Eiropas Reģionu komitejas atzinums par tematu “Reģionālas pielāgošanās stratēģijas, kuru mērķis ir panākt mazoglekļa lauksaimniecību”

(2023/C 157/09)

Atsauces dokuments: Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko izveido Savienības sertifikācijas satvaru oglekļa piesaistījumiem (SEC(2022) 423 final) – (SWD(2022) 377 final) – (SWD(2022) 378 final) COM(2022) 672 final – 2022/0394(COD)

IETEIKUMI POLITIKAS JOMĀ

EIROPAS REĢIONU KOMITEJA

Vispārīgi apsvērumi

1.

norāda, ka pašreizējās globālās klimata krīzes dēļ mums līdz 2050. gadam ir jāsasniedz Eiropas kopējais klimatneitralitātes mērķis un vienlaikus jācenšas līdz minimumam samazināt pārkārtošanās negatīvo ekonomisko un sociālo ietekmi uz Savienības teritorijām, iedzīvotājiem un uzņēmumiem;

2.

uzsver, ka lauksaimniecība, kas rada 13 % no ES siltumnīcefekta gāzes emisijām, var būtiski palīdzēt līdz 2050. gadam sasniegt klimatneitralitātes mērķi, izmantojot metodes atmosfēras oglekļa sekvestrēšanai ar fotosintēzi, kā arī biomasu, oglekļa uzglabāšanu augsnē un ievērojami samazinot emisijas;

3.

kā minēts atzinumā par ZIZIMM regulas (1) pārskatīšanu, atbalsta Eiropas Komisijas priekšlikumu līdz 2030. gadam zemes sektorā palielināt neto piesaistījumu mērķi līdz 310 miljoniem tonnu CO2 ekvivalenta;

4.

norāda, ka Eiropas lauksaimniecības galvenais uzdevums ir pārtikas ražošana, kas garantē pārtikas nodrošinājumu Eiropas iedzīvotājiem;

5.

konstatē, ka līdztekus cikliskajām ģeopolitiskajām krīzēm, piemēram, karam Ukrainā, arī klimata pārmaiņu sekas un biodaudzveidības samazināšanās strukturāli apdraud pārtikas nodrošinājumu un apgādi Eiropā un pasaulē;

6.

norāda, ka arvien biežāki un plašāka mēroga ekstremāli klimatiskie apstākļi, piemēram, sausums, ugunsgrēki, plūdi un citi ekstrēmi klimatiskie apstākļi nelabvēlīgi ietekmē ES lauksaimniecības un mežsaimniecības nozares stabilitāti;

7.

uzskata, ka pārkārtošanās uz ilgtspējīgākām ES pārtikas sistēmām, kuru pamatā ir ar agroekoloģiju un aprites ekonomiku saistītas metodes, ir priekšnoteikums, lai sasniegu stratēģijā “No lauka līdz galdam” un – plašākā nozīmē – Eiropas zaļajā kursā noteiktos ES mērķus klimata, pārtikas nodrošinājuma, biodaudzveidības aizsardzības, mēslošanas līdzekļu un pesticīdu samazināšanas, ar importu saistītas atmežošanas un ražošanas sistēmu noturības jomā; atgādina, ka Eiropā ievestajiem lauksaimniecības produktiem būtu jāpiemēro tādās pašas vides prasības, kādas tiek piemērotas Eiropas Savienības produktiem;

8.

tomēr uzskata, ka jebkuras Eiropas pārtikas sistēmu pārkārtošanas politikas perspektīvā būtu jāstiprina Eiropas pārtikas autonomija un vispārēja piekļuve ilgtspējīgai, nekaitīgai, uzturvielām bagātai un cenas ziņā pieejamai pārtikai;

9.

atgādina, ka ir svarīgi palīdzēt lauksaimniekiem īstenot šo pārkārtošanos, izmantojot pienācīgu ES atbalsta politiku;

10.

uzsver, ka lauksaimniekiem ir jāgūst pienācīgi ieņēmumi no lauksaimnieciskas darbības un ka lauksaimnieku sniegtajiem ekosistēmu pakalpojumiem ir jābūt taisnīgi atalgotiem. Lauku apvidus bieži ietekmē iedzīvotāju skaita samazināšanās, sliktāka savienojamība un piemērotas infrastruktūras trūkums. Ņemot vērā lauku apvidu nozīmi pārtikas ražošanā, ir jārūpējas, lai saglabātos interese par lauksaimnieka profesiju un jaunākās paaudzes nedotos projām no laukiem labāku iespēju meklējumos;

11.

atgādina par reģionālo un vietējo pašvaldību lomu lauksaimnieku atbalstīšanā šajā agroekoloģiskajā pārveidē;

12.

vēlas, lai šī prakse sertifikācijas ietvaros varētu lauksaimniekiem radīt papildu ienākumus; uzskata, ka vienam no pamatprincipiem ir jābūt arī konsekvences, pārredzamības un sistēmas drošības garantēšanai, lai šajā nozarē piešķirtie kredīti tiktu uzskatīti par drošticamiem;

Mazoglekļa lauksaimniecības principi un metodes

13.

atbalsta Komisijas paziņojumā par ilgtspējīgiem oglekļa aprites cikliem ierosināto priekšlikumu apsvērt jaunus atbalsta veidus oglekļa uzglabāšanas metodēm zemes sektorā;

14.

tomēr uzskata, ka ir svarīgi, lai visas šīs metodes netiktu reducētas līdz vienkāršam ekonomikas modelim;

15.

uzskata, ka mazoglekļa lauksaimniecība būtu galvenokārt jādefinē kā agroekoloģijas un augsnes saglabāšanas metožu kopums, ar ko paredzēts piesaistīt un samazināt emisijas, taču izmantojot plašāku pieeju, kas ietver biodaudzveidības atjaunošanu, ūdens un augsnes kvalitātes aizsardzību, pārtikas nodrošinājumu, pielāgošanos klimata pārmaiņām, ar lauksaimniecību saistītu darbvietu saglabāšanu lauku apvidos un lauksaimnieku ienākumu palielināšanu;

16.

ierosina mazoglekļa lauksaimniecības definīcijā ņemt vērā abus oglekļneitralitātes aspektus – sekvestrēšanu un emisiju samazināšanu absolūtā izteiksmē, lai lauksaimnieki varētu saņemt kompensāciju par abām darbībām;

17.

šajā saistībā konstatē, ka mazoglekļa metodēm piemērotajā pieejā, kas balstīta tikai uz oglekļefektivitāti un oglekļietilpību, nav ņemta vērā lauksaimnieciskās ražošanas modeļu sarežģītība, un tas var izraisīt ražošanas modeļu intensifikāciju, kas nelabvēlīgi ietekmēs vidi plašākā nozīmē;

18.

atgādina, ka metodes, kas paredzētas, lai saglabātu vai palielinātu oglekļa saturu augsnē, sniedz daudzus papildu ieguvumus videi un lauksaimniekiem; tomēr uzsver, ka tiem lauksaimniekiem, kuri savā saimniecībā izvēlēsies izmantot kādu no zemes neapstrādāšanas metodēm, kura veicina oglekļa saglabāšanos augsnē, varētu rasties nepieciešamība turpināt ierobežotā apmērā izmantot pesticīdus, jo nulles apstrādes paņēmieni var būtiski mainīt nepieciešamību cīnīties pret kaitīgo organismu klātbūtni;

19.

uzsver, ka oglekļsaistīga lauksaimniecība, ja tā netiek īstenota pastāvīgi, ir pakļauta riskam, ka oglekļsaistīgu lauksaimniecību var viegli nomainīt un tāpēc tā nebūs pastāvīgs līdzeklis oglekļa piesaistei no atmosfēras;

20.

uzskata, ka mazoglekļa lauksaimniecība būtu prioritāri jāīsteno tādās nozarēs kā kūdrāju aizsardzība un atjaunošana, agromežsaimniecība un ilggadīgo zālāju saglabāšana, jo tajās ir vislielākais CO2 piesaistes un emisiju samazināšanas potenciāls;

21.

uzsver, ka svarīga nozīme ir metodēm, ar kurām paredzēts stiprināt agromežsaimniecības sistēmas, piemēram, dzīvžogu platību atjaunošanai un to ilgtspējīgai apsaimniekošanai, kā arī meža un pļavu sistēmām, kas papildus uzglabāšanas spējai ir biodaudzveidības un papildu ienākumu avots lauksaimniekiem, un erozijas vai degradācijas riskam pakļautajām ekosistēmām, kurām ir augsts oglekļa sekvestrēšanas potenciāls;

22.

pauž nožēlu, ka ilggadīgo zālāju platības joprojām samazinās, jo kopējās lauksaimniecības politikas (KLP) atbilstības noteikumos ir atļauts katrā plānošanas periodā apart 5 % no šīm platībām, ņemot vērā atsauces gada atjaunināšanu un to, ka šis pasākums tiek pārvaldīts pārāk plašā mērogā;

23.

atgādina, ka Reģionu komitejas atzinumā par agroekoloģiju jau norādīts, ka par prioritāti būtu jāizvirza ekstensīvas un daļēji ekstensīvas lopkopības sistēmas, piemēram, jaukta augkopība-lopkopība un ganību lopkopība, kas dod iespēju samazināt slāpekli saturošu ķīmisko vielu izmantošanu un saglabāt pļavas, kas labvēlīgi ietekmē klimatu un dod labumu ekosistēmu pakalpojumu sniedzējiem;

24.

stingri aicina saglabāt un palielināt augsnes oglekļa uzkrājumus aramzemes platībās, izmantojot agroekoloģijas metodes, un vienlaikus brīdina par grūtībām, kas saistītas ar aramzemē uzkrātā oglekļa noturību ilgtermiņā;

Mazoglekļa lauksaimniecības ES sertifikācijas vispārīgie principi

25.

ņem vērā Komisijas nodomu ieviest oglekļa sertifikācijas shēmu, kas veicinātu oglekļa sekvestrēšanu, tostarp zemes sektorā;

26.

tomēr pauž nožēlu par to, ka Eiropas Komisijas priekšlikumā trūkst sīkākas informācijas par dažiem svarīgiem jautājumiem, kas cita starpā attiecas uz sertifikācijas sistēmu pārvaldību, un pauž nožēlu par Eiropas Komisijas izvēli tos risināt, izmantojot sekundāros tiesību aktus;

27.

aicina Komisiju ņemt vērā lauksaimniecības un mežsaimniecības nozaru īpašās iezīmes un turpmākajā sertifikācijā skaidri nošķirt uz dabiskiem procesiem balstītas metodes un tehnoloģiskās metodes;

28.

konstatē, ka vairākās dalībvalstīs ir ieviests oglekļa marķējums un sertifikācija, arī lauksaimniecībā, un aicina Komisiju ņemt to vērā, lai izstrādātu stingru ES regulējumu; uzskata, ka ir jāizstrādā skaidra un pārredzama metodika, kas garantē sistēmas uzticamību un kredītu pārredzamību un tādējādi nodrošina tiem iespējami labāku atlīdzību;

29.

prasa Eiropas Komisijai precizēt, kā tā plāno novērst konkurences izkropļojumus ar trešo valstu oglekļa piesaistījumu sertifikātiem, kuru pamatā nav tādas pašas prasības;

30.

norāda: lai panāktu klimatneitralitāti pasaules mērogā, ir jārīkojas divos galvenajos virzienos – jāsamazina antropogēniskās siltumnīcefekta gāzes emisijas un jāpalielina oglekļa piesaistītāji, izmantojot pirmreizējo apmežošanu, atkārtotu apmežošanu, ganību lopkopību, lauksaimniecības metodes augsnes uzlabošanai, kā arī citus tehnoloģiskus un rūpnieciskus risinājumus;

31.

uzskata, ka siltumnīcefekta gāzes emisiju samazināšanai arī turpmāk jābūt ES klimatrīcības prioritātei;

32.

uzsver, ka emisiju piesaiste nav alternatīvs risinājums emisiju samazināšanai, un aicina emisiju piesaisti attiecināt tikai uz atlikušajām un nenovēršamajām emisijām, lai nepieļautu nekādas spekulatīvas darbības un nekādus šķēršļus emisiju mazināšanai;

33.

konstatē, ka indivīdu, ekonomikas un publiska sektora dalībnieku līmenī neitralitātes panākšana, kompensējot emisijas ar oglekļa kredītu iegādi, ir balstīta uz kļūdainiem zinātniskiem principiem, jo nav līdzvērtības starp konkrētā brīdī radīto emisiju un tās iespējamo atgriezenisko piesaistīšanu nākotnē;

34.

ierosina ES sertifikācijas shēmu izmantot, lai ES un pasaules mērogā veicinātu neitralitāti, pārdodot oglekļa sertifikātus pārtikas piegādes ķēdēs nozares uzņēmumiem ar mērķi finansēt dekarbonizācijas projektus, kas saistīti ar teritoriju vajadzībām;

35.

uzskata, ka visām ekonomikas nozarēm ir jāsniedz ieguldījums, kas būtu proporcionāls to spējai novērst klimata pārmaiņu sekas, un tādēļ iebilst pret oglekļa sertifikācijas izmantošanu lauksaimniecībā kompensācijas mērķiem ārpus lauksaimniecības un lauksaimniecības pārtikas nozarēm; izņēmums ir transporta un lauksaimniecības produktu tirdzniecības nozare; tomēr uzsver, ka kopumā būtu jāparedz dažāds zemes izmantojums, lai regulatīvais satvars neveicinātu zemes izmantojuma maiņu;

36.

pauž nožēlu, ka Eiropas Komisijas priekšlikumā nav paredzēti noteikumi par to, kā ekonomikas dalībniekiem šie oglekļa piesaistījumu sertifikāti jāizmanto, tādējādi paverot iespēju nevēlamām kompensācijām;

37.

saskaņā ar principu “nenodarīt būtisku kaitējumu” iesaka turpmākajā sertifikācijā nestimulēt metodes, kas rada nevēlamas papildu sekas biodaudzveidībai un videi plašākā nozīmē, pat ja tās palīdz samazināt siltumnīcefekta gāzes emisijas;

38.

uzskata, ka mazoglekļa lauksaimniecības sertifikācijai vajadzētu būt daudzdimensionālai, un tai būtu jāveicina pārtikas sistēmu sistēmiska pārkārtošanās uz agroekoloģiju, ņemot vērā vienkāršus biodaudzveidības, ūdens kvalitātes, augsnes dabiskās auglības un resursu izmantošanas rādītājus, kas jādefinē saskaņā ar apstiprināto metodoloģiju;

39.

ierosina sertifikācijā ņemt vērā gan lauksaimniecības emisiju samazinājumus, gan piesaistījumus, lai gūtu visaptverošu priekšstatu par kāda projekta ietekmi uz klimatu;

40.

uzskata, ka ES sertifikācijas darbības jomā lauksaimniecības nozarē būtu jāiekļauj un jāveicina visu siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšana lauku saimniecību līmenī, lai sekmētu sistēmiskas pārmaiņas ražošanas sistēmās un metodēs;

41.

šajā sakarā pauž nožēlu par to, ka Eiropas Komisijas priekšlikums ir vērsts tikai uz oglekļa piesaistījumiem un neļauj novērtēt oglekļa un citu siltumnīcefekta gāzu kopējo bilanci;

42.

tomēr aicina atsevišķi uzskaitīt emisiju samazinājumu un piesaisti, jo tas veicinātu projektu pārredzamību un palīdzētu uzraudzīt, pirmkārt, oglekļa piesaistītāju attīstību, un, otrkārt, lauksaimniecības emisijas, neapvienojot abus mērķus;

43.

iesaka noteikt pienācīgu sertifikācijas īstenošanas līmeni atkarībā no metodēm, lai samazinātu oglekļa emisiju pārvirzes risku saimniecībā un ārpus tās;

44.

prasa, lai turpmākā sertifikācijas sistēma garantē atbilstību nepārtrauktības kritērijiem un nepieļauj divkāršu uzskaiti;

45.

aicina Komisiju izstrādāt taisnīgus noteikumus, lai novērstu nelabvēlīgas sekas, kas kaitētu godīgiem apsaimniekotājiem un lauksaimniekiem, kuri jau ir ieviesuši lauksaimniecības darbības un metodes, kas veicina oglekļa sekvestrēšanu augsnē, un lai nepieļautu kompensāciju tiem lauksaimniekiem, kuri izmanto metodes, kas pazemina oglekļa līmeni augsnē;

46.

šajā saistībā ierosina mazoglekļa lauksaimniecības sertificēšanā ņemt vērā ne tikai oglekļa piesaistes līmeni, bet arī oglekļa piesātinājuma līmeni un uzkrājumu saglabāšanu;

47.

atgādina, ka jautājums par augsnē un biomasā uzglabātā oglekļa pastāvīgumu joprojām ir viena no galvenajām problēmām saistībā ar oglekļa sertifikāciju;

48.

ierosina sertifikācijas sistēmas balstīt uz ilgtermiņa līgumiem un neatgriezeniskuma saistībām, kas pārsniedz līgumperiodu, tostarp attiecībā uz projektiem, kas saistīti ar agromežsaimniecību un kūdrājiem;

49.

norāda, ka Komisija ir izvēlējusies uzskatīt, ka uzraudzības perioda beigās ogleklis tiek atkārtoti emitēts; taču uzskata, ka ir ārkārtīgi svarīgi izpētīt, kā nodrošināt uzglabāšanas prakses ilgtermiņa īstenojamību, lai veicinātu pastāvīgu uzglabāšanu;

50.

iesaka noteikt stingrus līgumu slēgšanas nosacījumus, lai slogs un atgriezeniskuma risks tiktu taisnīgi sadalīti gadījumā, ja neatkarīgi no pārvaldītāja gribas rastos problēmas līguma izpildē;

51.

šajā nolūkā ierosina sertificēšanā iekļaut riska pārvaldības jēdzienu, lai aizsargātu lauksaimniekus un apsaimniekotājus no apdraudējumiem, kas saistīti ar klimatiskajiem apstākļiem, piemēram, meža ugunsgrēkiem;

52.

atgādina, ka ražošanas sistēmu nosacījumi dalībvalstīs un to reģionos ir atšķirīgi, un uzskata, ka sertifikācijas satvarā ir jāiekļauj elastība, kas vajadzīga, lai ņemtu vērā šīs reģionālās īpatnības;

53.

aicina Komisiju sagatavot ietekmes novērtējumu par ES sertifikācijas ietekmi uz zemes cenām, kā arī sociālekonomiskajā līmenī;

Uzraudzības sistēma, paziņošana un pārbaude

54.

konstatē, ka augsnē uzglabātā oglekļa precīza uzskaite ir ļoti apgrūtināta;

55.

ierosina pieņemt pieeju, kas nebūtu balstīta vienīgi uz rezultātiem, bet gan uz atzītām metodēm, kuras palielina un saglabā oglekļa saturu augsnē un vienlaikus veicina biodaudzveidības aizsardzību;

56.

tajā pašā laikā aicina Komisiju vēl pirms plānotās sertifikācijas sistēmas ieviešanas turpināt izstrādāt metodes oglekļa uzglabāšanas uzraudzībai lauksaimniecības un mežu zemēs un uzlabot novērtējumus par oglekļa uzglabāšanas potenciālu;

57.

ierosina uzskaites metodē ņemt vērā visas – gan tiešās, gan netiešās – saimniecībā radītās emisijas, lai nepieļautu oglekļa emisiju pārvirzes risku un stimulētu lauksaimniecības sistēmu sistēmisku pārkārtošanu;

58.

šajā nolūkā ierosina uzraudzības un pārbaudes sistēmā izmantot ne tikai oglekļa uzskaites rādītājus, bet arī ar biodaudzveidību un saimniecību autonomiju saistītus rādītājus, un iesaka uzskaitīt emisijas uz hektāru, nevis pamatojoties uz saražoto daudzumu, lai tādējādi veicinātu pāreju uz ekstensīvāku lauksaimniecību un nestimulētu optimizāciju, izmantojot intensifikāciju;

59.

iesaka ieviest sertifikācijas uzraudzības un novērtēšanas sistēmu, kas būtu gan uzticama, gan pieejama un neradītu nesamērīgas pārvaldības un kontroles izmaksas;

60.

ierosina dalībvalstu līmenī ieviest īpašus, dažādām saimniecību kategorijām un ražošanas apstākļiem pielāgotus konsultāciju pakalpojumus, kas saistīti ar mazoglekļa lauksaimniecības projektu uzraudzības un novērtēšanas satvaru;

61.

iesaka ieviest pārskatīšanas mehānismus, kas dotu iespēju uzraudzības un pārbaudes sistēmu pielāgot atkarībā no lauksaimniecības un mežsaimniecības metožu pārmaiņām;

62.

ierosina izveidot ES reģistru, kas nodrošinātu ieguldījuma un no oglekļa sertifikācijas iegūto kredītu izsekojamību lauksaimniecības nozarē, un izmantot pieredzi, kas gūta valstu vai reģionālajā līmenī;

Mazoglekļa lauksaimniecības finansēšana

63.

norāda, ka KLP ir galvenais instruments, ar kuru orientē un atbalsta ES lauksaimniecisko ražošanu virzībā uz noturīgākām un ilgtspējīgākām sistēmām, un tā tam jābūt arī turpmāk;

64.

uzskata, ka mazoglekļa lauksaimniecības sertifikācijas ieviešana, ko daļēji finansē privātais sektors, nevar aizstāt publisko finansējumu;

65.

uzskata, ka brīvprātīgu kompensācijas tirgu izveide varētu radīt lielus riskus, kas saistīti ar lauksaimniecības finansializāciju un lauksaimniecības zemes sagrābšanu vidējā termiņā un ilgtermiņā, un ka Komisijai jau tagad būtu jāņem vērā šie riski;

66.

konstatē, ka pašlaik oglekļa tonnas cena brīvprātīgajos tirgos nav pietiekama, lai atbalstītu lauksaimniekus virzībā uz sistēmisku pārkārtošanos, turklāt tā varētu pat no tās atturēt apsaimniekotājus, it īpaši mazākos apsaimniekotājus, kuriem ir grūtāk īstenot apjomradītus ietaupījumus, turklāt finansējumam būtu vismaz jākompensē jaunu metožu ieviešana un sertifikācija;

67.

šajā saistībā ierosina drošības klauzulas, piemēram, noteikt oglekļa piesaistījumu sertifikātu maksimālo cenu, lai nepieļautu produktīvas lauksaimniecības zemes apmežošanu un lauksaimniecības zemju sagrābšanu, kā arī minimālo cenu, lai nodrošinātu, ka sertificētās shēmas ir pietiekami pievilcīgas lauksaimniekiem un attur uzņēmumus, kas nevēlas pietiekamā apjomā samazināt emisijas;

68.

aicina Komisiju priekšroku dot hibrīdpieejai ar daļēju sākotnējo maksājumu, kas balstīts uz lauksaimniecības darbībām un metodēm, atlikušo summu izmaksājot 5–10 gadus ilga projekta beigās atbilstoši gūtajiem rezultātiem;

69.

aicina noteikt kritērijus saskaņā ar mazināšanas hierarhijas principu, kas nodrošinātu iespēju iegādāties un finansēt sertifikācijas rezultātā iegūtos attiecīgos oglekļa kredītus tikai tiem pircējiem un finansētājiem, kuri jau ir būtiski samazinājuši emisijas to rašanās vietā, tādējādi ierobežojot spekulācijas dinamiku;

70.

prasa, lai sertifikācijas shēmas, kurās iesaistīti privātie finansētāji, būtu prioritāri orientētas uz pārtikas piegādes un vērtības ķēdes dalībnieku iesaistīšanu, lai tādējādi veicinātu lauksaimniecības pārtikas nozares dekarbonizāciju, izmantojot partnerību dinamiku;

71.

aicina nodrošināt, lai ar oglekļa sertifikāciju saistītais finansējums varētu papildināt KLP finansējumu;

72.

aicina brīvprātīgo tirgu izveides gadījumā nodrošināt, lai ar uzraudzības un novērtēšanas sistēmu saistītās izmaksas galvenokārt segtu kredīta pircējs;

73.

pauž nožēlu, ka Eiropas Komisijas priekšlikumā nav precizēts, kā dažādus finansējuma avotus (jo īpaši papildināmību ar KLP) varēs izmantot kopā, lai nodrošinātu pietiekami stimulējošus ienākumus lauksaimniekiem;

74.

ierosina sertifikācijas sistēmu izmantot kā taksonomiju, lai piesaistītu papildu publisko vai privāto finansējumu daudzdimensionāliem pārkārtošanās projektiem, kurus galvenokārt īsteno vietējās un reģionālās pašvaldības, ar nenoliedzamu pozitīvu ietekmi uz siltumnīcefekta gāzu emisijas samazināšanu;

Vietējo un reģionālo pašvaldību loma

75.

atgādina, ka vietējām un reģionālajām pašvaldībām ir nozīmīga loma palīdzības sniegšanā lauksaimniekiem mazoglekļa lauksaimniecības veidošanā, it īpaši jauno lauksaimnieku tehniskajā apmācībā, palīdzībā gados jaunajiem lauksaimniekiem uzsākt darbību, lauksaimnieku konsultēšanā, saistībā ar noteikumiem par lauksaimniecības zemi un urbānismu, paraugsaimniecību izveidē, kā arī attiecībā uz agroekoloģiskās pārkārtošanās īstenošanas uzraudzības rīkiem, kā arī pētniecības veicināšanā saistībā ar oglekļa sekvestrēšanu, ņemot vērā attiecīgā reģiona īpašos apstākļus, piemēram, klimatoloģiju un augsnes tipu;

76.

tomēr pauž nožēlu, ka Eiropas Komisijas priekšlikumā nav ņemta vērā šo jauno noteikumu iespējamā ietekme uz teritoriālo plānošanu un reģionālajām lauksaimniecības un pārtikas stratēģijām; šajā sakarā ir sarūgtināta pat to, ka Eiropas Komisijas priekšlikumam nav pievienota visaptveroša subsidiaritātes novērtējuma tabula;

77.

konstatē, ka pārmaiņas, metožu pārveide un attīstīšana nevar notikt izolēti vienas saimniecības līmenī;

78.

tādēļ aicina Komisiju strukturāli ņemt vērā pārkārtošanās dinamikas teritoriālo dimensiju, arī virzībā uz mazoglekļa lauksaimniecību, un veicināt vietējo un reģionālo pašvaldību plašāku iesaisti lauksaimniecības politikas īstenošanā, tostarp arī gaidāmās oglekļa sertifikācijas ieviešanā;

79.

konstatē, ka vietējām un reģionālajām pašvaldībām var būt divējāda loma; tās var būt gan mazoglekļa lauksaimniecības projektu ierosinātājas, gan to apkopotājas teritoriālā mērogā, vienlaikus veicinot dažādu ieinteresēto personu sadarbības dinamiku;

80.

aicina Komisiju iekļaut vietējās un reģionālās pašvaldības ES oglekļa sertifikācijas pārvaldībā, jo tās garantē tādu projektu izstrādi, kuru pamatā ir sadarbība piegādes ķēdē un kuros ņemtas vērā teritoriālās vajadzības un īpatnības, un kas ir saistīti ar lauksaimniecības radīto siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanas reģionālajām stratēģijām;

81.

pauž nožēlu, ka Eiropas Komisijas priekšlikumā nav precizēta vietējo un reģionālo pašvaldību loma oglekļa piesaistes sertifikācijas satvara pārvaldībā, jo vidējā termiņā un ilgtermiņā tas varētu apdraudēt dažus teritoriālā līdzsvara aspektus (zemes cenas, zemes sagrābšana, teritoriju pašpietiekams pārtikas nodrošinājums un pārtikas noturība);

82.

ierosina apsvērt iespēju reģionālajām pašvaldībām izveidot to pārziņā esošas teritoriāla mēroga sertifikācijas sistēmas, izstrādājot vietējām prasībām pielāgotu pārvaldības sistēmu un nosakot pieejamo kredītu skaitu, pamatojoties uz lauksaimniecības radīto emisiju apjoma un to samazināšanas un uzglabāšanas potenciāla aprēķinu;

83.

mudina vietējās un reģionālās pašvaldības veicināt mācīšanos no līdzbiedriem (peer learning) attiecībā uz mazoglekļa lauksaimniecības metodēm, izmantojot paraugsaimniecības un teritoriāla mēroga konsultāciju tīklus.

---

(1)  Eiropas Reģionu komitejas atzinums “ZIZIMM regulas un Kopīgo centienu regulu pārskatīšana” (OV C 301, 5.8.2022., 221. lpp.).