KOMISIJAS PAZIŅOJUMS

Pamatnostādnes par Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2011/83/ES par patērētāju tiesībām interpretāciju un piemērošanu

(Dokuments attiecas uz EEZ)

(2021/C 525/01)

SATURS

IEVADS

Piemērošanas joma

1.1.

Jēdzieni “tirgotājs” un “patērētājs”

1.2.

“Līguma” jēdziens

1.3.

Aptvertie līgumi

1.4.

Jauktie līgumi

1.5.

Nošķīrums starp digitālajiem pakalpojumiem un tiešsaistes digitālo saturu

1.6.

Līgumi pret samaksu un līgumi, kuros patērētājs sniedz personas datus

1.6.1.

Līgumi pret samaksu

1.6.2.

Līgumi, kuros patērētājs sniedz personas datus

1.7.

Līgumi, kuriem direktīva nav piemērojama

1.7.1.

Īres līgumi un būvniecības līgumi

1.7.2.

Kompleksie ceļojumi

1.7.3.

Līgumi, kurus noslēdz valsts amatpersona

1.7.4.

Līgumi par precēm, kuras paredzētas tūlītējam patēriņam

1.7.5.

Pasažieru pārvadājumi

1.7.6.

Automatizēta pārdošana

1.7.7.

Daži ar elektroniskajiem sakariem saistīti līgumi

1.8.

Iespējams atbrīvojums zemas vērtības līgumiem, kas noslēgti ārpus uzņēmuma telpām

1.9.

Noteikumi publiskām izsolēm

Ārpus uzņēmuma telpām noslēgti līgumi

2.1.

Līgumi, kas noslēgti ārpus tirgotāja uzņēmuma telpām

2.2.

Līgumi, kas noslēgti pēc patērētāja uzrunāšanas ārpus uzņēmuma telpām

2.3.

Tirgotāja organizētas ekskursijas laikā noslēgti līgumi

Patērētāju informēšana

3.1.

Vispārīgās prasības

3.1.1.

Ievads

3.1.2.

Informācijas skaidrība un saikne ar NKD

3.1.3.

Informācija, kas “jau skaidri izriet no konteksta”

3.1.4.

Informēšanas prasības citos ES tiesību aktos

3.1.5.

Papildu informēšanas prasību noteikšana

3.1.6.

Izņēmums attiecībā uz ikdienas darījumiem

3.1.7.

Pirms līguma noslēgšanas sniedzamās informācijas saistošais raksturs

3.1.8.

Papildu prasības par valodu

3.1.9.

Pierādīšanas pienākums

3.2.

Kopīgas prasības uzņēmuma telpās noslēgtiem un distances / ārpus uzņēmuma telpām noslēgtiem līgumiem

3.2.1.

Galvenās īpašības

3.2.2.

Tirgotāja identitāte un kontakta ziņas

3.2.3.

Cena

3.2.4.

Piegāde un līguma izpilde

3.2.5.

Noteikumi par maksāšanu

3.2.6.

Garantijas un garantijas remonts

3.2.7.

Līguma termiņš un izbeigšana

3.2.8.

Funkcionalitāte, saderība un savietojamība

3.3.

Papildu prasības ārpus uzņēmuma telpām noslēgtiem un distances līgumiem

3.3.1.

Pielāgota cena

3.3.2.

Distances saziņas līdzekļu izmantošanas maksas

3.3.3.

Pirmā iemaksa un finanšu garantijas

3.3.4.

Ārpustiesas tiesiskās aizsardzības mehānismi

3.4.

Papildu prasības tiešsaistes tirdzniecības vietām

3.4.1.

Ranžēšanas kritēriji

3.4.2.

Otras līgumslēdzējas puses statuss

3.4.3.

Informācija par ES patērētāju tiesību aktu nepiemērojamību

3.4.4.

Pienākumu sadale līgumā

3.4.5.

Iespēja noteikt papildu informēšanas prasības

Īpašas prasības distances līgumiem

4.1.

Distances līguma definīcija

4.2.

Informācija, kas sniedzama pirms līguma noslēgšanas

4.2.1.

Informācija, kas jāsniedz tieši pirms pasūtījuma veikšanas

4.2.2.

Pasūtījuma apstiprinājuma poga

4.2.3.

Informācija par piegādes ierobežojumiem un maksāšanas līdzekļiem

4.2.4.

Līgumi, kas tiek noslēgti, izmantojot distances saziņas līdzekli, kurā ir ierobežota telpa vai laiks

4.3.

Pa tālruni noslēgti līgumi

4.4.

Līguma apstiprināšana

Atteikuma tiesības

5.1.

Atteikuma tiesību perioda aprēķināšana

5.1.1.

Ievads

5.1.2.

Atteikuma termiņa sākumpunkts

5.2.

Informācija par atteikuma tiesībām

5.3.

Atteikuma tiesību izmantošana

5.4.

Atteikuma sekas attiecībā uz datiem

5.5.

Atteikuma tiesības saistībā ar precēm

5.5.1.

Vairākas vai bojātas preces

5.5.2.

Preču atdošana atpakaļ

5.5.3.

No patērētāja saņemto maksājumu atmaksāšana

5.5.4.

Patērētāja atbildība par nepareizu rīcību ar precēm

5.5.5.

Risks, kas saistīts ar preču atdošanu atpakaļ tirgotājam

5.6.

Tiesības atteikties no līgumiem par komunālajiem vai citiem pakalpojumiem

5.6.1.

Patērētāja piekrišana tūlītējai pakalpojumu sniegšanai

5.6.2.

Patērētājam noteiktais kompensācijas pienākums

5.7.

Tiesības atteikties no līgumiem par tiešsaistes digitālo saturu

5.8.

Sekas neinformēšanai par atteikuma tiesībām

5.8.1.

Sekas attiecībā uz precēm

5.8.2.

Sekas saistībā ar komunālajiem un citiem pakalpojumiem

5.8.3.

Sekas attiecībā uz tiešsaistes digitālo saturu

5.9.

Līguma izbeigšana pēc atteikuma tiesību izmantošanas

5.10.

Papildu līgumi

5.11.

Izņēmumi attiecībā uz atteikuma tiesībām

5.11.1.

Preces vai pakalpojumi, kuru cena ir atkarīga no finanšu tirgus svārstībām

5.11.2.

Preces, kuras izgatavotas pēc patērētāja specifikācijām vai ir nepārprotami personalizētas

5.11.3.

Preces, kuras var ātri sabojāties vai kurām drīz beidzas derīguma termiņš

5.11.4.

Preces, kuras ir aizzīmogotas veselības aizsardzības vai higiēnas apsvērumu dēļ

5.11.5.

Preces, kuras ir neatgriezeniski sajaukušās ar citām lietām

5.11.6.

Līgumi ar konkrētu izpildes datumu vai termiņu

5.11.7.

Patērētāja pieprasīti remontdarbi

5.12.

Regulatīvās izvēles nelūgtu apmeklējumu vai ekskursiju gadījumā

5.12.1.

Ievads

5.12.2.

Atteikuma tiesību perioda pagarināšana

5.12.3.

Atkāpes no izņēmumiem no atteikuma tiesībām

Piegāde

Riska pāriešana

Maksas par maksāšanas līdzekļu izmantošanu

8.1.

Ievads

8.2.

“Maksu” definīcija

8.3.

Tirgotāja “izdevumu” definīcija

8.3.1.

Tirgotāju apkalpošanas maksa un citas tiešās izmaksas

8.3.2.

Uzņēmējdarbības veikšanas vispārīgās izmaksas

8.3.3.

Attaisnotās izmaksas, kuras pamato maksu par maksāšanas līdzekļa izmantojumu

8.4.

Maksājumi ārvalstu valūtā skaidrā naudā

Saziņa pa tālruni

10.

Papildu maksājumi

11.

Izpilde

11.1.

Publiski un privāti tiesiskā izpilde

11.2.

Piemērošana trešo valstu tirgotājiem

11.3.

Sankcijas

11.3.1.

Sankciju piemērošanas kritēriji

11.3.2.

Sankcijas PAS koordinētās izpildes darbību kontekstā

PIELIKUMS

IEVADS

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2011/83/ES (1) par patērētāju tiesībām (turpmāk tekstā “PTD” vai “direktīva”) mērķis ir sasniegt patērētāju aizsardzības augstu līmeni visā ES un veicināt iekšējā tirgus pareizu darbību, tuvinot dažus dalībvalstu normatīvo un administratīvo aktu aspektus attiecībā uz līgumiem, kas noslēgti starp patērētājiem un tirgotājiem (2).

Šā pamatnostādņu paziņojuma (turpmāk tekstā “paziņojums”) mērķis ir atvieglot šīs direktīvas iedarbīgu piemērošanu. Paziņojuma mērķis ir arī palielināt visu ieinteresēto personu, piemēram, patērētāju, uzņēmumu, dalībvalstu iestāžu, tostarp valstu tiesu, un praktizējošu juristu, informētību par direktīvu visā ES. Tas ietver grozījumus, kas ieviesti ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu (ES) 2019/2161 (3) attiecībā uz Savienības patērētāju tiesību aizsardzības noteikumu labāku izpildi un modernizēšanu un tiek piemēroti no 2022. gada 28. maija. Attiecīgi daļa no šīm pamatnostādnēm atspoguļo un izklāsta noteikumus, kuri vēl netiek piemēroti šā paziņojuma izdošanas dienā. Attiecīgās iedaļas un punkti ir skaidri norādīti.

Paziņojums atspoguļo Eiropas Savienības Tiesas (turpmāk tekstā “EST” jeb “Tiesa”) judikatūru par direktīvu kopš tās piemērošanas sākuma 2014. gada 13. jūnijā. Kopš direktīvas piemērošanas sākuma dienas tā aizstāj Padomes Direktīvu 85/577/EEK (4) par patērētāja aizsardzību attiecībā uz līgumiem, kas noslēgti ārpus uzņēmuma telpām, un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 97/7/EK (5) par patērētāju aizsardzību saistībā ar distances līgumiem. PTD saglabāja dažus iepriekšējo Direktīvu 85/577/EEK un 97/7/EK noteikumus. Tādēļ attiecīgā gadījumā šajā dokumentā ir arī atsauce uz atbilstošo Tiesas judikatūru saistībā ar minēto direktīvu interpretēšanu.

Paziņojumā nav analizēta direktīvas piemērošana atsevišķās dalībvalstīs, tostarp valstu tiesu un citu kompetentu struktūru lēmumi. Papildus dažādiem informācijas avotiem, kas pieejami dalībvalstīs, informācija par valsts tiesību normām, ar kurām transponē direktīvu, un par judikatūru un juridisko literatūru ir pieejama arī Patērētāju aizsardzības tiesību aktu datubāzē, kurai var piekļūt e-tiesiskuma portālā (6).

Šis paziņojums ir adresēts ES dalībvalstīm un Islandei, Lihtenšteinai un Norvēģijai kā Līguma par Eiropas Ekonomikas zonu (7) (EEZ) parakstītājvalstīm. Tāpēc atsauces uz ES, Savienību vai vienoto tirgu būtu jāsaprot kā atsauces uz EEZ vai uz EEZ tirgu.

Šis paziņojums ir paredzēts vienīgi kā norāžu dokuments – juridisks spēks ir tikai ES tiesību aktu tekstam. Jebkurai autoritatīvai likuma interpretācijai ir jābūt atvasinātai no direktīvas teksta un tieši no Tiesas lēmumiem. Šajā paziņojumā ir ņemti vērā Tiesas nolēmumi, kas publicēti līdz 2021. gada oktobrim, un tas nav uzskatāms par norādi uz to, kā nākotnē attīstīties Tiesas judikatūra.

Šajā paziņojumā paustie uzskati nav uzskatāmi par nostāju, kādu Eiropas Komisija varētu ieņemt Tiesā. Šajā paziņojumā ietvertā informācija ir vispārīga un neattiecas īpaši uz konkrētām personām vai struktūrām. Ne Eiropas Komisija, ne personas, kas rīkojas Eiropas Komisijas vārdā, neatbild par to, kā tiek izmantota šajā publikācijā iekļautā informācija.

Tā kā šis paziņojums atspoguļo aktuālo situāciju tā izstrādes laikā, sniegtās norādes vēlāk var tikt mainītas.

1. Piemērošanas joma

1.1. Jēdzieni “tirgotājs” un “patērētājs”

Kā noteikts PTD 1. pantā, tā attiecas uz “līgumiem, kuri noslēgti starp patērētājiem un tirgotājiem”. Tāpēc, lai uz līgumu attiektos šī direktīva, ir jākonstatē, ka viena tā puse ir tirgotājs, kas definēts 2. panta 2. punktā, un otra puse ir patērētājs, kas definēts 2. panta 1. punktā.

Saskaņā ar 2. panta 1. punktu “patērētājs” ir jebkura fiziska persona, kura līgumos, uz ko attiecas šī direktīva, darbojas nolūkos, kas nav saistīti ar tās komercdarbību, uzņēmējdarbību, amatniecisko darbību vai profesiju. No minētās normas izriet, ka, lai persona ietilptu šā jēdziena darbības jomā, ir jāizpildās diviem kumulatīviem nosacījumiem, proti, i) personai jābūt fiziskai personai un ii) personai jādarbojas ar profesionālo darbību nesaistītos nolūkos.

Kā paskaidrots 13. apsvērumā, dalībvalstis var saglabāt vai ieviest valsts tiesību aktus, kas atbilst direktīvas noteikumiem, attiecībā uz līgumiem, kuri neietilpst šīs direktīvas darbības jomā, piemēram, attiecinot valsts noteikumu piemērošanu arī uz fiziskām personām, kuras nav patērētāji 2. panta 1. punkta nozīmē, vai juridiskām personām, piemēram, nevalstiskām organizācijām, jaunuzņēmumiem vai maziem un vidējiem uzņēmumiem.

Šajā ziņā Tiesa lietā C-329/19 Condominio di Milano (8) apstiprināja, ka jēdziens “patērētājs” var tikt paplašināts ar valsts judikatūru tādā veidā, ka tā aizsardzības normas attiecas arī uz līgumu starp tirgotāju un tiesību subjektu, kas nav fiziska persona, kā, piemēram, “condominio” (līdzīpašnieku asociācija) Itālijas tiesībās.

Turklāt Tiesa nosprieda, ka jēdziens “patērētājs” attiecas uz fizisku personu, kura neveic komerciālas vai tirdzniecības darbības (9). Šis otrais kritērijs būtu jāinterpretē, ņemot vērā 17. apsvērumu, kas ievieš “dominējošā izmantojuma” nosacījumu: “(..) divējāda lietojuma līgumu gadījumā, ja līgums ir noslēgts ar mērķi, kas daļēji ir saistīts un daļēji nav saistīts ar personas komercdarbību, un ar komercdarbību saistītais mērķis ir tik ierobežots, ka nav dominējošs līguma kopējā kontekstā , arī šāda persona būtu jāuzskata par patērētāju.”

Tādējādi “patērētāja” definīcija attiektos arī uz fizisku personu, kura saistībā ar līgumiem, uz kuriem attiecas šī direktīva, darbojas nolūkos, kas galvenokārt nav saistīti ar tās komercdarbību, uzņēmējdarbību, amatniecisko darbību vai profesiju. Šāda klasifikācija būtu jābalsta uz katra atsevišķā gadījuma izvērtējumu (10).

“Tirgotājs” ir definēts 2. panta 2. punktā kā fiziska vai juridiska persona, kura darbojas “nolūkos, kas ir saistīti ar tās komercdarbību, uzņēmējdarbību, amatniecisko darbību vai profesiju”, vai tirgotāja vārdā vai uzdevumā. Par tirgotāju var tikt kvalificētas ne tikai privātas, bet arī publiskas personas.

Lietā C-105/17 Kamenova (11) Tiesa norādīja, ka jēdziens “tirgotājs” ir definēts gandrīz identiski gan PTD, gan Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2005/29/EK par negodīgu komercpraksi (12) (turpmāk tekstā “NKD”) un tāpēc tas ir jāinterpretē vienādi. Pamatojoties uz judikatūru, kas attīstījusies NKD jomā, Tiesa interpretēja jēdzienu “tirgotājs” plaši, uzskatot, ka tas ir jānosaka saistībā ar saistīto, bet diametrāli pretējo jēdzienu “patērētājs”. Attiecībā pret tirgotāju patērētājs atrodas vājākā pozīcijā, un viņš ir jāuzskata par mazāk informētu, ekonomiski vājāku un juridiski mazāk pieredzējušu nekā otra līguma puse. Lai pusi varētu klasificēt kā “tirgotāju”, katrs gadījums jāizvērtē atsevišķi, ņemot vērā šādus indikatīvos kritērijus:

(i)	vai pārdošana tika veikta organizēti;

(ii)	vai šī pārdošana bija paredzēta peļņas gūšanai;

(iii)

vai pārdevējam par pārdošanai piedāvātajām precēm bija tāda tehniska informācija un zināšanas, kas patērētājam, iespējams, nebija, kā rezultātā pārdevējs tika nostādīts labvēlīgākā pozīcijā nekā patērētājs;

(iv)	vai pārdevējam bija juridisks statuss, kas tam ļāva veikt komercdarbību;

(v)	cik lielā mērā pārdošana bija saistīta ar pārdevēja komerciālo vai profesionālo darbību;

(vi)	vai pārdevējs bija PVN maksātājs;

(vii)

vai pārdevējs, darbojoties konkrēta tirgotāja vārdā vai savā vārdā vai ar citas personas starpniecību, kas rīkojas viņa vārdā un uzdevumā, ir saņēmis atlīdzību vai stimulu;

(viii)

vai pārdevējs iegādājās jaunas vai lietotas preces, lai tās pārdotu tālāk, tādējādi padarot to par regulāru, biežu un/vai vienlaicīgu darbību salīdzinājumā ar viņa parasto komercdarbību vai uzņēmējdarbību;

(ix)	vai visas pārdodamās preces bija viena veida vai vienādas vērtības un

(x)	vai piedāvājums bija koncentrēts uz nelielu preču skaitu.

EST uzsvēra, ka šie kritēriji nav ne izsmeļoši, ne izslēdzoši un principā atbilstība vienam vai vairākiem kritērijiem pati par sevi nav pietiekama, lai šo personu kvalificētu kā “tirgotāju”. Tikai tas vien, ka pārdošana ir paredzēta peļņas gūšanai vai ka fiziska persona tiešsaistes platformā vienlaikus publicē vairākus sludinājumus, kuros tiek piedāvātas jaunas un lietotas preces pārdošanai, nevar būt pietiekami, lai šo personu klasificētu kā “tirgotāju” (13).

Situācijās, kad ir iesaistīts starpnieks (piemēram, tiešsaistes tirdzniecības vieta) vai tirgotājs, kas pārstāv citu tirgotāju, šiem dažādajiem tirgotājiem būtu jāpaskaidro patērētājam, kurš tirgotājs ir ar patērētāju noslēgtā līguma puse un kādi ir dažādo tirgotāju attiecīgie uzdevumi un pienākumi. Šis jautājums ir apskatīts sīkāk 3.2.2.1. iedaļā.

Šajā ziņā ar Direktīvu (ES) 2019/2161 tika grozīta PTD, ieviešot prasību tiešsaistes tirdzniecības vietu nodrošinātājiem informēt patērētāju par to, vai trešā persona-piegādātājs darbojas kā “tirgotājs” vai “persona, kas nav tirgotājs” (vienlīdzīgs patērētājs), pamatojoties uz trešās personas-piegādātāja paziņojumu tiešsaistes tirdzniecības vietas nodrošinātājam. Informēšanas prasības tiešsaistes tirdzniecības vietām ir apskatītas 3.4.2. iedaļā.

1.2. “Līguma” jēdziens

Faktors, kas izraisa direktīvas piemērošanu, ir piedāvājums noslēgt līgumu starp tirgotāju un patērētāju. Direktīvā nav sniegta “līguma” definīcija un nav noteikti apstākļi, kādos līgums, uz kuru attiecas direktīva, ir uzskatāms par noslēgtu. Attiecīgās dalībvalsts tiesām un izpildiestādēm ir jāizvērtē, vai tiesiskās attiecības veido “līgumu”. Saskaņā ar direktīvas 3. panta 5. punktu:

3. pants

5. Šī direktīva neskar valstu vispārējās līgumtiesības, piemēram, noteikumus par līguma spēkā esamību, sagatavošanu vai sekām, ciktāl vispārējo līgumtiesību aspekti šajā direktīvā nav reglamentēti.

Piemēram, direktīva neskar valstu līgumtiesību noteikumus par līgumisko tiesību un pienākumu nodošanu no viena patērētāja citam.

Jāatzīmē, ka viens līgums var aptvert vairākas vienības – gan preces, gan digitālā satura vienības. Piemēram, atkarībā no tā noteikumiem viens abonēšanas līgums var attiekties uz vairāku veidu digitālā satura nodrošināšanu. Ja uz digitālā satura nodrošināšanu attiecas abonēšanas līgums, katra reize, kad šā līguma ietvaros nodrošināts atsevišķs digitālais saturs, attiecīgi nebūtu uzskatāma par jaunu līgumu šīs direktīvas izpratnē.

Lietā C-922/19 Stichting Waternet (14) Tiesa izskatīja jautājumu, vai ūdens piegādes turpināšana mājoklim, ja ir mainījušies iemītnieki un jaunais iemītnieks nav to skaidri pieprasījis, ir uzskatāma par “nepasūtītu preču pārdošanu” NKD I pielikuma (“melnais saraksts”) 29. punkta nozīmē, kā rezultātā patērētājam ir tiesības nemaksāt par šādu piegādi saskaņā ar PTD 27. pantu. Lietā cita starpā bija jānoskaidro, vai līgumu var uzskatīt par noslēgtu starp ūdensapgādes uzņēmumu un patērētāju, ja patērētājs nav izteicis skaidru piekrišanu.

Tiesa atzina, ka ūdens piegādei ne vienmēr var būt nepieciešams līgums. Tāpat ir iespējams, ka tiesiskās attiecības starp attiecīgo piegādātāju un patērētāju pilnībā regulē valsts tiesību akti attiecībā uz [šā] tirgotāja veikto ūdens piegādi un ar šo piegādi saistītajām izmaksām, kas jāsedz patērētājam (15).

Tādā situācijā, kad līgums nepastāv, direktīva attiecībām starp piegādātāju un patērētāju nebūtu piemērojama. Katrā ziņā izšķirīga nozīme ir tam, vai konkrētās attiecības saskaņā ar piemērojamajiem valsts tiesību aktiem tiek uzskatītas par “līgumu”.

1.3. Aptvertie līgumi

Direktīva regulē dažus starp tirgotāju un patērētāju noslēgtu līgumu aspektus. Pirmkārt, tā nošķir dažādus līgumus atkarībā no to noslēgšanas apstākļiem:

(1)	līgumi, kas noslēgti ārpus tirgotāja uzņēmuma telpām (ārpus uzņēmuma telpām noslēgti līgumi);

(2)	līgumi, kas noslēgti, izmantojot distances saziņas līdzekļus – internetā, t. sk. tiešsaistes tirdzniecības vietās, pa tālruni utt. (distances līgumi), un

(3)	līgumi, kas nav distances vai ārpus uzņēmuma telpām noslēgti līgumi (parasti tie ir līgumi, kas noslēgti parastos fiziskos veikalos, turpmāk tekstā “līgumi, kas noslēgti uzņēmuma telpās”).

Direktīva nošķir arī šādus līgumu veidus, pamatojoties uz līguma priekšmetu:

(1)	pārdošanas līgumi;

(2)	pakalpojumu līgumi, tostarp līgumi par digitālajiem pakalpojumiem;

(3)	līgumi par tāda digitālā satura piegādi, kas netiek sniegts materiālā datu nesējā (“līgumi par tiešsaistes digitālo saturu”), un

(4)	līgumi par ūdens, gāzes vai elektrības piegādi, ja tie netiek pārdoti ierobežotā tilpumā vai noteiktā daudzumā, vai par centralizēto siltumapgādi (“līgumi par komunālo pakalpojumu piegādi”).

Pārdošanas līgumi un pakalpojumu līgumi ir definēti direktīvas 2. panta 5. un 6. punktā. Tiešsaistes digitālā satura un komunālo pakalpojumu piegādes līgumi nav skaidri definēti, bet 19. apsvērums paskaidro, ka direktīvas vajadzībām tie netiek klasificēti kā pārdošanas vai pakalpojumu līgumi.

Lai gan daudzas direktīvas normas parasti attiecas uz visiem četriem līgumu veidiem, ir tādi noteikumi, kas attiecas tikai uz konkrētu līguma veidu. Konkrētāk, dažādiem līgumiem (sk. 9. pantu) ir atšķirīgi noteikumi par to, kā aprēķināt periodu, kurā var izmantot atteikuma tiesības (sk. arī 5. iedaļu par atteikuma tiesībām).

Turklāt 19. apsvērums paskaidro, ka digitālais saturs, kas tiek sniegts materiālā datu nesējā, direktīvā tiek uzskatīts par “preci”. Kā piemērs tajā ir minēts digitālais saturs, kas tiek sniegts kompaktdiskā vai DVD diskā, taču tāda pati pieeja attiecas arī uz digitālo saturu, kas tiek sniegts citos datu nesējos vai viedierīcē, piemēram, spēļu konsolē ar iepriekš instalētām spēlēm. Neatkarīgi no materiālā datu nesēja veida (16) uz līgumu par šādu digitālo saturu attiecas PTD noteikumi par atteikuma tiesībām, kas piemērojami pārdošanas līgumiem (17).

Tā kā pārdošanas līguma definīcija (sk. turpmāk) attiecas uz tirgotāja īpašumtiesību uz precēm nodošanu patērētājam (t. i., līgumiem par uzņēmumu darījumiem ar patērētājiem), direktīva neattiecas uz līgumiem, saskaņā ar kuriem patērētājs nodod preces tirgotājam, piemēram, nodod lietotu automašīnu vai juvelierizstrādājumus.

1.4. Jauktie līgumi

2. pants

5) “pārdošanas līgums” ir jebkurš līgums, saskaņā ar kuru tirgotājs nodod vai apņemas nodot preču īpašumtiesības patērētājam, tostarp jebkurš līgums, kura priekšmets ir gan preces, gan pakalpojumi;

6) “pakalpojumu līgums” ir jebkurš līgums, izņemot pārdošanas līgumu, saskaņā ar kuru tirgotājs sniedz vai apņemas sniegt pakalpojumu, tostarp digitālu pakalpojumu, patērētājam;

Praksē daudzi līgumi, kuri ir noslēgti starp tirgotājiem un patērētājiem un uz kuriem attiecas šī direktīva, ietver gan pakalpojumu, gan preču elementus. Šajos gadījumos būtiska ir 2. panta 5. punktā noteiktās definīcijas pēdējā daļa, jo tā nosaka, ka pārdošanas līgums ietver arī “jebkuru līgumu, kura priekšmets ir gan preces, gan pakalpojumi”.

Saskaņā ar 2. panta 5. punktā noteikto definīciju kritērijs līguma klasificēšanai par “pārdošanas līgumu” ir preču īpašumtiesību nodošana patērētājam. Tāpēc, ja līguma galvenais mērķis ir noteiktu preču īpašumtiesību nodošana, tas būtu jāklasificē kā pārdošanas līgums, pat ja tas ietver arī pārdevēja sniegtus saistītus pakalpojumus, piemēram, uzstādīšanu, apkopi vai jebkuru citu apstrādi, neatkarīgi no preču un pakalpojumu relatīvās vērtības.

Tādu līgumu piemēri, kas attiecas gan uz precēm, gan pakalpojumiem un kas parasti jāuzskata par pārdošanas līgumiem to galvenā mērķa dēļ:

—	jauna virtuves komplekta iegāde, ieskaitot tā uzstādīšanu patērētāja dzīvoklī,

—	konkrētu konstrukcijas elementu, piemēram, logu un durvju, iegāde, ieskaitot to uzstādīšanu patērētāja mājā,

—	mobilā viedtālruņa iegāde kopā ar elektronisko sakaru pakalpojuma abonementu.

Turpretī, ja konkrēto preču īpašumtiesību nodošana nav jauktā līguma galvenais mērķis, līgumu nevajadzētu uzskatīt par pārdošanas līgumu.

Tādu līgumu piemēri, kas attiecas gan uz pakalpojumiem, gan precēm un kas to galvenā mērķa dēļ būtu jāklasificē kā pakalpojumu līgumi:

—	līgums par ēkas piebūves remontu, atjaunošanu un celtniecību (sk. direktīvas 26. apsvērumu),

—	līgums par lekcijas apmeklēšanu, ieskaitot pildspalvu un mapju nodrošināšanu dalībniekiem,

—	līgums par apmācību kursu, ieskaitot kursa grāmatas nodrošināšanu katram dalībniekam.

Šo interpretāciju apstiprina EST pamatīgā judikatūra par preču brīvu apriti un pakalpojumu sniegšanas brīvību, kas ir aktuāla arī šīs direktīvas kontekstā.

Piemēram, lietā C-20/03 Marcel Burmanjer Tiesa norādīja, ka saimnieciskā darbība būtu jāpārbauda saistībā ar preču brīvu apriti vai pakalpojumu sniegšanas brīvību, ja viens no šiem elementiem “ir gluži otršķirīgs salīdzinājumā ar otru un var tam tikt piesaistīts” (18).

Tas arī nozīmē, ka jaukts līgums būtu jāuzskata par pārdošanas līgumu, ja fakti liecina, ka tā patiesais mērķis ir preču īpašumtiesību nodošana.

—

Piemēram, ja apmācību kursa grāmatas pārdošanai ir bijusi īpaši ievērojama vieta tirgotāja apmācību kursa piedāvājumā un pušu savstarpējā saziņā un ja šai grāmatai bijusi ievērojama relatīvā vērtība salīdzinājumā ar apmācību kopējo cenu, līgums direktīvas izpratnē var tikt klasificēts kā pārdošanas līgums, nevis kā pakalpojumu līgums.

Tai pašā laikā, pat ja jauktā līguma rezultātā tiek radīts kaut kas materiāls, tas būtu jāuzskata par pakalpojumu līgumu, ja līguma priekšmets ir intelektuāls vai kvalificēts pakalpojums un sekojošajai piegādei ir tikai papildu funkcija (19).

—

Piemēram, līgums ar arhitektu par mājas projektēšanu un līgums ar juristu par prasības sagatavošanu un iesniegšanu tiesā ir pakalpojumu līgumi, lai gan beigās ir materiāls rezultāts (piemēram, būvniecības rasējumi, prasība vai pieteikums). Līdzīgi līgums ar mākslinieku par gleznas uzgleznošanu un līgums ar fotogrāfu par kāzu fotosesiju ir pakalpojumu līgumi.

Īsumā, katrs jauktais līgums būtu jāklasificē, balstoties uz tā patieso galveno mērķi. Tam vien, ka līgumā var iekļaut iespēju slēgt turpmākas vienošanās, nebūtu jāmaina tā raksturlielumi. Piemēram:

—	ja līgums par preču nomu ietver tikai iespēju nodot īpašumtiesības, nevis pienākumu to darīt, tas būtu jāklasificē kā pakalpojumu līgums šīs direktīvas izpratnē.

Līguma klasificēšana par pārdošanas vai pakalpojumu līgumu nosaka to, kā tiek aprēķināts atteikuma termiņš (9. pants). Attiecībā uz pakalpojumu līgumiem 14 dienu atteikuma termiņš sākas no līguma noslēgšanas. Attiecībā uz pārdošanas līgumiem atteikuma termiņš sākas tikai pēc preču saņemšanas. Turklāt dažas direktīvas normas, piemēram, 18. un 20. pants par piegādi un riska pāriešanu, attiecas tikai uz pārdošanas līgumiem.

Viens un tas pats pārdošanas vai pakalpojumu līgums var ietvert arī pakalpojumus, kurus šī direktīva neregulē. Piemēram, pārdošanas vai pakalpojumu līgums var dot iespēju samaksāt cenu pa daļām ar noteiktu procentu likmi. Uz šādu līgumu attiecas arī īpašie noteikumi, kas reglamentē patēriņa finanšu pakalpojumus (20). Pēc analoģijas tiktu piemēroti direktīvas 15. panta noteikumi par papildu līgumiem (sk. 5.10. iedaļu).

1.5. Nošķīrums starp digitālajiem pakalpojumiem un tiešsaistes digitālo saturu

Direktīvā (ES) 2019/2161 ir precizēta PTD sniegtā “pakalpojumu līguma” definīcija, iekļaujot tajā arī līgumus par “digitālajiem pakalpojumiem” (sk. definīciju iepriekšējā iedaļā). Turklāt ar Direktīvu (ES) 2019/2161 2. panta 16. punktā ir ieviesta “digitālā pakalpojuma” definīcija, kas atsaucas uz tā definīciju Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas (ES) 2019/770 par digitālo saturu (21) (“DSD”) 2. panta 2. punktā.

Digitālā satura direktīvas 2. pants nosaka:

2. pants

1) “digitālais saturs” ir dati, kas ir radīti un piegādāti digitālā veidā;

2) “digitālais pakalpojums” ir:

a)	pakalpojums, kas patērētājam dod iespēju sagatavot, apstrādāt vai uzglabāt datus vai piekļūt tiem digitālā veidā; vai

b)	pakalpojums, kas ļauj kopīgot datus vai jebkādā citā veidā mijiedarboties ar tiem digitālā veidā, ko augšupielādējis vai radījis patērētājs vai citi minētā pakalpojuma lietotāji;

DSD 19. apsvērums paskaidro, ka, “lai neatpaliktu no ātrās tehnoloģiskās attīstības un lai digitālā satura vai digitālā pakalpojuma jēdziens pēc būtības būtu izmantojams arī nākotnē, šajā direktīvā cita starpā būtu jāietver datorprogrammas, lietotnes, video datnes, audio datnes, mūzikas datnes, digitālās spēles, e-grāmatas vai citas e-publikācijas, kā arī digitālie pakalpojumi, (..) tostarp programmatūra kā pakalpojums , piemēram, video un audio koplietošana un citu veidu datņu mitināšana, tekstapstrāde vai spēles, ko piedāvā mākoņdatošanas vidē un sociālajos plašsaziņas līdzekļos”. Jāņem vērā, ka otrais piemēru kopums ir skaidri attiecināms uz digitālo pakalpojumu kategoriju, taču pirmā piemēru kopuma klasificēšana par digitālo saturu vai pakalpojumiem ir atkarīga no nodošanas vai piekļuves veida, kā arī no citām uzņēmējdarbības modeļa īpatnībām.

Direktīvas (ES) 2019/2161 30. apsvērumā ir sniegti turpmāki norādījumi par to, kā nošķirt tiešsaistes digitālā satura līgumus no digitālo pakalpojumu līgumiem. Konkrētāk, “Digitālo pakalpojumu piemēri ir video un audio koplietošanas pakalpojumi un cita veida datņu mitināšana, tekstapstrāde vai spēles, ko piedāvā mākoņdatošanas vidē, mākoņglabāšana, tīmekļa e-pasts, sociālie plašsaziņas līdzekļi un mākoņdatošanas lietotnes”. Turpretī “Daudzus tāda [tiešsaistes] digitālā satura piegādes līgumus (..) raksturo viena piegādes darbība , lai sniegtu patērētājam konkrēto digitālā satura vienību vai vienības, piemēram, konkrētu mūziku vai video datnes”.

Tātad digitālie pakalpojumi ir, piemēram:

—	patērētāju izveidoto attēlu interneta krātuves, sociālo tīklu vai interneta balss/video telefonijas abonēšana,

—	tiešsaistes laikapstākļu vai satiksmes pakalpojumu abonēšana,

—	tiešsaistes laikrakstu/biļetenu abonēšana (sk. arī izņēmumu no atteikuma tiesībām direktīvas 16. panta pirmās daļas j) punktā, kas attiecas uz laikrakstu piegādi, bet ne uz laikrakstu abonēšanu).

Direktīvas (ES) 2019/2161 30. apsvērumā ir atzīts, ka tomēr var būt grūti nošķirt dažus tiešsaistes digitālā satura un digitālo pakalpojumu veidus. Tādējādi, “Ja ir šaubas par to, vai līgums ir pakalpojumu līgums vai [tāda] digitālā satura piegādes līgums, kas netiek sniegts materiālā datu nesējā, būtu jāpiemēro noteikumi attiecībā uz tiesībām atteikties no pakalpojumiem”.

Nošķīrums starp tiešsaistes digitālā satura līgumiem un digitālo pakalpojumu līgumiem ir svarīgs dažādo atteikuma tiesību režīmu dēļ. Pakalpojumu līgumu noteikumi par atteikuma tiesībām faktiski ļauj patērētājam pārbaudīt pakalpojumu un 14 dienu laikā pēc līguma noslēgšanas izlemt, vai to paturēt.

Turpretī saskaņā ar 16. panta pirmās daļas m) punktu tiešsaistes digitālā satura piegādes gadījumā nav atteikuma tiesību, ja izpildās vairāki nosacījumi. Saskaņā ar grozījumiem, kas ieviesti ar Direktīvu (ES) 2019/2161, šie nosacījumi ir tādi, ka izpilde ir sākta ar patērētāja iepriekšēju skaidru piekrišanu un apliecinājumu, ka patērētājs tādējādi zaudē atteikuma tiesības, un ka tirgotājs ir sniedzis noslēgtā līguma apstiprinājumu (sk. arī 5.7. iedaļu).

Tiesa spriedumā lietā C-641/19 PE Digital paskaidroja, ka izņēmums no atteikuma tiesībām saskaņā ar PTD 16. panta m) punktu, kas piemērojams tiešsaistes digitālā satura līgumiem, būtu jāinterpretē šauri (22). Lieta attiecās uz atteikšanos no iepazīšanās vietnes maksas abonēšanas līguma gadījumā, kad patērētājs jau bija veicis personības testu, kas sniedza partneru ieteikumu izlasi, pamatojoties uz patentētu algoritmu.

Tiesa norādīja, ka PTD 16. panta m) punkts, to lasot kopā ar 2. panta 11. punktu, ir jāinterpretē tā, ka šāda personības ziņojuma sagatavošana nav “digitālā satura” piegāde. Tiesa arī vispārīgāk norādīja, ka, ņemot vērā direktīvas 19. apsvērumu, tīmeklī balstīts pakalpojums, kas ļauj patērētājam radīt, apstrādāt vai uzglabāt datus digitālā formātā vai tiem piekļūt un kas ļauj kopīgot datus vai citādi mijiedarboties digitālā formātā ar datiem, kurus patērētājs vai citi šā pakalpojuma lietotāji translē vai ir izveidojuši, pats par sevi nevar tikt uzskatīts par “digitālā satura” piegādi 16. panta m) punkta nozīmē (23).

Piemēram, videospēļu nodrošināšana var ietvert gan tiešsaistes digitālā satura līgumus, gan digitālo pakalpojumu līgumus. Lejupielādējamas spēles parasti tiktu kvalificētas kā tiešsaistes digitālais saturs, ja to izmantošana nav atkarīga no spēļu piegādātāja nepārtrauktas iesaistīšanās. Turpretī tiešsaistes spēles, kas tiek nodrošinātas mākoņa vidē, tiktu kvalificētas kā digitālie pakalpojumi.

Šādās spēlēs veiktie spēles mikrodarījumi (pirkumi lietotnē), kas uzlabo attiecīgā lietotāja spēlēšanas pieredzi, piemēram, virtuālo priekšmetu iegāde, parasti tiktu kvalificēti kā tiešsaistes digitālā satura līgumi. Arī ārpus spēles izmantojama satura (piemēram, spēles sesijas ieraksts, ko var lejupielādēt vai koplietot video koplietošanas platformā) pirkšana lietotnē parasti būtu uzskatāma par tiešsaistes digitālā satura līgumu. Turpretī tāda maksas satura iegāde, kas paplašina tiešsaistes spēlēšanas vidi, būtu jauns digitālais pakalpojums, kas papildina sākotnējo.

1.6. Līgumi pret samaksu un līgumi, kuros patērētājs sniedz personas datus

PTD 3. pants, kas nosaka tās darbības jomu, ir grozīts ar Direktīvu (ES) 2019/2161. Grozītais 1. punkts tagad atsaucas uz “cenas samaksu” kā nosacījumu direktīvas piemērošanai.

Tajā pašā laikā ir pievienots jauns 1.a punkts, kas paplašina direktīvas piemērošanas jomu, tajā iekļaujot tiešsaistes digitālā satura līgumus un digitālo pakalpojumu līgumus, saistībā ar kuriem patērētājs sniedz personas datus tirgotājam (ievērojot dažus izņēmumus).

3. pants

1. Šo direktīvu , ievērojot tās nosacījumus un ciktāl paredzēts tās noteikumos, piemēro jebkuram līgumam, kas noslēgts starp tirgotāju un patērētāju un paredz, ka patērētājs maksā vai apņemas maksāt cenu . To piemēro līgumiem par ūdens, gāzes, elektrības piegādi vai centralizētu siltumapgādi, tostarp līgumiem ar publiskiem pakalpojumu sniedzējiem, ciktāl šie pakalpojumi tiek sniegti uz līguma pamata.

1.a Šo direktīvu arī piemēro, ja tirgotājs patērētājam piegādā vai apņemas piegādāt digitālo saturu, kas netiek sniegts materiālā datu nesējā, vai sniedz vai apņemas sniegt digitālo pakalpojumu un patērētājs tirgotājam sniedz vai apņemas sniegt personas datus , izņemot gadījumus, kad patērētāja sniegtos personas datus tirgotājs apstrādā tikai un vienīgi, lai piegādātu digitālo saturu, kas netiek sniegts materiālā datu nesējā[, vai digitālo pakalpojumu] saskaņā ar šo direktīvu vai lai izpildītu juridiskās prasības, kuras attiecas uz tirgotāju, un tirgotājs neapstrādā minētos datus citiem mērķiem.

1.6.1. Līgumi pret samaksu

Ar Direktīvu (ES) 2019/2161 ir grozītas PTD 2. panta 5. un 6. punktā noteiktās pārdošanas un pakalpojumu līgumu definīcijas – tajās vairs nav iekļautas atsauces uz to, ka patērētājs maksā “cenu”. Tomēr, ņemot vērā 3. pantā izdarītos grozījumus, uz šiem līgumiem direktīva tāpat attiecas tikai tad, ja patērētājam ir jāmaksā cena (ja vien pakalpojumu līguma priekšmets nav digitāls pakalpojums – sk. tālāk).

“Cenas samaksa” būtu jāsaprot plaši, aptverot arī instrumentus ar noteiktu konvertējamu vai naudas vērtību (pat ja tā var mainīties laika gaitā), piemēram, kuponus (24), dāvanu kartes, lojalitātes punktus, kā arī vērtības digitālo ekvivalentu (25), piemēram, e-vaučerus, e-kuponus un virtuālās valūtas.

Direktīvu piemēro neatkarīgi no darījuma vērtības, līdz ar to tā attiecas arī uz zemas vērtības abonēšanas pakalpojumiem (piemēram, 5 EUR mēnesī vai gadā, lai saņemtu piekļuvi maksas precēm vai piedāvājumiem). Direktīva attiecas arī uz pakalpojumu līgumiem, tostarp digitālo pakalpojumu līgumiem, kas ietver bezmaksas izmēģinājuma periodu un kas pēc izmēģinājuma perioda beigām tiek automātiski pārveidoti par maksas līgumiem (ja vien patērētājs nepārtrauc līgumu pirms izmēģinājuma perioda beigām).

Ja digitālā pakalpojuma (ierobežotā) versija ir pieejama bez maksas un patērētājs pēc tam var izvēlēties maksas (pilnu) pakalpojumu, tiek noslēgti divi secīgi atsevišķi līgumi. Šajā gadījumā direktīva attiecas uz maksas līgumu, savukārt tās piemērojamība pirmajam līgumam par digitālā pakalpojuma bezmaksas (ierobežoto) versiju ir atkarīga no tā, vai patērētājs sniedz personas datus saskaņā ar 3. panta 1.a punktā paredzētajiem nosacījumiem.

Direktīva neattiecas uz dāvanām vai pakalpojumiem, kurus tirgotājs sniedz bez cenas samaksas, t. i., “bez maksas” (26).

1.6.2. Līgumi, kuros patērētājs sniedz personas datus

Direktīva attiecas uz tiešsaistes digitālā satura līgumiem un digitālo pakalpojumu līgumiem, saskaņā ar kuriem patērētājs sniedz tirgotājam personas datus (27). Šajā ziņā PTD ievēro tādu pašu pieeju kā Digitālā satura direktīva (“DSD”).

—	Piemēram, PTD attiecas uz līgumiem, kuri nodrošina bezmaksas piekļuvi tiešsaistes digitālajam saturam vai digitālajiem pakalpojumiem un kuros patērētājs piekrīt personas datu apstrādei arī mārketinga nolūkos.

Tomēr, tāpat kā DSD, PTD neattiecas uz tiešsaistes digitālā satura līgumiem un digitālo pakalpojumu līgumiem, ja personas dati tiek apstrādāti tikai līguma izpildes nolūkā un lai ievērotu juridiskās prasības. Direktīvas (ES) 2019/2161 34. apsvērumā ir paskaidrots, ka šādas juridiskās prasības var ietvert, piemēram, patērētāja reģistrāciju drošības un identifikācijas nolūkos, ja to īpaši nosaka piemērojamie tiesību akti.

Turklāt, kā paskaidrots Direktīvas (ES) 2019/2161 35. apsvērumā, direktīva neattiecas uz situācijām, kad patērētājs, kas nav noslēdzis līgumu ar tirgotāju, ir pakļauts reklāmām tikai un vienīgi, lai piekļūtu digitālajam saturam vai digitālajam pakalpojumam (28).

Tajā arī precizēts, ka direktīva neattiecas uz situācijām, kad tirgotājs vāc tikai metadatus, piemēram, informāciju par patērētāja ierīci vai pārlūkprogrammu (“ierīces digitālnospieduma iegūšana” vai “pārlūkprogrammas digitālnospieduma iegūšana”), vai pārlūkošanas vēsturi, izņemot gadījumus, kad šāda situācija tiek uzskatīta par līgumu saskaņā ar valsts tiesību aktiem (29).

Ja līguma ietvaros tiek veikta personas datu apstrāde, tirgotājam ir jāpilda savi pienākumi saskaņā ar patērētāju tiesību aktiem un – kā pārzinim – arī pienākumi saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2016/679 (Vispārīgā datu aizsardzības regula, turpmāk tekstā “VDAR”) (30). Abi tiesiskie regulējumi attiecas uz uzņēmumu un patērētāju savstarpējām attiecībām vienlaicīgi un viens otru papildina.

Attiecībā uz visiem līgumiem, kuros patērētājs sniedz personas datus (neatkarīgi no tā, vai ir vai nav jāveic maksājums), tirgotājam ir jāinformē patērētājs par apstrādes mērķiem laikā, kad tiek iegūti personas dati. Turklāt pārzinim ir jāpierāda, ka personas datu apstrādi var pamatot ar kādu no VDAR 6. panta 1. punktā noteiktajiem juridiskajiem pamatiem. “Līgums” (VDAR 6. panta 1. punkta b) apakšpunkts) ir viens no tajā atļautajiem juridiskajiem pamatiem. Tomēr tas attiecas tikai uz tādu apstrādi, kas “nepieciešama līguma izpildei”, un tas tiek interpretēts šauri (31).

Tādējādi attiecībā uz apstrādes darbībām, kuras nav nepieciešamas līguma izpildei, tirgotājam papildus jābalstās uz citu pieļaujamo apstrādes juridisko pamatu saskaņā ar VDAR, piemēram, uz patērētāja brīvu un apzinātu piekrišanu (6. panta 1. punkta a) apakšpunkts) (32). Saskaņā ar VDAR patērētāju piekrišana ir spēkā tikai tad, ja tā ir brīvi sniegta, konkrēta, apzināta un viennozīmīga. Līgumattiecību kontekstā piekrišanu var brīvi dot tikai tad, ja no tās nav atkarīga līguma izpilde (VDAR 7. panta 4. punkts). Tāpēc iespēja atsaukt piekrišanu bez jebkādām nelabvēlīgām sekām ir būtiska prasība piekrišanas spēkā esamībai (VDAR 42. apsvērums). Pēc tam kad piekrišana ir atsaukta, tirgotājs vairs nevar likumīgi apstrādāt personas datus, kuru apstrāde balstījās uz šo piekrišanu.

Tādējādi attiecībā uz apstrādes darbībām, kuras nav nepieciešamas līguma izpildei, tirgotājam pārzinim ir jānodrošina cits apstrādes juridiskais pamats saskaņā ar VDAR. Turpretī “līgums” PTD nozīmē ietver visas pušu tiesības un pienākumus neatkarīgi no atšķirīgiem juridiskajiem pamatiem personas datu apstrādei saskaņā ar VDAR.

Apstrādes darbību noteikšana saistībā ar līgumiem, kas noslēgti ar patērētājiem, un pareizā juridiskā pamata noteikšana saskaņā ar VDAR var palīdzēt tirgotājam saprast, vai uz “līgumu”, ko tas noslēdz ar patērētāju, attiecas PTD. Praksē, ja tirgotājam patērētāju personas datu apstrāde ir jāpamato ar atsevišķu patērētāja piekrišanu vai citu juridisku pamatu saskaņā ar VDAR (izņemot juridisko pienākumu), līgumam, kura kontekstā šī apstrāde notiek, tiek piemērotas PTD prasības.

1.7. Līgumi, kuriem direktīva nav piemērojama

Kā paskaidrots iepriekšējā iedaļā, saskaņā ar grozījumiem, kas ar Direktīvu (ES) 2019/2161 izdarīti PTD 3. pantā, direktīva neattiecas uz līgumiem, kuros patērētājs nemaksā cenu vai – ja runa ir par tiešsaistes digitālā satura vai digitālo pakalpojumu līgumiem – kuros patērētājs nemaksā cenu un nesniedz tirgotājam personas datus.

Turklāt 3. panta 3. punktā ir uzskaitītas īpašas līgumu kategorijas, kas nav iekļautas direktīvas piemērošanas jomā. Piemēram, direktīva nav piemērojama līgumiem par finanšu pakalpojumiem, tostarp apdrošināšanu un ieguldījumiem. Nav iekļauti arī sociālie un veselības aprūpes pakalpojumi, azartspēles, daļlaika lietojuma tiesības un saistītie brīvdienu pakalpojumi. Pasažieru pārvadājumu pakalpojumi un komplekso ceļojumu līgumi (33) principā nav iekļauti, lai gan konkrēti noteikumi tiem tomēr tiek piemēroti.

Papildu skaidrojumi ir sniegti tālāk. Parasti visi izņēmumi ir jāinterpretē šauri (34).

1.7.1. Īres līgumi un būvniecības līgumi

3. pants

3. Šo direktīvu nepiemēro šādiem līgumiem:

e)	par nekustamā īpašuma vai tiesību nekustamajā īpašumā izveidi, iegādi vai nodošanu;

f)	par jaunu ēku būvēšanu, esošu ēku būtisku pārbūvi, dzīvojamo telpu īri apdzīvošanai;

Izņēmums, kas minēts e) apakšpunktā, attiecas uz vispārējo nekustamā īpašuma kategoriju, tostarp zemi, savukārt f) apakšpunkts attiecas uz ēkām.

Lai gan dzīvojamo telpu īre apdzīvošanai ir izslēgta no direktīvas darbības jomas, tajā ir ietverta neapdzīvojamu telpu īre. Tas ir skaidrots arī direktīvas 26. apsvērumā: “Pakalpojumu līgumi, jo īpaši saistībā ar piebūvju (piemēram, garāžu vai verandu) būvniecību un saistībā ar ēku remontu un atjaunošanu, kas nav būtiska pārbūve, būtu jāiekļauj šīs direktīvas darbības jomā , kā arī iekļauti ir līgumi par nekustamā īpašuma aģenta pakalpojumiem un līgumi par neapdzīvojamu telpu īri.”

—	Piemēram, direktīva attiecas uz autostāvvietas vai svinību zāles nomu.

Būtu jānošķir būvniecības līgumi un pakalpojumu līgumi, kuri ir saistīti ar būvniecību. Lietā C-208/19 NK Tiesa norādīja, ka izņēmums, kas paredzēts 3. panta 3. punkta f) apakšpunktā, neattiektos uz līgumu starp arhitektu un patērētāju, saskaņā ar kuru arhitektam ir jāsagatavo jaunas ēkas būvniecības projekti. Lai gan projektēšana notiek pirms būvdarbiem, tas ir atsevišķs process, un patiesībā nav nekādas pārliecības, ka ēka vispār tiks uzbūvēta (35).

Turklāt, pamatojoties uz 2. panta 3. un 4. punktu un 16. panta pirmās daļas c) punktu, šādu līgumu nevar uzskatīt par tādu preču piegādi, kas izgatavotas pēc patērētāja specifikācijām vai ir nepārprotami personalizētas, pēdējās minētās normas nozīmē. Lai gan projektus varētu sniegt materiālā veidā uz papīra vai kā digitālu saturu, līguma priekšmets ir intelektuāls pakalpojums – arhitektūras projekts, un sekojošajai piegādei ir tikai papildu funkcija (36).

Ievērojot iepriekš minēto loģiku, PTD būtu jāpiemēro pakalpojumu līgumiem, kuri var būt saistīti ar būvniecību, bet veido atsevišķu procesu ar neatkarīgu nodevumu, piemēram, līgumiem, kuri noslēgti ar ģeometriem, līgumiem par interjera dizainu, ainavu plānošanu.

1.7.2. Kompleksie ceļojumi

3. pants

3. Šo direktīvu nepiemēro šādiem līgumiem:

g)	par kompleksiem pakalpojumiem, kā tie definēti 3. panta 2. punktā Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā (ES) 2015/2302.

Šīs direktīvas 6. panta 7. punktu, 8. panta 2. un 6. punktu un 19., 21. un 22. pantu mutatis mutandis piemēro kompleksiem pakalpojumiem, kā tie definēti 3. panta 2. punktā Direktīvā (ES) 2015/2302, attiecībā uz ceļotājiem, kā tie definēti minētās direktīvas 3. panta 6. punktā;

Daži direktīvas noteikumi attiecas uz komplekso ceļojumu līgumiem, kā tie definēti Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā (ES) 2015/2302 par kompleksajiem ceļojumiem (37), proti, noteikumi par dalībvalstu regulatīvo izvēli noteikt valodas prasības līgumā sniegtajai informācijai (6. panta 7. punkts); noteikumi par informāciju, kas tirgotājiem jāsniedz patērētājiem tieši pirms līguma noslēgšanas, izmantojot elektroniskus sakaru līdzekļus, tostarp informāciju par patērētāja pienākumu veikt samaksu (8. panta 2. punkts); noteikumi par dalībvalstu regulatīvo izvēli attiecībā uz piedāvājuma apstiprināšanu tādu distances līgumu gadījumā, kas noslēgti, izmantojot telefonu (8. panta 6. punkts); aizliegums iekasēt maksu par maksāšanas līdzekļu izmantošanu (19. pants); aizliegums izmantot tālruņu numurus, kuru maksa ir noteikta lielāka par pamata tarifu (21. pants); un prasība pēc skaidri paustas patērētāju piekrišanas papildu maksājumiem (22. pants).

Jāatzīmē, ka Komplekso ceļojumu direktīva regulē arī tā sauktos “saistītos ceļojumu pakalpojumus” (38), kuri ietver vismaz divus dažādus ceļojumu pakalpojumu veidus, kas iegādāti vienam un tam pašam ceļojumam vai brīvdienām, bet neveido kompleksu (šīs direktīvas nozīmē) un izriet no atsevišķu līgumu noslēgšanas ar atsevišķiem ceļojumu pakalpojumu sniedzējiem. PTD nosaka prasības par informācijas sniegšanu pirms līguma noslēgšanas un attiecas uz atsevišķajiem pakalpojumu līgumiem, kas ietver saistītu ceļojumu pakalpojumu, ievērojot direktīvas 3. panta 3. punktā un 16. panta pirmās daļas l) punktā noteiktos ierobežojumus. Piemēram, attiecībā uz līgumiem par pasažieru pārvadājumu pakalpojumiem tiek piemērotas tikai 8. panta 2. punktā un 19., 21. un 22. pantā noteiktās prasības (sīkāku informāciju sk. turpmāk 1.7.5. iedaļā).

1.7.3. Līgumi, kurus noslēdz valsts amatpersona

3. pants

3. Šo direktīvu nepiemēro šādiem līgumiem:

līgumiem, ko saskaņā ar dalībvalstu tiesību aktiem sagatavojusi valsts amatpersona, kurai saskaņā ar likumu ir jābūt neatkarīgai un objektīvai un kurai, sniedzot visaptverošu juridisku informāciju, ir jānodrošina, lai patērētājs līgumu noslēgtu, to rūpīgi izvērtējot no juridiskā aspekta un apzinoties tā likumīgo darbības jomu;

Direktīva nenosaka šajā normā minētās valsts amatpersonas. Tomēr tā paredz kritērijus, kam jāizpildās, lai līgums neietilptu direktīvas darbības jomā. Šis izņēmums attiecas tikai uz līgumiem, kurus sagatavojusi valsts amatpersona (piemēram, notārs), uz kuru saskaņā ar valsts tiesību aktiem attiecas visi 3. panta 3. punkta i) apakšpunkta nosacījumi:

—	piemēram, izņēmums neattiektos uz līgumu, attiecībā uz kuru valsts amatpersona, kam ir likumā noteikts pienākums būt neatkarīgai un objektīvai, ir tikai apliecinājusi pušu identitāti.

Lai šis izņēmums būtu piemērojams, šķiet, nav nepieciešams, lai valsts tiesību aktos būtu noteikta prasība, ka attiecīgais līgums jānoslēdz, izmantojot valsts amatpersonas pakalpojumus. Izņēmums būtu jāpiemēro arī tad, ja viena vai abas līguma puses brīvprātīgi lūdz valsts amatpersonai izveidot līgumu starp tām (39).

1.7.4. Līgumi par precēm, kuras paredzētas tūlītējam patēriņam

3. pants

3. Šo direktīvu nepiemēro šādiem līgumiem:

j)	par pārtikas produktu, dzērienu un citu tādu preču piegādi, kuras paredzētas tūlītējam patēriņam mājsaimniecībā un kuras tirgotājs bieži un regulāri pats piegādā uz patērētāja mājām, uzturēšanās vietu vai darbavietu;

Šis izņēmums paredz, ka jābūt ievērotiem diviem nosacījumiem, proti:

(a)	tirgotājam jāpiegādā preces “bieži un regulāri” un

(b)	šīm precēm jābūt paredzētām “tūlītējam patēriņam mājsaimniecībā”.

Skaidra atsauce uz piegādi uz patērētāja “darbavietu” šajā normā liek domāt, ka faktiskajam preču patēriņam nav obligāti jānotiek mājās.

1.7.5. Pasažieru pārvadājumi

3. pants

3. Šo direktīvu nepiemēro šādiem līgumiem:

k)	par pasažieru pārvadāšanas pakalpojumiem, izņemot 8. panta 2. punktu un 19., 21. un 22. pantu;

Šis izņēmums ir grozīts ar Direktīvu (ES) 2019/2161, un 21. pants par “pamata tarifa” prasību telefona sakariem pēc līguma noslēgšanas tiek piemērots arī pasažieru pārvadājumiem (sīkāku informāciju sk. 9. iedaļā).

Lietā C-583/18 DB Vertrieb Tiesa nolēma, ka šis izņēmums neattiecas uz transporta atlaižu karšu pārdošanu, kas tādējādi ietilpst direktīvas darbības jomā.

Tiesa to kvalificēja kā “pakalpojumu līguma” veidu ar īpašu mērķi, kas pats par sevi nav tieši saistīts ar pasažieru pārvadājumu nodrošināšanu. Tā vietā līgums ar mērķi dot patērētājam tiesības uz cenas samazinājumu, ja pēc tam tiek noslēgti pasažieru pārvadājuma līgumi, un līgums par pasažieru biļetes iegādi ir divi līgumi, kas ir juridiski atšķirīgi viens no otra, tāpēc pirmo nevar uzskatīt par tādu līgumu, kas ir nesaraujami saistīts ar otro. Tādas kartes iegāde, kuras īpašnieks iegūst tiesības braukšanas biļešu pirkuma gadījumā izmantot samazinātas cenas, nebūt vēl nenozīmē, ka pēc tam tiks noslēgts līgums par pasažieru pārvadājumiem kā tādiem (40).

1.7.6. Automatizēta pārdošana

3. pants

3. Šo direktīvu nepiemēro šādiem līgumiem:

l)	līgumiem, kas noslēgti, izmantojot tirdzniecības automātus vai automatizētas komerciālas telpas;

Šis izņēmums attiecas uz līgumiem, kuri noslēgti patērētāja fiziskā klātbūtnē un vietā, kur prece vai pakalpojums tiek pārdots/sniegts ar automatizētiem līdzekļiem, piemēram, tirdzniecības automātiem, automatizētām degvielas uzpildes stacijām vai autostāvvietu iekārtām.

1.7.7. Daži ar elektroniskajiem sakariem saistīti līgumi

3. pants

3. Šo direktīvu nepiemēro šādiem līgumiem:

m)	līgumiem, kas noslēgti ar telekomunikāciju operatoriem, to noslēgšanai izmantojot publiskus telefona automātus, vai kas noslēgti, lai izmantotu vienu vienīgu patērētāja veiktu savienojumu pa telefonu, internetu vai faksu.

Šis noteikums atbrīvo divu veidu līgumus no direktīvas piemērošanas.

Pirmais PTD minētais veids ir līgumi, kas noslēgti ar elektronisko sakaru pakalpojumu sniedzējiem, to noslēgšanai izmantojot publiskus telefona automātus (taksofonus). Jēdziens “taksofons” nozīmē telefonu, kas pieejams sabiedrībai, kura izmantošanai kā maksāšanas līdzekli var izmantot monētas un/vai kredītkartes/debetkartes, un/vai priekšapmaksas kartes, ietverot kartes izmantošanai ar tālsarunu kodiem (41).

—

Tā kā šis izņēmums attiecas uz līgumiem, kas noslēgti, “izmantojot” taksofonus, tam būtu jāietver gadījumi, kad līgums tiek noslēgts, piemēram, ievietojot monētas vai novelkot kredītkarti taksofonā, lai veiktu balss zvanu vai piekļūtu tālruņu katalogam vai citam uzziņu pakalpojumam, ko piedāvā tas pats operators.

—	Izņēmums nebūtu jāpiemēro līgumiem, kas noslēgti ar taksofonu operatoriem, piemēram, iepriekš iegādājoties priekšapmaksas telekarti.

Direktīvas 3. panta 3. punkta m) apakšpunkta otrajai daļai par līgumiem, kuri noslēgti, lai izmantotu patērētāja veiktu “vienu vienīgu savienojumu”, ir plašāks tvērums. Atšķirībā no taksofonu lietošanas līgumiem neviena šāda veida līguma puse nav precizēta, kas liek domāt, ka tajos ir ietverti ne tikai līgumi ar elektronisko sakaru pakalpojumu sniedzējiem. Turklāt nekādi nav precizēts šāda veida līguma mērķis vai saturs.

Tādējādi šis izņēmums ietver, piemēram:

—	līgumu par bezvadu piekļuves punkta (WAP) izmantošanu vienai interneta sesijai.

Turpretī izņēmums nebūtu jāpiemēro līgumiem par elektronisko sakaru pakalpojumiem (42), kas aptver noteiktu lietošanas laika periodu un/vai lietošanas apjomu, piemēram:

—	līgumiem, kas noslēgti, iepriekš iegādājoties priekšapmaksas SIM karti mobilajiem pakalpojumiem vai piekļuves kodu vairākkārtējai lietošanai vai ilgtermiņa Wi-Fi piekļuves pakalpojumiem.

Šis izņēmums attiecas arī uz līgumiem, kas noslēgti ar paaugstinātas maksas pakalpojumu (PRS) sniedzējiem, t. i., tādu pakalpojumu sniedzējiem, kas tiek apmaksāti, izmantojot patērētāja telefona rēķinu (43), gadījumos, kad līgums ir noslēgts un vienlaicīgi pilnībā izpildīts, patērētājam veicot vienu zvanu vai nosūtot īsziņu uz PRS numuru; piemēri:

—	zvans uz telefonu uzziņu dienestiem vai telebalsošana šovā.

Turpretī PTD ir piemērojama līgumiem, kuros balss zvans vai SMS uz PRS numuru ir veids, kā noslēgt līgumu, kas tiek izpildīts pēc tam, un samaksāt par to:

—	piemēram, līgumiem, kas noslēgti, nosūtot SMS stāvvietu pakalpojumu sniedzējam.

Šādos gadījumos tirgotājam ir jāinformē patērētājs par balss zvana vai SMS uz PRS numuru izmaksām, jo šīs izmaksas veido attiecīgā līguma “cenu” direktīvas 6. panta 1. punkta e) apakšpunkta nozīmē. Turklāt saskaņā ar direktīvas 6. panta 1. punkta f) apakšpunktu ir jāsniedz informācija par līguma noslēgšanai izmantotā distances saziņas līdzekļa izmantošanas maksu, kas pārsniedz “pamata tarifu”. “Pamata tarifa” jēdziena interpretācija ir sīkāk aplūkota 8. iedaļā.

Tas, ka saskaņā ar 3. panta 3. punkta m) apakšpunktu direktīva netiek piemērota dažiem līgumiem, kas saistīti ar PRS, nenozīmē, ka uz tiem neattiecas patērētāju aizsardzības noteikumi. ES tiesiskais regulējums elektronisko sakaru jomā, jo īpaši Eiropas Elektronisko sakaru kodekss (Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (ES) 2018/1972 (44)), ļauj dalībvalstīm un attiecīgajām valsts regulatīvajām iestādēm pieņemt īpašus pasākumus, lai aizsargātu patērētājus attiecībā uz PRS. Līdz ar to vairākas dalībvalstis šajā jomā ir ieviesušas papildu aizsardzības pasākumus, tostarp patēriņa ierobežojumus, pienākumu zvana sākumā paziņot cenu utt.

1.8. Iespējams atbrīvojums zemas vērtības līgumiem, kas noslēgti ārpus uzņēmuma telpām

Direktīvas 3. panta 4. punkts ļauj dalībvalstīm nepiemērot direktīvu līgumiem, kas noslēgti ārpus uzņēmuma telpām un par ko patērētājam jāveic maksājums, kurš nepārsniedz 50 EUR vai zemāku vērtību, kā noteikts valsts tiesību aktos. Ja dalībvalsts izvēlas izmantot šo regulatīvo izvēli, pastāv risks, ka direktīvu var apiet tirgotāji, kuri var nolemt mākslīgi sadalīt vienu līgumu, kas pārsniedz noteikto slieksni, vairākos līgumos. Kā paskaidrots 28. apsvērumā: “Ja patērētājs vienlaikus noslēdz divus vai vairāk līgumus saistītās jomās, lai piemērotu šo slieksni, būtu jāņem vērā to kopējā vērtība.” Šis princips attiektos uz:

—	piemēram, katras triloģijas grāmatas pārdošanu saskaņā ar trim atsevišķiem līgumiem vai auskaru pāra pārdošanu saskaņā ar diviem atsevišķiem līgumiem vienlaicīgi.

Attiecībā uz ilgtermiņa līgumiem (abonementiem) šā izņēmuma piemērošanā vērā ņemamā summa ir kopējā summa, kuru patērētājs apņemas maksāt, noslēdzot līgumu, t. i., ikmēneša maksājumu vai maksu kopsumma līgumā noteiktajā līguma darbības laikā, ieskaitot visus “bezmaksas” periodus.

1.9. Noteikumi publiskām izsolēm

Direktīva attiecas uz izsolēm, ievērojot īpašus noteikumus par “atklātu izsoli”, kas definēta 2. panta 13. punktā kā “pārdošanas metode, kad tirgotājs piedāvā preces vai pakalpojumus patērētājiem, kuri personīgi ierodas vai kuriem ir dota iespēja personīgi ierasties izsolē , pārredzamā un konkurējošā cenu piedāvāšanas procedūrā, kuru vada izsolītājs un kurā izsoles uzvarētājam ir pienākums pirkt attiecīgās preces vai pakalpojumus”.

Attiecībā uz atklātām izsolēm 6. panta 3. punkts ļauj aizstāt tirgotāja, kurš pārdod preces vai pakalpojumus, identitāti, kontakta ziņas un reģistrācijas un uzņēmējdarbības vietas fizisko adresi ar izsolītāja datiem. Turklāt saskaņā ar 16. panta pirmās daļas k) punktā noteikto izņēmumu nav tiesību atteikties no atklātā izsolē noslēgtiem līgumiem.

Atklātā izsolē būtu jādod iespēja patērētājiem piedalīties klātienē, pat ja ir iespējams arī solīt tiešsaistē vai izmantojot telefonu. Turpretī tiešsaistes izsoles bez iespējas piedalīties klātienē nebūtu jāuzskata par atklātām izsolēm.

Direktīvas 24. apsvērums skaidro, ka “Izsole, kuras mērķiem patērētāji un tirgotāji izmanto tiešsaistes platformu, nebūtu jāuzskata par atklātu izsoli šīs direktīvas nozīmē”. Attiecīgi uz tiešsaistes izsolēm būtu pilnībā jāattiecina direktīva tādos jautājumos kā informācija, kas sniedzama pirms līguma noslēgšanas, kad patērētājam līgums (cenas piedāvājums) vēl nav saistošs, un atteikuma tiesības.

—

Iepriekš minētā izņēmuma robežu piemērs ir tiešsaistes platforma, kas piedāvā pārdošanai patērētājiem dažādas preces, piemēram, transportlīdzekļu daļas, mazus aparātus, instrumentus, elektroniku un mēbeles. Pat ja darījumus var noslēgt izsoles veidā, kurā preču pārdošanas cena tiek noteikta, pamatojoties uz cenas piedāvājumiem, kas tiek izteikti papildus sākuma cenai, to nevar uzskatīt par “atklātu izsoli”. Tādējādi patērētāji patur tiesības atsaukt izteikto cenas piedāvājumu PTD noteiktajos termiņos.

2. Ārpus uzņēmuma telpām noslēgti līgumi

2.1. Līgumi, kas noslēgti ārpus tirgotāja uzņēmuma telpām

Ārpus uzņēmuma telpām noslēgti līgumi 2. panta 8. punktā ir definēti šādi:

2. pants

8) “ārpus uzņēmuma telpām noslēgts līgums” ir jebkurš starp tirgotāju un patērētāju noslēgts līgums, kas:

(a)	noslēgts, fiziski klātesot tirgotājam un patērētājam vietā, kas nav tirgotāja uzņēmējdarbības telpās;

(b)	kura piedāvājumu patērētājs izteicis tādos pašos apstākļos, kā minēts a) apakšpunktā;

Uzņēmuma telpas 2. panta 9. punktā ir definētas šādi:

2. pants

9) “uzņēmuma telpas” ir:

(a)	jebkuras nepārvietojamas mazumtirdzniecības telpas, kurās tirgotājs veic pastāvīgu darbību; vai

(b)	jebkuras pārvietojamas mazumtirdzniecības telpas, kurās tirgotājs parasti veic darbību;

Direktīvas 22. apsvērumā ir sniegti vairāki piemēri tam, kas būtu jāuzskata par “uzņēmuma telpām”. No vienas puses, jēdziens ietvertu “veikalus, stendus vai kravas automašīnas, kā arī tirgus būdas un stendus gadatirgos, ja tirgotājs tos izmanto kā pastāvīgu vai parastu vietu uzņēmējdarbības veikšanai”.

Līdzīgi mazumtirdzniecības telpas, kurās tirgotājs veic sezonālu uzņēmējdarbību, piemēram, tūrisma sezonas laikā slēpošanas vai pludmales kūrortā, būtu jāuzskata par uzņēmuma telpām, jo tirgotājs uzņēmējdarbību šajās telpās veic regulāri.

No otras puses, sabiedriskas vietas, piemēram, ielas, iepirkšanās centri, pludmales, sporta nodarbību ēkas un sabiedriskais transports, ko tirgotājs savai uzņēmējdarbībai izmanto ārkārtas gadījumos, nav uzņēmuma telpas. Privāti mājokļi vai (patērētāju) darbavietas arī nebūtu jāuzskata par uzņēmuma telpām.

Līgumi, kuri ir noslēgti laikā, kad tirgotājs apmeklē patērētāja mājas vai darba vietu, ir ārpus uzņēmuma telpām noslēgti līgumi neatkarīgi no tā, vai apmeklējumu pieprasījis patērētājs vai ne. Pirms šāda līguma ārpus uzņēmuma telpām noslēgšanas var veikt sagatavošanās darbības:

—

piemēram, tirgotāja pārstāvja (tehniķa) apmeklējums patērētāja dzīvesvietā, kura mērķis ir vienlaikus pārdot un uzstādīt iekārtu vai ierīci, ir ārpus uzņēmuma telpām noslēgts pakalpojumu līgums neatkarīgi no tā, ka patērētājs iepriekš bija pieprasījis (rezervējis) šādu apmeklējumu pēc tam, kad bija personīgi apmeklējis tirgotāja veikalu.

—

Turpretī, ja līgums faktiski ir noslēgts klienta apmeklējuma laikā veikalā vai izmantojot distances saziņas līdzekļus, turpmākais tehniķa apmeklējums, kura mērķis ir uzstādīt nepieciešamo aprīkojumu patērētāja dzīvesvietā, nav iemesls pārkvalificēt līgumu par līgumu, kas noslēgts ārpus uzņēmuma telpām.

Lietā C-485/17 Verbraucherzentrale Berlin (45) Tiesa apstiprināja, ka vārds “parasti” 2. panta 9. punkta b) apakšpunkta nozīmē ir jāsaprot kā atsauce uz “parasto raksturu”, kāds piemīt attiecīgās darbības veikšanai konkrētajās telpās. Šā jēdziena piemērošanā nepieciešams izvērtēt katru gadījumu atsevišķi, jo īpaši ņemot vērā pārdoto preču vai pakalpojumu veidu un konkrētā tirgotāja komercpraksi.

Konkrētāk, Tiesa izvērtēja situāciju, kad tirgotājs gadatirgū vada stendu, kurā viņš dažas dienas ik gadu veic savu saimniecisko darbību. Tā nolēma, ka šāds stends ir “uzņēmuma telpas”, ja, ņemot vērā visus faktiskos apstākļus saistībā ar šo saimniecisko darbību, jo īpaši stenda izskatu un informāciju, kas tiek izplatīta paša gadatirgus teritorijā, samērā informēts, uzmanīgs un apdomīgs patērētājs varētu pamatoti pieņemt, ka tirgotājs tur veic savu saimniecisko darbību un aicinās viņu noslēgt līgumu (46).

Turklāt Tiesa apstiprināja, ka secinājumi, ko tā agrāk izdarījusi lietā C-423/97 Travel-Vac, S.L. attiecībā uz iepriekšējās Padomes Direktīvas 85/577/EEK interpretāciju, joprojām ir aktuāli. Minētajā spriedumā Tiesa īpaši norādīja, ka:

“Attiecībā uz jautājumu, vai līgums tika noslēgts ārpus tirgotāja uzņēmuma telpām, ir jāatzīmē, ka šis jēdziens attiecas uz telpām, kurās tirgotājs parasti veic savu uzņēmējdarbību un kuras ir skaidri noteiktas kā telpas, kur veic pārdošanu sabiedrībai .” (47)

Attiecīgi, ja tirgotājs preču un pakalpojumu pārdošanai izmanto tādas telpas, kuras “parasti neizmanto” šim nolūkam un kuras nav skaidri noteiktas kā telpas, kur veic pārdošanu sabiedrībai, ar patērētājiem noslēgtie līgumi, visticamāk, ir ārpus uzņēmuma telpām noslēgti līgumi.

—	Piemēram, preču pārdošana pasākumos (sanāksmēs, semināros, ballītēs u. c.), kas tiek organizēti restorānos, kafejnīcās vai viesnīcās, kuri tiek iznomāti attiecīgā pasākuma vajadzībām, visticamāk, ir ārpus uzņēmuma telpām noslēgts līgums.

Līguma klasificēšana par ārpus uzņēmuma telpām noslēgtu līgumu ir atkarīga no līguma noslēgšanas apstākļiem. Tirgotājs apzinās savas darbības būtību, un viņam būtu jārīkojas saskaņā ar noteikumiem, kuri reglamentē vai nu līgumus, kas noslēgti uzņēmuma telpās, vai nu līgumus, kas noslēgti ārpus uzņēmuma telpām. Jebkuri strīdi par to, vai, piemēram, atteikuma tiesības bija piemērojamas, jo līgums bija jāuzskata par ārpus uzņēmuma telpām noslēgtu līgumu, ir jāizvērtē katrā gadījumā atsevišķi.

2.2. Līgumi, kas noslēgti pēc patērētāja uzrunāšanas ārpus uzņēmuma telpām

2. pants

8) “ārpus uzņēmuma telpām noslēgts līgums” ir jebkurš starp tirgotāju un patērētāju noslēgts līgums, kas: (..)

(c)	kas noslēgts tirgotāja uzņēmuma telpās vai izmantojot jebkurus distances saziņas līdzekļus tūlīt pēc tam, kad patērētājs ticis personīgi un individuāli uzrunāts vietā, kas nav tirgotāja uzņēmuma telpas, vienlaikus fiziski klātesot tirgotājam un patērētājam; vai (..)

Direktīvas 2. panta 8. punkta c) apakšpunktā ir sniegts vēl viens ārpus uzņēmuma telpām noslēgtu līgumu piemērs. Šajā normā minētie jēdzieni “personīgi un individuāli uzrunāts” būtu jāpiemēro piedāvājumiem un līdzīgiem komerciāliem paziņojumiem (neatkarīgi no to juridiskās klasifikācijas), kuri tiek formalizēti līgumā tūlīt pēc tam tirgotāja uzņēmuma telpās vai izmantojot jebkādus distances saziņas līdzekļus.

Lai šo normu piemērotu, tirgotāja piedāvājumam vajadzētu būt adresētam konkrētam patērētājam, piemēram:

—	tirgotāja pārstāvis vēršas pie konkrētā patērētāja uz ielas ar piedāvājumu abonēt ikmēneša žurnālu, un līgums tiek nekavējoties parakstīts tirgotāja tuvumā esošajās uzņēmuma telpās.

—	Turpretī tikai reklāmas bukletu izplatīšana uz ielas pie tirgotāja telpām bez atsevišķu patērētāju individuālas uzrunāšanas vien nebūtu uzskatāma par “personīgu un individuālu” patērētāja uzrunāšanu šīs normas izpratnē.

Turklāt, lai šo normu piemērotu, līgums būtu jānoslēdz nekavējoties. Līgums netiek noslēgts nekavējoties, ja patērētājs atstāj tirgotāja telpas pēc tam, kad ir ieaicināts tajās, un atgriežas pēc savas iniciatīvas vēlāk, piemēram, nākamajā dienā, pēc tam, kad ir izskatījis piedāvājumu.

Lietā C-465/19 B & L Elektrogeräte GmbH Tiesa nosprieda, ka kopīgo eju, kurā atrodas izstāžu zālē esošie dažādie stendi un kurā atrodas tirgotāja stends (kas pats tika atzīts par “uzņēmuma telpām”), nevar uzskatīt par “uzņēmuma telpām”, ciktāl šī eja ved uz visiem tirgotāju stendiem, kas atrodas šajā zālē. Tāpēc, ja tirgotājs uzrunā patērētāju tādā gadatirgus kopējā telpā un tā rezultātā līgums nekavējoties pēc tam tiek noslēgts stendā, kuru tirgotājs vada, tas ir “ārpus uzņēmuma telpām noslēgts līgums” PTD 2. panta 8. punkta nozīmē (48).

2.3. Tirgotāja organizētas ekskursijas laikā noslēgti līgumi

2. pants

8) “ārpus uzņēmuma telpām noslēgts līgums” ir jebkurš starp tirgotāju un patērētāju noslēgts līgums, kas: (..)

(d)	kas noslēgts ekskursijas laikā, ko tirgotājs organizē ar mērķi patērētājam reklamēt un pārdot preces vai pakalpojumus [vai kā rezultāts ir preču vai pakalpojumu reklamēšana patērētājam];

Direktīvas 2. panta 8. punkta d) apakšpunktā ārpus uzņēmuma telpām noslēgti līgumi tiek definēti kā līgumi, kas noslēgti tirgotāja organizētas ekskursijas laikā neatkarīgi no tā, vai šādi līgumi tiek slēgti ārpus tirgotāja uzņēmuma telpām vai tajās.

Turklāt direktīva precizē, ka tā attiecas uz ekskursijām, kuru “mērķis” un “rezultāts” ir preču reklamēšana un pārdošana patērētājam, t. i., nav nozīmes tam, vai patērētājs ir iepriekš informēts par paredzēto preču pārdošanu ekskursijas laikā.

“Ekskursijas” jēdziens ietver ceļojumus, kas saistīti ar apskates vietu apmeklēšanu vai citām ar atpūtu saistītām nodarbēm, vai ceļojumus uz tādām vietām kā restorāni, kafejnīcas vai viesnīcas, kur tiek organizēts tirdzniecības pasākums ārpus uzņēmuma telpām. Piemērojot šo jēdzienu, nav nozīmes tam, vai tirgotājs, kas pārdod produktus ekskursijas laikā, pats organizē pārvadājumus vai ir vienojies ar transporta uzņēmumu:

—	piemēram, ja tirgotājs ir vienojies ar ekskursijas organizētāju, ka tas nodrošinās, ka ekskursijas laikā tūristi tiek ievesti arī viņa veikalā, veikalā noslēgtie līgumi, visticamāk, ir ārpus uzņēmuma telpām noslēgti līgumi, neskatoties uz to, ka attiecīgais veikals ir šā tirgotāja uzņēmuma telpas.

—

Turpretī transfera pakalpojumi, kurus organizē tirdzniecības centrs un kuru vienīgais mērķis ir atvest potenciālos klientus uz tirdzniecības centru, ir tikai papildinājums galvenajam darbības mērķim (t. i., preču un pakalpojumu pārdošanai), un tos nevajadzētu uzskatīt par “ekskursiju” direktīvas 2. panta 8. punkta izpratnē.

3. Patērētāju informēšana

3.1. Vispārīgās prasības

3.1.1. Ievads

Prasības par informēšanu pirms līguma noslēgšanas ir noteiktas direktīvas 5. līdz 8. pantā. Tās ir definētas atsevišķi 5. panta 1. punktā attiecībā uz uzņēmuma telpās noslēgtiem līgumiem un 6. panta 1. punktā attiecībā uz ārpus uzņēmuma telpām noslēgtiem un distances līgumiem. Prasības ārpus uzņēmuma telpām noslēgtiem un distances līgumiem ir plašākas un balstās uz prasībām, kas noteiktas uzņēmuma telpās noslēgtiem līgumiem. Papildu īpašas informēšanas prasības līgumiem, kas noslēgti tiešsaistes tirdzniecības vietās, ir izklāstītas 6.a pantā, kas ir iekļauts PTD ar Direktīvu (ES) 2019/2161.

Informēšanas prasības attiecībā uz atteikuma tiesībām saskaņā ar 6. panta 1. punkta h)–k) apakšpunktu ir apskatītas atsevišķi 5. iedaļā.

3.1.2. Informācijas skaidrība un saikne ar NKD

NKD 7. pants aizliedz maldinošu noklusēšanu, t. i., komercpraksi, kurā tiek noklusēta “būtiska informācija, kas vidusmēra patērētājam ir vajadzīga, lai varētu pieņemt uz informāciju balstītu lēmumu [par darījumu]”, vai šāda informācija ir sniegta neskaidri, nesaprotami, divdomīgi vai nepiemērotā laikā, ja šāda prakse liek vidusmēra patērētājam pieņemt tādu lēmumu par darījumu, kuru viņš citādi nebūtu pieņēmis. Direktīvas 7. panta 4. punkts nosaka informēšanas prasības attiecībā uz “uzaicinājumu veikt pirkumu”, kas ir komerciālās saziņas forma, kura ietver informāciju par produkta īpašībām un cenu, tādējādi aptverot arī darījuma posmu, kas norisinās pirms līguma noslēgšanas.

Patērētāju tiesību direktīva posmu pirms līguma noslēgšanas regulē sīkāk nekā NKD. PTD 5. un 6. pants ietver visas informēšanas prasības, kas noteiktas NKD 7. panta 4. punktā (49). Tāpēc, sniedzot informāciju pirms līguma noslēgšanas saskaņā ar PTD, tirgotājs ievēro arī īpašās informēšanas prasības attiecībā uz uzaicinājumu veikt pirkumu, kas noteiktas NKD 7. panta 4. punktā. Tas neskar citu pārredzamības un taisnīguma prasību piemērošanu saskaņā ar NKD.

Gan PTD 5. panta 1. punkts, gan 6. panta 1. punkts nosaka, ka informācija jāsniedz “skaidri un saprotami”. Direktīvas 34. apsvērums precizē, ka, sniedzot informāciju pirms līguma noslēgšanas, “tirgotājam, cik vien ir viņa spēkos to saprātīgi paredzēt, būtu jāņem vērā specifiskas tādu patērētāju vajadzības, kuri ir īpaši neaizsargāti savu garīgo, fizisko vai psiholoģisko traucējumu, vecuma vai lētticības dēļ. Tomēr šādu specifisku vajadzību ņemšanai vērā nebūtu jānoved pie dažāda līmeņa patērētāju aizsardzības”.

Turklāt saskaņā ar NKD 7. panta 2. punkta vispārīgajiem noteikumiem tirgotājiem ir jānodrošina, lai informācija būtu saprotama un savlaicīga, t. i., pirms līguma noslēgšanas sniegtās attiecīgās informācijas sniegšanas metodei un brīdim jābūt tādiem, lai vidusmēra patērētājs varētu pieņemt uz informāciju balstītu lēmumu par darījumu.

Attiecībā uz ārpus uzņēmuma telpām noslēgtiem līgumiem PTD 7. panta 1. punktā papildus noteikts, ka informācijai pirms līguma noslēgšanas jābūt “salasāmai, vienkāršā un skaidri saprotamā valodā”, savukārt attiecībā uz distances līgumiem PTD 8. panta 1. punktā ir noteikts, ka informācija ir jādara pieejama patērētājam “izmantotajiem distances saziņas līdzekļiem atbilstīgā veidā, vienkāršā un skaidri saprotamā valodā. Ciktāl minēto informāciju sniedz uz pastāvīga informācijas nesēja, tā ir salasāma”.

Nepietiek ar to, ka obligātā informācija pirms līguma noslēgšanas tiek sniegta tikai kā daļa no vispārīgajiem noteikumiem, kam patērētājam varētu būt jāpiekrīt pirms darījuma procesa turpināšanas (50). Prasība sniegt informāciju “skaidri un saprotami” nozīmē, ka ir jāpievērš patērētāja uzmanība obligātās informācijas atsevišķajiem elementiem.

Tiešsaistes kontekstā tirgotājiem obligātā informācija ir jādara viegli pieejama un labi redzama patērētājiem. Tās apjoma dēļ varbūt nebūs iespējams sniegt obligāto informāciju patērētājiem “skaidri un saprotami” vienā lapā. Būtu jāizvairās no pārāk garām lapām, kurās patērētājiem būtu daudz jāritina uz leju, lai izlasītu visu saturu.

Tā vietā būtu jāsniedz dažādie pirms līguma noslēgšanas sniedzamās informācijas elementi tajā brīdī, kad tiem ir vislielākā nozīme līguma noslēgšanas procesā, patērētājam pārejot no vienas tiešsaistes saskarnes lapas uz citu. Ja nepieciešams, informācijai par konkrētām tēmām jābūt vairākās kārtās, ar labi pamanāmu rādītāju, kas izvietots pirmajā lapā un ved uz saistīto lapu, kurā ir sniegta visa informācija par attiecīgo tematu (51).

Papildu noformēšanas prasības distances līgumiem, kas noslēgti, izmantojot elektroniskos līdzekļus, ir noteiktas direktīvas 8. panta 2. punktā, kā sīkāk aplūkots 4.2.4. iedaļā.

3.1.3. Informācija, kas “jau skaidri izriet no konteksta”

Attiecībā uz uzņēmuma telpās noslēgtiem līgumiem 5. pants ļauj tirgotājiem nesniegt informāciju, kas “jau skaidri izriet no konteksta”.

Informācijas, kas “jau skaidri izriet no konteksta”, jēdziens tiek izmantots arī NKD 7. panta 2. punktā (52). Piemēram, tirgotāja fizisko adresi un identitāti varētu uzskatīt par “acīmredzamu vai jau skaidri izrietošu no konteksta”, jo patērētāji parasti zina tā veikala vai restorāna adresi, kuru viņi apmeklē.

3.1.4. Informēšanas prasības citos ES tiesību aktos

Direktīva ir transversāla. Tā papildina ar konkrētiem produktiem un nozarēm saistītos patērētāju aizsardzības noteikumus, jo īpaši attiecībā uz informēšanas prasībām.

Saskaņā ar PTD 3. panta 2. punktu (53) tā neietekmē informēšanas prasību piemērošanu saskaņā ar citiem konkrētu nozaru ES tiesību aktiem. Tie ietver Vispārīgo datu aizsardzības regulu (ES) 2016/679 un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2002/58/EK par e-privātumu (54), kuras ir jo īpaši svarīgas tiešsaistes pārdošanā attiecībā uz tādiem jautājumiem kā informācija par datu apstrādi un datu subjektu piekrišana savu personas datu apstrādei, ja tā nepieciešama.

Turklāt Eiropas Elektronisko sakaru kodeksā (“EESK”, Direktīva (ES) 2018/1972) un Komisijas Īstenošanas regulā (ES) 2019/2243 (55) par līguma kopsavilkuma veidni ir noteiktas papildu informēšanas prasības attiecībā uz elektronisko sakaru pakalpojumiem.

EESK 102. panta 1. punkts, atsaucoties uz PTD 5. un 6. pantu un EESK VIII pielikumu, precizē informāciju, kas publiski pieejamu elektronisko sakaru pakalpojumu sniedzējiem būtu jāsniedz, pirms patērētājs uzņemas saistības saskaņā ar līgumu vai citu attiecīgu piedāvājumu. Publiski pieejamo elektronisko sakaru pakalpojumu sniedzējiem ir arī pienākums nodrošināt patērētājiem kodolīgu un viegli lasāmu līguma kopsavilkumu (EESK 102. panta 3. punkts un Īstenošanas regula (ES) 2019/2243). Tomēr ar līguma kopsavilkuma nodrošināšanu vien netiek pilnībā izpildīti visi pienākumi attiecībā uz informācijas sniegšanu pirms līguma noslēgšanas, kas paredzēti EESK 102. panta 1. punktā un VIII pielikumā.

Papildu informēšanas prasības ir noteiktas arī Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2010/13/ES (56) par audiovizuālo mediju pakalpojumiem, Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2009/72/EK (57) attiecībā uz elektroenerģiju, Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2009/73/EK (58) attiecībā uz dabasgāzi utt. (59)

PTD 6. panta 8. punktā ir īpaši aplūkota saistība starp informēšanas prasībām, kas noteiktas šajā direktīvā, un informēšanas prasībām, kas ietvertas Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2006/123/EK (60) par pakalpojumiem un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2000/31/EK (61) par e-komerciju. Pirmkārt, tajā ir norādīts, ka informēšanas prasības šajos trīs instrumentos cita citu papildina. Otrkārt, tajā ir paskaidrots, ka, ja šo divu direktīvu normas par “saturu un veidu, kādā informācija ir jāsniedz”, ir pretrunā kādai PTD normai, tad noteicošā ir PTD norma (62).

3.1.5. Papildu informēšanas prasību noteikšana

Saskaņā ar PTD 4. pantu: “Dalībvalstis savos valsts tiesību aktos nepatur spēkā vai neievieš noteikumus, kuri atšķiras no šajā direktīvā paredzētajiem noteikumiem, tostarp stingrākus vai mazāk stingrus noteikumus, lai nodrošinātu atšķirīgu patērētāju aizsardzības līmeni, ja vien šajā direktīvā nav paredzēts citādi.”

Viena no atkāpēm no šīs pilnīgās saskaņošanas pieejas ir 5. panta 4. punkts, kas ļauj dalībvalstīm pieņemt vai paturēt spēkā prasības par papildu informācijas sniegšanu pirms līguma noslēgšanas attiecībā uz uzņēmuma telpās noslēgtiem līgumiem.

Lai gan informēšanas prasības attiecībā uz ārpus uzņēmuma telpām noslēgtiem un distances līgumiem principā ir izsmeļošas, tajā pašā laikā saskaņā ar direktīvas 6. panta 8. punktu un 12. apsvērumu dalībvalstis var noteikt papildu informēšanas prasības saskaņā ar Pakalpojumu direktīvu 2006/123/EK un E-komercijas direktīvu 2000/31/EK.

Attiecīgā E-komercijas direktīvas norma šajā ziņā ir 5. pants, kurā noteikts, ka dalībvalstīm ir jānodrošina, lai pakalpojumu sniedzējs pakalpojuma saņēmējiem un kompetentajām iestādēm sniegtu viegli, tieši un pastāvīgi pieejamu vismaz minētajā pantā noteikto informāciju. E-komercijas direktīvas 10. pants nosaka papildu informēšanas prasības attiecībā uz līguma noslēgšanas procedūru.

Savukārt Pakalpojumu direktīvas 22. panta 1.–4. punktā ir noteiktas īpašas prasības informācijai, kas pakalpojumu sniedzējiem jādara pieejama pakalpojumu saņēmējiem, kā arī prasība paziņot šo informāciju skaidrā, nepārprotamā veidā un savlaicīgi. Turklāt 22. panta 5. punkts nosaka, ka tas “neliedz dalībvalstīm paredzēt papildu prasības attiecībā uz informāciju, kas piemērojamas pakalpojumu sniedzējiem to teritorijā”.

Papildu informēšanas prasību noteikšana saskaņā ar PTD 6. panta 8. punktu ir viena no regulatīvajām izvēlēm, par kuru dalībvalstīm saskaņā ar 29. pantu ir jāinformē Komisija. Komisija šo informāciju publicē tiešsaistē (63).

3.1.6. Izņēmums attiecībā uz ikdienas darījumiem

Direktīvas 5. panta 3. punkts ļauj dalībvalstīm nepiemērot 5. panta 1. punktā paredzētās prasības par informācijas sniegšanu pirms līguma noslēgšanas attiecībā uz uzņēmuma telpās noslēgtiem līgumiem, “kas saistīti ar ikdienas darījumiem un kas tiek izpildīti nekavējoties to noslēgšanas brīdī”.

Pēc būtības šo darījumu priekšmets, visticamāk, būs zemu izmaksu vienumi. Viens acīmredzams piemērs ir tūlītējai lietošanai paredzētu pārtikas produktu un dzērienu, piemēram, uzkodu, maltīšu līdzņemšanai, iegāde.

Turklāt 5. panta 3. punkts var attiekties arī uz noteiktiem pakalpojumiem, ne tikai uz precēm. Šajā ziņā būtisks ir otrs 5. panta 3. punktā minētais kritērijs, t. i., prasība, ka līgumam jātiek izpildītam nekavējoties tā noslēgšanas brīdī.

—	Šādu iespējamo ikdienas pakalpojumu piemēri ir apavu tīrīšanas pakalpojumi, kas tiek sniegti uz ielas, un kinoteātra pakalpojumi, ja biļete tiek iegādāta (t. i., ja līgums tiek noslēgts) tieši pirms filmas skatīšanās.

3.1.7. Pirms līguma noslēgšanas sniedzamās informācijas saistošais raksturs

Direktīvas 6. panta 5. punktā attiecībā uz tās informācijas saistošo raksturu, kura sniedzama pirms līguma noslēgšanas saskaņā ar 6. panta 1. punktu, ir teikts: “5. Šā panta 1. punktā minētā informācija ir distances līguma vai ārpus uzņēmuma telpām noslēgta līguma neatņemama daļa, un to nemaina, ja vien līgumslēdzējas puses nav skaidri vienojušās citādi.”

Attiecīgi tirgotāja tīmekļa vietnē sniegtajai informācijai vajadzētu būt saistošai līgumslēdzējām pusēm, un, ja tirgotājs vēlas mainīt kādu no tās elementiem, viņam jāsaņem skaidra patērētāja piekrišana:

—	piemēram, līgumslēdzējas puses e-pasta sarakstē varētu skaidri vienoties par citu preču piegādes laiku, nekā norādīts tirgotāja tīmekļa vietnē,

—	savukārt vispārīgajos noteikumos ietverta norma, kas nosaka, ka tirgotājs var atkāpties no tīmekļa vietnē sniegtās informācijas, neatbilstu prasībai par pušu skaidru vienošanos.

Direktīvas 6. panta 5. punkts neattiecas uz izmaiņām līguma noteikumos pēc tā noslēgšanas. Ja šādu izmaiņu pamatā ir līguma noteikumi, ir piemērojama Negodīgu līguma noteikumu direktīva (64).

3.1.8. Papildu prasības par valodu

Saskaņā ar 6. panta 7. punktu dalībvalstis var noteikt valodas prasības attiecībā uz informāciju, kas iekļaujama ārpus uzņēmuma telpām noslēgtos / distances līgumos (65).

Ja šī regulatīvā izvēle ir izmantota, attiecīgās prasības, piemēram, prasība sniegt informāciju attiecīgās dalībvalsts oficiālajā valodā, attiektos uz pārrobežu tirgotājiem, ievērojot Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 593/2008 (66) par tiesību aktiem, kas piemērojami līgumsaistībām (regula “Roma I”), noteikumus. Tās 6. pantā ir paredzēts, ka gadījumā, ja tirgotājs veic savas darbības patērētāja pastāvīgās mītnesvietas valstī vai ja viņš šādas darbības vērš uz šo valsti vai vairākām valstīm, tostarp uz šo valsti, līgumam piemērojamie tiesību akti ir tās valsts tiesību akti, kurā patērētājs pastāvīgi dzīvo.

Ja līgumslēdzējas puses ir izvēlējušās citus tiesību aktus, šī izvēle nevar liegt patērētājam aizsardzību, ko viņam nodrošina patērētāja mītnesvietas valsts obligātie noteikumi. Tāpēc arī šajā situācijā, ja tirgotājs savu darbību vērš uz patērētājiem dalībvalstī, kura ir noteikusi valodas prasības saskaņā ar PTD 6. panta 7. punktu, tirgotājam ir jāsniedz patērētājiem līguma informācija attiecīgās dalībvalsts pieprasītajā valodā, ja šis ar valodu saistītais pienākums tiek uzskatīts par obligātām “līgumsaistībām” saskaņā ar valsts tiesību aktiem.

Jēdzienu “komercdarbības vai profesionālās darbības “vēršana” uz patērētāja valsti” EST apskatīja apvienotajās lietās C-585/08 un C-144/09 Peter Pammer un Hotel Alpenhof GmbH. Šajā spriedumā ir noteikti vairāki kritēriji, pēc kuriem nosaka, vai tīmekļa vietne ir “vērsta” uz konkrētu dalībvalsti, piemēram, dažādu valodu vai valūtu lietošana tīmekļa vietnē (67).

Jāņem vērā, ka šī PTD paredzētā regulatīvā iespēja papildina ar konkrētām nozarēm un produktiem saistītos Savienības tiesību aktus, kas ļauj dalībvalstīm noteikt valodas prasības attiecībā uz brīdinājumiem vai instrukcijām, kas saistīti, piemēram, ar rotaļlietām (68) vai radioiekārtām (69). Turklāt Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (ES) 2019/771 (70) ļauj noteikt valodu prasības attiecībā uz preču komercgarantijām.

3.1.9. Pierādīšanas pienākums

Tā kā tirgotājam, kas nesniedz direktīvā prasīto konkrēto informāciju, tiek piemērotas dažādas sankcijas, kas noteiktas direktīvā (papildus sankcijām, kas var tikt piemērotas saskaņā ar valsts tiesību aktiem), tās 6. panta 9. punkts satur ļoti svarīgu normu, kas nosaka, ka attiecībā uz distances līgumiem un ārpus uzņēmuma telpām noslēgtiem līgumiem “Tas ir tirgotāja pienākums pierādīt šajā nodaļā noteikto informēšanas prasību izpildi”.

Lai gan netiek izslēgta iespēja pierādīt faktus, izmantojot citus līdzekļus, tirgotāja situācija acīmredzami kļūst vājāka, ja līguma apstiprinājumā pastāvīgā datu nesējā, kuram saskaņā ar 7. panta 1.–2. punktu vai 8. panta 7. punktu (apskatīts 4.4. iedaļā) vienmēr ir jāiekļauj 6. panta 1. punktā paredzētā informācija, ja vien tā jau nav sniegta pastāvīgā datu nesējā, nav prasītās informācijas.

3.2. Kopīgas prasības uzņēmuma telpās noslēgtiem un distances / ārpus uzņēmuma telpām noslēgtiem līgumiem

3.2.1. Galvenās īpašības

Direktīvas 5. panta 1. punkta a) apakšpunkts un 6. panta 1. punkta a) apakšpunkts

“preču vai pakalpojumu galvenās īpašības tādā mērā, cik tas ir piemēroti informācijas nesējam un precēm vai pakalpojumiem;”

Lai gan šajā informēšanas prasībā ir skaidri minētas “preces un pakalpojumi”, saskaņā ar direktīvas 5. panta 2. punktu un 6. panta 2. punktu tā attiecas arī uz komunālajiem pakalpojumiem un tiešsaistes digitālo saturu.

Tāds pats pienākums ir noteikts NKD 7. panta 4. punktā, kas nosaka informēšanas prasības “uzaicinājumam veikt pirkumu”. Attiecīgi, lai izvēlētos galvenās īpašības, kas jāpaziņo patērētājam, tirgotājiem būtu jāpiemēro tāda pati pieeja kā NKD kontekstā, t. i., jāinformē par tām īpašībām, kas patērētājiem ir jāzina, lai pieņemtu uz informāciju balstītus lēmumus par pirkuma veikšanu. Informācija par preču galvenajām īpašībām var būt pieejama uz to iepakojuma vai marķējumā, ko patērētājs var apskatīt. Attiecībā uz sarežģītākām precēm var būt nepieciešams sniegt papildu informāciju, lai norādītu to galvenās īpašības.

Jo īpaši ir jāpaziņo patērētājiem visas produkta īpašības un ierobežojošie nosacījumi, kurus vidusmēra patērētājs parasti negaida no noteiktās kategorijas vai veida precēm vai pakalpojumiem, jo tie īpaši var ietekmēt viņu lēmumus par darījumiem (71).

Attiecībā uz visiem līgumiem, kuros patērētājs sniedz personas datus, neatkarīgi no tā, vai maksājums ir vai nav veicams, tirgotājam ir jāinformē patērētājs par apstrādes mērķiem brīdī, kad tiek iegūti personas dati.

3.2.2. Tirgotāja identitāte un kontakta ziņas

5. panta 1. punkts

b)	tirgotāja identitāte, piemēram, viņa tirdzniecības nosaukums, fiziskā adrese, kurā viņš atrodas, un tālruņa numurs;

6. panta 1. punkts

b)	tirgotāja identitāte, piemēram, viņa tirdzniecības nosaukums;

fiziskā adrese, kurā tirgotājs ir reģistrēts, kā arī tirgotāja tālruņa numurs un e-pasta adrese; turklāt, ja tirgotājs nodrošina citus tiešsaistes saziņas līdzekļus, kas garantē, ka patērētājs var saglabāt jebkādu rakstisku korespondenci, tostarp šādas korespondences datumu un laiku, ar tirgotāju pastāvīgā informācijas nesējā, informācijā iekļauj arī ziņas par šiem citiem līdzekļiem; visiem minētajiem tirgotāja sniegtajiem saziņas līdzekļiem jānodrošina, ka patērētājs var ātri kontaktēties ar tirgotāju un efektīvi sazināties ar viņu; attiecīgā gadījumā tirgotājs sniedz arī tā tirgotāja fizisko adresi un identitāti, kura vārdā viņš darbojas;

d)	tirgotāja uzņēmējdarbības vietas fiziskā adrese, ja tā atšķiras no adreses, kas norādīta saskaņā ar c) apakšpunktu, un attiecīgā gadījumā tā tirgotāja fiziskā adrese, kura uzdevumā viņš rīkojas, uz kuru patērētājs var adresēt sūdzības;

3.2.2.1. Tirgotāja identitāte

Papildus PTD noteikumiem NKD 7. panta 4. punkta b) apakšpunkts nosaka, ka informācija par tirgotāja fizisko adresi un identitāti tiek uzskatīta par būtisku informāciju uzaicinājuma veikt pirkumu gadījumā. Uzņēmuma telpās noslēgtu līgumu gadījumā šāda informācija var izrietēt no konteksta (sk. arī 3.1.3. iedaļu).

Ārpus uzņēmuma telpām noslēgtos / distances līgumos PTD pieprasa tirgotājam, kurš rīkojas cita tirgotāja vārdā, norādīt arī šā cita tirgotāja identitāti un fizisko adresi. Arī tiešsaistes tirdzniecības vietām, pat ja tās ir tikai starpnieki un “nedarbojas cita tirgotāja uzdevumā”, ir jāveic pasākumi, lai nodrošinātu, ka patērētājs ir pienācīgi informēts par tā faktiskā tirgotāja identitāti, kurš piedāvā attiecīgās preces vai pakalpojumus, pamatojoties uz informāciju, ko sniedz pats tirgotājs. Faktiski, ja tas, ka tirdzniecības vieta neinformē par faktiskā tirgotāja identitāti, rada iespaidu, ka tirdzniecības vieta ir faktiskais tirgotājs, tirdzniecības vietai var būt jāatbild par tirgotāja pienākumiem.

Lietā C-149/15 Wathelet (72) Tiesa izskatīja bezsaistes starpnieka (autoservisa) atbildību par patērētājiem pārdoto preču atbilstību saskaņā ar iepriekšējo Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 1999/44/EK par patēriņa preču pārdošanu (73). Tiesa norādīja, ka, lai gan Direktīvā 1999/44/EK nav aplūkots jautājums par starpnieku atbildību pret patērētājiem, tas “pats par sevi neizslēdz to, ka “pārdevēja” jēdziens Direktīvas 1999/44[/EK] 1. panta 2. punkta c) apakšpunkta izpratnē var tikt interpretēts tādējādi, ka tas ietver jebkuru tirgotāju, kurš rīkojas privātpersonas uzdevumā , ja tas no patērētāja viedokļa saskaņā ar līgumu rīkojas kā patēriņa preces pārdevējs saistībā ar tā veikto tirdzniecību, uzņēmējdarbību vai tā profesiju. Šis tirgotājs varētu patērētājam radīt apjukumu, liekot tam kļūdaini domāt, ka tirgotājs rīkojas pārdevēja, kas ir preces īpašnieks, statusā ” (74).

Tiesa arī norādīja, ka “Šajā ziņā, konkrēti, var būt nozīme dalības pakāpei un pūļu lielumam, kādas starpnieks ielicis pārdošanā, apstākļiem, kādos prece ir nodota patērētājam, kā arī patērētāja rīcībai, lai noteiktu, vai tas varēja saprast, ka starpnieks rīkojas privātpersonas uzdevumā” (75).

Šie Tiesas secinājumi par bezsaistes starpnieka atbildību par preču atbilstību varētu būt attiecināmi arī uz citiem starpniekiem un citiem tirgotāju pienākumiem saskaņā ar ES tiesību aktiem, tostarp tiešsaistes kontekstā. Jo īpaši tiešsaistes tirdzniecības vietas varētu tikt uzskatītas par atbildīgām par tirgotāja pienākumiem attiecībā uz informāciju, kas sniegta pirms līguma noslēgšanas, vai līguma izpildi saskaņā ar PTD, ja no patērētāja viedokļa tās rīkojas kā tirgotāji (ierosinātajā) līgumā.

Lietā C-149/15 Wathelet Tiesa uzsvēra, ka “patērētājam ir noteikti jāzina pārdevēja identitāte un, konkrēti, tā privātpersonas vai tirgotāja statuss, lai tas varētu izmantot aizsardzību, kāda tam piešķirta Direktīvā ” (76). Tomēr pat tad, ja faktiskais piegādātājs būtu arī tirgotājs un patērētājam nebūtu liegts īstenot savas tiesības, patērētājs, iespējams, nebūtu noslēdzis līgumu, ja viņam būtu zināma faktiskā tirgotāja identitāte. Jo īpaši patērētājam varētu būt bažas, piemēram, par šāda tirgotāja uzticamību un iespēju īstenot patērētāja tiesības pret viņu.

Informācijas nesniegšana par tirgotāja identitāti vai nepareizu datu sniegšana būtu PTD pārkāpums. Tā varētu būt arī maldinoša prakse saskaņā ar NKD, ciktāl tā ietekmē patērētāja lēmumu par darījumu. ES tiesību aktos ir arī nozaru noteikumi, kas pastiprina šo prasību. Piemēram, zāļu tiešsaistes tirdzniecības gadījumā (77) ir stingri aizliegta robežas starp tirdzniecības vietu un mazumtirgotāju izpludināšana. Tirdzniecības vietai, kas piedāvā zāles ES tirgū, būtu jānodrošina, ka patērētāji var pārbaudīt, vai tirgotājam ir attiecīgās atļaujas un vai tas darbojas saskaņā ar tiesību aktiem (78).

Līguma izpildes veids, kurā iesaistīta trešā persona-tirgotājs, neietekmē no PTD izrietošās tiesības un pienākumus saistībā ar līgumu. Piemēram, “tiešās piegādes” uzņēmējdarbības modelī tirgotājam krājumā nav noteiktu preču, ko tas pārdod, bet pēc patērētāja pasūtījuma tirgotājs tās iegādājas no trešās personas un parūpējas, lai tās tiktu nosūtītas tieši klientam.

Tomēr, ja tirgotājs tikai apstrādā pasūtījumu kā starpnieks un pēc tam pārsūta to citam tirgotājam izpildei šā otrā tirgotāja paša vārdā, tad saskaņā ar Wathelet lietu pirmo tirgotāju varētu saukt pie atbildības pret patērētāju, ja no patērētāja skatupunkta šis tirgotājs rīkojas kā patēriņa preču pārdevējs noslēgtajā līgumā. Lai izvairītos no šādas atbildības, tirgotājam ir skaidri jāinformē patērētājs, ka tas darbojas kā starpnieks, un labi saredzamā veidā jāsniedz informācija par faktiskā pārdevēja identitāti (79).

Šajā ziņā jāatzīmē, ka 6.a panta b) apakšpunktā, kas ieviests ar Direktīvu (ES) 2019/2161, ir noteikta īpaša papildu prasība tiešsaistes tirdzniecības vietu nodrošinātājiem informēt patērētājus par tās trešās personas statusu, kas piedāvā preces, pakalpojumus vai digitālo saturu, uz trešās personas sniegtās informācijas pamata (sk. 3.4.2. iedaļu).

3.2.2.2. Saziņas līdzekļi

Attiecībā uz distances līgumiem un ārpus uzņēmuma telpām noslēgtiem līgumiem 6. panta 1. punkta c) apakšpunkts, kas grozīts ar Direktīvu (ES) 2019/2161, tirgotājam nosaka pienākumu sniegt patērētājam informāciju par šādiem saziņas līdzekļiem kā daļu no informācijas, kas sniedzama pirms līguma noslēgšanas:

—	tirgotāja fiziskā adrese, tālruņa numurs un e-pasta adrese, un,

—	ja tādi ir pieejami, citi tiešsaistes rakstiskās saziņas līdzekļi, kas ļauj saglabāt korespondences saturu, datumu un laiku pastāvīgā informācijas nesējā.

“Pastāvīgs informācijas nesējs” ir definēts PTD 2. panta 10. punktā kā “jebkurš instruments, kas patērētājam vai tirgotājam dod iespēju uzglabāt personīgi viņam adresētu informāciju, lai tā būtu pieejama turpmākai atsaucei informācijas saturam atbilstīgā laikposmā, un kas ļauj neizmainītā veidā pavairot uzglabāto informāciju” (sk. arī 4.4. iedaļu).

Piemēram, dažas ziņojumapmaiņas lietojumprogrammas ļauj sūtītājam, piemēram, tirgotājam B2C kontekstā, arī no adresāta ierīces pēc noklusējuma vai manuāli izdzēst ziņojumus, ko tas ir nosūtījis, noteiktā (īsā) termiņā pēc to piegādes. Attiecīgi šie saziņas līdzekļi faktiski neļauj patērētājam glabāt saņemto ziņojumu. Saņēmējs, iespējams, var saglabāt vai dublēt savus ziņojumus, taču tam ir nepieciešamas papildu tehniskās iemaņas un zināšanas, ko nevar sagaidīt no vidusmēra patērētāja. Attiecīgi katrai ziņojumapmaiņas lietojumprogrammai ir nepieciešams individuāls novērtējums, lai noteiktu, vai tā atbilst noteiktajiem kritērijiem, ņemot vērā arī šo lietojumprogrammu nepārtraukto attīstību.

Tiesa lietā C-649/17 Amazon EU īpaši norādīja, ka iespējai patērētājiem ātri kontaktēties ar tirgotājiem un efektīvi sazināties ar viņiem ir būtiska nozīme patērētāju tiesību nodrošināšanai un efektīvai īstenošanai (80). Līdz ar to visiem tirgotāja izmantotajiem saziņas līdzekļiem ir jāspēj atbilst tiešas un efektīvas saziņas kritērijiem.

Šajā lēmumā Tiesa apstiprināja, ka direktīvas 6. panta 1. punkta c) apakšpunkts neaizliedz tirgotājam izmantot citus saziņas līdzekļus, kas nodrošina tiešu un efektīvu saziņu, papildus šajā normā uzskaitītajiem (81).

Šī interpretācija joprojām ir aktuāla arī pēc grozījumiem, kas ieviesti ar Direktīvu (ES) 2019/2161. Lai gan tirgotājam pirms līguma noslēgšanas ir jāinformē patērētājs par uzskaitītajiem saziņas līdzekļiem, kas atbilst direktīvas 6. panta 1. punkta c) apakšpunktā noteiktajiem kritērijiem, tirgotājam nav liegts darīt pieejamus arī alternatīvus saziņas līdzekļus. Tie var būt, piemēram, automatizēti balss palīgi vai tiešsaistes rakstiskas saziņas līdzekļi (sarunboti), kuriem nav 6. panta 1. punkta c) apakšpunktā norādīto funkciju. Uz šādiem papildu līdzekļiem attiecas NKD vispārīgie noteikumi. Jo īpaši tirgotājiem būtu skaidri un savlaicīgi jāinformē patērētāji, vai šie alternatīvie līdzekļi ļauj patērētājiem izsekot sarakstei, tostarp datumam un laikam.

Tirgotājam ir arī jānodrošina, lai visi tiešsaistes saziņas līdzekļi, par kuriem patērētājs ir informēts pirms līguma noslēgšanas (un līguma apstiprinājumā) saskaņā ar direktīvas 6. panta 1. punkta c) apakšpunktu, būtu viegli pieejami tirgotāja saskarnē. Nekādus papildu saziņas līdzekļus nevajadzētu prezentēt un reklamēt tādā veidā, kas patērētājiem radītu grūtības piekļūt saziņas līdzekļiem, kuri nodrošināti saskaņā ar direktīvas 6. panta 1. punkta c) apakšpunktu, un tos izmantot.

Saziņas līdzekļu nodrošināšanas mērķis ir ļaut patērētājam ātri un efektīvi sazināties ar tirgotāju. Tas nozīmē, ka ir jāveic pasākumi, lai, piemēram, nodrošinātu, ka uz telefona zvaniem tiek atbildēts darbalaikā un uz e-pasta ziņojumiem tiek atbildēts nekavējoties.

3.2.2.3. Tirgotāja atrašanās vieta

“Atrašanās” jēdziens šajā informēšanas prasībā jāsaprot tāpat kā “uzņēmējdarbības veikšanas” jēdziens, kas ir izmantots, piemēram, Pakalpojumu direktīvā 2006/123/EK, kurā tas ir definēts (4. pants) kā “faktiska pašnodarbinātas darbības veikšana, kā minēts Līguma 43. pantā, kuru pakalpojumu sniedzējs veic uz nenoteiktu laiku, izmantojot stabilu infrastruktūru, no kuras faktiski tiek īstenota pakalpojumu sniegšanas darbība”. Minētās direktīvas 37. apsvērums paskaidro – “Ja pakalpojumu sniedzējs veic uzņēmējdarbību vairākās vietās, ir svarīgi noteikt, no kuras uzņēmējdarbības veikšanas vietas faktiski sniedz attiecīgo pakalpojumu”.

To pašu pieeju var izmantot, lai noteiktu vietu, kuras fiziskā adrese jānorāda saskaņā ar šo direktīvu. Tā kā ir prasīta informācija par “fizisko” adresi, tai būtu jāattiecas uz fizisku atrašanās vietu:

—	piemēram, kā tirgotāja adresi nepietiek norādīt tikai pasta abonenta kastītes numuru.

3.2.2.4. Uzņēmējdarbības vieta

“Uzņēmējdarbības vieta” ir vieta, kur tiek pieņemti būtiski lēmumi par tirgotāja vispārējo pārvaldību un kur tiek veiktas tā centrālās administrācijas funkcijas. Šāds secinājums izriet, piemēram, no Tiesas sprieduma lietā C-73/06 Planzer:

“Noteikt sabiedrības saimnieciskās darbības adresi nozīmē, ka ir jāņem vērā virkne rādītāju, pirmais no kuriem ir juridiskā adrese, galvenā administrācijas vieta, sabiedrības vadītāju sanāksmju vieta un tā vieta, kas parasti ir norādīta kā vieta, kurā tiek pieņemti lēmumi par šīs sabiedrības vispārējo politiku. Var ņemt vērā arī citus rādītājus, piemēram, galveno vadītāju dzīves vietu, vispārējo kopsapulču vietu, administratīvo un grāmatvedības dokumentu glabāšanas vietu un galveno finanšu darījumu, it īpaši bankas darījumu, norises vietu.” (82)

3.2.3. Cena

5. panta 1. punkts

6. panta 1. punkts

preču vai pakalpojumu kopējā cena, ietverot visus nodokļus, vai, ja preču vai pakalpojumu īpašību dēļ cenu nevar pamatoti aprēķināt iepriekš, cenas aprēķināšanas veids, kā arī attiecīgā gadījumā visi papildu pārvadāšanas, piegādes vai pasta izdevumi un jebkādas citas izmaksas, vai, ja tādus izdevumus nevar pamatoti aprēķināt iepriekš, fakts, ka šādi papildu maksājumi var būt jāmaksā. Ja tas ir līgums uz nenoteiktu laiku vai līgums, kas ietver abonēšanu, kopējā cenā iekļauj kopējās izmaksas par vienu rēķina sagatavošanas laikposmu. Ja saskaņā ar šādiem līgumiem tiek maksāta fiksēta summa, kopējā cena nozīmē [arī] kopējās mēneša izmaksas. Ja kopējās izmaksas nevar pamatoti aprēķināt iepriekš, norāda cenas aprēķināšanas veidu;

Direktīvas 6. panta 1. punkta e) apakšpunkta pasvītrotās daļas atspoguļo papildu prasības attiecībā uz cenu noteikšanas informāciju, kas piemērojamas tikai distances līgumiem / ārpus uzņēmuma telpām noslēgtiem līgumiem, salīdzinot ar direktīvas 5. panta 1. punkta c) apakšpunktā noteiktajām prasībām uzņēmuma telpās noslēgtiem līgumiem. Jo īpaši attiecībā uz distances līgumiem / ārpus uzņēmuma telpām noslēgtiem līgumiem ir jāsniedz īpaša informācija saistībā ar abonementiem un uz nenoteiktu laiku noslēgtiem līgumiem.

Ja par produktu (vai kādu no produktiem), kurš tiek sniegts saskaņā ar līgumu, kas noslēgts uz nenoteiktu laiku, vai abonementu, tiek maksāta fiksēta summa, ir jāsniedz informācija par kopējām izmaksām par vienu rēķina sagatavošanas laikposmu un par kopējām mēneša izmaksām.

—

Piemēram, par interneta vai audiovizuālo mediju pakalpojumu abonementiem parasti tiek maksāta fiksēta summa reizi mēnesī / divos mēnešos / ceturksnī neatkarīgi no izmantošanas. Tāpēc patērētājam, kurš vēlas noslēgt līgumu par abonementu tiešsaistē vai ārpus uzņēmuma telpām, būtu jānorāda mēneša izmaksas un, ja rēķina sagatavošanas laikposms ir cits, – izmaksas par rēķina sagatavošanas laikposmu.

Ja līgums aptver vai ietver produktu, par kuru kopējās izmaksas nevar iepriekš aprēķināt, tirgotājam jāinformē patērētājs par veidu, kā šīs mainīgās izmaksas tiek aprēķinātas:

—	piemēram, attiecībā uz balss telefonijas pakalpojumiem, kuru izmaksas ir atkarīgas no faktiskā lietojuma, tirgotājam jānorāda patērētājam, kur viņš var atrast detalizētu tālruņa zvanu cenrādi (83).

Saskaņā ar 6. panta 6. punktu ārpus uzņēmuma telpām noslēgtu līgumu un distances līgumu gadījumā patērētājiem nav jāsedz nekādi papildu maksājumi vai izmaksas, par ko tirgotājs nav viņus informējis. Tas atspoguļo tirgotāja pienākumu informēt patērētāju par pilnu cenu, ieskaitot visus piemērojamos nodokļus, nodevas un papildu maksājumus, jo īpaši visus importa PVN, muitas nodokļus, muitošanu utt., kas piemērojami pirkumiem no ārpussavienības tirgotājiem (84).

Ja digitālais saturs vai pakalpojums ietver fakultatīvus papildu un iebūvētus pirkumus, pirms digitālā produkta iegādes patērētājs būtu pienācīgi jāinformē, ka šādas papildu iegādes iespējas var tikt piedāvātas. Šī prasība varētu attiekties, piemēram, uz:

—	lietotnēm, kas ietver pirkumus lietotnē, piemēram, papildinājumus vai papildu līmeņus videospēlē,

—	audiovizuālā satura pakalpojumu abonementiem, kas ietver izvēles maksas saturu (filmas), kurš tiek piedāvāts par papildu samaksu.

3.2.4. Piegāde un līguma izpilde

5. panta 1. punkts

d)	attiecīgā gadījumā noteikumi par maksāšanu, piegādi, izpildi, laiku, līdz kuram tirgotājs apņemas piegādāt preces vai sniegt pakalpojumu, un kārtība, kādā tirgotājs izskata sūdzības;

6. panta 1. punkts

g)	noteikumi par maksāšanu, piegādi, izpildi, laiku, līdz kuram tirgotājs apņemas piegādāt preces vai sniegt pakalpojumus, un attiecīgā gadījumā kārtība, kādā tirgotājs izskata sūdzības;

Šī informēšanas prasība ir līdzīga gan uzņēmuma telpās noslēgtiem, gan ārpus uzņēmuma telpām noslēgtiem / distances līgumiem, izņemot to, ka attiecībā uz uzņēmuma telpās noslēgtiem līgumiem visa attiecīgā informācija būtu jāsniedz tikai “attiecīgā gadījumā”, savukārt attiecībā uz ārpus uzņēmuma telpām noslēgtiem / distances līgumiem tā būtu jāsniedz visos gadījumos, izņemot informāciju par kārtību, kādā tirgotājs izskata sūdzības, – tā ir nepieciešama tikai “attiecīgā gadījumā”.

Šī informēšanas prasība ir līdzīga tai, kas noteikta NKD 7. panta 4. punkta d) apakšpunktā. Tomēr saskaņā ar NKD informācija par maksāšanas, piegādes un izpildes nosacījumiem jāsniedz uzaicinājumā veikt pirkumu tikai tad, ja tie patērētājam ir neizdevīgāki nekā nosacījumi, kas atbilst rūpīgai tirgus praksei.

Tirgotājs atbilstu 5. panta 1. punkta d) apakšpunkta vai 6. panta 1. punkta g) apakšpunkta prasībām attiecībā uz piegādes vai izpildes laiku arī tad, ja viņš norādītu laikposmu (piemēram, “10 dienas” vai “divas nedēļas”) no līguma noslēgšanas (brīža, kad patērētājs veicis pasūtījumu). Tirgotājam nav obligāti jānorāda konkrēts kalendāra datums, jo tas ne vienmēr var būt praktiski iespējams.

Attiecībā uz uzņēmuma telpās noslēgtiem līgumiem pienākums informēt par laiku, līdz kuram tirgotājs apņemas piegādāt preces vai sniegt pakalpojumu, nav piemērojams, ja piegāde vai izpilde notiek nekavējoties.

Attiecībā uz pārdošanas līgumiem, kas noslēgti uzņēmuma telpās, prasība norādīt piegādes laiku “attiecīgā gadījumā” būtu jāinterpretē, ņemot vērā arī 18. pantu. Proti, tirgotājam nebūtu jāinformē par preču piegādes laiku, ja viņš plāno tās piegādāt 18. pantā noteiktajā 30 dienu noklusējuma termiņā. Protams, tas neliedz tirgotājam paziņot patērētājam citu piegādes laiku vai tirgotājam un patērētājam vienoties par citu datumu. Norunātais datums būtu piegādes laiks, “par ko ir panākta vienošanās”, kā minēts 18. pantā (sk. arī 6. iedaļu par piegādi).

Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2018/644 (85) par pārrobežu paku piegādes pakalpojumiem 7. pants paredz, ka visiem tirgotājiem, kuri ar patērētājiem slēdz pārdošanas līgumus, kas ietver pārrobežu paku sūtīšanu, pirms līguma noslēgšanas, ja iespējams un piemērojams, ir jādara pieejama informācija par pārrobežu piegādes iespējām saistībā ar konkrēto pārdošanas līgumu un par maksām, kas patērētājiem jāmaksā par pārrobežu paku piegādi, kā arī attiecīgā gadījumā par savu sūdzību izskatīšanas politiku.

Attiecībā uz tiešsaistes digitālo saturu un pakalpojumiem jāatzīmē, ka saskaņā ar Digitālā satura direktīvas 5. panta 1. punktu tirgotājam tie ir jāpiegādā patērētājam bez nepamatotas kavēšanās pēc līguma noslēgšanas, ja vien puses nav vienojušās citādi. Tomēr saskaņā ar PTD 7. panta 3. punktu un 8. panta 8. punktu attiecībā uz (digitālo) pakalpojumu līgumiem (sk. 5.6. iedaļu) un PTD 16. panta pirmās daļas m) punktu attiecībā uz tiešsaistes digitālā satura līgumiem (sk. 5.7. iedaļu) piegādātājam pirms atteikuma tiesību termiņa beigām būtu jāiegūst patērētāja iepriekš skaidri pausts pieprasījums/piekrišana digitālā pakalpojuma vai tiešsaistes digitālā satura piegādei. Pretējā gadījumā patērētājs joprojām varētu atteikties no attiecīgajiem līgumiem un būtu tiesīgs nemaksāt (vai pieprasīt atlīdzību) par digitālo pakalpojumu vai tiešsaistes digitālo saturu, kas saņemts saskaņā ar PTD 14. panta 4. punktu (sk. 5.8. iedaļu).

Turklāt Digitālā satura direktīvas 5. panta 2. punkts paskaidro, ka tirgotājs ir izpildījis piegādes saistības, ja:

(a)	patērētājam vai fiziskajam vai virtuālajam aprīkojumam, ko patērētājs ir izvēlējies šim nolūkam, ir darīts pieejams digitālais saturs vai jebkādi līdzekļi, kas ir piemēroti, lai digitālajam saturam piekļūtu vai to lejupielādētu;

(b)	patērētājam vai fiziskam vai virtuālam aprīkojumam, ko patērētājs ir izvēlējies šim nolūkam, ir darīts pieejams digitālais pakalpojums.

3.2.5. Noteikumi par maksāšanu

Tādu maksāšanas noteikumu piemēri, kura būtu īpaši skaidri jāpaskaidro patērētājam:

—	apmaksa, izmantojot patērētāja telefona rēķinu,

—

attiecībā uz abonēšanas līgumiem, piemēram, par tiešsaistes videospēlēm, maksājuma kārtība, saskaņā ar kuru tirgotājs izmanto informāciju par maksāšanas līdzekli (piemēram, kredītkartes informāciju), ko patērētājs ir sniedzis sākotnējās abonēšanas laikā, tam, lai izrakstītu rēķinu arī par turpmākiem pirkumiem, nelūdzot patērētāju atkārtoti ievadīt šo informāciju.

Uz maksājumiem attiecas Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (ES) 2015/2366 (86) par maksājumu pakalpojumiem (sk. arī 8. iedaļu par 19. pantu, kas attiecas uz maksām par maksāšanas līdzekļu izmantošanu). Tās 64. panta 1. punktā ir noteikts, ka “Dalībvalstis nodrošina, lai maksājumu darījums tiktu uzskatīts par autorizētu tikai tad, ja maksātājs ir devis piekrišanu izpildīt maksājumu darījumu. Maksātājs var autorizēt maksājumu darījumu pirms maksājumu darījuma izpildes vai, ja par to ir vienojušies maksātājs un maksājumu pakalpojumu sniedzējs, – pēc izpildes”.

Turklāt patērētājiem vajadzētu tikt skaidrā, savlaicīgā un labi pamanāmā veidā informētiem par šo papildu pirkumu apmaksas noteikumiem, pirms viņi piesakās galvenajam digitālajam produktam, kurā tie tiek piedāvāti.

Maksājumu noklusējuma iestatījumam vajadzētu būt tādam, lai nebūtu iespējams veikt papildu pirkumus, kamēr patērētājs nav devis skaidru piekrišanu (piemēram, izmantojot paroli vai citus pienācīgus līdzekļus). Attiecībā uz pirkumiem lietotnē, ja sistēma paredz autentifikācijas derīguma intervālus (piemēram, 15 minūšu intervālu), tirgotājiem nevajadzētu automātiski piemērot noklusējuma iestatījumus, bet gan prasīt patērētāja nepārprotamu piekrišanu arī attiecībā uz piemērojamo derīguma ilgumu (87).

3.2.6. Garantijas un garantijas remonts

5. panta 1. punkts

e)	papildus atgādinājumam par juridiskas preču, digitālā satura un digitālo pakalpojumu atbilstības garantijas esamību attiecīgā gadījumā informācija par to, vai un ar kādiem nosacījumiem ir pieejams garantijas remonts un komercgarantijas;

6. panta 1. punkts

l)	atgādinājums par juridiskas preču, digitālā satura un digitālo pakalpojumu atbilstības garantijas esamību;

m)	attiecīgā gadījumā informācija par to, vai un ar kādiem nosacījumiem pēc pārdošanas patērētājiem ir pieejama palīdzība, garantijas remonts un komercgarantijas;

Lai gan šie noteikumi ir formulēti nedaudz atšķirīgi, uz uzņēmuma telpās un ārpus uzņēmuma telpām noslēgtajiem / distances līgumiem attiecas gandrīz identiskas prasības saistībā ar informāciju par juridisko garantiju un iespējamu garantijas remontu.

Materiālie noteikumi par juridisko garantiju ir noteikti Preču pārdošanas direktīvas (“PPD”) 10. pantā un Digitālā satura direktīvas (“DSD”) 11. pantā. Šajos noteikumos ir paredzēta:

—	preču gadījumā pārdevēja atbildība par neatbilstību (defektu), kas pastāvēja piegādes brīdī un kļūst acīmredzama divu gadu laikā pēc piegādes (vai ilgākā atbildības periodā, kas piemērojams saskaņā ar attiecīgajiem valsts tiesību aktiem),

—

digitālā satura vai digitālā pakalpojuma gadījumā piegādātāja atbildība par neatbilstību, kas pastāvēja piegādes brīdī un kļūst acīmredzama divu gadu laikā pēc piegādes (vai ilgākā atbildības periodā, kas piemērojams saskaņā ar attiecīgajiem valsts tiesību aktiem), ja tas tiek piegādāts ar vienu piegādes darbību, vai līgumā noteiktajā piegādes laikposmā, ja digitālais saturs vai digitālais pakalpojums tiek piegādāts nepārtraukti.

PTD 6. panta 1. punkta l) apakšpunktā tiek lietots jēdziens “atgādinājums par esamību”, tātad nav jāsniedz detalizēta informācija par juridisko garantiju. Taču, lai izpildītu informēšanas prasības, tirgotājam vismaz jāinformē patērētāji par to, ka pastāv juridiskā garantija, un jānorāda tās ilgums.

Principā PPD un DSD pilnībā saskaņo šos noteikumus savas darbības jomas robežās. Tikai dažos aspektos dalībvalstis var nodrošināt stingrāku patērētāju aizsardzību, jo īpaši paredzēt garāku atbildības periodu (88).

Tirgotāji, jo īpaši pārrobežu tiešsaistes tirgotāji, savus piedāvājumus var mērķēt uz vairāku dalībvalstu tirgiem, nepielāgojot informāciju katram atsevišķam mērķa tirgum. Tāpēc, lai ņemtu vērā iespējamās atšķirības valstu juridiskajās prasībās, šiem tirgotājiem būtu arī jāatzīst iespējamie stingrākie noteikumi, kas var pastāvēt dažādās viņu mērķa dalībvalstīs. Konkrēti, viņiem būtu jāatsaucas uz to, ka divi gadi ir minimālais juridiskās garantijas ilgums un ka patērētāja mītnesvietas valsts tiesību akti var paredzēt lielākas patērētāju tiesības.

Papildus atgādinājumam par juridisko garantiju tirgotājam, kurš piegādā preces vai pakalpojumus, ir jāsniedz arī informācija par jebkuriem pēcpārdošanas ieguvumiem, ko preču vai pakalpojumu piegādātājs vai citi attiecīgie tirgotāji, piemēram, preču ražotājs, sniedz brīvprātīgi.

Informācija par pēcpārdošanas palīdzības klientiem, garantijas remonta un/vai komercgarantijas esamību un nosacījumiem ir jāsniedz tikai tad, ja šādi papildu ieguvumi faktiski tiek piedāvāti.

Komercgarantija ir vispārīgi definēta direktīvas 2. panta 14. punktā kā saistības atlīdzināt samaksāto cenu vai apmainīt, salabot preces, vai citādi novērst nepilnības, ja preces neatbilst atbilstības vai citām prasībām. Citu ieguvumu veidu definīcijas nav sniegtas. Praksē dažādi tirgotāji viena veida ieguvumus varētu piedāvāt ar dažādiem nosaukumiem.

Komercgarantiju, kuru pārdevējs vai cita persona, piemēram, ražotājs, var nodrošināt, PPD padara par juridiski saistošu garantijas devējam. Neskatoties uz to, patērētāja tiesības, kas izriet no komercgarantijas, ir noteiktas līgumā, un tāpēc tās atšķiras dažādiem tirgotājiem vai pat dažādām precēm, kuras piedāvā viens un tas pats tirgotājs (89). Ja saskaņā ar PPD 17. pantu ražotājs uz noteiktu laika posmu izsniedz “ilgizturības komercgarantiju”, patērētājam ir tiesības uz remontu un nomaiņu, kā noteikts PPD.

Informācijā par šiem pēcpārdošanas ieguvumiem jo īpaši būtu jāpaskaidro, kur tiks sniegts attiecīgais pakalpojums un kurš sedz transporta izmaksas (ja piemērojams). Nepareizas vai maldinošas informācijas sniegšana par pēcpārdošanas ieguvumiem var tikt uzskatīta par maldinošu praksi saskaņā ar NKD. NKD aizliedz “patērētāja likumīgās tiesības pasniegt kā īpašu tirgotāja piedāvājuma iezīmi” (sk. 6. panta 1. punkta g) apakšpunktu un I pielikuma 10. punktu) (90).

3.2.7. Līguma termiņš un izbeigšana

5. panta 1. punkta f) apakšpunkts un 6. panta 1. punkta o) apakšpunkts

attiecīgā gadījumā līguma termiņš vai līguma izbeigšanas nosacījumi, ja līgums ir noslēgts uz nenoteiktu laiku vai tiek pagarināts automātiski;

6. panta 1. punkts

p)	attiecīgā gadījumā līgumā paredzēto patērētāja pienākumu minimālais ilgums;

Informācijā par nenoteikta laika līguma vai automātiski pagarināma līguma izbeigšanas nosacījumiem (nepieciešama gan attiecībā uz uzņēmuma telpās, gan ārpus uzņēmuma telpām noslēgtiem / distances līgumiem) jo īpaši būtu jāietver informācija par:

—	piemērojamām maksām,

—	izbeigšanas kārtību, jo īpaši iepriekšēja brīdinājuma termiņu un līdzekļiem, ar kuriem jāpaziņo par izbeigšanu (piemēram, e-pasts vai pasta adrese).

Attiecībā uz distances līgumiem un ārpus uzņēmuma telpām noslēgtiem līgumiem 6. panta 1. punkta p) apakšpunkts papildus pieprasa informāciju par patērētāja pienākumu minimālo ilgumu, t. i., minimālo laika posmu, par kuru patērētājam ir jāmaksā, pamatojoties uz tirgotāja piedāvātajiem noteikumiem:

—	piemēram, 24 mēnešu mobilo sakaru līgums var ietvert 6 mēnešu minimālo laikposmu, par ko jāmaksā pirmstermiņa pārtraukšanas gadījumā (91).

Jebkurš šāds minimālais laika posms, kurā līguma izbeigšana nav atļauta, būtu jāuzskata par vienu no galvenajiem līguma izbeigšanas nosacījumiem arī tādiem līgumiem, kas noslēgti uz nenoteiktu laiku vai ir automātiski pagarināmi, 5. panta 1. punkta f) apakšpunkta nozīmē. Tāpēc informācija par minimālo ilgumu būtu jāsniedz arī par līgumiem, kas noslēgti uz nenoteiktu laiku vai ir automātiski pagarināmi un kas tiek slēgti uzņēmuma telpās, un uz ko attiecas 5. panta 1. punkta f) apakšpunkts.

Direktīva nosaka tikai informēšanas prasības attiecībā uz līgumu izbeigšanu un pagarināšanu. Attiecīgo līguma klauzulu godīguma novērtējums ir pakļauts Negodīgu līguma noteikumu direktīvai 93/13/EEK (92). Īpaši noteikumi par līgumu termiņu, pagarināšanu un izbeigšanu var būt noteikti attiecīgajos ar konkrētām nozarēm saistītajos ES tiesību aktos (93).

3.2.8. Funkcionalitāte, saderība un savietojamība

Saskaņā ar grozījumiem, kas ieviesti ar Direktīvu (ES) 2019/2161, tirgotājiem, kuri piedāvā preces, kam ir digitāli elementi (“viedās” ierīces), digitālo saturu un digitālos pakalpojumus, ir jāinformē patērētājs arī par to funkcionalitāti, saderību un savietojamību. Attiecīgās prasības ir identiski izklāstītas 6. panta 1. punkta r) un s) apakšpunktā attiecībā uz ārpus uzņēmuma telpām noslēgtiem līgumiem un distances līgumiem un 5. panta 1. punkta g) un h) apakšpunktā attiecībā uz uzņēmuma telpās noslēgtiem līgumiem.

5. panta 1. punkta g) apakšpunkts un 6. panta 1. punkta r) apakšpunkts

attiecīgā gadījumā preču, kam ir digitāli elementi, digitālā satura un digitālo pakalpojumu funkcionalitāte, tostarp piemērojamie tehniskās aizsardzības pasākumi;

5. panta 1. punkta h) apakšpunkts un 6. panta 1. punkta s) apakšpunkts

attiecīgā gadījumā būtiska informācija, kas tirgotājam ir zināma vai ko viņš pamatoti būtu varējis zināt, par preču, kurām ir digitāli elementi, digitālā satura un digitālo pakalpojumu saderību un savietojamību;

Funkcionalitātes, saderības un savietojamības (jeb sadarbspējas) jēdzieni ir definēti Digitālā satura direktīvas (“DSD”) 2. pantā.

“Preces, kam ir digitāli elementi” (t. i., “viedās” ierīces), ir apakškategorija Preču pārdošanas direktīvā (“PPD”) ietvertajā atjauninātajā “preču” definīcijā, kas attiecas arī uz PTD. PPD 14. apsvērumā ir paskaidrots, ka “preces, kam ir digitāli elementi,” ietver vai ir savstarpēji saistītas ar digitālo saturu vai digitālo pakalpojumu tādā veidā, ka šā digitālā satura vai digitālā pakalpojuma neesamība neļautu šīm precēm pildīt savas funkcijas. Digitālais saturs, kas ir ietverts precē vai ir savstarpēji saistīts ar to, var būt jebkādi dati, kuri sagatavoti un piegādāti digitālā veidā, piemēram, operētājsistēmas, lietojumprogrammas un jebkāda cita programmatūra. Digitālais saturs var būt iepriekš uzstādīts pārdošanas līguma noslēgšanas brīdī, vai, ja minētais līgums to paredz, to var uzstādīt pēc tam. Digitālie pakalpojumi, kas ir savstarpēji saistīti ar preci, var ietvert pakalpojumus, kas ļauj sagatavot, apstrādāt vai uzglabāt datus digitālā veidā vai piekļūt tiem, piemēram, programmatūru kā pakalpojumu, ko piedāvā mākoņdatošanas vidē, nepārtrauktu satiksmes datu piegādi navigācijas sistēmā vai nepārtrauktu individuāli pielāgotu treniņu plānu piegādi viedpulkstenī.

Tirgotājam būtu jāizvērtē nepieciešamība sniegt informāciju par preču, kam ir digitāli elementi, digitālā satura vai digitālā pakalpojuma iezīmēm atbilstoši to specifiskajām īpašībām. Lemjot par to, kāda informācija jāsniedz par konkrēto preci, kam ir digitāli elementi, digitālo saturu vai digitālo pakalpojumu, kā kontrolsarakstu var izmantot šādu indikatīvu un neizsmeļošu elementu sarakstu, kas ietver arī funkcionalitātes, saderības un savietojamības aspektus (sk. arī 3.2.1. iedaļu par informāciju par galvenajām īpašībām):

(1)	preču, kam ir digitāli elementi, digitālā satura vai pakalpojuma saskarnes valoda(-as) un, ja tā/tās ir atšķirīga(-as), valoda(-as) lietotāja norādījumos par to darbību;

(2)	digitālā satura vai pakalpojuma sniegšanas metode, piemēram, straumēšana, tiešsaiste, vienreizēja lejupielāde, piekļuve lejupielādei uz noteiktu laiku;

(3)	video vai audio datnēm: satura atskaņošanas ilgums;

(4)	lejupielādējamām datnēm: datnes veids un lielums;

(5)	vai tirgotājs vai trešā persona apņemas vai neapņemas uzturēt vai atjaunināt preces, kam ir digitāli elementi, digitālu saturu vai pakalpojumu;

(6)

nosacījumi, kas nav tieši saistīti ar savietojamību, piemēram:

(a)	izsekošana un/vai personalizēšana;

(b)	nepieciešamība pēc interneta pieslēguma un tā tehniskās prasības (piemēram, minimālais lejupielādes un augšupielādes ātrums);

(c)	nepieciešamība citiem lietotājiem instalēt īpašu programmatūru (piemēram, sakaru programmatūrai);

(7)

lietošanas ierobežojumi, piemēram:

(a)	ierobežojumi tam, cik reižu vai cik ilgi digitālo saturu vai pakalpojumu var skatīties, lasīt vai izmantot;

(b)	ierobežojumi atkārtotai izmantošanai tādiem nolūkiem kā privātu kopiju izveide;

(c)	ierobežojumi, kas pamatojas uz patērētāja ierīces atrašanās vietu;

(d)	visas funkcijas, kas ir atkarīgas no papildu pirkumiem, piemēram, maksas satura, dalības klubā vai papildu aparatūras vai programmatūras;

(8)	ierīces, kurās var izmantot digitālo saturu vai pakalpojumu, un attiecīgā gadījumā nepieciešamā operētājsistēma un papildu programmatūra, ieskaitot versijas numuru, un aparatūra, piemēram, procesora ātrums un grafikas kartes funkcijas;

(9)	jebkāda īpaša informācija par preču, kam ir digitāli elementi, “lietu interneta” funkcionalitātēm.

3.3. Papildu prasības ārpus uzņēmuma telpām noslēgtiem un distances līgumiem

3.3.1. Pielāgota cena

6. panta 1. punkts

ea)	attiecīgā gadījumā, kad [ka] cena ir pielāgota, balstoties uz automatizēti pieņemtu lēmumu;

Šī informēšanas prasība, kas ieviesta ar Direktīvu (ES) 2019/2161, attiecas uz distances līgumiem un ārpus uzņēmuma telpām noslēgtiem līgumiem. Praksē tā attiecas tikai uz tiem līgumiem, kas noslēgti tiešsaistē un ļauj izmantot automatizētu lēmumu pieņemšanu un patērētāju uzvedības profilēšanu, lai pielāgotu cenu konkrētiem patērētājiem vai noteiktām patērētāju kategorijām.

Ja šādus paņēmienus izmanto cenas pielāgošanai, patērētāji būtu skaidri un labi saredzami jāinformē, lai viņi, pieņemot lēmumu par pirkuma veikšanu, varētu ņemt vērā iespējamos riskus.

Kā paskaidrots Direktīvas (ES) 2019/2161 45. apsvērumā, “Šī informēšanas prasība nebūtu jāattiecina uz tādiem paņēmieniem kā “dinamiska” vai “reāllaika” cenu noteikšana, kas dod iespēju, reaģējot uz tirgū esošo pieprasījumu, ļoti elastīgi un ātri mainīt cenu, ja ar minētajiem paņēmieniem cena netiek pielāgota, balstoties uz automatizēti pieņemtiem lēmumiem”.

Dinamiskā cenu noteikšana attiecas uz cenu izmaiņām, ko izraisa mainīgie lielumi, kuri nav saistīti ar klientu, piemēram, diennakts laiks, pieejamais piedāvājums, konkurentu cenas. Ja dinamiskā cenu noteikšana tiek izmantota bez cenu pielāgošanas, dažādiem patērētājiem vai patērētāju grupām būtu jāredz viena un tā pati cena, ja viņi pērk vienu un to pašu produktu vienlaicīgi, neatkarīgi no to profila un individuālajām iezīmēm.

Cenu atšķirības nodokļu vai piemērojamo maksu atšķirību dēļ (piemēram, PVN likmju atšķirības starp dalībvalstīm) arī nav pielāgotas cenas. Līdzīgi arī cenu samazinājumi, kas tiek piemēroti vispārēji un nav vērsti uz konkrētu personu vai grupu, kura izvēlēta, izmantojot automātisko profilēšanu, neietilpst pielāgoto cenu kategorijā.

Pielāgotā cenu noteikšana ir saistīta ar pielāgošanu. Tirgotāji apkopo datus par atsevišķiem patērētājiem, izmantojot automatizētu lēmumu pieņemšanu, lai raksturotu patērētāju uzvedību. Dati par meklēšanas vēsturi vai datošanas ierīci ir daži elementi, kurus varētu izmantot, lai noteiktu patērētāja profilu.

Piemēram, tiešsaistes tirgotājs varētu paaugstināt cenu, ja viņš pamana palielinātu tīmekļa vietnes datu plūsmu, – tas būtu viens no dinamiskas cenu noteikšanas veidiem. Tomēr algoritms var izmantot arī patērētāja “klikšķu skaitu” noteiktā tīmekļa lapā, lai profilētu šā patērētāja uzvedību un pielāgotu cenu šim patērētājam.

PTD prasība attiecas tikai uz informāciju par pielāgošanas faktu. Šī ir papildu informēšanas prasība, kas būtu jāievēro pielāgotas cenas piedāvāšanas laikā. Tā “neskar Regulu (ES) 2016/679, kurā inter alia paredzētas arī fizisku personu tiesības nebūt tāda lēmuma subjektam, kura pamatā ir automatizēta apstrāde, tostarp profilēšana” (Direktīvas (ES) 2019/2161 45. apsvērums). Uz pielāgotu cenu noteikšanu var attiekties VDAR 22. panta īpašie noteikumi par automatizētu lēmumu pieņemšanu (94). Citas VDAR prasības, kas ir piemērojamas šajā kontekstā, ietver prasību par juridisko pamatu saskaņā ar 6. pantu, kā arī informēšanas pienākumus saskaņā ar 12.–14. pantu.

Informācijas par automatizētu lēmumu pieņemšanu sniegšana tirgotāja privātuma politikā nav pietiekama, lai izpildītu PTD noteiktās prasības par informāciju, kas sniedzama pirms līguma noslēgšanas un attiecas uz cenu pielāgošanu. Informācija par cenas pielāgošanu būtu jāsniedz pirms katra darījuma, nevis vienkārši kā daļa no vispārīgās informācijas par personas datu apstrādi, ko veic tirgotājs.

3.3.2. Distances saziņas līdzekļu izmantošanas maksas

6. panta 1. punkts

f)	attiecīgā gadījumā līguma noslēgšanai izmantotā distances saziņas līdzekļ[a] izmantošanas maksa, ja to neaprēķina pēc pamata tarifa;

Šī informēšanas prasība jo īpaši attiecas uz gadījumiem, kad tirgotājs reklamē paaugstinātas maksas pakalpojumu (PRS) numuru, uz kuru patērētājam jāzvana, lai noslēgtu līgumu par piedāvātajām precēm vai pakalpojumiem.

3.3.3. Pirmā iemaksa un finanšu garantijas

6. panta 1. punkts

q)	attiecīgā gadījumā informācija par to, vai un ar kādiem nosacījumiem ir paredzēta pirmā iemaksa vai citas finanšu garantijas, ko maksā vai nodrošina patērētājs pēc tirgotāja pieprasījuma;

Pirmās iemaksas un finanšu garantijas ir raksturīgas nomas līgumiem, kas ietver vērtīga objekta nodošanu patērētāja rīcībā, piemēram, automašīnu nomu. Kā paskaidrots 33. apsvērumā: “Būtu jāparedz pienākums tirgotājam iepriekš informēt patērētāju par iespējamiem apstākļiem, kad patērētājam var nākties iemaksāt tirgotājam pirmo iemaksu, tostarp par apstākļiem, kādos patērētāja kredītkartē vai debetkartē var tikt nobloķēta kāda summa.”

—	Piemēram, informācijā par garantijas nosacījumiem jo īpaši būtu jāpaskaidro, vai attiecīgā summa tiks nobloķēta vai debetēta no patērētāja konta un kad un ar kādiem nosacījumiem tā tiks atbloķēta vai atmaksāta patērētājam.

3.3.4. Ārpustiesas tiesiskās aizsardzības mehānismi

6. panta 1. punkts

t)	attiecīgā gadījumā iespēja izmantot uz tirgotāju attiecināmu ārpustiesas sūdzību un tiesiskās aizsardzības mehānismu un metodes, kā tam piekļūt.

Iepriekš minētā informēšanas prasība attiecas uz jebkuru ārpustiesas sūdzību un tiesiskās aizsardzības mehānismu, kas attiecas uz tirgotāju, tostarp mehānismiem, kuri ietilpst Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2013/11/ES (95) par patērētāju strīdu alternatīvu izšķiršanu (“Direktīva par patērētāju SAI”) darbības jomā.

Direktīva par patērētāju SAI nodrošina, ka ES iedzīvotājiem ir pieejami ārpustiesas strīdu izšķiršanas mehānismi, lai atrisinātu strīdus ar ES reģistrētiem tirgotājiem. Tā paredz īpašas kvalitātes prasības strīdu alternatīvas izšķiršanas vienībām un procedūrām. Tikai strīdu alternatīvas izšķiršanas struktūras, kuru atbilstību šīm prasībām dalībvalstis ir novērtējušas un kuras ir paziņotas Komisijai, tiek atzītas par “SAI vienībām” saskaņā ar Direktīvu par patērētāju SAI.

Direktīva par patērētāju SAI attiecas uz iekšzemes un pārrobežu strīdiem par līgumsaistībām, kas izriet no pārdošanas līgumiem vai pakalpojumu līgumiem, neatkarīgi no tā, kādu preci vai pakalpojumu patērētājs iegādājies (ir izslēgti tikai strīdi par veselību un augstāko izglītību (96)), un neatkarīgi no tā, vai prece vai pakalpojums ticis iegādāts tiešsaistē vai bezsaistē un vai tirgotājs veic uzņēmējdarbību patērētāja dalībvalstī vai citā dalībvalstī.

Līdz ar to, ja ārpustiesas mehānisms, par kuru tirgotājs informē patērētāju saskaņā ar PTD 6. panta 1. punkta t) apakšpunktu, ir “SAI vienība”, kas definēta Direktīvas par patērētāju SAI 4. panta 1. punkta h) apakšpunktā, tirgotājam arī jāatbilst minētās direktīvas 13. pantā noteiktajām prasībām. Minētajā pantā ir noteikts, ka tirgotājiem ir jāinformē par SAI vienību(-ām), kas uz viņiem attiecas, ja šie tirgotāji apņemas vai ir spiesti izmantot strīdu alternatīvu risinājumu, lai atrisinātu strīdus ar patērētājiem. Šajā informācijā jāiekļauj attiecīgo SAI vienību tīmekļa vietņu adrese. Saskaņā ar Direktīvas par patērētāju SAI 13. panta 2. punktu informāciju sniedz skaidrā, saprotamā un viegli pieejamā veidā tirgotāja tīmekļa vietnē, ja tāda ir, un attiecīgā gadījumā vispārīgajos noteikumos pārdošanas vai pakalpojumu līgumos starp tirgotāju un patērētāju.

Tiesa šajā ziņā paskaidroja, ka saskaņā ar Direktīvas par patērētāju SAI 13. panta 2. punktu un PTD 6. panta 1. punkta t) apakšpunktu nepietiek ar to, ka patērētājs informāciju par strīdu alternatīvu izšķiršanu saņem tikai tajā brīdī, kad līgums tiek noslēgts ar tirgotāju, neatkarīgi no tā, vai tā ir ietverta vispārīgajos līguma noteikumos vai no šiem vispārīgajiem noteikumiem atsevišķā dokumentā. Tā vietā patērētājam šī informācija ir jāsaņem laikus pirms līguma noslēgšanas, nevis tikai līguma noslēgšanas posmā (97).

Turklāt Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 524/2013 (98) par patērētāju strīdu izšķiršanu tiešsaistē (Regula par patērētāju SIT) 14. panta 1. punktā noteikts, ka tirgotājiem, kas veic uzņēmējdarbību Savienībā un iesaistās tiešsaistes pārdošanas vai pakalpojumu līgumos, un tiešsaistes tirdzniecības vietām, kas veic uzņēmējdarbību Savienībā, savā tīmekļa vietnē ir jānodrošina elektroniska saite uz SIT platformu (99)..

3.4. Papildu prasības tiešsaistes tirdzniecības vietām

Direktīva (ES) 2019/2161 groza gan PTD, gan NKD, ieviešot informācijas sniegšanas pienākumus attiecībā uz “tiešsaistes tirdzniecības vietām”. Tiešsaistes tirdzniecības vietu jēdziens ir definēts PTD 2. panta 17. punktā (100).

2. pants

17) “tiešsaistes tirdzniecības vieta” ir tāds pakalpojums, izmantojot programmatūru, tostarp tīmekļa vietni, tīmekļa vietnes daļu vai lietotni, ko uztur tirgotājs vai kas tiek uzturēta tirgotāja vārdā, kas ļauj patērētājiem slēgt distances līgumus ar citiem tirgotājiem vai patērētājiem;

Ar Direktīvu (ES) 2019/2161 tika pievienots PTD jauns 6.a pants “Papildu īpašas informēšanas prasības attiecībā uz līgumiem, kuri noslēgti tiešsaistes tirdzniecības vietās”.

6.a pants sākas ar vispārīgu klauzulu, kas nosaka prasības attiecībā uz tās informācijas pieejamību, kura tiešsaistes tirdzniecības vietām ir jāsniedz; šīs formālās prasības atbilst 6. panta 1. punktā un 8. panta 1. punktā esošajām prasībām, kas jāievēro attiecībā uz visiem distances līgumiem.

6.a pants

1. Pirms patērētājs ir uzņēmies distances līguma vai arī jebkāda tamlīdzīga piedāvājuma saistības tiešsaistes tirdzniecības vietā, tiešsaistes tirdzniecības vietas nodrošinātājs, neskarot Direktīvu 2005/29/EK, skaidrā un saprotamā izteiksmē un distances saziņas līdzekļiem atbilstīgā veidā sniedz patērētājam šādu informāciju:

Īpašie informēšanas pienākumi ir paredzēti 6.a panta 1. punktā. Šā punkta a) apakšpunkts prasa ranžēšanas parametru pārredzamību, savukārt b), c) un d) apakšpunktā minētie pienākumi prasa sniegt informāciju par otras līgumslēdzējas puses statusu, patērētāju tiesību piemērojamību un to, kurš ir atbildīgs par līguma izpildi.

3.4.1. Ranžēšanas kritēriji

6.a panta 1. punkts

vispārīgu informāciju, kas pieejama īpašā tiešsaistes saskarnes sadaļā, kura ir tieši un viegli pieejama no lapas, kurā izvietoti piedāvājumi, par galvenajiem parametriem, kā noteikts Direktīvas 2005/29/EK 2. panta 1. punkta m) apakšpunktā, kas nosaka tādu piedāvājumu ranžējumu, kurus patērētājs iegūst sava meklēšanas vaicājuma rezultātā, un šo parametru relatīvo nozīmi salīdzinājumā ar citiem parametriem;

Ar Direktīvu (ES) 2019/2161 līdzīgs informācijas sniegšanas pienākums ir iekļauts arī NKD kā jauns 4.a punkts 7. pantā par maldinošu noklusēšanu. Ar to ir arī NKD I pielikuma “melnajā sarakstā” iekļauts jauns 11.a punkts, kas aizliedz meklēšanas rezultātos slēptas reklāmas un ranžējuma paaugstināšanu par maksu.

PTD noteiktais pienākums attiecas uz tiešsaistes tirdzniecības vietām, kas ļauj tieši noslēgt patērētāju līgumus ar trešām personām (gan B2C, gan C2C līgumi). Turpretī tas neattiecas uz cenu salīdzināšanas rīkiem un tiešsaistes meklētājprogrammām, ja tie nedarbojas kā tiešsaistes tirdzniecības vietas, – uz šiem starpniekiem attiecas tikai NKD prasības.

Ranžējums ir definēts NKD 2. panta m) punktā kā “produktiem piešķirtā relatīvā pamanāmība, kā to prezentējis, organizējis vai paziņojis tirgotājs, neatkarīgi no tehnoloģiskajiem līdzekļiem, kas izmantoti šādai prezentācijai, organizēšanai vai paziņošanai”. Tāda pati definīcija ir piemērojama arī attiecībā uz PTD.

Direktīvas (ES) 2019/2161 19. apsvērumā ir papildus paskaidrots, ka tas tiek iegūts, “arī izmantojot algoritmisku secības noteikšanu, novērtējuma vai atsauksmju mehānismus, vizuālu izcelšanu vai citus uzmanības pievēršanas instrumentus vai to kombinācijas”.

Pienākums informēt par ranžēšanas parametriem rodas gadījumos, ja tirdzniecības vieta pēc patērētāja meklēšanas vaicājuma nodrošina meklēšanas rezultātus, kas attiecas uz produktiem, kurus piedāvā dažādi tirgotāji vai patērētāji un kuri tiek mitināti tirdzniecības vietā. Turpretī tas neattiecas uz tiešsaistes saskarnes noklusējuma izkārtojumu, kas tiek parādīts patērētājam un kas neizriet no konkrēta meklēšanas vaicājuma šajā tiešsaistes saskarnē.

Informācijas satura ziņā tirdzniecības vietai ir jāsniedz “vispārīga” informācija par galvenajiem parametriem, kas nosaka produktu ranžējumu, un par šo parametru “relatīvo nozīmi” salīdzinājumā ar citiem parametriem.

Saskaņā ar Direktīvas (ES) 2019/2161 22. apsvērumu “Ranžējuma noteikšanas parametri ir jebkuri vispārīgie kritēriji, procesi, īpaši signāli, kas iekļauti algoritmos, vai citi pielāgošanas vai pazemināšanas mehānismi, kurus izmanto saistībā ar ranžējumu”.

Informācija par ranžējumu neskar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu (ES) 2016/943 (101) par komercnoslēpumu. Kā paskaidrots paralēlajā ranžēšanas pārredzamības pienākumā, kas noteikts visām tiešsaistes platformām un tiešsaistes meklētājprogrammām Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2019/1150 (102) (“P2B regula”) 5. pantā, tas nozīmē, ka attiecīgo pakalpojumu sniedzēju komerciālo interešu ņemšana vērā nekad nedrīkstētu būt par iemeslu atteikumam atklāt galvenos parametrus, kas nosaka ranžējumu. Tajā pašā laikā ne Direktīva (ES) 2016/943, ne P2B regula neprasa atklāt detalizētu attiecīgo pakalpojumu sniedzēju ranžēšanas mehānismu darbību, tostarp to algoritmus (103). Tāda pati pieeja attiecas uz informēšanas prasību, kas noteikta PTD.

Ranžējuma noklusējuma parametru apraksts var palikt vispārīgs, un tas nav jāpielāgo katram atsevišķam meklēšanas vaicājumam (104). Informācijai par ranžēšanas parametriem ne vien jāatbilst vispārīgajām prasībām par tās pieejamību, bet arī ir jābūt pieejamai īpašā tiešsaistes saskarnes sadaļā, kas ir tieši un viegli pieejama no lapas, kurā izvietoti piedāvājumi (105).

Informēšanas pienākums attiecas arī uz gadījumiem, kad tirgotājs tiešsaistes saskarnē nodrošina iespēju meklēt ar balss komandām (izmantojot “digitālos asistentus”), nevis ievadot tekstu. Arī šajā gadījumā informācija ir jādara pieejama apskatīšanai tirgotāja tīmekļa vietnē / lietojumprogrammā “īpašā tiešsaistes saskarnes sadaļā”.

Noteikumos par ranžēšanas pārredzamību patērētājiem (PTD un NKD) “ranžēšana” pēc būtības ir definēta līdzīgi kā P2B regulā. Saskaņā ar P2B regulu platformām ir jāinformē savi komerciālie lietotāji platformas noteikumos, ko piemēro starp uzņēmumiem noslēgtiem darījumiem, vai informācija jāpadara pieejama pirms līguma noslēgšanas.

Lai gan attiecīgās informēšanas prasības ir līdzīgas, to “auditorija” ir atšķirīga. Šā iemesla dēļ PTD (un NKD) ir prasīta tikai “vispārīga” informācija par galvenajiem ranžēšanas parametriem un to relatīvo nozīmi. Šī atšķirība no P2B regulas atspoguļo tādu patērētāju vajadzības pēc informācijas, kuriem nepieciešama kodolīga, viegli saprotama informācija. Tā paša iemesla dēļ PTD (un NKD) noteikumos arī nav prasīts paskaidrot galveno ranžēšanas parametru relatīvās nozīmes piešķiršanas “pamatojumu”, kā tas ir prasīts P2B regulā.

Praktiski runājot, tiešsaistes starpniecības pakalpojumu sniedzēji detalizētāku informāciju, ko tie sniedz saviem komerciālajiem lietotājiem saskaņā ar P2B regulu, var izmantot par pamatu, lai izstrādātu uz patērētāju orientētu ranžēšanas parametru skaidrojumu. Komisija ir izdevusi vadlīnijas par ranžēšanas pārredzamību saskaņā ar P2B regulu (106). Šajās vadlīnijās ir aplūkoti vairāki jautājumi, kas ir netieši saistīti arī ar PTD un NKD noteikumu par ranžēšanas pārredzamību piemērošanu, piemēram, jēdzieni “galvenie parametri”, “relatīvā pamanāmība” un “tieša un netieša atlīdzība”.

3.4.2. Otras līgumslēdzējas puses statuss

6.a panta 1. punkts

b)	vai trešā persona, kas piedāvā preces, pakalpojumus vai digitālo saturu, ir tirgotājs vai nav, pamatojoties uz minētās trešās personas deklarāciju tiešsaistes tirdzniecības vietas nodrošinātājam;

Līdzīga prasība attiecībā uz trešās personas-piegādātāja statusu ir noteikta jaunajā NKD 7. panta 4. punkta f) apakšpunktā, kas attiecas uz uzaicinājumu veikt pirkumu.

Šīs īpaši tiešsaistes tirdzniecības vietām noteiktās informēšanas prasības mērķis ir nodrošināt, lai patērētāji vienmēr zinātu, no kā viņi pērk preci vai pakalpojumu tiešsaistes tirdzniecības vietā – no tirgotāja vai cita patērētāja. Kļūdains pieņēmums, ka trešā persona-piegādātājs ir tirgotājs, var radīt problēmas patērētājam, ja ar tiešsaistē veikto pirkumu kaut kas nav kārtībā (piemēram, preču neatbilstība) un ja pēc tam izrādās, ka patērētāju aizsardzības noteikumi, piemēram, tiesības atteikties no preces 14 dienu laikā vai juridiskā garantija, faktiski neattiecas uz līgumu.

Abas PTD un NKD normas nosaka, ka informācija par trešās personas-piegādātāja statusu jābalsta uz šā piegādātāja deklarāciju, kuru tiešsaistes tirdzniecības vieta pēc tam nosūta patērētājam. Tāpēc tiešsaistes tirdzniecības vietas galvenokārt var paļauties uz trešās personas-piegādātāja sniegto deklarāciju. Šī pieeja atbilst E-komercijas direktīvā (107) paredzētajam aizliegumam noteikt tiešsaistes starpniekiem vispārējas pārraudzīšanas saistības, ciktāl attiecīgie E-komercijas direktīvas noteikumi attiecas uz tiešsaistes tirdzniecības vietu. Tajā pašā laikā tā neskar tirdzniecības vietas pienākumus attiecībā uz nelegālu saturu, piemēram, pienākumu rīkoties, pamatojoties uz tādu paziņojumu, kas informē platformu par konkrētiem krāpnieciskiem tirgotāju piedāvājumiem (108).

Jāuzsver, ka direktīvas 6.a panta 1. punkta b) apakšpunktā ir noteikta informēšanas prasība, lai veicinātu skaidrību patērētājiem, kuri iepērkas tiešsaistes tirdzniecības vietās. Pašdeklarācija ir labs piegādātāja juridiskā statusa rādītājs, taču tā neaizstāj “tirgotāja” definīciju, kura tāpat ir jāpiemēro saskaņā ar noteiktajiem kritērijiem. Šajā sakarā būtu jāatsaucas uz NKD I pielikuma “melnā saraksta” 22. punktu, kas aizliedz tirgotājiem izlikties, ka viņi nav tirgotāji. Šis aizliegums attiecas uz jebkuru nepareizu vai neprecīzu deklarāciju, kurā teikts, ka attiecīgā persona nav tirgotājs, un kura sniegta saskaņā ar šo jauno informācijas noteikumu.

3.4.3. Informācija par ES patērētāju tiesību aktu nepiemērojamību

Direktīvas 6.a panta 1. punkta c) apakšpunkta mērķis ir mudināt tirgotājus pareizi norādīt savu statusu. Tas nosaka, ka tiešsaistes tirdzniecības vietas nodrošinātājam ir jābrīdina patērētāji, ka viņiem nav piemērojamas patērētāju tiesības, ja trešā persona-piegādātājs ir paziņojis, ka tas nav tirgotājs.

6.a panta 1. punkts

c)	ja trešā persona, kas piedāvā preces, pakalpojumus vai digitālo saturu, nav tirgotājs, norāda, ka patērētāju tiesības, kas izriet no Savienības tiesību aktiem patērētāju tiesību aizsardzības jomā, neattiecas uz noslēgto līgumu;

Informācijai par to, ka ES patērētāju tiesības neattiecas uz līgumu, īsā un pēc iespējas skaidri redzamā veidā jāpapildina informācija, ka trešā persona-piegādātājs ir paziņojis, ka tas nav tirgotājs. Šā paziņojuma galvenais mērķis ir brīdināt patērētājus, ka viņi nevar paļauties uz tiesisko aizsardzību, ko viņi parasti varētu gaidīt, piemēram, izmantot atteikuma tiesības vai juridisko garantiju, nolūkā nodrošināt, ka viņi noslēdz līgumu, pilnībā apzinoties šos ierobežojumus.

3.4.4. Pienākumu sadale līgumā

6.a panta 1. punkts

attiecīgā gadījumā norāda, kā no līguma izrietošās saistības tiek sadalītas starp trešo personu, kas piedāvā preces, pakalpojumus vai digitālo saturu, un tiešsaistes tirdzniecības vietas nodrošinātāju, šādai informācijai neskarot nekāda veida atbildību, kas tiešsaistes tirdzniecības vietas nodrošinātājam vai trešajai personai-tirgotājam ir saistībā ar līgumu saskaņā ar citiem Savienības vai valsts tiesību aktiem.

Patērētāji, izmantojot tiešsaistes tirdzniecības vietu, noslēdz līgumus vai nu ar tirdzniecības vietas nodrošinātāju, vai ar trešo personu-piegādātāju par konkrētu tirdzniecības vietā piedāvāto produktu piegādi. Turklāt patērētājam ir arī līgums (pamatlīgums) ar tiešsaistes tirdzniecības vietas nodrošinātāju, un tirdzniecības vietas nodrošinātājam ir noslēgti līgumi ar piegādātājiem tirdzniecības vietā. Šie līgumi ietver noteikumus, kas attiecas uz lietotājiem, kad tie izmanto tirdzniecības vietas pakalpojumu, tostarp pakalpojumus, kurus tirdzniecības vieta piedāvā patērētājiem saistībā ar viņu noslēgtajiem līgumiem ar piegādātājiem par konkrētiem produktiem.

Direktīvas 6.a panta 1. punkta d) apakšpunkts cenšas nodrošināt patērētājiem skaidrību par to, “kā no līguma izrietošās saistības tiek sadalītas starp” trešo personu-piegādātāju un tirdzniecības vietas nodrošinātāju, kad tiek slēgti līgumi ar trešām personām-piegādātājiem tirdzniecības vietā. Tas prasa, lai tirdzniecības vieta atgādinātu patērētājam par visiem pienākumiem, ko tirdzniecības vieta varētu būt uzņēmusies pret patērētāju attiecībā uz šādiem līgumiem.

Šī informācija par pienākumu sadali starp tiešsaistes tirdzniecības vietas nodrošinātāju un trešo personu-piegādātāju ir jāsniedz “attiecīgā gadījumā”. Proti, šī prasība attiecas tikai uz gadījumiem, kad tiešsaistes tirdzniecības vietai un trešai personai-piegādātājam ir kopīga atbildība pret patērētājiem. Piemēram, tiešsaistes tirdzniecības vieta varētu uzņemties atbildību par preču piegādi, bet trešā persona-piegādātājs joprojām ir atbildīgs par preču atbilstību.

PTD nereglamentē pienākumu sadalījumu starp pusēm. Tiešsaistes tirdzniecības vietai un trešai personai-tirgotājam ir jāvienojas par saviem atbilstošajiem pienākumiem attiecībā uz tirdzniecības vietā noslēgtajiem līgumiem, ievērojot piemērojamos valsts tiesību aktus, un tirdzniecības vietai ir attiecīgi jāinformē patērētāji.

Direktīvas (ES) 2019/2161 27. apsvērumā ir ilustrēts, kā tiešsaistes tirdzniecības vieta varētu īstenot šo jauno informācijas sniegšanas pienākumu: “Tiešsaistes tirdzniecības vietas nodrošinātājs varētu norādīt, ka par patērētāju tiesību nodrošināšanu ir atbildīga vienīgi trešā persona-tirgotājs, vai arī aprakstīt savus konkrētos pienākumus, ja minētais nodrošinātājs uzņemas atbildību par konkrētiem līguma aspektiem, piemēram, piegādi vai atteikuma tiesību izmantošanu.” Minētās direktīvas 27. apsvērumā arī minēts, ka informācija būtu jāsniedz skaidrā un saprotamā veidā, nevis tikai standarta noteikumos vai līdzīgos līguma dokumentos.

3.4.5. Iespēja noteikt papildu informēšanas prasības

Direktīvas 6.a panta 2. punkts ļauj dalībvalstīm noteikt papildu informēšanas prasības attiecībā uz tiešsaistes tirdzniecības vietām, ņemot vērā E-komercijas direktīvas 2000/31/EK noteikumus.

6.a pants

2. Neskarot Direktīvu 2000/31/EK, šis pants neliedz dalībvalstīm noteikt papildu informēšanas prasības tiešsaistes tirdzniecības vietu nodrošinātājiem. Minētie noteikumi ir samērīgi, nediskriminējoši un pamatoti ar patērētāju tiesību aizsardzības apsvērumiem.

Attiecīgi šī regulatīvā iespēja ir līdzīga vispārīgākajai direktīvas 6. panta 8. punktā minētajai iespējai, kas ļauj dalībvalstīm noteikt papildu informēšanas prasības (kā aprakstīts iepriekš 3.1.5. iedaļā).

4. Īpašas prasības distances līgumiem

4.1. Distances līguma definīcija

Direktīvas 2. pantā distances līgumi ir definēti šādi: “7) “distances līgums” ir jebkurš pārdošanas vai pakalpojumu līgums, kas noslēgts starp tirgotāju un patērētāju saskaņā ar organizētu distances pārdošanas vai pakalpojumu sniegšanas shēmu, tirgotājam un patērētājam vienlaikus fiziski neatrodoties vienā vietā, un šā līguma noslēgšanai tiek ekskluzīvi izmantots viens vai vairāki distances saziņas līdzekļi līdz līguma noslēgšanas brīdim un pašā līguma noslēgšanas brīdī”.

Direktīvas 20. apsvērumā šis jēdziens tiek paskaidrots sīkāk, iekļaujot distances saziņas līdzekļu piemērus: “Distances līguma definīcijai būtu jāattiecas uz visiem gadījumiem, kad saskaņā ar organizētu distances pārdošanas vai pakalpojumu sniegšanas shēmu tirgotājs un patērētājs noslēdz līgumus, izmantojot tikai vienu vai vairākus distances saziņas līdzekļus ( piemēram, pasta pasūtījumu, internetu, telefonu vai telefaksu ) līdz līguma noslēgšanas brīdim un ieskaitot to. Minētajai definīcijai būtu arī jāattiecas uz situācijām, kad patērētājs uzņēmuma telpas apmeklē, tikai lai ievāktu informāciju par precēm vai pakalpojumiem, un vēlāk sarunas par līgumu veic un līgumu noslēdz no attāluma. No otras puses, līgums, par kuru sarunas veic tirgotāja uzņēmuma telpās un beigās noslēdz, izmantojot distances saziņu, nebūtu jāuzskata par distances līgumu. Tāpat arī līgums, ko ierosina, izmantojot distances saziņu, bet beigās noslēdz tirgotāja uzņēmuma telpās, nebūtu jāuzskata par distances līgumu. Līdzīgā kārtā distances līguma jēdzienā nebūtu jāietver rezervācijas, ko patērētājs veicis, izmantojot distances saziņas līdzekļus, lai lūgtu pakalpojumu no kāda profesionāļa, piemēram, kad patērētājs pa tālruni piesaka apmeklējumu pie friziera.”

Noslēdzot distances līgumu, puses var arī izmantot vairāku atšķirīgu distances saziņas līdzekļu apvienojumu (piemēram, tīmekļa vietni, mobilo lietotni vai tālruņa zvanu). Faktam, ka puses satiekas pēc distances līguma noslēgšanas, parasti piegādes vai maksājuma laikā, nevajadzētu mainīt līguma kā distances līguma klasifikāciju. Ja patērētājs ir apmeklējis uzņēmuma telpas, tikai lai ievāktu informāciju par precēm vai pakalpojumiem, līgums, par kuru viņš vēlāk ar tirgotāju veic sarunas un kuru noslēdz no attāluma, būtu jāuzskata par distances līgumu. Kaut arī tikai apmeklējuma pieteikšana tirgotājam netiek uzskatīta par distances līgumu, saistoša rezervācija, kura tiek veikta, piemēram, pa tālruni, par precēm, kuras jāpaņem, vai pakalpojumiem, kuri jāsaņem konkrētā laikā, visticamāk, ir distances līgums šīs direktīvas izpratnē.

Direktīva tiek piemērota tikai distances līgumiem, kuri tiek noslēgti saskaņā ar organizētu distances pārdošanas vai pakalpojumu sniegšanas shēmu. Piemēram, ja tirgotājs tikai izņēmuma kārtā noslēdz līgumu ar patērētāju pa e-pastu vai tālruni pēc tam, kad ar viņu ir sazinājies patērētājs, šāds līgums nebūtu jāuzskata par distances līgumu direktīvas izpratnē. Tomēr tirgotājam distances pārdošanai nav noteikti jāievieš sarežģīta sistēma, kā tiešsaistes saskarne. Arī vienkāršāki pasākumi, kā e-pasta vai tālruņa izmantošanas veicināšana līgumu noslēgšanai ar patērētājiem, būtu iemesls PTD prasību piemērošanai.

Tirgotājs tādu līgumu noslēgšanai, uz kuriem attiecas direktīva, var izmantot tiešsaistes tirdzniecības vietu. Kā paskaidrots 20. apsvērumā: “Norādei uz organizētu distances pārdošanas vai pakalpojumu sniegšanas shēmu būtu jāietver tās shēmas, ko piedāvā kāda trešā persona, kas nav attiecīgais tirgotājs, bet ko tirgotājs izmanto, piemēram, tiešsaistes platforma. Tomēr tam nebūtu jāattiecas uz gadījumiem, kad tīmekļa vietne tikai sniedz informāciju par tirgotāju, viņa precēm un/vai pakalpojumiem un kontakta ziņas.”

PTD piemērošana nav atkarīga no tirgotāja izmantotās tehnoloģijas. Nav būtiski, vai patērētājs noslēdz “parastu” distances līgumu internetā vai izmanto blokķēdes izpildes tehnoloģiju (109).

4.2. Informācija, kas sniedzama pirms līguma noslēgšanas

4.2.1. Informācija, kas jāsniedz tieši pirms pasūtījuma veikšanas

8. pants

2. Ja saskaņā ar distances līgumu, ko slēdz, izmantojot elektroniskus sakaru līdzekļus, patērētājam ir pienākums maksāt, tirgotājs patērētājam skaidri un nepārprotami, un tieši pirms patērētājs izdara pasūtījumu, sniedz 6. panta 1. punkta a), e), o) un p) apakšpunktā minēto informāciju.

Direktīvas 8. panta 2. punkts attiecas uz informāciju, kura ir jāsniedz patērētājiem tieši pirms tādu līgumu noslēgšanas ar elektroniskiem sakaru līdzekļiem, kuri ir saistīti ar cenas samaksu.

Direktīvā netiek definēti “elektroniskie sakaru līdzekļi”, bet, ņemot vērā 39. apsvērumā sniegto skaidrojumu, šis jēdziens būtu jāinterpretē kā tāds, kas atsaucas uz līgumiem, kuri tiek noslēgti ar tīmekļa vietņu un citu tiešsaistes saskarņu starpniecību: “Svarīgi nodrošināt, lai ar tīmekļa vietņu starpniecību noslēgtu distances līgumu gadījumā patērētājs varētu pilnībā izlasīt un saprast līguma galvenos elementus pirms pasūtījuma veikšanas. Šajā nolūkā šajā direktīvā būtu vajadzīgs noteikums par tiem elementiem, kuri jāparāda pasūtījuma izdarīšanai nepieciešamā apstiprinājuma tiešā tuvumā.” Turklāt, ņemot vērā “elektronisko līdzekļu” definīciju Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā (ES) 2015/1535 (110), 8. panta 2. punkts var tikt piemērots arī citām tehnoloģijām, kā digitālajam saturam, kuru sniedz TV papildierīces.

PTD 8. panta 2. punkts būtu jāskata saistībā ar valstu noteikumiem, ar kuriem transponē E-komercijas direktīvas 2000/31/EK noteikumus par līgumu veidošanu, kas tiek piemēroti, ja līgums atbilst “informācijas sabiedrības pakalpojuma” definīcijai, t. i., ja tas attiecas uz jebkādu pakalpojumu, kas parasti tiek sniegts par samaksu, no attāluma, ar elektroniskiem līdzekļiem un pēc pakalpojumu saņēmēja individuāla lūguma.

PTD 8. panta 9. punkts skaidri apstiprina, ka tas neskar noteikumus, kuri ir izklāstīti Direktīvas 2000/31/EK 9. un 11. pantā un saskaņā ar kuriem tirgotājam ir jāļauj patērētājam pārbaudīt e-pasūtījumu pirms tā izdarīšanas.

Attiecīgi PTD 8. panta 2. punkts praksē tiktu piemērots brīdī, kad patērētājam tiek lūgts pārbaudīt pasūtījumu saskaņā ar E-komercijas direktīvu, t. i., pārbaudīt pirkumu groza saturu pirms pogas “nopirkt” noklikšķināšanas (111).

Jēdzienam “tieši pirms” 8. panta 2. punktā vajadzētu pirmkārt attiekties uz laika aspektu, un to vajadzētu saprast ar nozīmi “tūlīt pirms”. Turklāt jēdzieni “nepārprotami” 8. panta 2. punktā un “tiešā tuvumā” 39. apsvērumā norāda uz stingrākām prasībām par informācijas sniegšanu, salīdzinot ar vispārīgajām prasībām, kas norādītas 6. panta 1. punktā un 8. panta 1. punktā. Informācijai vajadzētu būt sniegtai tādā veidā, ka patērētājs to var faktiski redzēt un izlasīt pirms pasūtījuma izdarīšanas un ka viņam šajā nolūkā nav nepieciešams doties projām no pasūtījuma izdarīšanai izmantotās lapas.

Direktīvas 8. panta 2. punktā noteiktās īpašās prasības par informāciju, kas sniedzama pirms līguma noslēgšanas, attiecas uz:

(1)	galvenajām īpašībām (6. panta 1. punkta a) apakšpunkts);

(2)	kopējo cenu (6. panta 1. punkta e) apakšpunkts);

(3)	līguma termiņu un līguma izbeigšanas nosacījumiem (6. panta 1. punkta o) apakšpunkts);

(4)	vajadzības gadījumā līguma minimālo ilgumu (6. panta 1. punkta p) apakšpunkts).

4.2.2. Pasūtījuma apstiprinājuma poga

8. pants

2. (..)

Tirgotājs nodrošina, ka patērētājs, izdarot pasūtījumu, skaidri apliecina, ka pasūtījums ietver pienākumu maksāt. Ja, izdarot pasūtījumu, ir jānospiež poga vai jāveic līdzīga funkcija, to apzīmē viegli saprotamā veidā – tikai ar vārdiem “pasūtījums ar pienākumu maksāt” vai līdzīgu nepārprotamu formulējumu, kas norāda, ka pasūtījums ietver pienākumu maksāt tirgotājam. Ja tirgotājs neievēro šīs daļas noteikumus, līgums vai pasūtījums patērētājam nav saistošs.

Direktīvas 8. panta 2. punkta otrā daļa pieprasa skaidri apzīmēt pogu, kura tiek izmantota pasūtījuma izdarīšanai tīmekļa vietnē. Atbilstošajai norādei (apzīmējumam) ir jābūt uz pašas pogas vai tieši tai blakus. To var izstrādāt dažādos veidos, ja vien tā sniedz skaidru vēstījumu par pienākumu maksāt (112):

—	piemēram, tāds formulējums kā “pērciet tagad”, “maksājiet tagad” vai “apstipriniet pirkumu” nodotu šajā noteikumā pieprasīto vēstījumu,

—	savukārt tādas frāzes kā “reģistrējiet”, “apstipriniet” vai “pasūtiet tagad”, kā arī nevajadzīgi garas frāzes, kuras var iedarbīgi paslēpt vēstījumu par pienākumu maksāt, ar mazāku iespējamību atbildīs šai prasībai.

Šī prasība tiek piemērota arī tad, ja tirgotājs informāciju, kas sniedzama pirms līguma noslēgšanas patērētājam, ir noformējis saskaņā ar 8. panta 4. punktu.

4.2.3. Informācija par piegādes ierobežojumiem un maksāšanas līdzekļiem

8. pants

3. Tirdzniecības tīmekļa vietnēs skaidri un saprotami vēlākais pasūtīšanas sākumā norāda, vai ir spēkā jebkādi piegādes ierobežojumi un kādi maksāšanas līdzekļi tiek pieņemti.

Saskaņā ar 8. panta 3. punktu tirdzniecības tīmekļa vietnēm ir jāinformē patērētāji par piegādes ierobežojumiem, to skaitā ģeogrāfiskajiem, sniedzot viegli saprotamu informāciju skaidri redzamā veidā. Piemēram, šai informācijai nevajadzētu būt pieminētai tikai tirgotāja vispārīgajos noteikumos vai tikai atsevišķās tīmekļa lapās, kuras nav skaidri apzīmētas un kurām patērētāji tādējādi, visticamāk, nepiekļūs savas iepirkšanās sesijas laikā.

Informācijai par 8. panta 3. punktā paredzētajiem “piegādes ierobežojumiem” ir jāatbilst informācijai par piegādes noteikumiem, kas ir sniegta saskaņā ar PTD 6. panta g) apakšpunktu.

Uz piegādes un maksājuma ierobežojumiem attiecas Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2018/302 (113) par ģeogrāfisko bloķēšanu. Jo īpaši piegādes ierobežojumu informācijas automātiska pārveidošana, kas balstīta uz lietotāja ģeolokalizāciju, varētu būt Ģeogrāfiskās bloķēšanas regulas 4. panta pārkāpums, jo īpaši, ja tā liedz piekļuvi precēm teritorijā, kuru tirgotājs parasti apkalpo.

—

Piemēram, tirgotājs, kurš piedāvā piegādi konkrētā dalībvalstī saskaņā ar piemērojamajiem vispārīgajiem nosacījumiem savā starptautiskajā .com vietnē, nedrīkst automātiski izslēgt šo piegādes iespēju, kad viņš konstatē, ka patērētājs ir pievienojies no šīs dalībvalsts un viņam ir pieejama arī īpaša valsts tīmekļa vietne.

Attiecībā uz maksāšanas līdzekļiem Ģeogrāfiskās bloķēšanas regulas 5. pants aizliedz tirgotājiem ierobežot to pieņemšanu, pamatojoties uz patērētāja valstspiederību, dzīvesvietu vai uzņēmējdarbības veikšanas vietu ES, piemēram, bankas kartes izdošanas vietu.

4.2.4. Līgumi, kas tiek noslēgti, izmantojot distances saziņas līdzekli, kurā ir ierobežota telpa vai laiks

Direktīvas 8. panta 4. punkts attiecas uz distances saziņas līdzekļiem, kuros ir ierobežots laiks vai telpa informācijas parādīšanai.

8. pants

4. Ja līgumu noslēdz, izmantojot distances saziņas līdzekli, kurā ir ierobežota telpa un laiks informācijas parādīšanai, tirgotājs pirms šāda līguma noslēgšanas konkrētajā līdzeklī vai ar tā starpniecību sniedz vismaz informāciju par preču vai pakalpojumu galvenajām īpašībām, tirgotāja identitāti, kopējo cenu, atteikuma tiesībām, līguma termiņu un, ja tas ir līgums uz nenoteiktu laiku, līguma izbeigšanas nosacījumiem, kā minēts attiecīgi 6. panta 1. punkta a), b), e), h) un o) apakšpunktā, izņemot I pielikuma B daļā doto atteikuma veidlapas paraugu, kas minēts h) apakšpunktā. Pārējo 6. panta 1. punktā minēto informāciju, tostarp atteikuma veidlapas paraugu, tirgotājs patērētājam sniedz atbilstīgā veidā saskaņā ar šā panta 1. punktu.

Attiecīgi 8. panta 4. punkts ietver tās pašas informēšanas prasības, kas minētas 8. panta 2. punktā, un tām pievieno prasības attiecībā uz informāciju par:

(1)	tirgotāja identitāti, kura minēta 6. panta 1. punkta b) apakšpunktā;

(2)	atteikuma tiesībām, kuras minētas 6. panta 1. punkta h) apakšpunktā, t. i., informāciju par šo tiesību izmantošanas nosacījumiem, termiņu un kārtību.

Direktīvas 8. panta 4. punkts neiekļauj 6. panta 1. punkta p) apakšpunkta prasību sniegt informāciju par “līgumā paredzēto patērētāja pienākumu minimālo ilgumu”. Tomēr, kā paskaidrots iepriekš 3.2.7. iedaļā, jebkāds šāds minimālais periods ir arī viens no galvenajiem uz nenoteiktu laiku noslēgta līguma vai automātiski pagarināma līguma izbeigšanas nosacījumiem, kas minēti 6. panta 1. punkta o) apakšpunktā. Tādējādi praksē uz šo informācijas elementu arī vajadzētu attiecināt 8. panta 4. punktu.

Direktīvas 8. panta 4. punkts tiek piemērots līgumiem, kuri ir noslēgti, izmantojot tādas tehnoloģijas kā tālruni, ar balsi darbināmus iepirkšanās asistentus, īsziņas vai citus distances saziņas līdzekļus, kuri piemēro tehniskus ierobežojumus informācijas apjomam, kas var tik sniegts patērētājam (114). Šādās situācijās direktīva ļauj tirgotājam sniegt patērētājam mazāk informācijas elementu pirms distances līguma noslēgšanas, savukārt pārējā 6. panta 1. punktā pieprasītā informācija ir jāsniedz citā avotā vienkāršā un skaidri saprotamā valodā (skatīt arī 36. apsvērumu, kurā minēta “informēšana par bezmaksas tālruņa numuru vai hiperteksta saiti uz tīmekļa vietni”).

Ar Direktīvu (ES) 2019/2161 PTD 8. panta 4. punkts ir grozīts, izslēdzot no informēšanas pienākumiem pienākumu sniegt atteikuma veidlapas paraugu, kurš iekļauts I pielikuma B daļā. Attiecīgi pietiek ar to, ja šī veidlapa ir nodrošināta ar cita avota starpniecību vienkāršā un skaidri saprotamā valodā (115). Pēc līguma noslēgšanas līguma apstiprinājumā, kurš ir sniegts pastāvīgā informācijas nesējā, ir jāiekļauj pilnīga informācija saskaņā ar 8. panta 7. punktu.

Tiesa skatīja 8. panta 4. punkta piemērošanu lietā C-430/17 Walbusch Walter Busch, kura bija saistīta ar distances pārdošanu ar pasta pasūtījuma palīdzību (ar avīžu un žurnālu palīdzību izplatīta pasūtījuma pastkarte).

Tiesa nolēma, ka “novērtējums, vai konkrētajā gadījumā saziņas līdzeklis informācijas sniegšanai ir ierobežots telpā vai laikā (..) 8. panta 4. punkta izpratnē, ir jāveic, ņemot vērā visus tirgotāja komercpaziņojuma tehniskos raksturlielumus”. Šajā ziņā ir jāpārbauda, vai, ņemot vērā paziņojuma ilgumu un laukumu un burtu minimālo lielumu, kas būtu piemērots vidusmēra patērētājam, kuram domāts šis paziņojums, šajā paziņojumā objektīvi var tikt sniegta visa PTD 6. panta 1. punktā uzskaitītā informācija.

Savukārt “šajā novērtējumā nav nozīmes attiecīgā tirgotāja izvēlei , kas skar izkārtojumu un laukuma un laika izmantojumu atkarībā no izvēlētā saziņas līdzekļa” (116).

Praktiskā ziņā “distances saziņas līdzekļi, kuros ir ierobežota telpa vai laiks”, kas minēti 8. panta 4. punktā, ir līdzekļi, kuri neļauj sniegt informāciju kārtās (piemēram, ar izvēršamiem virsrakstiem vai hipersaitēm, kas patērētājus novirza uz detalizētāku attiecīgās informācijas izklāstu), – šajā ziņā skatīt 3.1.1. iedaļu par patērētāju informācijas sniegšanu skaidrā un saprotamā veidā.

Viedtālruņi nekvalificējas kā “distances saziņas līdzekļi, kuros ir ierobežota telpa vai laiks informācijas parādīšanai”, jo papildu informāciju šādu ekrānu lietotājiem vienmēr var arī sniegt ar izvēršamiem satura kokiem vai papildu lapām. Kad tirgotājs ir pielāgojis tiešsaistes saskarnes saturu un noformējumu šādām ierīcēm, tas var izmantot 8. panta 4. punktu un saistīto judikatūru kā vadlīnijas, izvēloties informāciju, kam jābūt redzamai vislabāk. Šādos gadījumos tirgotājs var koncentrēties uz 8. panta 4. punktā pieprasītajiem informācijas elementiem, vajadzības gadījumā izvēršamā (117) formātā, un sniegt pārējo obligāto informāciju papildu lapās.

4.3. Pa tālruni noslēgti līgumi

8. pants

5. Neskarot 4. punktu, ja tirgotājs piezvana patērētājam, lai noslēgtu distances līgumu, viņš sarunas sākumā ar patērētāju atklāj savu identitāti un attiecīgā gadījumā tās personas identitāti, kuras uzdevumā viņš zvana, un zvana komerciālo nolūku.

Direktīvas 8. panta 5. punkts ietver īpašu noteikumu par līgumiem, kuri tiek noslēgti pa tālruni, proti, tas nosaka, ka tirgotāja identitāte un zvana komerciālais nolūks ir jāatklāj sarunas sākumā. Tā kā šis noteikums “neskar 4. punktu”, tirgotāji var ierobežot informāciju, kas tiek sniegta tālruņa zvana laikā saskaņā ar 8. panta 4. punktu.

8. pants

6. Ja distances līgums jānoslēdz, izmantojot telefonu, dalībvalstis var noteikt, ka tirgotājam ir jāapstiprina piedāvājums patērētājam, kurš uzņemas saistības tikai tad, kad viņš piedāvājumu ir parakstījis vai ir nosūtījis rakstisku piekrišanu. Dalībvalstis var arī paredzēt, ka šādus apstiprinājumus veic uz pastāvīga informācijas nesēja.

Direktīvas 8. panta 6. punkts ietver citu dalībvalstīm pieejamu regulatīvu izvēli. Dažas dalībvalstis šo regulatīvo izvēli ir izmantojušas ierobežotākā veidā, t. i., tās piemēro attiecīgās papildu prasības pa tālruni noslēgtajiem līgumiem tikai tajos gadījumos, kad zvanu veicis tirgotājs.

“Pastāvīgs informācijas nesējs” šajā noteikumā attiecas uz papīra formātu un citiem pastāvīgiem informācijas nesējiem, kā paskaidrots 23. apsvērumā: “Pastāvīgam informācijas nesējam būtu jāsniedz patērētājam iespēja saglabāt informāciju tik ilgi, cik nepieciešams to viņa interešu aizsardzībai, kuras izriet no līgumattiecībām ar tirgotāju. Šādiem informācijas nesējiem jo īpaši būtu jāietver dokumenti papīra formātā, USB atmiņas ierīces, CD-ROM, DVD, atmiņas kartes un datoru ciet[ie] disk[i], kā arī elektroniskā pasta vēstules.” Tādējādi dalībvalstis var pieprasīt, ka gan tirgotāja piedāvājuma apstiprinājumam, gan patērētāja piekrišanai ir jābūt pastāvīgā informācijas nesējā, kam nav noteikti jābūt papīra formātā un kas var būt, piemēram, e-pasta sarakstē.

4.4. Līguma apstiprināšana

8. pants

7. Tirgotājs uz pastāvīga informācijas nesēja samērīgā termiņā pēc distances līguma noslēgšanas un ne vēlāk kā preču piegādes brīdī vai pirms sākas pakalpojuma izpilde, patērētājam sniedz apstiprinājumu par noslēgto līgumu. Šis apstiprinājums ietver:

(a)	visu 6. panta 1. punktā minēto informāciju, ja vien tirgotājs informāciju patērētājam jau nav sniedzis uz pastāvīga informācijas nesēja pirms distances līguma noslēgšanas; un

(b)	attiecīgā gadījumā apstiprinājumu patērētāja skaidrai iepriekšējai piekrišanai un apliecinājumu saskaņā ar 16. panta m) apakšpunktu.

Tirgotājam būtu jāsniedz patērētājam līguma apstiprinājums, iekļaujot visu 6. panta 1. punktā prasīto informāciju, ja vien tā jau nav sniegta pastāvīgā informācijas nesējā, kā pasta pasūtījumu katalogā, īsziņā vai e-pastā, pirms līguma noslēgšanas.

“Pastāvīga informācijas nesēja” definīciju Tiesa aplūkoja lietā C-49/11 Content Services par Distances pārdošanas direktīvu 97/7/EK, kurā arī 5. panta 1. punktā ir prasīts distances līguma apstiprinājums pastāvīgā informācijas nesējā. Saskaņā ar Tiesas nolēmumu informācijas sniegšana tikai tīmekļa vietnē nav informācijas sniegšana pastāvīgā informācijas nesējā: “Eiropas Parlamenta un Padomes 1997. gada 20. maija Direktīvas 97/7/EK par patērētāju aizsardzību saistībā ar distances līgumiem 5. panta 1. punkts ir interpretējams tādējādi, ka tāda komercprakse, kurā patērētājam pieeja šajā tiesību normā paredzētajai informācijai tiek sniegta tikai ar hipersaites uz attiecīgā uzņēmuma interneta vietni palīdzību, neatbilst minētās tiesību normas prasībām , jo šīs pašas tiesību normas izpratnē minētais uzņēmums šo informāciju patērētājam nav nedz “sniedzis”, nedz arī patērētājs to ir “saņēmis”, un tāda interneta vietne, par kādu ir runa pamatlietā, nevar tikt uzskatīta par “pastāvīgu informācijas nesēju” (..) 5. panta 1. punkta izpratnē .” (118)

Tajā pašā laikā Tiesa neizslēdza iespēju, ka konkrētas tīmekļa vietnes var kvalificēties kā pastāvīgi informācijas nesēji, ja tās atbilst prasībām: “No lietas materiāliem neizriet, ka pārdevēja interneta vietne, uz kuru aizved patērētājam norādītā saite, ļauj pēdējam minētajam uzglabāt viņam personīgi adresēto informāciju tādā veidā, ka viņš tai var piekļūt un reproducēt to, neizmainot tās saturu, atbilstošā laikposmā, izslēdzot jebkādu vienpusēju satura izmaiņu veikšanu no pārdevēja puses.” (119)

“Pastāvīgā datu nesēja” jēdziens tika analizēts tālāk lietā C-375/15 BAWAG saistībā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2007/64/EK (120) par maksājumu pakalpojumiem, kurā bija līdzīga “pastāvīga datu nesēja” definīcija. Tiesa nolēma, ka konkrētas tīmekļa vietnes var tikt klasificētas kā “pastāvīgi datu nesēji”, ievērojot īpašus nosacījumus:

—	interneta vietne ļauj patērētājam uzglabāt informāciju, kas adresēta personīgi viņam, tā, lai viņš varētu tai piekļūt un neizmainītā veidā to atveidot atbilstošā laikposmā un lai nepastāvētu iespēja vienpusēji izmainīt tās saturu ne šim pakalpojumu sniedzējam, ne citam tirgotājam, un

—

ja patērētājam ir pienākums aplūkot minēto interneta vietni, lai iepazītos ar minēto informāciju, šī informācijas nodošana notiek vienlaikus ar pakalpojumu sniedzēja aktīvām darbībām, kas vērstas uz to, lai šim lietotājam darītu zināmu minētās informācijas esību un pieejamību minētajā interneta vietnē (121).

Attiecīgi patērētāja privātais tiešsaistes konts pie tirgotāja, kurā tirgotājs augšupielādē patērētājam adresēto informāciju, ko nevar izņemt un vienpusēji mainīt, varētu tikt uzskatīts par pastāvīgu informācijas nesēju direktīvas izpratnē. Ja šis konts ir vienīgais veids, kā tirgotājs sniedz līguma apstiprinājumu, būtu jānodrošina tā nepārtraukta pieejamība patērētājam atbilstošā laikposmā arī pēc tam, kad patērētāja līgums ar tirgotāju ir izbeigts.

Attiecībā uz to, kas ir “aktīvas darbības” uzmanības pievēršanai jaunam paziņojumam, EST BAWAG lietā apstiprināja, ka e-pasta nosūtīšana uz patērētāja personīgo pastkasti var būt pietiekama ar nosacījumu, ka i) patērētājs regulāri izmanto atbilstošo pastkasti, lai sazinātos ar citām personām, un ii) puses ir vienojušās to izmantot atbilstošajā pakalpojumu līgumā, kurš noslēgts starp tirgotāju un patērētāju. Tādā veidā izvēlētā adrese tomēr nedrīkst būt pastkaste, kas ir piešķirta patērētājam tirgotāja pārvaldītajā tīmekļa vietnē (122).

Uz tirgotāju tomēr būtu jāattiecina 8. panta 7. punktā noteiktais pienākums sniegt līguma apstiprinājumu pastāvīgā datu nesējā arī tad, ja patērētājam ir sniegta informācija pirms līguma noslēgšanas saskaņā ar 8. panta 4. punktu. Šis pienākums var tikt uzskatīts par pienācīgi izpildītu cita starpā tad, kad ar patērētāja piekrišanu tirgotājs nosūta līguma apstiprinājumu pa e-pastu.

Attiecībā uz apstiprinājuma laiku 8. panta 7. punkts nosaka, ka apstiprinājums ir jānosūta “samērīgā termiņā pēc distances līguma noslēgšanas”. Turklāt apstiprinājums ir jāsniedz vēlākais preču piegādes brīdī vai pirms pakalpojuma izpildes sākšanas.

Saistībā ar pakalpojumiem nepastāv prasība sniegt apstiprinājumu pirms atteikuma termiņa beigām (ja līguma izpilde sākas pēc tam, kad šis termiņš ir beidzies). Tomēr prasība nosūtīt apstiprinājumu “samērīgā termiņā” nozīmē, ka tas būtu jānosūta pietiekami savlaicīgi, lai ļautu patērētājam izmantot atteikuma tiesības. Tas, vai novēlots apstiprinājums būtu jāuzskata par nosūtītu nesamērīgā termiņā 8. panta 7. punkta nozīmē, ir jāizlemj katrā gadījumā atsevišķi.

Nav skaidri noteikta absolūtā termiņa līgumu par komunālo pakalpojumu sniegšanu un līgumu par tiešsaistes digitālo saturu apstiprināšanai. Pēc analoģijas šiem līgumiem būtu jāpiemēro noteikumi par pakalpojumu līgumiem, t. i., apstiprinājums būtu jāsniedz, vēlākais pirms sākas līguma izpilde. Šķiet, šo analoģiju pastiprina direktīvas kopīgie noteikumi par šo līgumu atteikuma tiesību perioda aprēķināšanu saskaņā ar 9. panta 2. punkta a) un c) apakšpunktu.

Līgumi par tiešsaistes digitālo saturu parasti tiek izpildīti nekavējoties, t. i., pirms beidzas atteikuma tiesību periods, un ierastākais apstiprināšanas līdzeklis ir e-pasts. Šajā kontekstā ir būtiski uzdot jautājumu, vai konkrētajiem tirgotājiem ir jānodrošina, ka patērētājs faktiski saņem apstiprinājumu pa e-pastu, pirms sākas digitālā satura lejupielāde vai straumēšana, vai arī ir pietiekami, ja tirgotājs nosūta šādu e-pastu, pirms sākas līguma izpilde.

Jāatzīmē, ka 8. panta 7. punkts neatsaucas uz to, ka patērētājs “saņem” apstiprinājumu; tā vietā tas pieprasa tirgotājam to “sniegt”. Jēdzienu “sniegt” un “saņemt” nozīmi Distances pārdošanas direktīvas 97/7/EK kontekstā izskatīja EST lietā C-49/11 Content Services. Distances pārdošanas direktīvas 5. panta 1. punktā ir noteikts, ka patērētājam ir laikus jāsaņem apstiprinājums rakstiski vai citā viņam pieejamā un piekļūstamā pastāvīgā informācijas nesējā, ja vien šī informācija jau nav viņam sniegta pirms līguma noslēgšanas rakstiski vai citā pastāvīgā informācijas nesējā.

Tiesa tās spriedumā atzīmēja, ka jēdzieni “sniegts” (“given”) un “saņemts” atšķiras no jēdziena “sniegts” (“provided”), kas tiek lietots citos direktīvas noteikumos un ko Tiesa uzskata par “neitrālu” formulējumu: “Tāpat šajā ziņā ir jānorāda, ka, kamēr Direktīvas 97/7[/EK] 4. pantā [1. punktā] Savienības likumdevējs lielākajā daļā valodu versiju ir izvēlējies neitrālu formulējumu, saskaņā ar kuru patērētājam “sniedz” konkrēto informāciju , turpretī šīs direktīvas 5. panta 1. punktā, saskaņā ar kuru patērētājam ir “jāsaņem” minētās informācijas apstiprinājums, attiecībā uz profesionāli tas ir izvēlējies vārdu ar ciešāk saistošu nozīmi. […]” (123).

Būtu arī jāatzīst, ka tirgotājs nekontrolē apstiprinājuma e-pasta nosūtīšanas procesu. Ņemot to vērā, 8. panta 7. punkta prasības ir izpildītas, ja apstiprinājuma e-pasts ir nosūtīts, tieši pirms digitālais saturs tiek piegādāts, t. i., pirms sākas straumēšana vai lejupielāde.

5. Atteikuma tiesības

5.1. Atteikuma tiesību perioda aprēķināšana

5.1.1. Ievads

9. pants

1. Izņemot, ja piemēro 16. pantā minētos izņēmumus, patērētājs 14 dienu laikā var atteikties no distances līguma vai ārpus uzņēmuma telpām noslēgta līguma, nesniedzot nekādu pamatojumu un sedzot tikai tās izmaksas, kas paredzētas 13. panta 2. punktā un 14. pantā.

1.a (..) dalībvalstis var pieņemt noteikumus, saskaņā ar kuriem 1. punktā minēto 14 dienu atteikuma tiesību periodu pagarina līdz 30 dienām līgumiem, kas noslēgti saistībā ar nelūgtiem tirgotāja apmeklējumiem patērētāja mājvietā vai tirgotāja organizētām ekskursijām ar mērķi reklamēt vai pārdot produktus patērētājiem [vai kā rezultāts ir produktu reklamēšana vai pārdošana patērētājiem].

Direktīvas 9. pants patērētājam dod 14 dienas, lai atteiktos no distances vai ārpus uzņēmuma telpām noslēgta līguma, nesniedzot nekādu pamatojumu. Līgumiem, kas noslēgti saistībā ar nelūgtiem tirgotāja apmeklējumiem patērētāja mājvietā vai tirgotāja organizētām ekskursijām ar mērķi reklamēt vai pārdot produktus patērētājiem vai kā rezultāts ir produktu reklamēšana vai pārdošana patērētājiem, dalībvalstis var pagarināt atteikuma termiņu no 14 līdz 30 dienām. Regulatīvo izvēļu piemērošana nelūgtu apmeklējumu vai ekskursiju gadījumā ir apskatīta 5.9. iedaļā.

Direktīvas 41. apsvērums precizē, ka “visi šajā direktīvā paredzētie termiņi ir izteikti kalendāra dienās . Ja dienās izteiktais termiņš jāaprēķina no brīža, kad iestājas kāds notikums vai notiek kāda darbība, tad tiek uzskatīts, ka diena, kurā šāds notikums iestājas vai šāda darbība notiek, nebūtu pieskaitāma attiecīgajam termiņam”.

Attiecīgi “14 dienām” / “30 dienām” šajā noteikumā vajadzētu nozīmēt 14 vai attiecīgi 30 kalendārās dienas, sākot no dienas pēc tās dienas, kad notiek attiecīgais notikums (t. i., līguma noslēgšana vai preču piegāde):

—	piemēram, ja preces tiek piegādātas vai pakalpojuma līgums tiek noslēgts 1. martā, pēdējai atteikuma tiesību izmantošanas dienai vajadzētu būt 15. martam vai 1.a punktā noteiktajos gadījumos 31. martam.

Direktīvas 41. apsvērumā ir norādīts, ka direktīvai tiek piemērota Padomes Regula (EEK, Euratom) Nr. 1182/71 (124). Saskaņā ar šo regulu (3. panta 3. punkts): “Attiecīgajos laikposmos iekļautas oficiālās brīvdienas, sestdienas un svētdienas, izņemot gadījumu, kad tās par tādām tiek skaidri noteiktas [kad ir skaidri noteikts, ka tās nav iekļaujamas,] vai arī periodi ir izteikti darbadienās.”

Līdz ar to oficiālās brīvdienas, svētdienas un sestdienas tiek iekļautas šajās 14 dienās / 30 dienās.

Tomēr, ja atteikuma termiņš beidzas vienā no šīm dienām, tas būtu jāpagarina līdz nākamajai darbadienai, jo Regulas (EEK, Euratom) Nr. 1182/71 3. panta 4. punktā ir noteikts, ka: “Ja laikposma pēdējā diena, kura izteikta citādi, nevis stundās, [Ja laikposma, kurš izteikts citādi, nevis stundās, pēdējā diena] ir oficiāla brīvdiena, sestdiena vai svētdiena, periods izbeidzas līdz ar nākošās darbadienas pēdējās stundas izbeigšanos.”

Saraksti ar dienām, kuras dalībvalstis ir noteikušas par oficiālajām brīvdienām Regulas (EEK, Euratom) Nr. 1182/71 nozīmē, tiek publicēti OV (125).

—	Piemēram, ja 14 dienu atteikuma tiesību periods līgumam, kurš noslēgts ar rumāņu patērētāju, beidzas 2021. gada 25. decembrī, tas būtu jāpagarina līdz 27. decembrim, jo 25 un 26. decembris Rumānijā 2021. gadā ir noteikts par oficiālām brīvdienām.

Kaut arī tirgotājiem vajadzētu pieņemt patērētāja tiesības atteikties no līguma pagarinātajā atteikšanās termiņā, viņiem nav skaidra pienākuma informēt patērētāju par to, ka pagarinājums ir iespējams (skatīt arī direktīvai pievienoto “paraugu norādījumiem par atteikumu”).

5.1.2. Atteikuma termiņa sākumpunkts

9. pants

2. Neskarot 10. pantu, šā panta 1. punktā minētais atteikuma tiesību periods beidzas pēc 14 dienām vai gadījumos, kad dalībvalstis ir pieņēmušas noteikumus saskaņā ar šā panta 1.a punktu – pēc 30 dienām [no]:

(a)	ja tie ir pakalpojumu sniegšanas līgumi – līguma noslēgšanas dienas;

(b)

ja tie ir pārdošanas līgumi – dienas, kad patērētājs ir ieguvis vai trešā persona, kas nav pārvadātājs un ko izraudzījies patērētājs, ir ieguvusi preces fiziskā valdījumā, vai:

i)	ja patērētājs vienā pasūtījumā ir pasūtījis vairākas preces, kuras piegādā atsevišķi, – dienas, kad patērētājs ir ieguvis vai trešā persona, kas nav pārvadātājs un ko izraudzījies patērētājs, ir ieguvusi fiziskā valdījumā pēdējo preci;

ii)	ja tiek piegādāta prece, kas sastāv no vairākām partijām vai daļām, – dienas, kad patērētājs ir ieguvis vai trešā persona, kas nav pārvadātājs un ko izraudzījies patērētājs, ir ieguvusi fiziskā valdījumā pēdējo partiju vai daļu;

iii)	ja tie ir līgumi par regulāru preču piegādi noteiktā laikposmā – dienas, kad patērētājs ir ieguvis vai trešā persona, kas nav pārvadātājs un ko izraudzījies patērētājs, ir ieguvusi fiziskā valdījumā pirmo preci;

(c)	ja tie ir līgumi par ūdens, gāzes vai elektrības piegādi, ja vien tie nav laisti pārdošanā ierobežotā tilpumā vai noteiktā daudzumā, par centralizētu siltumapgādi vai digitālo saturu, kas netiek sniegts materiālā datu nesējā, – līguma noslēgšanas dienas.

Diena, no kuras tiek aprēķināts 14 dienu / 30 dienu atteikuma tiesību periods, ir atkarīga no tā, vai līgums ir pārdošanas līgums, pakalpojumu līgums, līgums par tiešsaistes digitālo saturu vai līgums par komunālo pakalpojumu piegādi. Direktīva sniedz divus sākumpunktus:

—	līguma noslēgšanas dienu – pakalpojumu līgumiem, līgumiem par komunālo pakalpojumu piegādi un līgumiem par tiešsaistes digitālo saturu,

—

dienu, kad preces tiek iegūtas fiziskā valdījumā (piegādātas), – pārdošanas līgumiem, bet ar vairākiem īpašiem noteikumiem, kuri attiecas uz 1) vairākām precēm, kas ir pasūtītas vienā pasūtījumā un piegādātas atsevišķi; 2) precēm, kas sastāv no vairākām partijām vai daļām un tiek piegādātas atsevišķi, un 3) līgumiem par regulāru preču piegādi noteiktā laikposmā.

Precēm, kuras tiek piegādātas, atteikuma termiņš sākas nākamajā dienā pēc tam, kad patērētājs ir ieguvis vai trešā persona, kas nav pārvadātājs un ko izraudzījies patērētājs, ir ieguvusi preces fiziskā valdījumā (9. panta 2. punkta b) apakšpunkts). Tas atšķiras no 20. panta, kurš paredz, ka risks pāriet uz patērētāju, tiklīdz preces tiek piegādātas pārvadātājam, ja patērētājs ir uzdevis pārvadātājam piegādāt preci un minēto pārvadātāju nav piedāvājis tirgotājs.

Ja ir vairāk nekā viena piegāde, atteikuma termiņš sākas dienā pēc tam, kad ir piegādāta pēdējā no precēm, kuras ir pasūtītas vienā pasūtījumā, bet piegādātas atsevišķi (9. panta 2. punkta b) apakšpunkta i) punkts). Šis noteikums ir pamatots ar patērētāja likumīgajām interesēm saņemt visas viena pasūtījuma daļas pirms lēmuma pieņemšanas par atteikšanos no līguma, piemēram, par:

—	galveno preci un aksesuāriem, piemēram, fotokameru un objektīviem, vai

—	apģērbu, piemēram, žaketi un biksēm, kas ir pasūtīts kopā un ko ir paredzēts valkāt kopā.

Tādos gadījumos būtu jāpiemēro viens atteikuma termiņš no dienas, kad piegādāta pēdējā prece.

Kā minēts 40. apsvērumā, “patērētājam būtu jāspēj izmantot atteikuma tiesības pirms preču iegūšanas fiziskā valdījumā”. Turklāt šajā gadījumā nekas neliedz patērētājam atteikties no preču iegūšanas valdījumā:

—	piemēram, pēc preces pasūtīšanas no tirgotāja X patērētājs atrod labāku tās pašas preces piedāvājumu no tirgotāja Y; tāpēc patērētājs paziņo tirgotājam X par atteikuma tiesību izmantošanu un neizņem preci pastā.

5.2. Informācija par atteikuma tiesībām

Direktīvas 6. panta 1. punkts pieprasa tirgotājiem sniegt noteiktu informāciju par tiesībām atteikties no ārpus uzņēmuma telpām noslēgtiem līgumiem un distances līgumiem.

6. panta 1. punkts

h)	ja pastāv atteikuma tiesības – nosacījumi, termiņš un kārtība atteikuma tiesību izmantošanai saskaņā ar 11. panta 1. punktu, kā arī I pielikuma B daļā dotais atteikuma veidlapas paraugs;

i)	attiecīgā gadījumā informācija par to, ka atteikuma gadījumā un distances līgumiem, ja preces to veida dēļ parasti nevar nosūtīt atpakaļ pa pastu, ar preču atdošanu atpakaļ saistītās izmaksas sedz patērētājs;

j)	gadījumā, ja patērētājs izmanto atteikuma tiesības pēc tam, kad iesniedzis pieprasījumu atbilstīgi 7. panta 3. punktam vai 8. panta 8. punktam, informācija par to, ka patērētājs maksā tirgotājam samērīgu summu saskaņā ar 14. panta 3. punktu;

k)	ja atteikuma tiesības nav paredzētas saskaņā ar 16. pantu, informācija par to, ka patērētājam nebūs atteikuma tiesību, vai, attiecīgā gadījumā, apstākļi, kādos patērētājs zaudē savas atteikuma tiesības;

Saskaņā ar 6. panta 1. punktu informācijai ir jābūt skaidrai un saprotamai. Saskaņā ar 6. panta 4. punktu tirgotājs var izmantot direktīvas I pielikuma A daļā doto paraugu norādījumiem par atteikumu, lai sniegtu informāciju, kas minēta h), i) un j) apakšpunktā. Ja informācija ir aizpildīta pareizi un sniegta patērētājam, tirgotājs ir izpildījis šīs informēšanas prasības.

Tomēr šis I pielikuma A daļā dotais paraugs norādījumiem par atteikumu nav obligāts un tirgotājs var pielāgot norādījumu formulējumu, piemēram, izmantot vārdus “es/mani” vārdu “mēs/mūs” vietā, ja tirgotājs ir individuāls uzņēmējs, vai uzrādīt tirgotāja identitāti un kontakta ziņas veidlapas galvenē un atsaukties uz šīm ziņām tekstā.

Savukārt, ja tiek piemērotas atteikuma tiesības saskaņā ar 6. panta 1. punkta h) apakšpunktu, tirgotājam vienmēr būtu patērētājam jāsniedz atteikuma veidlapas paraugs, kas ir iekļauts I pielikuma B daļā, pat ja tirgotājs patērētājam dod arī iespēju aizpildīt un nosūtīt veidlapu viņa tīmekļa vietnē par atteikuma tiesībām saskaņā ar 11. panta 3. punktu. Attiecībā uz atteikuma veidlapas parauga sniegšanu tiek piemēroti atšķirīgi noteikumi, ja līgumi tiek noslēgti ar distances saziņas līdzekļiem, kuros ir ierobežota telpa vai laiks, saskaņā ar 8. panta 4. punktu – skatīt 4.2.4. iedaļu.

Papildu atteikuma veidlapa, kuru tirgotājs var izvēlēties sniegt savā tīmekļa vietnē saskaņā ar 11. panta 3. punktu, var būt atšķirīga no atteikuma veidlapas parauga, kas ir iekļauts PTD I pielikuma B daļā. Bet, ja tirgotājs vēlas izmantot šādu tiešsaistes veidlapu, lai ievāktu vairāk informācijas no patērētāja, piemēram, par atteikuma iemesliem, jebkādi citi šāda veida jautājumi būtu jāparāda atsevišķi, un vajadzētu būt iespējai nosūtīt veidlapu, uz tiem neatbildot.

Saskaņā ar 6. panta 1. punkta h) apakšpunktu sniedzot informāciju par termiņiem, kādos var atteikties no pārdošanas līgumiem saskaņā ar 9. pantu (izņemot līgumus par regulāru preču piegādi), ja precīzs piegādes veids (vienreizēja vai vairākkārtēja piegāde) iepriekš nav zināms, tirgotājs var informēt patērētāju par to, ka atteikuma termiņš beigsies pēc 14 dienām / 30 dienām no dienas pēc tam, kad patērētājs iegūst vai trešā persona, kas nav pārvadātājs un ko izraudzījies patērētājs, iegūst fiziskā valdījumā pasūtījuma pēdējo preci vai partiju.

Kad tiek piemērots kāds no 16. pantā uzskaitītajiem izņēmumiem no atteikuma tiesībām, patērētājs saskaņā ar 6. panta 1. punkta k) apakšpunktu būtu jāinformē par izņēmumu.

Kad tiek piemērots kāds no beznosacījuma izņēmumiem, būtu jāsniedz tikai informācija, kas tiek pieprasīta 6. panta 1. punkta k) apakšpunktā, nevis informācija par atteikuma tiesībām, kas noteikta 6. panta 1. punkta h) un i) apakšpunktā.

—

Piemēram, par tādām precēm kā ziediem, uz kuriem attiecas izņēmums 16. panta pirmās daļas d) punktā, ir būtiski sniegt tikai 6. panta 1. punkta k) apakšpunktā pieprasīto informāciju, t. i., tirgotājam būtu jāinformē patērētājs par to, ka nav tiesību atteikties no līguma, jo šīs preces var ātri sabojāties vai tām drīz var beigties derīguma termiņš.

Savukārt par izņēmumiem, kuri tiek piemēroti tikai konkrētos apstākļos, 6. panta 1. punkta k) apakšpunktā pieprasītā informācija būtu jāsniedz papildus informācijai, kura tiek pieprasīta 6. panta 1. punkta h) un j) apakšpunktā.

—

Piemēram, piedāvājot kontaktlēcas vai zobu birsti, kuru iepakojums ir “aizzīmogots” 16. panta pirmās daļas e) punkta nozīmē, tirgotājam būtu jāinformē patērētājs par atteikuma nosacījumiem, termiņiem utt., kā tas pieprasīts 6. panta 1. punkta h) apakšpunktā. Tirgotājam būtu arī jāinformē patērētājs, ka veselības aizsardzības un higiēnas apsvērumu dēļ patērētājs zaudē atteikuma tiesības, ja preču iepakojums tiek atvērts.

Direktīvas 6. panta 1. punkta i) apakšpunktā tirgotājam tiek pieprasīts norādīt ar to preču atdošanu atpakaļ saistītās izmaksas, kuras parasti nevar nosūtīt atpakaļ pa pastu:

—	piemēram, tas attiecas uz lielizmēra priekšmetiem, kā mēbelēm un lielu aprīkojumu (ledusskapjiem, veļasmašīnām utt.), ko parasti piegādā līdz dzīvesvietai, nevis iesniedz nosūtīšanai pasta nodaļā.

Direktīvas 36. apsvērumā ir paskaidrots, ka šī informēšanas prasība ir izpildīta, piemēram, ja tirgotājs norāda vienu pārvadātāju (piemēram, pārvadātāju, kuram uzdots piegādāt preci) un vienu cenu preču atdošanai atpakaļ.

Direktīvas 36. apsvērumā ir arī noteikts – “Ja tirgotājs pamatoti nevar iepriekš aprēķināt preču atpakaļ atdošanas izmaksas, piemēram, ja pats tirgotājs nepiedāvā organizēt preču atdošanu atpakaļ, tirgotājam būtu jāsniedz paziņojums, ka šādas izmaksas būs jāsedz un tās var būt augstas, kā arī pieņemams novērtējums par maksimālajām izmaksām, kas varētu pamatoties uz izmaksām par piegādi patērētājam”.

Ja tirgotājs piedāvā atšķirīgas piegādes metodes, atpakaļ atdošanas izmaksas var novērtēt, balstoties uz patērētāja izvēlētās konkrētās piegādes metodes izmaksām.

—	Piemēram, ja piegāde tiek organizēta uz patērētāja fizisko adresi, tad arī atpakaļ atdošanas izmaksas var balstīties uz izmaksām, kas saistītas ar preču paņemšanu šajā fiziskajā adresē.

Pienākumam norādīt atpakaļ atdošanas izmaksas vai sniegt novērtējumu nevajadzētu nozīmēt, ka tirgotājam jāsniedz šī informācija par atšķirīgiem iespējamiem atpakaļ atdošanas scenārijiem (piemēram, par tādu mēbeļu atdošanu atpakaļ samontētā formā, kas tika piegādātas iepakojumā nesamontētas).

5.3. Atteikuma tiesību izmantošana

Direktīvas 11. pants paredz, ka patērētājs var atteikties no līguma, vai nu izmantojot atteikuma veidlapas paraugu, vai sniedzot jebkādu citu nepārprotamu paziņojumu. Attiecīgais 44. apsvērums atsaucas uz “preču nosūtīšanu atpakaļ ar skaidru paziņojumu”. “Tomēr būtu jāsaglabā patērētāja brīvība paust atteikumu saviem vārdiem , ja vien viņa paziņojums tirgotājam par līguma atteikuma lēmumu ir nepārprotams. Vēstule, tālruņa zvans vai preces nosūtīšana atpakaļ ar skaidru paziņojumu varētu atbilst šai prasībai, tomēr patērētājam vajadzētu būt pienākumam pierādīt, ka viņš ir izmantojis atteikuma tiesības termiņā, kas noteikts šajā direktīvā. Tādēļ, lai paziņotu tirgotājam par atteikuma tiesību izmantošanu, patērētāja interesēs ir izmantot pastāvīgu informācijas nesēju.”

Attiecīgi nevajadzētu būt iespējai atteikties no līguma, vienkārši atdodot preces atpakaļ bez jebkāda nepārprotama paziņojuma par atteikšanos. Tāpēc atteikšanās no piegādes vai preču nepaņemšana pasta nodaļā nebūtu derīgas atteikuma izpausmes. Šādā veidā direktīva nodrošina, ka tirgotājs kļūdaini neuzskatīs pakas atdošanu atpakaļ par atteikumu, kad tā nav tikusi piegādāta patērētājam kāda tehniska iemesla dēļ.

Tai pašā laikā paziņojumā, ar ko patērētājs atsakās no līguma, nav noteikti juridiski pareizi jāatsaucas uz “atteikuma tiesībām”:

—	piemēram, arī paziņojums par līguma “izbeigšanu” vai “atkāpšanos” no tā vai arī līdzīgu vārdu izmantojums būtu jāuzskata par pietiekami “nepārprotamu”, ja vien patērētājs un konkrētais līgums ir identificējami.

Tā kā patērētājam ir pierādīšanas pienākums attiecībā uz atteikuma tiesību izmantošanu, PTD 44. apsvērumā tiek uzsvērts, kādus ieguvumus dod pastāvīga informācijas nesēja izmantošana, ja rodas strīds. Turklāt pierādījums par paziņojuma nosūtīšanu acīmredzami sniegtu patērētājam papildu garantiju savas taisnības pierādīšanā:

—	piemēram, patērētājs varētu paturēt nosūtītā e-pasta kopiju vai ierakstītā pasta sūtījuma kvīts kopiju.

5.4. Atteikuma sekas attiecībā uz datiem

PTD 13. pants nosaka tirgotāja pienākumus atteikuma gadījumā. Šis pants ir grozīts ar Direktīvu (ES) 2019/2161, ieviešot noteikumus par atteikuma tiesību sekām attiecībā uz rīkošanos ar datiem.

13. pants

4. Attiecībā uz patērētāja personas datiem tirgotājs izpilda pienākumus, kas ir piemērojami saskaņā ar Regulu (ES) 2016/679.

5. Tirgotājs atturas izmantot jebkādu saturu, izņemot personas datus, ko patērētājs ir sniedzis vai radījis, izmantojot tirgotāja piegādāto digitālo saturu vai digitālo pakalpojumu, izņemot gadījumus, ja šāds saturs:

a)	nav derīgs izmantošanai ārpus tirgotāja piegādātā digitālā satura vai digitālā pakalpojuma konteksta;

b)	attiecas tikai uz patērētāja darbību, izmantojot tirgotāja piegādāto digitālo saturu vai digitālo pakalpojumu;

c)	no tirgotāja puses ir apvienots ar citiem datiem un nav atdalāms vai ir atdalāms tikai ar nesamērīgām pūlēm; vai

d)	ir tāds, ko patērētājs radījis kopīgi ar citiem, un citi patērētāji var turpināt izmantot šo saturu.

6. Izņemot gadījumus, kas minēti 5. punkta a), b) vai c) apakšpunktā, tirgotājs pēc patērētāja pieprasījuma dara pieejamu patērētājam jebkādu saturu, izņemot personas datus, ko patērētājs ir sniedzis vai radījis, izmantojot tirgotāja piegādāto digitālo saturu vai digitālo pakalpojumu.

7. Patērētājs ir tiesīgs izgūt digitālo saturu bez maksas, bez tirgotāja radītiem šķēršļiem, samērīgā termiņā un plaši izmantotā un mašīnlasāmā formātā.

Šie noteikumi ir identiski Digitālā satura direktīvas (“DSD”) 16. panta 2.–4. punktam. Abās tiek aplūkotas līguma izbeigšanas sekas – PTD aplūko līguma izbeigšanu saskaņā ar atteikuma tiesībām, savukārt DSD aplūko līguma izbeigšanu neatbilstības dēļ.

Vispārīgā datu aizsardzības regula (VDAR) regulē līguma izbeigšanas sekas attiecībā uz personas datiem. Jaunie noteikumi PTD 13. pantā (un DSD 16. pantā) attiecas uz datiem, kurus patērētājs ir augšupielādējis vai radījis, izmantojot digitālo pakalpojumu, un kuri nav personas dati.

Jo īpaši saskaņā ar PTD 13. panta 6. punktu tirgotājam ir pienākums, reaģējot uz patērētāja pieprasījumu, sniegt datus mašīnlasāmā formātā, kas tiek plaši lietots laikā, kad līgums tiek izbeigts pēc atteikuma tiesību izmantošanas.

Ja patērētāji izmanto atteikuma tiesības saskaņā ar PTD (vai DSD paredzēto tiesiskās aizsardzības līdzekli – līguma izbeigšanu), tas, vai atteikums no līguma nozīmē arī atteikumu no personas datu apstrādes juridiskā pamata, jānovērtē saskaņā ar VDAR. Daudzās situācijās ir ļoti iespējams, ka patērētāja paziņojums par atteikuma tiesību izmantošanu un līguma izbeigšanu var tikt interpretēts kā atteikums arī no juridiskā pamata, ieskaitot atteikumu no piekrišanas citai personas datu apstrādei, kura nebija nepieciešama līguma izpildei VDAR nozīmē. Šādā situācijā tirgotājam/pārzinim ir jānovērtē, vai joprojām pastāv spēkā esošs juridiskais pamats šādai citai šo personas datu apstrādei, piemēram, vajadzība izpildīt juridisku pienākumu. Ja spēkā esoša juridiskā pamata nav, apstrāde būtu jāpārtrauc.

Turklāt Direktīva (ES) 2019/2161 ir pievienojusi PTD īpašus noteikumus par tirgotāja tiesībām un patērētāja pienākumiem atteikuma gadījumā. Šie noteikumi 13. panta 8. punktā un 14. panta 2.a punktā ir identiski DSD 16. panta 5. punktam un 17. panta 1. punktam.

13. pants

8. Atteikuma no līguma gadījumā, neskarot 6. punktu, tirgotājs var novērst to, ka patērētājs jebkādi turpina izmanot digitālo saturu vai digitālo pakalpojumu, jo īpaši liedzot patērētājam turpmāku piekļuvi digitālajam saturam vai digitālajam pakalpojumam vai atspējojot patērētāja lietotāja kontu.

14. pants

2.a Atteikuma no līguma gadījumā patērētājs atturas no digitālā satura vai digitālā pakalpojuma izmantošanas un atturas darīt to pieejamu trešām personām.

5.5. Atteikuma tiesības saistībā ar precēm

5.5.1. Vairākas vai bojātas preces

Patērētājs var vēlēties daļēji atteikties no līguma par vairākām precēm, ja viņš vēlas atcelt tikai vienas vai dažu preču pirkumu.

Kaut arī direktīva skaidri neparedz šādas tiesības, tā arī neliedz tirgotājam un patērētājam vienoties par daļēju atteikumu no līguma, atdodot atpakaļ tikai atsevišķu preci vai vairākas preces no tām, kas pārdotas viena pasūtījuma ietvaros. Šādā situācijā, kad viena līguma ietvaros piegādātās preces ietver reklāmas elementus, tirgotājam nevajadzētu būt pienākumam vienoties tikai par to preču atdošanu atpakaļ, kuras ir pārdotas par pilnu cenu.

Situācija ir atšķirīga, ja patērētājs nav piekritis saņemt dāvanu, kuru tirgotājs tik un tā ir sniedzis. Šāda dāvana var tikt uzskatīta par nelūgtu preču piegādi, un tādā gadījumā uz to attiecas noteikumi par nepasūtītu preču pārdošanu. PTD 27. pants un Negodīgas komercprakses direktīvas 2005/29/EK I pielikuma 29. punkts aizliedz “prasīt tūlītēju vai atliktu maksājumu par tirgotāja piegādātiem produktiem, ko patērētājs nav pasūtījis, vai prasīt tos atdot vai glabāt”.

Ja patērētājam ir piegādāta bojāta prece, kura neatbilst līgumam saskaņā ar Preču pārdošanas direktīvu, patērētājam vajadzētu būt izvēlei atteikuma tiesību periodā vai nu izmanot šajā direktīvā noteiktos tiesiskās aizsardzības līdzekļus, vai atteikties no līguma.

5.5.2. Preču atdošana atpakaļ

14. pants

1. Ja vien tirgotājs nav piedāvājis pats paņemt preces, patērētājs nosūta preces atpakaļ vai nodod tās tirgotājam vai personai, kuru tirgotājs pilnvarojis saņemt preces, bez nepamatotas kavēšanās un jebkurā gadījumā ne vēlāk kā 14 dienu laikā no dienas, kad patērētājs saskaņā ar 11. pantu ir paziņojis tirgotājam par savu lēmumu atteikties no līguma. Termiņš ir ievērots, ja patērētājs nosūta preces atpakaļ pirms 14 dienu termiņa beigām.

Patērētājs sedz tikai tiešās izmaksas par preču atdošanu atpakaļ, izņemot gadījumus, kad tirgotājs ir piekritis tās segt, vai ja tirgotājs nav informējis patērētāju, ka šīs izmaksas ir jāsedz viņam.

Attiecībā uz ārpus uzņēmuma telpām noslēgtiem līgumiem, ja preces ir piegādātas uz patērētāja mājām līguma noslēgšanas brīdī, tirgotājs pats bez maksas paņem preces, ja preces to veida dēļ parasti nevar nosūtīt atpakaļ pa pastu.

Direktīvas 14. panta 1. punkts pieprasa patērētājam atdot preces atpakaļ tirgotājam, tās nosūtot atpakaļ 14 dienu laikā no dienas, kad patērētājs ir paziņojis tirgotājam par atteikumu no līguma. Tomēr, tā kā patērētājs ir atbildīgs par rīkošanos ar precēm un to vērtības samazināšanos atteikuma tiesību periodā (skatīt arī 5.5.4. iedaļu), patērētāja dabīgajās interesēs vajadzētu būt tās atdot atpakaļ pēc iespējas ātrāk, nevis nogaidīt līdz perioda beigām.

Pastāv izņēmums attiecībā uz līgumiem, kas noslēgti ārpus uzņēmuma telpām. Ja preces ir piegādātas uz patērētāja mājām līguma noslēgšanas laikā, tirgotājam uz sava rēķina ir jāpaņem tās preces, kuras “parasti nevar nosūtīt atpakaļ pa pastu”.

Šī prasība attiecīgi ir izņēmums no 6. panta 1. punkta i) apakšpunkta vispārīgā noteikuma, kurš pieprasa tirgotājiem informēt patērētāju par tādu preču atpakaļ atdošanas izmaksām, kuras “parasti nevar nosūtīt atpakaļ pa pastu” (skatīt 5.2. iedaļu).

Preču atpakaļ atdošanas tiešās izmaksas sedz patērētājs, izņemot, ja tirgotājs nav informējis patērētāju par šo prasību saskaņā ar 6. panta 1. punkta i) apakšpunktu vai ir piekritis segt izmaksas. Šie divi informācijas elementi ir iekļauti arī paraugā norādījumiem par atteikumu I pielikuma A daļā, kuru tirgotāji var izmantot, lai izpildītu savu pienākumu informēt patērētāju. “Tiešo izmaksu” jēdzienā nevajadzētu ietvert nekādas administratīvas, apstrādes vai “krājumu atjaunošanas” izmaksas, kuras sedz tirgotājs saistībā ar preču atdošanu atpakaļ.

Tirgotāja piedāvājumam “pašam paņemt preces” vajadzētu būt patērētājam saistošam tikai tad, ja tirgotājs ir piedāvājis arī segt izmaksas. Ja tā nav un patērētājs atrod izmaksu ziņā efektīvāku, bet tai pašā laikā uzticamu atpakaļ atdošanas metodi, kuru piedāvā atzīts pakalpojuma sniedzējs, patērētājam nevajadzētu būt pienākumam šīs direktīvas kontekstā pieņemt tirgotāja piedāvājumu paņemt preces.

5.5.3. No patērētāja saņemto maksājumu atmaksāšana

13. pants

1. Tirgotājs atmaksā visus maksājumus, ko viņš ir saņēmis no patērētāja, tostarp attiecīgā gadījumā piegādes izdevumus, bez nepamatotas kavēšanās un jebkurā gadījumā ne vēlāk kā 14 dienu laikā no dienas, kad viņš saskaņā ar 11. pantu tika informēts par patērētāja lēmumu atteikties no līguma.

Tirgotājs pirmajā daļā minēto atmaksāšanu veic, izmantojot tādu pašu maksāšanas līdzekli, kādu patērētājs izmantoja sākotnējam darījumam, ja vien patērētājs nav skaidri piekritis to darīt citādi un ar noteikumu, ka patērētājam šādas atmaksāšanas rezultātā nav jāmaksā nekāda maksa.

2. Neatkarīgi no 1. punkta, ja patērētājs ir skaidri izvēlējies piegādes veidu, kas nav tirgotāja piedāvātais vislētākais standarta piegādes veids, tirgotājam nav jāatmaksā papildu izmaksas.

3. Ja vien tirgotājs nav piedāvājis pats paņemt preces, attiecībā uz pārdošanas līgumiem viņš var aizturēt atmaksājumu līdz brīdim, kad ir saņēmis preces atpakaļ vai kad patērētājs ir iesniedzis apliecinājumu par to, ka preces ir nosūtītas atpakaļ, atkarībā no tā, kura darbība tiek izpildīta agrāk.

Direktīvas 13. panta 1. punkts pieprasa tirgotājam veikt atmaksājumu bez nepamatotas kavēšanās un ne vēlāk kā 14 dienu laikā no dienas, kad patērētājs informē tirgotāju par lēmumu atteikties no līguma.

Saskaņā ar 13. panta 3. punktu attiecībā uz pārdošanas līgumiem tirgotājs var aizturēt atmaksājumu pēc šā termiņa tikai līdz brīdim, kad viņš ir saņēmis preces vai patērētājs ir vismaz iesniedzis apliecinājumu par to, ka preces ir nosūtītas atpakaļ.

Ja preces vai apliecinājums tiek saņemts pēc 14 dienu termiņa beigām, tirgotājam būtu jāveic atmaksājums patērētājam bez nepamatotas kavēšanās. Tas, ko nozīmē “nepamatota kavēšanās”, ir jānovērtē katrā gadījumā atsevišķi, tomēr normālos apstākļos atmaksājuma apstrādāšanai nevajadzētu aizņemt vairāk par dažām darbadienām.

Jēdziens “apliecinājums par to, ka preces ir nosūtītas atpakaļ” ir svarīgs 13. panta 3. punkta piemērošanā. Principā šis “apliecinājums” būtu jāsaprot kā rakstisks paziņojums no reģistrēta pārvadājumu vai pasta pakalpojumu sniedzēja, kurā ir norādīts sūtītājs un saņēmējs.

Principā šim apliecinājumam nebūtu noteikti jāietver trešās personas garantijas par to, ka konkrētās preces ir apskatītas un pārbaudītas. Šādi papildu pakalpojumi, visticamāk, būtu dārgi un varētu atturēt patērētāju no atteikuma tiesību izmantošanas, ko direktīva skaidri nepieļauj (skatīt 47. apsvērumu: “Patērētāja pienākumiem atteikšanās gadījumā nebūtu jāattur patērētāju izmantot savas atteikuma tiesības”).

Kaut arī 14. panta 2. punkts tirgotājam piešķir tiesības patērētāju saukt pie atbildības par preču vērtības jebkādu samazinājumu, ko izraisījusi nepareiza rīcība ar tām atteikuma tiesību periodā, saskaņā ar 13. panta 3. punktu tirgotājam ir jāveic atmaksājums patērētājam pēc tam, kad saņemts apliecinājums par to, ka preces ir nosūtītas atpakaļ.

Ja patērētājs pieņem tirgotāja piedāvājumu paņemt preces vai arī tirgotājs ir piedāvājis tās paņemt uz sava rēķina, tirgotājam nevajadzētu būt iespējai izmantot tiesības aizturēt atmaksājumu saskaņā ar 13. panta 3. punktu. Tam vajadzētu tirgotājam sniegt papildu stimulu pēc iespējas ātrāk nokārtot preču atdošanu atpakaļ.

Direktīvas 13. panta 1. punkts īpaši pieprasa tirgotājam atmaksājumam izmantot to pašu maksāšanas līdzekli, kuru patērētājs izmantojis sākotnējam darījumam. Jo īpaši tirgotājam būtu jāatmaksā patērētāja samaksātā pilnā summa maksājuma valūtā:

—	piemēram, ja patērētājs ir samaksājis, pārskaitot 50 EUR uz tirgotāja bankas kontu, tirgotājam būtu jāatmaksā patērētājam, pārskaitot atpakaļ to pašu summu un nosedzot arī jebkādu maksu, ko patērētāja banka ir iekasējusi par šo pēdējo pārskaitījumu,

—	tomēr tirgotājam nebūtu jāsedz nekādas bankas maksas, ko patērētājs ir samaksājis par sākotnējo maksājumu,

—	ja patērētāja bankas konts ir vienā valūtā, bet maksājums un atmaksājums tiek veikti atšķirīgā valūtā, tirgotājam nevajadzētu būt atbildīgam ne par kādiem zaudējumiem, kas rodas no valūtas maiņas, kuru saistībā ar atmaksājumu veic patērētāja banka.

Direktīvas 13. panta 1. punkts arī ļauj tirgotājam un patērētājam skaidri vienoties par citu metodi, piemēram, atmaksājumu ar bankas čeku, nevis pārskaitījumu, vai atmaksājumu valūtā, kas atšķiras no maksājuma valūtas, ar nosacījumu, ka patērētājam nerodas nekādas maksas citas metodes izmantošanas rezultātā.

—

Piemēram, ja tirgotājs saņem patērētāja piekrišanu pieņemt atmaksājumu ar bankas čeku, nevis bankas pārskaitījumu, tirgotājam būtu jāsedz jebkādas papildu izmaksas, kuras rodas patērētājam, piemēram, valūtas maiņas izmaksas vai bankas maksas, kas izriet no tirgotāja izmantotās citas maksājumu metodes.

Direktīvas 46. apsvērumā saistībā ar kuponu izmantojumu ir noteikts: “Atmaksāšana nebūtu jāveic ar kuponu, ja vien patērētājs kuponus nav izmantojis sākotnējai transakcijai vai nav tos nepārprotami pieņēmis.”

5.5.4. Patērētāja atbildība par nepareizu rīcību ar precēm

14. pants

2. Patērētājs ir atbildīgs tikai par preču vērtības samazināšanos, ja preces izmantotas nevis tāpēc, lai konstatētu šo preču veidu, īpašības un darbību, bet citos nolūkos. Patērētājs jebkurā gadījumā nav atbildīgs par preču vērtības samazināšanos, ja tirgotājs viņu nav informējis par atteikuma tiesībām saskaņā ar 6. panta 1. punkta h) apakšpunktu.

5. Izņemot 13. panta 2. punktā un šajā pantā paredzētos gadījumus, patērētājs, izmantojot atteikuma tiesības, neuzņemas nekādu atbildību.

Kā paskaidrots 47. apsvērumā, patērētāji var atteikties no līguma neatkarīgi no tā, kāda ir bijusi rīcība ar precēm atteikuma termiņa laikā: “Daži patērētāji izmanto atteikuma tiesības pēc tam, kad lietojuši preces ilgāk, nekā būtu nepieciešams, lai noskaidrotu šo preču veidu, īpašības un darbību. Šādā gadījumā patērētājam nebūtu jāzaudē atteikuma tiesības, bet būtu jāatbild par šo preču vērtības jebkādu mazināšanos.”

Tomēr šajos gadījumos 14. panta 2. punkts patērētājam nosaka atbildību “par preču vērtības samazināšanos , ja preces izmantotas nevis tāpēc, lai konstatētu šo preču veidu, īpašības un darbību, bet citos nolūkos”. Direktīvas 47. apsvērumā šis pienākums paskaidrots sīkāk: “Lai noskaidrotu preču veidu, īpašības un darbību, patērētājam būtu jārīkojas ar precēm vai jāizmēģina preces tikai tā, kā viņam būtu atļauts to darīt veikalā . Piemēram, patērētājam būtu tikai jāuzlaiko apģērbs, bet viņš nedrīkstētu to valkāt. Tātad patērētājam atteikuma termiņa laikā būtu jāizmēģina un jālieto preces ar pienācīgu rūpību.”

Preču vērtības samazinājums jo īpaši var sastāvēt no tīrīšanas un remontdarbu izmaksām un, ja preces vairs nevar pārdot kā jaunas, objektīvi pamatotā ienākumu zuduma, kas tirgotājam rodas, pārdodot atpakaļ atdotās preces kā lietotas preces.

Tas, vai patērētāja veiktā preču pārbaude pārsniegusi to, kas ir bijis nepieciešams, lai noteiktu to veidu, īpašības un darbību, strīda gadījumā ir jānovērtē katrā gadījumā atsevišķi. Salīdzinājums ar to, ko patērētājs parasti var darīt fiziskā veikalā, ir labs atsauces punkts, piemēram:

—	pirms audio/video un ierakstīšanas aprīkojuma iegādes patērētājs parasti varētu pārbaudīt attēla vai skaņas kvalitāti,

—	apģērba uzmērīšana veikalā neietvertu ražotāja birku noņemšanu,

—	patērētājs parasti nevarētu praktiski pārbaudīt sadzīves tehniku, kā virtuves aprīkojumu, kura faktisks izmantojums neizbēgami atstāj pēdas,

—	patērētājs nevarētu konfigurēt programmatūru datorā; līdz ar to saprātīgas izmaksas par šādas tehnikas atiestatīšanu arī būtu vērtības samazinājums,

—

patērētājs varētu izmēģināt smaržas un līdzīgus kosmētikas līdzekļus, kurus parasti var izmēģināt veikalos, ar bezmaksas parauga palīdzību, kuru tirgotājs var pievienot produktam. Tādā veidā patērētājiem nevajadzētu atvērt produkta iepakojumu, lai izmantotu savas tiesības noteikt tā veidu un īpašības (konkrēti kosmētikas līdzekļi vai būt aizzīmogoti veselības aizsardzības vai higiēnas apsvērumu dēļ – skatīt 5.11.4. iedaļu).

Ir jāpatur prātā, ka preču “darbības noteikšana” šajā kontekstā atšķiras no pārbaudes par to, vai preces kaut kādā ziņā nav bojātas. Ja vēlākā lietošanā izrādās, ka preces ir bojātas, patērētāju aizsargā Preču pārdošanas direktīva (ES) 2019/771.

Principā patērētājam vajadzētu spēt atvērt iepakojumu, lai piekļūtu saturam iekšpusē, ja līdzīgas preces veikalos parasti tiek izstādītas neiepakotā stāvoklī. Līdz ar to iepakojuma bojājums, kas radīts, to tikai atverot, nav pamats kompensācijai. Tomēr jebkādas precei izmantotās aizsargplēves būtu jānoņem tikai tad, ja tas noteikti nepieciešams, lai preci pārbaudītu.

Preču atdošana atpakaļ bez oriģinālā iepakojuma (126) (piemēram, bez kastes, kurā atrodas elektroiekārta) vai ar pārmērīgi nolietotu iepakojumu var tikt uzskatīta par preču nolietojumu.

Lietā C-681/17 slewo EST nolēma, ka uz matračiem, kuri ir pārklāti ar aizsargplēvi, neattiecas 16. panta e) punktā paredzētais izņēmums no atteikuma tiesībām attiecībā uz precēm, kuras ir bijušas aizzīmogotas veselības aizsardzības vai higiēnas apsvērumu dēļ un kuras patērētājs ir atvēris. Tiesa uzskatīja, ka matračus var pielīdzināt apģērbam, attiecībā uz kuru tiesības to izmēģināt ir skaidri atļautas. Līdz ar to matrači, kuru aizsargplēve ir noņemta un kurus patērētājs, iespējams, ir izmantojis, tika uzskatīti par piemērotiem tam, lai tos vēlreiz pārdotu un tos izmantotu jauns pircējs, ciktāl tirgotājs, veicot tīrīšanas vai dezinfekcijas pasākumus, var sagatavot matračus (vai apģērbu) lietošanai citai personai, neskarot veselības aizsardzības vai higiēnas prasības (127).

Tajā pašā laikā Tiesa īpaši atsaucās uz lietotu matraču tirgus pastāvēšanu (128). Vēl svarīgāk ir tas, ka Tiesa arī atsaucās uz patērētāja atbildību par preces vērtības samazināšanos, kura izriet no rīcības, kas nav nepieciešama, lai noteiktu tās veidu, īpašības un darbību, saskaņā ar 14. panta 2. punktu.

Ņemot vērā šos konstatējumus, šāda atbildība var attiecīgi rasties, ja veselības aizsardzības vai higiēnas apsvērumu dēļ ir nepieciešams iztīrīt matraci (vai apģērbu un pielīdzināmas preces), lai to vēlreiz pārdotu jaunam pircējam. Atbildība var rasties arī, ja iztīrītās preces nevar tikt pārdotas kā jaunas preces, bet tikai kā lietotas preces par (ievērojami) zemāku cenu. Šajā ziņā tirgotājs nedrīkst maldināt iztīrīto preču jauno pircēju par to specifikāciju (jaunas vai “lietotas”), jo tā ir svarīga daļa no produkta īpašībām, arī NKD kontekstā.

Saistībā ar atteikuma tiesībām saskaņā ar aizstāto Distances pārdošanas direktīvu 97/7/EK Tiesa lietā C-489/07 Pia Messner (129) nolēma, ka valsts regulējums, kas patērētājam uzliek pienākumu pierādīt, ka atteikuma termiņa laikā viņš šīs preces nav lietojis veidā, kurš pārsniedz to, kas viņam vajadzīgs savu atteikuma tiesību lietderīgai izmantošanai, apdraudētu atteikuma tiesību iedarbīgumu un lietderību.

Saskaņā ar 14. panta 5. punktu patērētājs atteikuma tiesību izmantošanas rezultātā neuzņemas nekādu atbildību, izņemot to, kas noteikta direktīvā. Šajā ziņā spriedums Messner lietā arī apstiprināja, ka pārdevējs nevar pieprasīt kompensāciju par izmantojuma vērtību, ko patērētājs ieguvis no precēm starpperiodā pirms to atdošanas atpakaļ tirgotājam (130).

PTD neregulē atbildības piemērošanu patērētājam par preču vērtības samazinājumu. Jo īpaši tajā nav minēts, vai šī atbildība nozīmē tikai to, ka tirgotājs var ierosināt tiesvedību pret patērētāju, vai ka tirgotājs var vienpusēji iekasēt no patērētāja maksu par zaudējumiem vai samazināt patērētājam pienākošās atmaksājuma summu, lai kompensētu preču vērtības domājamo samazinājumu.

Līdz ar to uz šiem jautājumiem attiecas dalībvalstu vispārējās līgumtiesības un procesuālie tiesību akti, kā tas minēts 3. panta 5. punktā. Piemēram, dalībvalstis var ļaut tirgotājiem samazināt atmaksājamo summu par atpakaļ atdotajām precēm, lai nosegtu preču vērtības samazinājumu, ko radījusi nepareiza rīcība ar tām atteikuma tiesību periodā.

Saskaņā ar 14. panta 2. punktu “Patērētājs jebkurā gadījumā nav atbildīgs par preču vērtības samazināšanos, ja tirgotājs viņu nav informējis par atteikuma tiesībām saskaņā ar 6. panta 1. punkta h) apakšpunktu”.

Saskaņā ar direktīvas 10. pantu vēl viens rezultāts šīs informācijas nesniegšanai ir atteikuma termiņa pagarināšana līdz 12 mēnešiem. Tas nozīmē, ka patērētājs var atteikties no līguma pēc tam, kad pagājis ievērojams laiks, kurā viņš ir faktiski izmantojis preces, neuzņemoties nekādu atbildību par radušos nolietojumu (skatīt arī 5.3. iedaļu par sekām, ko rada patērētāju neinformēšana par atteikuma tiesībām).

Direktīvas 6. panta 1. punkta h) apakšpunktā nav iekļauta īpaša prasība informēt patērētāju par atbildību, kas tam jāuzņemas par preču vērtības samazinājumu, ja viņš izmanto atpakaļ atdošanas tiesības. Tomēr informācija par preču vērtības samazinājumu ir iekļauta paraugā norādījumiem par atteikumu, kurš ir sniegts I pielikuma A daļā. Šīs informācijas sniegšana varētu būt noderīga gan patērētājiem, gan tirgotājiem, pat ja tirgotājs neievēro šo paraugu norādījumiem.

5.5.5. Risks, kas saistīts ar preču atdošanu atpakaļ tirgotājam

Direktīvā netiek regulēts tas, kurš uzņemas risku par nejaušu bojājumu vai nozaudēšanu preču atpakaļ atdošanas laikā gadījumā, kad patērētājs atsakās no līguma. Līdz ar to arī uz šo jautājumu attiecas valsts tiesību akti, kuri, piemēram, var paredzēt, ka risks, kas rodas preču atpakaļ atdošanas laikā, ir jāuzņemas patērētājam, uz kuru šis risks pāriet piegādes brīdī saskaņā ar 20. pantu.

Principā preču atpakaļ atdošanas laikā patērētājam būtu jāpieliek samērīgas pūles, lai nodrošinātu, ka preces sasniedz tirgotāju un tranzītā netiek bojātas, piemēram, izvēloties reģistrētu pārvadājumu vai pasta pakalpojumu sniedzēju.

Ja patērētājs preces nav ieguvis fiziskā valdījumā, piemēram, ir atteicies pieņemt piegādi, vai nu bez skaidra paziņojuma vai ar paziņojumu tirgotājam par atteikumu no līguma, tirgotājs turpina uzņemties nozaudēšanas vai bojājumu risku, jo nav notikusi riska pāriešana uz patērētāju saskaņā ar 20. pantu.

5.6. Tiesības atteikties no līgumiem par komunālajiem vai citiem pakalpojumiem

5.6.1. Patērētāja piekrišana tūlītējai pakalpojumu sniegšanai

PTD 7. panta 3. punkts un 8. panta 8. punkts nosaka formālas prasības, kas ir piemērojamas, kad patērētāji vēlas sākt ārpus uzņēmumu telpām noslēgtu vai distances pakalpojumu līgumu vai komunālo pakalpojumu līgumu izpildi pirms atteikuma tiesību perioda beigām. Šie divi noteikumi ir formulēti identiski, izņemot to, ka 7. panta 3. punktā tirgotājam tiek pieprasīts iegūt patērētāja pieprasījumu par tūlītēju izpildi pastāvīgā informācijas nesējā.

Direktīvas 7. panta 3. punkts un 8. panta 8. punkts

Ja patērētājs vēlas, lai pakalpojumi tiktu sniegti vai lai ūdens, gāzes un elektrības piegāde, ja vien tie nav laisti pārdošanā ierobežotā tilpumā vai noteiktā daudzumā, vai centralizēta siltumapgāde tiek sākta 9. panta 2. punktā paredzētā atteikuma termiņa laikā, un līgumā paredzēts, ka patērētāja pienākums ir maksāt, tirgotājs prasa patērētājam iesniegt (šādu) (*1) skaidru pieprasījumu (uz pastāvīga informācijas nesēja) (*1)un pieprasa patērētājam apliecināt, ka patērētājs zaudēs atteikuma tiesības, tiklīdz tirgotājs būs līgumu izpildījis pilnībā.

Līdz ar to šie noteikumi tiek piemēroti, ja patērētājs vēlas, lai komunālais vai cits pakalpojums tiktu sākts atteikuma termiņa laikā. Tomēr šiem noteikumiem nevajadzētu liegt tirgotājam aktīvi aicināt patērētāju iesniegt šādu pieprasījumu. Tajā pašā laikā tirgotājam nav pienākuma ne piedāvāt šo iespēju, ne pieņemt patērētāja pieprasījumu.

Direktīvas 14. panta 3. punkts ļauj patērētājam atteikties no komunālo vai citu pakalpojumu sniegšanas pat pēc skaidra pieprasījuma iesniegšanas. Tas ir apstiprināts arī 50. apsvērumā: “patērētājam vajadzētu būt tiesīgam izmantot savas atteikuma tiesības pat tad, ja viņš ir lūdzis, lai pakalpojumus sniedz pirms atteikuma termiņa beigām”.

Tomēr attiecībā uz pakalpojumu līgumiem patērētājs saskaņā ar 16. panta pirmās daļas a) punktu zaudē atteikuma tiesības, kad pakalpojums ir pilnībā sniegts, saskaņā ar konkrētiem nosacījumiem.

16. pants

Attiecībā uz distances līgumiem un ārpus uzņēmuma telpām noslēgtiem līgumiem 9. līdz 15. pantā izklāstītās atteikuma tiesības dalībvalstis nepiemēro:

pakalpojumu līgumiem pēc tam, kad pakalpojums ir sniegts pilnībā, bet, ja līgumā paredzēts patērētāja pienākums maksāt, vienīgi tad, ja izpilde ir sākusies ar patērētāja iepriekš skaidri paustu piekrišanu un apliecinājumu, ka viņš zaudēs savas atteikuma tiesības , tiklīdz tirgotājs būs līgumu izpildījis pilnībā;

PTD 7. panta 3. punkts un 8. panta 8. punkts ir grozīts ar Direktīvu (ES) 2019/2161. Grozījums nodrošināja saskaņošanu ar 16. panta pirmās daļas a) punktu. Tas ir, 7. panta 3. punktā un 8. panta 8. punktā tagad ir iekļautas tās pašas divas prasības, kas ir iekļautas 16. panta pirmās daļas a) punktā: 1) patērētāja pieprasījums pēc tūlītējas izpildes un 2) patērētāja apliecinājums par to, ka, kolīdz tirgotājs būs pilnībā izpildījis līgumu, patērētājam vairs nebūs atteikuma tiesību.

Grozījumi arī precizē, ka šīs prasības tiek piemērotas tikai maksas pakalpojumiem. Tas ir nepieciešams saistībā ar PTD darbības jomas paplašināšanu digitālo pakalpojumu jomā saskaņā ar 3. panta 1.a punktu (131).

Ja tirgotājs neievēro prasību iegūt patērētāja pieprasījumu pēc tūlītējas izpildes, rodas 14. panta 4. punkta a) apakšpunktā paredzētās sekas, t. i., patērētājam ir tiesības nesegt komunālā vai cita pakalpojuma izmaksas – sīkāku informāciju skatīt 5.8. iedaļā.

Patērētāja “skaidri paustā piekrišana” 16. panta pirmās daļas a) punktā būtu jāinterpretē kā “skaidrs pieprasījums”, kas ir prasīts 7. panta 3. punktā un 8. panta 8. punktā.

Pēc analoģijas ar 22. panta noteikumiem par papildu maksājumiem jēdzieni “skaidrs pieprasījums / skaidri pausta piekrišana” šajā kontekstā būtu jāinterpretē kā tādi, kas nozīmē patērētāja pozitīvu rīcību, kā izvēles rūtiņas atzīmēšanu tīmekļa vietnē. Iepriekš atzīmētas rūtiņas vai vispārīgajos noteikumos ietvertas klauzulas izmantojums šim nolūkam neatbilstu šīm prasībām (132).

Patērētāja skaidri paustu piekrišanu un apliecinājumu var iegūt pirms līguma noslēgšanas, tās laikā vai pēc tās, ja vien tas notiek, pirms sākas izpilde. Patērētāja pieprasījums un apliecinājums var tikt pausti vienā reizē. Direktīvas 7. panta 3. punkta un 8. panta 8. punkta, kā arī 16. panta pirmās daļas a) punkta prasības varētu tikt izpildītas, izmantojot, piemēram, šādu formulējumu:

—	(..) Ar šo es pieprasu pakalpojuma līguma [tūlītēju izpildi vai izpildi konkrētā dienā / sākot ar konkrētu dienu atteikuma termiņa laikā] un apliecinu, ka zaudēšu savas tiesības atteikties no līguma, tiklīdz pakalpojuma līgums būs pilnībā izpildīts.

Attiecībā uz ārpus uzņēmuma telpām noslēgtu līgumu, uz kuru attiecas 7. panta 3. punkts, prasība par “pastāvīgu informācijas nesēju” būtu izpildīta, ja patērētāja pieprasījums un apliecinājums būtu ierakstīts instrumentā, kurš ļauj pusēm uzglabāt informāciju tā, lai tā būtu pieejama turpmākai atsaucei un lai to varētu neizmainītā veidā pavairot (plašāku informāciju sk. 4.4. iedaļā). Kopumā pietiek, ja patērētājs atzīmē izvēles rūtiņu pasūtījuma dokumentā, ja pieprasījums un apliecinājums ir atbilstoši atveidoti kopijā, kas sniegta patērētājam.

5.6.2. Patērētājam noteiktais kompensācijas pienākums

14. pants

3. Ja patērētājs izmanto atteikuma tiesības pēc tam, kad iesniedzis pieprasījumu saskaņā ar 7. panta 3. punktu vai 8. panta 8. punktu, patērētājs maksā tirgotājam summu, kura salīdzinājumā ar pilnu līguma izpildi ir proporcionāla tam, kas ir izpildīts līdz brīdim, kad patērētājs informēja tirgotāju par atteikuma tiesību izmantošanu. Proporcionālo summu, kas patērētājam jāmaksā tirgotājam, aprēķina, pamatojoties uz līgumā noteikto kopējo cenu. Ja kopējā cena ir pārāk liela, proporcionālo summu aprēķina, pamatojoties uz tirgus vērtību tam, kas ir izpildīts.

Ja patērētājs atsakās no līguma atteikuma tiesību periodā pēc tam, kad pieprasījis tā tūlītēju izpildi, saskaņā ar 14. panta 3. punktu patērētājam ir jāsamaksā tirgotājam summa, kura ir proporcionāla tam, kas ir sniegts, pamatojoties uz kopējo cenu, par kuru ir panākta vienošanās:

—	piemēram, patērētājam, kurš atsakās no līguma par mobilo telefonu pakalpojumiem pēc 10 dienu ilgas pakalpojuma izmantošanas, būtu jāsamaksā tirgotājam viena trešā daļa no ikmēneša abonementa maksas (133) , kā arī šajā laikposmā saņemto papildu pakalpojumu cena.

Ja saistībā ar pakalpojumu sniegšanu tirgotājam rodas vienreizējas izmaksas, kas nepieciešamas, lai tos padarītu pieejamus patērētājam, tirgotājs tās var iekļaut kompensācijas aprēķinā.

—	Piemēram, tirgotājs var iekļaut izmaksas, kas saistītas ar uzstādīšanas darbiem, kuri veikti patērētāja dzīvesvietā kā daļa no līguma par fiksētā tīkla elektronisko sakaru pakalpojumiem, pirms patērētājs atsakās no līguma.

Tomēr, ja kopējā cena ir pārāk liela, kompensācijai būtu jābalstās uz tirgus vērtību tam, kas ir sniegts. Noderīgi skaidrojumi par to, kā noteikt tirgus vērtību, ir sniegti 50. apsvērumā, kurā noteikts: “Samērīgās summas aprēķināšanai būtu jābalstās uz līgumā noteikto cenu, ja vien patērētājs nepierāda, ka kopējā cena pati par sevi ir nesamērīga – šādā gadījumā maksājamo summu aprēķina saskaņā ar sniegtā pakalpojuma tirgus vērtību. Tirgus vērtība būtu jānosaka, salīdzinot citu tirgotāju sniegta ekvivalenta pakalpojuma cenu līguma noslēgšanas laikā.”

Direktīvas 14. apsvērumā ir atsauce uz dalībvalstu noteikumu par “pārmērīgām vai uzskrūvētām cenām” piemērošanu, kuri var būt būtiski, piemērojot 14. panta 3. punktu.

Lietā C-641/19 PE Digital EST precizēja, ka, piemērojot 14. panta 3. punktu, lai noteiktu proporcionālo summu, kas patērētājam jāmaksā tirgotājam, ja patērētājs ir atteicies no līguma pēc tam, kad viņš ir skaidri pieprasījis, lai pakalpojuma izpilde sākas atteikuma termiņa laikā, principā ir atbilstoši ņemt vērā cenu, par kuru ir panākta vienošanās minētajā līgumā attiecībā uz visu tā darbības laiku, un maksājamo summu aprēķināt proporcionāli.

Tikai tad, ja līgumā ir skaidri paredzēts, ka i) viens vai vairāki pakalpojumi tiek sniegti pilnībā, sākot no līguma izpildes sākuma, ii) par cenu, kas jāmaksā atsevišķi, ir jāņem vērā visa par šādu pakalpojumu paredzētā cena, aprēķinot summu, kas jāmaksā tirgotājam saskaņā ar 14. panta 3. punktu (134).

Tālāk Tiesa PE Digital lietā precizēja, ka novērtējums par to, vai tirgotāja pieprasītā kompensācija ir pārāk liela, ir jābalsta uz tirgu. Saskaņā ar PTD 14. panta 3. punktu, kas lasīts kopā ar PTD 50. apsvērumu, šajā analīzē vajadzētu ņemt vērā, kāda cena ir šim pakalpojumam, ko tirgotājs piedāvā citiem patērētājiem saskaņā ar tiem pašiem nosacījumiem, un cena, kāda ir ekvivalentam pakalpojumam, kuru sniedz citi tirgotāji līguma noslēgšanas laikā (135).

Attiecībā uz gadījumiem, kad pakalpojumi tiek sniegti saskaņā ar pārdošanas līgumu, 50. apsvērums nosaka: “Līgumiem, kuru priekšmets ir gan preces, gan pakalpojumi, šajā direktīvā paredzētie noteikumi par preču atdošanu atpakaļ būtu jāpiemēro preču aspektiem un kompensācijas režīms par pakalpojumiem būtu jāpiemēro pakalpojumu aspektiem.”

Kompensācijas režīms par pakalpojumiem, kuri tiek sniegti atteikuma tiesību periodā, ir noteikts 14. panta 3. punktā un 4. punkta a) apakšpunktā – skatīt arī 5.8.2. iedaļu. Tātad situācijās, kad pakalpojums tiek sniegts periodā, kad var izmantot atteikuma tiesības no pārdošanas līguma (piemēram, uzstādīšanas pakalpojums tiek sniegts tieši preču piegādes brīdī), tirgotājam būtu jāiegūst arī patērētāja skaidrs pieprasījums pēc pakalpojuma izpildes atteikuma tiesību periodā, ja tirgotājs vēlas iegūt kompensāciju par šo pakalpojumu gadījumā, ja patērētājs atsakās no pārdošanas līguma.

—

Piemēram, distances vai ārpus uzņēmuma telpām noslēgts pārdošanas līgums var paredzēt sadzīves tehnikas piegādi un uzstādīšanu. Ja patērētājs skaidri pieprasa tirgotājam uzstādīt iekārtu tieši tās piegādes brīdī, bet tad nolemj atteikties no līguma atteikuma tiesību periodā (14 dienu laikā pēc piegādes), tirgotājam būtu tiesības uz kompensāciju par uzstādīšanas izmaksām (papildus jebkādai kompensācijai par iekārtas vērtības samazinājumu, ja piemērojams).

Ar Direktīvu (ES) 2019/2161 7. panta 3. punktam un 8. panta 8. punktam pievienotais tirgotāja pienākums patērētājam pieprasīt apliecināt, ka, kolīdz tirgotājs būs pilnībā izpildījis līgumu, patērētājam vairs nebūs atteikuma tiesību, neattiecas uz gadījumu, kad pakalpojumi tiek sniegti saskaņā ar pārdošanas līgumiem. Šis pienākums attiecas tikai uz pakalpojumu līgumiem, jo tikai uz pakalpojumu līgumiem attiecas izņēmums no atteikuma tiesībām, kas ir paredzēts 16. panta pirmās daļas a) punktā.

5.7. Tiesības atteikties no līgumiem par tiešsaistes digitālo saturu

Tiesības atteikties no līgumiem par digitālajiem pakalpojumiem ir iztirzātas iepriekšējā, 5.6., iedaļā, kura aplūko pakalpojumu līgumus kopumā.

Īpašie atteikuma no līgumiem par tiešsaistes digitālo saturu tiesību ierobežojumi ir noteikti 16. panta pirmās daļas m) punktā.

Šis noteikums ir grozīts ar Direktīvu (ES) 2019/2161, pievienojot trešo nosacījumu, kurš tirgotājam ir jāizpilda, lai patērētāji zaudētu tiesības atteikties no līguma. Tas ir saskaņā ar nosacījumiem 14. panta 4. punkta b) apakšpunktā, kas attiecas uz informēšanas/formālo prasību neievērošanas sekām.

16. pants

Attiecībā uz distances līgumiem un ārpus uzņēmuma telpām noslēgtiem līgumiem 9. līdz 15. pantā izklāstītās atteikuma tiesības dalībvalstis nepiemēro:

(..) m) tāda digitālā satura piegādes līgumiem, kas netiek piegādāts materiālā datu nesējā, ja izpilde ir sākusies un ja līgumā paredzēts patērētāja pienākums maksāt, ja:

(i)	patērētājs iepriekš skaidri devis piekrišanu sākt izpildi atteikuma tiesību perioda laikā;

(ii)	patērētājs ir apliecinājis, ka viņš tādējādi zaudē savas atteikuma tiesības; un

(iii)

tirgotājs ir sniedzis apstiprinājumu saskaņā ar 7. panta 2. punktu vai 8. panta 7. punktu.

Direktīvas 16. panta pirmās daļas m) punktam ir līdzīgs mērķis kā 16. panta pirmās daļas i) punkta noteikumam, kurš nosaka izņēmumu no atteikuma tiesībām attiecībā uz aizzīmogotiem materiāliem datu nesējiem (CD, DVD utt.), ja patērētājs tos atver. Tas nozīmē, ka abos šajos gadījumos atšķirībā no atteikuma no pakalpojumu sniegšanas (skatīt 5.6. iedaļu) patērētājam nav tiesību “pārbaudīt” digitālo saturu atteikuma tiesību periodā.

Attiecīgi patērētājs zaudē atteikuma tiesības, tiklīdz ar viņa piekrišanu un apliecinājumu par šo tiesību zaudējumu ir sākusies līguma izpilde, ja tirgotājs ir sniedzis līguma apstiprinājumu. Kā noteikts 7. panta 2. punktā par līgumiem, kas noslēgti ārpus uzņēmuma telpām, un 8. panta 7. punktā par distances līgumiem, šajā apstiprinājumā ir jāiekļauj arī patērētāja iepriekšējās skaidri paustās piekrišanas un apliecinājuma apstiprinājums (skatīt arī 4.4. iedaļu par līguma apstiprinājumu).

Izpilde sākas ar video vai audio datnes lejupielādēšanu vai straumēšanu. Ja tirgotājs sniedz tīmekļa saiti straumēšanas vai lejupielādes sākšanai, patērētājs atteikuma tiesības zaudē tikai pēc saites aktivizēšanas.

Patērētāja skaidri paustu piekrišanu un apliecinājumu var iegūt pirms līguma noslēgšanas, tās laikā vai pēc tās, ja vien tas notiek, pirms sākas izpilde. PTD 7. panta 2. punkts un 8. panta 7. punkts skaidri pieprasa līguma apstiprinājumā iekļaut patērētāja iepriekš skaidri paustās piekrišanas un apliecinājuma apstiprinājumu saskaņā ar 16. panta pirmās daļas m) punktu. Tādējādi, ja patērētājs sniedz piekrišanu tūlītējai izpildei un apliecinājumu pēc tam, kad tirgotājs jau ir nosūtījis līguma apstiprinājumu, tirgotājam ir jāsniedz patērētājam atsevišķs šīs piekrišanas un apliecinājuma papildu apstiprinājums, pirms sākas izpilde.

“Skaidri pausta” piekrišana un apliecinājums 16. panta pirmās daļas m) punkta nolūkā būtu jāinterpretē pēc analoģijas ar noteikumiem par skaidri paustu piekrišanu, kas ir minēti 22. pantā par papildu maksājumiem par papildu pakalpojumiem. Tas nozīmē, ka patērētājam ir jāveic pozitīva darbība, piemēram, jāatzīmē izvēles rūtiņa tirgotāja tīmekļa vietnē. Piekrišanas un apliecinājuma paušana ar iepriekš atzīmētu izvēles rūtiņu vai vispārīgo noteikumu pieņemšanu neatbilstu 16. panta pirmās daļas m) punktā noteiktajām prasībām.

Patērētāja skaidri pausta piekrišana un apliecinājums var tikt sniegti vienā paziņojumā, kurā arī nodota informācija par izņēmumu no atteikuma tiesībām, kas ir prasīts 6. panta 1. punkta k) apakšpunktā, piemēram:

—	(..) Ar šo es sniedzu piekrišanu tūlītējai līguma izpildei un apliecinu, ka es zaudēšu savas tiesības atteikties no līguma, tiklīdz būs sākusies digitālā satura lejupielāde vai straumēšana.

Tirgotājam ir jāizpilda 6. panta 1. punkta h) apakšpunktā noteiktie pienākumi informēt par atteikuma tiesībām. Tikai attiecībā uz līgumiem par tiešsaistes digitālo saturu, kas tiek izpildīti nekavējoties, kad patērētājs sniedzis piekrišanu un apliecinājumu, izraisot līguma izpildes sākšanu, tirgotājam nav jāsniedz 6. panta 1. punkta h) apakšpunktā paredzētā informācija, ieskaitot I pielikuma B daļā sniegto atteikuma veidlapas paraugu.

5.8. Sekas neinformēšanai par atteikuma tiesībām

Saskaņā ar 6. panta 1. punktu tirgotājam ir jāsniedz patērētājam pirms līguma noslēgšanas sniedzamā informācija skaidrā un saprotamā veidā. Jo īpaši, ja pastāv atteikuma tiesības, 6. panta 1. punkta h) apakšpunktā tirgotājam tiek prasīts informēt patērētāju par šo tiesību izmantošanas nosacījumiem, termiņu un kārtību, kā arī par I pielikuma B daļā sniegto atteikuma veidlapas paraugu (136). Šo pienākumu neizpildīšana izraisa sekas saskaņā ar 10. panta 1. punktu, kurā paredzēts atteikuma tiesību perioda pagarinājums visiem līgumiem. Ja tirgotājs nesniedz šo informāciju, atteikuma termiņš tiek pagarināts par 12 mēnešiem.

10. pants

1. Ja tirgotājs patērētājam nav sniedzis informāciju par atteikuma tiesībām, kā noteikts 6. panta 1. punkta h) apakšpunktā, atteikuma termiņš beidzas 12 mēnešus pēc sākotnējā atteikuma termiņa beigām, ko nosaka saskaņā ar 9. panta 2. punktu.

Direktīvas 10. panta 2. punktā ir aplūkota situācija, kad tirgotājs sniedz 6. panta 1. punkta h) apakšpunktā prasīto informāciju ar kavēšanos 12 mēnešu laikā pēc brīža, kad beidzies sākotnējais atteikuma termiņš, kurš aprēķināts saskaņā ar 9. panta 2. punktu. Šajā gadījumā atteikuma termiņš beidzas 14 dienu laikā pēc dienas, kurā patērētājs ir saņēmis minēto informāciju.

10. pants

2. Ja 12 mēnešu laikā no 9. panta 2. punktā minētās dienas tirgotājs patērētājam ir sniedzis šā panta 1. punktā minēto informāciju, atteikuma termiņš beidzas pēc 14 dienām vai gadījumos, kad dalībvalstis ir pieņēmušas noteikumus saskaņā ar 9. panta 1.a punktu, pēc 30 dienām, sākot no dienas, kad patērētājs ir saņēmis informāciju.

5.8.1. Sekas attiecībā uz precēm

Papildus iepriekš minētajai atteikuma termiņa pagarināšanai preču gadījumā 14. panta 2. punkts paredz, ka patērētāji nav atbildīgi par preču vērtības samazināšanos, ja tirgotājs viņus nav informējis par atteikuma tiesībām saskaņā ar 6. panta 1. punkta h) apakšpunktu.

14. pants

Attiecībā uz pielāgotām precēm vai ātrbojīgām precēm (skatīt 5.11.2. un 5.11.3. iedaļu), kurām bez nosacījumiem tiek piemērots izņēmums no atteikuma tiesībām saskaņā ar 16. panta pirmās daļas c) un d) punktu, PTD nenosaka sekas, kādas rada tirgotāja neatbilstība prasībai informēt par atteikuma tiesību neesamību saskaņā ar 6. panta 1. punkta k) apakšpunktu. Tomēr patērētāja neinformēšana par atteikuma tiesību neesamību šādā situācijā varētu būt negodīga komercprakse (maldinoša noklusēšana), kuru aizliedz Negodīgas komercprakses direktīva 2005/29/EK, ja tā patērētāju noved pie tāda lēmuma pieņemšanas par darījumu, kādu viņš citādi nebūtu pieņēmis.

5.8.2. Sekas saistībā ar komunālajiem un citiem pakalpojumiem

Saistībā ar pakalpojumiem (to skaitā digitālajiem pakalpojumiem) un komunālajiem pakalpojumiem 14. panta 4. punkta a) apakšpunkts paredz, ka patērētājs nesedz nekādas izmaksas, t. i., patērētājam ir tiesības vai nu uz samaksātās summas atmaksājumu, vai arī tiesības nemaksāt, ja tirgotājs nav sniedzis 6. panta 1. punkta h) vai j) apakšpunktā prasīto informāciju par atteikuma tiesībām vai ja patērētājs nav skaidri pieprasījis, lai pakalpojums sāktos atteikuma termiņa laikā, saskaņā ar 7. panta 3. punktu vai 8. panta 8. punktu.

14. pants

4. Patērētājs nesedz nekādas izmaksas par:

sniegtajiem pakalpojumiem, ūdens, gāzes vai elektrības piegādi, ja vien tie nav laisti pārdošanā ierobežotā tilpumā vai noteiktā daudzumā, vai centralizētu siltumapgādi – ne pilnībā, ne daļēji atteikuma termiņā, ja:

i)	tirgotājs nav sniedzis informāciju saskaņā ar 6. panta 1. punkta h) vai j) apakšpunktu; vai

ii)	patērētājs nav skaidri pieprasījis, lai izpilde sāktos atteikuma termiņā saskaņā ar 7. panta 3. punktu un 8. panta 8. punktu;

Attiecīgi šajos gadījumos patērētājs var atteikties no komunālo vai citu pakalpojumu līguma, kura izpilde ir sākusies un joprojām notiek, pagarinātajā 12 mēnešu termiņā, kas sākas pēc tam, kad ir beidzies sākotnējais atteikuma termiņš, kurš aprēķināts saskaņā ar 9. panta 2. punktu, un nesegt nekādas izmaksas par sniegtajiem pakalpojumiem.

Ja tirgotājs informē patērētāju par atteikuma tiesībām 12 mēnešu laikā pēc tam, kad ir beidzies sākotnējais atteikuma termiņš, kurš aprēķināts saskaņā ar 9. panta 2. punktu, patērētājs var atteikties 14 dienu laikā pēc dienas, kad ir saņēmis minēto informāciju, nesedzot nekādas izmaksas par pakalpojumiem, kas sniegti līdz brīdim, kad viņš tika informēts par atteikuma tiesībām.

Patērētājs nesedz nekādas izmaksas par to, kas ir sniegts, arī tad, ja komunālo vai citu pakalpojumu sniegšana ir pabeigta (pilnībā izpildīta) pirms atteikuma tiesību izmantošanas, tostarp pagarinātajā termiņā, kas noteikts saskaņā ar 10. pantu, ja vien tirgotājs nav izpildījis formālās 7. panta 3. punkta vai 8. panta 8. punkta prasības, kā rezultātā patērētājs zaudē atteikuma tiesības saskaņā ar 16. panta pirmās daļas a) punktu (plašāku informāciju skatīt 5.6.1. iedaļā).

5.8.3. Sekas attiecībā uz tiešsaistes digitālo saturu

Attiecībā uz līgumiem par tiešsaistes digitālo saturu, ja kāds no 16. panta pirmās daļas m) punktā sniegtajiem trīs nosacījumiem netiek izpildīts (skatīt 5.7. iedaļu) un patērētājs izmanto atteikuma tiesības, tiek piemērots 14. panta 4. punkta b) apakšpunkts, sniedzot patērētājam tiesības vai nu nemaksāt par saņemto saturu, vai saņemt atmaksājumu par samaksāto summu.

14. pants

4. Patērētājs nesedz nekādas izmaksas par:

(..)

pilnīgu vai daļēju tāda digitālā satura piegādi, kas netiek sniegts materiālā datu nesējā, ja:

i)	patērētājs nav iepriekš devis skaidru piekrišanu sākt izpildi pirms 9. pantā minētā 14 dienu termiņa beigām;

ii)	patērētājs nav apliecinājis, ka, dodot piekrišanu, viņš zaudē atteikuma tiesības; vai

iii)	tirgotājs nav sniedzis apstiprinājumu saskaņā ar 7. panta 2. punktu vai 8. panta 7. punktu.

5.9. Līguma izbeigšana pēc atteikuma tiesību izmantošanas

12. pants

Izmantojot atteikuma tiesības, tiek izbeigtas pušu saistības:

a)	izpildīt distances līgumu vai ārpus uzņēmuma telpām noslēgtu līgumu; vai

b)	noslēgt distances līgumu vai ārpus uzņēmuma telpām noslēgtu līgumu gadījumos, kad piedāvājumu izteicis patērētājs.

Direktīvas 12. pants nosaka, ka atteikuma tiesību izmantošana izbeidz pušu pienākumus izpildīt līgumu, jo īpaši patērētāja pienākumu maksāt vai noslēgt līgumu, ja patērētājs ir sniedzis piedāvājumu.

Tomēr saskaņā ar 3. panta 2. punktu šis noteikums neskar citus konkrētās nozarēs piemērojamus ES noteikumus par līgumu izbeigšanu.

—

Piemēram, Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (ES) 2019/944 (137) par elektroenerģijas iekšējo tirgu un Direktīva 2009/73/EK (138) par dabasgāzes iekšējo tirgu nosaka, ka, ja patērētājs, ievērojot līguma nosacījumus, vēlas mainīt piegādātāju, attiecīgajam(-iem) operatoram(-iem) ir jāveic maiņa trīs nedēļu laikā.

Tātad, ja patērētājs nolemj atteikties no līguma par elektrību vai gāzi un pāriet pie jauna piegādātāja, iepriekšējam piegādātājam un patērētājam viņu līgums var būt vēl saistošs uz laiku līdz trīs nedēļām, atkāpjoties no 14. panta 3. punkta noteikumiem par kompensāciju par to, kas ir sniegts pirms atteikuma.

5.10. Papildu līgumi

15. pants

1. Neskarot Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2008/48/EK (2008. gada 23. aprīlis) par patēriņa kredītlīgumiem 15. pantu, ja patērētājs saskaņā ar šīs direktīvas 9. līdz 14. pantu izmanto savas tiesības atteikties no distances līguma vai ārpus uzņēmuma telpām noslēgta līguma, visi saistītie līgumi tiek automātiski izbeigti bez jebkādām izmaksām patērētājam, izņemot šīs direktīvas 13. panta 2. punktā un 14. pantā paredzētās izmaksas.

2. Dalībvalstis pieņem sīki izstrādātus noteikumus par šādu līgumu izbeigšanu.

Direktīvas 2. panta 15. punkts definē papildu līgumu kā “līgumu, ar kuru patērētājs iegūst preces vai pakalpojumus saistībā ar distances līgumu vai līgumu, kas noslēgts ārpus uzņēmuma telpām, un minētās preces piegādā vai minētos pakalpojumus sniedz tirgotājs vai trešā persona, pamatojoties uz šīs trešās personas un tirgotāja savstarpēju vienošanos”; šādu līgumu piemēri:

—	piegādes, uzturēšanas vai uzstādīšanas līgums,

—	apdrošināšanas un kredīta līgums par pirkuma finansēšanu,

—	papildu komercgarantija.

Kaut arī papildu apdrošināšanas un kredīta līgumi parasti ir izslēgti no direktīvas piemērošanas jomas saskaņā ar 3. panta 3. punkta d) apakšpunktu, visus šādus papildu līgumus izbeidz saskaņā ar 15. pantu.

Būtu jānovērtē attiecības starp atsevišķiem saistītajiem līgumiem, lai noteiktu, kurš ir galvenais līgums un kurš ir papildu līgums.

—

Piemēram, ja patērētājs saskaņā ar atsevišķiem līgumiem ar to pašu tirgotāju nopērk mobilo sakaru pakalpojumus un mobilo viedtālruni, par kuru tiek maksāts ar periodiskiem maksājumiem, kas tiek iekļauti ikmēneša rēķinā kopā ar galveno abonementa maksu, pakalpojumu līgums būtu jāuzskata par galveno līgumu. Tam nevajadzētu liegt patērētājam atsevišķi atteikties tikai no papildu pārdošanas līguma, saglabājot pakalpojumu līgumu.

Ja uz papildu līgumu attiecas direktīva (piemēram, tas ir līgums par piegādi vai uzstādīšanu), patērētājam būtu jākompensē tirgotājam izmaksas par to, kas ir sniegts, saskaņā ar 13. panta 2. punktu un 14. pantu.

Tai pašā laikā, ja papildu līgums parasti ir ārpus direktīvas darbības jomas (kā apdrošināšanas vai kredīta līgums), uz izbeigšanas sekām attiecas dalībvalstu nozaru vai vispārējie līgumtiesību noteikumi.

Detalizēti noteikumi par papildu līgumu izbeigšanu ir jānosaka dalībvalstīm. Tie var ietvert, piemēram, tirgotāja pienākumu informēt citu attiecīgu tirgotāju, kad patērētājs viņu ir informējis par patērētāja lēmumu atteikties no galvenā līguma.

5.11. Izņēmumi attiecībā uz atteikuma tiesībām

Direktīvas 16. panta pirmajā daļā ir uzskaitīti 13 līgumi/situācijas, kurās patērētājam nav atteikuma tiesību vai patērētājs šīs tiesības zaudē konkrētos apstākļos.

Turklāt Direktīva (ES) 2019/2161 dalībvalstīm ir ieviesusi divas regulatīvas izvēles gadījumā, kad līgumi ir noslēgti saistībā ar nelūgtiem apmeklējumiem, ko tirgotājs organizē patērētāja mājvietā, vai ekskursijām, kā arī gadījumā, kad patērētājs ir īpaši pieprasījis remontdarbus.

Turpmāk minētajām situācijām un līgumiem vajadzētu pievērst īpašu uzmanību. Izņēmumi attiecībā uz pilnībā izpildītiem pakalpojumu līgumiem un līgumiem par tiešsaistes digitālo saturu ir apskatīti atsevišķi attiecīgi 5.6. un 5.7. iedaļā.

5.11.1. Preces vai pakalpojumi, kuru cena ir atkarīga no finanšu tirgus svārstībām

16. pants

b)	tādu preču piegādei vai pakalpojumiem, kuru cena ir atkarīga no svārstībām finanšu tirgū, ko tirgotājs nevar kontrolēt un kas var rasties atteikuma termiņā;

Direktīvas (ES) 2019/2161 43. apsvērumā ir precizēts, ka līgumi par enerģijas atsevišķām piegādēm ārpus enerģijas tīkla būtu jāatbrīvo no atteikuma tiesībām saskaņā ar 16. panta pirmās daļas b) punktu, jo “cena ir atkarīga no izejvielu vai enerģijas tirgū notiekošām svārstībām, ko tirgotājs nevar ietekmēt un kas var rasties atteikuma tiesību periodā”.

5.11.2. Preces, kuras izgatavotas pēc patērētāja specifikācijām vai ir nepārprotami personalizētas

16. pants

c)	tādu preču piegādei, kas izgatavotas pēc patērētāja specifikācijām vai ir nepārprotami personalizētas;

“Pēc patērētāja specifikācijām izgatavotas preces” ir definētas PTD 2. pantā kā “preces, kuras nav izgatavotas iepriekš un kuras izgatavo, pamatojoties uz klienta individuālu izvēli vai lēmumu”. PTD 49. apsvērumā minēti “pēc pasūtījuma izgatavoti aizkari” kā piemērs precēm, kuras ir izgatavotas pēc patērētāja specifikācijām vai kuras ir nepārprotami personalizētas.

Tā kā šis noteikums ir izņēmums no vispārīgākā PTD noteikuma, kas sniedz patērētājiem atteikuma tiesības no distances / ārpus uzņēmuma telpām noslēgtiem līgumiem, tas būtu jāinterpretē šauri.

Tātad šim izņēmumam būtu jāattiecas, piemēram, uz:

—	precēm, attiecībā uz kurām patērētājs ir sniedzis specifikācijas, kā mērus mēbelēm vai auduma izmēru,

—	precēm, attiecībā uz kurām patērētājs ir pieprasījis īpašas personalizētas iezīmes, kā īpašu dizainu automašīnai, kura tiek izgatavota pēc pasūtījuma, vai īpašu datora komponenti, kura ir individuāli jāsagādā šim konkrētajam pasūtījumam un kura nav daļa no tirgotāja parastā piedāvājuma sabiedrībai,

—	adrešu uzlīmēm ar patērētāja kontaktinformāciju.

Specifikācija/personalizācija šajā kontekstā būtu jāsaprot tā, ka preces principā ir unikālas un tiek izgatavotas saskaņā ar patērētāja paustajām individuālajām vēlmēm un prasībām, kam tirgotājs ir piekritis.

Savukārt, ja patērētājs vienkārši izveido preces, izvēloties no tirgotāja sniegtām standarta (iepriekš sagatavotām) iespējām, nevajadzētu runāt par “specifikāciju” vai “personalizāciju” šā noteikuma šaurā izpratnē. Tādējādi šajos piemēros izņēmums netiktu piemērots:

—	īpašas krāsas vai tekstūras mēbelēm, kas izvēlētas no ražotāja kataloga,

—	automašīnai ar papildu aprīkojumu, kas izvēlēts no ražotāja kataloga,

—	mēbeļu komplektam, kura pamatā ir standarta elementi.

Turklāt izņēmums netiek piemērots pakalpojumu līgumiem, kuri noved pie materiāliem rezultātiem. Lietā C-208/19 NK (privātmājas projektēšana) Tiesa nolēma, ka starp arhitektu un patērētāju noslēgtais līgums, saskaņā ar kuru šim arhitektam ir jāsagatavo jaunas ēkas būvprojekts, nevar tikt uzskatīts par tādu, uz ko attiecas PTD 16. panta c) punkts. Kaut arī plānus varētu sniegt materiālā veidā (papīra vai digitālā formātā), līguma priekšmets ir intelektuāls pakalpojums – arhitektūras projekts – un sekojošajai piegādei ir tikai papildu funkcija (139).

EST argumentācija izceļ radošā procesa nozīmi materiālā rezultāta sasniegšanā kā izšķirīgu faktoru līguma klasifikācijā. Līdzīga argumentācija varētu tikt piemērota citiem intelektuālajiem pakalpojumiem (piemēram, grāmatvedības pakalpojumu vai juridisko konsultāciju sniegšanai vai ģimenes pasākuma fotografēšanai), kuru rezultātus varētu noformēt materiālā formā.

Savukārt, ja tiek piemērots izņēmums, ierobežojums atteikumam no līgumiem par tādu preču piegādi, kuras ir izgatavotas pēc patērētāja specifikācijām vai ir nepārprotami personalizētas, ir absolūts un nav atkarīgs no tā, vai tirgotājs ir sācis strādāt pie pasūtījuma vai ne. Tas tika apstiprināts lietā C-529/19 Möbel Kraft, kurā Tiesa konstatēja, ka šī ir vienīgā PTD 16. panta c) punkta interpretācija, kura varētu nodrošināt juridisko noteiktību, kas ir viens no direktīvas mērķiem, kā tas minēts direktīvas 7. un 40. apsvērumā (140). Par patērētāja atteikuma tiesību esamību varētu strīdēties, ja tā būtu atkarīga no tā, cik tālu tirgotājs ir ticis līguma izpildē, jo par to patērētājs parasti nav informēts un – vēl jo vairāk – viņš to nekādi nevar ietekmēt. Turklāt šāda interpretācija nebūtu saderīga ar tirgotāja pienākumu sniegt skaidru informāciju pirms līguma noslēgšanas.

5.11.3. Preces, kuras var ātri sabojāties vai kurām drīz beidzas derīguma termiņš

16. pants

d)	tādu preču piegādei, kuras var ātri sabojāties vai kurām drīz beidzas derīguma termiņš;

“Spēja ātri sabojāties vai derīguma termiņš, kurš drīz beidzas,” ir konkrētās preces objektīva īpašība. Daži acīmredzami piemēri d) punktā minētajām precēm, kuras var ātri sabojāties vai kurām drīz beidzas derīguma termiņš, ir:

—	pārtika un dzērieni ar īsu derīguma termiņu, to skaitā tie, kas jātur ledusskapī,

—	līdzņemamā ēdiena piegādes no restorāniem,

—	svaigi ziedi.

Tomēr, ja ir noslēgts abonementa līgums par regulārām līdzņemamā ēdiena piegādēm no restorāniem, kaut arī nebūtu tiesību atteikties no faktiskās piegādes, patērētājs var atcelt abonementu saskaņā ar atteikuma tiesību noteikumiem par “regulāru preču piegādi”, kuri iekļauti 9. panta 2. punkta b) apakšpunkta iii) punktā, t. i., 14 dienu laikā pēc pirmās piegādes saņemšanas.

Augiem pēc būtības ir ierobežots dzīves ilgums, kura laikā saglabājas to īpašības. Principā nepieciešamība kādam (piemēram, piegādes uzņēmumam, patērētājam) aktīvi iejaukties, lai saglabātu to īpašības, padara šos augus objektīvi atšķirīgus no citām precēm (tekstilizstrādājumiem, elektroniskajām iekārtām utt.). Šīs citas preces nevar “ātri sabojāties, un tām drīz nebeidzas derīguma termiņš”, ja tās tiek uzglabātas atbilstošos apstākļos un no patērētāja tiek prasīts tikai atturēties no to pakļaušanas nepiemērotiem apstākļiem pirms to sūtīšanas atpakaļ, lai izvairītos no 14. panta 2. punktā noteiktās atbildības.

Tādējādi katrs gadījums ir jānovērtē atsevišķi, ņemot vērā rūpes, kādas ir vajadzīgas, lai augi saglabātu savas īpašības ilgākā laikposmā, tostarp gadījumā, kad patērētājs tos atdod atpakaļ. Līdz ar to tikai tad, ja attiecīgie augi “nevar ātri sabojāties un tiem drīz nebeigsies derīguma termiņš”, būtu jāpiemēro atteikuma tiesības.

5.11.4. Preces, kuras ir aizzīmogotas veselības aizsardzības vai higiēnas apsvērumu dēļ

16. pants

e)	tādu aizzīmogotu preču piegādei, kuras nav piemērotas atdošanai atpakaļ veselības aizsardzības vai higiēnas apsvērumu dēļ un kuras pēc piegādes ir atvērtas;

Lai preci varētu atbrīvot no atteikuma tiesībām saskaņā ar e) punktu, vajadzētu būt patiesiem veselības aizsardzības vai higiēnas apsvērumiem aizzīmogojuma, kurš var sastāvēt no aizsargapvalka vai aizsargplēves, izmantojumam. Šo izņēmumu varētu piemērot, piemēram, šādām precēm, ja patērētājs pēc piegādes tās ir atvēris:

—	kosmētikas līdzekļi, kā lūpukrāsas,

—	zobu birstes, skuvekļi un līdzīgi personīgās higiēnas līdzekļi.

Tiesa lietā C-681/17 slewo nolēma, ka šis izņēmums netiek piemērots matračiem. Tiesa jo īpaši atzīmēja, ka preces raksturs var pamatot tās iesaiņojuma aizzīmogošanu veselības aizsardzības vai higiēnas apsvērumu dēļ un ka līdz ar to, ja šis iesaiņojuma aizzīmogojums tiek noņemts, tajā iesaiņotajai precei vairs nav garantijas veselības aizsardzības vai higiēnas aspektā (141).

Attiecīgi izņēmums no atteikuma tiesībām saskaņā ar 16. panta pirmās daļas e) punktu ir piemērojams tikai tad, ja, kolīdz iesaiņojuma aizzīmogojums ir noņemts, ir galīgi izslēgta tajā iesaiņoto preču atkārtota pārdošana reālu veselības aizsardzības vai higiēnas apsvērumu dēļ, jo šo preču rakstura dēļ tirgotājam ir neiespējami vai pārmērīgi apgrūtinoši veikt pasākumus, kas nepieciešami, lai nodrošinātu precei tādu stāvokli, ka to var atkal laist tirgū, neskarot vienu vai otru no šīm pamatvērtībām (142).

5.11.5. Preces, kuras ir neatgriezeniski sajaukušās ar citām lietām

16. pants

f)	tādu preču piegādei, kas pēc piegādes sava veida dēļ ir neatgriezeniski sajaukušās ar citām lietām;

PTD 49. apsvērumā ir atsauce uz “degvielas” piegādi kā piemēru precēm, kuras ir neatgriezeniski sajaukušās ar citām lietām.

5.11.6. Līgumi ar konkrētu izpildes datumu vai termiņu

16. pants

l)	tādu dzīvojamo telpu nodrošināšanai, kas nav paredzētas apdzīvošanai, preču pārvadāšanai, auto īres pakalpojumiem, sabiedriskajai ēdināšanai un pakalpojumiem saistībā ar brīvā laika pasākumiem, ja līgumā paredzēts konkrēts izpildes datums vai termiņš;

Lai piemērotu šo izņēmumu, līgumā būtu jānosaka “konkrēts izpildes datums vai termiņš”. Un, tā kā šis ir izņēmums, tas būtu jāinterpretē šauri (143). Tādējādi tas būtu jāpiemēro, paturot prātā 49. apsvērumā sniegtos iemeslus: “Atteikuma tiesību piešķiršana patērētājam varētu būt neatbilstīga arī dažu tādu pakalpojumu gadījumā, kur līguma noslēgšana ir saistīta ar to, ka tirgotājs rezervē resursus , kurus gadījumā, ja īsteno atteikuma tiesības, viņam var būt grūti realizēt. Tas būtu, piemēram, gadījumā, kad tiek veikta rezervācija viesnīcās vai attiecībā uz brīvdienu mājām, kultūras vai sporta pasākumiem.” Līdz ar to atteikuma tiesību ierobežojumu saskaņā ar 16. panta pirmās daļas l) punktu nevajadzētu piemērot līgumiem par brīvā laika pasākumiem, kuriem nav resursu ierobežojuma.

Direktīvas 49. apsvērums sniedz šādus piemērus, kad tiktu piemērots izņēmums saskaņā ar 16. panta pirmās daļas l) punktu:

—	viesnīcu un brīvdienu māju rezervācijas,

—	kultūras vai sporta pasākumi, kā arī teātra izrādes konkrētā dienā,

—	ēdināšana dzimšanas dienas vai kāzu ballītē konkrētā dienā.

Līdzīgi arī frāze “preču pārvadāšana” būtu jāinterpretē plaši. Lietā C-336/03 easyCar par Distances pārdošanas direktīvu 97/7/EK EST nolēma, ka “pārvadāšana” ietver arī transporta līdzekļu pieejamības nodrošināšanu patērētājam (144). Saskaņā ar šo interpretāciju kravas automašīnu noma preču pārvadāšanai konkrētā dienā varētu iekļauties 16. panta pirmās daļas l) punktā noteiktā izņēmuma par “preču pārvadāšanu” darbības jomā.

Visbeidzot, kaut arī 16. panta pirmās daļas l) punkts attiecas uz līgumiem par preču pārvadājumiem, tas netiktu piemērots uzglabāšanas pakalpojumiem – pat tad, ja tie tiktu sniegti konkrētās dienās.

5.11.7. Patērētāja pieprasīti remontdarbi

16. pants

līgumiem, kuros patērētājs ir īpaši prasījis tirgotāja ierašanos, lai veiktu steidzamus remontdarbus vai tehnisko apkopi. Ja tirgotājs šāda apmeklējuma laikā sniedz pakalpojumus papildus tiem, kurus patērētājs ir īpaši pieprasījis, vai piegādā preces, kas nav rezerves daļas, kuras ir noteikti nepieciešamas, lai veiktu tehnisko apkopi vai remontdarbus, atteikuma tiesības piemēro šiem papildu pakalpojumiem vai precēm;

Izņēmums no atteikuma tiesībām, kas paredzēts PTD 16. panta pirmās daļas h) punktā, attiecas uz steidzamiem remontdarbiem un tehnisko apkopi.

Attiecībā uz visiem pārējiem remontdarbiem, kuri nav “steidzami”, patērētājiem ir atteikuma tiesības un tirgotājiem viņi ir jāinformē cita starpā par šīm tiesībām. Ja tirgotāji nav patērētājiem snieguši informāciju par atteikuma tiesībām vai to ir snieguši ar kavēšanos, tiek piemērots 10. pants un 14. panta 4. punkta a) apakšpunkts. Patērētāji var izmantot atteikuma tiesības 14 dienu laikā pēc līguma noslēgšanas. Tomēr saskaņā ar 16. panta pirmās daļas a) punktu patērētājs zaudē atteikuma tiesības, kad (remontdarbu) pakalpojums ir pilnībā izpildīts. Lai piemērotu šo ierobežojumu, tirgotājam ir jāiegūst 1) patērētāja skaidri pausta iepriekšēja piekrišana un 2) patērētāja apliecinājums par atteikuma tiesību zaudēšanu pilnas izpildes gadījumā. Šie divi nosacījumi, ko piemēro pakalpojuma izpildes sākšanai pirms atteikuma tiesību perioda beigām, ir noteikti 7. panta 3. punktā attiecībā uz ārpus uzņēmuma telpām noslēgtiem līgumiem un 8. panta 8. punktā attiecībā uz distances līgumiem.

16. pants

Dalībvalstis var noteikt, ka tādu pakalpojumu līgumu gadījumā, kuri paredz patērētāja pienākumu maksāt, ja patērētājs ir īpaši prasījis tirgotāja ierašanos, lai veiktu remontdarbus, patērētājs zaudē atteikuma tiesības pēc tam, kad pakalpojums ir sniegts pilnībā, ar noteikumu, ka izpilde ir sākusies ar patērētāja iepriekš skaidri paustu piekrišanu.

Šī regulatīvā izvēle 16. panta trešajā daļā, kas ir ieviesta ar Direktīvu (ES) 2019/2161 (145), sniedz dalībvalstīm iespēju atkāpties no nosacījumiem, ar kādiem tiek zaudētas atteikuma tiesības saskaņā ar 16. panta pirmās daļas a) punktu, nosakot, ka saistībā ar remontdarbiem, uz kuriem attiecas 16. panta trešā daļa, tirgotājam pietiek ar patērētāja iepriekš skaidri paustas piekrišanas iegūšanu, lai sāktu izpildi. Attiecīgi šajā gadījumā tirgotājam netiek pieprasīts iegūt arī patērētāja apliecinājumu par atteikuma tiesību zaudējumu saskaņā ar 7. panta 3. punktu vai 8. panta 8. punktu.

5.12. Regulatīvās izvēles nelūgtu apmeklējumu vai ekskursiju gadījumā

5.12.1. Ievads

Ar Direktīvu (ES) 2019/2161 ir grozīta gan NKD, gan PTD, ļaujot dalībvalstīm pieņemt noteikumus, lai aizsargātu patērētāju likumīgās intereses pret agresīvu un maldinošu tirgvedības vai pārdošanas praksi saistībā ar nelūgtiem tirgotāja apmeklējumiem patērētāja mājvietā vai ekskursijām, ko tirgotājs ir organizējis ar mērķi reklamēt vai pārdot produktus patērētājiem vai kā rezultāts ir produktu reklamēšana vai pārdošana patērētājiem, ja šādi noteikumi ir samērīgi, nediskriminējoši un pamatoti ar patērētāju aizsardzības apsvērumiem. Noteikumu argumentācija ir paskaidrota Direktīvas (ES) 2019/2161 54.–57. apsvērumā, izceļot subsidiaritātes principu un mērķi atvieglot izpildi.

NKD ietver vispārīgu noteikumu, kas ļauj dalībvalstīm pieņemt samērīgus, nediskriminējošus un pamatotus valsts noteikumus, lai aizsargātu patērētājus no agresīviem vai maldinošiem nelūgtiem apmeklējumiem un/vai ekskursijām, kuras organizē tirgotājs (plašāka informācija atrodama NKD vadlīniju 1.1. sadaļā).

Papildus vispārīgajam NKD noteikumam grozītā PTD ļauj dalībvalstīm pieņemt valsts noteikumus, paredzot labvēlīgākus noteikumus attiecībā uz atteikuma tiesībām. Šajā nolūkā PTD 9. panta 1.a punkta, 10. panta 2. punkta, 14. panta 4. punkta un 16. panta kontekstā dalībvalstis var paredzēt ilgāku – 30 dienu – atteikuma tiesību periodu (14 dienu vietā) vai atkāpties no vairākiem spēkā esošiem izņēmumiem no atteikuma tiesībām nelūgtu apmeklējumu vai ekskursiju gadījumā.

PTD 29. panta 1. punkts pieprasa dalībvalstīm līdz 2021. gada 28. novembrim paziņot Komisijai par valstu pasākumiem, kas atkāpjas no atteikuma tiesībām, un turpmākiem grozījumiem, t. i., konkrētos attiecīgos valsts noteikumus paskaidrot īpašā paziņojumā, nevis tikai kā daļu no vispārējā paziņojuma par transponēšanas pasākumiem.

5.12.2. Atteikuma tiesību perioda pagarināšana

Direktīvas 9. panta 1.a punkts paredz, ka dalībvalstis var pagarināt 14 dienu atteikuma termiņu līdz 30 dienām tiem līgumiem, kuri ir noslēgti saistībā ar nelūgtiem tirgotāja apmeklējumiem patērētāja mājvietā vai tirgotāja organizētām ekskursijām, kā mērķis vai rezultāts ir produktu reklamēšana vai pārdošana patērētājiem.

9. pants

1.a Lai aizsargātu patērētāju likumīgās intereses pret agresīvu vai maldinošu tirgvedības vai pārdošanas praksi, dalībvalstis var pieņemt noteikumus, saskaņā ar kuriem 1. punktā minēto 14 dienu atteikuma tiesību periodu pagarina līdz 30 dienām līgumiem, kas noslēgti saistībā ar nelūgtiem tirgotāja apmeklējumiem patērētāja mājvietā vai tirgotāja organizētām ekskursijām ar mērķi reklamēt vai pārdot produktus patērētājiem [vai kā rezultāts ir produktu reklamēšana vai pārdošana patērētājiem]. Minētie noteikumi ir samērīgi, nediskriminējoši un pamatoti ar patērētāju tiesību aizsardzības apsvērumiem.

Direktīvas 6. panta 4. punkts, 9. panta 2. punkts, 10. panta 2. punkts un 14. panta 4. punkts, kuri atsaucas uz atteikuma tiesību periodu, arī ir grozīti ar Direktīvu (ES) 2019/2161, lai atspoguļotu šā perioda iespējamo pagarināšanu līdz 30 dienām.

Direktīvas 6. panta 4. punkts

4. Šā panta 1. punkta h), i) un j) apakšpunktā minēto informāciju var sniegt ar I pielikuma A daļā doto paraugu norādījumiem par atteikumu. Tirgotājs ir izpildījis šā panta 1. punkta h), i) un j) apakšpunktā minētās informēšanas prasības, ja viņš ir sniedzis patērētājam minētos norādījumus, kas ir pareizi aizpildīti. Atsauces uz I pielikuma A daļā sniegtaj[ā] paraug[ā] norādījumiem par atteikumu minēto 14 dienu atteikuma tiesību periodu aizstāj ar atsaucēm uz 30 dienu atteikuma tiesību periodu gadījumos, kad dalībvalstis ir pieņēmušas noteikumus saskaņā ar 9. panta 1.a punktu.

Direktīvas 9. panta 2. punkts

Direktīvas 10. panta 2. punkts

2. Ja 12 mēnešu laikā no 9. panta 2. punktā minētās dienas tirgotājs patērētājam ir sniedzis šā panta 1. punktā minēto informāciju, atteikuma tiesību periods beidzas pēc 14 dienām vai gadījumos, kad dalībvalstis ir pieņēmušas noteikumus saskaņā ar 9. panta 1.a punktu, sākot no dienas, kad patērētājs ir saņēmis minēto informāciju – pēc 30 dienām [pēc 30 dienām, sākot no dienas, kad patērētājs ir saņēmis minēto informāciju].

Direktīvas 14. panta 4. punkts

4. Patērētājs nesedz nekādas izmaksas par:

pilnīgu vai daļēju tāda digitālā satura piegādi, kas netiek sniegts materiālā datu nesējā, ja:

i)	patērētājs nav iepriekš devis skaidru piekrišanu sākt izpildi pirms 9. pantā minētā 14 dienu vai 30 dienu perioda beigām;

5.12.3. Atkāpes no izņēmumiem no atteikuma tiesībām

16. pants

Lai aizsargātu patērētāju likumīgās intereses pret agresīvu vai maldinošu tirgvedības vai pārdošanas praksi, dalībvalstis var atkāpties no pirmās daļas a), b), c) un e) punktā noteiktajiem izņēmumiem attiecībā uz atteikuma tiesībām līgumos, kas noslēgti saistībā ar nelūgtiem tirgotāja apmeklējumiem patērētāja mājvietā vai tirgotāja organizētām ekskursijām ar mērķi reklamēt vai pārdot produktus patērētājiem [vai kā rezultāts ir produktu reklamēšana vai pārdošana patērētājiem]. Minētie noteikumi ir samērīgi, nediskriminējoši un pamatoti ar patērētāju tiesību aizsardzības apsvērumiem.

Attiecībā uz līgumiem, kas noslēgti saistībā ar nelūgtiem tirgotāja apmeklējumiem patērētāja mājvietā vai tirgotāja organizētām ekskursijām, kā mērķis vai rezultāts ir produktu reklamēšana vai pārdošana patērētājiem, dalībvalstis var atkāpties no izņēmumiem no atteikuma tiesībām:

—	pakalpojumu līgumiem pēc tam, kad pakalpojums ir sniegts pilnībā (16. panta pirmās daļas a) punkts),

—	tādu preču piegādei vai pakalpojumiem, kuru cena ir atkarīga no svārstībām finanšu tirgū, ko tirgotājs nevar kontrolēt un kas var rasties atteikuma termiņā (16. panta pirmās daļas b) punkts),

—	tādu preču piegādei, kas izgatavotas pēc patērētāja specifikācijām vai ir nepārprotami personalizētas (16. panta pirmās daļas c) punkts),

—	tādu aizzīmogotu preču piegādei, kuras nav piemērotas atdošanai atpakaļ veselības aizsardzības vai higiēnas apsvērumu dēļ un kuras pēc piegādes ir atvērtas (16. panta pirmās daļas e) punkts).

Atkāpe ne vienmēr nozīmē, ka nemaz netiek piemērots izņēmums no atteikuma tiesībām. Tā var sastāvēt arī no pastāvošā izņēmuma pārveidošanas ar mērķi to padarīt labvēlīgāku patērētājam, tajā pašā laikā nodrošinot, ka tas ir samērīgs (arī attiecībā pret tirgotāju likumīgajām interesēm), nediskriminējošs un pamatots ar patērētāju aizsardzības apsvērumiem.

6. Piegāde

18. pants

1. Ja puses nav vienojušās citādi par piegādes laiku, tirgotājs piegādā preces, nododot tās patērētāja fiziskā valdījumā vai kontrolē bez nepamatotas kavēšanās, bet ne vēlāk kā 30 dienas pēc līguma noslēgšanas.

2. Ja tirgotājs nav izpildījis pienākumu piegādāt preces laikā, par ko ir panākta vienošanās ar patērētāju, vai termiņā, kas noteikts 1. punktā, patērētājs prasa, lai tirgotājs veiktu piegādi apstākļiem atbilstīgā papildu termiņā. Ja tirgotājs šajā papildu termiņā preces nepiegādā, patērētājs ir tiesīgs līgumu lauzt.

Pirmo daļu nepiemēro pārdošanas līgumiem, ja tirgotājs ir atteicies piegādāt preces vai ja piegāde piegādes termiņā, par ko ir panākta vienošanās, ir būtiska, ņemot vērā visus apstākļus saistībā ar līguma slēgšanu, vai ja patērētājs pirms līguma noslēgšanas informē tirgotāju, ka piegāde līdz konkrētam datumam vai konkrētā datumā ir būtiska. Minētajos gadījumos, ja tirgotājs nav piegādājis preces termiņā, par ko ar patērētāju ir panākta vienošanās, vai termiņā, kas noteikts 1. punktā, patērētājs ir tiesīgs līgumu lauzt nekavējoties.

3. Līguma laušanas gadījumā tirgotājs bez nepamatotas kavēšanās atmaksā visas saskaņā ar līgumu samaksātās summas.

4. Papildus līguma laušanai saskaņā ar 2. punktu patērētājs var izmantot citus valsts tiesību aktos paredzētos aizsardzības līdzekļus.

Direktīvas 18. pants tiek piemērots tikai pārdošanas līgumiem, kā skaidri noteikts 17. panta 1. punktā. Noteikumi 18. pantā par piegādes laiku ir saistīti ar 5. panta 1. punkta d) apakšpunktā un 6. panta 1. punkta g) apakšpunktā noteikto prasību norādīt preču piegādes laiku.

Saskaņā ar 6. panta 1. punkta g) apakšpunktu distances un ārpus uzņēmuma telpām noslēgtu līgumu gadījumā tirgotājam ir jāinformē patērētājs par “laiku, līdz kuram tirgotājs apņemas piegādāt preces”. Uzņēmuma telpās noslēgtu līgumu gadījumā saskaņā ar 5. panta 1. punkta d) apakšpunktu šī informācija ir jāsniedz “attiecīgā gadījumā”.

Līdz ar to uzņēmuma telpās noslēgtos līgumos šī informācija nav jāsniedz, ja preces tiek piegādātas vai pakalpojums tiek sniegts nekavējoties. Uzņēmuma telpās noslēgtu pārdošanas līgumu gadījumā šī informācija arī nav jāsniedz, ja pārdevējs plāno piegādāt preces 30 dienu termiņā, kurš norādīts 18. panta 1. punktā (skatīt arī 3. iedaļu par prasībām attiecībā uz informāciju, kas sniedzama pirms līguma noslēgšanas).

Ir svarīgi atzīmēt, ka direktīvā nav īpašu noteikumu par pakalpojumu līgumiem attiecībā uz gadījumu, kad tirgotājs nenorāda pakalpojumu sniegšanas laiku. Šādas noklusēšanas sekas var tikt regulētas valsts tiesību aktos.

Saskaņā ar 18. panta 2. punktu, ja tirgotājs neveic piegādi šajā termiņā vai patērētājam paziņotajā termiņā, patērētājam ar tirgotāju ir jāvienojas par piegādes termiņa pagarināšanu. Ja tirgotājs neveic piegādi arī līdz pagarinātā termiņa beigām, patērētājam ir tiesības līgumu izbeigt.

Tomēr, ja paziņotais piegādes termiņš vai noklusējuma 30 dienu termiņš ir būtisks (piemēram, kāzu kleitas piegādei – skatīt 52. apsvērumu) un tirgotājs preces nepiegādā laikā, patērētājam vajadzētu būt tiesībām izbeigt līgumu, tiklīdz ir beidzies termiņš, par kuru sākotnēji ir noslēgta vienošanās.

Valsts tiesību akti var regulēt veidu, kā patērētājam jāpaziņo tirgotājam par līguma izbeigšanu (skatīt 52. apsvērumu).

Saskaņā ar 18. panta 4. punktu valsts tiesību akti patērētājam var sniegt citus tiesiskās aizsardzības līdzekļus, kuru piemēri ir sniegti 53. apsvērumā: “Papildus patērētāja tiesībām izbeigt līgumu, ja tirgotājs nav izpildījis preču piegādes pienākumus saskaņā ar šo direktīvu, patērētājs var saskaņā ar piemērojamiem valsts tiesību aktiem izmantot citus [aizsardzības] līdzekļus, piemēram, dot tirgotājam papildu laikposmu piegādei, panākt līguma piespiedu izpildi, aizturēt samaksu, kā arī lūgt zaudējumu atlīdzību.”

Saskaņā ar 18. panta 3. punktu, ja līgums tiek izbeigts, tirgotājam bez nepamatotas kavēšanās ir jāatmaksā visas samaksātās summas. Direktīva neprecizē atmaksājuma termiņu. Ja starp patērētāju un tirgotāju ir strīds par atmaksājuma laiku, kompetentajām valsts struktūrām un tiesām ir jāveic katra atsevišķā gadījuma novērtējums. Principā tirgotājam atmaksājuma apstrādei vajadzētu pietikt ar dažām darbadienām.

7. Riska pāriešana

20. pants

Līgumos, saskaņā ar kuriem tirgotājs nosūta preces patērētājam, zaudējumu risks vai risks, ka preces varētu tikt sabojātas, pāriet uz patērētāju, kad viņš vai trešā persona, ko šim nolūkam izraudzījies patērētājs un kas nav pārvadātājs, ir ieguvis preces fiziskā valdījumā. Tomēr risks pāriet uz patērētāju, tiklīdz prece tiek nodota pārvadātājam, ja patērētājs ir uzdevis pārvadātājam piegādāt preci un minēto izvēli nav piedāvājis tirgotājs, neskarot patērētāja tiesības attiecībā uz pārvadātāju.

Saskaņā ar 20. pantu risks pāriet uz patērētāju arī pēc nodošanas pārvadātājam, ja pārvadātāju ir izvēlējies patērētājs, nevis piedāvājis tirgotājs.

Regulāra tādu preču piegāde, kuras tiek pasūtītas, izmantojot e-komerciju, pasta pasūtījumu utt., bieži notiek, patērētājam uzreiz nepārbaudot piegādātās preces. Saskaņā ar direktīvu risks pāriet uz patērētāju, kad preces tiek iegūtas fiziskā valdījumā, neatkarīgi no tā, vai ir veikta to trūkumu pārbaude. Tomēr pastāv prasība pēc piegādes bez trūkumiem saskaņā ar Preču pārdošanas direktīvu (ES) 2019/771. Šīs direktīvas 11. pants paredz noteikumus par pierādīšanas pienākumu saistībā ar atbilstības trūkumu.

8. Maksas par maksāšanas līdzekļu izmantošanu

19. pants

Attiecībā uz konkrēto maksāšanas līdzekļu izmantošanu dalībvalstis aizliedz tirgotājiem pieprasīt no patērētājiem maksas, kuru apmērs pārsniedz tirgotāja izdevumus saistībā ar šo maksāšanas līdzekļu izmantošanu.

8.1. Ievads

Direktīvas 19. pants tiek piemērots “maksāšanas līdzekļu” izmantošanai. Tā kā šie jēdzieni nekādā veidā nav definēti, 19. pants būtu jāpiemēro visiem maksāšanas līdzekļiem, to skaitā skaidrai naudai.

Ir jāatzīmē, ka “maksājumu pakalpojumi” kā tādi ietilpst “finanšu pakalpojumu” kategorijā, kura ir izslēgta no PTD darbības jomas saskaņā ar tās 3. panta 3. punkta d) apakšpunktu. Tā rezultātā uz maksājumu pakalpojumu sniedzējiem neattiecas direktīvas prasības. Direktīvas 19. pantā noteiktais pienākums nav paredzēts maksājumu pakalpojumu sniedzējiem, bet citiem tirgotājiem, kuri ar patērētājiem noslēdz tādus līgumus, uz ko attiecas PTD. Šis noteikums aizliedz šiem tirgotājiem par konkrēta maksāšanas līdzekļa izmantošanu pieprasīt no patērētājiem maksas, kuru apmērs pārsniedz tirgotāja parastos izdevumus saistībā ar šā maksāšanas līdzekļa izmantošanu.

Direktīvas 19. panta piemērošanas jomu ir ievērojami sašaurinājusi pārskatītā Maksājumu pakalpojumu direktīva (“MPD2”), kura ir piemērojama no 2018. gada 13. janvāra. MPD2 62. panta 4. punkts īpaši aizliedz noteikt piemaksas par:

—

maksājumu instrumentiem, kuriem starpbanku komisijas maksas (146) tiek regulētas saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2015/751 (147) par starpbanku komisijas maksām, ko piemēro kartēm piesaistītiem maksājumu darījumiem (SKR); šis aizliegums attiecas uz maksājumiem ar patērētāju debetkartēm un kredītkartēm, kuras tiek izmantotas vairāk nekā 95 % darījumu ES karšu tirgū,

—	maksājumu pakalpojumiem, kuriem tiek piemērota Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 260/2012 (SEPA regula) (148), t. i., kredīta pārvedumiem un tiešā debeta maksājumiem euro.

Tā rezultātā PTD 19. pants attiecas tikai uz “neierobežotajām” kartēm, t. i., komerciālajām kartēm, kā uzņēmumu kartēm un kartēm, kuras izsniegtas tā sauktajās trīspusējās karšu shēmās, saskaņā ar ko kartes izsniedz pati shēma, kura tajā pašā laikā tiktu uzskatīta par banku, kā arī uz maksājumiem skaidrā naudā.

Tomēr jāatzīmē, ka MPD2 62. panta 5. punkts dalībvalstīm sniedz iespēju aizliegt vai ierobežot piemaksu noteikšanu konkrētiem maksājumu instrumentiem, uz kuriem neattiecas SKR, piemēram, iepriekš minētajām komerciālajām kartēm un kartēm, kuras izsniegtas trīspusējās shēmās.

8.2. “Maksu” definīcija

Direktīvas 19. pants būtu jāpiemēro visu veidu maksām, kuras ir saistītas ar maksāšanas līdzekli, neatkarīgi no tā, kā tās tiek parādītas patērētājiem.

—	Piemēram, uz maksām, kas ir minētas kā administrācijas, rezervēšanas vai apkalpošanas maksas , būtu jāattiecina 19. pants, ja no tām var izvairīties, izmantojot konkrētu maksāšanas līdzekli.

Atlaides, kuras patērētājam tiek piešķirtas par konkrēta maksāšanas līdzekļa izmantojumu, visbiežāk tiešā debeta maksājumu, automātiski nevajadzētu uzskatīt par “maksām”, kuras tiek pieprasītas par citu pieejamu maksāšanas līdzekļu izmantojumu 19. panta nozīmē. Tas ir tāpēc, ka “atlaide” var tikt pamatota ar tirgotāja likumīgu interesi veicināt tādu konkrētu maksāšanas līdzekļu izmantojumu, kuri ir efektīvāki no viņa uzņēmējdarbības struktūras viedokļa (149).

Tomēr nevar izslēgt, ka piemaksas noteikšana 19. panta nozīmē var tikt panākta, piešķirot identiskas vai atšķirīgas atlaides dažādiem maksāšanas līdzekļiem, tajā pašā laikā, piemēram, atstājot ārpus atlaižu shēmas tikai vienu vai divas maksāšanas metodes. Katras atlaižu shēmas atbilstība 19. pantam būtu jānovērtē katrā gadījumā atsevišķi.

Direktīvas 19. pantā tiek regulētas “maksas”, kuras tiek pieprasītas saistībā ar konkrēta maksāšanas līdzekļa izmantojumu. Tas neliedz tirgotājiem pieprasīt atšķirīgu cenu par vienām un tām pašām precēm vai pakalpojumiem, kad tie tiek pārdoti atšķirīgos pārdošanas kanālos.

—	Piemēram, var tikt pieprasīta augstāka cena par koncerta biļeti, kura tiek izsniegta tieši teātrī, un zemāka cena citās tirdzniecības vietās.

8.3. Tirgotāja “izdevumu” definīcija

8.3.1. Tirgotāju apkalpošanas maksa un citas tiešās izmaksas

Direktīvā nav definēts jēdziens “tirgotāja izdevumi”, kas minēts 19. pantā, un nav sniegta detalizēta informācija par to.

Vairumam tirgotāju tirgotāju apkalpošanas maksa (“TAM”) ir lielākais atsevišķais komponents karšu maksājumu pieņemšanas izmaksās. TAM parasti ietver:

(1)	starpbanku komisijas maksu, ko maksā tirgotāja banka (pieņēmējbanka) kartes izdevējam (150);

(2)	maksas, ko tirgotāja banka samaksājusi shēmai (piemēram, Visa vai Mastercard), un

(3)	starpību, ko tirgotāja banka patur, lai nosegtu izmaksas un gūtu peļņu.

Kredītkaršu darījumiem TAM parasti tiek noteikta kā procenti no darījuma vērtības, savukārt debetkaršu darījumiem visbiežāk, kaut ne vienmēr, tā ir vienota likme. TAM ievērojami atšķiras atkarībā no apgrozījuma, uzņēmējdarbības nozares un citām tirgotāja īpašībām.

Turklāt var būt darījuma vai pieskaitāmās maksas, kuras tirgotājs maksā pieņēmējbankai vai maksājuma pakalpojuma starpniekam.

Maksājuma pakalpojuma starpnieki palīdz dažiem mazumtirgotājiem pieņemt drošus maksājumus, un tie var pieprasīt maksu par maksājuma funkcionalitāšu nodrošināšanu, krāpšanas atklāšanas un pārvaldības pakalpojumiem un/vai pakalpojumiem, kurus parasti sniedz pieņēmējbankas (151).

8.3.2. Uzņēmējdarbības veikšanas vispārīgās izmaksas

Tirgotājiem parasti ir citi uzņēmējdarbības izdevumi, kuri var būt netieši saistīti ar maksājumu pieņemšanu vai apstrādi atkarībā no izmantotā maksāšanas līdzekļa. Lielākoties tās ir administratīvās izmaksas, aprīkojuma ierīkošanas un uzstādīšanas maksas, kā arī izmaksas, kuras saistītas ar krāpšanas un riska pārvaldību.

8.3.3. Attaisnotās izmaksas, kuras pamato maksu par maksāšanas līdzekļa izmantojumu

Tikai maksas, kuras tiek tieši pieprasītas tirgotājam par maksāšanas līdzekļa izmantojumu, būtu jāuzskata par šā maksāšanas līdzekļa “izdevumiem” 19. panta nozīmē.

Tirgotāja izdevumi, kurus var likumīgi ņemt vērā, lai pamatotu maksas patērētājiem, ir TAM un darījuma vai pieskaitāmās maksas, kas samaksātas starpniekiem par dažiem vai visiem tirgotāju pakalpojumiem, kurus parasti sniedz pieņēmējbankas. Šajos gadījumos starpnieks parasti sadarbojas ar pieņēmējbanku un darbojas kā mazumtirgotāju kontaktpunkts, par to nosakot uzcenojumu pieņēmējbankas maksām par attiecīgajiem pakalpojumiem.

Tirgotāja ziņā ir izlemt, vai slēgt apakšlīgumu par, piemēram, šādu preču/pakalpojumu sniegšanu:

—	tirdzniecības vietas aprīkojuma, piemēram, POS termināļu, iegādi un uzturēšanu,

—	krāpšanas uzraudzību un atbilstības Maksājumu karšu nozares datu drošības standartiem (PCI DSS) uzturēšanu, lai palīdzētu novērst krāpšanu, kā to pieprasa visi lielie karšu tīkli,

—	karšu maksājumu infrastruktūras izstrādi un pārvaldību, piemēram, maksājumu funkcionalitātes izstrādi tīmekļa vietnēm vai zvanu centriem un šīs funkcionalitātes uzturēšanu, un

—	personāla apmācību.

Maksāšanas aprīkojuma, krāpšanas atklāšanas un pārvaldības (vai līdzīgu) pakalpojumu izmaksas būtu jāuzskata par uzņēmējdarbības veikšanas vispārīgajām izmaksām neatkarīgi no tā, vai tās rodas tieši tirgotājam vai ārpakalpojumu sniedzējam. Ārpakalpojumu gadījumā maksa par šiem pakalpojumiem parasti tiek pieprasīta atsevišķi no galvenajām “pieskaitāmajām maksām” vai TAM.

Maksājumu apstrāde un rīkošanās ar skaidru naudu ietver darbinieku izmaksas, kuras ir sarežģīti aprēķināt, jo tās bieži tiek iekļautas kopējās administratīvajās izmaksās. Ar krāpšanas un riska pārvaldību saistītās maksas ievērojami atšķiras starp nozarēm un tirgotājiem, bet kopumā tiek uzskatīts, ka tās samazinās, pateicoties jaunu elektronisko maksājumu tehnoloģiju ieviešanai. Tā kā šīs izmaksas ir neatņemama daļa no attiecīgās uzņēmējdarbības (pat tad, ja tās rodas, lai nodrošinātu regulatīvu atbilstību), tām arī būtu jāpaliek ārpus 19. pantā minētā jēdziena “izdevumi attiecībā uz konkrēto maksāšanas līdzekļu izmantošanu” un tā vietā tās būtu jāuzskata par daļu no uzņēmējdarbības veikšanas vispārīgajām izmaksām.

Šis arguments ir jo īpaši spēkā attiecībā uz uzņēmumiem, kuri pārdod preces vai sniedz pakalpojumus tikai tiešsaistē un kuri pieņem tikai elektroniskos maksāšanas līdzekļus. Šādiem uzņēmumiem darbinieku izmaksas, kuras rodas, apstrādājot elektronisko maksājumu, un izmaksas, kuras ir saistītas ar krāpšanas vai riska pārvaldību, ir viņu uzņēmējdarbības modeļa pamatelementi.

Turklāt, praktiski raugoties, ja jēdzienā “izdevumi” tiktu iekļauti visi iespējamie elementi, kuri var pat tikai netieši būt saistīti ar maksāšanas līdzekli, 19. pants kļūtu grūti izpildāms un tam nebūtu praktiskas ietekmes (“effet utile”). Tā ir tiesa, ņemot vērā, ka, piemēram, publiski ir pieejams ļoti maz informācijas par administratīvajām izmaksām un ka aprīkojuma un/vai uzstādīšanas precīzas izmaksas var aprēķināt, tikai sadalot summu pa nezināmu skaitu darījumu. Līdz ar to tirgotājiem būtu jākompensē šīs izmaksas, izmantojot savu preču vai pakalpojumu cenu, nevis pieprasot patērētājiem papildu maksas saistībā ar maksāšanas līdzekļa izmantojumu.

8.4. Maksājumi ārvalstu valūtā skaidrā naudā

Skaidras naudas maksājumi ārvalstu valūtā arī ir “maksāšanas līdzeklis” 19. panta nozīmē. Tādējādi tirgotājam nevajadzētu izmantot valūtas maiņu kā metodi tādu maksājuma piemaksu faktiskai noteikšanai patērētājam, kuras nav pamatotas ar faktiskajām izmaksām, kas rodas, piedāvājot iespēju maksāt ārvalstu valūtā skaidrā naudā (jo īpaši ar tirgotāja izdevumiem par saņemtās skaidrās naudas maiņu).

—

Piemēram, ja tirgotājs, kurš vada restorānu nomaļā vietā, izņēmuma kārtā pieņem maksājumu skaidrā naudā no tūrista ārvalstu valūtā, piemērotais valūtas maiņas kurss var būt nedaudz augstāks par faktisko, lai nosegtu tirgotāja ārkārtas izmaksas par braucienu uz tuvāko banku un visas maksas, kuras banka piemēro par valūtas maiņu.

—	Tomēr, minētajā gadījumā piemērojot pārmērīgu valūtas maiņas likmi, tiktu pārkāpts 19. pants, jo ieņēmumi no šāda darījuma ievērojami pārsniegtu ārkārtas izmaksas.

—

Savukārt, ja skaidras naudas pieņemšana ārvalstu valūtā tirgotājam ir standarta komercprakse, attaisnotās izmaksas, visticamāk, būs tikai piemērojamās maksas par valūtas maiņu. Piemēram, tas attiektos uz restorānu, kurš atrodas kūrorta teritorijā un kurā bieži tiek apkalpoti tūristi, kas maksā ārvalstu valūtā skaidrā naudā.

9. Saziņa pa tālruni

21. pants

Dalībvalstis nodrošina, lai gadījumā, kad tirgotājam ir telefona līnija telefoniskai saziņai par noslēgto līgumu, patērētājam, sazinoties ar tirgotāju, nav pienākums maksāt vairāk nekā pamata tarifu.

Pirmā daļa neskar telekomunikāciju pakalpojumu sniedzēju tiesības iekasēt maksu par šādiem zvaniem.

Šā noteikuma mērķis ir aizsargāt patērētājus pret papildu maksām, kad viņiem ir jāzvana tirgotājam, ar kuru viņi ir noslēguši līgumu, piemēram, ja viņiem ir sūdzība. Nedrīkst par šādiem tālruņa zvaniem patērētājam pieprasīt maksāt vairāk par “pamata tarifu”. Ar Direktīvu (ES) 2019/2161 ir grozīts PTD 3. panta 3. punkta k) apakšpunkts, paplašinot 21. panta piemērošanas jomu tā, lai tas attiektos arī uz pasažieru pārvadājumu pakalpojumiem.

Kaut arī PTD netiek sniegta skaidra pamata tarifa definīcija, tās loģika ir prasīt tirgotājiem nodrošināt, ka patērētāji nemaksā vairāk par elektronisko sakaru pakalpojuma neto izmaksām par zvaniem, uz kuriem attiecas 21. pants. To apstiprināja Tiesa lietā C-568/15, norādot, ka “pamata tarifs” atbilst ierastās saziņas parastajai maksai, kuru patērētājs var gaidīt un attiecībā uz kuru tirgotājam patērētājs nav jāinformē par šo maksu (152). Citiem vārdiem sakot, maksa par zvanu nedrīkst pārsniegt maksu par zvanu uz standarta (ģeogrāfisko) fiksēto vai mobilo tālruņu numuru.

Neģeogrāfiskie tālruņa numuri, kurus elektronisko sakaru pakalpojumu sniedzēji parasti iekļauj savos minūšu “komplektu” piedāvājumos par fiksētu ikmēneša maksu, kā arī numuri, par kuriem iekasētā maksa nepārsniedz zvanu uz ģeogrāfiskajiem numuriem tarifus, arī būtu piemēri numuriem, par kuriem tiek iekasēts pamata tarifs.

Savukārt numuru sērijas, uz kurām parasti attiecas īpašs tarifu režīms, visticamāk, neatbildīs “pamata tarifa” prasībai. Parasti tā sauktie paaugstinātas maksas pakalpojumu (PRS) numuri ļauj to lietotājiem (tirgotājiem) finansēt zvanu centrus vai sniegt ieguldījumu to izmaksās, vai arī gūt papildu ieņēmumus no šiem tālruņa zvaniem, dalot ieņēmumus ar telekomunikāciju operatoriem. Praksē ir ļoti maza iespēja, ka par zvaniem uz PRS tālruņa numuriem tiks iekasēts “pamata tarifs”. Tajā pašā laikā Tiesa lietā C-568/15 arī precizēja, ka, kamēr tiek ievērots “pamata tarifa” noteikums, nav svarīgi, vai tirgotājs ar šiem zvaniem gūst peļņu (153).

Kaut arī 21. pants ierobežo tālruņa zvanu izmaksas, faktiskā cena par zvanu tirgotājam saistībā ar 21. panta nolūkiem dažādiem patērētājiem turpinās atšķirties atkarībā no zvanam izvēlētā elektronisko sakaru pakalpojuma sniedzēja.

Jēdziens “pamata tarifs” PTD nolūkos nebūtu jāsaprot tā, ka tirgotājiem ir pienākums izmantot tā sauktos bezmaksas tālruņa numurus, par kuriem zvanītājam parasti nav jāmaksā. Tāpat to nevajadzētu interpretēt tā, ka tirgotājam ir pienākums izvēlēties konkrētu telekomunikāciju pakalpojumu sniedzēju vai pāriet no mobilajiem uz fiksētajiem tālruņa sakariem vai otrādi.

Direktīvas 21. pantam nevajadzētu skart pastāvošās atšķirības starp iekšzemes, starptautisko un mobilo viesabonēšanas zvanu tarifiem, kurus piemēro elektronisko sakaru pakalpojumu sniedzēji. Tātad patērētājs, kurš zvana pārdevējam, kas atrodas citā dalībvalstī, var par šo zvanu maksāt vairāk nekā tirgotāja iekšzemes klienti.

Tiesas spriedums lietā C-332/17 Starman (154) attiecās uz situāciju, kad tirgotājs saskaņā ar 21. panta nolūkiem saviem patērētājiem bija darījis pieejamu gan numuru, par kuru tiek iekasēta maksa saskaņā ar pamata tarifu, gan saīsināto tālruņa numuru, kam tiek piemērots par pamata tarifu augstāks tarifs, ja uz to zvana no mobilajiem tālruņiem. Tiesa uzskatīja, ka arī šādā situācijā 21. pants liedz tirgotājam iekasēt no patērētāja par pamata tarifu augstāku maksu. To piemēro neatkarīgi no tā, vai tirgotājs patērētāju saprotamā un viegli pieejamā veidā ir informējis par to, ka ir pieejams alternatīvs tālruņa numurs, kam tiek piemērots pamata tarifs, un patērētājs tomēr ir brīvprātīgi izvēlējies izmantot citu numuru saistībā ar 21. panta nolūkiem:

“(..) Direktīvas 2011/83 21. panta pirmā daļa ir jāinterpretē tādējādi, ka tai ir pretrunā, ka, ja tirgotājs visiem saviem klientiem ir piedāvājis vienu vai vairākus saīsinātos tālruņa numurus par augstāku tarifu nekā pamata tarifs, patērētāji, kas ar šo tirgotāju ir noslēguši līgumu, maksā vairāk par parasto tarifu, kad tie saistībā ar šo līgumu telefoniski sazinās ar minēto tirgotāju.” (155)

Attiecīgi pat tad, ja patērētājs ir (kļūdaini) izmantojis dārgāko alternatīvo tālruņa numuru, nevis numuru, par kuru tiek iekasēta maksa saskaņā ar “pamata tarifu”, šim patērētājam joprojām ir tiesības maksāt tikai pēc “pamata tarifa” par konkrēto zvanu. Lai šādā gadījumā nodrošinātu 21. pantā paredzēto tiesību izmantošanu, patērētājam saskaņā ar konkrētās dalībvalsts tiesību aktiem ir jābūt piekļuvei atbilstošiem tiesiskās aizsardzības līdzekļiem, t. i., iespējai pieprasīt kompensāciju par samaksāto cenu, kas pārsniedz pamata tarifu.

Tiesas spriedums pats par sevi neaizliedz tirgotājiem izmantot dažādu veidu numurus nolūkiem, kuri atšķiras no 21. pantā noteiktajiem, piemēram, rezervāciju veikšanai. Tomēr, to darot, šiem tirgotājiem būtu jāpievērš īpaša uzmanība tam, lai nodrošinātu, ka patērētāji izmanto pareizo numuru, t. i., numuru, kam tiek piemērots pamata tarifs, kad tie zvana nolūkos, uz kuriem attiecas 21. pants.

10. Papildu maksājumi

22. pants

Pirms patērētājam līgums vai piedāvājums kļūst saistošs, tirgotājs prasa patērētāja skaidri paustu piekrišanu par jebkādu piemaksu papildus samaksai, kas pielīgta par tirgotāja galvenajām līgumsaistībām. Ja tirgotājs nav saņēmis patērētāja skaidri paustu piekrišanu, bet ir rēķinājies ar to, izmantojot iepriekš formulētas iespējas, kuras patērētājam ir jānoraida, lai nebūtu jāmaksā papildus, patērētājam ir tiesības saņemt šāda maksājuma atmaksājumu.

Saskaņā ar 3. panta 3. punkta k) apakšpunktu 22. panta aizliegums izmantot iepriekš atzīmētas rūtiņas papildu preču/pakalpojumu sniegšanai un maksas iekasēšanai par tiem tiek piemērots arī pasažieru pārvadājumu pakalpojumiem. Turklāt tas tiek piemērots neatkarīgi no tā, vai uz pašu papildu pakalpojumu parasti attiecas direktīva. Iepriekš atzīmētas rūtiņas, kuras aizliedz 22. pants, varētu attiekties, piemēram, uz:

—	eksprespiegādes iespēju vai tehniskās apkopes līgumu, kad tiek pirkts IT aprīkojums,

—	apdrošināšanas līgumu, kad tiek pirkta aviobiļete.

11. Izpilde

11.1. Publiski un privāti tiesiskā izpilde

Saskaņā ar 23. pantu dalībvalstīm ir jānodrošina, ka pastāv atbilstīgi un efektīvi līdzekļi, lai nodrošinātu atbilstību direktīvas noteikumiem.

23. pants

1. Dalībvalstis nodrošina atbilstīgus un efektīvus līdzekļus, lai nodrošinātu šīs direktīvas prasību izpildi.

2. Līdzekļi, kas minēti 1. punktā, ietver noteikumus, kas paredz, ka viena vai vairākas no turpmāk minētajām iestādēm, kā noteikts attiecīgās valsts tiesību aktos, saskaņā ar šīs valsts tiesību aktiem var iesniegt prasību tiesā vai kompetentās pārvaldes iestādēs, lai nodrošinātu, ka tiek piemēroti attiecīgās valsts noteikumi šīs direktīvas transponēšanai:

a)	valsts iestādes vai to pārstāvji;

b)	patērētāju organizācijas, kurām ir likumīgas intereses patērētāju aizsardzībā;

c)	profesionālas organizācijas, kurām ir likumīgas intereses rīkoties.

Vairāki PTD noteikumi paredz tiešus tiesiskās aizsardzības līdzekļus gadījumā, ja tirgotājs neievēro attiecīgos pienākumus. Konkrēti PTD 6. panta 6. punkts, 10. pants, 18. panta 2. punkts un 22. pants paredz īpašus tiesiskās aizsardzības līdzekļus patērētājiem, savukārt 21. pants aizliedz tirgotājam lūgt patērētājam maksāt vairāk par “pamata tarifu” par vaicājumiem pa telefonu pēc līguma noslēgšanas, un 27. pants patērētāju atbrīvo no pienākuma sniegt jebkādu atlīdzību nepasūtītu preču pārdošanas gadījumā. Kā norādīts PTD 14. apsvērumā, tā neietekmē valsts tiesību aktus līgumtiesību jomā attiecībā uz tiem līgumtiesību aspektiem, kuri netiek reglamentēti šajā direktīvā, to skaitā valsts tiesību aktus attiecībā uz vispārējiem līgumtiesiskās aizsardzības līdzekļiem. Attiecīgi dalībvalstis valsts tiesību aktos var paredzēt papildu līgumtiesiskās aizsardzības līdzekļus.

Patērētāji var izmantot šos tiesiskās aizsardzības līdzekļus, veicot individuālas darbības. Turklāt Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (ES) 2020/1828 (156) par pārstāvības prasībām patērētāju kolektīvo interešu aizsardzībai visās dalībvalstīs ir ieviesusi iespēju veikt arī PTD izpildi ar pārstāvības prasību palīdzību. Šādas prasības var celt tiesīgās iestādes, skarto patērētāju vārdā lūdzot aizlieguma un tiesiskās aizsardzības pasākumus (157).

11.2. Piemērošana trešo valstu tirgotājiem

Uz PTD piemērošanu tirgotājiem ārpus ES attiecas Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 864/2007 (158) par tiesību aktiem, kas piemērojami ārpuslīgumiskām saistībām (“Roma II”), un Regula (EK) Nr. 593/2008 par tiesību aktiem, kas piemērojami līgumsaistībām (“Roma I”). Gan “Roma I”, gan “Roma II” ir piemērojamas civilstrīdos un komercstrīdos. PTD paredz gan ārpuslīgumiskas saistības (jo īpaši prasības par informāciju, kas sniedzama pirms līguma noslēgšanas, “iepriekš atzīmēto” rūtiņu aizliegumu utt.), gan līgumsaistības (jo īpaši atteikuma tiesības, noteikumus par preču piegādi un līguma apstiprināšanu).

Attiecībā uz ārpuslīgumiskām saistībām, jo īpaši PTD noteiktajām prasībām par informēšanu pirms līguma noslēgšanas, piemērojamie tiesību akti, kā to nosaka regula “Roma II”, būtu tie līguma tiesību akti, kas attiektos uz līgumu, ja tas tiktu noslēgts (159). Līdz ar to, lai noteiktu piemērojamos tiesību aktus ārpuslīgumiskām saistībām, tiek izmantots tas pats kritēriju kopums, ko izmanto līgumsaistībām civillietās un komerclietās saskaņā ar regulu “Roma I”. Tas nozīmē, ka piemērojamie tiesību akti gan līgumsaistībām, gan ārpuslīgumiskām saistībām ir identiski, ja vien līguma puses nav vienojušās citādi. Tomēr uz vienošanos par tiesību aktu izvēli attiecas regulās “Roma I” un “Roma II” noteiktie ierobežojumi.

Saskaņā ar regulas “Roma I” 6. panta 1. punkta b) apakšpunktu, ja patērētājs noslēdz līgumu ar tirgotāju, kurš atrodas citā valstī un ar jebkādiem līdzekļiem vērš savu komercdarbību uz patērētāja mītnesvietas valsti, parasti līgumu reglamentē tās valsts tiesību akti, kurā ir patērētāja pastāvīgā mītnesvieta. Komercdarbības vai profesionālās darbības “vēršanas” uz patērētāja valsti jēdziens ir sīkāk paskaidrots šo pamatnostādņu 3.1.8. iedaļā.

Saskaņā ar regulas “Roma I” 6. panta 2. punktu, ja līgumslēdzējas puses izvēlas piemērot citus tiesību aktus, šī izvēle nevar patērētājam atņemt aizsardzību, kādu sniedz patērētāja pastāvīgās mītnesvietas valsts juridiskās normas, no kurām puses savā līgumā nedrīkst atkāpties.

PTD sniegtās tiesības un pienākumi ir šādas “obligātas normas”, jo 25. pants nosaka, ka patērētāji nevar atteikties no tiesībām, ko viņiem piešķir šīs direktīvas transponēšana valsts tiesību aktos. Attiecīgi, ja trešās valsts tirgotājs vēršas pie patērētājiem vienā vai vairākās ES dalībvalstīs, šim tirgotājam ir jāievēro PTD prasības, jo īpaši prasības par informāciju, kas sniedzama pirms līguma noslēgšanas, un tiesības atteikties no līguma.

11.3. Sankcijas

PTD 24. pants attiecas uz sankcijām par valsts noteikumu, ar kuriem tiek transponēta direktīva, pārkāpumu. Panta 1. punktā dalībvalstīm tiek pieprasīts pieņemt noteikumus par sankcijām, kas piemērojamas par to valsts noteikumu pārkāpumiem, kuri pieņemti saskaņā ar PTD. Tas atstāj dalībvalstu ziņā pieņemt lēmumu par pieejamo sankciju veidu un noteikt sankciju piemērošanas procedūras, ja vien tās ir iedarbīgas, samērīgas un atturošas.

Noteikumi par sankcijām atšķiras no iepriekš minētajiem noteikumiem par individuālajiem līgumtiesiskās aizsardzības līdzekļiem individuāliem skartajiem patērētājiem un tos papildina.

Ar Direktīvu (ES) 2019/2161 24. pantam ir pievienotas papildu prasības. Pirmkārt, tajā sniegts neizsmeļošs, indikatīvs kritēriju saraksts sankciju piemērošanai (2. punkts). Otrkārt, tajā ir paredzēti konkrētāki noteikumi (3. un 4. punkts) par naudas sodiem par ievērojamiem pārrobežu pārkāpumiem, uz kuriem attiecas koordinētas izpildes darbības saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2017/2394 (160) par sadarbību patērētāju aizsardzības jomā (“PAS regula”).

Direktīvas (ES) 2019/2161 15. apsvērums mudina dalībvalstis “apsvērt iespēju stiprināt patērētāju vispārējo interešu, kā arī citu aizsargājamu sabiedrības interešu aizsardzību”, novirzot ieņēmumus no naudas sodiem.

Panta 5. punkts pieprasa dalībvalstīm paziņot Komisijai par valsts noteikumiem par sankcijām un turpmākiem grozījumiem, t. i., konkrētos attiecīgos valsts noteikumus paskaidrot īpašā paziņojumā, nevis tikai kā daļu no vispārējā paziņojuma par transponēšanas pasākumiem.

11.3.1. Sankciju piemērošanas kritēriji

Direktīvas 24. panta 2. punktā ir iekļauts saraksts ar sešiem neizsmeļošiem un indikatīviem kritērijiem, kuri dalībvalstu kompetentajām iestādēm un tiesām būtu jāņem vērā, piemērojot sankcijas. Tie tiek piemēroti “attiecīgajos gadījumos” visiem pārkāpumiem gan iekšzemes, gan pārrobežu situācijās.

24. pants

2. Dalībvalstis nodrošina, ka, piemērojot sankcijas, attiecīgajos gadījumos ņem vērā šādus neizsmeļošus un indikatīvus kritērijus:

a)	pārkāpuma būtība, smaguma pakāpe, apmērs un ilgums;

b)	jebkura rīcība, kuru tirgotājs veicis, lai mazinātu vai novērstu kaitējumu, kas nodarīts patērētājiem;

c)	tirgotāja visi iepriekšējie pārkāpumi;

d)	tirgotāja pārkāpuma rezultātā gūtais finansiālais labums vai novērstie zaudējumi, ja ir pieejami attiecīgie dati;

e)	sankcijas, kas tirgotājam piemērotas par to pašu pārkāpumu citās dalībvalstīs pārrobežu gadījumos, ja informācija par šādām sankcijām ir pieejama, izmantojot ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2017/2394 izveidoto mehānismu;

f)	jebkuri citi vainu pastiprinoši vai mīkstinoši faktori, kas piemērojami lietas apstākļiem.

Direktīvas (ES) 2019/2161 7. apsvērums paskaidro dažus no kritērijiem. Direktīvas 8. apsvērums precizē, ka tie “varētu nebūt svarīgi, lemjot par sankcijām attiecībā uz katru pārkāpumu, īpaši attiecībā uz mazāk nopietniem pārkāpumiem”. Turklāt “Dalībvalstīm būtu jāņem vērā arī citi sankciju noteikšanai piemērojamo tiesību aktu vispārīgie principi, piemēram, princips non bis in idem”.

Pārkāpuma tīšais raksturs ir būtisks a) un f) apakšpunktā noteikto kritēriju piemērošanai. Tomēr tīšs nolūks nav nepieciešams nosacījums sankciju piemērošanai pārkāpuma gadījumā.

Panta c) apakšpunktā noteiktais kritērijs attiecas uz konkrētā tirgotāja tiem pašiem vai citiem iepriekš izdarītiem PTD pārkāpumiem.

Panta e) apakšpunktā noteiktais kritērijs attiecas uz gadījumiem, kad tas pats pārkāpums ir noticis vairākās dalībvalstīs. Tas tiek piemērots tikai, ja informācija par citu dalībvalstu piemērotajām sankcijām saistībā ar to pašu pārkāpumu ir pieejama, izmantojot sadarbības mehānismu, kas izveidots ar PAS regulu.

Atkarībā no gadījuma apstākļiem sankcija(-s), kas piemērota(-s) tam pašam tirgotājam citā(-s) dalībvalstī(-s) par to pašu pārkāpumu, var norādīt gan uz lielāku apmēru, gan uz lielāku smaguma pakāpi saskaņā ar a) apakšpunktu un/vai kvalificēties kā “iepriekšējs pārkāpums” saskaņā ar c) apakšpunktu. Līdz ar to citās dalībvalstīs par to pašu pārkāpumu piemērotās sankcijas varētu būt vainu pastiprinošs faktors. Sankciju piemērošana citās dalībvalstīs par to pašu pārkāpumu varētu tikt apsvērta arī saistībā ar citiem “vainu pastiprinošiem” apstākļiem, uz kuriem attiecas pārējie kritēriji f) apakšpunktā, kurā ir vispārīga atsauce uz “jebkuriem citiem” vainu pastiprinošiem vai mīkstinošiem apstākļiem. Tomēr citas dalībvalsts noteikta sankcija tam pašam tirgotājam par to pašu pārkāpumu var būt būtiska arī non bis in idem principa piemērošanā saskaņā ar valsts tiesību aktiem un PAS regulas 10. panta 2. punktu (161).

11.3.2. Sankcijas PAS koordinētās izpildes darbību kontekstā

Direktīvas 24. panta 3. un 4. punkts sniedz papildu preskriptīvākus noteikumus (salīdzinājumā ar vispārīgo noteikumu 1. punktā) par sankcijām, kurām ir jābūt pieejamām saskaņā ar valsts tiesību aktiem, par pārkāpumiem, uz kuriem attiecas koordinēta rīcība saskaņā ar PAS regulu.

PAS regulas 21. pants pieprasa dalībvalstu kompetentajām iestādēm, uz kurām attiecas koordinētā rīcība, efektīvi, iedarbīgi un koordinēti veikt izpildes pasākumus, to skaitā sankciju noteikšanu, attiecībā uz tirgotāju, kurš ir atbildīgs par plaši izplatīto pārkāpumu vai Savienības mēroga plaši izplatīto pārkāpumu. “Plaši izplatīti pārkāpumi” un “Savienības mēroga plaši izplatīti pārkāpumi” ir pārrobežu pārkāpumi, kas definēti PAS regulas 3. panta 3. un 4. punktā (162).

Attiecībā uz šo pārkāpumu kategoriju 24. panta 3. punktā dalībvalstīm tiek pieprasīts paredzēt iespēju piemērot naudas sodus, un maksimālajai naudas soda summai ir jābūt vismaz 4 % no tirgotāja gada apgrozījuma. Attiecīgi dalībvalstis var noteikt naudas soda maksimālo slieksni arī augstāku par 4 % no tirgotāja gada apgrozījuma. Tās var arī izvēlēties piemērot naudas sodu, balstoties uz lielāku atsauces apgrozījumu, kā tirgotāja apgrozījumu visā pasaulē. Tāpat tās var paplašināt PAS koordinētās rīcības gadījumā pieejamo sankciju tvērumu, tās piemērojot arī citiem pārkāpumu veidiem, kā iekšzemes pārkāpumiem.

Saskaņā ar 24. panta 4. punktu, ja informācija par tirgotāja gada apgrozījumu nav pieejama, piemēram, nesen dibinātu uzņēmumu gadījumā, dalībvalstīm ir jāparedz iespēja piemērot maksimālo naudas sodu vismaz 2 miljonu EUR apmērā. Arī šajā gadījumā dalībvalstis var noteikt par 2 miljoniem EUR augstāku naudas soda maksimālo slieksni.

Šīs valstu noteikumu par naudas sodiem saskaņošanas mērķis ir nodrošināt, ka izpildes pasākumi visās dalībvalstīs, kuras piedalās PAS koordinētajā izpildes darbībā, ir iespējami un saskaņoti.

Uz naudas sodu piemērošanu saskaņā ar 24. panta 3. un 4. punktu attiecas kopīgie kritēriji, kuri izklāstīti 24. panta 2. punktā, to skaitā jo īpaši “pārkāpuma būtība, smaguma pakāpe un ilgums vai ietekme laikā”. Faktiskais naudas sods, kuru kompetentā iestāde vai tiesa piemēro konkrētā gadījumā, var būt mazāks par maksimālajām summām, kuras aprakstītas iepriekš, atkarībā no pārkāpuma būtības, smaguma pakāpes un citiem būtiskiem raksturlielumiem.

Kompetentā iestāde vai tiesa, ievērojot koordinācijas pienākumus saskaņā ar PAS regulu, var nolemt piemērot periodiskus naudas sodus (kā dienas naudas sodus), līdz tirgotājs pārtrauc pārkāpumu. Tā arī var nolemt piemērot naudas sodu nosacīti, proti, ja tirgotājs neizbeidz pārkāpumu noteiktajā laikā par spīti aizliegumam šajā sakarā.

Attiecīgais apgrozījums, kas jāņem vērā naudas soda aprēķināšanā, ir radītais apgrozījums dalībvalstī, kura piemēro naudas sodu. Tomēr 24. panta 3. punkts arī paredz iespēju noteikt naudas sodu, pamatojoties uz tirgotāja apgrozījumu, kas radīts visās dalībvalstīs, uz kurām attiecas koordinētā rīcība, ja PAS koordinācijas rezultātā viena dalībvalsts piemēro naudas sodu iesaistīto dalībvalstu vārdā.

Direktīvas (ES) 2019/2161 10. apsvērums precizē, ka “Dažos gadījumos arī uzņēmumu grupa var būt tirgotājs”. Attiecīgi, ja par pārkāpumu atbildīgais tirgotājs ir uzņēmumu grupa, naudas soda aprēķināšanā tiek ņemts vērā grupas apvienotais apgrozījums attiecīgajās dalībvalstīs.

Direktīva nenosaka atsauces gadu gada apgrozījuma noteikšanai. Līdz ar to, lai noteiktu naudas sodu, valsts iestādes var izmantot, piemēram, jaunākos pieejamos datus par gada apgrozījumu brīdī, kad tiek pieņemts lēmums par sankciju (t. i., datus par iepriekšējo uzņēmējdarbības gadu).

(1) Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2011/83/ES (2011. gada 25. oktobris) par patērētāju tiesībām un ar ko groza Padomes Direktīvu 93/13/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 1999/44/EK un atceļ Padomes Direktīvu 85/577/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 97/7/EK (OV L 304, 22.11.2011., 64. lpp.).

(2) Skatīt direktīvas 1. pantu.

(3) Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (ES) 2019/2161 (2019. gada 27. novembris), ar ko groza Padomes Direktīvu 93/13/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 98/6/EK, 2005/29/EK un 2011/83/ES attiecībā uz Savienības patērētāju tiesību aizsardzības noteikumu labāku izpildi un modernizēšanu (OV L 328, 18.12.2019., 7. lpp.).

(4) Padomes Direktīva 85/577/EEK (1985. gada 20. decembris) par patērētāja aizsardzību attiecībā uz līgumiem, kas noslēgti ārpus uzņēmuma telpām (OV L 372, 31.12.1985., 31. lpp.).

(5) Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 97/7/EK (1997. gada 20. maijs) par patērētāju aizsardzību saistībā ar distances līgumiem – Padomes un Parlamenta paziņojums attiecībā uz 6. panta 1. punktu – Komisijas paziņojums attiecībā uz 3. panta 1. punkta pirmo ievilkumu (OV L 144, 4.6.1997., 19. lpp.).

(6) https://e-justice.europa.eu/591/EN/consumer_law_database.

(7) OV L 1, 3.1.1994., 3. lpp.

(8) Skatīt lietu Condominio di Milano, C-329/19, ECLI:EU:C:2020:263, 34. punktu.

(9) Lieta Kamenova, C-105/17, ECLI:EU:C:2018:808, 33. punkts.

(10) Pēc analoģijas ar lietu Kamenova, C-105/17, 36. un 37. punkts.

(11) Lieta Kamenova, C-105/17, ECLI:EU:C:2018:808, 27.–29., 34. punkts.

(12) Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2005/29/EK (2005. gada 11. maijs), kas attiecas uz uzņēmēju negodīgu komercpraksi iekšējā tirgū attiecībā pret patērētājiem un ar ko groza Padomes Direktīvu 84/450/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 97/7/EK, 98/27/EK un 2002/65/EK un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 2006/2004 (“Negodīgas komercprakses direktīva”) (OV L 149, 11.6.2005., 22. lpp.).

(13) Lieta Kamenova, C-105/17, ECLI:EU:C:2018:808, 27.–29., 34.–40. un 45. punkts.

(14) Lieta Stichting Waternet, C-922/19, ECLI:EU:C:2021:91.

(15) Turpat, 39. punkts.

(16) Turpretī datu nesēja veids ir svarīgs, piemērojot Digitālā satura direktīvu (ES) 2019/770 un Preču pārdošanas direktīvu (ES) 2019/771, jo pirmā attiecas uz digitālo saturu, kas tiek sniegts materiālā datu nesējā, piemēram, DVD, kompaktdiskos, USB atmiņas ierīcēs un atmiņas kartēs, kā arī uz pašu materiālo datu nesēju ar nosacījumu, ka materiālais informācijas nesējs darbojas tikai un vienīgi kā digitālā satura nesējs (sk. Digitālā satura direktīvas 20. apsvērumu).

(17) Tiek piemēroti arī attiecīgie ierobežojumi, piemēram, izņēmums no atteikuma tiesībām saskaņā ar 16. panta pirmās daļas i) punktu attiecībā uz tādu aizzīmogotu audioierakstu vai aizzīmogotu videoierakstu, vai aizzīmogotas datorprogrammatūras piegādi, kas pēc piegādes ir atvērti.

(18) Lieta Marcel Burmanjer, C-20/03, ECLI:EU:C:2005:307, 24.–35. punkts. Tādu pašu pieeju Tiesa apstiprināja lietā Ker-Optika bt, C-108/09, ECLI:EU:C:2010:725 (sk. 43. punktu).

(19) Šajā ziņā sk. lietu NK, C-208/19, 58. un 59. punktu.

(20) Jo īpaši Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2002/65/EK (2002. gada 23. septembris) par patēriņa finanšu pakalpojumu tālpārdošanu un grozījumiem Padomes Direktīvā 90/619/EEK un Direktīvās 97/7/EK un 98/27/EK (OV L 271, 9.10.2002., 16. lpp.) un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2008/48/EK (2008. gada 23. aprīlis) par patēriņa kredītlīgumiem un ar ko atceļ Padomes Direktīvu 87/102/EEK (OV L 133, 22.5.2008., 66. lpp.).

(21) Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (ES) 2019/770 (2019. gada 20. maijs) par dažiem digitālā satura un digitālo pakalpojumu piegādes līgumu aspektiem (OV L 136, 22.5.2019., 1. lpp.).

(22) Lieta PE Digital, C-641/19, ECLI:EU:C:2020:808, 41.–46. punkts.

(23) Turpat, 44. punkts.

(24) Sk. 46. apsvērumu, kurā, skaidrojot 13. panta 1. punktu par patērētāja samaksāto summu atlīdzināšanu, ir arī skaidra atsauce uz patērētāju maksājumu ar kuponiem. Uz kuponu iegādes līgumu attiecas PTD prasības, tostarp un jo īpaši attiecībā uz informācijas sniegšanu pirms līguma noslēgšanas par spēkā esamības termiņu, preču un pakalpojumu apmaiņas nosacījumiem un nododamību.

(25) Jēdziens “vērtības digitāls ekvivalents” ir precizēts Digitālā satura direktīvas (ES) 770/2019 23. apsvērumā, minot tādus piemērus kā elektroniski vaučeri vai e-kuponi, kā arī virtuālās valūtas, ciktāl tās ir atzītas valsts tiesību aktos.

(26) Tomēr konkrētu nozaru ES tiesību akti var noteikt PTD (dažu tās noteikumu) piemērošanu arī šādiem “bezmaksas” līgumiem. Proti, Direktīvas (ES) 2018/1972 par Eiropas Elektronisko sakaru kodeksa (“EESK”) izveidi 102. pants nosaka, ka PTD 5. un 6. pantā minētā informācija ir jāsniedz arī attiecībā uz elektronisko sakaru pakalpojumiem, kas tiek sniegti bez tieša naudas maksājuma, bet kas lietotājiem uzliek citus pienākumus. Šādos gadījumos Komisijas Īstenošanas regula (ES) 2019/2243, ar ko izveido līguma kopsavilkuma veidni, kas publiski pieejamu elektronisko sakaru pakalpojumu sniedzējiem jāizmanto saskaņā ar Direktīvu (ES) 2018/1972, prasa tirgotājiem sadaļā “cena” norādīt, ka pakalpojums tiek nodrošināts ar nosacījumu, ka lietotāji pildīs kādus pienākumus.

(27) Lai kliedētu šaubas, jānorāda, ka līgumā pret samaksu patērētājs varētu arī sniegt personas datus, bet klasifikācijas nolūkos tas tiek uzskatīts par līgumu pret samaksu.

(28) Šādās situācijās tirgotājam personas datu apstrāde jāveic saskaņā ar VDAR.

(29) Digitālnospieduma iegūšanu var izmantot, lai pilnībā vai daļēji identificētu atsevišķus lietotājus vai ierīces pat tad, ja sīkdatnes ir izslēgtas. Katrā ziņā jebkādas informācijas (personas datu, piemēram, atrašanās vietas vai abonentu datu, vai citu datu, piemēram, informācijas par pārlūkprogrammas veidu un versiju, operētājsistēmu, aktivizētajiem spraudņiem, laika joslu, valodu) vākšanai no lietotāja galiekārtām ir jāatbilst E-privātuma direktīvai, jo īpaši tās 5. panta 3. punktam.

(30) Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2016/679 (2016. gada 27. aprīlis) par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti un ar ko atceļ Direktīvu 95/46/EK (Vispārīgā datu aizsardzības regula) (OV L 119, 4.5.2016., 1. lpp.). Regulas 4. panta 7. punktā ir sniegta “pārziņa” definīcija.

(31) Eiropas Datu aizsardzības kolēģijas (EDAK) pamatnostādnes (2019. gada oktobris) par VDAR 6. panta 1. punkta b) apakšpunkta piemērošanu apstiprina 29. panta darba grupas agrāko nostāju attiecībā uz iepriekšējo Direktīvu 95/46/EK, ka jēdziens ““nepieciešama ar datu subjektu noslēgtā līguma izpildei” (..) ir jāinterpretē šauri, un tas neattiecas uz situācijām, kad apstrāde nav patiesi nepieciešama līguma izpildei, bet gan to drīzāk pārzinis vienpusēji uzspiež datu subjektam”. Arī tas, ka līgums ietver dažas apstrādes darbības, automātiski nenozīmē, ka apstrāde ir nepieciešama tā izpildei.

(32) Papildus piekrišanai VDAR 6. pants paredz vairākus citus datu apstrādes juridiskos pamatus, kurus var izmantot atkarībā no konkrētā gadījuma apstākļiem.

(33) Sk. Direktīvas (ES) 2015/2302 par kompleksiem ceļojumiem un saistītiem ceļojumu pakalpojumiem 27. panta 2. punktu.

(34) Sk., piemēram, lietu E. Friz GmbH, C-215/08, ECLI:EU:C:2010:186, 32. punktu: “Šajā sakarā vispirms ir jāatgādina, ka no pastāvīgās judikatūras izriet, ka atkāpes no Savienības tiesību normām, kas attiecas uz patērētāju aizsardzību, ir jāinterpretē šauri (sk. it īpaši 2001. gada 13. decembra spriedumu lietā C-481/99 Heininger, Recueil, I-9945. lpp., 31. punkts).”

(35) Lieta NK, C-208/19 (jaunas vienģimenes mājas būvniecības plānošana), ECLI:EU:C:2020:382, 43. punkts.

(36) Turpat, 58. un 59. punkts.

(37) Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (ES) 2015/2302 (2015. gada 25. novembris) par kompleksiem ceļojumiem un saistītiem ceļojumu pakalpojumiem, ar ko groza Regulu (EK) Nr. 2006/2004 un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2011/83/ES un atceļ Padomes Direktīvu 90/314/EEK (OV L 326, 11.12.2015., 1. lpp.).

(38) Definēti Komplekso ceļojumu direktīvas 3. panta 5. punktā.

(39) Sk. atšķirīgo pieeju Direktīvā 2008/48/EK par patēriņa kredītlīgumiem, kuras 14. pantā par atteikuma tiesībām ir minēta atsauce uz līgumiem, kurus “slēdzot saskaņā ar tiesību aktiem” jāizmanto notāra pakalpojumi: “6. Dalībvalstis var noteikt, ka šā panta 1. līdz 4. punkts neattiecas uz kredītlīgumiem, kurus slēdzot saskaņā ar tiesību aktiem jāizmanto notāra pakalpojumi , ja vien notārs apliecina, ka patērētāja tiesības tiek garantētas saskaņā ar 5. un 10. pantu.”

(40) Lieta DB Vertrieb, C-583/18, ECLI:EU:C:2020:199, 35. punkts.

(41) “Taksofons” bija definēts 2. pantā Universālā pakalpojuma direktīvā 2002/22/EK, kas tika atcelta ar Eiropas Elektronisko sakaru kodeksu (Direktīva (ES) 2018/1972, EESK). EESK nesniedz atsevišķu “taksofona” definīciju, bet tā 235. apsvērumā ir izmantots Universālā pakalpojuma direktīvas 2. panta formulējums.

(42) Sk. arī nozaru tiesību aktus, jo īpaši EESK, kas ietver noteikumus par elektronisko sakaru pakalpojumu līgumiem, piemēram, 102.–107. pantu.

(43) Tie var būt konkrēti “papildvērtības pakalpojumi” vai “īpašas maksas pakalpojumi”. Saskaņā ar Komisijas 2021. gada 24. februāra priekšlikumu Viesabonēšanas regulai (Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par viesabonēšanu publiskajos mobilo sakaru tīklos Savienībā, COM/2011/0402 final - 2011/0187 (COD)) ar papildvērtības pakalpojumiem (VAS) ir jāsaprot pakalpojumi, kas tiek sniegti, izmantojot, piemēram, paaugstinātas maksas numurus, bezmaksas tālruņu numurus vai dalītās samaksas numurus, un uz tiem attiecas īpaši cenu noteikšanas nosacījumi valsts līmenī (sk. minētā priekšlikuma 36. apsvērumu). Tāpēc PRS ir tikai viena no VAS kategorijām, kas ir plašāks jēdziens un aptver arī uzticības/palīdzības tālruņu zvanus, kas patērētājiem ir bez maksas.

(44) Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (ES) 2018/1972 (2018. gada 11. decembris) par Eiropas Elektronisko sakaru kodeksa izveidi (OV L 321, 17.12.2018., 36. lpp.).

(45) Lieta Verbraucherzentrale Berlin, C-485/17, ECLI:EU:C:2018:642.

(46) Turpat, 46. punkts.

(47) Lieta Travel-Vac, S.L, C-423/97, ECLI:EU:C:1999:197, 37. punkts.

(48) Lieta B & L Elektrogeräte GmbH, C-465/19, ECLI:EU:C:2019:1091, 29. un 34. punkts.

(49) Saskaņā ar NKD 7. panta 4. punktu uzaicinājumā veikt pirkumu ir jāietver šāda informācija, ja tā jau skaidri neizriet no konteksta: par produkta galvenajām īpašībām, ciktāl tas ir piemērots saistībā ar saziņas līdzekli un pašu produktu; par tirgotāja adresi un identitāti; par cenu, ieskaitot nodokļus; par maksāšanas, piegādes un darbības procedūrām, ja tās ir citādas, nekā to paredz profesionālā rūpība, un attiecīgā gadījumā par atteikuma tiesību esību.

(50) Lietā C-536/20 Tiketa, kas vēl nav izskatīta šā paziņojuma publicēšanas laikā, tiek aplūkots, vai PTD prasības ir izpildāmas, ja līgums ir noslēgts biļešu tirdzniecības platformā (t. i., tiešsaistes tirdzniecības vietā), piekrītot vispārīgajiem noteikumiem.

(51) 2019. gada jūlijā ES uzņēmēju organizācijas publicēja pašregulācijas iniciatīvu “Recommendations for a better presentation of information to consumers”. Tā aplūko gan patērētājiem sniedzamās obligātās informācijas, gan tirgotāja noteikumu noformēšanu. Jo īpaši tajā ir ierosināts modelis (“Patērētāja ceļojums”), saskaņā ar kuru patērētājam tiek sniegta informācija dažādos darījuma posmos, arī izmantojot grafiskos elementus. Iniciatīva ir pieejama vietnē https://ec.europa.eu/info/sites/info/files/sr_information_presentation.pdf.

(52) Sk. NKD vadlīniju 2.9. iedaļu.

(53) Direktīvas 3. panta 2. punktā noteikts: “Ja jebkurš šīs direktīvas noteikums ir pretrunā kāda cita Savienības akta noteikumam, kas reglamentē konkrētas nozares, noteicošais ir cita Savienības akta noteikums, un to piemēro šīm konkrētajām nozarēm.”

(54) Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2002/58/EK (2002. gada 12. jūlijs) par personas datu apstrādi un privātās dzīves aizsardzību elektronisko komunikāciju nozarē (direktīva par privāto dzīvi un elektronisko komunikāciju) (OV L 201, 31.7.2002., 37. lpp.).

(55) Komisijas Īstenošanas regula (ES) 2019/2243 (2019. gada 17. decembris), ar ko izveido līguma kopsavilkuma veidni, kas publiski pieejamu elektronisko sakaru pakalpojumu sniedzējiem jāizmanto saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu (ES) 2018/1972 (OV L 336, 30.12.2019., 274. lpp.).

(56) Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2010/13/ES (2010. gada 10. marts) par to, lai koordinētu dažus dalībvalstu normatīvajos un administratīvajos aktos paredzētus noteikumus par audiovizuālo mediju pakalpojumu sniegšanu (Audiovizuālo mediju pakalpojumu direktīva) (OV L 95, 15.4.2010., 1. lpp.).

(57) Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2009/72/EK (2009. gada 13. jūlijs) par kopīgiem noteikumiem attiecībā uz elektroenerģijas iekšējo tirgu un par Direktīvas 2003/54/EK atcelšanu (OV L 211, 14.8.2009., 55. lpp.).

(58) Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2009/73/EK (2009. gada 13. jūlijs) par kopīgiem noteikumiem attiecībā uz dabasgāzes iekšējo tirgu un par Direktīvas 2003/55/EK atcelšanu (OV L 211, 14.8.2009., 94. lpp.).

(59) Pilnīgāku ar konkrētām nozarēm un produktiem saistītu tiesību aktu sarakstu sk. NKD vadlīniju 1.2. iedaļā.

(60) Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2006/123/EK (2006. gada 12. decembris) par pakalpojumiem iekšējā tirgū (OV L 376, 27.12.2006., 36. lpp.).

(61) Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2000/31/EK (2000. gada 8. jūnijs) par dažiem informācijas sabiedrības pakalpojumu tiesiskiem aspektiem, jo īpaši elektronisko tirdzniecību, iekšējā tirgū (Direktīva par elektronisko tirdzniecību) (OV L 178, 17.7.2000., 1. lpp.).

(62) Sal. ar E-komercijas direktīvas 5. un 10. pantu. Komisijas priekšlikumā Regulai par digitālo pakalpojumu tiesību aktu (COM(2020) 825, 2020. gada 15. decembris) ir paredzēts aizstāt dažus E-komercijas direktīvas noteikumus (12.–15. pantu), neierosinot grozīt tās 5. pantu par informēšanas prasībām.

(63) https://ec.europa.eu/info/law/law-topic/consumers/consumer-contract-law/consumer-rights-directive/regulatory-choices-under-article-29-crd_en

(64) Padomes Direktīva 93/13/EEK (1993. gada 5. aprīlis) par negodīgiem noteikumiem patērētāju līgumos (OV L 95, 21.4.1993., 29. lpp.).

(65) Dalībvalstu paziņojumi par šo regulatīvo izvēli ir pieejami šādā vietnē: https://ec.europa.eu/info/law/law-topic/consumers/consumer-contract-law/consumer-rights-directive/regulatory-choices-under-article-29-crd_en.

(66) Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 593/2008 (2008. gada 17. jūnijs) par tiesību aktiem, kas piemērojami līgumsaistībām (Roma I) (OV L 177, 4.7.2008., 6. lpp.).

(67) Sk. lietas Peter Pammer un Hotel Alpenhof GmbH, C-585/08 un C-144/09, ECLI:EU:C:2010:740, jo īpaši 92. un 93. punktu.

(68) Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2009/48/EK (2009. gada 18. jūnijs) par rotaļlietu drošumu (OV L 170, 30.6.2009., 1. lpp.) nosaka, ka ražotājiem un importētājiem ir jānodrošina, lai rotaļlietai būtu pievienotas instrukcijas un drošības informācija tajā valodā vai valodās, kuras ir viegli saprotamas patērētājiem, kā to noteikusi attiecīgā dalībvalsts.

(69) Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2014/53/ES (2014. gada 16. aprīlis) par dalībvalstu tiesību aktu saskaņošanu attiecībā uz radioiekārtu pieejamību tirgū un ar ko atceļ Direktīvu 1999/5/EK (OV L 153, 22.5.2014., 62. lpp.). Tajā ir noteikts, ka radioiekārtām ir jāpievieno instrukcija un drošības informācija patērētājiem un citiem galalietotājiem viegli saprotamā valodā, par ko lemj attiecīgā dalībvalsts. Turklāt tā prasa, lai radioiekārtai būtu pievienota ES atbilstības deklarācija vai vienkāršota ES atbilstības deklarācija, un tās abas ir jātulko valodā vai valodās, ko pieprasa dalībvalsts, kurā radioiekārta ir laista vai darīta pieejama tirgū.

(70) Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (ES) 2019/771 (2019. gada 20. maijs) par atsevišķiem preču pārdošanas līgumu aspektiem, ar kuru groza Regulu (ES) 2017/2394 un Direktīvu 2009/22/EK un atceļ Direktīvu 1999/44/EK (OV L 136, 22.5.2019., 28. lpp.). Tā ļauj dalībvalstīm paredzēt noteikumus par valodu vai valodām, kurās komercgarantijas paziņojums ir jādara pieejams patērētājam.

(71) Sk. arī NKD vadlīniju 2.9.5. iedaļu par “būtisku informāciju” uzaicinājumos veikt pirkumu (7. panta 4. punkts).

(72) Lieta C-149/15, Wathelet, ECLI:EU:C:2016:840.

(73) Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 1999/44/EK (1999. gada 25. maijs) par dažiem patēriņa preču pārdošanas aspektiem un saistītajām garantijām (OV L 171, 7.7.1999., 12. lpp.).

(74) Turpat, 33. un 34. punkts.

(75) Turpat, 44. punkts.

(76) Turpat, 37. punkts.

(77) Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2001/83/EK (2001. gada 6. novembris) par Kopienas kodeksu, kas attiecas uz cilvēkiem paredzētām zālēm (OV L 311, 28.11.2001., 67. lpp.), nosaka, ka tikai pilnvarots (vai saskaņā ar valsts tiesību aktiem tiesīgs) aptieku mazumtirgotājs drīkst pārdot zāles tiešsaistē. Mazumtirgotājam savā tīmekļa vietnē ir jāattēlo ES logotips, kas ļauj pārbaudīt, vai struktūra darbojas likumīgi.

(78) Sk. Direktīvas 2001/83/EK 85.c pantu.

(79) Šis princips ir arī skaidri noteikts attiecībā uz tiešsaistes starpniekiem Digitālo pakalpojumu tiesību akta priekšlikuma 5. panta 3. punktā. Turpmāki norādījumi par “tirgotāja” jēdzienu ir gaidāmi vēl neizskatītajā lietā C-536/20 Tiketa, kurā tiek izskatīts jautājums par to, vai tiešsaistes starpnieku (biļešu platformu) var saukt pie atbildības kopā ar tirgotāju, kurš faktiski sniedz pakalpojumu, jo īpaši, ja starpnieks nav sniedzis skaidru informāciju par to, ka tas darbojas tikai kā starpnieks.

(80) Lieta Amazon EU, C-649/17, ECLI:EU:C:2019:576, 41. punkts.

(81) Turpat, 52. punkts.

(82) Lieta Planzer, C-73/06, ECLI:EU:C:2007:397, 61. punkts.

(83) Par elektronisko sakaru pakalpojumiem skatīt arī Direktīvas (ES) 2018/1972 (Eiropas Elektronisko sakaru kodekss) 102. panta 1. punktu un VIII pielikumu, kā arī Īstenošanas regulā (ES) 2019/2243 paredzēto līguma kopsavilkuma veidni un tajā sniegto informāciju par elektronisko sakaru pakalpojumu cenu.

(84) Informāciju par preču iegādi tiešsaistē no valsts, kas nav Eiropas Savienības valsts, skatīt vietnē https://ec.europa.eu/taxation_customs/buying-goods-online-coming-non-european-union-country_en.

(85) Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2018/644 (2018. gada 18. aprīlis) par pārrobežu paku piegādes pakalpojumiem (OV L 112, 2.5.2018., 19. lpp.).

(86) Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (ES) 2015/2366 (2015. gada 25. novembris) par maksājumu pakalpojumiem iekšējā tirgū, ar ko groza Direktīvas 2002/65/EK, 2009/110/EK un 2013/36/ES un Regulu (ES) Nr. 1093/2010 un atceļ Direktīvu 2007/64/EK (OV L 337, 23.12.2015., 35. lpp.).

(87) Sk. 2014. gada 27. februāra IP/14/187 un valstu patērētāju tiesību aizsardzības iestāžu kopējo nostāju par patērētāju aizsardzību saistībā ar tiešsaistes spēļu “pirkumiem lietotnē”; pieejami vietnēs https://ec.europa.eu/commission/presscorner/detail/lv/IP_14_187 un https://ec.europa.eu/info/sites/ default/files/common-position_of_national_authorities_within_cpc_2013_en_0.pdf.

(88) Sk., piemēram, PPD 11. panta 2. punkta otro daļu.

(89) Saskaņā ar Preču pārdošanas direktīvas 17. panta 1. punktu jebkura komercgarantija ir saistoša garantētājam saskaņā ar nosacījumiem, kuri noteikti komercgarantijas paziņojumā un saistītajā reklāmā, kas pieejami līguma noslēgšanas laikā vai pirms tās.

(90) Tas, kādā mērā tirgotājam ir jāinformē patērētājs par trešās personas (ražotāja) sniegto komercgarantiju, ir prasības priekšmets izskatāmajā lietā C-179/21 Victorinox.

(91) Sk. EESK 105. panta 1. punktu un 107. pantu.

(92) Sk. arī Komisijas paziņojumu “Pamatnostādnes par Padomes Direktīvas 93/13/EEK par negodīgiem noteikumiem patērētāju līgumos interpretēšanu un piemērošanu” (OV C 323, 27.9.2019., 4. lpp.).

(93) Piemēram, Direktīvas (ES) 2018/1972 (Eiropas Elektronisko sakaru kodekss) 105. un 107. pantā attiecībā uz elektronisko sakaru pakalpojumiem.

(94) Turpmākus norādījumus sk. 29. panta datu aizsardzības darba grupas Pamatnostādnēs par automatizētu individuālu lēmumu pieņemšanu un profilēšanu Regulas 2016/679 nolūkiem.

(95) Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2013/11/ES (2013. gada 21. maijs) par patērētāju strīdu alternatīvu izšķiršanu un ar ko groza Regulu (EK) Nr. 2006/2004 un Direktīvu 2009/22/EK (OV L 165, 18.6.2013., 63. lpp.).

(96) Izņēmumus attiecībā uz Direktīvas par patērētāju SAI piemērošanas jomu skatīt tās 2. panta 2. punktā.

(97) Lieta Bundesverband der Verbraucherzentralen und Verbraucherverbände, C-380/19, ECLI:EU:C:2020:498, 34. un 35. punkts.

(98) Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 524/2013 (2013. gada 21. maijs) par patērētāju strīdu izšķiršanu tiešsaistē un ar ko groza Regulu (EK) Nr. 2006/2004 un Direktīvu 2009/22/EK (Regula par patērētāju SIT) (OV L 165, 18.6.2013., 1. lpp.).

(99) https://ec.europa.eu/consumers/odr/main/index.cfm?event=main.home2.show&lng=EN

(100) Komisijas priekšlikumā Eiropas Parlamenta un Padomes Regulai par sāncensīgiem un godīgiem tirgiem digitālajā nozarē, COM(2020) 842 final, 2020. gada 15. decembris, 2020/0374(COD) (Digitālo tirgu tiesību akts), ir paredzēti papildu pienākumi dažām tirdzniecības vietām, kuras pārvalda tā sauktie vārtziņi.

(101) Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (ES) 2016/943 (2016. gada 8. jūnijs) par zinātības un darījumdarbības neizpaužamas informācijas (komercnoslēpumu) aizsardzību pret nelikumīgu iegūšanu, izmantošanu un izpaušanu (OV L 157, 15.6.2016., 1. lpp.).

(102) Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2019/1150 (2019. gada 20. jūnijs) par taisnīguma un pārredzamības veicināšanu komerciālajiem lietotājiem paredzētos tiešsaistes starpniecības pakalpojumos (OV L 186, 11.7.2019., 57. lpp.).

(103) Sk. Direktīvas (ES) 2019/2161 23. apsvērumu un P2B regulas 27. apsvērumu.

(104) Sk. Direktīvas (ES) 2019/2161 23. apsvērumu.

(105) Sk. NKD 7. panta 4.a punktu.

(106) Komisijas paziņojums “Vadlīnijas par ranžēšanas pārredzamību saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2019/1150” (OV C 424, 8.12.2020., 1. lpp.).

(107) Tas pats noteikums ir paredzēts Komisijas priekšlikumā par Digitālo pakalpojumu tiesību aktu, sk. https://ec.europa.eu/info/strategy/priorities-2019-2024/europe-fit-digital-age/digital-services-act-ensuring-safe-and-accountable-online-environment_lv.

(108) Sk. E-komercijas direktīvas 14. panta 2. punktu.

(109) Šis princips ir spēkā arī attiecībā uz darījumiem, kuros tiek izmantoti tā sauktie viedlīgumi. Jēdziens “viedlīgums” apraksta datorprogrammu vai darījuma protokolu, kas ir paredzēts automātiskai juridiski būtisku notikumu un darbību izpildei, pārbaudei vai dokumentēšanai. Par vienprātīgu “viedlīguma” definīciju vēl ir jāvienojas. Saskaņā ar Ziņojumu par blokķēžu un viedlīgumu tiesisko un regulatīvo satvaru (Report on the legal and regulatory framework of blockchains and smart contracts), kuru Eiropas Savienības Blokķēžu novērošanas centra un foruma vārdā ir izstrādājis ConsenSys AG, šis jēdziens vispārīgi nozīmē datora kodu, kurš tiek glabāts blokķēdē un kuram var piekļūt viena vai vairākas puses (https://www.eublockchainforum.eu/sites/default/files/reports/report_legal_v1.0.pdf). Šīs programmas bieži ir pašizpildošas un izmanto blokķēžu īpašības, kā noturību pret neatļautu iejaukšanos, decentralizētu apstrādi utt. Tādējādi, kaut arī “viedlīgums” darbojas saskaņā ar tā izpildītā konkrētā līguma noteikumiem, šo jēdzienu nevajadzētu izmantot kā paša līguma sinonīmu.

(110) Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (ES) 2015/1535 (2015. gada 9. septembris), ar ko nosaka informācijas sniegšanas kārtību tehnisko noteikumu un Informācijas sabiedrības pakalpojumu noteikumu jomā (OV L 241, 17.9.2015., 1. lpp.). Direktīvas 1. panta b) punkta ii) apakšpunkts: ““ ar elektroniskiem līdzekļiem ” nozīmē, ka pakalpojumu nosūta un galamērķī saņem ar elektroniskas apstrādes (ietverot digitālu kompresiju) un datu uzglabāšanas aparatūras palīdzību un ka to pilnībā pārraida, nosūta un saņem pa vadiem, pa radio, ar optiskiem vai citiem elektromagnētiskiem līdzekļiem”.

(111) Daži tirgotāji pasūtījuma procesa pēdējā posmā parāda citus produktus, kuri patērētājam “varētu patikt”, un tas var patērētājiem sarežģīt pasūtījuma pārskatīšanu, kā arī pārliecināšanos par to, ka viss ir pareizi. Ja šādu produktu parādīšana varētu apmulsināt patērētāju un viņam neļaut pienācīgi saprast līguma galvenos elementus pirms pasūtījuma izdarīšanas, šādu praksi varētu kvalificēt kā maldinošu saskaņā ar NKD 6. vai 7. pantu.

(112) Papildu norādījumi par “līdzīga nepārprotama formulējuma” interpretāciju var tikt sagaidīti izskatāmajā lietā C-249/21 Fuhrmann-2, kura attiecas uz jautājumu par to, vai šāds formulējums ir jānovērtē, ņemot vērā visus pasūtījuma vai rezervācijas procesa apstākļus, jo īpaši veidu, kādā pasūtījuma process ir strukturēts, vai arī tikai formulējumu, kas izmantots, lai apzīmētu pogu / līdzīgu funkciju.

(113) Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2018/302 (2018. gada 28. februāris), ar ko novērš nepamatotu ģeogrāfisko bloķēšanu un citus diskriminācijas veidus iekšējā tirgū klientu valstspiederības, dzīvesvietas vai uzņēmējdarbības veikšanas vietas dēļ un groza Regulas (EK) Nr. 2006/2004 un (ES) 2017/2394 un Direktīvu 2009/22/EK (OV L 60I, 2.3.2018., 1. lpp.)

(114) Skatīt arī Direktīvas (ES) 2019/2161 41. apsvērumu.

(115) Lieta Walbusch Walter Busch, C-430/17, ECLI:EU:C:2019:47, 46. punkts.

(116) Turpat, 39. punkts.

(117) Tirgotāji var ievērot “satura rādītāju” pieeju, izmantojot izvēršamus virsrakstus. Augšējā līmenī patērētāji varētu atrast galvenās tēmas, no kurām katru būtu iespējams izvērst, uz tās noklikšķinot, lai patērētāji tiktu novirzīti uz detalizētāku attiecīgās informācijas izklāstu. Tādā veidā patērētāji visu nepieciešamo informāciju varētu redzēt vienā vietā, tajā pašā laikā saglabājot kontroli pār to, ko un kad pārskatīt.

(118) Lieta Content Services Ltd, C-49/11, ECLI:EU:C:2012:419, 51. punkts.

(119) Turpat, 46. punkts.

(120) Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2007/64/EK (2007. gada 13. novembris) par maksājumu pakalpojumiem iekšējā tirgū, ar ko groza Direktīvas 97/7/EK, 2002/65/EK, 2005/60/EK un 2006/48/EK un atceļ Direktīvu 97/5/EK (OV L 319, 5.12.2007., 1. lpp.)

(121) Lieta BAWAG, C-375/15, ECLI:EU:C:2017:38, 43.–45. punkts.

(122) Turpat, 51. un 53. punkts.

(123) Lieta Content Services Ltd, C-49/11, ECLI:EU:C:2012:419, 35. punkts.

(124) Padomes Regula (EEK, Euratom) Nr. 1182/71 (1971. gada 3. jūnijs), ar ko nosaka laikposmiem, datumiem un termiņiem piemērojamus noteikumus (OV L 124, 8.6.1971., 1. lpp.).

(125) Piemēram, saraksts 2021. gadam ir pieejams šeit: https://eur-lex.europa.eu/legal-content/LV/TXT/?uri=CELEX%3AC2020%2F451%2F02&qid=1617356863154.

(126) Tas attiecas uz tieši attiecīgajam produktam izstrādātu iepakojumu, kas ir daļa no tā mārketinga noformējuma. Būtu jāļauj patērētājiem aizvietot jebkādu plaši sastopamu iepakojumu, kas tiek izmantots tikai tranzītā esošu preču aizsardzībai.

(127) Lieta slewo, C-681/17, ECLI:EU:C:2019:255, 43.–46. punkts.

(128) Turpat, 42. punkts.

(129) Lieta Messner, C-489/07, ECLI:EU:C:2009:502, 27. punkts.

(130) Turpat, 22. un 24. punkts.

(*1) norāda papildu elementus 7. panta 3. punktā.

(131) Skatīt Direktīvas (ES) 2019/2161 42. apsvērumu par vajadzību pēc saskaņotības.

(132) Piemēram, lietā C-673/17 Planet49, ECLI:EU:C:2019:801 (65. punkts), par personas datu apstrādi Tiesa nolēma, ka piekrišanas prasības nebūtu izpildītas, ja pārzinis iepriekš būtu atzīmējis attiecīgo izvēles rūtiņu.

(133) Skatīt arī Regulas (EEK, Euratom) Nr. 1182/71 3. panta 2. punkta d) apakšpunktu, kurā noteikts, ka, “ja laikposms ietver mēnešu daļas, šādu daļu aprēķināšanas mērķiem mēnesis ir uzskatāms par trīsdesmit dienas garu laikposmu”.

(134) Lieta PE Digital, C-641/19, ECLI:EU:C:2020:808, 29. un 32. punkts.

(135) Turpat, 37. punkts.

(136) Ievērojot 8. panta 4. punktā noteiktos īpašos noteikumus – skatīt 5.2.3. iedaļu.

(137) Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (ES) 2019/944 (2019. gada 5. jūnijs) par kopīgiem noteikumiem attiecībā uz elektroenerģijas iekšējo tirgu un ar ko groza Direktīvu 2012/27/ES (OV L 158, 14.6.2019., 125. lpp.), 12. panta 1. punkts: “Piegādātāju vai tirgus dalībnieku, kas iesaistīti agregēšanā, maiņu veic pēc iespējas īsākā laikā. Dalībvalstis nodrošina, ka lietotājam, kas vēlas mainīt piegādātājus vai tirgus dalībnieku, kas iesaistīts agregēšanā, vienlaikus ievērojot līguma noteikumus, ir tiesības veikt maiņu maksimāli trīs nedēļu laikā no pieprasījuma dienas.”

(138) Direktīvas 2009/73/EK 3. panta 6. punkts nosaka: “Dalībvalstis nodrošina, ka:

a)	ja lietotājs, ievērojot līguma noteikumus, vēlas mainīt piegādātāju, attiecīgais(-ie) operators(-i) maiņu veic trīs nedēļās; un

b)	lietotājiem ir tiesības saņemt visus attiecīgos patēriņa datus.”

(139) Lieta C-208/19 NK (privātmājas projektēšana), ECLI:EU:C:2020:382, 58. un 59. punkts.

(140) Lieta Möbel Kraft, C-529/19, ECLI:EU:C:2020:846, 27.–29. punkts.

(141) Lieta slewo, C-681/17, ECLI:EU:C:2019:255, 37. punkts.

(142) Turpat, 40. punkts. Skatīt arī 6.5.4. iedaļu, kurā sniegta sīkāka informācija par lietu C-681/17.

(143) Turpmāki norādījumi par atteikuma tiesībām saistībā ar brīvā laika pasākumiem ir gaidāmi no izskatāmās lietas C-96/21 CTS Eventim, kurā tiek aplūkota situācija, kad tirgotājs patērētājam tieši nesniedz pakalpojumu saistībā ar brīvā laika pasākumiem, bet tikai pārdod tālāk patērētājam tiesības piekļūt šādam pakalpojumam.

(144) Sk. lietu easyCar, C-336/03, ECLI:EU:C:2005:150, jo īpaši 26. un 31. punktu.

(145) Skatīt Direktīvas (ES) 2019/2161 42. apsvērumu.

(146) Daudzpusējas starpbanku komisijas maksas (DSKM) ir maksas, par kuru maksāšanu ir panākta daudzpusēja vienošanās starp maksātāja/patērētāja un maksājuma saņēmēja / tirgotāja maksājumu pakalpojumu sniedzējiem (MPS).

(147) Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2015/751 (2015. gada 29. aprīlis) par starpbanku komisijas maksām, ko piemēro kartēm piesaistītiem maksājumu darījumiem (OV L 123, 19.5.2015., 1. lpp.).

(148) Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 260/2012 (2012. gada 14. marts), ar ko nosaka tehniskās un darbības prasības kredīta pārvedumiem un tiešā debeta maksājumiem euro un groza Regulu (EK) Nr. 924/2009 (OV L 94, 30.3.2012., 22. lpp.).

(149) Jo īpaši tiešā debeta maksājums palīdz tirgotājam prognozēt naudas plūsmu. Līdz ar to atlaide par tiešā debeta maksājuma izmantošanu var tikt piešķirta ne tik lielā mērā par konkrēta maksāšanas līdzekļa izmantošanu, bet drīzāk, lai mudinātu patērētāju maksāt regulāri konkrētā dienā.

(150) Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2015/751 (2015. gada 29. aprīlis) par starpbanku komisijas maksām, ko piemēro kartēm piesaistītiem maksājumu darījumiem (OV L 123, 19.5.2015., 1. lpp.), ierobežo starpbanku komisijas maksas līdz 0,2% no darījuma vērtības patērētāju debetkartēm un līdz 0,3 % patērētāju kredītkartēm. Tas skaidri nosaka vienu daļu no tirgotāja izdevumiem.

(151) Maksājuma pakalpojuma starpnieki palīdz dažiem mazumtirgotājiem pieņemt drošus maksājumus tiešsaistē vai citās situācijās, kad kartes turētājs nav klātesošs, piemēram, maksājumus, kam izmanto zvanu centrus vai pasta pasūtījumu. Starpnieki var pieprasīt maksu par i) tāda aprīkojuma un pakalpojumu sniegšanu, kuri ir vajadzīgi tiešsaistes un citu distances maksājumu pieņemšanai, piemēram, par maksājumu funkcionalitātes nodrošināšanu mazumtirgotāju tīmekļa vietnēm; un/vai ii) krāpšanas atklāšanas un pārvaldības pakalpojumu sniegšanu (kurā daži starpnieki ir specializējušies); un/vai dažu vai visu to tirgotāju pakalpojumu sniegšanu, kurus parasti sniedz pieņēmējbankas, līdz pat pilnai darījuma apstrādei. Šajos gadījumos starpnieks parasti sadarbojas ar pieņēmējbanku un darbojas kā mazumtirgotāju kontaktpunkts, par to nosakot uzcenojumu pieņēmēja attiecīgajām maksām.

(152) Lieta Zentrale zur Bekämpfung unlauteren Wettbewerbs Frankfurt am Main, C-586/15, ECLI:EU:C:2017:154, 22. punkts.

(153) Turpat, 31. un 32. punkts.

(154) Lieta Starman, C-332/17, ECLI:EU:C:2018:721.

(155) Turpat, 33. punkts.

(156) Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (ES) 2020/1828 (2020. gada 25. novembris) par pārstāvības prasībām patērētāju kolektīvo interešu aizsardzībai un ar ko atceļ Direktīvu 2009/22/EK (OV L 409, 4.12.2020., 1. lpp.).

(157) Skatīt Direktīvas (ES) 2020/1828 4. pantu.

(158) Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 864/2007 (2007. gada 11. jūlijs) par tiesību aktiem, kas piemērojami ārpuslīgumiskām saistībām (Roma II) (OV L 199, 31.7.2007., 40. lpp.).

(159) Regulas “Roma II” 12. panta 1. punkts.

(160) Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2017/2394 (2017. gada 12. decembris) par sadarbību starp valstu iestādēm, kas atbild par tiesību aktu izpildi patērētāju tiesību aizsardzības jomā, un ar ko atceļ Regulu (EK) Nr. 2006/2004 (OV L 345, 27.12.2017., 1. lpp.).

(161) PAS regulas 10. panta 2. punkts: “Piemērojot šo regulu, 9. pantā izklāstītās pilnvaras īsteno un izmanto samērīgi un atbilstoši Savienības un valstu tiesību aktiem, tostarp piemērojamajām procesuālajām garantijām un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas principiem. Izmeklēšanas un izpildes pasākumi, kas pieņemti, piemērojot šo regulu, atbilst pārkāpumam pret Savienības tiesību aktiem, kuri aizsargā patērētāju intereses, proti, tā raksturam un kopējam faktiskajam vai potenciālajam kaitējumam.”

(162) PAS regulas 3. panta 3. punkts: ““plaši izplatīts pārkāpums” ir: a) jebkura darbība vai bezdarbība, kas ir pretrunā Savienības tiesību aktiem, kuri aizsargā patērētāju intereses, un kas ir radījusi, rada vai varētu radīt kaitējumu tādu patērētāju kolektīvajām interesēm, kuri dzīvo vismaz divās dalībvalstīs, no kurām neviena nav tā pati dalībvalsts, kurā: i) sākusies vai notikusi attiecīgā darbība vai bezdarbība; ii) veic uzņēmējdarbību par darbību vai bezdarbību atbildīgais tirgotājs; vai iii) atrodas pierādījumi vai tirgotāja aktīvi, kas attiecas uz šo darbību vai bezdarbību; vai b) jebkuras darbības vai bezdarbības, kas ir pretrunā Savienības tiesību aktiem, kuri aizsargā patērētāju intereses, un kas ir radījušas, rada vai varētu radīt kaitējumu patērētāju kolektīvajām interesēm, un kam ir kopīgas iezīmes, tostarp viena un tā pati nelikumīgā prakse, tiek pārkāptas vienas un tās pašas intereses, un ko viens un tas pats tirgotājs vienlaikus izdara vismaz trīs dalībvalstīs”.

PAS regulas 3. panta 4. punkts: ““Savienības mēroga plaši izplatīts pārkāpums” ir plaši izplatīts pārkāpums, kas ir radījis, rada vai varētu radīt kaitējumu patērētāju kolektīvajām interesēm vismaz divās trešdaļās dalībvalstu, kuru kopējais iedzīvotāju skaits veido vismaz divas trešdaļas no Savienības iedzīvotāju skaita”.