenciālu;

14.

aicina Komisiju savos ietekmes novērtējumos iekļaut sistemātisku pilsoniskās telpas pārbaudi, paredzot skaidrus kritērijus par to, kas ir pilsoniskajai sabiedrībai labvēlīga telpa, pamatojoties uz starptautiskajiem cilvēktiesību standartiem attiecībā uz biedrošanās, vārda un pulcēšanās brīvību un kā atkārtoti apstiprināts Hartā, lai nepieļautu, ka plānotie tiesību akti negatīvi ietekmē pilsonisko telpu; aicina Komisiju sadarbībā ar pilsonisko sabiedrību ieviest nepieciešamos aizsardzības pasākumus un pamatnostādņu projektus īstenošanai dalībvalstīs risku konstatācijas gadījumā;

15.

aicina Komisiju arī izvērtēt un uzraudzīt ES tiesību aktu īstenošanu, lai nodrošinātu, ka tie negatīvi neietekmē pilsonisko telpu, un vajadzības gadījumā nodrošināt nepieciešamos tiesiskās aizsardzības līdzekļus; aicina dalībvalstis pieņemt līdzīgus tiesiskās aizsardzības līdzekļus valsts līmenī;

16.

aicina Komisiju izmantot Līgumos paredzētās pilnvaras, lai ierosinātu ES tiesību aktus nolūkā novērst trūkumus un risināt problēmas, ar kurām saskaras pilsoniskās sabiedrības dalībnieki visā Savienībā, tostarp minimālos standartus attiecībā uz PSO reģistrāciju, darbību un finansēšanu un procesuālās garantijas pret SLAPP, un sniegt norādījumus par to, kā izmantot ES tiesību aktus, lai labāk aizsargātu pilsonisko sabiedrību;

17.

uzskata, ka ES pārrobežu asociāciju un bezpeļņas organizāciju statūti varētu nodrošināt papildu aizsardzības līmeni tām PSO, kuras saskaras ar nepamatotiem šķēršļiem to izveidē un darbībā;

18.

aicina dalībvalstis ievērot un veicināt mierīgas pulcēšanās tiesības saskaņā ar piemērojamiem tiesību aktiem, kuras var ierobežot, tikai ievērojot nepieciešamības un proporcionalitātes principus; brīdina, ka dažās dalībvalstīs nevajadzētu paplašināt tiesībaizsardzības iestāžu pilnvaras attiecībā uz pulcēšanās kontroli; nosoda jebkādu nesamērīgu spēka lietošanu pret protestētājiem, kā arī kriminālatbildības noteikšanu un protestētāju kriminālvajāšanu un uzraudzību; aicina dalībvalstis nekavējoties atcelt tiesību aktus un noteikumus, kas pastiprina vardarbības lietošanu pret demonstrantiem un ierobežo demonstrāciju rīkošanas brīvību; aicina Komisiju izdot pamatnostādnes mierīgas pulcēšanās brīvības aizsardzībai gan ar veselību saistītās ārkārtas situācijās, gan parastos apstākļos;

19.

norāda, ka kopš pandēmijas sākuma ievērojama daļa pilsoniskās sabiedrības darbību ir pārcēlušās uz tiešsaistes vidi; aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt vārda brīvību, cīnīties pret jebkāda veida naida runu un palielināt informētību par naida runu un riskiem, ko tā rada demokrātijai un indivīdiem, tostarp jo īpaši tiešsaistes sociālajos tīklos;

20.

brīdina par politikas un retorikas negatīvo ietekmi, kas izpaužas kā atturoša ietekme uz pilsonisko telpu; mudina Komisiju padarīt atturošas ietekmes analīzi par vienu no galvenajiem aspektiem tās gada ziņojumā par tiesiskumu, ņemt par pamatu lietu C-78/18, lai apstrīdētu pasākumus, kuriem ir atturoša ietekme uz Hartā noteikto tiesību īstenošanu, ja ir iespējamas līdzīgas pieejas, un prasīt pagaidu noregulējuma pasākumus, lai izvairītos no neatgriezeniska kaitējuma, kamēr notiek izskatīšana tiesā;

21.

nosoda to, ka PSO pārstāvji dažās dalībvalstīs tieši sava darba dēļ saskaras ar fiziskiem un mutiskiem uzbrukumiem, aizskaršanu un iebiedēšanu gan tiešsaistē, gan bezsaistē; pauž nožēlu arī par to, ka ietekme uz šo pārstāvju garīgo veselību var ietvert izdegšanu, depresiju, palīdzēšanas radītu traumu un nogurumu no līdzcietības un ka psiholoģiskā ietekme uz PSO pārstāvjiem, ko var radīt viņu darbs, nav pietiekami izpētīta; uzsver, ka bērni un jaunieši ir īpaši neaizsargāti, jo viņi var neziņot par naida un aizskaršanas darbībām, jo viņi nezin aizskarošas izturēšanās definīciju un to, kā un kopā ar ko risināt šo problēmu;

22.

nosoda jebkādus draudus un uzbrukumus PSO un cilvēktiesību aizstāvjiem, ko veic valstij piederoši un ar valsti saistīti dalībnieki, tostarp negatīvu un stigmatizējošu retoriku, vainošanu un juridisku, tiesās īstenotu, administratīvu un fiskālu vajāšanu, un nosoda valsts dalībnieku nespēju aizsargāt PSO un cilvēktiesību aizstāvjus pret šādiem uzbrukumiem un draudiem; tāpat nosoda visus uzbrukumus un draudus no nevalstiskajiem dalībniekiem, tostarp, bet ne tikai, SLAPP;

23.

pauž bažas par to, ka maz tiek ziņots par uzbrukumiem un draudiem PSO valsts līmenī; mudina dalībvalstis nepārprotami nosodīt šādus aktus, pieņemt preventīvus un efektīvus pasākumus un sistemātiski, ātri, rūpīgi, neatkarīgi un objektīvi izmeklēt visas saistītās sūdzības, kā arī ieguldīt apmācības programmās, lai iestādes būtu labāk sagatavotas šādu gadījumu izskatīšanai; aicina Komisiju palīdzēt šādos procesos, sniedzot ieteikumus un atvieglojot apmaiņu ar paraugpraksi;

24.

uzsver, ka laba sadarbība starp pilsonisko sabiedrību, policiju un attiecīgajām iestādēm ir būtiska, lai novērstu neaizsargātību un rastu paraugpraksi aktīvistu, pilsoniskās sabiedrības un pašas demokrātijas aizsardzībā;

25.

pauž dziļas bažas par pieaugošo vardarbību un naidu, kas vērsts pret organizācijām un aktīvistiem, kuri strādā ar reliģiskajām minoritātēm vai rasisma apkarošanu, feminismu un LGBTIQ+ tiesībām;

26.

atgādina, ka to PSO vainošana, kuras strādā ar sieviešu tiesību jautājumiem un ar minoritātēm un neaizsargātām grupām, piemēram, LGBTIQ+, nenotiek atsevišķos gadījumos, bet darbojas kā tīša un pakāpeniska LES 2. pantā aizsargāto pamattiesību likvidācija un ir daļa no plašākas pret dzimumu līdztiesību vērstu kampaņu politiskās programmas; aicina dalībvalstis būt īpaši piesardzīgām attiecībā uz iniciatīvām, kas mēģina atcelt iegūtās tiesības, kuru mērķis ir novērst personu diskrimināciju un aizsargāt no tās un veicināt līdztiesību;

27.

aicina Komisiju iekļaut atsauces uz uzbrukumiem cilvēktiesību aizstāvjiem tās ziņojumos, kuri tiek sniegti saskaņā ar pamatlēmumu par cīņu pret noteiktiem rasisma un ksenofobijas veidiem un izpausmēm, uzraugot un novērtējot ES noteikumus un instrumentus noziedzīgos nodarījumos cietušo tiesību aizsardzībai un pārskatot ES noteikumus par naida runas un naida noziegumu apkarošanu;

28.

norāda, ka Savienībai pašlaik nav efektīvu procedūru, lai pienācīgi reaģētu uz gadījumiem, kad PSO ziņo par demokrātisku standartu un pilsoniskās telpas apdraudējumu dalībvalstīs; prasa izveidot ES brīdināšanas mehānismu, kas dotu iespēju PSO un cilvēktiesību aizstāvjiem ziņot par uzbrukumiem, reģistrēt brīdinājumus, apzināt tendences un savlaicīgi sniegt mērķtiecīgu atbalstu cietušajiem; uzskata, ka šāds mehānisms arī uzlabotu ziņošanu Savienības līmenī, nodrošinātu datus Komisijas ikgadējā tiesiskuma novērtējuma izstrādei un palīdzētu uzlabot informācijas apmaiņu ar Eiropas sabiedrību kopumā;

29.

pauž dziļu nožēlu par to, ka gan Komisija, gan Padome ir noraidījušas Parlamenta iniciatīvu izveidot ES demokrātijas, tiesiskuma un pamattiesību mehānismu, ko reglamentētu iestāžu nolīgums starp Parlamentu, Komisiju un Padomi; atgādina, ka pilsoniskās telpas uzraudzība ir cieši saistīta ar demokrātiju un pamattiesībām un ka LES 2. pantā noteikto vērtību uzraudzības mehānisms ir labākais instruments holistiskai pieejai šajā jomā;

30.

mudina Komisiju izmantot tās izpildes pilnvaras, cita starpā pārkāpumu procedūras, tiesiskuma mehānismu, jauno Tiesiskuma nosacījumu regulu un LES 7. pantā noteikto procedūru, lai vērstos pret dalībvalstīm, kuras nepamatoti ierobežo pilsonisko telpu, pārkāpjot ES tiesību aktus; aicina Komisiju nodrošināt pilsoniskās sabiedrības aktīvu līdzdalību un jēgpilnu ieguldījumu šajos procesos un nodrošināt, ka tiek pienācīgi aizsargātas galasaņēmēju un saņēmēju likumīgās intereses;

31.

uzskata, ka dalībvalstīm nevajadzētu noteikt kriminālatbildību par PSO reģistrāciju, darbībām, finansēšanu un pārrobežu pārvietošanos vai kā citādi nelabvēlīgi ietekmēt šīs jomas; šajā sakarībā pauž bažas par ES noteikumu interpretāciju dažās dalībvalstīs, kas varētu novest pie kriminālatbildības par PSO darbībām un cilvēktiesību aizstāvju saukšanas pie kriminālatbildības, jo īpaši migrācijas jomā un bieži vien pretrunā ar Komisijas norādījumiem; aicina dalībvalstis izbeigt nelikumīgu kriminālatbildības noteikšanu un kriminālvajāšanu par meklēšanas un glābšanas darbībām un mudina Komisiju šajā sakarībā aktīvi uzraudzīt attiecīgās dalībvalstis un vērsties pret tām; tāpat atkārtoti uzsver, ka visiem dalībniekiem, kas humānu apsvērumu dēļ nodarbojas ar migrantiem un ir iesaistīti meklēšanas un glābšanas darbībās, ir jāievēro starptautisko tiesību un cilvēktiesību vispārējie principi un piemērojamie Eiropas un valstu tiesību akti, kuros ir ievēroti šie principi;

Ilgtspējīga un nediskriminējoša piekļuve resursiem

32.

norāda, ka problēmas, ar kurām PSO saskaras saistībā ar finansējumu, ietver pietiekamu finansējuma avotu trūkumu, apgrūtinošas administratīvās procedūras finansējuma saņemšanai, pārredzamības un taisnīguma trūkumu finansējuma piešķiršanā un ierobežojošus atbilstības kritērijus;

33.

norāda uz ANO Rezolūcijas 2535 (2020) secinājumiem, proti, ka jauniešu līdzdalības paātrināšanai ir būtiska nozīme miermīlīgas sabiedrības izveidē un saglabāšanā;

34.

uzsver svarīgo un pozitīvo ieguldījumu, ko jaunieši var sniegt un sniedz centienos veidot demokrātisku un miermīlīgu sabiedrību; tāpēc aicina dalībvalstis palielināt ieguldījumus jauniešos un jaunatnes organizācijās; turklāt aicina nodrošināt pienācīgu finansējumu programmai “Erasmus+”, uzsverot tās nozīmi demokrātiskas Eiropas veidošanā;

35.

mudina Komisiju apzināt pastāvošos šķēršļus un ierosināt visaptverošu pasākumu un ieteikumu kopumu, lai ilgtermiņā nodrošinātu paredzamu, atbilstīgu un veicinošu finansējumu PSO, tostarp to operatīvo darbību finansēšanai, kas saistītas ar aizstāvību un uzraudzību; uzsver, ka, piešķirot ES finansējumu PSO, būtu jāizvairās no birokrātiskiem pasākumiem;

36.

uzskata, ka atklātība un pārredzamība ir būtiska, lai panāktu pārskatatbildību un sabiedrības uzticēšanos PSO, ja vien tās kalpo likumīgas sabiedrības kontroles nodrošināšanai, un ka ziņošanas prasības joprojām ir nepieciešamas un samērīgas; nosoda jebkādu pārredzamības pasākumu ļaunprātīgu izmantošanu, lai stigmatizētu konkrētas PSO;

37.

uzsver, ka ir svarīgi nodrošināt papildu finansējuma avotus, tostarp no visu līmeņu publiskajām iestādēm, privātiem, filantropiskiem un individuāliem līdzekļu devējiem, biedra naudas un ienākumus, kas gūti no saimnieciskās darbības, kā arī no vietējiem, reģionāliem un valsts avotiem, jo tas varētu palīdzēt PSO būt noturīgām pret jebkādiem iespējamiem valdības ierobežojumiem attiecībā uz ārējo finansējumu; aicina dalībvalstis un ES uzlabot PSO tiesisko vidi un atvieglot nosacījumus to piekļuvei dažādiem finansējuma avotiem, tostarp privātajam un ārvalstu finansējumam; uzsver, ka publiskajam finansējumam būtu jāaptver jebkādas pilsoniskās sabiedrības darbības, tostarp aizstāvības, tiesvedības un uzraudzības darbības, izglītošanu un izpratnes veicināšanu, pakalpojumu sniegšanu un spēju un koalīciju veidošanu, kas veicina un aizsargā LES 2. pantā noteiktās Savienības vērtības; aicina dalībvalstis un ES ne tikai finansēt projektus, bet arī nodrošināt pamata infrastruktūras finansējumu un daudzgadu finansējuma ciklus, lai nodrošinātu pilsoniskās sabiedrības ilgtspēju;

38.

nosoda jebkādu politiski vai citādi motivētu diskrimināciju publisko līdzekļu piešķiršanā un no tās izrietošo atturošo ietekmi; aicina dalībvalstis šajā sakarībā nodrošināt skaidras, pārredzamas un nediskriminējošas procedūras; nosoda jebkādus ierobežojumus piekļuvei finansējumam, jo īpaši tos, kas vērsti pret PSO un aktīvistiem, kuri strādā, lai aizsargātu sieviešu, LGBTIQ+, minoritāšu, migrantu un bēgļu tiesības;

39.

uzsver, ka PSO kampaņām par konkrētu jautājumu nevajadzētu piemērot finansējuma ierobežojumus, aizbildinoties, ka tās pārklājas ar vēlēšanu vai citām politiskām kampaņām; norāda, ka bieži vien PSO pieejamajiem līdzekļiem ir vajadzīgs līdzfinansējums, kas savukārt varētu nozīmēt, ka saņēmējam daļa no nepieciešamajiem līdzekļiem ir jāpiesaista no citiem avotiem un tas varētu kaitēt projektam vai organizācijas darbībai; tāpēc uzskata, ka nepieciešamā līdzfinansējuma īpatsvaram vajadzētu būt samērīgi ierobežotam un ka būtu jāņem vērā dažādi monetizācijas veidi;

40.

pauž nožēlu par to, ka publiskās iestādes deleģē sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas uzdevumus PSO tādās jomās kā mājokļi, veselības aprūpe, izglītība un patvērums, kas pārsniedz publisko iestāžu līdzsvarotu sadarbību ar bezpeļņas organizācijām, kurām ir laba pieredze darbā ar attiecīgajām personām un to labā un kuras netiek atbalstītas ar pietiekamiem papildu resursiem; uzsver, ka šāda ārpakalpojumu piesaistīšanas prakse izmanto pilsoniskās sabiedrības resursus valsts pienākumu izpildei un nenodrošina PSO tik ļoti nepieciešamās sabiedriskās līdzdalības iespējas, īstenojot aizstāvību, stratēģisku tiesvedību un sabiedrības izglītošanu;

41.

pauž nopietnas bažas par GONGO parādīšanos un ar to saistīto diskriminējošo un bieži vien nepārredzamo publiskās finansēšanas praksi; brīdina par to negatīvo ietekmi uz demokrātiju un plurālismu un daudzveidību pilsoniskajā sabiedrībā, kā arī uz to, kā tiek uztverta PSO leģitimitāte, un līdz ar to uz pilsoņu vēlmi aktīvi iesaistīties pilsoniskajā dzīvē; aicina dalībvalstis veikt izmeklēšanu un vērsties pret grupām, kas kurina naidu, pārkāpjot piemērojamās tiesību normas; uzsver, ka tās var izkropļot publiskās debates un tādējādi apdraudēt pašu demokrātijas struktūru;

42.

mudina Komisiju noteikt nosacījumus un procedūras, lai nodrošinātu, ka pilsoniskajai sabiedrībai paredzētie ES līdzekļi (gan tiešā, gan dalītā pārvaldībā), tiek piešķirti tikai tām organizācijām, kuras ir pilnīgi neatkarīgas no jebkuras valdības un pilnībā ievēro LES 2. pantā noteiktās ES vērtības; mudina Komisiju izskatīt sūdzības par diskrimināciju ES finansējuma sadalē PSO un veikt atbilstīgus pasākumus, lai nodrošinātu, ka ar ES finansējumu netiek atbalstītas GONGO;

43.

atzinīgi vērtē programmas “Pilsoņi, vienlīdzība, tiesības un vērtības” pieņemšanu ar palielinātu budžetu 1,55 miljardu EUR apmērā laikposmam no 2021. līdz 2027. gadam un atzīst, ka tā ir jēgpilna atbilde uz problēmām, ar kurām saskaras pilsoniskā sabiedrība ES, un pirmais solis ceļā uz sistēmiskāka palīdzības satvara izveidi pilsoniskās sabiedrības organizācijām Eiropas Savienībā; aicina Komisiju darba programmu un finansēšanas mehānismu izstrādē aktīvi apspriesties ar PSO, lai nodrošinātu pārredzamību, elastību un lietotājdraudzīgumu; atzinīgi vērtē atkārtotas piešķiršanas mehānismus Savienības vērtību sadaļā; uzsver, ka ir svarīgi nodrošināt pietiekamu finansējumu uzraudzības, aizstāvības un tiesvedības pasākumiem, kā arī spēju veidošanai, jo šie pasākumi palielina PSO ieguldījumu ES vērtību un pamattiesību aizsardzībā; aicina Komisiju nodrošināt, ka finansējums tiek paredzēts tam, lai atbalstītu PSO to uzdevumu un lomu īstenošanā, kas tām uzticēti dažādās nozaru politikas jomās; prasa piešķirt īpašu ārkārtas finansējumu un praktisku atbalstu pilsoniskās sabiedrības dalībniekiem un cilvēktiesību aizstāvjiem, kuru pamattiesības ir apdraudētas;

44.

aicina Komisiju divkāršot centienus palielināt PSO līdzdalību programmā “Pilsoņi, vienlīdzība, tiesības un vērtības” un citos centralizēti pārvaldītos fondos, cita starpā īstenojot turpmāku vienkāršošanu, piemērojot elastīgākus atbilstības kritērijus un īstenojot mērķtiecīgu informēšanu un apmācību; aicina Komisiju pastiprināt dalībvalstu prakses uzraudzību un sniegt ieteikumus, kā palielināt PSO līdzdalību dalītas pārvaldības programmās; aicina Komisiju labāk iesaistīt un apmācīt PSO ES līdzekļu izlietojuma uzraudzībā dalībvalstu līmenī;

45.

uzskata, ka budžeta atbalsts PSO būtu ne tikai jāplāno, bet arī jāveicina un jāatbalsta visās ES programmās; pauž nožēlu par to, ka Eiropas atveseļošanas pasākumu kopums nebija īpaši vērsts uz PSO papildus uzņēmumiem un maziem un vidējiem uzņēmumiem; aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt, ka PSO tiek iesaistītas visā nacionālo atveseļošanas un noturības plānu un citu dalītas pārvaldības fondu īstenošanas un uzraudzības procesā, un pārbaudīt, vai nacionālie atveseļošanas plāni atbalsta PSO finansējuma vajadzības; aicina Komisiju nodrošināt, ka PSO necieš no finansējuma atsaukšanas saskaņā ar Tiesiskuma nosacījumu regulu vai saskaņā ar nosacījumiem, kas iestrādāti fondos un programmās saskaņā ar daudzgadu finanšu shēmu vai atveseļošanas un noturības mehānismu, kuri tiesiskuma un nediskriminācijas principa ievērošanu padara par priekšnoteikumu finansējuma saņemšanai, nodrošinot īpašu kārtību finansējuma novirzīšanai PSO, kas pielāgota videi, kurā tās darbojas;

46.

mudina Komisiju nodrošināt, ka ES līdzekļi tiek piešķirti tikai tām organizācijām, kas ir pilnīgi neatkarīgas no jebkuras valdības un pilnībā ievēro ES vērtības;

47.

nosoda dažu dalībvalstu mēģinājumus ierobežot ārvalstu finansējumu un ar to saistītos politiskos vēstījumus, ko tās izplatījušas, un pasākumus, kurus tās veikušas PSO stigmatizācijas vai vajāšanas nolūkā; atgādina, ka EST ir konstatējusi, ka tie pārkāpj kapitāla brīvu apriti un biedrošanās brīvību; aicina Komisiju turpināt pārkāpuma procedūras šajā sakarā un sistemātiski pieprasīt pagaidu noregulējuma pasākumus; aicina Komisiju veikt kartēšanu par ārvalstu finansējuma ierobežojumiem visā Savienībā, lai nodrošinātu, ka visās dalībvalstīs tiek efektīvi ievēroti EST atkārtoti apstiprinātie principi;

48.

uzsver nodokļu atvieglojumu nozīmi privāto ziedojumu veicināšanā; mudina dalībvalstis turpināt attīstīt šādas sistēmas; aicina Komisiju apzināt paraugpraksi un sagatavot ieteikumus; atzīst, ka ir svarīgi, lai PSO ievērotu valsts noteikumus nodokļu jomā un cīņā pret nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju, taču uzsver, ka šādus noteikumus un finansējuma pārredzamību kopumā nedrīkst ļaunprātīgi izmantot, lai kavētu PSO darbības vai radītu atturošu ietekmi, kas skar to dalībniekus un līdzekļu devējus;

49.

atgādina, ka starptautiskie biedrošanās brīvības standarti paredz, ka iestādēm jāpiemēro prezumpcija par labu PSO brīvībai meklēt un saņemt finansējumu no jebkura avota un to darbības likumībai, paredzot, ka ierobežojumi ir iespējami, ja tos paredz tiesību akti, tiem ir viens vai vairāki likumīgi mērķi un tie demokrātiskā sabiedrībā ir nepieciešami attiecīgo mērķu sasniegšanai;

50.

aicina Komisiju izstrādāt norādījumus par nediskriminācijas un kapitāla brīvas aprites principu, ko piemērot pārrobežu ziedojumiem; uzsver, ka sabiedriskā labuma jēdziena definīcijas tuvināšana nodrošinātu savstarpēju atzīšanu un vienlīdzīgu attieksmi attiecībā uz pārrobežu ziedojumiem un ieguvumiem, kas saistīti ar šādu sabiedriskā labuma statusu; prasa ES līmenī definēt sabiedriskā labuma jēdzienu, jo tas veicinātu pārrobežu ziedojumus, dodot iespēju savstarpēji atzīt sabiedriskā labuma statusu un nodrošināt vienlīdzīgu attieksmi saistīto priekšrocību ziņā; aicina Komisiju izstrādāt pasākumus, lai novērstu šķēršļus pārrobežu filantropijai un nodrošinātu vienlīdzīgu attieksmi pret pārrobežu ziedojumiem saskaņā ar EST nolēmumiem;

Pilsoniskais dialogs un līdzdalība politikas veidošanā

51.

uzsver pilsoniskā dialoga nozīmi uz informāciju balstītas politikas veidošanā un uzsver, ka PSO ir svarīga nozīme kā starpniekiem starp iedzīvotājiem un iestādēm visos līmeņos, jo tās nodrošina strukturētu dialogu; uzsver PSO svarīgo lomu pastāvīgā saziņā ar iedzīvotājiem, tostarp marginalizētām vai neaizsargātām grupām, un atzīst to speciālās zināšanas, uztic tām svarīgu lomu pilsoniskajā dialogā un izceļ to, ka PSO dod iespēju visattālinātākajām sabiedrības daļām piedalīties un paust savas bažas, vienlaikus īstenojot demokrātisku kontroli pār publisko rīcību un nodrošinot pārskatatbildību par to;

52.

atzinīgi vērtē dažās dalībvalstīs veiktos pozitīvos pasākumus, kas ietver jaunas pilsoniskā dialoga stratēģijas un pilsoniskās sabiedrības konsultatīvās komitejas; tomēr nosoda praksi, kas apzināti kavē PSO līdzdalību, piemēram, to izslēgšanu no sabiedrības procesiem, nepārredzamu visaptverošu tiesību aktu izmantošanu un paātrinātas parlamentāras procedūras, apejot konsultēšanās un apspriešanās pienākumus;

53.

atgādina, ka ar Covid-19 saistīto pasākumu steidzamība bieži vien vēl vairāk ierobežoja PSO iespējas iesaistīties lēmumu pieņemšanā; tomēr pieņem zināšanai vairākās dalībvalstīs īstenotos centienu to novērst;

54.

pauž nožēlu, ka pilsoniskais dialogs vēl aizvien bieži ir ad hoc process; aicina dalībvalstis izstrādāt saskaņotus politikas satvarus, kas nodrošinātu strukturētus, paredzamus un ilgtermiņa procesus, iekļaujošu līdzdalību un sistemātisku izvērtēšanu, un piešķirt atbilstošus resursus, cita starpā ierēdņu apmācībai; aicina Komisiju sniegt ciešā sadarbībā ar pilsonisko sabiedrību izstrādātus ieteikumus, kuru pamatā ir pašreizējās prakses analīze;

55.

uzskata, ka visām ES iestādēm būtu jāpārskata savi noteikumi par sadarbību ar PSO saskaņā ar LES 11. pantu, lai nodrošinātu atklātu, pārredzamu, jēgpilnu un regulāru dialogu ar PSO uz vienlīdzīgiem pamatiem ar citām ieinteresētajām personām; aicina Komisiju apsvērt iespēju iesniegt iestāžu nolīgumu par pilsonisko dialogu starp visām galvenajām iestādēm, aptverot visas Savienības politikas jomas, kā arī transversālus procesus, piemēram, stāvokli Savienībā vai konferenci par Eiropas nākotni;

56.

šajā sakarībā uzskata, ka Parlamenta priekšsēdētāja varētu iecelt vienu no saviem vietniekiem atklāta, pārredzama un regulāra dialoga ar PSO īstenošanai; mudina politiskās grupas izveidot pašām savas pilsoniskā dialoga struktūras;

57.

jo īpaši aicina Komisiju konsultēšanās procesā atjaunot līdzsvaru starp korporatīvo interešu pārstāvjiem un citu interešu, piemēram, darba ņēmēju tiesību, sociālo tiesību un vides aizsardzības, pārstāvjiem, un nodrošināt aizsardzības pasākumus pret negodīgu lobēšanas praksi, kas nav savienojama ar taisnīgu un pārredzamu dialogu;

58.

aicina dalībvalstis, ES iestādes kopumā un jo īpaši Komisiju nodrošināt ciešu sadarbību ar pilsonisko sabiedrību, sagatavojot vai pārskatot tiesību aktus, kas varētu ietekmēt pilsoniskās sabiedrības telpu un brīvības;

59.

pieņem zināšanai to, ka Komisijas priekšsēdētājas vietniekam ir uzticēts pienākums uzturēt atklātu, pārredzamu un regulāru dialogu ar pilsonisko sabiedrību; uzsver, ka pilsoniskais dialogs būtu jāizvērš vēl vairāk; jo īpaši aicina Komisiju apsvērt iespēju katrā ģenerāldirektorātā izveidot īpašus kontaktpunktus, lai pilsoniskā sabiedrība varētu uzturēt ciešus kontaktus ar Komisijas priekšsēdētājas vietnieku; uzskata, ka ir būtiski, lai plašam PSO lokam tiktu piešķirta nozīmīga loma, izmantojot pārredzamu atlases procesu to iekļaušanai ekspertu grupās un konsultatīvos forumos, kas palīdz Komisijai, un lai īpaši tiktu izceltas PSO, kuras uzstājas neaizsargātu un nepietiekami pārstāvētu grupu vārdā;

60.

aicina Komisiju izmantot savu ietekmi saistībā ar ES līdzekļu apguvei paredzēto valsts programmu izstrādi un ES stratēģiju un rīcības plānu īstenošanu dalībvalstīs, lai mudinātu dalībvalstis ieviest efektīvus PSO līdzdalības un pilsoniskā dialoga mehānismus; aicina pastiprināt pilsoniskās sabiedrības līdzdalību Eiropas pusgada procesā un Eiropas atveseļošanas pasākumu kopuma uzraudzībā;

61.

atzinīgi vērtē Eiropas Jaunatnes gadu kā iespēju vēl vairāk veicināt pilsonisko līdzdalību un dialogu demokrātiskā sabiedrībā;

62.

apņemas nodrošināt faktiskus turpmākus pasākumus saistībā ar šo ziņojumu un aicina Komisiju un Padomi uzņemties tādas pašas saistības;

o o

63.

uzdod priekšsēdētājai šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai.

(1) OV L 156, 5.5.2021., 1. lpp.

(2) OV L 433 I, 22.12.2020., 1. lpp.

(3) OV C 323, 1.10.2020., 1. lpp.

(4) OV C 346, 27.9.2018., 20. lpp.

(5) OV C 390, 18.11.2019., 117. lpp.

(6) OV C 363, 28.10.2020., 45. lpp.

(7) OV C 395, 29.9.2021., 2. lpp.

(8) OV C 415, 13.10.2021., 36. lpp.

(9) OV C 425, 20.10.2021., 28. lpp.

(10) OV C 425, 20.10.2021., 107. lpp.

(11) OV C 81, 18.2.2022., 27. lpp.

(12) Pieņemtie teksti, P9_TA(2022)0044.

(13) Pieņemtie teksti, P9_TA(2021)0451.

(14) Eiropas Savienības Tiesas 2020. gada 18. jūnija spriedums Eiropas Komisija /Ungārija, ECLI:EU:C:2020:476 https://eur-lex.europa.eu/legal-content/LV/TXT/?uri=CELEX%3A62018CJ0078.