EIROPAS KOMISIJA
Briselē, 12.5.2021
COM(2021) 236 final
KOMISIJAS PAZIŅOJUMS EIROPAS PARLAMENTAM, PADOMEI, EIROPAS EKONOMIKAS UN SOCIĀLO LIETU KOMITEJAI UN REĢIONU KOMITEJAI EMPTY
Kā vairot ES akvakultūras ilgtspēju un konkurētspēju: stratēģiskās vadlīnijas 2021.–2030. gadam
{SWD(2021) 102 final}
1.KĀPĒC VAJADZĪGA JAUNA ES AKVAKULTŪRAS STRATĒĢIJA
Eiropas zaļajā kursā un stratēģijā “No lauka līdz galdam” uzsvērts, ka rūpnieciski audzēti jūras produkti spēj kļūt par mazu oglekļa pēdu radošu pārtikas un barības proteīna avotu, un tam ir svarīga nozīme ilgtspējīgas pārtikas sistēmas veidošanā. Turklāt stratēģija “No lauka līdz galdam” nosaka konkrētus mērķrādītājus attiecībā uz antimikrobiālo līdzekļu pārdošanas apjoma samazināšanu 1 un ievērojamu bioloģiskās akvakultūras īpatsvara palielināšanu 2 akvakultūrā.
Akvakultūra rada darbvietas un ekonomiskās attīstības iespējas ES piekrastes un lauku kopienās. Šis sektors turklāt spēj palīdzēt dekarbonizēt ekonomiku, mazināt klimata pārmaiņas un to ietekmi, samazināt piesārņojumu, (saskaņā ar Biodaudzveidības stratēģijas un nulles piesārņojuma un netoksiskas vides stratēģijas mērķiem) labāk saglabāt ekosistēmas un kļūt par apritīgākas resursu apsaimniekošanas daļu. Tāpēc stratēģiska un ilgtermiņa pieeja ES akvakultūras ilgtspējīgai izaugsmei šobrīd ir svarīgāka nekā jebkad agrāk. Šādai pieejai turklāt būtu jābruģē ceļš uz ES akvakultūras sektora atveseļošanos pēc Covid-19 krīzes un ilgākā laikā jānodrošina sektora spēja izturēt un pastāvēt.
Kopējās zivsaimniecības politikas regulā 3 jau ir aicināts uz koordinētu ES stratēģisko pieeju, kura atbalstītu ES akvakultūras sektora izaugsmi un vienlaikus nodrošinātu tā ekonomisko, vidisko un sociālo ilgtspēju. Neraugoties uz regulas iedibinātās “atvērtās koordinācijas metodes” panākumiem un ES finansējumu, akvakultūras sektoram joprojām ir izaugsmes iespējas, arī attiecībā uz tā spēju apmierināt pieaugošo pieprasījumu pēc ilgtspējīgākiem jūras produktiem 4 . ES importē vairāk nekā 70 % no tās patērētajiem jūras produktiem 5 . Akvakultūras produktu īpatsvars (kopā ar importu) visā ES jūras produktu patēriņā ir 25 %, un no tiem ES akvakultūras produkti ir tikai 10 %. ES akvakultūra saražo mazāk nekā 2 % no pasaules akvakultūras produkcijas. ES akvakultūras produktu ražošana joprojām ir koncentrēta atsevišķās dalībvalstīs, un audzēto sugu ir maz, tāpēc pastāv liels dažādošanas potenciāls. Salīdzinājumā ar citām valstīm ES akvakultūrā piemērotās regulatīvās prasības par kvalitāti, veselību un vidi ir vienas no visstingrākajām. Tomēr pat šajā gadījumā ES akvakultūra var vēl vairāk uzlabot savu vidisko sniegumu un tādējādi veicināt Eiropas zaļā kursa un no tā izrietošo stratēģiju mērķu sasniegšanu.
Šajā paziņojumā pārskatītas “Stratēģiskās vadlīnijas ES akvakultūras ilgtspējīgai attīstībai” 6 , kuras Komisija pieņēmusi 2013. gadā. Šīs vadlīnijas ir bijušas ES akvakultūras politikas stratēģiskās koordinācijas galvenais balsts. Pamatojoties uz tām, ES dalībvalstis līdz 2015. gadam pieņēma nacionālos akvakultūras daudzgadu stratēģiskos plānus (DSP). Nacionālo DSP īstenošanu veicināja Komisijas rīkota labās prakses apmaiņa starp ES dalībvalstīm un Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fonda (EJZF) un citu ES fondu finansējums.
Komisija ir aicinājusi ES dalībvalstis nacionālos DSP pārskatīt, ņemot vērā apspriešanos par jaunajām, šajā paziņojumā izklāstītajām vadlīnijām. Topošais Eiropas Jūrlietu, zvejniecības un akvakultūras fonds (EJZAF) 7 turpinās atbalstīt ES dalībvalstis, lai palīdzētu tām – arī ar vietēju darbību palīdzību – akvakultūras sektorā īstenot nacionālajos DSP un ar tiem saistītajās darbības programmās atspoguļoto stratēģisko redzējumu 8 .
2.JAUNĀS STRATĒĢISKĀS VADLĪNIJAS
Eiropas zaļais kurss ir ES jaunā izaugsmes stratēģija, un tā mērķis ir stimulēt ekonomiku un radīt darbvietas, vienlaikus izmaksu ziņā efektīvi paātrinot pāreju uz zaļo ekonomiku. Šajā paziņojumā izklāstīto stratēģisko vadlīniju mērķis ir piedāvāt ES dalībvalstīm un visām relevantajām ieinteresētajām personām kopīgu redzējumu par to, kā ES akvakultūras attīstīšanu turpināt minēto izaugsmes stratēģiju papildinošā veidā. Konkrētāk, šo vadlīniju mērķis ir palīdzēt izveidot ES akvakultūras sektoru, kurš i) ir konkurētspējīgs un izturētspējīgs; ii) nodrošina apgādi ar uzturvielām bagātu un veselīgu pārtiku; iii) mazina ES atkarību no jūras produktu importa; iv) rada ekonomiskās izaugsmes iespējas un darbvietas; v) kļūst par globālu ilgtspējas etalonu. Vadlīnijām būtu jāpalīdz ES patērētājiem izdarīt apzinātu izvēli par labu ilgtspējīgas akvakultūras produktiem un jānodrošina vienlīdzīgi konkurences apstākļi ES tirgū laistajiem akvakultūras produktiem. Turklāt tām būtu jākļūst par palīgu ES akvakultūras atbalstam pieejamo daudzo instrumentu un fondu izmantošanā, kā arī piemērojamo ES tiesību aktu īstenošanā.
Šā redzējuma īstenošanas labā būs jārisina ES akvakultūras sektora daudzveidīgā problemātika un jāizmanto iespējas, lai iznākumā sasniegtu šādus savstarpēji saistītus mērķus:
(1)izveidot spēju izturēt un konkurēt;
(2)iesaistīties pārejā uz zaļo ekonomiku;
(3)iegūt sabiedrības atbalstu un nodrošināt patērētāju informēšanu;
(4)vairot zināšanas un kāpināt inovāciju.
Šis paziņojums piedāvā vispārīgas vadlīnijas par to, kā minētā problemātika un iespējas būtu traktējamas. Paziņojuma pielikumā ierosinātas konkrētas darbības, kuras Komisija, ES dalībvalstis un Akvakultūras konsultatīvā padome varētu veikt, lai virzītos uz priekšu visās noteiktajās jomās.
Gliemju un vēžveidīgo audzēšanai 9 un iekšzemes akvakultūrai 10 specifiskās problēmas un iespējas šajā paziņojumā pēc vajadzības pieminētas atsevišķi. Stratēģijas “No lauka līdz galdam” turpinājumā Komisija izstrādā arī atsevišķu iniciatīvu, kas paredzēta, lai atbalstītu konkrēti aļģu ražošanu, drošu patēriņu un inovatīvu izmantošanu. Šī iniciatīva aplūkos aļģu audzēšanas problemātiku un iespējas un ierosinās konkrētas darbības 11 .
Šis paziņojums sagatavots ciešā sadarbībā ar ES dalībvalstīm un ieinteresētajām personām, jo īpaši ar tām, kuras pārstāvētas Akvakultūras konsultatīvajā padomē. Ņemti vērā arī sabiedriskās apspriešanas rezultāti 12 . Turklāt šajā paziņojumā ievēroti Eiropas Parlamenta paustie viedokļi par ES akvakultūras attīstību 13 .
2.1.Kā izveidot spēju izturēt un konkurēt
Lai ES akvakultūras sektors kļūtu izturētspējīgs un konkurētspējīgs, vajadzīgi divi veicinošie nosacījumi: piekļuve zemes platībām un ūdeņiem un caurredzams un iedarbīgs normatīvais un administratīvais regulējums. Atvērtās koordinācijas metodes starpposma novērtējumā 14 tika secināts, ka, neraugoties uz panākumiem, kas dažās dalībvalstīs gūti kopš 2013. gada stratēģisko vadlīniju pieņemšanas, abās minētajās jomās ir jādara vairāk. Attiecībā uz izturētspēju akvakultūras sektoram īpaši problemātiski ir divi jautājumi: ar dzīvnieku un cilvēka veselību saistīto risku pārvaldība (jo īpaši, bet ne tikai gliemju audzēšanā) un klimata pārmaiņu ietekme. Saldūdens akvakultūrā rentabilitātes problēmas rada arī plēsēji un sausums 15 , 16 . Svarīgi instrumenti, kas palīdz nodrošināt ES akvakultūras sektora spēju izturēt un konkurēt, ir ražotāji un tirgus organizācija, kā arī kontrole un krāpšanas apkarošana. Visbeidzot, sektora konkurētspēju vairot ir iespējams, turpinot dažādot ES akvakultūras produkciju un dodot tai pievienoto vērtību.
2.1.1.Piekļuve zemes platībām un ūdeņiem
Klimata pārmaiņu ietekmē sāk pietrūkt ūdens. Dažādu saimniecisko darbību starpā – to vidū ir arī akvakultūra – aug konkurence par platībām un piekļuvi ūdeņiem. Tāpēc ir ļoti svarīgi īstenot koordinētu telpisko plānošanu, relevantās ieinteresētās personas iesaistot jau agrīnā posmā. Šāda telpiskā plānošana spēj nodrošināt platību un ūdeņu sadalīšanu dažādām darbībām un vienlaikus saglabāt ekosistēmas. ES dalībvalstis jau ir guvušas zināmus panākumus akvakultūras darbību integrēšanā savos jūras telpiskajos plānojumos saskaņā ar Jūras telpiskās plānošanas direktīvu 17 . Tomēr daudzi no šiem plāniem tikai tagad stājas spēkā un to rezultāti attiecībā uz akvakultūru lielākoties vēl ir neskaidri. Turklāt ir labāk jāizstrādā vēl citi plānošanas aspekti, kas attiecas uz akvakultūras darbību platībām un piekļuvi ūdeņiem.
Koordinētai telpiskajai plānošanai būtu jāaptver ne tikai jūras akvakultūra un pārejas (iesāļie) ūdeņi, bet arī saldūdens un sauszemes (recirkulācijas sistēmu) akvakultūra. Tajā turklāt būtu jāparedz atkrastes akvakultūras 18 attīstīšana vietās, kur dabas apstākļi to ļauj. Īpaša uzmanība būtu jāpievērš tādas akvakultūras attīstībai, kurai ir mazāka ietekme uz vidi (piemēram, noteiktu audzēšanas veidu apvienošana, lai vēl vairāk samazinātu barības vielu un organisko vielu emisijas vidē), un piemērotu akvakultūras darbību (jo īpaši tādu, kas piedāvā ekosistēmu pakalpojumus) integrēšanai aizsargājamos apgabalos, piemēram, Natura 2000 teritorijās. Telpiskajai plānošanai vienmēr būtu jānodrošina relevanto ES tiesību aktu īstenošana un īpašas platības jādara pieejamas bioloģiskajai akvakultūrai un gliemju audzēšanai 19 . Plānošanā būtu jāiestrādā arī akvakultūras pielāgošana klimata pārmaiņām un jāņem vērā dažu akvakultūras veidu spēja mazināt klimata pārmaiņu ietekmi (piemēram, uztverot oglekli vai saglabājot ekosistēmas, kas nodrošina aizsardzību pret ekstrēmiem laikapstākļu notikumiem).
Telpiskās plānošanas pamatā būtu jāliek akvakultūrai piemērotu platību izraudzīšanās, procesu koordinējot starp relevantajām dažādu līmeņu iestādēm. Jāsāk būtu ar pašreizējo un potenciālo akvakultūras platību kartēšanu, un tai jānotiek ar pastāvošo vidisko plānošanu (arī ar upes baseina apsaimniekošanas plāniem) saskanīgā veidā. Šādā kartēšanā turklāt būtu jānovērtē, cik noderīgi būtu atjaunot pamestus akvakultūras objektus vai par akvakultūras objektiem pārveidot jau uzbūvētus rūpnieciskus objektus. Vēl kartēšanā būtu jācenšas meklēt sinerģijas starp dažādām darbībām un dažādiem telpas izmantošanas veidiem, piemēram, veicinot akvakultūras un jūras vēja enerģijas objektu attīstīšanu apvienotā formā.
Akvakultūrai piemēroto platību izraudzīšanās būtu jābalsta uz skaidriem un caurredzamiem kritērijiem un jaunu platību noteikšanas rīkiem. Rīkiem jābūt tādiem, kas ļauj: i) ar stratēģiskā ietekmes novērtējuma palīdzību izvērtēt ietekmi uz ekosistēmu; ii) noteikt ūdens kvalitātes prasības (jo īpaši gliemju audzēšanā); iii) izvērtēt iespējamās sinerģijas un konfliktus ar citām darbībām; iv) noteikt platībai piemītošo audzēšanas kapacitāti 20 ; v) noskaidrot, kādam jābūt attālumam starp akvakultūras objektu un piesārņojuma avotiem. Līdz ar platību izraudzīšanos būtu jāizveido pienācīgs mehānisms, kas ļauj, pirmkārt, īstenot monitoringu un vākt datus par akvakultūras darbību ietekmi uz vidi un, otrkārt, monitorēt ūdens kvalitāti (jo īpaši gliemju audzēšanas platībās).
2.1.2.Normatīvais un administratīvais regulējums
Par būtiskākajiem izaugsmes šķēršļiem ES akvakultūras sektors joprojām atzīst nacionālo licencēšanas sistēmu sarežģītību un licencēšanas procedūru ilguma un iznākuma neprognozējamību. Īpaši apgrūtinošas šīs procedūras var būt MVU. Grūtības rada kā sarežģītais sektora tiesiskais regulējums, tā vajadzība licencēšanas procesā iesaistīt vairākas iestādes. Turklāt bažas par akvakultūras darbību ietekmi uz vidi vai ietekmi uz citām saimnieciskajām darbībām bieži noved pie administratīvā akta apstrīdēšanas, un tas vēl vairāk aizkavē licences saņemšanu vai atjaunošanu.
Tālāk nosauktie elementi ir svarīgākie, kas jāņem vērā šo jautājumu risināšanā, lai vienlaikus nodrošinātu vidisko aspektu pienācīgu ievērošanu licencēšanas procedūrās.
-Racionalizēt un iespēju robežās saskaņot akvakultūru reglamentējošos tiesību aktus un administratīvos norādījumus. Ideālā gadījumā šāda racionalizācija būtu jāveic, pieņemot vienu valsts tiesību aktu, kurā būtu apkopoti visi relevantie aspekti. Šajā tiesību aktā būtu jānosaka skaidras procedūras un termiņi jaunu licenču vai licenču atjaunošanas pieteikumu izskatīšanai.
-Kad vien iespējams, izveidot vienotu nacionālu akvakultūras tiesību subjektu, kurā apvienotas visas relevantās iestādes, kuras atbild par akvakultūru. Šis tiesību subjekts censtos atvieglot un koordinēt minēto iestāžu darbu saistībā ar akvakultūras darbību plānošanu, licencēšanu un uzraudzību. Tam būtu procesā jāiesaista relevantās ieinteresētās personas, tādējādi ļaujot laikus apspriest un integrēt to viedokļus. Ja atbildība par akvakultūru tiek nesta arī līmenī, kas zemāks par valsts līmeni, ieteicams, lai reģionālās/vietējās iestādes un subjekti būtu apvienoti valsts līmeņa struktūrā.
-Akvakultūras licenču lietās ieviest “vienas pieturas aģentūras” sistēmu – tā uzlabo gan licencēšanas procesa caurredzamību, gan pieteikuma iesniedzēja un lēmumpieņēmēju iestāžu sadarbību.
-Akvakultūrai piemērotas platības izraudzīties saskaņā ar iepriekš 2.1.1. punktā minētajiem principiem.
-Paredzēt ilgtermiņa licencēšanu, kam piemēro regulāru uzraudzību un neatbilstības gadījumā arī sankcijas (ar licences atsaukšanas iespēju). Licencēšanas noteikumos būtu jāiekļauj pienākums veikt monitoringu un ziņot datus, jo īpaši tos, ko prasa relevantie valsts un ES tiesību akti.
ES dalībvalstu panākumi šo lietu risināšanā būtu labākā atbilde uz ES akvakultūras produktu ražotāju bažām par akvakultūras darbību jomā ES valdošo konkurences apstākļu nevienlīdzību, kam par iemeslu ir tas, ka jaunām audzētavām ar licenču saņemšanu saistītais administratīvais slogs dažādās dalībvalstīs ir atšķirīgs.
2.1.3.Dzīvnieku veselība un sabiedrības veselība
Kaut arī akvakultūras dzīvnieku veselības jomā ir pieņemti ES tiesību akti 21 un veikti ES finansēti pētījumi, infekcijas slimības joprojām ļoti būtiski ierobežo akvakultūras ražīgumu 22 . Šīs slimības rada arī dzīvnieku labturības problēmas. Šajā jomā pastāvošās grūtības rada tas, ka:
-nav labas audzēšanas prakses un katrai akvakultūras sugai pielāgotu tehnoloģiju;
-vajadzīga labāka slimību un parazītu invāziju profilakse, kas samazinātu vajadzību pēc veterinārajām zālēm;
-jāsamazina zāļu, arī antimikrobiālo līdzekļu un pretparazītu vielu, lietošana, jo tās var kaitēt videi vai veicināt rezistenci pret antimikrobiāliem līdzekļiem;
-pastāv neizpētītas jomas (to vidū zivju mikrobioms, iespējamā klimata pārmaiņu ietekme uz zivju veselību un stresa ietekme uz zivju imūnsistēmu);
-ir maz pieejamas īpaši ūdensdzīvniekiem paredzētas veterinārās zāles (to vidū vakcīnas) 23 ;
-nav labās prakses kodeksu attiecībā uz relevantajos ES tiesību aktos neiekļautu ūdensdzīvnieku slimību agrīnu atklāšanu, profilaksi un kontroli;
-konsekventāk un rūpīgāk jāizmeklē ūdensdzīvnieku slimības dažās ES dalībvalstīs un dažos sektoros;
-gliemju audzēšanā labāk jāpārvalda norovīrusi, kas var apdraudēt ne tikai sabiedrības veselību, bet arī gliemju audzētavu ekonomisko dzīvotspēju 24 .
2.1.4.Pielāgošanās klimata pārmaiņām un to seku mazināšana
Akvakultūras sektoram būs jāpielāgojas daudzveidīgai postošai klimata pārmaiņu ietekmei un jāuzlabo sava izturētspēja. ES stratēģija par pielāgošanos klimata pārmaiņām un nacionālās stratēģijas/plāni politikas veidotājiem nodrošina satvaru, kas vajadzīgs, lai īstenotu visaptverošus un iedarbīgus klimatadaptācijas pasākumus 25 . Veidojot tematiskās nozaru pielāgošanās stratēģijas, būtu konkrēti jāpievēršas arī akvakultūras sektoram 26 . Vienlaikus līdz minimumam jāsamazina akvakultūras iespējamais negatīvais pienesums klimata pārmaiņu jomā. Cik vien iespējams, jāsamazina enerģijas patēriņš un ražošanas, transporta un apstrādes radītās oglekļa emisijas.
Tomēr akvakultūrai piemīt arī liels klimata pārmaiņu mazinātājas potenciāls. Pienācīgi regulēta, dažu tādu veidu akvakultūra kā jūras aļģu un gliemju audzēšana spēj nodrošināt klimata pārmaiņu mazināšanas (piemēram, oglekļa sekvestrēšanas 27 ) vai klimatadaptācijas (piemēram, dabā balstītas piekrastes aizsardzības) pakalpojumus. Vēl citu veidu akvakultūra, ja tā tiek pienācīgi pārvaldīta, spēj palīdzēt saglabāt tādas ekosistēmas kā dīķi un mitrāji. Šīs ekosistēmas nodrošina aizsardzību pret klimata pārmaiņu ietekmi, piemēram, jūras līmeņa celšanos un plūdiem. Tāda veida akvakultūra būtu jāvērš plašumā.
2.1.5.Ražotāju un tirgus organizācijas
Situācija, ar ko akvakultūras sektors saskāries Covid-19 uzliesmojuma dēļ, ir pierādījusi ražotāju organizāciju (RO) kā kolektīvas rīcības veicēju vērtību, jo īpaši mazajiem ražotājiem. RO dod lielākas iespējas aizstāvēt savas intereses iepretim pārstrādātājiem un mazumtirgotājiem. Turklāt tās ļauj kopīgot resursus un kopīgi piesaistīt pakalpojumus (piemēram, konsultācijas, noieta veicināšanas kampaņas), kuri citos apstākļos individuāliem ražotājiem būtu par dārgu. Bez tam RO atvieglo ražotāju rosinātu kolektīvās pārvaldības un/vai pašregulācijas iniciatīvu īstenošanu. Kamēr RO var palīdzēt ražotājiem pašorganizēties, starpnozaru organizācijas ļauj visas vērtības ķēdes dalībniekiem savstarpēji un labāk integrēties. Turklāt tās veicina savstarpējas ražotāju, apstrādātāju un mazumtirgotāju pašregulācijas iniciatīvas. Bez tam starpnozaru organizācijas palīdz īstenot marķēšanas prasības un kontrolēt to izpildi.
Neraugoties uz atbalstu, kas ar Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fonda (EJZF) starpniecību pieejams atzītām RO un starpnozaru organizācijām (konkrēti, atbalsts to ražošanas un tirgdarbības plāniem 28 ), ir nodibinātas tikai dažas RO 29 . RO izveidošana īpaši noderētu, lai palielinātu pārtikas gliemju un saldūdens sugu produkcijas piegādes ķēdē darbojošos akvakultūras produktu ražotāju spēju aizstāvēt savas intereses. Šie ražotāji parasti ir mazuzņēmumi, kas savu produkciju pārdod neapstrādātu un negūst nekādu labumu no vertikālas integrācijas ar apstrādātājiem un mazumtirgotājiem.
Akvakultūras produktu ražotāji ir pauduši bažas par grūtībām – jo īpaši mazapjoma ražotājiem – ar RO izveidošanu un to atzīšanas noformēšanu saskaņā ar Regulu (ES) Nr. 1379/2013 par zvejas un akvakultūras produktu tirgu kopīgo organizāciju (TKO regula). Šīs grūtības galvenokārt ir saistītas ar nepieciešamajiem finanšu līdzekļiem un ar administratīviem šķēršļiem. Lai atvieglotu RO un citu profesionālu organizāciju atzīšanu un to noteikumus attiecinātu arī uz tiem, kas nav šo organizāciju biedri, Komisija ir sagatavojusi nesaistošas vadlīnijas 30 . Turklāt Komisija sektoru pastāvīgi atbalsta gan metodiski, gan ar dalību un viedokļu apmaiņu tehniskajās sanāksmēs.
2.1.6.Kontrole
Cits svarīgs ES akvakultūras ilgtspējas un rentabilitātes nodrošināšanas aspekts ir pienācīga akvakultūras produktu kontrole, kuru ikviena dalībvalsts visā piegādes ķēdes garumā (no nozvejas/ievākšanas līdz mazumtirdzniecībai, kas ietver arī transportu) veic saskaņā ar ES Zivsaimniecības kontroles regulu 31 . Izsekojamības pienākumi ļauj zināt akvakultūras produktu izcelsmi un apkarot krāpšanu. Komisijas priekšlikums par jauno Zvejniecības kontroles regulu 32 izsekojamības pienākumus attiecina uz visiem akvakultūras produktiem, to vidū apstrādātiem produktiem un no trešām valstīm importētiem produktiem. Izsekojamība ir vērtīgs instruments arī tāpēc, kā tā palīdz ES tirgū nodrošināt vienlīdzīgus konkurences apstākļus.
2.1.7.Dažādošana un pievienotā vērtība
Joprojām pastāv lielas iespējas ES akvakultūras sektoru dažādot ne tikai ar daudzsološu jaunu sugu audzēšanu (jo īpaši dažādojot ar sugām, kas nav jābaro, un maztrofiskām sugām ar mazāku vidisko pēdu), bet arī ar daudzveidīgākām ražošanas metodēm (tādas ir, piemēram, dīķsaimniecību polikultūra un integrēta multitrofiskā akvakultūra). Ir svarīgi arī vairāk piestrādāt pie akvakultūras produktu apstrādes un iepakošanas, radot jaunus produktus ar pievienoto vērtību (piemēram, filejas un lietošanai gatavus produktus), kurus labprāt izvēlas gados jaunāki patērētāji. Īpaši nozīmīgi tas ir tradicionālākajā gliemju un saldūdens akvakultūras jomā. Vēl viens svarīgs ES akvakultūras produktu vērtības vairošanas instruments ir kvalitātes shēmu un marķējumu (lai nodrošinātu uzticamību, tos pienācīgi kontrolē) un līdz ar to arī ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu izmantošana 33 . Tāpat liela nozīme ES akvakultūras produkcijas dažādošanā un pievienotās vērtības radīšanā ir ilgtspējīgas ES akvakultūras popularizēšanai, minot to par vietējās ražošanas un īsa pārtikas aprites cikla piemēru.
Būtu jāveicina arī ģeogrāfiskā dažādošana. Dalībvalstīm, kurās akvakultūras sektora nozīme joprojām ir maza, būtu jāizpēta un jāturpina attīstīt iespējas, ko akvakultūra sniedz attiecībā uz ilgtspējīgu pārtikas un barības piegādi un alternatīvu, ilgtspējīgu uzņēmumu un darbvietu radīšanu, jo īpaši attālos apgabalos, kur nodarbinātības iespējas ir ierobežotas.
2.2.Kā iesaistīties pārejā uz zaļo ekonomiku
ES akvakultūras sektoram, tāpat kā visai ES ekonomikai, ir jāpiedalās zaļajā pārejā, kuru nosaka Eiropas zaļais kurss. Šim sektoram ir īpaša nozīme pārejā uz ilgtspējīgām pārtikas sistēmām, kā arī (izmantojot atjaunojamos ūdens resursus) bioekonomikas un aprites ekonomikas attīstībā un biodaudzveidības zuduma apturēšanā, piemēram, samazinot piesārņojumu. Turklāt virzība uz “konkurētspējīgu ilgtspēju” (kā norādīts stratēģijā “No lauka līdz galdam”), t. i., ilgtspējības padarīšana par ES preču zīmi, sektoram paver ievērojamas ekonomiskas iespējas, jo īpaši ņemot vērā to, ka sabiedrība arvien vairāk pievērš uzmanību tirgū esošo produktu vides pēdai un dzīvnieku labturībai.
2.2.1.Vidiskais sniegums
Akvakultūrai vajadzīgi labi vides apstākļi, tādi kā laba ūdens kvalitāte. Tāpēc cīņa pret ES dalībvalstu radītu ūdens piesārņojumu saskaņā ar Eiropas zaļajā kursā noteikto nulles piesārņojuma stratēģiju ir akvakultūrai īpaši svarīga 34 . Pareizi pārvaldīta, akvakultūra var kļūt arī par proteīna ražotāju, kam raksturīga mazāka oglekļa un vidiskā pēda nekā citiem lauksaimniecības sektoriem. Bez tam dažu veidu akvakultūra (piemēram, gliemju audzēšana, dīķu un mitrāju akvakultūra un aļģu un citu bezmugurkaulnieku audzēšana), ja to pienācīgi pārvalda, spēj piedāvāt daudzus ekosistēmas pakalpojumus. Šo pakalpojumu vidū var būt lieko barības vielu un organisko vielu absorbēšana no vides vai ekosistēmu un biodaudzveidības saglabāšana un atjaunošana.
ES akvakultūras tiesisko regulējumu nosaka ES vides tiesību akti un valstu pieņemtie īstenošanas akti. Šis regulējums nodrošina, ka tiek mazināta akvakultūras darbību iespējamā ietekme uz vidi (oglekļa pēda, efluenti, atkritumi vai cita veida ietekme uz jūras un saldūdens ekosistēmām) un ka akvakultūras darbības nerada būtisku kaitējumu ekosistēmām vai biodaudzveidībai 35 . Minēto tiesību aktu piemērošana akvakultūras sektorā ir skaidrota Komisijas vadlīnijās 36 un Tiesas judikatūrā 37 . Tomēr ES tiesību aktu prasības ne vienmēr ir visiem dalībniekiem skaidras 38 . Šķiet, ka ES dalībvalstis ES tiesību aktus neinterpretē vienādi, un tas ES akvakultūras produktu ražotājiem var nozīmēt nevienlīdzīgus konkurences apstākļus. Turklāt relevanto ES tiesību aktu īstenošana bieži vien ir vairāku administratīvo subjektu kompetencē vai notiek vairākos pārvaldības līmeņos, kuros ne vienmēr var nodrošināt pietiekamu sadarbību vai vajadzīgo specializēto zināšanu līmeni. Tāpēc jāpieliek lielākas pūles, lai vides tiesisko regulējumu īstenotu vienotāk un saskaņotāk.
Jo sevišķi mulsina to spēkā esošo ES tiesību aktu sarežģītība, kas pieņemti, lai nodrošinātu labu ūdens kvalitāti gliemeņu audzēšanā. Šie akti būtu jāpadara skaidrāki un labāk jāsasaista ar citiem relevantajiem ES tiesību aktiem. Īpaši svarīgi ir skaidrāk noteikt prasību atšķirības (attiecībā uz ieguves apgabalu klasifikāciju, sanitārajiem apsekojumiem, aizsargājamo teritoriju reģistriem u. c.) 39 .
ES akvakultūras sektora vidisko sniegumu ir iespējams uzlabot. To var panākt, pirmkārt, nodrošinot, ka vides tiesību akti tiek piemēroti un to mērķi sasniegti, otrkārt, turpinot mīkstināt akvakultūras ietekmi un, treškārt, attīstot tādu akvakultūru, kas mazāk ietekmē vidi un nodrošina ekosistēmu pakalpojumus. Konkrēti, lai to visu izdarītu:
-ES akvakultūras sektora vidiskās ietekmes novērtēšanā jāizmanto aprites cikla pieeja;
-jānodrošina barošanas sistēmu ilgtspējība. Tas nozīmē, ka barības sastāvdaļām jābūt iegūtām tādā veidā, kas visvairāk respektē ekosistēmas un biodaudzveidību, un vienlaikus jāspēj nodrošināt dzīvnieku veselība un labturība. Turklāt jāsamazina barības ražotāju paļaušanās uz savvaļas krājumu zivju miltiem un eļļu (piemēram, par proteīnu avotu izmantojot alternatīvas sastāvdaļas, tādas kā aļģes vai kukaiņus, vai citu industriju atkritumus). Tas pats attiecas uz barības piedevu un efektīvu barības pārvaldības sistēmu izmantošanu;
-jārod risinājumi, kas, piemēram, ar atbilstošas audzēšanas prakses palīdzību, ļauj samazināt veterināro zāļu un citu vielu (tādu kā bioloģiskās apaugšanas pretlīdzekļi) izmantošanu;
-ja veterinārās zāles un citas vielas izrādās patiešām vajadzīgas, jāstimulē izvēlēties tādas, kurām ir mazāka vidiskā pēda;
-jānodrošina akvakultūras objektu vidiskais monitorings, kas aptver ūdens kvalitāti, kā arī (organisko un barības vielu, plastmasas, veterināro zāļu, citu piesārņotāju vai jebkāda veida atkritumu un piedrazojuma) izplūdes un emisijas;
-jāizstrādā pārvaldības prakse, kas aptver arī riska stratēģiju attiecībā uz ietekmju (t. sk. izplūžu un emisiju ietekmes) mazināšanu, plēsēju pārvaldību un audzējamo dzīvnieku izkļūšanas novēršanu, īpaši ņemot vērā izkļuvušo dzīvnieku iespējamo nelabvēlīgo ietekmi uz vietējām sugām un biodaudzveidību un arī to potenciālu kļūt par invazīvu sugu;
-jāierobežo akvakultūras darbību ietekme uz jūras piedrazojumu;
-jāveicina atjaunojamo energoresursu izmantošana un lielāka energoefektivitāte;
-jāievieš atkritumu apsaimniekošanas sistēmas, kas akvakultūras darbību vidisko pēdu samazina līdz minimumam;
-visā sektorā, arī atkritumu izmantošanas jomā, jāpiemēro aprites ekonomikas pieeja;
-jāattīsta bioloģiskā akvakultūra 40 un citas akvakultūras sistēmas, kurām raksturīga mazāka vidiskā ietekme, piemēram, energoefektīvas ūdens recirkulācijas sistēmas 41 , integrētas multitrofiskās akvakultūras (IMTA) sistēmas, kā arī dažādošana ar zemāka trofiskā līmeņa sugām (gliemjiem 42 un citiem bezmugurkaulniekiem un augēdājām zivīm);
-jāattīsta un par vērtīgu jāatzīst tāda veida akvakultūra, kas piedāvā ekosistēmu pakalpojumus, piemēram, dīķu, mitrāju un iesāļūdeņu akvakultūra 43 ;
-jāatbalsta gan ūdens ģenētisko resursu saglabāšana un uzlabošana, gan akvakultūras krājumu selektīvā audzēšana 44 .
2.2.2.Dzīvnieku labturība
Lielāka uzmanība būtu jāpievērš zivju labturībai, un ne tikai tāpēc, ka pieaug sabiedrības interese un pieprasījums pēc augstas kvalitātes zivju produktiem. Zivju turēšana labturības stāvoklī dod arī ekonomisku labumu visai industrijai, jo tā samazinās izmaksas un uzlabojas produkcijas kvalitāte. ES dzīvnieku labturības tiesību aktos 45 ir vispārīgas prasības par saimniecībās audzētu zivju turēšanu, pārvadāšanu un kaušanu. ES Bioloģiskās ražošanas regulā 46 prasības ir konkrētākas, piemēram, noteikts maksimālais krājumu blīvums, mākslīgā apgaismojuma un skābekļa izmantošanas ierobežojumi u. c. Darbs pie zivju labturības uzlabošanas ir jāturpina, un galvenokārt tas nozīmē:
-zivju labturības jomā iekopt labu audzēšanas, pārvadāšanas un kaušanas praksi;
-noteikt kopējus, validētus, sugām specifiskus un revīzijai pieejamus zivju labturības rādītājus visā ražošanas ķēdē (arī pārvadāšanas un kaušanas posmā);
-turpināt pētniecību un inovāciju, jo īpaši par sugām specifiskiem labturības parametriem, t. sk. par barošanas vajadzībām dažādās audzēšanas sistēmās;
-zināšanas un prasmes par zivju labturību nodot akvakultūras produktu ražotājiem un citiem operatoriem, kas rīkojas ar dzīvām saimniecībā audzētām zivīm.
2.3.Kā iegūt sabiedrības atbalstu un nodrošināt patērētāju informēšanu
ES akvakultūras izaugsme un tās konkurētspēja lielā mērā balstās uz sabiedrības atbalstu un akvakultūras darbību un ES akvakultūras produktu labuma un vērtības atzīšanu. Lai šo atbalstu iegūtu, īpaši svarīgi ir trīs faktori: ar ES akvakultūru saistītā saziņa, ES akvakultūras integrēšana vietējā sabiedrībā un datu vākšana un uzraudzība.
2.3.1.Ar ES akvakultūru saistītā saziņa
Ir ārkārtīgi svarīgi nodrošināt precīzāku informāciju un caurredzamību attiecībā uz to, kā tiek veiktas akvakultūras darbības. Bieži vien jaunus akvakultūras objektus izveidot neļauj negatīvs vietējo ieinteresēto personu priekšstats par akvakultūras darbībām, jo īpaši par to vidisko ietekmi un ietekmi uz citām saimnieciskajām darbībām. Turpretim akvakultūras nestie ieguvumi (tādi kā darbvietas attālākos apgabalos, mazoglekļa pārtikas avots vai ekosistēmu pakalpojumi) sabiedrībai lielākoties ir nezināmi.
Informēt ir būtiski arī tādēļ, lai apmierinātu patērētāju pieaugošo pieprasījumu pēc ilgtspējīgiem produktiem 47 . Lai ES ražošana varētu gūt labumu no augstiem ilgtspējas un kvalitātes standartiem, svarīgi ir palielināt patērētāju informētību par ES ražotāju centieniem. Tas palīdzēs ES akvakultūras produktus padarīt konkurētspējīgākus un nodrošinās vienlīdzīgus konkurences apstākļus ar citiem akvakultūras produktiem, kuri var arī nenodrošināt līdzvērtīgu ilgtspēju un kvalitāti. Visbeidzot, saziņa būs nepieciešama, lai dažādotas akvakultūras piedāvātās iespējas izmantotu, pieņemot Eiropas zaļā kursa izaicinājumus. Šo izaicinājumu vidū ir zināšanu vairošana par akvakultūras produktiem ar mazāku vidisko pēdu un šādu produktu patēriņa palielināšana, jo īpaši attiecībā uz nepietiekami izmantotām zemāka trofiskā līmeņa sugām, piemēram, aļģēm, gliemjiem un vēžveidīgajiem un citiem bezmugurkaulniekiem, un augēdājām zivīm.
Lai uzlabotu patērētājiem un sabiedrībai pieejamo informāciju par ES akvakultūras produkciju, ir vajadzīgi dažādi instrumenti, proti:
-marķēšanas 48 un tirdzniecības standarti 49 (Komisija patlaban pārskata pašreizējos zvejniecības produktu tirdzniecības standartus un izvērtē iespēju noteikt īpaši akvakultūras produktiem paredzētus standartus);
-mazumtirgotājus iesaistošas informatīvas kampaņas par ES akvakultūras sektoru un ražošanu;
-jāprecizē zinātniskais pamatojums diskusijai par akvakultūras darbību ietekmi ES;
-sektoram jākļūst atvērtākam sabiedrībai (saimniecības jāatver apmeklētājiem, arī no skolām un citām izglītojošām iestādēm, jāsniedz plašāka informācija par audzēšanas apstākļiem);
-jānodrošina cieša un agrīna iestāžu un industrijas mijiesaiste ar ieinteresēto personu grupām, to vidū NVO;
-jāveicina zīmolu un kvalitātes marķējumu, to vidū ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu, izmantošana (lai saglabātu to uzticamību, izmantošana pienācīgi jākontrolē), aptverot arī ilgtspējas aspektus;
-ES akvakultūra jāpopularizē kā “vietēja un svaiga” īsa pārtikas aprites cikla daļa.
2.3.2.Integrēšana vietējā sabiedrībā
Tāpat kā jebkurai citai darbībai, arī akvakultūras izvēršanai ir vajadzīga sabiedrības piekrišana (tā sauktā “sociālā darbības licence”). Kā minēts iepriekš, dažas ieinteresētās personas akvakultūras darbības joprojām uztver negatīvi. Galvenās bažas ir par akvakultūras ietekmi uz vidi vai par to, kā tā varētu traucēt citām saimnieciskajām darbībām, piemēram, zvejniecībai vai tūrismam. Ir svarīgi šīs bažas kliedēt, pirmkārt, nodrošinot caurredzamību un vietējās ieinteresētās personas jau agrīnā posmā iesaistot akvakultūras darbības plānošanā un, otrkārt, cenšoties panākt sinerģiju ar esošajām darbībām (piemēram, zvejniecību, tūrismu, apstrādes industriju) un aizsargājamām teritorijām. Turklāt pastāv lielas iespējas radīt vietējas vērtības ķēdes un īsas piegādes ķēdes, kurām būtu jāveicina vidiski, ekonomiski un sociāli ilgtspējīga pārtikas ražošana. Zivsaimniecības vietējo rīcības grupu (ZVRG) 50 darbā gūtā pieredze, kā arī no EJZF finansētie projekti dažās dalībvalstīs šajā jomā uzrāda labu praksi.
2.3.3.Dati un uzraudzība
Lai varētu pienācīgi plānot akvakultūras darbības, savāktajiem datiem jābūt precīziem. Precīzi dati ir vajadzīgi arī tādēļ, lai novērtētu un uzraudzītu ES akvakultūras sektora sociālo, ekonomisko un vidisko sniegumu. Svarīga ir arī caurredzamība un datu ziņošana – tā palīdz saglabāt patērētāju un citu ieinteresēto personu uzticēšanos. Sektorā pastāv daudzi ziņošanas pienākumi, kas uzlikti ar dažādiem ES un valstu tiesību aktiem. Tomēr vākti tiek galvenokārt sociālekonomiskie dati par jūras akvakultūru vai dzīvnieku veselību un nedaudz arī dati par akvakultūrai specifiskajiem vidiskajiem rādītājiem 51 . Tāpēc ziņošanas pienākumi būs jākoordinē labāk un jāracionalizē dažādu dienestu prasītās ziņošanas procedūras. Tāpat būs vajadzīgi labāk strukturēti norādījumi ES dalībvalstīm par to, kā datus iegūt un paziņot. Datu ziņošana būtu jāattiecina arī uz vidiskajiem rādītājiem un jāaptver vairāk nekā tikai jūras akvakultūra 52 .
2.4.Kā vairot zināšanas un kāpināt inovāciju
Zināšanas un inovācija (arī digitālo tehnoloģiju izmantošana) ir būtiski svarīga, lai varētu sasniegt pārējos mērķus, kas šajā paziņojumā izvirzīti ES akvakultūras sektoram. Tas jo sevišķi attiecas uz akvakultūras izturētspējas un konkurētspējas veidošanu un zaļo pārkārtošanos.
Nākamā ES pētniecības un inovācijas pamatprogramma “Apvārsnis Eiropa” piedāvā izdevīgu iespēju pavirzīties uz priekšu šajā jomā. Ar ilgtspējīgu akvakultūru saistītā pētniecība un inovācija ir svarīga “Apvāršņa Eiropas” prioritāte. Akvakultūras sektorā ir izlēmīgi jārīkojas, lai nodrošinātu, ka pētniecība un inovācija, pirmkārt, ātrāk reaģē uz sektora pašreizējiem un turpmākajiem izaicinājumiem un iespējām, otrkārt, nerada darba dublēšanos un, treškārt, veido sinerģijas. Konkrēti, vairāk jādara šādās jomās:
-jāizveido sadarbības sistēma, kas gan valsts, gan reģionālā/vietējā līmenī apvieno publiskās iestādes, industriju, pētniekus un pedagogus. Šajā sistēmā būtu jāiekļauj ilgtspējīgas akvakultūras inovācijas kopu jeb klasteru izveide 53 ;
-jāsekmē pētniecības un inovācijas labāko atradumu attīstīšana un savietošana dalībvalstu un reģionu līmenī. Tam būtu jāietver pārdomātas specializācijas stratēģijas, kuru mērķis ir veidot pilnas vērtību ķēdes visā ES;
-jāsekmē efektīva pētniecības un inovācijas rezultātu izplatīšana industrijas galalietotāju un plašas sabiedrības vidū, kā arī šo rezultātu izmantošana. Tas panākams, piemēram, cieši uzraugot to, kā tiek izstrādāti un īstenoti stabili ES finansēto projektu izplatīšanas un izmantošanas plāni;
-jāveicina pētniecības projektu savstarpējā papildināmība un sinerģijas;
-sniedzot skaidru pārskatu par pieejamo ES finansējumu, jāatvieglo akvakultūras sektora piekļuve pētniecībai un inovācijai paredzētajam ES finansējumam.
Lai akvakultūras sektorā ienestu inovācijas, ir jārosina tajās investēt. Inovācijās ieguldījušie bieži nonāk neapgūtā teritorijā. ES iniciatīva “BlueInvest” (kas veicina inovāciju arī akvakultūrā) turpinās palīdzēt satikties investoriem un uzņēmējiem. Ar EJZAF un “InvestEU” iemaksām tiks izveidots finanšu instruments, un ar to varēs atbalstīt arī investīcijas ilgtspējīgās akvakultūras darbībās un tehnoloģijās. Lai atbalstītu investīcijas ES akvakultūras sektora rastos inovatīvos risinājumos, ES dalībvalstis turklāt varēs izmantot topošā EJZAF līdzekļus.
Inovatīva akvakultūra prasa attīstīt atbilstošas prasmes. To var panākt, veidojot specializētas mācību programmas un izplatot zināšanas par akvakultūru (piemēram, specializētas studijas zivju veterinārijā un akvakultūras operatoru apmācīšanu par zivju veselību), kā arī lauksaimniekiem piedāvājot mūžizglītības projektus par inovatīvām pieejām akvakultūras sektorā.
3.SECINĀJUMI
Ilgtspējīga akvakultūra ES spēj dot lielu sabiedrisko labumu. Tas var būt, piemēram: i) uzturvielām bagāta un veselīga pārtika ar mazu vidisko pēdu; ii) ekonomikas attīstība un darba iespējas piekrastes un lauku kopienās; iii) piesārņojuma samazināšana; iv) ekosistēmu un biodaudzveidības saglabāšana; v) pienesums cīņā pret klimata pārmaiņām. Šis paziņojums iezīmē ceļu, kas ejams, lai ES akvakultūra kļūtu par izturētspējīga un konkurētspējīga sektora etalonu un globālu ilgtspējas un kvalitātes mērauklu. Lai šo mērķi sasniegtu, vajadzīgs visu relevanto dalībnieku (to vidū ES dalībvalstu, ES akvakultūras industrijas un citu ieinteresēto personu, piemēram, NVO) atbalsts šo vadlīniju un šā paziņojuma pielikumā ieteiktās rīcības īstenošanā. Komisija aicina ES dalībvalstis nodrošināt šo vadlīniju un darbību īstenošanai piemērotus līdzekļus.
Lai šīs vadlīnijas īstenotu, jāatbalsta arī akvakultūras sektora ilgtspējīga pāreja. Tas izdarāms, nodrošinot efektīvu un lietderīgu publiskā finansējuma izmantošanu un piesaistot privātas investīcijas. Šā paziņojuma pielikumā ir ieteikumi šāda mērķa sasniegšanai. Konkrēti, Komisija aicina ES dalībvalstis, kad tās iedala sektoram ES un nacionālo fondu līdzekļus, ņemt vērā šajās vadlīnijās nosauktās prioritātes.
Lai atbalstītu visas ieinteresētās personas šo vadlīniju īstenošanā, Komisija izveidos īpaši akvakultūrai paredzētu ES palīdzības mehānismu. Šim mehānismam būtu jāpalīdz Komisijai, ES dalībvalstīm, industrijai un citām ieinteresētajām personām izstrādāt turpmākus norādījumus un konsolidēt paraugpraksi jomās, uz kurām attiecas šis paziņojums. Palīdzības mehānisms palīdzēs īstenot arī minētos norādījumus un paraugpraksi. Tajā būtu jāiestrādā tiešsaistes platforma ar visām ieinteresētajām personām pieejamu zināšanu bāzi (piemēram, ES finansējuma rokasgrāmatu un ES finansēto akvakultūras projektu datubāzi).
Komisija aicina ES dalībvalstis šajā paziņojumā nosauktos mērķus un principus, jo īpaši to, ka akvakultūrai jāattīstās ilgtspējīgā un vidi respektējošā veidā, aktīvi popularizēt saistībā ar: i) jūras baseina stratēģijām; ii) divpusējiem nolīgumiem; iii) dalību starptautiskajos forumos (piemēram, FAO).
Ne vēlāk kā četrus gadus pēc šā paziņojuma publicēšanas Komisija novērtēs, pirmkārt, to, kādas ir pielikumā ieteiktās rīcības sekmes, un, otrkārt, cik iedarbīgi šī rīcība palīdz tuvoties šajās jaunajās stratēģiskajās vadlīnijās noteiktajiem mērķiem, un turklāt tiks paredzēta iespēja rīcību attiecīgi pielāgot. Lai sagādātu pierādījumu bāzi un pamatotu lēmumu par turpmākajiem pasākumiem, kas tiks veikti pēc 2030. gada, līdz 2029. gadam jaunās stratēģiskās vadlīnijas tiks izvērtētas attiecībā uz to efektivitāti, lietderīgumu, piemērotību, saskanību un ES pievienoto vērtību.
Saskaņā ar stratēģiju “No lauka līdz galdam” Komisija “rīkosies, lai līdz 2030. gadam lauksaimniecības dzīvniekiem un akvakultūrai paredzētu antimikrobiālo līdzekļu kopējo pārdevumu samazinātu par 50 %”.
Stratēģija “No lauka līdz galdam” izvirza mērķi, ka “līdz 2030. gadam vismaz 25 % ES lauksaimniecībā izmantojamās zemes tiks izmantoti bioloģiskajā lauksaimniecībā un ka bioloģiskās lauksaimniecības īpatsvars būtiski augs”.
Regula (ES) Nr. 1380/2013.
Zivsaimniecības zinātnes, tehnikas un ekonomikas komitejas (ZZTEK) sagatavota detalizēta analīze par ES akvakultūras sektora ekonomisko sniegumu atrodama https://stecf.jrc.ec.europa.eu/reports/economic .
Ja ņem vērā arī ES zvejniecības un akvakultūras produktu eksportu, saskaņā ar Eiropas Zvejniecības un akvakultūras produktu tirgus novērošanas centra (EUMOFA) 2020. gada ziņojumu par ES zivju tirgu 2018. gadā ES pašpietiekamība attiecībā uz zvejniecības un akvakultūras produktiem bija aptuveni 42 %. Pašpietiekamība ir ES dalībvalstu spēja apmierināt pieprasījumu ar pašu saražotu produkciju, un to izsaka ar iekšzemes ražošanas un iekšzemes patēriņa attiecību.
COM (2013)229 final, 29.4.2013.
Politiskās vienošanās teksts par EJZAF regulas priekšlikumu pieejams https://www.europarl.europa.eu/meetdocs/2014_2019/plmrep/COMMITTEES/PECH/DV/2021/02-22/EMFAF_consolidated_clean_EN.pdf . Šis teksts vēl gaida juridisko redakciju un galīgo pieņemšanu Padomē un Eiropas Parlamentā.
Saskaņā ar EJZAF regulas 23. pantu (sk. 7. zemsvītras piezīmi par politiskās vienošanās tekstu) EJZAF sniegtajam akvakultūras atbalstam jābūt saskanīgam ar nacionālajiem daudzgadu stratēģiskajiem plāniem akvakultūras attīstības jomā.
Gliemju un vēžveidīgo audzēšana ES nozīmē galvenokārt gliemeņu un konkrēti ēdamgliemeņu, austeru un cietgliemeņu audzēšanu. Pārsvarā tā ir tradicionāla un darbietilpīga, ģimenes lokā īstenota akvakultūras darbība, kas pilnībā iekļaujas vietējā ainavā.
Iekšzemes akvakultūra ir īpaši piemērots instruments ilgtspējīgas pārtikas ražošanai reģionos, kam ir tikai sauszemes robežas, un tā nodrošina arī tik ļoti vajadzīgās darbvietas. Dažas no galvenajām ES audzētajām saldūdens sugām ir karpa, varavīksnes forele un jaunietekmes sugas, piemēram, sams un zandarts. Lai gan visbiežāk audzēšana notiek zivju dīķos, plaši izmanto arī kanālus un citas tekoša ūdens sistēmas, sprostus, tīklu aplokus un tvertnes. Dažu veidu saldūdens akvakultūra (jo īpaši dīķsaimniecībās), ja tā ir labi pārvaldīta, spēj nodrošināt ekosistēmu pakalpojumus un bieži vien sakņojas kultūrā un tradīcijās. Ūdens atkalizmantošanas (recirkulācijas) sistēmas akvakultūrā tiek izmantotas retāk, jo tās prasa lielas investīcijas, taču lielā izdevīguma dēļ nākotnē tās varētu kļūt par biežāku parādību.
Saskaņā ar stratēģiju “No lauka līdz galdam” Komisija “paredzēs īpaši orientētu atbalstu aļģu audzētājiem, jo aļģēm būtu jākļūst par būtisku alternatīvu olbaltumvielu avotu ilgtspējīgai pārtikas sistēmai un globālai nodrošinātībai ar pārtiku”.
Sabiedriskā apspriešana notika 2020. gada jūlijā–oktobrī. Šajās jaunajās stratēģiskajās vadlīnijās ņemti vērā arī atvērtās koordinācijas metodes starpposma novērtējuma rezultāti (sk. Komisijas dienestu darba dokumentu https://ec.europa.eu/fisheries/sites/fisheries/files/docs/swd-2020-6_en.pdf ), šīs metodes kontekstā notikusī pieredzes apmaiņa un ES finansēto projektu rezultāti.
Eiropas Parlamenta 2018. gada 12. jūnija rezolūcija “Ceļā uz ilgtspējīgu un konkurētspējīgu Eiropas akvakultūras nozari: pašreizējais stāvoklis un nākotnes uzdevumi” (2017/2118(INI)).
Sk. iepriekš 11. zemsvītras piezīmi.
Sausums var apdraudēt saldūdens saimniecību dzīvotspēju, jo atšķirībā no lauku saimniecībām šāda veida situācijā tās ne vienmēr saņem kompensāciju.
Sīkākas ziņas par ES saldūdens akvakultūru sk. EUMOFA pētījumā ( https://www.eumofa.eu/documents/20178/442176/Freshwater+aquaculture+in+the+EU.pdf ) un valstu profilos ( https://www.eumofa.eu/documents/20178/442176/Country+profiles.pdf ).
Direktīva 2014/89/ES, ar ko izveido jūras telpiskās plānošanas satvaru.
Šajās vadlīnijās “atkrastes akvakultūra” ir akvakultūras objekti, kas izvietoti tālāk par 2 km no krasta vai ārpus redzamības zonas (skatoties no krasta), atrodas par 50 m dziļākos ūdeņos, kur viļņu augstums ir 5 m un lielāks, rodas lielie okeāna viļņi, pūš mainīgi vēji un plūst spēcīgas okeāna straumes, atrodas atklātās vietās (tāljūrā, piemēram, kur vismaz 180 grādu leņķī ir tikai jūra) un vietās, kuras prasa attālinātas operācijas un automatizētu barošanu un kuru operētājsistēmas var būt vajadzīgs uzraudzīt attālināti (definīcija saskaņā ar FAO 2010. gada darbsemināru “Marikultūras attālināšana no krasta: tehniskie, telpiskie un pārvaldības izaicinājumi”).
Gliemju audzēšanā ir ļoti svarīgi, lai būtu pieejams labas kvalitātes ūdens, jo ūdenī var uzkrāties kaitīgas vielas, kuras spēj negatīvi ietekmēt gliemju dzīvotspēju un sanitāro kvalitāti. Ir pieņemti ES tiesību akti, kuru mērķis ir garantēt labu ūdens kvalitāti gliemeņu audzēšanā.
Audzēšanas kapacitāte akvakultūrā ir maksimālā audzētās sugas biomasa, kādu var sasniegt, nepārsniedzot maksimālo pieļaujamo ietekmi uz audzēto krājumu un šā krājuma vidi.
Piemērojamie tiesību akti dzīvnieku veselības jomā ir Regula (ES) 2016/429 par pārnēsājamām dzīvnieku slimībām (“Dzīvnieku veselības tiesību akts”, piemērojams no 2021. gada 21. aprīļa) un pašreizējais tiesiskais regulējums par veterinārajām zālēm un ārstniecisko barību ( Direktīva 2001/82/EK , Regula (EK) Nr. 726/2004 un Direktīva 90/167/EEK ), kuru aizstās ar Regulu (ES) 2019/6 par veterinārajām zālēm un Regulu (ES) 2019/4 par ārstniecisko barību (piemērojamas no 2022. gada 28. janvāra).
Tas jo īpaši attiecas uz gliemju audzēšanu. Pēdējos gados novērots arvien lielāks skaits mirstības gadījumu, kas saistīti ar patogēniem organismiem, un tie nopietni ietekmē gliemju audzētavu ilgtspēju. Grūtības gliemju audzētājiem sagādā arī aļģu ziedēšana, jūras piesārņojums un klimata pārmaiņu ietekme.
Jaunā Regula (ES) 2019/6 par veterinārajām zālēm palīdzēs palielināt veterināro zāļu pieejamību akvakultūrā un stimulēs inovāciju.
Lai palīdzētu cīnīties pret tādām gliemeņu slimībām kā norovīrusi, vajadzīgas jaunas zināšanas un inovatīvas metodes.
2021. gada 24. februārī tika pieņemta jauna ES klimatadaptācijas stratēģija.
ES finansēti projekti ir uzlabojuši zināšanu bāzi, kas vajadzīga, lai izstrādātu iedarbīgus klimatadaptācijas pasākumus dažādiem politikas sektoriem, arī akvakultūrai. Daudzi šo projektu konstatējumi un cita noderīga informācija ir publiski pieejama tīmekļa platformā Climate-ADAPT. Climate-ADAPT ir “vienas pieturas aģentūra”, ko attiecībā uz pielāgošanos klimata pārmaiņām kopīgi izveidojusi Komisija un Eiropas Vides aģentūra (EVA). Informācija par jūras transporta un zvejniecības jomu ir pieejama https://climate-adapt.eea.europa.eu/eu-adaptation-policy/sector-policies/marine-and-fisheries .
Stratēģijā “No lauka līdz galdam” minēta jaunā, no Klimata pakta izrietošā ES oglekļsaistīgas lauksaimniecības iniciatīva, kā arī tiesiskais regulējums, kurš Komisijai jāizstrādā oglekļa piesaistes sertificēšanas jomā. Šajā kontekstā un lai nodrošinātu šāda veida akvakultūras attīstīšanai vajadzīgos stimulus, jāņem vērā oglekļa uztveršanas pakalpojumu akvakultūras piedāvātās iespējas. Klimata pārmaiņu ietekmi mazinošas akvakultūras veicināšana būtu jāapsver arī Parīzes klimata nolīguma nacionāli noteikto devumu (NND) kontekstā.
Atbalsts RO ražošanas un tirgdarbības plāniem saskaņā ar EJZF ir obligāts. Arī saskaņā ar jauno EJZAF ražošanas un tirgdarbības plānus varēs atbalstīt, taču šāds atbalsts būs brīvprātīgs.
Patlaban ir 32 atzītas akvakultūras RO un nav nevienas transnacionālas organizācijas. Sk. https://ec.europa.eu/fisheries/sites/fisheries/files/list-of-recognised-producer-organisations-and-associations-of-producer-organisations.pdf . Pastāv arī citi ražotāju pašorganizācijas veidi, kas nav atzīti saskaņā ar TKO regulu (piemēram, ražotāju apvienības, kuru biedrus vieno kāda konkrēta kvalitātes zīme).
Sk. https://ec.europa.eu/fisheries/sites/fisheries/files/docs/body/guidance-document-on-implementation-of-professional-organisations_lv.pdf .
Sk. Padomes Regulu (EK) Nr. 1224/2009.
COM(2018) 368 final.
Sk. Regulu (ES) Nr. 1151/2012 par lauksaimniecības produktu un pārtikas produktu kvalitātes shēmām. Stratēģijā “No lauka līdz galdam” teikts, ka Komisija “stiprinās tiesisko regulējumu attiecībā uz ģeogrāfiskās izcelsmes norādēm (ĢIN) un attiecīgā gadījumā paredzēs īpašus ilgtspējas kritērijus”.
Gaidāmais nulles piesārņojuma rīcības plāns cīņu pret ūdens piesārņojumu pastiprinās.
Akvakultūrai līdz ar citām darbībām piemēro konkrēti šādus tiesību aktus: Ūdens pamatdirektīva (Direktīva 2000/60/EK); Jūras stratēģijas pamatdirektīva (Direktīva 2008/56/EK); lēmums par labu vides stāvokli (Lēmums (ES) 2017/848); upes baseina apsaimniekošanas plāni; Putnu direktīva un Dzīvotņu (biotopu) direktīva (Direktīva 2009/147/EK un Direktīva 92/43/EEK); Rūpniecisko emisiju direktīva (Direktīva 2010/75/ES); regula par svešzemju un vietējā areālā nesastopamu sugu izmantošanu akvakultūrā (Regula (EK) Nr. 708/2007) un regula par invazīvajām sugām (Regula (ES) 1143/2014); Ietekmes uz vidi novērtējuma direktīva (Direktīva 2011/92/ES); Stratēģiskā ietekmes novērtējuma direktīva (Direktīva 2001/42/EK). Turklāt īpaši tiesību akti par bioloģisko ražošanu ar sertifikācijas un marķēšanas palīdzību veicina tādu akvakultūru, kas atbilst stingrākām ražošanas prasībām attiecībā uz vides ietekmējumu un dzīvnieku labturību, kā arī darbojas ar ierobežotu un reglamentētu ārējo ievadi.
Sk. Komisijas dienestu darba dokumentu par Ūdens pamatdirektīvas un Jūras stratēģijas pamatdirektīvas piemērošanu akvakultūrā ( https://ec.europa.eu/fisheries/sites/fisheries/files/docs/body/swd-2016-178_lv.pdf ) un vadlīnijas par akvakultūru un Natura 2000 ( https://ec.europa.eu/environment/nature/natura2000/management/docs/Aqua-N2000%20guide.pdf ).
Piemēram, Tiesas spriedums Vēzera [Weser] lietā (Lieta C-461/13 Bund / Vācija [2015] ECR I-433) par Ūdens pamatdirektīvas interpretāciju.
Atvērtās koordinācijas metodes starpposma novērtējumā konstatēts, ka ne visi attiecīgie dalībnieki pietiekami labi pārzina Komisijas norādījumus par ES tiesību aktu piemērošanu akvakultūrā. It īpaši saldūdens akvakultūras produktu ražotāji apgalvo, ka ne vienmēr ir labi saprotams, kā īstenot ražošanas prasības Natura 2000 teritorijās, un uzskata Ūdens pamatdirektīvas prasības par grūti piemērojamām.
Piemērojamie tiesību akti ir Regula (ES) 2017/625 par oficiālajām kontrolēm un Ūdens pamatdirektīva. Oficiālo kontroļu regulā noteikts, ka dalībvalstu kompetentajām iestādēm savos gliemeņu ieguves ūdeņos jāīsteno plaša oficiālā kontroles monitoringa programma attiecībā uz dzīvām gliemenēm. Šīs programmas rezultātus izmanto, lai atkarībā no mikrobioloģisko un ķīmisko piesārņotāju, to vidū jūras biotoksīnu, koncentrācijām noteiktu, vai ieguves apgabalam jābūt atvērtam vai slēgtam. Ūdens pamatdirektīvā savukārt noteikts, ka dalībvalstu kompetentajām iestādēm jānodrošina īpaša gliemju audzēšanas ūdeņu aizsardzība. ES gliemju audzētāji ir sūdzējušies, ka attiecībā uz gliemju audzēšanu dalībvalstis Ūdens pamatdirektīvu neīsteno pareizi.
Sk. 2. zemsvītras piezīmi. 2021. gada 25. martā Komisija pieņēma jaunu bioloģiskās ražošanas attīstībai veltītu rīcības plānu, kurā paredzēti arī ES bioloģiskās akvakultūras veicināšanas pasākumi (COM(2021) 141 final)..
Ūdens recirkulārijas sistēmas ir ražošanas sistēmas, kas ļauj pilnībā kontrolēt zivīm atvēlēto vidi, patērēt maz ūdens, pilnībā kontrolēt slimības, efektīvi izmantot zemi, nodrošināt optimālu barošanu un atrasties noieta tirgu tuvumā. Kaut arī ūdens recirkulācijas sistēmas ir visai daudzsološas, pagaidām šī tehnoloģija šķiet rentabla tikai augstvērtīgu produktu (piemēram, laša, seriolas un zuša) tirgus nišās. Tās ceļā joprojām ir daudz šķēršļu: vajadzīgas lielas investīcijas, tehnoloģiskā sarežģītība, vajadzība pēc kvalificēta tehniskā personāla, liels energopatēriņš vai problēmas ar produkta garšu. Tomēr tehnoloģiju attīstība šos šķēršļus drīzumā varētu novērst. Sk. EUMOFA ziņojumu par ūdens recirkulācijas sistēmām akvakultūrā: https://www.eumofa.eu/documents/20178/84590/RAS+in+the+EU.pdf .
Gliemji ir filtrētāji, un tie nav jābaro. Turklāt tie sniedz daudzus citus vidiskus ieguvumus, piemēram, uzlabo ūdens kvalitāti un dzidrību, no vertikālā ūdens slāņa atfiltrējot daļiņas, barības vielu pārpalikumu, organisko materiālu, vīrusus un baktērijas. Gliemju lauki pilda būtiskas ekosistēmiskas funkcijas, jo tie veido struktūras un dzīvotnes citiem organismiem, piemēram, krabjiem, tārpiem un zivju mazuļiem, kas kalpo par barību zivīm un citiem jūras dzīvniekiem. Turklāt gliemji no vides uzņem slāpekli un, kad tos ievāc, tas notiek kopā ar piesaistīto slāpekli. Interreg finansētā Baltijas jūras zilās izaugsmes iniciatīva ir pierādījusi uz virvēm audzētu ēdamgliemeņu spēju piesaistīt slāpekli. Sk. https://www.interreg-baltic.eu/news-detail/news/new-blue-growth-initiatives-for-the-baltic-sae-region.html .
Dīķiem un mitrājiem ir svarīga nozīme kā ūdens aizturētājiem un biodaudzveidības saglabātājiem.
Selektīvā audzēšana pamatojas uz tādu dabisku (ģenētisku) variāciju izmantošanu vēlamo īpašību nostiprināšanā, kas iegūtas, mērķtiecīgi atlasot populācijas, līnijas, ģimenes vai indivīdus.
Sk. Padomes Direktīvu 98/58/EK par lauksaimniecībā izmantojamo dzīvnieku aizsardzību un Padomes Regulu (EK) Nr. 1099/2009 par dzīvnieku aizsardzību nonāvēšanas laikā. Stratēģija “No lauka līdz galdam” paredz 2023. gadā izvērtēt un pārskatīt spēkā esošos dzīvnieku labturības tiesību aktus, arī tos, kas attiecas uz dzīvnieku pārvadāšanu un dzīvnieku kaušanu.
Komisijas Regula (EK) Nr. 889/2008, ar ko paredz sīki izstrādātus bioloģiskās ražošanas, marķēšanas un kontroles noteikumus, lai īstenotu Padomes Regulu (EK) Nr. 834/2007 par bioloģisko ražošanu un bioloģisko produktu marķēšanu. Jaunums: ir pieņemta Regula (ES) 2018/848 par bioloģisko ražošanu un bioloģisko produktu marķēšanu, un tā kļūs piemērojama no 2022. gada 1. janvāra.
Pašlaik šo pieprasījumu lielā mērā apmierina vai nu ar bioloģisko ražošanu, vai ar dažiem (bieži dārgiem) privātiem standartiem un sertifikācijas sistēmām. Tomēr saskaņā ar EUMOFA ziņojumu par ES bioloģisko akvakultūru joprojām saglabājas vajadzība plašāk informēt par bioloģiskās akvakultūras ilgtspēju ES (sk. https://www.eumofa.eu/documents/20178/84590/Study+report_organic+aquaculture.pdf ).
TKO regula nosaka dažas obligātas prasības attiecībā uz patērētāju informēšanu. Tomēr tajā nav prasīts uz galaprodukta norādīt akvakultūras produktu ražošanas metodi. Tā tikai uzliek pienākumu precizēt, ka produkts ir “audzēts”. Ar konkrētām ražošanas metodēm tiek saistīti vienīgi bioloģiskās akvakultūras produkti. Turklāt TKO regula neprasa sniegt informāciju par apstrādātu akvakultūras produktu izcelsmi.
TKO regula nosaka kopējus tirdzniecības standartus, kas jāievēro attiecībā uz zvejas produktiem, lai tos pārtikas vajadzībām drīkstētu ievest ES tirgū. Tomēr pašreizējie standarti uz akvakultūras produktiem neattiecas. Stratēģija “No lauka līdz galdam” paredz tirdzniecības standartu pārskatīšanu, arī attiecībā uz zvejniecības un akvakultūras produktiem.
FARNET (zivsaimniecības reģionu tīklā) jau ir izstrādāts ceļvedis akvakultūras integrēšanai vietējā sabiedrībā ( https://webgate.ec.europa.eu/fpfis/cms/farnet2/library/guide/integrating-aquaculture-within-local-communities ), kā arī ceļvedis par aprites ekonomiku zvejniecības un akvakultūras apgabalos ( https://webgate.ec.europa.eu/fpfis/cms/farnet2/library/farnet-guide-17-circular-economy-fisheries-and-aquaculture-areas ).
ES vides tiesību aktos prasīta informācija par ūdens ekosistēmu stāvokli un ūdens kvalitāti, taču tajos nav ietverti ziņošanas pienākumi tieši par akvakultūras darbībām.
Komisijas priekšlikumā par jauno ES Daudzgadu datu vākšanas programmu, kas ir daļa no datu vākšanas sistēmas (piemērojama no 2022. gada), paredzēts, ka dalībvalstīm jāvāc arī saldūdens akvakultūras sociālekonomiskie dati, un tas jādara tad, ja valsts saldūdens akvakultūras produkcija pārsniedz noteiktas robežvērtības (1 % ES produkcijas, 10 % valsts produkcijas).
Klasteri saved kopā inovētājus, piemēram, universitātes, un MVU. Tas veicina jaunu darbvietu radīšanu un var palīdzēt reģistrēt vairāk starptautisku preču zīmju un patentu.
EIROPAS KOMISIJA
Briselē, 12.5.2021
COM(2021) 236 final
PIELIKUMS
KOMISIJAS PAZIŅOJUMS EIROPAS PARLAMENTAM, PADOMEI, EIROPAS EKONOMIKAS UN SOCIĀLO LIETU KOMITEJAI UN REĢIONU KOMITEJAI
Kā vairot ES akvakultūras ilgtspēju un konkurētspēju: stratēģiskās vadlīnijas 2021.–2030. gadam
{SWD(2021) 102 final}
|
2.1. KĀ IZVEIDOT SPĒJU IZTURĒT UN KONKURĒT |
|||
|
Rīcības joma |
Komisija |
ES dalībvalstis |
Akvakultūras konsultatīvā padome |
|
2.1.1. Platības un ūdeņi |
·Izstrādāt sīkākus norādījumus par telpisko plānošanu un piekļuvi ūdeņiem jūras 1 , saldūdens un sauszemes akvakultūras vajadzībām ·Tehniski atbalstīt ES dalībvalstu pārvaldes iestādes minēto norādījumu īstenošanā un ļaut ES dalībvalstīm šim nolūkam izmantot Eiropas Jūrlietu, zivsaimniecības un akvakultūras fonda (EJZAF) finansējumu ·Uzraudzīt Jūras telpiskās plānošanas direktīvas īstenošanu un koordinēt labas telpiskās plānošanas prakses apmaiņu nejūrniecības jomās |
·Akvakultūrai piemērotas platības izraudzīties saskaņā ar šajā paziņojumā un turpmākajos norādījumos aprakstītajiem principiem |
|
|
2.1.2. Normatīvais un administratīvais regulējums |
·Konsolidēt norādījumus par labu administratīvo praksi ·Tehniski atbalstīt ES dalībvalstu pārvaldes iestādes regulatīvo un administratīvo sistēmu pārskatīšanā un uzlabošanā, ņemot vērā minēto labo praksi, un ļaut ES dalībvalstīm šim nolūkam izmantot EJZF finansējumu |
·Pēc vajadzības pārskatīt akvakultūras regulatīvo un administratīvo sistēmu, ņemot vērā šajā paziņojumā izklāstītos principus un turpmākos Komisijas konsolidētos norādījumus, kā arī īpašās MVU vajadzības ·Izveidot vienotu valsts struktūru, kas apvieno valsts un reģionālā līmeņa publiskās iestādes, kuru kompetencē ir akvakultūra. Iesaistīt šajā struktūrā arī relevantās ieinteresētās personas |
|
|
2.1.3. Dzīvnieku veselība un sabiedrības veselība |
·Izplānot labu audzēšanas praksi, jo īpaši dzīvnieku turēšanas vides bagātināšanu, funkcionālas barības izmantošanu un selektīvo audzēšanu. Organizēt mācības par šiem tematiem. Šādas mācības varētu atbalstīt ar ES finansējumu ·Pārbaudīt, kā galveno vidiskā riska novērtējumu rezultātus un relevantās zāļu toksikoloģiskās robežvērtības darīt sabiedrībai piekļūstamākas, turklāt ievērojot konfidencialitātes un datu aizsardzības noteikumus. Sadarbībā ar Eiropas Zāļu aģentūru un dalībvalstīm apsvērt iespēju izstrādāt norādījumus par vidiskā riska novērtēšanu attiecībā uz akvakultūrā lietojamām zālēm (vajadzības gadījumā norādot ieteicamos riska pārvaldības pasākumus) ·Rīkot darbseminārus, kuros visu Eiropu pārstāvošas ieinteresētās personas, kuras skar gliemju un vēžveidīgo audzēšanai raksturīgā norovīrusa problēma (industrija, akadēmiskās aprindas, pētnieki, valdības un politikas veidotāji), apspriestu iespējamos risinājumus ·Apmācīt kompetentās iestādes (tālab izmantojot, piemēram, iniciatīvu “Labāka apmācība nekaitīgai pārtikai”) par Regulas (ES) 2016/429 sarakstā norādītu un jaunradušos slimību uzraudzību un paziņošanu un par citiem relevantiem dzīvnieku veselības jautājumiem ·Atbalstīt un veicināt pētniecību un inovāciju dzīvnieku veselības jomā (arī attiecībā uz gliemju un vēžveidīgo slimībām), ņemot vērā Lauksaimniecības zinātniskās pētniecības pastāvīgās komitejas (SCAR-Fish) noteiktās prioritātes 2 |
·Apmācīt kompetentās iestādes (tālab izmantojot, piemēram, iniciatīvu “Labāka apmācība nekaitīgai pārtikai”) par Regulas (ES) 2016/429 sarakstā norādītu un jaunradušos slimību uzraudzību un paziņošanu un par citiem relevantiem dzīvnieku veselības jautājumiem ·Atbalstīt un veicināt pētniecību un inovāciju dzīvnieku veselības jomā (arī attiecībā uz gliemju un vēžveidīgo slimībām), ņemot vērā Lauksaimniecības zinātniskās pētniecības pastāvīgās komitejas (SCAR-Fish) noteiktās prioritātes ·Atbalstīt akvakultūras produktu ražotāju zināšanu un prasmju pilnveidošanu labas dzīvnieku audzēšanas prakses jomā |
·Izstrādāt labas prakses kodeksus par tādu ūdensdzīvnieku slimību pārvaldību, kas nav minētas Padomes Direktīvā 2006/88/EK vai Regulā (ES) 2016/429 ·Atbalstīt un akvakultūras produktu ražotāju vidū izplatīt Komisijas apzināto labo audzēšanas praksi ·Nodrošināt, ka ES akvakultūras produktu ražotāji ir informēti par relevanto pētniecību un inovāciju dzīvnieku veselības un sabiedrības veselības jomā |
|
2.1.4. Pielāgošanās klimata pārmaiņām un to seku mazināšana |
·Izstrādāt norādījumus par nozaru klimatadaptācijas plāniem un stratēģijām 3 ·Atbalstīt klimata pārmaiņu seku mazināšanu akvakultūrā, arī nodrošinot atbilstošu politikas satvaru un ļaujot izmantot ES līdzekļus |
·Atbalstīt nozariskus valsts, reģionālos, transnacionālos vai jūras baseinu klimatadaptācijas plānus, kas būtu saskanīgi ar valstu stratēģijām un plāniem, kā arī ar atbilstošo Eiropas Standartizācijas komitejas (CEN) standartu ·Atbalstīt akvakultūrā strādājošo apmācību klimatadaptācijas un izturētspējas jomā ·Atbalstīt klimata pārmaiņu seku mazināšanu akvakultūrā |
·Akvakultūras sektorā izplatīt par klimatadaptāciju un izturētspēju sagatavotos norādījumus ·Veicināt klimatadaptācijas un klimata pārmaiņu seku mazināšanas pasākumu pieņemšanu ES akvakultūras produktu ražotāju vidū |
|
2.1.5. Ražotāju un tirgus organizācijas |
·Organizēt relevantajām publiskajām iestādēm un industrijai paredzētus darbseminārus, kuru mērķis ir, iepazīstinot ar labu praksi un veicinot labas prakses apmaiņu starp dalībniekiem, atvieglot ražotāju organizāciju (RO) un starpnozaru organizāciju izveidi un atzīšanu ·Informēt par dažādajām ES akvakultūras RO (to vidū par transnacionālajām organizācijām) un starpnozaru organizācijām, kā arī par šo organizāciju pasākumiem |
·Akvakultūras produktu ražotāju un akvakultūras operatoru vidū popularizēt priekšrocības, ko dod RO un starpnozaru organizāciju izveidošana, kā arī RO transnacionālā darbība. Turpināt atbalstīt šīs organizācijas, konkrēti, to ražošanas un tirgdarbības plānus, atbalstam izmantojot arī valsts un ES finansējumu |
·Akvakultūras produktu ražotāju vidū popularizēt priekšrocības, ko dod RO un starpnozaru organizāciju izveidošana, kā arī RO transnacionālā darbība. Vajadzības gadījumā sniegt attiecīgu atbalstu |
|
2.1.6. Kontrole |
·Nodrošināt, ka ir izveidoti rīki, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu akvakultūras produktu izsekojamību no nozvejas/ieguves līdz mazumtirdzniecībai ·Veicināt digitālo rīku un mākslīgā intelekta izmantošanu akvakultūras produktu labākai izsekojamībai un visas vērtības ķēdes procesu caurredzamībai
|
·Akvakultūras sektorā veicināt digitālo rīku izmantošanu lielākas izsekojamības un caurredzamības labā |
|
|
2.1.7. Dažādošana un pievienotā vērtība |
Var palīdzēt vairākas ieteiktās darbības |
Var palīdzēt vairākas ieteiktās darbības |
Var palīdzēt vairākas ieteiktās darbības |
|
2.2. KĀ IESAISTĪTIES PĀREJĀ UZ ZAĻO EKONOMIKU |
|||
|
Rīcības joma |
Komisija |
ES dalībvalstis |
Akvakultūras konsultatīvā padome |
|
2.2.1. Vidiskais sniegums |
·Izstrādāt norādījumus par akvakultūras vidisko sniegumu, kuros aptverti šādi aspekti: (a)norādījumi 4 par to, kā akvakultūrā īstenojamas ES tiesību aktos, arī relevantajā judikatūrā, noteiktās juridiskās prasības; (b)vidisko rādītāju un brīvprātīgu vidiskā snieguma mērķrādītāju noteikšana, arī atsauces metode, pēc kuras noteikt akvakultūras produktu ražošanas oglekļa pēdu un ietekmi uz ekosistēmām; (c)labās prakses apzināšana valdības un industrijas līmenī. Šim procesam jāaptver ilgtspējīgas barības izmantošana, energoefektivitāte, oglekļa pēdas samazināšana, no audzētavas izkļuvušo dzīvnieku skaita samazināšana, ķīmisko produktu un zāļu izmantošana, tas, kā akvakultūras objektus padarīt par barības vielu ziņā sabalansētiem, apritīga pieeja un atkritumu apsaimniekošana, plēsēju pārvaldība 5 un ūdens ģenētisko resursu un selektīvās audzēšanas izmantošana; (d)tādas atsauces sistēmas izveidošana, ko akvakultūras uzraudzībā varētu lietot, lai novērtētu paveikto un atvieglotu apzinātu lēmumu pieņemšanu un ilgtermiņa plānošanu. Šajā sistēmā būtu jāiekļauj iepriekšējos punktos minētos aspektus raksturojoši dati ·Atbalstīt centienus vēl vairāk samazināt ES akvakultūras vidisko pēdu ·Atbalstīt ES akvakultūras dažādošanu ar paveidiem, kam ir labāks vidiskais sniegums. Tas panākams, arī nodrošinot atbilstošu politikas satvaru un ļaujot izmantot ES līdzekļus (piemēram, lai palielinātu šo akvakultūras paveidu produkcijas vērtību tirgū un visā vērtības ķēdes garumā) ·Strādāt pie tā, lai ierobežotu akvakultūras ietekmi uz jūras piedrazojumu, un konkrēti: i) īstenot Vienreizlietojamo plastmasas izstrādājumu direktīvu; ii) atbalstīt tādu akvakultūras rīku, kuri pamatā ir no plastmasas, aizstāšanu ar ilgtspējīgiem risinājumiem un akvakultūras objektu pielāgošanu tādā veidā, kas līdz minimumam samazina materiāla nozaudēšanu vidē; iii) nodrošināt atkritumu dalītu savākšanu; iv) veicināt inovāciju neapstrādātu un apstrādātu akvakultūras produktu iepakošanā ·Atbalstīt pētniecības un inovācijas pielietošanu, lai uzlabotu sektora vidisko sniegumu |
·Popularizēt un izplatīt Komisijas izstrādātos norādījumus par vidisko sniegumu to iestāžu vidū, kuru kompetencē ir akvakultūra un akvakultūras industrija (tas darāms, arī izmantojot apmācību), un atbalstīt industrijas centienus šādu praksi iedibināt (arī ar ES fondu atbalstu) ·Gādāt, lai kompetentās iestādes akvakultūras plānošanā un licencēšanā iestrādātu visus vidiskos aspektus, tādējādi nodrošinot piemērojamo tiesību aktu pilnīgu īstenošanu un pilnīgu atbilstību to prasībām. Šādu aspektu vidū ir: i) sugu un dzīvotņu veidu jutīguma kartēšana attiecībā uz akvakultūras radītajiem noslogojumiem; ii) akvakultūras objektiem piemītošās vidiskās audzēšanas kapacitātes noteikšana pēc objektīviem kritērijiem; iii) akvakultūras objektu rotācijas un apgabalu pārvaldības nolīgumu un shēmu izstrādāšana, lai samazinātu barības vielu un organisko vielu emisijas ·Nodrošināt pienācīgu sektora vidiskā snieguma uzraudzību un ziņošanu, tādējādi pilnībā īstenojot piemērojamos tiesību aktus. Stimulēt industriju veikt vidisko rādītāju monitoringu un ziņošanu ·Atbalstīt centienus vēl vairāk samazināt ES akvakultūras vidisko pēdu ·Atbalstīt ES akvakultūras dažādošanu ar paveidiem, kam ir labāks vidiskais sniegums. Tas panākams, arī nodrošinot atbilstošu politikas satvaru un izmantojot ES līdzekļus (piemēram, lai palielinātu šo akvakultūras paveidu produkcijas vērtību tirgū un visā vērtības ķēdes garumā) ·Strādāt pie tā, lai ierobežotu akvakultūras ietekmi uz jūras piedrazojumu, un konkrēti: i) īstenot Vienreizlietojamo plastmasas izstrādājumu direktīvu; ii) atbalstīt tādu akvakultūras rīku, kuri pamatā ir no plastmasas, aizstāšanu ar ilgtspējīgiem risinājumiem un akvakultūras objektu pielāgošanu tādā veidā, kas līdz minimumam samazina materiāla nozaudēšanu vidē; iii) nodrošināt atkritumu dalītu savākšanu; iv) veicināt inovāciju neapstrādātu un apstrādātu akvakultūras produktu iepakošanā ·Atbalstīt pētniecības un inovācijas pielietošanu, lai uzlabotu sektora vidisko sniegumu |
·Akvakultūras sektorā veicināt vidiskajam sniegumam veltīto norādījumu īstenošanu ·Veicināt to, ka netiek pieļauta akvakultūras darbību radīta jūras piedrazošana ·Veicināt to, ka akvakultūras industrija veic vidisko rādītāju monitoringu un ziņošanu ·Nodrošināt, ka ES akvakultūras produktu ražotāji ir informēti par relevanto pētniecību un inovāciju, kas ļauj uzlabot akvakultūras darbību vidisko sniegumu |
|
2.1.3. Dzīvnieku labturība |
·Atbalstīt ES dalībvalstu, ES akvakultūras industrijas, ES zinātnisko struktūru un NVO izstrādātu un ar zinātniskiem pētījumiem un pierādījumiem pamatotu labas prakses kodeksu zivju labturības jomā, kurš aptver audzēšanu, pārvadāšanu un nonāvēšanu. Šis labās prakses kodekss būtu plaši jāizplata 6 ·Atbalstīt ES dalībvalstis un ES akvakultūras industriju kopēju, validētu, sugām specifisku un revīzijai pieejamu zivju labturības rādītāju izstrādē visā ražošanas ķēdē, arī pārvadāšanas un kaušanas posmā. Daļa no šā atbalsta būtu jānovirza pētniecībai 7 ·Atbalstīt un veicināt pētniecību un inovāciju dzīvnieku labturības jomā, ņemot vērā Lauksaimniecības zinātniskās pētniecības pastāvīgās komitejas (SCAR-Fish) noteiktās prioritātes 8 |
·Atbalstīt un veicināt pētniecību un inovāciju dzīvnieku labturības jomā, ņemot vērā Lauksaimniecības zinātniskās pētniecības pastāvīgās komitejas (SCAR-Fish) noteiktās prioritātes ·Atbalstīt akvakultūras produktu ražotāju zināšanu un prasmju pilnveidošanu labas zivju labturības prakses jomā |
·Atbalstīt labas zivju labturības prakses kodeksu un izplatīt to akvakultūras produktu ražotāju vidū ·Nodrošināt, ka ES akvakultūras produktu ražotāji ir informēti par relevanto pētniecību un inovāciju dzīvnieku labturības jomā |
|
2.3. KĀ IEGŪT SABIEDRĪBAS ATBALSTU UN NODROŠINĀT PATĒRĒTĀJU INFORMĒŠANU |
|||
|
Rīcības joma |
Komisija |
ES dalībvalstis |
Akvakultūras konsultatīvā padome |
|
2.3.1. Ar ES akvakultūru saistītā saziņa |
·Sagatavot ērti lietojamu brošūru, kurā izskaidroti akvakultūru reglamentējošie tiesību akti ·Lai veicinātu saturīgu diskusiju, izpētīt jaunāko zinātnisko informāciju par ES akvakultūras (pozitīvo un negatīvo) ekonomisko, vidisko un sociālo ietekmi ·Pēc šā paziņojuma pieņemšanas organizēt ieinteresēto personu konferenci
·Izstrādāt valsts un reģionālā līmenī izmantojamus rīkus saskaņotai ES mēroga kampaņai par ES akvakultūru 9 ·Līdz ar tirdzniecības standartu sistēmas pārskatīšanu izvērtēt akvakultūras produktu standartu noteikšanas iespēju ·Pēc tam, kad būs publicēts ziņojums par Zvejas un akvakultūras produktu tirgu kopīgās organizācijas regulas (TKO regula) piemērošanas rezultātiem, apsvērt, vai ir vajadzīgi kādi norādījumi vai turpmāka rīcība ·Sīkāk izpētīt digitālo rīku un mākslīgā intelekta nozīmi akvakultūras produktu izsekojamībā un procesa caurredzamībā
|
·Atbalstīt saskaņotu ES mēroga kampaņu par ES akvakultūru un nodrošināt plašu tās vēstījuma izplatīšanu savā valstī, šajā procesā pilnvērtīgi iesaistot reģionālās iestādes, akvakultūras produktu ražotājus, mazumtirgotājus un, iespēju robežās, NVO un plašsaziņas līdzekļus ·Veicināt akvakultūras sektora pašregulācijas iniciatīvas (piemēram, labu praksi, rīcības kodeksus un izsekojamību) un informēt patērētāju par šīm iniciatīvām. Veicināt pienācīgi kontrolētu zīmolu un kvalitātes marķējumu izmantošanu ·Veicināt digitālo rīku un mākslīgā intelekta izmantošanu akvakultūras produktu izsekojamības un procesa caurredzamības labā |
·Atbalstīt saskaņotu ES mēroga kampaņu par ES akvakultūru un nodrošināt, ka dalībnieki plaši izplata tās vēstījumu. ·Veicināt akvakultūras sektora pašregulācijas iniciatīvas (piemēram, labu praksi un rīcības kodeksus) un izsekojamību (arī ar digitālajiem rīkiem) un to, lai dalībnieki informētu patērētāju par šīm iniciatīvām. Veicināt pienācīgi kontrolētu zīmolu un kvalitātes marķējumu izmantošanu ·Veicināt digitālo rīku un mākslīgā intelekta izmantošanu akvakultūras produktu izsekojamības un procesa caurredzamības labā |
|
2.3.2. Integrēšana vietējā sabiedrībā |
·Norādījumos par telpisko plānošanu un administratīvajām procedūrām ieteikt arī labu praksi attiecībā uz vietējo ieinteresēto personu agrīnu iesaistīšanu 10 ·Apkopot labas prakses piemērus par akvakultūras sektora integrēšanu vietējā sabiedrībā, jo īpaši kad veidojas sinerģija ar citiem sektoriem un tiek izmantota aprites ekonomikas pieeja. Veicināt šādu praksi, arī izmantojot šajā paziņojumā minēto ES akvakultūras tiešsaistes platformu |
·Nodrošināt vietējo ieinteresēto personu agrīnu iesaistīšanu saskaņā ar labo praksi, kuru Komisija ieteikusi norādījumos par telpisko plānošanu un administratīvajām procedūrām ·Ņemot vērā Komisijas apkopotos labās prakses piemērus, veicināt akvakultūras sektora integrēšanu vietējā sabiedrībā un sinerģiju veidošanu ar citiem sektoriem |
·Savu biedru vidū izplatīt labo praksi attiecībā uz akvakultūras sektora integrēšanu vietējā sabiedrībā ·Savu biedru vidū veicināt vietējo ieinteresēto personu iesaistīšanu akvakultūras industrijas darbībā un uzsvērt vajadzību ar šīs darbības nestajiem ieguvumiem iepazīstināt vietējo sabiedrību. Tas panākams, arī nodrošinot lielāku caurredzamību |
|
2.3.3. Dati un uzraudzība |
·Sistematizēt ziņošanas pienākumus, kas akvakultūras sektorā uzlikti ar dažādiem ES tiesību aktiem 11 ·Noteikt un definēt kopīgus akvakultūras vidiskos rādītājus, kas dalībvalstīm būtu jāziņo ·Pārskatīt un vajadzības gadījumā koriģēt akvakultūras datu vākšanu |
·Iesniegt Komisijai saldūdens akvakultūras datus, kā arī vidiskos rādījumus, kuru vākšanu un ziņošanu prasa valsts tiesību akti ·Īstenot pārskatītos akvakultūras datu vākšanas pienākumus, ko uzliek datu vākšanas sistēma (ES Daudzgadu datu vākšanas programma, piemērojama no 2022. gada) ·Mudināt industriju un industriālās apvienības uzņemties brīvprātīgas saistības, kas liek ziņot valsts iestādēm un publiskot vidiskos datus, arī datus par dzīvniekiem, kuri izkļuvuši no audzētavām, un par veterināro zāļu lietošanu
|
·Mudināt industriju un industriālās apvienības uzņemties brīvprātīgas saistības, kas liek ziņot valsts iestādēm un publiskot vidiskos datus, arī datus par dzīvniekiem, kuri izkļuvuši no audzētavām, un par veterināro zāļu lietošanu |
|
2.4. KĀ VAIROT ZINĀŠANAS UN KĀPINĀT INOVĀCIJU |
|||
|
Rīcības joma |
Komisija |
ES dalībvalstis |
Akvakultūras konsultatīvā padome |
|
·Šajās vadlīnijās minētajā ES akvakultūras tiešsaistes platformā izveidot vietni, kur reģistrēti visi ES finansētie akvakultūras pētnieciskie projekti un publiskoti to rezultāti ·Sekmēt pētniecības un inovācijas labāko atradumu attīstīšanu un savietošanu dalībvalstu un reģionu līmenī, kā arī ar to saistītās uzņēmējdarbības iespējas. Tas panākams, piemēram, izmantojot pārdomātas specializācijas stratēģijas, kuru mērķis ir veidot pilnas vērtību ķēdes visā ES ·Sekmēt ES finansētajiem pētniecības un inovācijas projektiem sagatavotu stabilu izplatīšanas un izmantošanas plānu izstrādi un īstenošanu ·Atbalstīt ilgtspējīgas akvakultūras pētniecību un inovāciju, jo īpaši ar pamatprogrammu “Apvārsnis Eiropa” un tās noteiktajām prioritātēm ·Atbalstīt (arī ar ES finansējumu) prasmju pilnveidošanu akvakultūras sektorā 12 |
·Izveidot sadarbības sistēmu, kura apvieno valsts iestādes, industriju un pētniecības un izglītības iestādes, un veicināt akvakultūras kopu jeb klasteru veidošanos 13 ·Izplatīt informāciju par valstu pētniecības un inovācijas projektiem un to rezultātiem ·Atbalstīt (arī ar ES finansējumu) prasmju pilnveidošanu akvakultūras sektorā un regulāru akvakultūras speciālistu apmācību ·Koordinēt un atbalstīt pētniecību un inovāciju atbilstoši noteiktajām prioritātēm, to vidū tām, kas atspoguļotas Lauksaimniecības zinātniskās pētniecības pastāvīgās komitejas (SCAR-Fish) ziņojumos ·Atbalstīt inovatīvas akvakultūras prakses izvēršanu un komercializāciju |
·Mudināt akvakultūras produktu ražotājus un citas ieinteresētās personas sadarboties ar pētniecības un inovācijas institūtiem un publiskajām iestādēm, lai kopīgi risinātu ES akvakultūras ilgtspējīgas attīstības problemātiku ·Savu biedru vidū izplatīt informāciju par pētniecības un inovācijas projektiem un to rezultātiem ·Veicināt to, ka ES akvakultūras industrijā tiek ieviesti jau esošie inovatīvie risinājumi ·Veicināt to, lai akvakultūras sektora speciālisti tiktu regulāri apmācīti, jo īpaši par to, kā iedibināt inovatīvu praksi |
|
|
FINANSĒŠANA |
|||
|
Rīcības joma |
Komisija |
ES dalībvalstis |
Akvakultūras konsultatīvā padome |
|
Finansēšana |
·Sniegt pārskatu par pieejamo ES finansēšanas programmu plašo klāstu 14 ·Nodrošināt tā atbalsta saskaņotību, sinerģiju un savstarpējo papildināmību, kas akvakultūrai piešķirts no dažādajiem Komisijas pārvaldītajiem ES fondiem ·Nodrošināt, ka informācija par finansētajiem sektora projektiem tiek sniegta publiski un regulāri ·Ņemt vērā prioritātes, kas saskaņā ar šo paziņojumu noteiktas attiecībā uz ES fondu saistību un izdevumu plānošanu ·Ar BlueInvest un InvestEU iniciatīvu palīdzību turpināt atbalstīt investīcijas inovatīvos un ilgtspējīgos akvakultūras sektorā izmantojamos risinājumos |
·Dažādo daudzgadu finanšu shēmas fondu ietvaros koordinēt akvakultūras plānošanu, saistības un izdevumus, tādējādi nodrošinot šo fondu atbalsta saskaņotību, sinerģiju un savstarpējo papildināmību ·Nodrošināt, ka informācija par finansētajiem sektora projektiem tiek sniegta publiski un regulāri ·Ņemt vērā prioritātes, kas saskaņā ar šīm vadlīnijām noteiktas, plānojot atbalstu no valsts un ES fondiem ·Atbalstīt investīcijas inovatīvos un ilgtspējīgos akvakultūras sektorā izmantojamos risinājumos |
·ES akvakultūras produktu ražotāju un citu ieinteresēto personu vidū veicināt esošo fondu un rīku izmantošanu, lai piesaistītu investīcijas šajā paziņojumā noteikto mērķu īstenošanai |
Šajos norādījumos būtu jāņem vērā: i) pieredze, ar kuru ES dalībvalstis dalījušās atvērtās koordinācijas metodes kontekstā; ii) ES finansētās pētniecības rezultāti un iii) FAO Vidusjūras un Melnās jūras Vispārējās zivsaimniecības komisijas (GFCM) paveiktais darbs. Sk. metodiskos norādījumus par akvakultūrai paredzētu piekrastes zonu iekārtošanu Vidusjūrā un Melnajā jūrā ( www.fao.org/3/ca7041en/CA7041EN.pdf ) . ES finansēti projekti, tādi kā AquaSpace ( http://www.aquaspace-h2020.eu/ ) un TAPAS ( http://tapas-h2020.eu/ ), ir ļāvuši izstrādāt akvakultūras darbībām piemērotu teritoriju noteikšanas rīkus. Akvakultūras platību plānošanai relevanto ES finansēto projektu vidū ir arī MUSES, kura satvarā veiktas dažādas gadījumu izpētes, t. sk. atkrastes vēja enerģijas ražošanas un jūrsaimniecības apvienošanai veltīta izpēte Baltijas jūrā (Dānijas ūdeņos) ( https://muses-project.com/wp-content/uploads/sites/70/2018/02/ANNEX-8-CASE-STUDY-5.pdf ).
Lauksaimniecības zinātniskās pētniecības pastāvīgā komiteja (SCAR-Fish) ir noteikusi pētniecības prioritātes akvakultūras slimību profilakses un pārvaldības jomā ( https://scar-europe.org/index.php/fish-documents ) . Stratēģijā “No lauka līdz galdam” kā svarīga pētniecības joma, kas jāatbalsta ar programmu “Apvārsnis Eiropa”, minēts mikrobioms.
Šajos norādījumos būtu jāņem vērā tādu relevanto ES finansēto projektu rezultāti kā SOCLIMPACT ( https://soclimpact.net ), CERES ( https://ceresproject.eu ) un ClimeFish ( https://climefish.eu/ ). Lai gan ClimeFish projekta ieteikumi vairāk attiecas uz jūras akvakultūru, tie der arī saldūdens akvakultūras un dīķsaimniecību gadījumā. Šajā projektā ir izstrādāta lēmumu atbalsta sistēma, proti, plānošanas procesu atvieglojošs elektronisks rīks, un sistēma aptver arī datus un labo praksi. Turklāt projekts aizsācis Eiropas nozarisko klimatadaptācijas plānu standarta izstrādi.
Plašāk izplatāmi būtu arī tādi Komisijas norādījumi kā “Vadlīnijas par akvakultūru un Natura 2000”.
Piemēram, būtu plaši jāizplata INTERCAFE jūraskraukļu pārvaldības rīkkopa, kura apkopo metodes, ko var izmantot jūraskraukļu radīto problēmu mazināšanā Eiropas zvejniecībās. Sk. https://ec.europa.eu/environment/nature/cormorants/files/Cormorant_Toolbox_web_version.pdf .
Šādā kodeksā būtu jāņem vērā SANTE ĢD Dzīvnieku labturības platformas pašiniciatīvas apakšgrupas darba rezultāts un attiecīgie Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestādes atzinumi.
“Apvāršņa 2020” projektā PerformFish ( http://performfish.eu/ ) cita starpā tiek strādāts pie operatīvo labturības rādītāju validēšanas, un tie ir tiešā veidā relevanti Eiropas labraka un zeltainās jūraskarūsas audzētājiem Vidusjūrā.
SCAR-Fish ir noteikusi pētniecības prioritātes zivju labturības jomā ( https://scar-europe.org/index.php/fish-documents ).
Šo rīku izstrādē būtu jāņem vērā kampaņā “Audzēts ES” gūtā pieredze.
ES finansētajā projektā “Vidusjūras akvakultūras integrētā attīstība” (MedAID) tiek meklēti veidi, kā akvakultūras attīstībā iesaistīt vietējās ieinteresētās personas (sk. http://www.medaid-h2020.eu/index.php/wp7-social-acceptability-and-governance ).
Te ietilpst: i) dati, kurus ES Statistikas birojs savācis saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 762/2008 par to, kā dalībvalstis iesniedz statistiku par akvakultūru; ii) dati, kas savākti saskaņā ar Datu vākšanas pamatregulu (Regula (ES) 2017/1004), un iii) dati, kas savākti saskaņā ar dzīvnieku veselības vai bioloģiskās ražošanas tiesību aktiem.
ES akvakultūras prasmju pilnveidošanas projektus Komisija ir finansējusi saistībā ar EJZF daļu, kas veltīta jūrnozaru profesijām (piem., Entrefish ( http://www.entrefish.eu/?page_id=3554&lang=en ). No programmas “Erasmus+” tā finansējusi arī vairāk nekā 100 ar akvakultūru saistītu projektu (sk. https://ec.europa.eu/programmes/erasmus-plus/projects_en ) . Tomēr turpmāk būtu jādara vēl vairāk.
Labs panākumu piemērs šajā jomā ir klasteriem veltītās ES iniciatīvas, kas programmā COSME uzsāktas, lai atbalstītu MVU inovāciju un izaugsmi; tāda ir, piemēram, Francijas akvakultūras un jūras resursu kopa, kurā ir vairāk nekā 170 biedru (to vidū vairāk nekā 60 MVU).
Piemēri: Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fonds (EJZF) un jaunais EJZAF, “Apvārsnis 2020” un “Apvārsnis Eiropa”, vidiskā un klimatrīcība (LIFE+), Eiropas Reģionālās attīstības fonds (ERAF), Uzņēmumu un MVU konkurētspējas programma (COSME) un Eiropas Zemes novērošanas programma (Copernicus).