P9_TA(2021)0241

Eiropas Ūdeņraža stratēģija

Eiropas Parlamenta 2021. gada 19. maija rezolūcija par Eiropas Ūdeņraža stratēģiju (2020/2242(INI))

(2022/C 15/06)

Eiropas Parlaments,

—	ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību un jo īpaši tā 194. pantu,

—	ņemot vērā nolīgumu, ko pieņēma ANO Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām Pušu 21. konferencē (COP21) Parīzē 2015. gada 12. decembrī (Parīzes nolīgums),

—	ņemot vērā Klimata pārmaiņu starpvaldību padomes īpašos ziņojumus 2018. gada 8. oktobrī“Globālā sasilšana par 1,5 oC” un 2019. gada 25. septembrī“Okeāns un kriosfēra mainīgā klimata apstākļos”,

—	ņemot vērā ANO Vides programmas 2019. un 2020. gada ziņojumus par emisiju neatbilstību,

—	ņemot vērā ESAO 2018. gada 23. februāra deklarāciju par MVU un uzņēmējdarbības stiprināšanu produktīvā un iekļaujošā izaugsmē,

—	ņemot vērā Komisijas 2020. gada 8. jūlija paziņojumu “Ūdeņraža stratēģija klimatneitrālai Eiropai” (COM(2020)0301),

—	ņemot vērā Eiropas Reģionu komitejas 2020. gada 1. jūlija atzinumu “Virzība uz ceļvedi tīra ūdeņraža izmantošanai: vietējo un reģionālo pašvaldību ieguldījums klimatneitrālā Eiropā” (1),

—	ņemot vērā Komisijas 2020. gada 8. jūlija paziņojumu “Klimatneitrālas ekonomikas dzinējspēks: ES Energosistēmas integrācijas stratēģija” (COM(2020)0299),

—	ņemot vērā Komisijas 2020. gada 19. novembra paziņojumu “ES stratēģija atkrastes atjaunīgās enerģijas potenciāla atraisīšanai klimatneitrālas nākotnes vārdā” (COM(2020)0741),

—	ņemot vērā Komisijas 2020. gada 14. oktobra paziņojumu par ES metāna emisiju mazināšanas stratēģiju (COM(2020)0663),

—	ņemot vērā Komisijas 2020. gada 14. oktobra ziņojumu “2020. gada ziņojums par enerģētikas savienības stāvokli saskaņā ar Regulu (ES) 2018/1999 par enerģētikas savienības un rīcības klimata politikas jomā pārvaldību” (COM(2020)0950),

—	ņemot vērā Komisijas 2020. gada 17. septembra paziņojumu “Eiropas 2030. gada klimatisko ieceru vēriena kāpināšana. Investīcijas klimatneitrālā nākotnē cilvēku labā” (COM(2020)0562),

—	ņemot vērā Komisijas 2019. gada 11. decembra paziņojumu “Eiropas zaļais kurss” (COM(2019)0640),

—	ņemot vērā Komisijas 2020. gada 10. marta paziņojumu “Jauna Eiropas industriālā stratēģija” (COM(2020)0102),

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2018. gada 11. decembra Direktīvu (ES) 2018/2001 par no atjaunojamajiem energoresursiem iegūtas enerģijas izmantošanas veicināšanu (2), (Atjaunojamo energoresursu direktīva),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2018. gada 11. decembra Regulu (ES) 2018/1999 par enerģētikas savienības un rīcības klimata politikas jomā pārvaldību un ar ko groza Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 663/2009 un (EK) Nr. 715/2009, Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 94/22/EK, 98/70/EK, 2009/31/EK, 2009/73/EK, 2010/31/ES, 2012/27/ES un 2013/30/ES, Padomes Direktīvas 2009/119/EK un (ES) 2015/652 un atceļ Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 525/2013 (3),

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 22. oktobra Direktīvu 2014/94/ES par alternatīvo degvielu infrastruktūras ieviešanu (4) (Alternatīvo degvielu infrastruktūras direktīva),

—	ņemot vērā Padomes 2014. gada 6. maija Regulu (ES) Nr. 559/2014, ar ko izveido kopuzņēmumu “Kurināmā elementi un ūdeņradis 2” (5),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 17. aprīļa Regulu (ES) Nr. 347/2013, ar ko nosaka Eiropas energoinfrastruktūras pamatnostādnes un atceļ Lēmumu Nr. 1364/2006/EK, groza Regulu (EK) Nr. 713/2009, Regulu (EK) Nr. 714/2009 un Regulu (EK) Nr. 715/2009 (6) (Eiropas enerģētikas tīkla (TEN-E) regula),

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 11. decembra Regulu (ES) Nr. 1316/2013, ar ko izveido Eiropas infrastruktūras savienošanas instrumentu, groza Regulu (ES) Nr. 913/2010 un atceļ Regulu (EK) Nr. 680/2007 un Regulu (EK) Nr. 67/2010 (7), kura pašlaik tiek pārskatīta,

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2003. gada 13. oktobra Direktīvu 2003/87/EK, ar kuru nosaka sistēmu siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas kvotu tirdzniecībai Kopienā un groza Padomes Direktīvu 96/61/EK (8) (ETS direktīva),

—	ņemot vērā 2020. gada 10. jūlija rezolūciju par vispusīgu Eiropas pieeju enerģijas uzglabāšanai (9),

—	ņemot vērā 2020. gada 10. jūlija rezolūciju par Eiropas energoinfrastruktūras pamatnostādņu pārskatīšanu (10),

—	ņemot vērā 2020. gada 15. janvāra rezolūciju par Eiropas zaļo kursu (11),

—	ņemot vērā 2019. gada 28. novembra rezolūciju par ārkārtas situāciju klimata un vides jomā (12),

—	ņemot vērā 2019. gada 14. marta rezolūciju par klimata pārmaiņām — stratēģisku Eiropas ilgtermiņa redzējumu par pārticīgu, modernu, konkurētspējīgu un klimatneitrālu ekonomiku saskaņā ar Parīzes nolīgumu (13),

—	ņemot vērā 2018. gada 25. oktobra rezolūciju par alternatīvo degvielu infrastruktūras izvēršanu Eiropas Savienībā: laiks rīkoties!’ (14),

—	ņemot vērā 2018. gada 6. februāra rezolūciju par inovācijas paātrināšanu tīras enerģijas jomā (15),

—	ņemot vērā Reglamenta 54. pantu,

—	ņemot vērā Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas un Transporta un tūrisma komitejas atzinumus,

—	ņemot vērā Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejas ziņojumu (A9-0116/2021),

A.	tā kā ES ir apstiprinājusi Parīzes nolīgumu, zaļo kursu un mērķi vēlākais līdz 2050. gadam panākt rentablu un taisnīgu pāreju uz klimatneitralitāti;

tā kā Komisija ir ierosinājusi palielināt ES mērķi līdz 2030. gadam samazināt siltumnīcefekta gāzu emisijas vismaz par 55 % salīdzinājumā ar 1990. gada līmeni un tā kā Parlaments ir atbalstījis mērķi līdz 2030. gadam samazināt siltumnīcefekta gāzu emisijas par 60 % salīdzinājumā ar 1990. gada līmeni;

C.	tā kā fosilais kurināmais lielā mērā rada globālo sasilšanu un tā kā Parīzes nolīguma mērķis ir ierobežot globālās temperatūras pieaugumu ievērojami zem 2 oC salīdzinājumā ar pirmsrūpniecības laikmeta līmeni un censties ierobežot temperatūras pieaugumu līdz 1,5 oC;

tā kā pārejai uz siltumnīcefekta gāzu neto nulles emisiju ekonomiku ir vajadzīga publiski virzīta ātra un taisnīga pāreja uz lielā mērā uz atjaunojamiem energoresursiem balstītu un ļoti resursefektīvu un energoefektīvu energosistēmu, nodrošinot ilgtspēju un veselību, iedzīvotāju līdzdalību, enerģētiskās nabadzības mazināšanu visā ES, energoapgādes drošību, piekļuvi enerģijai un pieejamību cenas ziņā, kā arī enerģijas cenu konkurētspēju;

E.	tā kā ir nepieciešams izmantot tīras alternatīvas degvielas un attīstīt to lietojumus, lai pēc iespējas ātrāk pakāpeniski izbeigtu fosilā kurināmā izmantošanu un nodrošinātu ES rūpniecības konkurētspēju; tā kā atjaunīgajam ūdeņradim ir pagaidām neizmantots potenciāls kļūt par šādu alternatīvu;

tā kā ūdeņradi var izmantot kā izejvielu vai enerģijas avotu rūpnieciskos un ķīmiskos procesos, gaisa un jūras transportā, lielas noslodzes autotransportā un apkures lietojumos, dekarbonizējot nozares, kurās tieša elektrifikācija nav tehnoloģiski iespējama vai konkurētspējīga, kā arī enerģijas uzkrāšanai, lai vajadzības gadījumā līdzsvarotu energosistēmu, un tādējādi tam ir būtiska nozīme energosistēmas integrācijā;

tā kā pašlaik aptuveni 2 % no ES energoresursu struktūras veido ūdeņradis, no kura 95 % tiek ražoti, izmantojot fosilo kurināmo, katru gadu izdalot 70–100 miljonus tonnu CO2, savukārt pasaules līmenī tiek radīti 2,5 % siltumnīcefekta gāzu emisiju, turklāt mazāk nekā 1 % pašlaik saražotā ūdeņraža tiek izmantots kā energonesējs; tā kā daži pētījumi liecina, ka 2050. gadā atjaunojamie energoresursi varētu veidot līdz pat 100 % no ES energoresursu struktūras, kur ūdeņradis varētu veidot līdz 20 % kopumā, 20–50 % no transportam izmantotās enerģijas un 5–20 % no rūpniecībā izmantotās enerģijas;

tā kā pasaulē saražo 120 Mt ūdeņraža gadā un to ražo gan kā rafinēšanas un ķīmiskās rūpniecības blakusproduktu (70 Mt), gan speciāli paredzētās ražotnēs (50 Mt); tā kā lielāko daļu ūdeņraža ražo, izmantojot fosilo kurināmo — pasaulē ūdeņraža ražošanai izmanto 6 % no dabasgāzes un 2 % no oglēm, — bet mazāk nekā 0,1 % ražo, izmantojot ūdens elektrolīzi;

tā kā kopējā ūdeņraža ražošanas jauda Eiropas Ekonomikas zonā (EEZ) 2018. gada beigās tika lēsta 11,5 Mt apjomā gadā un tā kā kopējā uzstādītā elektrolīzeru jauda EEZ ir aptuveni 1 GW, kas ir 1–4 % no kopējās ūdeņraža ražošanas jaudas; tā kā kopējais ūdeņraža ražošanas īpatsvars EEZ no fosilajiem kurināmajiem ar oglekļa uztveršanu un uzglabāšanu (mazoglekļa ūdeņradis) ir aptuveni 0,7 % (neieskaitot blakusproduktus);

J.	tā kā 43 % no pasaulē saražotā ūdeņraža tiek izmantoti amonjaka ieguvei, ko savukārt pārsvarā izmanto amonjaku saturošu lauksaimniecības mēslošanas līdzekļu ražošanai, 52 % izmanto ogļūdeņražu rafinēšanai un desulfurizācijai un 5 % izmanto metanola sintēzei un citiem lietojumiem;

tā kā atjaunīgā un mazoglekļa ūdeņraža izmaksas pašlaik ir 2,5–5,5 EUR/kg, bet izmaksas, ko rada tāda ūdeņraža ražošana, kura pamatā ir fosilais kurināmais, ir aptuveni 1,50 EUR/kg; tā kā pašreizējā elektroenerģijas struktūra vairumā dalībvalstu novestu pie tā, ka elektroūdeņradis tiek ražots ar lielākām emisijām nekā fosilajam ūdeņradim;

tā kā ūdeņradis var uzglabāt enerģiju lielos daudzumos ilgā laikposmā un tādējādi var palīdzēt pārvarēt sezonālās pieprasījuma svārstības; tā kā ūdeņradi var transportēt, izmantojot kravas automašīnas, kuģus vai cauruļvadus, tādējādi radot iespēju ražot atjaunojamo enerģiju tur, kur tas ir visefektīvāk, un nodrošināt tālsatiksmes transportu, nepārslogojot elektrotīklu;

M.	tā kā visu ekonomikas nozaru dekarbonizācijai būs vajadzīgs lielāks atjaunojamo energoresursu īpatsvars, kas varētu izraisīt lielāku nestabilitāti elektrotīklā, savukārt pieprasījums pēc enerģijas uzglabāšanas būs ievērojami jāpalielina, lai nodrošinātu energoapgādi;

N.	tā kā tērauda ražošana rada aptuveni 10 % tiešo un netiešo siltumnīcefekta gāzu emisiju visā pasaulē un jūras transports rada aptuveni 2,5 % siltumnīcefekta gāzu emisiju un tā kā atjaunīgā ūdeņraža attīstība varētu palīdzēt samazināt emisijas šajās nozarēs;

tā kā transports veido aptuveni 27 % no ES kopējām siltumnīcefekta gāzu emisijām; tā kā ūdeņradim ir dažādi pielietojumi gan rūpniecībā, gan elektroenerģijas un būvniecības nozarē un tam ir liels potenciāls kā alternatīvai degvielai transporta nozarē, taču tā kā tirgū izvērstas ūdeņraža izmantošanas iespējas dažādos transporta veidos joprojām ir ierobežotas;

tā kā elektrotransportlīdzekļiem ar akumulatoru ir potenciāls nodrošināt lielu daļu no privāto transportlīdzekļu tirgus; tā kā kravas transports ir nozare, kurā dekarbonizāciju veikt ir grūti un kurā tiešu elektrifikāciju ierobežo zema izmaksu efektivitāte un tehniski apsvērumi; tā kā akumulatori rada praktiskas problēmas lielas noslodzes transportlīdzekļiem, vilcieniem neelektrificētās līnijās, kravas kuģiem un gaisa kuģiem un tā kā tas radīs iespējas citiem energonesējiem, piemēram, ūdeņradim, jo ar to varētu transportlīdzeklī vai kuģī uzglabāt lielu enerģijas daudzumu, vajadzības gadījumā ātri uzpildīt degvielu un vienīgais izplūdes materiāls ir ūdens;

tā kā ilgtspējīga un konkurētspējīga ūdeņraža ekonomika ir iespēja ES stiprināt savu ekonomiku, jo īpaši pēc Covid-19 izraisītās ekonomikas lejupslīdes, jo tā līdz 2030. gadam varētu radīt līdz vienam miljonam tiešu kvalitatīvu darbvietu un līdz 2050. gadam — 5,4 miljonus darbvietu, un tā kā šī varētu būt iespēja tiem reģioniem, kuri pašlaik ir lielā mērā atkarīgi no tradicionālajiem energoavotiem un kuri būs pakļauti nabadzības riskam pēc fosilā kurināmā izmantošanas izbeigšanas; tā kā saskaņā ar aplēsēm darbvietu radīšanas potenciāls atjaunojamā ūdeņraža nozarē ir 10 300 darbvietu uz vienu miljardu EUR investīciju un šo skaitli varētu papildināt ar radītajām darbvietām atjaunojamās elektroenerģijas nozarē;

R.	tā kā, lai izveidotu ilgtspējīgu un konkurētspējīgu ūdeņraža tirgu, kas savlaicīgi un rentabli palīdz sasniegt ES 2050. gada klimatneitralitātes mērķi, ir vajadzīga labi attīstīta pārvades un sadales infrastruktūra efektīvai ūdeņraža transportēšanai no ražošanas vietām uz patēriņa zonām ES;

tā kā ūdeņraža sistēmu attīstību dalībvalstis varētu risināt atšķirīgi, ņemot vērā esošās gāzes infrastruktūras struktūras atšķirības, katras valsts spēju izstrādāt dažādas ūdeņraža ražošanas tehnoloģijas, inovācijas potenciālu un atšķirīgo pieprasījumu pēc ūdeņraža dažādās nozarēs katrā dalībvalstī;

T.	tā kā gandrīz visas dalībvalstis savos valsts enerģētikas un klimata plānos ir iekļāvušas plānus attiecībā uz ūdeņradi un 26 dalībvalstis ir parakstījušas ūdeņraža iniciatīvu;

tā kā ES energosistēmai vajadzētu būt ekoloģiski ilgtspējīgai un ekonomiski konkurētspējīgai un tā kā visiem īstenojamajiem tehnoloģiskajiem virzieniem vajadzētu būt balstītiem uz pierādītām un pamatotām aplēsēm, kas varētu radīt dzīvotspējīgus uzņēmumus paredzamā laikposmā, lai nodrošinātu, ka to izmaksas neapdraud ES rūpniecības nozaru konkurētspēju vai pilsoņu labklājību;

V.	tā kā būtu jāņem vērā būtiski enerģijas zudumi ūdeņraža ražošanas, transportēšanas, uzglabāšanas un pārstrādes laikā;

W.	tā kā pašreizējais tiesiskais regulējums, kas reglamentē dabasgāzi, gadiem ilgi ir nodrošinājis piegādes drošību un enerģijas pieejamību ES patērētājiem un tādēļ to varētu izmantot kā paraugu, lai veicinātu ES mēroga atjaunojamā ūdeņraža tirgus attīstību nākotnē,

uzsver, ka ir jāsaglabā un jāturpina attīstīt ES tehnoloģisko vadību tīra ūdeņraža jomā (16), izmantojot konkurētspējīgu un ilgtspējīgu ūdeņraža ekonomiku ar integrētu ūdeņraža tirgu; uzsver, ka ir vajadzīga ES ūdeņraža stratēģija, kas aptver visu ūdeņraža vērtības ķēdi, ieskaitot pieprasījuma un piegādes nozares, un kas tiek saskaņota ar valstu centieniem nodrošināt pietiekamu papildu atjaunojamās elektroenerģijas ražošanas infrastruktūras uzbūvēšanu, lai ražotu atjaunojamu ūdeņradi, un samazināt atjaunojamā ūdeņraža izmaksas; jo īpaši norāda uz ES iekšzemes atjaunojamā ūdeņraža ražošanas pievienoto vērtību inovatīvu elektrolīzes tehnoloģiju izstrādē un tirgvedībā; uzsver, ka ūdeņraža ekonomikai ir jāatbilst Parīzes nolīgumam, ES klimata un enerģētikas mērķiem 2030. un 2050. gadam, aprites ekonomikai, rīcības plānam attiecībā uz kritiskām izejvielām un ANO ilgtspējīgas attīstības mērķiem;

atzinīgi vērtē Komisijas ierosināto ūdeņraža stratēģiju klimatneitrālai Eiropai, tostarp Atjaunojamo energoresursu direktīvas gaidāmo pārskatīšanu, kā arī dalībvalstu ūdeņraža stratēģiju un investīciju plānu pieaugošo skaitu; uzsver, ka šīs stratēģijas ir jāsaskaņo ar dalībvalstu nacionālajiem enerģētikas un klimata plāniem, un aicina tās ātri un vērienīgi īstenot; uzskata, ka Komisijai šīs stratēģijas būtu jāņem vērā turpmākajos tiesību aktu priekšlikumos; mudina Komisiju saskaņot savu pieeju attiecībā uz ūdeņradi ar jauno ES rūpniecības stratēģiju un iekļaut to saskaņotā rūpniecības politikā, ņemot vērā, ka ūdeņraža stratēģija nav pašmērķis, bet tā būtu jāskata kontekstā ar ES vispārējiem centieniem samazināt siltumnīcefekta gāzu emisijas, vienlaikus nodrošinot kvalitatīvas ilgtermiņa darbvietas un veicinot ES rūpniecības konkurētspēju;

uzsver, cik svarīga ir noturīga un klimatneitrāla energosistēma, kuras pamatā ir energoefektivitātes, izmaksu efektivitātes, cenas pieejamības un energoapgādes drošības principi; uzsver, ka energotaupībai un principam “energoefektivitāte pirmajā vietā” būtu jāprevalē, vienlaikus nekavējot inovatīvu izmēģinājuma un demonstrējumu projektu izstrādi; norāda, ka tieša elektrifikācija no atjaunojamiem energoresursiem ir rentablāka, resursefektīvāka un energoefektīvāka nekā ūdeņradis, taču norāda arī, ka, nosakot, kādā veidā nozare būtu jādekarbonizē, būtu jāņem vērā tādi faktori kā piegādes drošība, tehniskā iespējamība un energosistēmas apsvērumi; šajā sakarā uzsver, cik svarīgs ir tehnoloģiju neitralitātes princips, lai panāktu klimatneitrālu ES;

ir pārliecināts, ka no atjaunojamiem avotiem ražotam ūdeņradim ir izšķiroša nozīme ES enerģētikas pārkārtošanā, jo tikai atjaunīgais ūdeņradis var ilgtspējīgi palīdzēt sasniegt klimatneitralitāti ilgtermiņā un izvairīties no iesīkstes efekta un balasta aktīviem; ar bažām norāda, ka atjaunīgais ūdeņradis vēl nav konkurētspējīgs; tādēļ mudina Komisiju un dalībvalstis stimulēt vērtību ķēdi un atjaunīgā ūdeņraža ieviešanu tirgū, ņemot vērā, ka saikne starp cenu un ienesīgumu pakāpeniski uzlabosies līdz ar rūpniecisko metožu un vērtības ķēžu attīstību;

atzīst dažādos ES reģionos ūdeņraža ielejās ieguldītās pūles, izstrādājot integrētas, starpnozaru ūdeņraža vērtības ķēdes; uzsver to svarīgo lomu atjaunīgā ūdeņraža ražošanas un izmantošanas uzsākšanā, lai attīstītu ES ūdeņraža ekonomiku; mudina Komisiju balstīties uz šīm iniciatīvām, atbalstīt to attīstību un palīdzēt iesaistītajām personām apvienot zinātību un investīcijas;

uzsver, ka no ūdeņraža iegūti produkti, piemēram, sintētiskās degvielas, kas ražotas, izmantojot atjaunojamos energoresursus, ir oglekļneitrāla alternatīva fosilajam kurināmajam un tādēļ kopā ar citiem emisiju samazināšanas risinājumiem, piemēram, uz atjaunojamiem energoresursiem balstītai elektrifikācijai, var ievērojami veicināt dažādu nozaru dekarbonizāciju; uzsver, ka starpnozaru lietojumi ir būtiski, lai ar apjomradītiem ietaupījumiem ievērojami samazinātu šo energonesēju cenas un nodrošinātu pietiekamu tirgus apjomu;

Ūdeņraža klasifikācija un standarti

uzskata, ka dažādu veidu ūdeņraža vienota juridiska klasifikācija ir ārkārtīgi svarīga; atzinīgi vērtē Komisijas ierosināto klasifikāciju kā pirmo soli; norāda, ka ir nepieciešama ātra vienošanās par visaptverošu, precīzu, zinātniski pamatotu un vienotu ES mēroga terminoloģiju, lai pielāgotu valstu juridiskās definīcijas un izveidotu skaidru klasifikāciju nolūkā nodrošināt juridisko noteiktību; aicina Komisiju pēc iespējas ātrāk pabeigt darbu pie šādas terminoloģijas izstrādes visu attiecīgo tiesību aktu kontekstā;

uzskata, ka dažādu ūdeņraža veidu klasifikācija būtu jānosaka saskaņā ar neatkarīgu, zinātniski pamatotu novērtējumu, atsakoties no parasti izmantotās krāsās balstītās pieejas; uzskata, ka šai klasifikācijai būtu jābalstās uz dzīves cikla siltumnīcefekta gāzu emisijām visā ūdeņraža ražošanas un transportēšanas procesā, bet tajā būtu jāņem vērā arī pārredzami un stabili ilgtspējas kritēriji saskaņā ar aprites ekonomikas principiem un jābalstās uz vidējiem rādītājiem un standarta vērtībām katrā kategorijā, piemēram, ilgtspējīgas izmantošanas un resursu aizsardzības, atkritumu apsaimniekošanas un izejvielu un otrreizējo izejvielu pastiprinātas izmantošanas, piesārņojuma novēršanas un kontroles un, visbeidzot, biodaudzveidības un ekosistēmu aizsardzības un atjaunošanas mērķiem;

norāda, ka pastāv neatbilstība starp dažādām tīra ūdeņraža definīcijām, ko izmanto dažādi dalībnieki, piemēram, Komisija un Eiropas Tīrā ūdeņraža alianse, un tas rada neskaidrības un būtu jānovērš; šajā sakarā uzsver, ka ir ļoti skaidri jānošķir atjaunīgais un mazoglekļa ūdeņradis (17); turklāt norāda, ka papildu precizējums būtu izvairīšanās no divu nosaukumu, proti, “atjaunīgs” un “tīrs”, izmantošanas vienai un tai pašai ūdeņraža kategorijai, kā to ierosinājusi Komisija, un šajā sakarā uzsver, ka termins “atjaunīgais ūdeņradis” ir visobjektīvākā un zinātniski pamatotākā iespēja šai ūdeņraža kategorijai;

10.

uzsver, ka steidzami ir vajadzīgi ES un starptautiskie standarti un sertifikācija; turklāt norāda, ka būtu jāapsver ar nacionālajiem reģistriem saskaņoti izcelsmes apliecinājumi, lai nodrošinātu, ka atjaunīgā ūdeņraža izmantošanu var savlaicīgi izvērst un ka patērētāji var apzināti izvēlēties ilgtspējīgus risinājumus un līdz minimumam samazināt balasta investīciju risku;

11.

uzsver, ka standartizācijas sistēmai ir jābalstās uz holistisku pieeju un tai jābūt piemērojamai importētajam ūdeņradim; aicina Komisiju eviest tiesisko regulējumu ar stingriem un pārredzamiem ilgtspējas kritērijiem ūdeņraža sertifikācijai un izsekošanai ES, ņemot vērā tā siltumnīcefekta gāzu pēdu visā vērtības ķēdē, tostarp transportā, lai veicinātu arī investīcijas pietiekamā papildu atjaunojamās elektroenerģijas ražošanā; aicina Komisiju pēc iespējas drīzāk 2021. gadā nodrošināt ūdeņraža tiesisko regulējumu, kas nodrošinātu standartizāciju, sertifikāciju, izcelsmes apliecinājumus, marķēšanu un tirgojamību visās dalībvalstīs, kā arī izmantot gaidāmo ES emisijas kvotu tirdzniecības sistēmas (ETS) pārskatīšanu, lai izpētītu, kādas izmaiņas ir vajadzīgas, lai pilnībā izmantotu ūdeņraža potenciālu, tādējādi veicinot ES klimata mērķu sasniegšanu, ņemot vērā oglekļa emisiju pārvirzes risku;

12.

uzsver, ka dažādu ūdeņraža veidu klasifikācija cita starpā kalpos patērētāju informēšanai un nav paredzēta, lai apturētu ūdeņraža izmantošanas izplatīšanos kopumā; norāda, ka no atjaunojamiem energoavotiem ražotas elektroenerģijas izcelsmes garantiju sistēma vēl nav piesaistījusi pietiekamas investīcijas papildu jaudā; tādēļ uzsver, ka ir svarīgi turpināt izstrādāt vadlīnijas par nosacījumiem un kritērijiem, lai nepieļautu atjaunojamās enerģijas jaudu dubultu uzskaiti;

13.

pauž stingru pārliecību, ka sabiedrības atbalsts ir ūdeņraža ekonomikas sekmīgas izveides galvenais aspekts; tāpēc uzsver sabiedrības un ieinteresēto personu līdzdalības, kā arī ES ūdeņraža drošuma un tehnisko standartu nozīmi un augstas kvalitātes ūdeņraža risinājumu nozīmi šo standartu ievērošanā; turklāt uzsver, ka drošuma protokoli pieprasījuma nozarēs ir pastāvīgi jāatjaunina attiecībā uz ūdeņraža izmantošanu; tādēļ prasa visā ES veicināt paraugprakses piemērus un ūdeņraža drošuma kultūru;

Ūdeņraža ražošanas palielināšana

14.

uzsver, ka, lai nodrošinātu ūdeņraža iekšējā tirgus pareizu un paredzamu darbību, ir jāpārvar regulatīvie šķēršļi un Komisijai būtu ātri jāierosina saskaņots, integrēts un visaptverošs ūdeņraža tirgus tiesiskais regulējums, kas būtu jāsaskaņo ar citiem attiecīgajiem tiesību aktiem un kur pilnībā jāievēro proporcionalitātes, subsidiaritātes un labāka regulējuma principi, tostarp MVU tests; šajā sakarā uzsver, ka ir vajadzīgs elastīgs ūdeņraža tirgus, lai inovatīvie pirmgājēji varētu pilnībā izmantot priekšrocības un samazināt ūdeņraža ražošanas izmaksas, ņemot vērā, ka ūdeņraža tirgus vēl nav nobriedis un ka tas ir ievērojami jāpaplašina;

15.

uzskata, ka ES gāzes tirgus modelis un tīras enerģijas pakete varētu būt pamats un paraugs ūdeņraža tirgus regulējumam; uzsver, ka ātrai, prognozējamai un un funkcionējošai ūdeņraža ražošanas attīstībai ir nepieciešama arī demokrātiska publiskā plānošana, iesaistot ražotājus, darba ņēmējus un to arodbiedrības, zinātniekus un nevalstiskās organizācijas (NVO); turklāt mudina Komisiju un dalībvalstis izstrādāt konkrētus risinājumus, lai palielinātu ūdeņraža ražošanu mazāk savienotos vai izolētos reģionos, piemēram, salās, vienlaikus nodrošinot saistītās infrastruktūras attīstību, tostarp pārprofilējot to;

16.

aicina Komisiju ietekmes novērtējumos par attiecīgo tiesību aktu pārskatīšanu iekļaut un izvērtēt juridiskās prasības, kas nepieciešamas ES ilgtspējīgai ūdeņraža ekonomikai, lai sasniegtu ES vērienīgākos mērķus klimata jomā un padarītu atjaunīgo ūdeņradi ekonomiski pievilcīgāku; mudina Komisiju jo īpaši izskatīt Atjaunojamo energoresursu direktīvas, Enerģijas nodokļu direktīvas (18) un ETS direktīvas pārskatīšanu, lai nodrošinātu vienlīdzīgus konkurences apstākļus un nākotnes prasībām atbilstošu tiesisko regulējumu attiecībā uz ūdeņradi;

17.

atzinīgi vērtē Komisijas vērienīgos mērķus palielināt elektrolīzeru jaudu un atjaunīgā ūdeņraža ražošanu; aicina Komisiju izstrādāt ceļvedi elektrolīzeru ieviešanai un izvēršanai un veidot partnerības ES līmenī, lai nodrošinātu to rentabilitāti; mudina Komisiju un dalībvalstis likvidēt pastāvošo administratīvo slogu un stimulēt vērtības ķēdes paplašināšanu un atjaunīgā ūdeņraža ieviešanu tirgū, lai padarītu to tehnoloģiski nobriedušu un konkurētspējīgu, nodrošinot finansiālus stimulus un speciālas finansēšanas shēmas, tostarp inovatīvus risinājumus, piemēram, ievadpiemaksas par atjaunīgo ūdeņradi, ko ievada ūdeņraža tīklā, pārskatot valsts atbalsta noteikumus un visaptveroši pārskatot enerģijas cenu noteikšanas un nodokļu sistēmas, lai internalizētu ārējās izmaksas; uzsver, ka atjaunīgais ūdeņradis varētu kļūt konkurētspējīgs pirms 2030. gada ar nosacījumu, ka ir veiktas nepieciešamās investīcijas, ir ieviests pienācīgs tiesiskais regulējums un atjaunojamie energoresursi ir konkurētspējīgi;

18.

norāda, ka ilgtspējīgai ūdeņraža ekonomikai būtu jāļauj palielināt jaudu integrētā ES enerģijas tirgū; atzīst, ka tirgū būs dažādi ūdeņraža veidi, piemēram, atjaunīgais un mazoglekļa ūdeņradis, un uzsver, ka ir vajadzīgas investīcijas, lai pietiekami ātri palielinātu atjaunojamo energoresursu ražošanu varētu sasniegt ES klimata mērķus un vides mērķus 2030. un 2050. gadam, vienlaikus atzīstot mazoglekļa ūdeņradi par pārejas tehnoloģiju īstermiņā un vidējā termiņā; aicina Komisiju aptuveni novērtēt to, cik daudz mazoglekļa ūdeņraža būs vajadzīgs dekarbonizācijas mērķiem līdz laikam, kad šo lomu varēs izpildīt tikai atjaunīgais ūdeņradis vien, kādos gadījumos un cik ilgu laikposmu; aicina Komisiju un dalībvalstis samazināt regulatīvos un ekonomiskos šķēršļus, lai veicinātu ūdeņraža ātru ieviešanu tirgū; turklāt norāda, ka ir jāizvairās no neilgtspējīgas resursu izmantošanas, metāna emisiju turpināšanas, oglekļa iesīkstes un balasta aktīviem; uzsver, ka ūdeņraža izmantošanai būtu jāveicina ES klimata mērķu sasniegšana un atjaunīgā ūdeņraža ātra attīstība un ieviešana;

19.

uzsver, cik svarīgi ir pēc iespējas drīzāk pakāpeniski pārtraukt fosilā ūdeņraža izmantošanu, galveno uzmanību pievēršot tīrākajām tehnoloģijām ilgtspējas un siltumnīcefekta gāzu emisiju ziņā; mudina Komisiju un dalībvalstis nekavējoties sākt rūpīgi plānot šo pāreju, lai no fosilā kurināmā iegūta ūdeņraža ražošana sāktu strauji, prognozējami un neatgriezeniski samazināties un lai nepieļautu fosilā kurināmā ražošanas iekārtu darbmūža paildzināšanu; norāda, ka vairākas fosilā ūdeņraža ražošanas vietas atrodas taisnīgas pārejas teritorijās, un uzsver, ka efektīvi atbalsta pasākumi būtu jāvērš uz pašreizējās fosilā ūdeņraža ražošanas dekarbonizāciju; mudina, veicot Eiropas ūdeņraža ekonomikas attīstībai paredzētos pasākumus, neslēgt šīs ražotnes, bet tās modernizēt un pilnveidot, lai uzlabotu reģionu stāvokli, nodrošinot uz vietas ražotu ilgtspējīgu enerģijas nesēju, atvieglojot SEG emisiju mazināšanu un veicinot vietējā darbaspēka pārkvalificēšanos un nodarbinātības saglabāšanu;

20.

uzsver, ka oglekļa uztveršana, izmantošana un uzglabāšana (CCS/U), kas ir videi droša, var būt nozīmīgs elements, lai sasniegtu Eiropas zaļā kursa mērķus; atbalsta integrētu politikas kontekstu, kurš stimulētu videi drošu CCS/U veidu izmantošanu, ar ko var panākt siltumnīcefekta gāzu emisiju neto samazinājumu, lai smago rūpniecību padarītu klimatneitrālu gadījumos, kad nav pieejamas tiešas emisiju samazināšanas iespējas; tomēr vēlreiz apliecina, ka ES neto nulles līmeņa stratēģijā par prioritāti būtu jānosaka emisiju tieša samazināšana un pasākumi ES dabisko piesaistītāju un krātuvju saglabāšanai un uzlabošanai; šajā sakarā norāda arī uz nepieciešamību veikt pētniecību un izstrādi CCS/U tehnoloģiju jomā;

21.

uzsver, ka ūdeņraža ekonomikā ir vajadzīgs ievērojams daudzums cenas ziņā pieņemamas atjaunojamās enerģijas un atbilstoša infrastruktūra atjaunojamās enerģijas ražošanai un transportēšanai uz ūdeņraža ražotnēm un saražotā ūdeņraža transportēšanai galalietotājiem; aicina Komisiju un dalībvalstis sākt ieviest pietiekamu papildu atjaunojamo energoresursu jaudu, lai nodrošinātu elektrifikācijas procesu un atjaunojamā ūdeņraža ražošanu, cita starpā vienkāršojot atļauju piešķiršanas procedūras, un attīstīt pārrobežu partnerības, pamatojoties uz iespējām, kādas dažādiem reģioniem ir atjaunojamās enerģijas un atjaunīgā ūdeņraža ražošanā;

22.

uzskata, ka atbilstošas atjaunojamo energoresursu enerģijas jaudas ieviešana proporcionāli vajadzībām pēc atjaunīgā ūdeņraža var palīdzēt novērst pretrunas starp elektrifikācijai nepieciešamo jaudu, elektrolīzeriem un citiem mērķiem un nepieciešamību sasniegt ES mērķus klimata jomā; šajā sakarā atzinīgi vērtē Komisijas plānus palielināt ES atjaunojamo energoresursu mērķrādītāju 2030. gadam un tās ierosināto stratēģiju atkrastes atjaunojamo energoresursu jomā;

23.

prasa pārskatīt Enerģijas nodokļu direktīvu; aicina dalībvalstis apsvērt iespēju attiecīgā gadījumā samazināt nodokļus un nodevas par atjaunojamo enerģiju visā ES, lai novērstu nodokļu un nodevu dubultu uzlikšanu elektroenerģijai no ūdeņraža ražošanas iekārtām, jo tas rada šķērsli turpmākai ūdeņraža izmantošanas izvēršanai, un stiprināt finanšu stimulus atjaunojamās enerģijas ražošanai, vienlaikus turpinot strādāt, lai pakāpeniski likvidētu fosilā kurināmā subsīdijas un nodokļu un nodevu atbrīvojumus;

24.

uzsver, ka atjaunīgo ūdeņradi var ražot no vairākiem atjaunojamiem energoavotiem, piemēram, vēja, saules un hidroenerģijas (tostarp hidroakumulācijas); uzsver degradēto teritoriju potenciālu nodrošināt vietu atjaunojamās enerģijas ražošanai; aicina Komisiju, ņemot vērā nesen publicēto atkrastes atjaunīgās enerģijas stratēģiju, izvērtēt, kā atjaunojamos energoavotus varētu izmantot, lai paplašinātu atjaunojamā ūdeņraža ieviešanas un izmantošanas iespējas;

25.

uzsver iespējas pārveidot dažas esošās rūpnieciskās ražotnes par atjaunīgā ūdeņraža ražotnēm; uzsver nepieciešamību publiski plānot šādu rūpniecības objektu pārveidošanu kopā ar darba ņēmējiem un viņu arodbiedrībām, paverot iespēju, tostarp darba ņēmējiem, tiesiskā kārtā kolektīvi atkal atvērt vairs neizmantotas ražotnes, piemēram, lai ražotu ūdeņradi;

26.

norāda, ka pāreja uz klimatneitrālu energosistēmu būtu rūpīgi jāplāno, ņemot vērā pašreizējos izejas punktus un infrastruktūru, kas dažādās dalībvalstīs var atšķirties; uzsver, ka dalībvalstīm vajadzētu būt elastīgām, plānojot atbalsta pasākumus, tostarp valsts atbalsta pasākumus savas nacionālās ūdeņraža ekonomikas attīstībai; šajā sakarā aicina Komisiju sniegt vairāk informācijas par plānoto diferenciāciju un atbalsta pasākumu elastību;

27.

uzsver ievērojamo dabas resursu, piemēram, ūdens, daudzumu, kas nepieciešams ūdeņraža ražošanai, un problēmas, kas var rasties ES reģioniem, kuri cieš no ūdens trūkuma; uzsver, ka ir svarīgi palielināt resursefektivitāti, samazinot ietekmi uz reģionālo ūdensapgādi, nodrošinot ūdeņraža ražošanai vajadzīgo resursu un zemes izmantošanas rūpīgu pārvaldību un nepieļaujot ar ūdeņradi saistītās ražošanas ķēdes izraisītu ūdens, gaisa vai augsnes piesārņošanu, atmežošanu vai biodaudzveidības zudumu;

Pilsoņu iesaiste

28.

uzsver, ka pilsoņu iesaistei būs svarīga nozīme taisnīgas, sekmīgas, līdzdalīgas un iekļaujošas enerģētikas pārkārtošanas īstenošanā; tādēļ uzsver, ka ir svarīgi uz visiem dalībniekiem attiecināt izmaksas un ieguvumus, kas rodas integrētā sistēmā;

29.

uzsver, ka ūdeņraža ražošanā var iesaistīt atjaunojamās enerģijas kopienas; atgādina par pienākumu nodrošināt labvēlīgu sistēmu saskaņā ar Direktīvu (ES) 2019/944 (19) un prasa piešķirt tām tādas pašas priekšrocības kā citiem dalībniekiem;

30.

uzsver, ka, lai ES ūdeņraža tirgus darbotos pareizi, ir vajadzīgi cilvēki ar specializētām prasmēm, jo īpaši attiecībā uz drošumu; uzsver, ka ir vajadzīga spēcīga, publiska un bezmaksas arodmācību sistēma; aicina Komisiju pieņemt rīcības plānu, kas palīdzētu dalībvalstīm izstrādāt un uzturēt speciālas apmācības programmas, kuras paredzētas darbiniekiem, inženieriem, tehniķiem un sabiedrībai, un izveidot starpnozaru mācību programmas ekonomistiem, zinātniekiem un studentiem; uzsver, ka ir jādara vairāk, lai veicinātu vienlīdzīgas iespējas ūdeņraža nozarē, un prasa sākt ES iniciatīvu, kas vērsta uz sieviešu nodarbinātību, apmācību un attīstību, lai apzinātu un likvidētu šķēršļus un veidotu tīklus un modeļus;

31.

pauž nožēlu par to, ka ES ūdeņraža stratēģijā līdz šim nav pievērsta vērība apmācības, prasmju pilnveides un pārkvalifikācijas stratēģijām un taisnīgai pārejai uz darbam ar ūdeņradi sagatavotu darbaspēku; uzsver, ka ir svarīgi saglabāt un izmantot esošo nozaru darbinieku ar tehniskām prasmēm potenciālu, un atgādina, ka darba ņēmējiem ir tiesības tikt apmācītiem un pārkvalificētiem darba laikā un ar garantētu algu;

32.

aicina Komisiju sagatavot datus par rūpniecības un transporta un enerģētikas nozares pārveides iespējamo ietekmi, iespējām un problēmām saistībā ar ūdeņraža plašāku izmantošanu; šajā ziņā aicina Komisiju un dalībvalstis kopā ar rūpniecības nozari un arodbiedrībām izstrādāt nozaru pārkārtošanas stratēģijas; ierosina saskaņā ar Prasmju pilnveides paktu veidot ES prasmju partnerības ūdeņraža jomā;

Ūdeņraža infrastruktūra

33.

uzsver, ka steidzami jāattīsta infrastruktūra ūdeņraža ražošanai, uzglabāšanai un transportēšanai, jāstimulē pienācīga spēju veidošana un vienlaikus jāattīsta pieprasījums un piedāvājums; turklāt uzsver, ka ir svarīgi izveidot ūdeņraža tīklus, kuriem varētu piekļūt bez diskriminācijas; norāda uz ieguvumiem, kas saistīti ar sinerģiju, apvienojot ūdeņraža ražošanu un infrastruktūru ar citiem elastīgu daudzelementu sistēmu aspektiem, piemēram, elektrolīzes atlikumsiltuma atgūšanu centralizētās siltumapgādes vajadzībām; atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu grozīt TEN-E regulu; atzinīgi vērtē ūdeņraža iekļaušanu atsevišķā energoinfrastruktūras kategorijā un norāda, ka šie ūdeņraža aktīvi var tikt būvēti no jauna vai konvertēti no dabasgāzes izmantošanas vai var tikt izmantota šo abu iespēju kombinācija; turklāt ņem vērā nesen ierosināto infrastruktūras plānošanas pārvaldības sistēmu, kurā iesaistīti ūdeņraža operatori;

34.

norāda, ka pirmajā posmā līdztekus koncentrācijai uz rūpniecības klasteriem jau būtu jāveic ūdeņraža pārvades infrastruktūras plānošana, regulēšana un attīstīšana lielākos attālumos un glabāšanai, kā arī jāsniedz pienācīgs finansiāls atbalsts šai infrastruktūrai, lai nodrošinātu ūdeņraža izmantošanu daudzās nozarēs; šajā sakarā atzinīgi vērtē ūdeņraža infrastruktūras turpmāko iekļaušanu ES plānos, piemēram, tīkla attīstības desmit gadu plānos;

35.

uzsver to, cik svarīga ir pārredzama, iekļaujoša un zinātniski pamatota nākotnes infrastruktūra un integrēta tīkla plānošana, ievērojot norādījumus, ko sniedz tādas publiskās struktūras kā Eiropas Savienības Energoregulatoru sadarbības aģentūra (ACER), un iesaistot ieinteresētās personas un zinātniskās struktūras; šajā sakarā ierosina veikt izmaksu un ieguvumu aprēķinus attiecībā uz atjaunīgā ūdeņraža ražošanas, transportēšanas un uzglabāšanas infrastruktūras atrašanās vietu un izvērtēt nepieciešamību būvēt jaunu infrastruktūru, lai izvairītos no balasta aktīviem, pozitīvi ietekmētu iztikas līdzekļus un ekosistēmas un minimizētu izmaksas patērētājiem, ņemot vērā viņu konkrētās vajadzības; uzsver finansiālos ieguvumus, ko sniedz ūdeņraža ražošanas iekārtu izvietošana atjaunojamās enerģijas ražošanas vietu tuvumā vai tajā pašā vietā, kur atrodas pieprasījumietaises, jo īpaši maza mēroga patērētājiem un rūpniecības kopām, kā arī dažādu pieprasījuma nozaru sasaistīšana; uzsver arī to, cik svarīga ir reģionu un dalībvalstu pārrobežu sadarbība, lai atbalstītu projektus, kas uzlabotu piegādes drošību, izveidojot ES ūdeņraža pamatstruktūru, kurai būtu jānodrošina starpsavienojumi un sadarbspēja starp dalībvalstīm;

36.

mudina Komisiju un dalībvalstis veikt zinātniski pamatotu novērtējumu par iespēju pārprofilēt esošos gāzes cauruļvadus tīra ūdeņraža transportēšanai un ūdeņraža glabāšanai pazemē, ņemot vērā dažādus faktorus, piemēram, izmaksu un ieguvumu analīzi gan no tehniski ekonomiskās, gan regulatīvās perspektīvas, vispārēju sistēmas integrāciju un ilgtermiņa izmaksu efektivitāti; norāda, ka jau esošas vai izstrādes stadijā esošas gāzes infrastruktūras pārprofilēšana varētu palielināt izmaksu efektivitāti, samazināt zemes un resursu izmantošanas un investīciju izmaksas un mazināt sociālo ietekmi; uzsver, ka gāzes infrastruktūras pārprofilēšana var būt svarīga ūdeņraža izmantošanai prioritārajās nozarēs, kurās ir lielas emisijas, tostarp savienojumiem starp rūpniecības objektiem un multimodāliem transporta centriem, paturot prātā nepieciešamību transportēt ūdeņradi, izmantojot visefektīvākos līdzekļus; mudina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt, ka jebkura nākotnē iespējamā gāzes infrastruktūra ir saderīga ar tīru ūdeņradi; aicina Komisiju novērtēt to, kur pašlaik tiek izmantota ūdeņraža piemaisīšana, un zinātniski novērtēt tās pieprasījumu, lai apmierinātu pierādītās rūpnieciskā ūdeņraža vajadzības, kā arī priekšrocības un trūkumus, lai noteiktu infrastruktūras vajadzības, vienlaikus izvairoties no balasta aktīviem;

37.

uzsver nepieciešamību regulēt ūdeņraža infrastruktūru, jo īpaši attiecībā uz tās darbību un pieslēgumu energotīklam, un vajadzību saglabāt atsaistīšanu kā vienu no ūdeņraža tirgu plānošanas pamatprincipiem, vienlaikus ņemot vērā, ka ūdeņraža tirgus vēl ir jāattīsta; uzsver, ka nošķiršanai ir būtiska nozīme, lai nodrošinātu, ka inovatīvi jauni produkti tiek laisti energotirgū visrentablākajā veidā; norāda, ka jebkuras atkāpes no šā regulējuma principa vidējā termiņā radītu nevajadzīgi augstas izmaksas tiešajiem patērētājiem; aicina Komisiju un dalībvalstis izveidot skaidras vadlīnijas attiecībā uz jauno un pārprofilēto cauruļvadu īpašumtiesībām, lai nodrošinātu plānošanas drošību;

38.

uzsver, ka multimodālām jūras un iekšzemes ostām ir stratēģiski būtiska nozīme kā inovāciju apkopotājiem un centriem ūdeņraža importa, ražošanas, uzglabāšanas, piegādes un izmantošanas jomā; uzsver vajadzību pēc vietas un investīcijām ostu infrastruktūrā, lai veicinātu jaunu bezemisiju un mazemisiju tehnoloģiju izmantošanu valstu piekrastēs un ostās un radītu ūdeņradim nepieciešamo rūpniecisko vērtības ķēdi multimodālos transporta koridoros;

Ūdeņraža pieprasījums

39.

atzīst, ka ūdeņraža pieprasījumam jābūt vērstam uz nozarēm, kurās ūdeņraža izmantošana ir tuvu konkurētspējīgam līmenim vai kuras pašlaik nevar dekarbonizēt ar citiem tehnoloģiskiem risinājumiem; piekrīt Komisijai, ka galvenie vadošie ūdeņraža pieprasījuma tirgi ir rūpniecība, gaisa, jūras un lielas noslodzes transporta nozare; uzskata, ka šajās nozarēs pieprasījuma attīstības, investīciju un pētniecības vajadzību ceļveži būtu jāizstrādā ES līmenī, pamatojoties uz neatkarīgiem zinātniskiem pētījumiem un sadarbojoties ar sociālajiem partneriem, ņemot vērā dalībvalstu individuālos apstākļus un reģionālās atšķirības attiecībā uz ūdeņraža izmantošanu, tehnoloģisko gatavību un infrastruktūru;

40.

atzinīgi vērtē to, ka Komisija ir apsvērusi dažādas pieprasījuma puses stimulēšanas iespējas; piekrīt Komisijai, ka pārejas periodā varētu apsvērt uz pieprasījumu orientētu politiku un skaidrus stimulus ūdeņraža ieviešanai un izmantošanai galapatērētāju nozarēs, lai veicinātu pieprasījumu pēc ūdeņraža (piemēram, kvotas atjaunīgā ūdeņraža izmantošanai ierobežotā skaitā konkrētu nozaru, Eiropas Investīciju banka garantijas, ka tiks samazināts sākotnējais līdzinvestīciju risks, līdz tās būs izmaksu ziņā konkurētspējīgas, un finanšu instrumenti, tostarp oglekļa līgumi par starpību (CCfD) projektiem, kuros izmanto atjaunīgo vai mazoglekļa ūdeņradi) nolūkā veicināt dekarbonizāciju ar ūdeņraža palīdzību gadījumos, kad tas ir svarīgi, lai saglabātu galalietotāju konkurētspēju; norāda, ka ir jānodrošina kompensācijas samērīgums un jānovērš subsīdiju dublēšanās gan ražošanai, gan izmantošanai, mākslīgu vajadzību radīšana un nepamatoti tirgus izkropļojumi; prasa ātri izstrādāt CCfD izmēģinājuma projektu, jo īpaši attiecībā uz tīro tēraudu; uzsver, ka ilgtspējīgu risinājumu publiskais iepirkums, piemēram, zaļais tērauds būvniecībai vai renovācijai, arī var veicināt reālu un paredzamu pieprasījumu; uzsver, ka uz pieprasījumu vērstai politikai vajadzētu būt saderīgai ar citiem politikas pasākumiem un būtu jāveic rūpīgs ietekmes novērtējums, lai nepieļautu negatīvu ietekmi uz energoietilpīgām nozarēm, kuras saskaras ar starptautisku konkurenci;

41.

norāda, ka dažos pašreizējos tiesiskajos regulējumos ūdeņraža izmantošanai ir šķēršļi; mudina Komisiju un dalībvalstis pielāgot šo tiesisko regulējumu, lai stimulētu ūdeņraža pieprasījumu un novērstu šķēršļus, piemēram, juridisko nenoteiktību;

42.

mudina Komisiju, atjauninot un īstenojot jauno Eiropas industriālo stratēģiju, popularizēt atjaunīgā ūdeņraža tehnoloģiju pirmtirgus un to izmantošanu klimatneitrālai ražošanai, jo īpaši tērauda, cementa un ķīmiskajā rūpniecībā; aicina Komisiju izvērtēt iespēju atzīt, ka tērauds, kas ražots ar atjaunīgā ūdeņraža palīdzību, ir pozitīvs devums transportlīdzekļu parka CO2 emisiju samazināšanas mērķu sasniegšanā; turklāt mudina Komisiju drīzumā ierosināt ES stratēģiju attiecībā uz tīro tēraudu, kurā pienācīga uzmanība būtu veltīta atjaunīgā ūdeņraža izmantošanai;

43.

atgādina, ka transporta nozare rada ceturto daļu no ES CO2 emisijām un ir vienīgā nozare, kurā nav izdevies samazināt emisijas salīdzinājumā ar 1990. gada bāzes līniju; uzsver ūdeņraža kā viena no instrumentiem, kas veicina CO2 emisiju samazināšanu transporta veidos, potenciālu, jo īpaši gadījumos, kad pilnīga elektrifikācija ir sarežģītāka vai pagaidām vēl neiespējama; uzsver, ka degvielas uzpildes infrastruktūras izvēršana ir nepieciešama, lai veicinātu ūdeņraža izmantošanu transporta nozarē; šajā sakarā uzsver, ka ir svarīgi pārskatīt TEN-T (Eiropas transporta tīkls) regulu (20) un Alternatīvo degvielu infrastruktūras direktīvu, lai nodrošinātu publiski pieejamu ūdeņraža uzpildes staciju pieejamību visā ES, iekļaujot konkrētus mērķus ūdeņraža infrastruktūras integrēšanai transporta sistēmās; atzinīgi vērtē Komisijas nodomu, pārskatot Alternatīvo degvielu infrastruktūras direktīvu, Ilgtspējīgas un viedas mobilitātes stratēģijā paredzēt ūdeņraža uzpildes infrastruktūras attīstīšanu; turklāt uzsver, ka ir jārada sinerģijas starp TEN-T, TEN-E un alternatīvo degvielu stratēģijām, kā rezultātā pakāpeniski tiktu izvietotas ūdeņraža uzpildes stacijas un vienlaikus būtu noteiktas būtiskās tehniskās prasības un saskaņotie standarti, pamatojoties uz riska novērtējumu;

44.

uzsver, ka ūdeņraža īpašības dod iespēju aizstāt fosilo kurināmo un samazināt siltumnīcefekta gāzu emisijas konkrētos transporta veidos; uzsver, ka ūdeņraža izmantošana tīrā veidā vai sintētiskas degvielas vai biopetrolejas veidā ir būtisks faktors fosilās petrolejas aizstāšanai aviācijā; turklāt uzsver, ka ūdeņradi ierobežotā apjomā jau izmanto transporta nozarē, jo īpaši autotransportā, sabiedriskajā transportā un konkrētos dzelzceļa nozares segmentos, jo īpaši gadījumos, kad līnijas elektrifikācija nav ekonomiski iespējama; uzsver, ka ir vajadzīgi spēcīgāki tiesību akti, lai stimulētu bezemisiju degvielu izmantošanu, kā arī citas tīras tehnoloģijas, tostarp atjaunīgo ūdeņradi, un, tiklīdz tās būs pilnībā pieejamas, iespējams, sākt to izmantošanu lielas noslodzes transportlīdzekļos, aviācijā un jūras transportā;

45.

aicina Komisiju saistībā ar ilgtspējīgas un viedas mobilitātes stratēģiju palielināt pētniecību un investīcijas un izvērtēt, vai Atjaunojamo energoresursu direktīva ir jāpārskata, lai nodrošinātu vienlīdzīgus konkurences apstākļus visiem atjaunojamās enerģijas risinājumiem transporta nozarē;

Pētniecība, izstrāde, inovācija un finansējums

46.

uzsver to, cik liela nozīme ir pētniecībai, izstrādei un inovācijai visā vērtības ķēdē, kā arī demonstrējumu projektiem rūpnieciskā mērogā, tostarp izmēģinājuma projektiem, un to ieviešanai tirgū, lai atjaunojamo ūdeņradi padarītu konkurētspējīgu un cenas ziņā pieejamu un pabeigtu energosistēmas integrāciju, vienlaikus nodrošinot ģeogrāfisko līdzsvaru, īpašu uzmanību pievēršot oglekļietilpīgiem reģioniem; aicina Komisiju stimulēt pētniecības un inovācijas centienus ārkārtīgi nozīmīgu liela mēroga projektu īstenošanai, lai nodrošinātu tehnoloģiju pārnesi visā ūdeņraža vērtības ķēdē; šajā ziņā atzinīgi vērtē mobilitātes laboratoriju izveidi ES pilsētās, lai veicinātu ilgtspējīga sabiedriskā transporta eksperimentus, balstoties uz alternatīvu degvielu izmantošanu, un mudina ūdeņradi iekļaut kā vienu no degvielām, ko izmanto šo eksperimentu veikšanai;

47.

uzsver, ka ir jāinvestē ievērojamas naudas summas, lai attīstītu un palielinātu atjaunīgā ūdeņraža ražošanas jaudu, padarītu to konkurētspējīgu un veicinātu ūdeņraža risinājumus, kas bieži vien ir izstrādes sākumposmā, un šajā nolūkā būtu nepieciešams arī samazināt risku investīcijām atjaunīgā ūdeņraža ražošanā, piemēram, izmantojot CfD (līgumi par starpību); uzsver, ka ES programmām un finansēšanas instrumentiem, piemēram, Atveseļošanas un noturības mehānismam, programmai “Apvārsnis Eiropa”, Eiropas infrastruktūras savienošanas instrumentam, InvestEU, tostarp jaunajam ES stratēģisko investīciju logam, Eiropas Reģionālās attīstības fondam, Kohēzijas fondam, Taisnīgas pārkārtošanās fondam un ETS inovāciju fondam, ir būtiska loma ūdeņraža ekonomikas saskaņotas attīstības veicināšanā visā ES; turklāt uzsver vietējo un reģionālo publiskā un privātā sektora partnerību svarīgo lomu ūdeņraža attīstības un apguves veicināšanā;

48.

uzsver vajadzību nodrošināt sinerģijas starp visiem pieejamajiem investīciju fondiem, programmām un finanšu instrumentiem, lai nodrošinātu publiskā un privātā sektora sadarbību attiecībā uz investīcijām dažāda veida projektos; ar bažām norāda uz to, ka ir samazinājušās investīcijas tīras enerģijas tehnoloģiju pētniecībā un inovācijā, kā to apliecina 2020. gada ziņojums par Enerģētikas savienības stāvokli;

49.

aicina Komisiju izstrādāt koordinētu atjaunojamo energoresursu un ūdeņraža investīciju stratēģiju, kas būtu saskaņota ar nacionālajām pētniecības un inovācijas stratēģijām, ņemot vērā dalībvalstu atšķirīgos izejas punktus;

50.

aicina Komisiju šajā stratēģijā uzsvērt MVU nozīmīgo lomu; uzsver nepieciešamību iekļaut regulatīvos aizsardzības pasākumus un nodrošināt piekļuvi finanšu un inovācijas resursiem, piemēram, inkubatoriem un kopīgiem pētniecības projektiem, lai jaunuzņēmumi un MVU varētu iekļauties ūdeņraža nozarē; aicina Komisiju nodrošināt šādiem uzņēmumiem vienlīdzīgu piekļuvi tirgum, atvieglot ienākšanu tirgū un veicināt līdzdalību, cita starpā proaktīvi aicinot piedalīties apaļā galda sarunās un paust viedokli sabiedriskās apspriešanas procesā; aicina Komisiju novērtēt MVU vajadzības un izmaksas, kas saistītas ar to ražošanas procesu un energoapgādes dekarbonizāciju, izmantojot ūdeņradi, un uzraudzīt to progresu, izmantojot piemērotu galveno darbības rādītāju kopumu, lai veicinātu uz pierādījumiem balstītas politikas veidošanu;

51.

uzsver, ka ES ir viena no līderiem elektrolīzeru ražošanā un ka tai ir jāsaglabā un jāpilnveido šī konkurences priekšrocība; uzskata, ka ES pētniecības un izstrādes centieni būtu jākoncentrē uz potenciālo jauno atjaunīgā ūdeņraža avotu un tehnoloģiju plašu klāstu, piemēram, ūdeņradi no fotosintēzes, aļģēm vai elektrolīzeriem ar jūras ūdeni, lai paaugstinātu tehnoloģiju gatavības līmeni;

52.

atzinīgi vērtē Eiropas Tīrā ūdeņraža aliansi (Alianse), citas atjaunojamo energoresursu iniciatīvas un asociācijas, Eiropas ūdeņraža forumu un svarīgus projektus visas Eiropas interesēs (IPCEI), kas ir svarīgi līdzekļi, lai veicinātu investīcijas atjaunīgā ūdeņradī; mudina dalībvalstis, Komisiju un ekonomikas dalībniekus ātri atraisīt IPCEI potenciālu, lai atbalstītu projektus, kas attiecas uz ES ūdeņraža ekonomiku; prasa īstenot pragmatisku pieeju, lai atvieglotu šo projektu apstiprināšanu; atzinīgi vērtē arī Komisijas plānu pārskatīt pamatnostādnes par valsts atbalstu vides aizsardzībai un enerģētikai, lai veicinātu ūdeņraža ražošanu un tā ātru ieviešanu tirgū;

53.

mudina aliansi sadarbībā ar kopuzņēmumu “Kurināmā elementi un ūdeņradis” (KU FCH) nākt klajā ar investīciju programmu un projektu plānojumu, kas var nodrošināt ūdeņraža mērķu īstenošanu pēc iespējas drīzāk; uzsver, ka Aliansei būtu jākoncentrējas uz atjaunīgā ūdeņraža attīstību un skaidri jāapņemas sasniegt ES klimata mērķus 2030. un 2050. gadam; uzsver, ka Aliansei būtu arī jānodrošina visu attiecīgo ES ieinteresēto personu līdzsvarota pārstāvība, tostarp atjaunojamo energoresursu ražotājiem, zinātniekiem, neatkarīgiem ekspertiem, domnīcām, vides NVO un sociālajiem partneriem; uzsver, ka būtu jāuzlabo Alianses lēmumu pieņemšanas procedūra attiecībā uz pārredzamību un iekļautību un ka šis process būtu jāvada Komisijai un jāatbalsta neatkarīgai zinātnisko ekspertu struktūrai, un mērķim jābūt noteikt pārejas ceļus un sniegt norādījumus par ūdeņraža vajadzībām; norāda uz pašreizējo kavēšanos alianses darba īstenošanā un mudina Komisiju paātrināt šo procesu;

54.

atzinīgi vērtē kopuzņēmuma FCH atjaunošanu pamatprogrammas “Apvārsnis Eiropa” ietvaros; uzsver, cik svarīgs ir tās darbs, un aicina Komisiju to izmantot kā ūdeņraža kompetences centru un nodrošināt tai pietiekamus finanšu resursus, lai tā varētu pildīt savu lomu Eiropas zaļā kursa mērķu sasniegšanā; uzsver, ka tai būtu jāveicina pētniecības un izstrādes darbības visā vērtības ķēdē, lai ūdeņradim nodrošinātu izmaksu ziņā efektīvu finansējuma izmantošanu un labāku saskaņošanu; uzsver, ka tai būtu jāveido sinerģijas ar transporta nozares kopuzņēmumiem, lai veicinātu ūdeņraža tehnoloģijas un transporta infrastruktūras un pakalpojumu pienācīgu integrāciju; aicina Komisiju izmantot kopuzņēmuma FCH gūto pieredzi un stimulēt turpmāku pētniecību kurināmā elementu un ūdeņraža enerģijas tehnoloģiju jomā;

55.

aicina Komisiju izvērtēt ūdeņraža izmantošanas potenciālo iekļaušanu partnerības pētniecības un inovācijas jomā Vidusjūras reģionā (PRIMA) vispārējos mērķos saskaņā ar pamatprogrammas “Apvārsnis Eiropa” prioritātēm, lai stiprinātu pētniecības un inovācijas spējas un attīstītu zināšanas un kopīgus inovatīvus risinājumus visā Vidusjūras reģionā;

Starptautiskā sadarbība ūdeņraža jomā

56.

uzsver, ka ES vadošā loma ūdeņraža tehnoloģiju ražošanā sniedz iespējas pasaules līmenī stiprināt ES vadošo vietu rūpniecībā un inovācijā, vienlaikus stiprinot ES vadošo vietu globālajā klimata politikā; uzsver, ka prioritāte būtu jāpiešķir ūdeņraža piegādes ķēdes izveidei ES, lai veicinātu pirmgājēja priekšrocības, rūpniecības konkurētspēju un energoapgādes drošību; šajā sakarā uzsver mērķi palielināt iekšzemes ūdeņraža ražošanu, vienlaikus atzīstot, ka dalībvalstis saskaņā ar savām vajadzībām var arī izpētīt iespēju importēt enerģiju, ūdeņradi un ūdeņraža pirmproduktus no kaimiņreģioniem un trešām valstīm, lai apmierinātu pieaugošo iekšzemes pieprasījumu pēc ūdeņraža;

57.

tādēļ aicina Komisiju un dalībvalstis iesaistīties atklātā un konstruktīvā dialogā, lai izveidotu savstarpēji izdevīgu sadarbību un partnerības ar kaimiņreģioniem, piemēram, Ziemeļāfriku, Tuvajiem Austrumiem un Austrumu partnerības valstīm, aizsargājot ES stratēģiskās intereses un ES un tās partneru energoapgādes drošību; uzsver, ka šī sadarbība būtu noderīga tīru un jaunu tehnoloģiju tirgu izveidē, nododot zināšanas, veicinot pāreju uz atjaunojamo enerģiju un sasniedzot ANO ilgtspējīgas attīstības mērķus; uzsver, ka ir jāizvairās no ietekmes uz vidi, tostarp siltumnīcefekta gāzu emisiju, pārvietošanas un jebkādiem kavējumiem elektrotīkla dekarbonizācijā trešās valstīs;

58.

uzsver, ka būtu jāturpina attīstīt starptautisko sadarbību ūdeņraža jomā ar trešām valstīm, jo īpaši ar Apvienoto Karalisti, Eiropas Ekonomikas zonu, Enerģētikas kopienu un ASV, kas izveidota, pamatojoties uz savstarpēji ievērotiem noteikumiem un principiem, piemēram, trešo personu piekļuvi, īpašumtiesību nošķiršanu, pārredzamību un nediskriminējošiem tarifiem, lai stiprinātu iekšējo tirgu un energoapgādes drošību; uzsver, ka būtu jāizvairās no sadarbības ar trešām valstīm, uz kurām attiecas ES ierobežojošie pasākumi, piemēram, ekonomiskās sankcijas, un ar valstīm, kas negarantē atbilstību drošuma un vides standartiem un pārredzamības prasībām, vai gadījumos, kad šāda sadarbība apdraudētu ES un dalībvalstu drošību;

59.

uzsver, ka ES būtu starptautiski jāveicina tās ūdeņraža standarti un ilgtspējas kritēriji; šajā sakarā aicina izstrādāt starptautiskus standartus un izstrādāt kopīgas definīcijas un metodikas, lai noteiktu kopējās emisijas no katras saražotā ūdeņraža vienības, kā arī starptautiskus ilgtspējas kritērijus kā priekšnoteikumu jebkādam ūdeņraža importam un pirmsūdeņraža produktu importam; uzsver, ka, lai novērstu oglekļa emisiju pārvirzi, viss ūdeņraža imports būtu jāsertificē tāpat kā ES ražotais ūdeņradis, tostarp ražošana un transportēšana, un tam vajadzētu būt saderīgam ar plānoto Eiropas Savienības oglekļa ievedkorekcijas mehānismu; turklāt aicina Komisiju un dalībvalstis investēt nepieciešamajā infrastruktūrā un esošās infrastruktūras pārveidošanā ostās un pārrobežu savienojumos atjaunīgā ūdeņraža importam; mudina Komisiju veicināt euro kā atsauces valūtas lomu starptautiskajā ūdeņraža tirdzniecībā;

60.

uzskata, ka ūdeņradim būtu jākļūst par ES starptautiskās sadarbības elementu, cita starpā saistībā ar Starptautiskās Atjaunojamo energoresursu aģentūras (IRENA) darbu, sadarbību pētniecības jomā, klimata un enerģētikas diplomātiju un Eiropas kaimiņattiecību politiku;

Ūdeņraža nozīme integrētā enerģētikas sistēmā

61.

uzsver, ka ir vajadzīga integrēta energosistēma, lai vēlākais līdz 2050. gadam panāktu klimatneitralitāti un sasniegtu Parīzes nolīguma mērķus; šajā ziņā atzinīgi vērtē ūdeņraža iekļaušanu Komisijas Energosistēmas integrācijas stratēģijā; uzskata, ka enerģētikas nozaru un energonesēju integrācija, kā arī elektroenerģijas, siltuma, gāzes un ūdeņraža tīklu saskaņota plānošana labvēlīgi ietekmē ilgtspēju, enerģētikas pārkārtošanu un labi funkcionējošu ūdeņraža un enerģijas tirgu; uzskata, ka lielāks uzsvars jāliek uz inovatīviem projektiem, kas apvieno elektroenerģijas, ūdeņraža un siltuma ražošanu un reģenerāciju;

62.

norāda, ka ūdeņraža ekonomikas attīstība var palīdzēt mazināt nelīdzsvarotību energosistēmā kopumā; atkārtoti norāda, ka ūdeņradim var būt būtiska loma enerģijas uzglabāšanā, lai kompensētu atjaunojamās enerģijas piedāvājuma un pieprasījuma svārstības; tādēļ uzsver, ka ūdeņraža transportēšanas un uzglabāšanas infrastruktūras attīstība ir jāplāno, ieplānojot vajadzību izstrādāt enerģijas ražošanas iekārtas, lai nodrošinātu tehnisku un ekonomisku optimizāciju;

63.

uzsver, ka ir vajadzīga vērienīga un savlaicīga stratēģija attiecībā uz enerģijas uzglabāšanu, izmantojot ūdeņradi inovatīvos rūpniecības un mobilitātes risinājumos; tomēr norāda, ka ūdeņraža izmantošana enerģijas uzglabāšanai vēl nav konkurētspējīga augsto ražošanas izmaksu dēļ un ka pašlaik tiek lēsts, ka enerģijas zudumi saistībā ar enerģijas uzglabāšanu ar ūdeņraža palīdzību pēc konversijas turp un atpakaļ ir aptuveni 60 %; tādēļ atkārtoti uzsver, ka ir jāsamazina atjaunīgā ūdeņraža ražošanas izmaksas un energosistēmā ir jārada vienlīdzīgi konkurences apstākļi elastīgumam un līdzsvarošanas risinājumiem; tādēļ mudina Komisiju veikt ūdeņraža uzglabāšanas iespēju un jaudas analīzi; norāda, ka uz ūdeņraža uzglabāšanu var attiekties pretrunīgi regulatīvie režīmi, proti, noteikumi par gāzes un elektroenerģijas uzglabāšanu, un tādēļ uzsver, ka arī šis aspekts ir jāprecizē attiecīgajos tiesību aktos;

o o

64.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju visām ES iestādēm un dalībvalstīm.

(1) OV C 324, 1.10.2020., 41. lpp.

(2) OV L 328, 21.12.2018., 82. lpp.

(3) OV L 328, 21.12.2018., 1. lpp.

(4) OV L 307, 28.10.2014., 1. lpp.

(5) OV L 169, 7.6.2014., 108. lpp.

(6) OV L 115, 25.4.2013., 39. lpp.

(7) OV L 348, 20.12.2013., 129. lpp.

(8) OV L 275, 25.10.2003., 32. lpp.

(9) Pieņemtie teksti, P9_TA(2020)0198.

(10) Pieņemtie teksti, P9_TA(2020)0199.

(11) Pieņemtie teksti, P9_TA(2020)0005.

(12) Pieņemtie teksti, P9_TA(2019)0078.

(13) OV C 23, 21.1.2021., 116. lpp.

(14) OV C 345, 16.10.2020., 80. lpp.

(15) OV C 463, 21.12.2018., 10. lpp.

(16) Komisija uzskata, ka “tīrs ūdeņradis” ir ūdeņradis, kas iegūts ūdens elektrolīzē, izmantojot no atjaunojamajiem energoresursiem iegūtu elektroenerģiju. To var arī iegūt, izmantojot biogāzes riformingu vai biomasas bioķīmisku konvertēšanu, ja process atbilst ilgtspējības prasībām.

(17) Komisija uzskata, ka “mazoglekļa ūdeņradis” ietver fosilo ūdeņradi ar oglekļa uztveršanu un elektroūdeņradi, kas rada ievērojami samazinātas pilna dzīves cikla siltumnīcefekta gāzu emisijas salīdzinājumā ar ūdeņradi, ko ražo ar pašreizējām metodēm.

(18) Padomes 2003. gada 27. oktobra Direktīva 2003/96/EK, kas pārkārto Kopienas noteikumus par nodokļu uzlikšanu energoproduktiem un elektroenerģijai (OV L 283, 31.10.2003., 51. lpp.).

(19) Eiropas Parlamenta un Padomes 2019. gada 5. jūnija Direktīva (ES) 2019/944 par kopīgiem noteikumiem attiecībā uz elektroenerģijas iekšējo tirgu un ar ko groza Direktīvu 2012/27/ES, OV L 158, 14.6.2019., 125. lpp.

(20) Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 11. decembra Regula (ES) Nr. 1315/2013 par Savienības pamatnostādnēm Eiropas transporta tīkla attīstībai un ar ko atceļ Lēmumu Nr. 661/2010/ES (OV L 348, 20.12.2013., 1. lpp.).