P9_TA(2022)0022

Problēmas pilsētu teritorijās laikā pēc Covid-19 pandēmijas

Eiropas Parlamenta 2022. gada 15. februāra rezolūcija par problēmām pilsētu teritorijās laikā pēc Covid-19 pandēmijas (2021/2075(INI))

(2022/C 342/01)

Eiropas Parlaments,

—	ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību (LESD), jo īpaši tā XVIII sadaļu,

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2020. gada 23. decembra Regulu (ES) 2020/2221, ar ko Regulu (ES) Nr. 1303/2013 groza attiecībā uz papildu resursiem un īstenošanas kārtību, lai palīdzētu veicināt ar Covid-19 pandēmiju un tās sociālajām sekām saistītās krīzes seku pārvarēšanu un sagatavoties zaļai, digitālai un noturīgai ekonomikas atveseļošanai (REACT-EU) (1),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2021. gada 24. jūnija Regulu (ES) 2021/1060, ar ko paredz kopīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu Plus, Kohēzijas fondu, Taisnīgas pārkārtošanās fondu un Eiropas Jūrlietu, zvejniecības un akvakultūras fondu un finanšu noteikumus attiecībā uz tiem un uz Patvēruma, migrācijas un integrācijas fondu, Iekšējās drošības fondu un Finansiāla atbalsta instrumentu robežu pārvaldībai un vīzu politikai (2) (Kopīgo noteikumu regula),

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2021. gada 24. jūnija Regulu (ES) 2021/1058 par Eiropas Reģionālās attīstības fondu un Kohēzijas fondu (3),

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2021. gada 24. jūnija Regulu (ES) 2021/1059 par īpašiem noteikumiem attiecībā uz Eiropas teritoriālās sadarbības mērķi (Interreg), kas saņem atbalstu no Eiropas Reģionālās attīstības fonda un ārējās finansēšanas instrumentiem (4),

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2021. gada 24. jūnija Regulu (ES) 2021/1056, ar ko izveido Taisnīgas pārkārtošanās fondu (5),

—	ņemot vērā Amsterdamas paktu, ar kuru izveido ES pilsētprogrammu, par ko 2016. gada 30. maijā vienojās par pilsētu jautājumiem atbildīgie ES ministri,

—	ņemot vērā nolīgumu, kuru pieņēma UNFCCC Pušu konferences (COP 21) 21. sesijā Parīzē 2015. gada 12. decembrī (Parīzes nolīgums),

—	ņemot vērā ANO Ilgtspējīgas attīstības programmu 2030. gadam, jo īpaši ilgtspējīgas attīstības 11. mērķi (IAM) par ilgtspējīgām pilsētām un kopienām,

—	ņemot vērā 2015. gada 9. septembra rezolūciju par ES rīcībpolitiku urbāno dimensiju (6),

—	ņemot vērā 2018. gada 13. marta rezolūciju par ES reģionu un pilsētu lomu COP 21 Parīzes klimata nolīguma īstenošanā (7),

—	ņemot vērā 2018. gada 3. jūlija rezolūciju par pilsētu lomu Savienības iestāžu sistēmā (8),

—	ņemot vērā 2020. gada 17. septembra rezolūciju par Eiropas gadu zaļākām pilsētām (2022) (9),

—	ņemot vērā 2021. gada 21. janvāra rezolūciju par pienācīgu un cenu ziņā pieņemamu mājokļu pieejamību visiem (10),

—	ņemot vērā deklarāciju par ES pilsētprogrammu, par ko 2015. gada 10. jūnijā vienojās par teritoriālo kohēziju un pilsētu jautājumiem atbildīgie ministri,

—	ņemot vērā Padomes 2016. gada 24. jūnija secinājumus par ES pilsētprogrammu,

—	ņemot vērā Komisijas 2019. gada 11. decembra paziņojumu “Eiropas zaļais kurss” (COM(2019)0640),

—	ņemot vērā Komisijas 2014. gada 18. jūlija paziņojumu “ES rīcībpolitiku urbānā dimensija — ES pilsētprogrammas galvenie aspekti” (COM(2014)0490),

—	ņemot vērā Komisijas 2021. gada 30. jūnija paziņojumu “Ilgtermiņa redzējums par ES lauku apvidiem: kāds ceļš ejams, lai līdz 2040. gadam lauku apvidi kļūtu spēcīgāki, savienoti, izturētspējīgi un pārtikuši” (COM(2021)0345),

—	ņemot vērā Komisijas 2021. gada 3. marta paziņojumu “Savienība, kurā valda līdztiesība; personu ar invaliditāti tiesību stratēģija 2021.–2030. gadam” (COM(2021)0101),

—	ņemot vērā Komisijas 2020. gada 7. oktobra paziņojumu “Savienība, kurā valda līdztiesība: ES romu līdztiesības, iekļaušanas un līdzdalības stratēģiskais satvars” (COM(2020)0620),

—	ņemot vērā Komisijas 2020. gada 12. novembra paziņojumu “Savienība, kurā valda līdztiesība: LGBTIK līdztiesības stratēģija 2020.–2025. gadam” (COM(2020)0698),

—	ņemot vērā jauno Leipcigas hartu par pilsētu pārveidojošo spēku vispārējas labklājības labā, ko 2020. gada 30. novembrī pieņēma neoficiālajās ministru sanāksmēs,

—	ņemot vērā jauno pilsētprogrammu, ko pieņēma 2016. gada 20. oktobrī Kito (Ekvadora) notikušajā ANO konferencē par mājokļiem un ilgtspējīgu pilsētattīstību (Habitat III),

—	ņemot vērā Komisijas 2016. gada ziņojumu par Eiropas pilsētu stāvokli,

—	ņemot vērā ANO sieviešu globālo pamatiniciatīvu “Safe Cities and Safe Public Spaces for Women and Girls” (“Drošas pilsētas un drošas sabiedriskās telpas sievietēm un meitenēm”),

—	ņemot vērā Eiropas Padomes Konvenciju par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu, kas bija pieejama parakstīšanai 2011. gada 11. maijā Stambulā (“Stambulas konvencija”),

—	ņemot vērā Reglamenta 54. pantu,

—	ņemot vērā Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas un Transporta un tūrisma komitejas atzinumu,

—	ņemot vērā Reģionālās attīstības komitejas ziņojumu (A9-0352/2021),

tā kā pilsētas joprojām ir Covid-19 krīzes priekšplānā ar sarūkošu ekonomisko aktivitāti, augstiem inficēšanās rādītājiem, zemiem vakcinēšanās rādītājiem un bieži nepietiekamiem resursiem; tā kā pandēmija ir arī pastiprinājusi galvenos trūkumus pilsētu teritorijās un atklājusi pilsētu neaizsargātību;

tā kā pandēmija ir padziļinājusi ieilgušo nevienlīdzību lielpilsētās un pilsētās; tā kā cilvēki neaizsargātā situācijā ir kļuvuši vēl neaizsargātāki; tā kā pilsētām ir jārisina tādas problēmas kā mājokļu pieejamība par pieņemamu cenu, bezpajumtniecība, sociālā atstumtība un nabadzība, kā arī sabiedrisko, veselības aprūpes un citu būtisku pakalpojumu nepieejamība;

tā kā 72 % ES iedzīvotāju dzīvo lielpilsētās un pilsētās; tā kā lielpilsētas un pilsētas ir tieši jāiesaista atveseļošanā no Covid-19 krīzes; tā kā atveseļošanas pūliņiem jābūt vērstiem ne tikai uz Covid-19 ietekmi veselības jomā, bet arī uz ieilgušu neaizsargātību, lai novērstu pastāvīgu nevienlīdzību;

tā kā pandēmija ir atšķirīgi ietekmējusi dzimumus, un lielpilsētām, pilsētām un funkcionālajām pilsētu teritorijām tas būs jāņem vērā; tā kā karantīnas un sociālās distancēšanās prasības ir pakļāvušas sievietes lielākam dzimumbalstītas vardarbības riskam, vienlaikus ierobežojot sieviešu piekļuvi atbalsta tīkliem, sociālajiem dienestiem un seksuālās un reproduktīvās veselības aprūpes iestādēm;

tā kā situācija attiecībā uz piekļuvi būtiskiem resursiem, piemēram, veselības aprūpei, izglītībai un digitalizācijai, jo īpaši cilvēkiem neaizsargātā situācijā, ir lielpilsētu teritorijās visnevienlīdzīgākā; tā kā ir vajadzīgi lielāki centieni dažādu diskriminācijas un nevienlīdzības veidu apkarošanai;

F.	tā kā digitālā plaisa ir transversāla un aptver visas kategorijas, tostarp dzimumu, paaudžu un sociālā statusa atšķirības, un Covid-19 pandēmijas laikā tā ir saasinājusies; tā kā daudzām mājsaimniecībām un izglītības iestādēm nav piekļuves atbilstošām, mūsdienīgām digitālajām iekārtām;

tā kā tiek lēsts, ka lielajās pilsētās darba vietu zudums ir lielāks nekā citur, kas īpaši smagi skar mazkvalificētus, pašnodarbinātus un migrējošus darba ņēmējus, kā arī tos, kuriem ir nestabili darba līgumi; tā kā bezdarba risks ir visaugstākais to jauniešu vidū, kuru izglītība, apmācība un personības attīstība ir traucēta, un daudzi nav atraduši studiju pabeigšanai vajadzīgo stažēšanos vai praksi;

tā kā Covid-19 pandēmija ir būtiski ietekmējusi kultūras un sporta nozares, kā dēļ notiek ekonomikas lejupslīde un darba vietu zudums; tā kā pilsētu teritorijām, jo īpaši lielpilsētu teritorijām, ir vajadzīgi atbilstoši resursi kultūras un radošajām nozarēm, lai nodrošinātu to iedzīvotāju personīgo attīstību;

tā kā lielpilsētas, pilsētas un funkcionālas pilsētu teritorijas, piemēram, lielpilsētu teritorijas, ir svarīgi ekonomikas pīlāri, kas veicina izaugsmi, rada darbvietas un palielina Savienības konkurētspēju globalizētā ekonomikā; tā kā funkcionālas pilsētu teritorijas un vidēja lieluma pilsētas, neraugoties uz ievērojamām atšķirībām pilsētu teritoriju un lauku apvidu sniegto pakalpojumu kvalitātē, var darboties kā lauku pievilcības un attīstības virzītājspēks un nodrošināt vairāku pakalpojumu pieejamību to apkārtējiem lauku apvidiem un mazapdzīvotajām teritorijām;

J.	tā kā papildus pašreizējām problēmām pilsētu teritorijās ir arī ārkārtas situācija klimata jomā un demogrāfiskās problēmas; tā kā, ņemot vērā problēmu daudzveidību, ir jāreaģē, balstoties uz integrētu pieeju, kurā apvieno dažādas nozares un meklē risinājumus atbilstoši nozaru vajadzībām;

K.	tā kā fiziskās distancēšanās prasības ir pierādījušas, ka funkcionālajās pilsētu teritorijās un to apkārtnē trūkst piemērotu parku, zaļo zonu un āra atpūtas vietu, kā arī atbilstīgas, drošas transporta un alternatīvas pārvietošanās infrastruktūras;

tā kā Covid-19 krīze ir saasinājusi tādas problēmas kā pārtikas un zāļu transports un veselības aprūpes pakalpojumu sniegšana un ir atklājusi nopietnus trūkumus medicīnas infrastruktūrā un veselības aprūpes darbinieku profesionālajā apmācībā par to, kā reaģēt pandēmijas gadījumā vai citās ārkārtas situācijās veselības jomā;

M.	tā kā tiesības uz mājokli ir vispārējas, un tādēļ dalībvalstīm būtu jāizstrādā īpašas stratēģijas un atbilstīgi pasākumi, lai pārvarētu šķēršļus tiesībām uz mājokli; tā kā ir jāveic ieguldījumi mājokļos par pieņemamu cenu;

tā kā pilsētu teritorijas rada lielāko daļu no ES enerģijas patēriņa un siltumnīcefekta gāzu emisijām un tām ir svarīga loma Savienības cīņā pret klimata pārmaiņām; tā kā lielpilsētām, pilsētām un funkcionālām pilsētu teritorijām būs vajadzīga plaša pilsētu apbūve un aprites ekonomikas izveide, lai palīdzētu mazināt siltumnīcefekta gāzu emisijas, ierobežotu globālo sasilšanu, samazinātu sastrēgumus, pārstrādātu atkritumus un nodrošinātu ekonomikas ilgtspēju;

tā kā paredzams, ka līdz 2050. gadam pasaules iedzīvotāju skaits pilsētās palielināsies par līdz pat trim miljardiem cilvēku, un divas trešdaļas no pasaules iedzīvotājiem dzīvos pilsētās un patērēs 75 % no pasaules dabas resursiem, kā arī radīs 50 % no pasaules atkritumiem un vairāk nekā 60 % no siltumnīcefekta gāzu emisijām;

tā kā sabiedriskajam transportam ir svarīga nozīme cīņā pret transporta nabadzību; tā kā ir steidzami un strauji jāpalielina ieguldījumi ilgtspējīgā sabiedriskajā transportā un tā pieejamības uzlabošanā, kā arī labākā pastaigu un riteņbraukšanas infrastruktūrā, lai nodrošinātu satiksmes dalībnieku drošību, jo īpaši lietotāju ar kustību traucējumiem un citu invaliditāti drošību;

Q.	tā kā visas Eiropas pilsētas saskaras ar rekordlielu enerģijas cenu pieaugumu, kas draud ietekmēt ekonomikas atveseļošanos pēc pandēmijas;

tā kā daudzlīmeņu pārvaldība, tostarp pilsētu pašvaldību aktīva iesaiste, kura balstās uz ES, dalībvalstu un reģionālo un vietējo pašvaldību koordinētu rīcību un ir saskaņā ar Kopīgo noteikumu regulā paredzēto partnerības principu, ir būtisks elements visu ES programmu izstrādē un īstenošanā, tā kā pilsētu pašvaldību jurisdikcijā ir projektu atlase saskaņā ar Eiropas Reģionālās attīstības fonda (ERAF) finansējumu ilgtspējīgai pilsētu attīstībai un saskaņā ar jauno Eiropas pilsētu iniciatīvu, ar ko jaunajā plānošanas periodā aizstāj Inovatīvas pilsētvides darbības un piedāvā turpmākas iespējas pārbaudīt jaunus risinājumus un pieejas, tostarp tādas, kas atbalsta pilsētu teritorijas laikposmā pēc Covid-19,

Iekļaujošas pilsētas

atzīst visu Savienības pilsētu teritoriju sociālo, ekonomisko, teritoriālo, kultūras un vēsturisko daudzveidību un uzsver, ka jārisina tādas problēmas kā segregācija un nabadzība;

uzsver — lai gan pilsētu blīvai apdzīvotībai ir daudzas priekšrocības ilgtspējīgas dzīves ziņā, iedzīvotāju liela koncentrācija konkrētās pilsētu teritorijās var ietekmēt arī mājokļu pieejamību cenas ziņā, piesārņojuma līmeni un dzīves kvalitāti, kā arī diskriminācijas, nabadzības, nevienlīdzības un sociālās atstumtības risku;

uzsver, ka Covid-19 pandēmija ir pastiprinājusi iedzīvotāju skaita samazināšanās tendenci mazattīstītās pilsētu teritorijās, kurās bieži vien trūkst pietiekamu pašu ieņēmumu, lai iedzīvotājiem sniegtu kvalitatīvus sabiedriskos pakalpojumus; mudina Komisiju sniegt ieteikumus un veicināt paraugprakses apmaiņu dalībvalstu starpā attiecībā uz administratīvi teritoriālo organizāciju un reformām;

aicina dalībvalstis izstrādāt pozitīvas darbības pasākumus, ar ko veicina atstumtu kopienu — piemēram, cilvēku ar invaliditāti, vientuļāku veco cilvēku, bezpajumtnieku, migrantu un bēgļu, un etnisko minoritāšu, piemēram, romu, — iekļaušanu; aicina vērst finansējuma vajadzības vietējā līmenī, tostarp pilsētu teritoriju, jo īpaši lielpilsētu teritoriju vajadzības, kā arī reģionālā, valsts un ES līmenī, lai ilgtspējīgi atbalstītu šīs atstumtās kopienas; turklāt atgādina — lai sekmīgi īstenotu ES romu līdztiesības, iekļaušanas un līdzdalības stratēģiskajā satvarā ierosinātos politikas pasākumus, izšķiroša nozīme ir pietiekamiem valstu resursiem un struktūrfondiem; uzsver pilsētu pašvaldību lomu, nodrošinot, ka šie pasākumi atspoguļo romu kopienu faktiskās vajadzības;

uzsver, ka pilsētu pieejamībai ir būtiska nozīme attiecībā uz to, lai personas ar invaliditāti varētu pilnībā izmantot savas tiesības pārvietoties, studēt un strādāt; aicina Komisiju veicināt pilnīgu iekļaušanu un nodrošināt piekļuvi pilsētu attīstības finansējumam, lai nodrošinātu pieejamību personām ar invaliditāti;

uzsver — lai pilsētu ekonomika atveseļotos, nevienu neatstājot novārtā, ieguldījumiem un reformām būtu jārada stabilas un kvalitatīvas darbvietas, jāpastiprina publiskā infrastruktūra un pakalpojumi, jāuzlabo sociālais dialogs un jāatbalsta nelabvēlīgā situācijā esošu grupu iekļaušana un integrācija, tostarp stiprinot sociālās aizsardzības un labklājības sistēmas;

uzsver, ka ir vajadzīga ES sistēma, lai atbalstītu vietējās un valstu stratēģijas cīņai pret bezpajumtniecību un visiem nodrošinātu vienlīdzīgu piekļuvi pienācīgiem mājokļiem, veicinot integrētu pieeju, kurā atbalsts mājokļiem apvienots ar sociālo aprūpi, veselības aprūpes pakalpojumiem un aktīvu iekļaušanu;

aicina Komisiju, dalībvalstis un vietējās un reģionālās pašvaldības izstrādāt īpašas stratēģijas un atbilstošus pasākumus, lai pārvarētu šķēršļus tiesībām uz mājokli, piemēram, diskrimināciju, finansializāciju, spekulāciju, tūristifikāciju, ļaunprātīgu kreditēšanas praksi un piespiedu izlikšanu;

uzsver, ka pakalpojumiem ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi (SGEI) mājokļu nozarē būtu faktiski jāpiemēro īpašas prasības, ko nosaka valstu, reģionālās vai vietējās iestādes, jo šīs iestādes spēj noteikt un risināt dažādu iedzīvotāju grupu mājokļu vajadzības un sadzīves apstākļus, kas dažādos lauku apvidos un pilsētu teritorijās var stipri atšķirties, un šīm iestādēm ir izšķiroša nozīme mērķtiecīgu lēmumu pieņemšanā; mudina Komisiju noteikumos par pakalpojumiem ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi pielāgot sociālo un publiski finansēto mājokļu mērķgrupas definīciju, lai valsts, reģionālās un vietējās iestādes varētu sniegt atbalstu visu to sabiedrības grupu mājokļiem, kuru vajadzību pēc pienācīgiem mājokļiem par pieņemamu cenu nevar viegli apmierināt tirgus apstākļos, vienlaikus nodrošinot, ka pietiekamu finansējumu saņem arī visnelabvēlīgākajā situācijā esošās personas, lai darītu pieejamus ieguldījumus un nodrošinātu mājokļus par pieņemamu cenu, panāktu mājokļa īpašumtiesību neitralitāti un ilgtspējīgu pilsētu attīstību, kā arī radītu sociāli daudzveidīgus dzīvojamos rajonus un uzlabotu sociālo kohēziju;

10.

aicina Komisiju un dalībvalstis palielināt ieguldījumus energoefektīvos un piemērotos sociālos un valsts mājokļos par pieņemamu cenu un risināt bezpajumtniecību un mājokļu zaudēšanu ES; šajā saistībā aicina veikt ieguldījumus ar ERAF, Taisnīgas pārkārtošanās fonda, programmas InvestEU, ESF+, “Apvārsnis Eiropa”, NextGenerationEU un īpaši ar Eiropas Atveseļošanas instrumenta, kā arī jo īpaši ar Atveseļošanas un noturības mehānisma, Investīciju iniciatīvas reaģēšanai uz koronavīrusu un Papildinātās investīciju iniciatīvas reaģēšanai uz koronavīrusu starpniecību; aicina panākt lielāku sadarbību šo instrumentu starpā; atzinīgi vērtē sociālo un cenas ziņā pieejamu mājokļu aizdevumu finansēšanu, izmantojot InvestEU un plašāku Eiropas Investīciju bankas (EIB) portfeli; aicina Komisiju un dalībvalstis Atveseļošanas un noturības mehānismā integrēt sociālo progresu kā ieguldījumu prioritāti kopā ar zaļo un digitālo pārkārtošanos, lai neaizsargātas personas aizsargātu pret pašreizējās krīzes negatīvo ietekmi un lai atveseļošanas un noturības plānos iekļautu sociālā progresa plānus un izklāstītu, kā tiks īstenoti Eiropas sociālo tiesību pīlāra principi un uz ko tiks vērstas sociālie ieguldījumi, tostarp ieguldījumi sociālajos mājokļos; steidzami aicina Komisiju nodrošināt, lai ES finansējums un EIB finansējums kļūtu pieejamāks vietējiem un reģionālajiem sociālo un valsts mājokļu nodrošinātājiem par pieņemamu cenu; aicina EIB censties uzlabot attiecīgos sekmju rādītājus ar mērķtiecīgu tehnisko palīdzību un ciešāku sadarbību ar finanšu starpniekiem un dalībvalstīm;

11.

uzsver sociālekonomiskās problēmas pilsētu centros, jo īpaši lielpilsētu teritorijās, kurās ir daudz migrantu, bēgļu un citu cilvēku neaizsargātā situācijā; atgādina, ka pilsētām ir būtiska nozīme attiecībā uz tādu iekļaujošu, pieejamu un uzņemošu kopienu veidošanu, kurās neviens nav atstāts novārtā;

12.

norāda, ka migrācijai ir tieša ietekme uz pilsētu iekļautību un ka uz to ir jāreaģē ar īpaši pielāgotiem politiskajiem risinājumiem; norāda uz ES rīcības plāna integrācijai un iekļaušanai 2021.–2027. gadam potenciālu veidot iekļaujošu un saliedētu sabiedrību un mērķtiecīgas programmas vistrūcīgākajām apkaimēm; tāpat norāda, ka sabiedrības virzītas vietējās attīstības stratēģijas ir būtisks instruments darbvietu radīšanai, nabadzības samazināšanai un pakalpojumu pieejamības uzlabošanai pilsētu teritorijās;

13.

uzsver, ka trūcīgās pilsētu teritorijās bērni bieži saskaras ar vairākiem riska faktoriem, piemēram, sliktu mājokli, diskrimināciju, vardarbību un nevienlīdzīgu piekļuvi tādiem pakalpojumiem kā bērnu aprūpe, veselības aprūpe un izglītība; aicina dalībvalstis atbalstīt vietējās bērnu garantiju shēmas, lai risinātu īpašās problēmas, kas saistītas ar bērnu nabadzību pilsētās;

14.

uzsver pilsētu lomu dzimumu līdztiesības nodrošināšanā un atgādina, ka saskaņā ar Kopīgo noteikumu regulu visos kohēzijas politikas pasākumos dzimumu līdztiesība būtu jāņem vērā kā pamatprincips visā to sagatavošanas, īstenošanas, uzraudzības, ziņošanas un novērtēšanas laikā; uzsver, ka rīcībai, kas īstenota nolūkā mazināt dzimumu nevienlīdzību kohēzijas politikas ietvaros, būtu jāizmanto starpnozaru pieeja, ar ko veic atbilstīgus pasākumus, lai novērstu jebkādu diskrimināciju reliģijas vai pārliecības, invaliditātes, vecuma vai dzimumorientācijas dēļ, un kas balstīta uz valstu dzimumu līdztiesības stratēģiskajiem satvariem; turklāt uzsver, ka kohēzijas politikas programmu līdzekļu saņēmējiem nebūtu jāpieņem nekāda diskriminējoša politika, jo īpaši tāda, kas vērsta pret minoritātēm, piemēram, LGBTI kopienu; mudina noraidīt pieteikumus, ko iesnieguši tādi potenciālie saņēmēji, tostarp reģionālās vai vietējās iestādes, kas pieņēmuši diskriminējošu rīcībpolitiku pret LGBTI kopienu, piemēram, izsludinājuši zonas, kas ir “brīvas no LGBT”;

15.

uzsver, ka papildus veselības riskiem sievietes ir neaizsargātākas pret saimnieciskajiem riskiem, kas saistīti ar Covid-19 pandēmiju. atzīst, ka pēcpandēmijas apstākļos atbalsts sievietēm formālos un neformālos sektoros un sieviešu labāka integrēšana reģionālās un pilsētu attīstības politikas plānošanā, koncentrējoties uz dzimumu līdztiesības veicināšanu pilsētās un kopienās, ir būtiska pilsētu ekonomikas atveseļošanai;

16.

uzsver, ka kohēzijas politikas un pilsētplānošanas jomā plaši trūkst pa dzimumiem sadalītu datu, un aicina dalībvalstis ieviest datu vākšanas metodes, kas izmanto pa dzimumiem sadalītus datus;

17.

uzsver to, ka Covid-19 pandēmijas dēļ ir pieaugusi vardarbība ģimenē; aicina dalībvalstis piešķirt kohēzijas politikas finansējumu un mobilizēt pilsētu pašvaldības, lai risinātu dzimumbalstītas vardarbības vispārējo pieaugumu; mudina ES pilsētas izstrādāt, īstenot un novērtēt visaptverošas pieejas, lai novērstu seksuālu uzmākšanos un ar dzimumu saistītu vardarbību publiskajā telpā un reaģētu uz to, apņemoties ievērot ANO sieviešu globālās pamatiniciatīvas “Safe Cities and Safe Public Spaces for Women and Girls” (“Drošas pilsētas un drošas sabiedriskās telpas sievietēm un meitenēm”) principus;

18.

aicina visas dalībvalstis steidzami ratificēt Stambulas Konvenciju par vardarbības pret sievietēm novēršanu un apkarošanu; aicina Komisiju ierosināt tiesību aktus, lai vērstos pret visu veidu ar dzimumu saistītu vardarbību, un veikt vajadzīgos pasākumus, lai noteiktu, ka vardarbība, kas saistīta ar dzimumu, ir jauna noziedzības joma, kas iekļaujama LESD 83. panta 1. punktā;

19.

atzīst, ka sievietēm, kuras ir galvenās aprūpes pakalpojumu sniedzējas gan oficiālās, gan neoficiālās situācijās, ir uzlikts slogs, un atzīst šādas aprūpes sociālo vērtību, jo īpaši Covid-19 krīzes laikā; norāda, ka 80 % Eiropas Savienībā sniegtās aprūpes sniedz (neatalgoti) neoficiālie aprūpētāji, no kuriem 75 % ir sievietes; norāda uz Eiropas struktūrfondu būtisko nozīmi ieguldījumu nodrošināšanā aprūpes pakalpojumu jomā; atzinīgi vērtē Komisijas nodomu ierosināt Eiropas aprūpes stratēģiju;

20.

vērš uzmanību uz bezdarbu un jo īpaši jauniešu bezdarbu, ko saasinājusi Covid-19 pandēmija; aicina dalībvalstis aktīvi iesaistīt pilsētu pašvaldības pilsētās dzīvojošo jauniešu vajadzībām atbilstošu programmu izstrādē, kā arī tādu politikas virzienu izstrādē, kas vērsti uz jauniešu garīgo veselību un labklājību, jo tas ir īpaši svarīgi laikā pēc Covid-19;

Ilgtspējīgas pilsētas

21.

uzsver, ka ilgtspējīga pilsētu attīstība, tostarp ilgtspējīgs sabiedriskais transports par pieņemamu cenu, ir svarīgs aspekts Savienības ekonomiskajai, sociālajai un teritoriālajai kohēzijai un tās iedzīvotāju dzīves kvalitātei, kā arī klimata neitralitātes mērķu sasniegšanai vēlākais līdz 2050. gadam; atgādina par iespējām, ko pilsētu teritorijām piedāvā iniciatīva “Jaunais Eiropas “Bauhaus””, un par tās pamatprincipiem, kas ietver ilgtspējību, daudzlīmeņu pārvaldību, estētiku un iekļaušanu;

22.

atzīst, ka ir jāīsteno sinhronizēta stratēģija, ar ko tiek reaģēts uz Covid-19, un ka zaļā un digitālā pārkārtošanās būtu jāīsteno tā, lai pavērtu ceļu tādai ekonomikas atveseļošanai, kas paātrina ilgtspējīgu pārkārtošanos;

23.

aicina Savienību un dalībvalstis saskaņā ar saistībām, ko tās uzņēmušās atbilstoši Parīzes nolīgumam un ANO IAM, par prioritāti noteikt un atbalstīt aprites ekonomikas satvarus, ieguldījumus atjaunojamo energoresursu enerģijā, ilgtspējīgu un pieejamu pilsētu un piepilsētu mobilitāti (jo īpaši veloceliņu tīklos), alternatīvu transporta infrastruktūru pilsētu teritorijās un to apkārtnē, pienācīgu pašreizējās infrastruktūras uzturēšanu un ātrus ieguldījumus zaļajā infrastruktūrā, parkos, āra zaļajās un atpūtas vietās, kā arī principa “nenodarīt būtisku kaitējumu” un “energoefektivitāte pirmajā vietā” ievērošanu; norāda, ka tādas iniciatīvas kā “Jaunais Eiropas “Bauhaus”” ir iespēja pilsētu teritorijām demonstrēt “Renovācijas vilni” (11) un projektus, kuros par prioritāti izvirzīta aprites ekonomika, ilgtspēja un bioloģiskā daudzveidība; atzinīgi vērtē to, ka “Jaunais Eiropas “Bauhaus”” ir vērsts uz to, lai ievērotu līdzdalības un starpdisciplināru pieeju tādas ilgtspējīgas vides veidošanā, kurā cilvēki var dzīvot;

24.

uzskata, ka Covid-19 krīze ir uzskatāmi apliecinājusi to, ka ir vajadzīgi jauni pilsētplānošanas un mobilitātes risinājumi, lai pilsētu teritorijas padarītu noturīgākas un pielāgojamākas no mobilitātes pieprasījuma viedokļa, un šī krīze būtu jāuzskata par iespēju samazināt transporta sastrēgumus un siltumnīcefekta gāzu emisijas; aicina veikt ieguldījumus pilsētu mobilitātes veicināšanā, izmantojot videi nekaitīgas transporta sistēmas; uzsver nepieciešamību veicināt un attīstīt ilgtspējīgas sabiedriskā transporta sistēmas pilsētu teritorijās un pielāgot sabiedriskā transporta jaudu pieaugošajam pieprasījumam pēc ikdienas darba braucieniem uz pilsētu centriem vai no tiem; aicina dalībvalstis pārskatīt ieguldījumus pilsētu mobilitātē un piešķirt prioritāti digitālajai infrastruktūrai, kas sniegs labumu visiem pasažieriem, tostarp cilvēkiem ar kustību traucējumiem;

25.

atzinīgi vērtē Komisijas nodomu sadarboties ar pilsētām un dalībvalstīm, lai visas lielās pilsētas un pilsētu mezgli, kas iekļauti Eiropas transporta tīklā (TEN-T), līdz 2030. gadam izstrādātu ilgtspējīgas pilsētu mobilitātes plānus (SUMP); šajā ziņā aicina Komisiju un dalībvalstis cieši strādāt ar reģioniem un pilsētām, jo īpaši pārrobežu jomā, lai uzlabotu un pabeigtu trūkstošos vietējas nozīmes infrastruktūras posmus, kā arī multimodālos un pārrobežu savienojumus visā TEN-T; norāda, ka daudzas Eiropas ostas atrodas netālu no pilsētu centriem un ir svarīgi TEN-T transporta mezgli;

26.

uzskata, ka Komisijai jānodrošina, lai iespēja izmantot ES pilsētu mobilitātes finansējuma programmas, piemēram, ERAF, Kohēzijas fondu un Eiropas infrastruktūras savienošanas instrumentu, būtu atkarīga no pašreizējiem vai turpmākajiem SUMP; uzsver, ka kohēzijas politika var palīdzēt apgūt gan mākslīgo intelektu, gan viedo pilsētu modeļa potenciālu, piemēram, uzlabojot administratīvās spējas un digitālās prasmes, un tai būtu jāveicina pāreja no eksperimentēšanas uz viedu pilsētu iniciatīvu izvēršanu, kam piešķirts attiecīgs finansējums un saistītais atbalsts; aicina Komisiju apsvērt veidus, kā atbalstīt pilsētas to SUMP sagatavošanā saskaņā ar visaugstākajiem standartiem; uzsver, ka Komisijai, dalībvalstīm un reģioniem pēc iespējas jāpalīdz vietējām iestādēm šā mērķa sasniegšanā; turklāt atzinīgi vērtē EIB nodomu sadarboties ar publiskajām iestādēm, lai atbalstītu vērienīgas ieguldījumu programmas, kas veicina ilgtspējīgu mobilitāti vietējā un reģionālā līmenī, tostarp izmantojot SUMP un sabiedriskā transporta projektus;

27.

uzsver, ka noslēdze un sanitārie pasākumi ir būtiski ietekmējuši mobilitātes pieprasījumu un transporta veida izvēli, kā dēļ cilvēki mazāk izmanto sabiedrisko transportu; aicina apmainīties ar paraugpraksi attiecībā uz vienotas un multimodālas biļešu tirdzniecības sistēmas ieviešanu, kas ļautu cilvēkiem pārvietoties ES pilsētu teritorijās un starp tām daudz ērtāk un drošāk;

28.

mudina Komisiju veicināt paraugprakses apmaiņu starp pilsētu teritorijām par ilgtspējīgu urbanizāciju un infrastruktūru, videi nekaitīgu pilsētplānošanu, tīru enerģiju, energoefektivitāti, bezemisiju sabiedrisko transportu, gājēju un velosipēdistu mobilitāti, ūdens resursu efektīvu apsaimniekošanu, kā arī ilgtspējīgu un aprites principam atbilstošu atkritumu apsaimniekošanu;

29.

aicina pārskatīt Komisijas pamatnostādnes par SUMP izstrādi un īstenošanu; aicina nodrošināt, ka ar šiem plāniem veicina multimodalitāti un novērš sekas, ko rada iedzīvotāju pārmērīga koncentrēšanās konkrētās pilsētu teritorijās, piemēram, sastrēgumus un transporta izmaksu pieaugumu, īstenojot, piemēram, līdzsvarotus sociālekonomiskos pasākumus, lai nodrošinātu, ka plāni nav diskriminējoši;

30.

prasa Komisijai, ņemot vērā plānoto pilsētu mobilitātes noteikumu kopuma pārskatīšanu, veicināt drošības un ilgtspējas pasākumu koordināciju pilsētu teritorijās; rosina izmantot autostāvvietu iespējas, iebraucot pilsētu teritorijās (piemēram, stāvparku sistēmas), lai nodrošinātu vieglu piekļuvi dažādiem sabiedriskā transporta veidiem, tādējādi ievērojami samazinot sastrēgumus pilsētās, CO2 emisijas, kā arī automobiļu novietošanu pilsētu virszemes un pazemes autostāvvietās, un arī atjaunojot un palielinot pilsētu centru pievilcību un piesaistot potenciālos klientus novājinātās mazumtirdzniecības nozares atbalstam pēc pandēmijas un vietējās vērtības vairošanai;

31.

uzsver, ka pilsētu ekonomikas atveseļošanos kavēs enerģijas cenu kāpums; aicina veikt atbilstošus pasākumus, lai sekmētu enerģētikas savienību un stiprinātu Eiropas enerģijas tirgus noturību; uzsver, ka visiem iedzīvotājiem pilsētu teritorijās ir obligāti jāpiedāvā lētāka enerģija; tādēļ mudina izveidot apjomīgas programmas ēku siltināšanai un saules paneļu uzstādīšanai uz jumtiem; uzsver, ka vietējās atjaunojamo energoresursu enerģijas kopienas būtu jāpilnvaro, lai samazinātu enerģijas patēriņu, turpinātu energosistēmu dekarbonizāciju un ļautu izmantot vietējā enerģijas tirgus sociālās priekšrocības;

32.

aicina rīkoties, lai uzlabotu pilsētas gaisa kvalitāti ar mērķi līdz minimumam samazināt risku cilvēku veselībai un cīnīties pret vides trokšņa līmeņiem, kas pilsētu teritorijās pieaug;

33.

norāda, ka jaunas personiskās mobilitātes ierīces (tostarp e-skrejriteņi un elektriskie velosipēdi) rada virkni drošības problēmu pilsētu teritorijās; mudina Komisiju pieņemt pamatnostādnes dalībvalstīm par šo drošības jautājumu pārvaldību;

34.

norāda, ka Covid-19 pandēmija ir izraisījusi ar piegādi mājās saistīto pakalpojumu nozares paplašināšanos, kas ir veicinājis jauna veida platformas darba un darījumdarbības modeļu rašanos pilsētu teritorijās; atzīst, ka ir vajadzīgi ieteikumi par piegādes personāla drošību un par apmācību saistībā ar digitālajiem rīkiem, ko tie izmanto, piemēram, lietojumprogrammām un interaktīvām platformām;

35.

atgādina, ka gandrīz 40 % no visiem ceļu satiksmes negadījumos bojāgājušajiem Eiropā notiek pilsētu teritorijās; atgādina, ka ātruma pārsniegšana ir viens no galvenajiem faktoriem aptuveni 30 % ceļu satiksmes negadījumu ar letālu iznākumu, un gandrīz visos ceļu satiksmes negadījumos šis faktors nodarījumu ir padarījis vēl smagāku; aicina Komisiju izmantot gaidāmo ieteikumu par ātrumu, lai dzīvojamos rajonos un rajonos, kuros ir liels gājēju un riteņbraucēju skaits, par maksimālo standarta ātrumu noteiktu 30 km/h, paredzot iespēju noteikt augstākus ierobežojumus galvenajiem satiksmes autoceļiem un pienācīgi aizsargāt vieglāk ievainojamus satiksmes dalībniekus; atzinīgi vērtē to, ka ES atkārtoti apstiprinājusi ilgtermiņa stratēģisko mērķi panākt, lai līdz 2050. gadam nāves gadījumu un smagu traumu skaits uz Eiropas ceļiem saruktu gandrīz līdz nullei (Vision Zero), un uzteic ES vidēja termiņa mērķi līdz 2030. gadam par 50 % samazināt nāves gadījumu un smagu traumu skaitu; tādēļ aicina Komisiju ceļu satiksmes drošību labāk integrēt SUMP pamatnostādnēs un aicina vietējās iestādes veicināt ceļu satiksmes drošību, izmantojot izpratnes veicināšanas iniciatīvas, atbilstošus pasākumus un finansēšanas iespējas;

36.

brīdina, ka lielpilsētas un pilsētas ir īpaši neaizsargātas pret klimata pārmaiņu ietekmi; pauž lielas bažas par to, ka karstuma viļņi, kas jau pašreiz pilsētu karstuma salu ietekmes dēļ ir izteiktāki pilsētās, kļūst aizvien intensīvāki un biežāki, savukārt ārkārtēji nokrišņi un vētras uzplūdi, iespējams, var palielināt applūšanu, kā tas tika pieredzēts Eiropā 2021. gada vasarā, vai ārkārtējas sniega vētras, kā tas tika pieredzēts 2020.–2021. gada ziemā, un tas apliecina, ka ir būtiski jāuzlabo noturība pret katastrofām pilsētās; aicina Komisiju attiecīgā gadījumā pastiprināt sadarbību ar vietējām pašvaldībām, izmantojot pašreizējās struktūras, piemēram, ES Pilsētu mēru paktu, Zaļo pilsētu vienošanos un Pilsētu mēru aliansi par Eiropas zaļo kursu, lai noteiktu ar klimata pārmaiņām saistītās vajadzības un problēmas, ar kurām saskaras pilsētu teritorijas, kopīgi izstrādātu risinājumus, lai padarītu pilsētas videi nekaitīgākas, un novirzītu ieguldījumus vietējiem pasākumiem; mudina valsts, reģionālās un vietējās iestādes papildus valsts enerģētikas un klimata plāniem izstrādāt pilsētu stratēģijas, lai pielāgotos klimata pārmaiņām un veicinātu ieguldījumus pilsētu pārveidē un pielāgošanā klimata pārmaiņu radītajiem draudiem;

37.

atkārtoti norāda, ka 30 % no daudzgadu finanšu shēmas un 37 % no “NextGenerationEU” ir paredzēti klimata pasākumiem, bet 20 % no “NextGenerationEU” ir piešķirti digitālajai pārkārtošanās; aicina Komisiju uzraudzīt un sniegt dalībvalstīm norādījumus un ieteikumus, lai nodrošinātu, ka tiek attīstītas prasmes, kas nepieciešamas dubultas zaļās un digitālās pārkārtošanās nodrošināšanai; pauž nožēlu par pilsētu teritoriju izslēgšanu saistībā ar “NextGenerationEU” un tādēļ aicina labāk iesaistīt lielpilsētas, pilsētas un funkcionālās pilsētu teritorijas atveseļošanas un noturības plānu plānošanā un īstenošanā;

38.

uzsver, ka ir jāstāda vairāk koku un jāierīko zaļie jumti, jo pilsētu apzaļumošana nodrošina cilvēkiem svarīgu atpūtas vērtību un samazina temperatūru, absorbē lieko lietus ūdeni un tādējādi neitralizē klimata pārmaiņu ietekmi un bioloģiskās daudzveidības samazināšanos; uzsver, ka ēku pielāgošana zemākas enerģijas izmantošanai un pilsētu pārveidošana ar mērķi palielināt zaļās zonas un veicināt pastaigas un riteņbraukšanu, radīs ietaupījumus un darbvietas, palīdzēs cīnīties pret enerģētisko nabadzību un sniegs labumu klimata jomā;

39.

uzsver, ka pilsētu teritoriju saistībām ir izšķiroša nozīme, lai pārkārtotos uz klimatneitrālu sabiedrību, kā arī plaukstošu, taisnīgu, ilgtspējīgu un konkurētspējīgu ekonomiku; norāda, ka dažos gadījumos vietējām pašvaldībām trūkst zinātības, cilvēkresursu un piekļuves augstas kvalitātes datiem, kas nepieciešami, lai uzsāktu pasākumus un gūtu panākumus; tādēļ uzskata, ka, lai sasniegtu Eiropas zaļā kursa mērķus, ir pilnībā jāizmanto spēju stiprināšana, tehniskais atbalsts un finansējums, kā tas ir noteikts Kopīgo noteikumu regulā par pilsētu un piepilsētu pašvaldībām, un uzskata, ka pilsētu pašvaldībām nākotnē ir jābūt tiešai piekļuvei ES finansējumam;

Inovatīvas pilsētas

40.

uzsver, ka digitalizācija ir palīdzējusi risināt dažas no pandēmijas radītajām neatliekamajām problēmām, jo īpaši noslēdzes laikposmos, un ka starp daudzajām nevienlīdzībām, ko pierādījusi Covid-19 pandēmija, digitālā plaisa ir nopietna; norāda, ka pandēmija ir paātrinājusi digitalizāciju un tehnoloģijas ir kļuvušas obligātas tāldarba, mājas izglītības, e-komercijas, e-veselības, e-pārvaldes, digitālās demokrātijas un digitālo izklaižu jomā; aicina Komisiju cieši uzraudzīt šīs norises un nodrošināt pilnīgu atbilstību Savienības acquis, jo īpaši attiecībā uz darba ņēmēju un sociālajām tiesībām; atgādina, ka vietējām kopienām savā atveseļošanas procesā ir jāpiešķir prioritāte digitalizācijai un digitālajai savienojamībai; atkārtoti uzsver, ka ir svarīgi izstrādāt atbilstošus konkurences tiesību aktus un valsts atbalsta sistēmu, kas dalībvalstīm saskaņā ar valsts atbalsta noteikumiem sniegtu pilnīgu elastību ekonomikas atbalstam koronavīrusa uzliesmojuma laikā, jo īpaši visās pilsētās neatkarīgi no to lieluma izvēršot ātrdarbīgu platjoslas un 5G infrastruktūru; aicina dalībvalstis atbalstīt savienojamību, nodrošināt aprīkojumu un nodrošināt apmācīta personāla klātbūtni valsts, sociālajās un izglītības iestādēs;

41.

aicina pieņemt taisnīgas digitālās pārkārtošanās darbības un politikas pasākumus, kas būtu jāīsteno dažādos līmeņos — no pilsētām līdz pašai ES; prasa digitālu iekļaušanu atzīt par vienu no visu paaudžu tiesībām un skaidri apņemties panākt vispārēju interneta savienojamību pilsētās;

42.

uzsver, ka būtu jāstiprina digitālā pratība, lai paplašinātu piekļuvi jaunām iespējām; uzskata, ka ieguldījumi izglītībā un apmācībā ir jāstiprina ar vispusīgām publiskā un privātā sektora darba ņēmēju prasmju pilnveides, pārkvalificēšanas un mūžizglītības programmām, kas atbilst prasmju pieprasījuma izmaiņām; prasa veicināt sieviešu un meiteņu iesaisti izglītībā un profesionālajā darbībā zinātnes, tehnoloģijas, inženierzinātņu un matemātikas (STEM) jomā;

43.

atgādina, ka pilsētu rīcībpolitiku izstrādē būtiska nozīme ir bijusi pilsētu tūrismam; norāda, ka lielākā daļa ES pilsētu, kas pandēmijas dēļ cieta no tūristu aizplūšanas un kam nācās meklēt jaunus un ilgtspējīgākus tūrisma atsākšanas modi operandi, intensīvi izmantojušas jaunas digitālās tehnoloģijas, un tas ir ļāvis labāk pārvaldīt pilsētvidi un tūristu pārvietošanos pilsētā, lai pandēmijas apstākļos novērstu pūļu veidošanos un bīstamas situācijas;

44.

uzsver, ka bibliotēkas un kultūras centri veicina digitālo un sociālo integrāciju, mūžizglītību un nodarbinātības iespējas pilsētu kopienās un nelabvēlīgā situācijā esošām iedzīvotāju grupām; turklāt vērš uzmanību uz to, ka ir vajadzīgas papildu vietas personīgai un politiskai apmaiņai;

45.

uzsver, ka mākslīgais intelekts ļauj izmantot viedus pilsētu risinājumus, tostarp efektīvāku enerģijas, ūdens un atkritumu apsaimniekošanu un samazinātu piesārņojumu, troksni un satiksmes sastrēgumus; pauž bažas par to, ka vietējās pašvaldības saskarsies ar daudzām digitālām problēmām, piemēram, datu tehnoloģiju pieejamību un uzticamību, atkarību no privātām trešām personām un prasmju trūkumu; uzsver, ka jaunām tehnoloģijām, piemēram, mākslīgajam intelektam, jāievēro ētikas kritēriji, lai novērstu pašreizējās sociālās nevienlīdzības atkārtošanos;

46.

uzskata, ka fiziski un finansiāli jāstiprina pašreizējās primārās veselības aprūpes struktūras pilsētās; norāda, ka pārejai uz veselības aprūpes sniegšanu būtu jāpalielina arī digitālā inovācija un jāuzlabo aprūpes integrācija, izmantojot jaunākos informācijas kanālus, lai nodrošinātu mērķtiecīgāku, personalizētāku, efektīvāku un lietderīgāku veselības aprūpi; aicina dalībvalstis sadarboties ar vietējām, reģionālajām un jo īpaši pilsētu iestādēm, lai izveidotu tīklus ar mērķi izglītot iedzīvotājus par digitālās veselības aprūpes un digitālās publiskās pārvaldes izmantošanu, kas ļautu nodrošināt vispārēju un vienlīdzīgu piekļuvi, vienlaikus pilnībā aizsargājot sensitīvus datus un novēršot kibernoziedzību; tādēļ uzsver, ka dalībvalstīm ir izšķiroša nozīme attiecībā uz atbalstu pilsētu iestāžu centieniem veidot un nodrošināt digitālo iekļaušanu, aizsargājot persondatus un dodot iespēju iedzīvotājiem un vietējiem uzņēmumiem piekļūt datiem;

Mācību pilsētas

47.

uzsver Covid-19 pandēmijas negatīvo ietekmi uz izglītību un uzsver nepieciešamību nodrošināt iekļaušanu un piekļuvi izglītībai;

48.

uzsver, ka ir jāatbalsta kultūras nozare, jo kultūra un kultūras mantojums ir būtiska vērtība reģionālajai konkurētspējai un sociālajai kohēzijai un palīdz veidot pilsētu un reģionu identitāti; uzsver, ka ir svarīgi izveidot vairāk kultūras objektu un nodrošināt to atveseļošanos pēc Covid-19, un uzsver, ka tiem jāpiesaista vairāk jauniešu;

49.

uzsver kultūras un sporta nozares ekonomisko un sociālo ieguldījumu un ietekmi uz sabiedrību; aicina Komisiju un dalībvalstis sadarboties un piešķirt pietiekamus valsts un ES līdzekļus, lai izveidotu stabilu kultūras un sporta infrastruktūru un veicinātu izglītību ekonomikas un atpūtas nozarē, jo īpaši attiecībā uz vietējo kultūru un neprofesionālo sportu pilsētu un piepilsētu teritorijās; mudina dalībvalstis izstrādāt rīcības plānu, lai atsāktu un veicinātu abu nozaru noturību, jo tās ir svarīga ekonomikas daļa vietējā, valstu un ES līmenī;

50.

uzsver, ka ir svarīgi aizsargāt bērnu un jauniešu tiesības un ka ir jārada stabilas, iekļaujošas un funkcionālas izglītības un apmācības sistēmas, kas atbilst cilvēku reālajām vajadzībām viņu attiecīgajās pilsētu teritorijās un ir piemērotas jebkurām veselības krīzēm vai dabas katastrofām, kas var rasties nākotnē;

51.

ar bažām norāda, ka Covid-19 krīzei ir bijusi dramatiska ietekme uz ievērojamu daļu Eiropas jauniešu, kas jo īpaši izpaudusies kā satraucoša izolācija, daudzu darbvietu zaudēšana un izglītības vai apmācības pārtraukšana; uzsver, ka šīs situācijas dēļ ir mainījies to jauniešu sastāvs un skaits, kuri nav iesaistīti izglītībā, nodarbinātībā vai apmācībā, un šī situācija ir pienācīgi jānovērtē un jāapzina, lai risinātu krīzes radītās konkrētās problēmas un palīdzētu dalībvalstīm izstrādāt efektīvas jauniešiem paredzētas informēšanas stratēģijas; iesaka Komisijai veikt pētījumu par iespēju izstrādāt kopīgus Eiropas instrumentus ar mērķi apzināt un izsekot jauniešus, kuri nemācās, nestrādā un neapgūst arodu, lai Covid-19 izraisītās krīzes apstākļos nodrošinātu piemērotu politikas risinājumu šīs īpaši neaizsargātās grupas atbalstam;

52.

uzsver, ka ir jāpārdomā risinājumi, kā atdzīvināt pilsētu iekšējos centrus, jo tos ir skārusi uzņēmumu un kultūras objektu slēgšana, brīvas darbvietas, pievilcības zudums un tiešsaistes tirdzniecības pieaugums pandēmijas laikā un pēc tās;

53.

aicina dalībvalstis un reģionus pārdomāt un pārveidot izglītības infrastruktūru, lai tā atbilstu izglītības profesiju jaunajām tendencēm; aicina Komisiju un dalībvalstis piešķirt pietiekamus līdzekļus izglītības iestāžu attīstībai un gan skolotāju, gan visu vecumu skolēnu apmācībai zaļo un digitālo prasmju attīstībā, lai sagatavotu viņus nākotnei; atgādina, ka digitalizācijai jāiet roku rokā ne tikai ar piekļuves internetam nodrošināšanu, bet arī ar aprīkojumu, kas nepieciešams interneta izmantošanai;

54.

uzskata, ka jaunajā ES pilsētu teritoriju modelī izšķiroša nozīme būs vairākām novatoriskām koncepcijām, jo īpaši tādām kā pilsētu telpu hibrīda izmantošana un daudzfunkcionalitāte, zemes izmantošanas tiesiskums un “15 minūšu pilsēta”;

Pielāgotas politikas iniciatīvas

55.

uzsver, ka ir jāpielāgojas jaunajai realitātei, ņemot vērā Covid-19 pandēmiju, un jāapsver jauns ES pilsētu teritoriju modelis, vienlaikus atstājot iespējas radošumam, pilsoniskajai līdzdalībai un eksperimentēšanai; uzskata, ka konference par Eiropas nākotni ir iespēja vairāk iesaistīt pilsētas ES lēmumu pieņemšanas procesos un piešķirt tām būtisku lomu, veidojot spēcīgāku līdzdalības demokrātiju un dialogu ar iedzīvotājiem, vienlaikus pieņemot augšupēju pieeju un pārdomājot pilsētu pārvaldību; uzsver, ka ir svarīgi izstrādāt visaptverošas stratēģijas, pamatojoties uz Eiropas zaļo kursu, Eiropas Digitālo stratēģiju (12) un ES lauku apvidu ilgtermiņa redzējumu; atgādina par tālāko reģionu īpatnībām saskaņā ar LESD 349. pantu;

56.

atzīst, ka daudzas ES iniciatīvas tieši vai netieši ietekmē lielpilsētas, pilsētas un funkcionālās pilsētu teritorijas, neraugoties uz to, ka ES nav skaidri noteiktas kompetences pilsētu attīstības jomā; atzīst, ka pilsētu teritorijās un to iekšienē ir vajadzīga ciešāka sadarbība ES programmu un politikas jomā; pauž bažas par to, ka, lai gan dažādu pilsētu iniciatīvu skaits pēdējos gados ir pieaudzis, koordinācija joprojām ir zemā līmenī un joprojām notiek dublēšanās un neskaidras ietekmes risks;

57.

atzinīgi vērtē ES pilsētprogrammu, kas ir jauns daudzlīmeņu pārvaldības modelis; pauž nožēlu, ka šis process joprojām ir brīvprātīgs, un mudina dalībvalstis un Komisiju apņemties īstenot ieteikumus; uzsver, ka ir vajadzīga ciešāka pilsoniskās sabiedrības iesaiste lēmumu pieņemšanas procesā un augšupējas pieejas veicināšana, lai risinātu vietējās un reģionālās vajadzības; uzsver vietējo mazo un vidējo uzņēmumu un jaundibināto uzņēmumu līdzdalības nozīmi pilsētu un rajonu attīstības stratēģijās un plānos;

58.

atzīst pilsētu teritoriju nozīmīgo lomu no ES tiesību aktiem izrietošo programmu un projektu konkrētā īstenošanā; aicina Komisiju un dalībvalstis sniegt spēcīgu atbalstu vietējām un reģionālajām iestādēm un to projektu vadības komandām saistībā ar ES programmām un finansējuma iespējām, vienlaikus nodrošinot atbilstīgu administratīvo aprīkojumu lielpilsētās, pilsētās un funkcionālajās pilsētu teritorijās, tostarp pienācīgi apmācītu personālu;

59.

prasa, lai reģionālās un vietējās iestādes uzņemtos aktīvu lomu visos ES lēmumu pieņemšanas posmos: plānošanā, sagatavošanā un īstenošanā; aicina tiešo ES finansējumu lielākā mērā darīt pieejamu vietējām un reģionālajām iestādēm, lai uzlabotu efektivitāti, nodrošinātu saskaņotību un samazinātu administratīvo slogu; turklāt aicina Komisiju sniegt dalībvalstīm visus nepieciešamos norādījumus un atvieglot piekļuvi finansējumam, ņemot vērā pilsētu un reģionu digitalizācijas līmeņa atšķirības;

60.

atkārtoti uzsver, ka pilsētām nākotnē ir vajadzīgas atbilstīgas un tieši pieejamas finansēšanas iespējas, lai tās varētu īstenot programmas vietējā līmenī; atgādina, ka 400 miljoni EUR no resursiem, kas paredzēti ieguldījumiem nodarbinātībā un izaugsmē, būtu jāpiešķir Eiropas pilsētiniciatīvai, ko tieši vai netieši pārvalda Komisija, kā noteikts Regulā (ES) 2021/1058; aicina Komisiju pašreizējā plānošanas perioda vidusposma pārskatā pārbaudīt Eiropas pilsētiniciatīvas efektivitāti, jo īpaši tās budžetu un darbības jomu, un mudināt dalībvalstis nodrošināt lielākus resursus, lai atbalstītu Pilsētprogrammas īstenošanu;

61.

aicina piešķirt Eiropas pilsētiniciatīvai lielāku budžetu un plašāku darbības jomu, vienlaikus nodrošinot, ka attālāko reģionu pilsētām ir faktiska un atvieglota piekļuve tai; norāda, ka tai būtu jāatbalsta pilsētprogrammas īstenošana pašreizējā plānošanas periodā; uzskata, ka pilsētu kopienas ir galvenie dalībnieki un ieinteresētās personas, kas sekmīgi īsteno ES finansēto politiku, kura iekļauta valstu atveseļošanas un noturības plānos; aicina Padomi un dalībvalstis piešķirt līdz 15 % pilsētu teritorijām, lai risinātu problēmas, kas radušās pēc Covid;

62.

uzsver, ka ES finansējums ir svarīgs, lai sociālo iekļaušanu īstenotu vietējā līmenī; prasa stiprināt tā ietekmi, izmantojot kopīgu pārvaldības un ziņošanas sistēmu;

63.

atzīst vietējo un reģionālo iestāžu izšķirošo un unikālo lomu ar Covid-19 pandēmiju saistīto problēmu risināšanā; pauž nožēlu, ka pašreiz nav iespējams izveidot strukturētu dialogu starp Komisiju un pilsētām par atveseļošanas un noturības mehānismu, lai uzraudzītu pilsētu iestāžu iesaistīšanos valstu atveseļošanas un noturības plānu īstenošanā; aicina Komisiju savā pārskatā ziņot par mehānisma īstenošanu, lai pārbaudītu funkcionālo pilsētu teritoriju iespējamo lomu un vajadzības gadījumā pastiprinātu to lomu, lai garantētu mehānisma efektīvu īstenošanu; uzsver, ka pilsētu iestādēm būtu jāsniedz nepieciešamais atbalsts, lai pienācīgi īstenotu valstu atveseļošanas un noturības plānus, izmantojot spēju veidošanu, apmaiņu un tehnisko palīdzību;

64.

uzskata, ka kohēzijas politikas ietvaros atbalstam no fondiem būtu jāstiprina līdzdalības procesi, lai pārbaudītu jaunas koncepcijas un dalītos pieredzē, veicinot visu veidu teritoriju un vietējo iniciatīvu ilgtspējīgu un integrētu attīstību; uzskata, ka pilsētvides dalībnieku spēju palielināšana ir svarīgs faktors, lai izveidotu noturīgākas un ilgtspējīgākas pilsētas; mudina lielpilsētas, pilsētas un funkcionālas pilsētu teritorijas atbalstīt pilsoņu iniciatīvas; uzsver, ka lielpilsētas ir pilsētu laboratorijas, jo tās ir vietas, kur var pārbaudīt ilgtspējīgas nākotnes koncepcijas un politiku un kur var izstrādāt risinājumus viedām un iekļaujošām kopienām;

65.

atgādina katrai dalībvalstij, ka tām būtu jāsagatavo partnerības nolīgums saskaņā ar Rīcības kodeksu par partnerībām, kurā noteikti minimālie standarti reģionālo, vietējo, pilsētu un citu valsts iestāžu, ekonomikas un sociālo un citu partneru iesaistīšanai, kā noteikts Kopīgo noteikumu regulas 8. panta 1. punktā; aicina partnerus, tostarp akadēmisko aprindu pārstāvjus, kā arī inovācijas un pētniecības jomas pārstāvjus, aktīvāk iesaistīties ES programmu sagatavošanā, īstenošanā, uzraudzībā un novērtēšanā, tostarp uzraudzības komitejās;

66.

aicina dalībvalstis un reģionus nodrošināt visaptverošu partnerību, tostarp ar pilsētu iestādēm, lai izstrādātu un īstenotu kohēzijas politiku un informētu pilsētu iestādes par to, kāpēc finansējuma pieteikumi tiek noraidīti; aicina Komisiju izskatīt sūdzības no ieinteresētajām personām, piemēram, pilsētu iestādēm, tostarp gadījumos, ja finansējuma pieteikuma noraidīšanai nav pamatota iemesla;

67.

aicina Komisiju izstrādāt stratēģiju funkcionālām pilsētu teritorijām un vidēja lieluma pilsētām, tostarp finansēšanas iespējas tādām darbībām kā inovācijas partnerības un kopīgas iepirkuma shēmas starp ES pilsētām un sadarbība starp ES pilsētām un reģioniem;

o o

68.

uzdod priekšsēdētājai nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, dalībvalstīm un to parlamentiem.

(1) OV L 437, 28.12.2020., 30. lpp.

(2) OV L 231, 30.6.2021., 159. lpp.

(3) OV L 231, 30.6.2021., 60. lpp.

(4) OV L 231, 30.6.2021., 94. lpp.

(5) OV L 231, 30.6.2021., 1. lpp.

(6) OV C 316, 22.9.2017., 124. lpp.

(7) OV C 162, 10.5.2019., 31. lpp.

(8) OV C 118, 8.4.2020., 2. lpp.

(9) OV C 385, 22.9.2021., 167. lpp.

(10) OV C 456, 10.11.2021., 145. lpp.

(11) COM(2020)0662.

(12) COM(2020)0067.