21.4.2023 |
LV |
Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis |
C 140/34 |
Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par atbildību par defektīviem produktiem”
(COM(2022) 495 final – 2022/0302 (COD))
(2023/C 140/06)
Galvenā ziņotāja: |
Émilie PROUZET |
Atzinuma pieprasījums |
Eiropas Parlaments, 17.10.2022. Padome, 28.10.2022. |
Juridiskais pamats |
Līguma par Eiropas Savienības darbību 114. pants |
Atbildīgā specializētā nodaļa |
vienotā tirgus, ražošanas un patēriņa specializētā nodaļa |
Biroja lēmums |
20.9.2022. |
Pieņemts plenārsesijā |
24.1.2023. |
Plenārsesija Nr. |
575 |
Balsojuma rezultāts (par/pret/atturas) |
156/0/2 |
1. Secinājumi un ieteikumi
1.1. |
Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja (EESK) atzīst Komisijas priekšlikumā izklāstītā civiltiesiskās atbildības režīma atbilstību, jo tas katram pilsonim nodrošina iespēju saņemt kompensāciju par kaitējumu, kas viņam nodarīts defektīva produkta dēļ. Šis režīms ir vēl jo svarīgāks tādēļ, ka arvien biežāk jaunu risku sekas tiek izskatītas tiesā. |
1.2. |
Būtībā režīma, kurā paredzēta atbildība neatkarīgi no vainas, mērķis ir atjaunot līdzsvaru starp ražotāja un potenciālā cietušā tiesībām. EESK aicina abus likumdevējus un valstu iestādes saglabāt līdzsvaru, kas panākts šajā priekšlikumā, kad tas tiks pieņemts un transponēts. |
1.3. |
Tāpēc EESK atbalsta nepieciešamību nodrošināt juridisko noteiktību visiem: prasītājam, kuram ir pieejams vienkāršots tiesiskais regulējums kompensācijas saņemšanai, un ražotājam, kas var turpināt inovāciju, apzinoties savu atbildību un iekļaujot budžetā ar to saistītos riskus. |
1.4. |
EESK atzīst, ka izskatāmās direktīvas pārskatīšana attiecas uz vairākām patērētāju prasībām, piemēram, par atbildīgās personas identificēšanu, informācijas un kompensācijas pieejamību, kā arī plašāku segumu digitalizācijas un psiholoģiskā kaitējuma jomā. |
1.5. |
EESK atzīst, ka šis režīms ir jāpielāgo digitalizācijas izaicinājumiem, un atbalsta izskatāmajā priekšlikumā ierosinātos pasākumus to risināšanai. Tādēļ EESK atbalsta Eiropas Komisijas (EK) lēmumu iekļaut šajā priekšlikumā mākslīgo intelektu (MI), izmantojot režīmu, kas paredz atbildību neatkarīgi no vainas, bet paralēlā direktīvas priekšlikumā noteikt atbildības režīmu, pamatojoties uz vainu. Komiteja arī uzsver, ka produktatbildības pārvaldībā ir jāsaglabā tehnoloģiskā neitralitāte. |
1.6. |
EESK aicina priekšlikumu saskaņot ar Kopienas acquis attiecībā uz atbildības noteikšanu un hierarhiju, kā arī vienkāršot to, saskaņojot ar tiesību aktiem, kas pašlaik ir pieņemšanas procesā. |
1.7. |
EESK aicina arī nodrošināt lielāku saskaņotību, formulējot identisku pienākumu, kas dažādos tiesību aktos ir aprakstīti atšķirīgi. EESK iesaka nevis dublēt, bet vienkāršot pasākumus, atsaucoties, piemēram, uz pašreizējiem pienākumiem vai paplašinot tos. |
2. Vispārīga informācija
2.1. |
Produktatbildības direktīvas un MI atbildības direktīvas pārskatīšanas mērķis ir atjaunināt 1985. gadā pieņemto ES režīmu, kas paredz atbildību neatkarīgi no vainas. Abu priekšlikumu mērķis ir pielāgot šo satvaru pārkārtošanās procesam virzībā uz digitalizāciju un ilgtspēju. Tādējādi ar jaunajiem noteikumiem ir paredzēts nodrošināt ražotājiem inovācijai nepieciešamo juridisko noteiktību, bet prasītājam – atlīdzināt jaunus kaitējumus un defektus un garantēt, ka tiks atrasta atbildīgā persona Eiropā un ka tiesā varēs saņemt kompensāciju. |
2.2. |
Praktiski direktīva nosaka dalībvalstīm pienākumu izstrādāt īpašu civiltiesiskās atbildības režīmu. Šajā kontekstā ikviena fiziska persona var saņemt kompensāciju gadījumā, ja materiālais zaudējums ir saistīts ar kaitējumu, kas radies preces defekta dēļ. A priori, lielākā daļa prasījumu saskaņā ar produktatbildības režīmu attiecas uz miesas bojājumiem un dažos gadījumos – uz būtisku mantisku kaitējumu. Ļoti maza apmēra prasības parasti tiek izskatītas izlīguma ceļā. Tāpēc pasākumus, kas paredzēti direktīvā par atbildību par defektīviem produktiem, piemēro saistībā ar izlīgumu, strīdu alternatīvu izšķiršanu un strīdu izšķiršanu tiešsaistē (alternative dispute resolution/online dispute resolution) vai juridisko procedūru (1). Lai labāk novērtētu izskatītās lietas, EESK aicina Komisiju iegūt vairāk informācijas un statistikas datu par lietām, kas tiek izskatītas alternatīvā strīdu izšķiršanā vai strīdu izšķiršanā tiešsaistē. |
2.3. |
Produktatbildības prasības ir vienas no prasībām, kuru skaits Eiropas Savienībā pieaug visstraujāk. Pamatojoties uz tiesas spriedumiem, kuru pamatā ir šāda veida procedūra, un nesenajām debatēm par jauniem riskiem, var noteikt produktus/kaitējumu, kas patlaban prasībās tiek minēti visbiežāk: azbests, vakcīnas, pesticīdi, bisfenols A un opioīdi (2), kā arī elektromagnētiskie viļņi (elektrojutīgu cilvēku prasībās) vai bailes no vēža saistībā ar kādas kaitīgas vielas iedarbību (3). Sakarā ar jaunu risku izplatīšanos dažu pēdējo gadu laikā šāds režīms ir nepieciešams. Apzinoties turpmākos izaicinājumus, kuriem šo režīmu varētu piemērot, EESK aicina visas šajos tiesību aktos iesaistītās puses ņemt vērā šo kontekstu. |
2.4. |
Vēl viena būtiska problēma ir tāda, ka ar šo jauno dokumentu ir jāspēj saglabāt tiesiskais regulējums, kas nodrošina juridisko noteiktību visiem dalībniekiem (prasītājiem un atbildētājiem). Jānodrošina, ka netiek apdraudēti Kopienas acquis pamati (definīcija, civiltiesības utt.). |
2.5. |
Jāraugās arī, lai šajā procesā tiktu panākts līdzsvars starp ES rūpnieciskās un tehnoloģiskās inovācijas atbalsta mērķiem un patērētāju aizsardzību un viņu tiesībām uz taisnīgu kompensāciju par nodarīto kaitējumu. Komisija atgādina (4), ka ierosinātais regulējums nedrīkst kavēt nesen pieņemtās ES industriālās stratēģijas īstenošanu. Tajā pašā laikā Eiropas Savienībai ir arī jānodrošina patērētājiem un ES iedzīvotājiem kopumā visaugstākais aizsardzības līmenis. |
2.6. |
Visbeidzot izskatāmās direktīvas mērķis ir saskaņot dalībvalstu tiesību aktus. Šī saskaņošana ir vēl jo svarīgāka tāpēc, ka situācijas, uz kurām attiecas šis atbildības režīms, parasti nebeidzas pie dalībvalstu robežām. Tādēļ maksimāla saskaņošana ir nepieciešamība, kurai, lai tā būtu optimāla, ir jābūt saistītai ar skaidriem un precīzi definētiem pasākumiem. |
3. Vispārīgas piezīmes par nepieciešamību nodrošināt priekšlikuma atbilstību Kopienas acquis
3.1. |
Ļoti plaša darbības joma, kas konsekventi jāīsteno valsts līmenī. Priekšlikums direktīvai dod labumu ikvienai fiziskai personai, kurai defektīva produkta dēļ ir nodarīts kaitējums un kura vēlas saņemt kompensāciju no produkta ražotāja. Tātad runa nav par galapatērētāju vai lietotāju, uzņēmumu darījumiem ar uzņēmumiem (B to B) vai uzņēmumu darījumiem ar patērētājiem (B to C). Tomēr dažas valstis direktīvu ir izmantojušas strīdos starp darba ņēmēju un darba devēju, kā arī starp profesionāļiem, bet tas attiecas uz citiem režīmiem, nevis produktatbildības režīmu. EESK vērš iestāžu uzmanību uz šā režīma īstenošanu un pareizu transponēšanu. |
3.2. |
Lai sistēma būtu saskaņota, ir jāprecizē dažas definīcijas. Sastāvdaļas, ražotāja un produkta definīcijām direktīvas 4. pantā ir jābūt savstarpēji saistītām, jo tās visas ir minētas 7. pantā, kas nosaka atbildīgo ekonomikas dalībnieku. Direktīvas 4. panta 10) apakšpunktā “nodošanas ekspluatācijā” definīcijai būtu jāattiecas uz galalietotāja pirmo lietošanas reizi līdzīgi kā “Zilajā rokasgrāmatā” un citos saskaņošanas tiesību aktos. Pirmās lietošanas datums ir svarīgs, jo tas nosaka likumā paredzētos termiņus. Produkta lietošanas jēdziens 6. pantā ir jāsaskaņo ar ES tiesību aktiem. Produkta nepareizu lietošanu nevar izmantot, lai novērtētu un pierādītu tā defektu. To nevar izmantot, lai novērtētu to produktu atbilstību un drošību, uz kuriem attiecas ES saskaņošanas tiesību akti, piemēram, attiecībā uz rotaļlietām. Kā norādīts “Zilajā rokasgrāmatā”, ES saskaņošanas tiesību aktus piemēro, ja produktus, kas laisti tirgū vai nodoti ekspluatācijā tirgū, izmanto paredzētajam mērķim. Katrā ziņā izgatavotājs nevar tikt saukts pie atbildības par kaitējumu, kas radies produkta nepareiza lietošanas dēļ. |
3.3. |
Ekonomikas dalībnieku atbildības hierarhijai jābūt samērīgai ar to lomu ķēdē. EESK atzinīgi vērtē faktu, ka priekšlikumā ir iekļauti dažādi dalībnieki, kas ir atbildīgi par atbilstību un drošību, kā noteikts Regulā (ES) 2019/1020 (5) un priekšlikumā regulai par digitālajiem pakalpojumiem) (6). Tādējādi ar priekšlikumu atbildība par produktu atbilstību un drošību tiek saskaņota ar produktatbildības režīmu. Tomēr 7. panta 2. punktā nav ievērota lomu un atbildības hierarhija, kas noteikta ES saskaņoto produktu satvarā (7). Konsekvences labad šis punkts būtu jāpārskata un skaidri jānosaka ekonomikas dalībnieku standarta hierarhija, nevis to kopīgā atbildība. |
4. Potenciālo cietušo prasību apmierināšanai paredzēto pasākumu novērtējums
4.1. |
Atbildīgā tirgus dalībnieka meklēšanu kompensācijas izmaksai tagad garantē daudzi pasākumi. Pirmkārt, produkta ražotājs un tā sastāvdaļas ražotājs, kas izgatavojis produktu ar defektu, var būt līdzatbildīgi. EESK atzinīgi vērtē to, ka šī dubultā atbildība ir viens no BEUC ieteikumiem (8). Otrkārt, tiek piemērota atbildības hierarhija starp tirgus dalībniekiem, kas ir iesaistīti defektīva produkta piegādes ķēdē. Ja nevar noteikt pirmo atbildīgo personu, atbildību uzņemas nākamā persona piegādes ķēdē. Ja produkts nav izgatavots ES, pie atbildības var saukt importētāju vai pilnvaroto pārstāvi/aģentu. Tāpat izplatītāja un tirdzniecības vietas atbildība ir atkarīga no to spējas sniegt informāciju par saviem piegādātājiem/tirgotājiem. |
4.2. |
EESK atzīst, ka šie divi pasākumi dod iespēju vienkāršāk noteikt atbildīgo personu ES tirgū un tādējādi arī saņemt kompensāciju. |
4.3. |
Turklāt izplatītāju pienākumi ir saistīti ar pienākumiem, kas iekļauti pārskatītajā Produktu vispārējas drošības direktīvā (9), kā arī pārskatītajos tiesību aktos par saskaņotiem ražojumiem (izsekojamības noteikumi). |
4.4. |
Tas pats attiecas uz tirdzniecības vietām. Digitālo pakalpojumu aktā ir noteikts pienākums “zināt savus tirgotājus”, un tas nozīmē, ka ir jāzina ražotāja un atbildīgās personas kontaktinformācija Eiropas Savienībā. Turklāt tās pašas direktīvas 5. panta 3. punktā, proti, DPA sākotnējā priekšlikumā, ir paredzēti arī nosacījumi, ar kuriem platformas zaudē atbrīvojumu no atbildības, ja tās nesniedz informāciju par pārdevēju. Līdzīgs pienākums ir ietverts Kopotajā direktīvā: ja Patērētāju tiesību aizsardzības direktīvā (ES) 2019/2161 (10) prasītā informācija netiek sniegta, platforma uzņemas atbildību par patērētāju aizsardzību, kas parasti gulstas uz pārdevēju. Pienākumi ir līdzīgi, taču šajā priekšlikumā tie nav identiski pārņemti. Tāpēc EESK aicina nodrošināt lielāku saskaņotību viena un tā paša pienākuma aprakstā. |
4.5. |
Saskaņā ar šo jauno režīmu tagad ir iespējama arī kompensācija par kaitējumiem, kas radušies no defektīviem digitālajiem pakalpojumiem. Pirmkārt, Eiropas Komisija uz to konkrēti reaģējusi, ierosinot paralēlu projektu par atbildības noteikumiem MI jomā. Tajā pašā laikā, atbildot uz “digitālās sastāvdaļas” trūkumu, EK savā priekšlikumā lietotājiem ir paredzējusi vairākus pasākumus:
|
4.6. |
EESK atbalsta izskatāmajā priekšlikumā iekļautos pasākumus, ar kuriem paredzēts reglamentēt digitalizāciju. Tomēr Komiteja aicina abus likumdevējus ņemt vērā paralēlus tiesību aktus, kas nesen pieņemti vai par kuriem notiek sarunas, konkrēti, VDAR (11), priekšlikumu par atbildību MI jomā, MI aktu, Datu aktu, Produktu vispārējās drošības regulu, TID 2 direktīvu (12) un Kibernoturības aktu. Ir jānodrošina saskaņotība un jāizvairās no juridisko pasākumu dublēšanās. |
4.7. |
Priekšlikumā ir iekļauti vairāki risinājumi, ar kuriem paredzēts novērst problēmas, kas saistītas ar tehniskās informācijas iegūšanu/izpratni. Attiecīgo tiesisko regulējumu piemēro, ja produkts ir radījis materiālu kaitējumu personai vai tās īpašumam. Šie produkti bieži vien ir zinātniski vai tehnoloģiski sarežģīti. Eiropas Komisija 1985. gadā pievērsās attiecīgo produktu sarežģītībai, civiltiesībās ieviešot atbildību neatkarīgi no vainas. Šajā kontekstā prasītājam ir jāpierāda produkta defekts, kaitējums un cēloņsakarība starp tiem, lai saņemtu taisnīgu kompensāciju par radīto kaitējumu. Ražotāja vaina nav jāpierāda. Jau preambulā Eiropas Savienība atzina, ka atbildība neatkarīgi no vainas ir nepieciešama, lai reaģētu uz pieaugošo tehnoloģiju izmantošanu mūsdienās. Šī atkāpe no civiltiesībām prasītājam jau bija būtisks vienkāršojums. Tomēr pašreizējā tiesību aktu pārskatīšanas procesā patērētāju organizācijas ieteica spert soli tālāk un mainīt pierādīšanas pienākumu vai aizliegt piemērot atbrīvojumu attiecībā uz zinātnes atziņām. EK nav izvēlējusies pēdējos divus pasākumus, bet ir ierosinājusi jaunus priekšlikumus patērētāju prasību apmierināšanai. |
4.8. |
Tāpēc izskatāmajā priekšlikumā ir iekļauti jauni pasākumi attiecībā uz pierādījumu atklāšanu un defekta vai cēloņsakarības prezumpciju. Attiecībā uz pirmo punktu runa galvenokārt ir par šādu tiesību izstrādi ES līmenī. Patlaban lielākajā daļā dalībvalstu ir līdzīgi noteikumi. Savukārt otrais punkts ir judikatūras kodifikācija, kas tiek uzskatīta par labvēlīgu prasītājam un kas ir apskatīta atzinuma 5. punktā. |
4.9. |
Komisijas priekšlikums attiecas arī uz situācijām, kad kaitējums rodas vairākus gadus vai gadu desmitus pēc produkta iegādes vai laišanas tirgū. Tādos gadījumos ir paredzēti divi dažādi risinājumi. Attiecībā uz digitālajiem (ar pakalpojumiem saistītiem) produktiem nav atbrīvojuma, kas attiecas uz iespējamību, ka tirgū laišanas vai ekspluatācijā nodošanas brīdī produkts bija bez defekta. Turklāt šķiet diezgan sarežģīti pamatot atbrīvojumu, kas saistīts ar tehnisko līmeni. Visbeidzot bīstamām vielām, kas rada slēptus miesas bojājumus, noilguma termiņš tiek pagarināts līdz 15 gadiem. |
5. Uzņēmējdarbības vajadzībām atbilstošu pasākumu izvērtēšana
5.1. |
Būtisku modifikāciju jēdziens šajā režīmā ir ļoti svarīgs, un tas ir jādefinē un jāprecizē. Produkta būtiska modifikācija nozīmē tās veicēja atbildību un noilguma termiņa pagarināšanu. Tāpēc EESK aicina šo jēdzienu precizēt, pamatojoties uz “Zilo rokasgrāmatu” (13). |
5.2. |
To gadījumu izvērtēšana, kad viens no trim elementiem (defekts/kaitējums/cēloņsakarība) nav jāpierāda. Devītajā pantā ir noteikts, ka dalībvalstis nodrošina, ka prasītājam ir pienākums pierādīt produkta defektu, radīto kaitējumu un defekta/kaitējuma cēloņsakarību. Tas nozīmē, ka ir jāpierāda materiālais zaudējums, kas saistīts ar materiālu vai nemateriālu kaitējumu personai vai tās īpašumam vai datu zudumu/bojājumu, UN produkta vai kādas tā sastāvdaļas (preces/pakalpojuma) defektu UN to cēloņsakarību, izņemot divus gadījumus. Jāatzīmē, ka pierādīšanas pienākumu nosaka jau uzsāktā tiesvedībā. Tādējādi sūdzība jau ir uzskatīta par visumā pieņemamu un kaitējums – par pietiekami būtisku, lai indivīds celtu prasību tiesā, kas prasītājam a priori izmaksā dārgi. |
5.2.1. |
Pirmkārt, 9. panta (par pierādīšanas pienākumu) 3. punktā ir precizēti gadījumi, kad tiek prezumēta kaitējuma un produkta defekta cēloņsakarība, proti, ja ir konstatēts produkta defekts un ja kaitējums kopumā ir saistīts ar šo defektu. Šādā gadījumā, tiklīdz defekts ir pierādīts, ir jākonstatē tikai materiālais zaudējums, kas saistīts ar kaitējumu. Cēloņsakarības pierādīšana ir pieļaujama ar prezumpciju. Šis noteikums ir līdzīgs arī iespējamās nepilnības atzīšanai. Tādā gadījumā ražotājam, kurš konstatējis produkta nepilnības, būs jāatsauc vai jāizņem no tirgus visi tās pašas partijas produkti. Šāda pārvaldība radītu būtisku izšķērdēšanu. |
5.2.2. |
Otrkārt, 9. panta 4. punktā ir precizēti gadījumi, kad defekta un cēloņsakarības pierādījumi ir balstīti uz varbūtību. Tas var notikt gadījumos, kad tiesa nolemj, ka prasītājs saskaras ar pārmērīgām grūtībām pierādīšanas tehnoloģiskās vai zinātniskās sarežģītības dēļ. Līdz ar to prasītājam ir jāpierāda tas, ka produkts ir veicinājis kaitējumu, UN defekta varbūtība vai saikne starp defektu un kaitējumu. Šajā gadījumā nedz trūkums, nedz cēloņsakarība nav zinātniski jāpierāda. |
5.2.3. |
Lai izvērtētu šo noteikumu, ir jāatsaucas uz tā pamatā esošo judikatūru. Piemēram, Sanofi Pasteur lietā (14) tiesas uzskata: ja nav panākta zinātniska vienprātība, vakcīnas defektu un defekta un slimības cēloņsakarību var pierādīt ar pārliecinošiem, precīziem un konsekventiem elementiem. Procedūra ir būtiski vienkāršota prasītājam, kuram galu galā ir jāsniedz faktiskais un nezinātniskais elementu kopums. EESK atzīst, ka dažos sarežģītos gadījumos jēdziens “defekta varbūtība” ir jāizvērtē tiesnesim, neradot automātisku cēloņsakarības prezumpciju. |
Briselē, 2023. gada 24. janvārī
Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas priekšsēdētāja
Christa SCHWENG
(1) Skatīt aplēses, kas iekļautas Eiropas Komisijas ietekmes novērtējumā.
(2) Par šādu vielu notiek debates, konkrēti, Zviedrijā. Jāņem vērā, ka desmit gados pirms COVID-19 pandēmijas opioīdu patēriņš Francijā palielinājās par vairāk nekā 150 %.
(3) Francija atzīst kompensāciju par kaitējumu, kas saistīts ar trauksmi, pamatojoties uz personas bažām par slimības parādīšanos nākotnē. Šķiet, ka Spānija un Itālija vēlas sekot šim piemēram. Šāda atzīšana tika ieviesta 2019. gadā attiecībā uz azbestu un drīz pēc tam attiecināta uz jebkuru bīstamu vielu vai produktu. Tā rezultātā 1997. gadā azbests tika aizliegts, bet divdesmit gadus vēlāk ES uzņēmumiem joprojām pastāv būtisks risks saņemt prasību par kompensāciju.
(4) Uzklausīšanā par Produktatbildības direktīvas pārskatīšanu 2020. gada janvārī Eiropas Komisija atgādināja, ka šis jautājums ir ārkārtīgi svarīgs, lai stiprinātu ES rūpniecības spēju būt tehnoloģiski neatkarīgai un lai nodrošinātu ražotājiem konkurences priekšrocības, kas viņiem dotu iespēju ieviest inovāciju un konkurēt ar Ķīnu un ASV.
(5) Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2019/1020 (2019. gada 20. jūnijs) par tirgus uzraudzību un produktu atbilstību un ar ko groza Direktīvu 2004/42/EK un Regulas (EK) Nr. 765/2008 un (ES) Nr. 305/2011 (OV L 169, 25.6.2019., 1. lpp.).
(6) COM(2020) 825 final – 2020/0361 (COD).
(7) (i) ražotājs, kas veic uzņēmējdarbību Savienībā; (ii) importētājs (pēc definīcijas veic uzņēmējdarbību ES), ja ražotājs neveic uzņēmējdarbību Savienībā; (iii) pilnvarotais pārstāvis (pēc definīcijas veic uzņēmējdarbību ES), kam ir ražotāja rakstiska pilnvara, ar kuru pilnvarotais pārstāvis tiek norīkots veikt uzdevumus ražotāja vārdā; vai (iv) izpildes pakalpojumu sniedzējs, kas veic uzņēmējdarbību Savienībā, ja nav ražotāja, importētāja vai pilnvarotā pārstāvja, kas veic uzņēmējdarbību ES.
(8) Eiropas Patērētāju organizācija – www.beuc.eu.
(9) Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2001/95/EK (2001. gada 3. decembris) par produktu vispārēju drošību (OV L 11, 15.1.2002., 4. lpp.).
(10) Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (ES) 2019/2161 (2019. gada 27. novembris), ar ko groza Padomes Direktīvu 93/13/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 98/6/EK, 2005/29/EK un 2011/83/ES attiecībā uz Savienības patērētāju tiesību aizsardzības noteikumu labāku izpildi un modernizēšanu (OV L 328, 18.12.2019., 7. lpp.).
(11) Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2016/679 (2016. gada 27. aprīlis) par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti un ar ko atceļ Direktīvu 95/46/EK (Vispārīgā datu aizsardzības regula) (OV L 119, 4.5.2016., 1. lpp.).
(12) Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (ES) 2022/2555 (2022. gada 14. decembris), ar ko paredz pasākumus nolūkā panākt vienādi augstu kiberdrošības līmeni visā Savienībā un ar ko groza Regulu (ES) Nr. 910/2014 un Direktīvu (ES) 2018/1972 un atceļ Direktīvu (ES) 2016/1148 (TID 2 direktīva) (OV L 333, 27.12.2022., 80. lpp.).
(13) Produktu, kurš pēc nodošanas ekspluatācijā ir ievērojami izmainīts vai kuram veikts kapitālais remonts, lai mainītu tā sākotnējo darbību, uzskata par jaunu produktu, ja: i) ir mainīti tā sākotnējie darbības raksturlielumi, mērķis vai tips, neparedzot to sākotnējā riska novērtējumā; ii) ir mainījusies bīstamības būtība vai palielinājies riska līmenis saistībā ar attiecīgajiem Savienības saskaņošanas tiesību aktiem; kā arī iii) produkts ir darīts pieejams (vai nodots ekspluatācijā, ja piemērojamie tiesību akti attiecas arī uz nodošanu ekspluatācijā). Tas ir jāizvērtē katrā gadījumā atsevišķi, it īpaši ņemot vērā konkrēto tiesību aktu mērķi un to produktu veidu, uz kuriem minētie tiesību akti attiecas.
(14) Tiesas spriedums, 2017. gada 21. jūnijs, N. W u.c. pret Sanofi Pasteur MSD SNC u.c., C-621/15, ECLI:EU:C:2017:484.