EIROPAS KOMISIJA
Briselē, 4.5.2021
COM(2021) 222 final
KOMISIJAS PAZIŅOJUMS EIROPAS PARLAMENTAM UN PADOMEI EMPTY
Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotās Karalistes pieteikuma par pievienošanos 2007. gada Lugāno konvencijai novērtējums
EIROPAS KOMISIJA
Briselē, 4.5.2021
COM(2021) 222 final
KOMISIJAS PAZIŅOJUMS EIROPAS PARLAMENTAM UN PADOMEI EMPTY
Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotās Karalistes pieteikuma par pievienošanos 2007. gada Lugāno konvencijai novērtējums
1.IEVADS
1.1. Lugāno konvencija
2007. gada Konvencija par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (“Lugāno konvencija”) 1 ir noslēgta starp Eiropas Savienību, Dāniju kā patstāvīgu Pusi un trim no četrām Eiropas Brīvās tirdzniecības asociācijas dalībvalstīm (Šveici, Norvēģiju un Islandi, turpmāk “EBTA valstis”) 2 .
Savienībā jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās reglamentē Regula (ES) Nr. 1215/2012 (regula “Brisele Ia” (pārstrādāta redakcija)). Lugāno konvencija atspoguļo Savienības tiesību aktu iepriekšējo stāvokli šajā jomā (Padomes Regula (EK) Nr. 44/2001).
Lugāno konvencija ir “dubulta konvencija”, kas reglamentē gan starptautisko jurisdikciju (t. i., jautājumu par to, vai tiesa ir kompetenta izskatīt pārrobežu lietu), gan ārvalstu spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās.
Konvencija ir atvērta nākamajām EBTA dalībvalstīm un ES dalībvalstīm attiecībā uz dažām to teritorijām ārpus Eiropas. Saskaņā ar Lugāno konvencijas 70.–72. pantu, lai konvencijai varētu pievienoties jebkura cita valsts, tā iesniedz pieteikumu depozitāram, kurš to pārsūta Līgumslēdzējām pusēm. Līgumslēdzējas puses cenšas dot savu piekrišanu vēlākais viena gada laikā pēc depozitāra uzaicinājuma 3 . Depozitārs uzaicina attiecīgo valsti pievienoties Lugāno konvencijai vienīgi tad, ja tas ir saņēmis Līgumslēdzēju pušu vienprātīgu piekrišanu. Pēc pievienošanās instrumenta deponēšanas Līgumslēdzējām pusēm vēl ir laiks izteikt iebildumus. Konvencija stājas spēkā vienīgi attiecībās starp valsti, kas pievienojas, un Līgumslēdzējām pusēm, kas līdz trešā mēneša pirmajai dienai pēc pievienošanās instrumenta deponēšanas nav izteikušas nekādus iebildumus pret pievienošanos.
Vienīgi Eiropas Savienībai ir ārējā kompetence noslēgt 2007. gada Lugāno konvenciju un tādējādi arī piekrist tam, ka pievienojas jauna Puse, un iebilst pret Konvencijas stāšanos spēkā starp Savienību un jaunu Pusi.
1.2. Apvienotās Karalistes pieteikums
Lugāno konvencija Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotajai Karalistei (“Apvienotā Karaliste”) tika piemērota līdz 2020. gada 31. janvārim, kamēr tā bija ES sastāvā. ES bija paziņojusi pārējām Lugāno konvencijas Pusēm, ka pārejas periodā, kas beidzās 2020. gada 31. decembrī, Apvienotā Karaliste ir uzskatāma par dalībvalsti tādos starptautiskos nolīgumos, kuros Savienība ir Līgumslēdzēja puse un kuri attiecas uz Lugāno konvenciju 4 .
Apvienotā Karaliste 2020. gada 8. aprīlī iesniedza pieteikumu, lai kā patstāvīga Puse pievienotos 2007. gada Lugāno konvencijai. Šis pieteikums tika iesniegts Lugāno konvencijas depozitāram 5 . Apvienotā Karaliste ierosināja paplašināt Konvencijas piemērošanu, attiecinot to arī uz Gibraltāru 6 .
Ar 2020. gada 14. aprīļa vēstuli depozitārs oficiāli nosūtīja pieteikumu un saistīto informāciju Lugāno konvencijas Līgumslēdzējām pusēm, tostarp Eiropas Savienībai, ko pārstāv Eiropas Komisija.
2.KOMISIJAS VEIKTĀ ANALĪZE
Ņemot vērā Lugāno konvencijas būtību (sk. turpmāk 2.1. iedaļu) un pastāvošo tiesisko regulējumu tiesu iestāžu sadarbībai ar trešām valstīm (sk. turpmāk 2.2. iedaļu), Komisija uzskata, ka ES nevajadzētu dot piekrišanu tam, ka Apvienotā Karaliste pievienojas Lugāno konvencijai.
2.1. Lugāno konvencijas būtība
Lugāno konvencija atspoguļo ES starptautiskās jurisdikcijas noteikumus un tās gandrīz automātisko sistēmu civillietu un komerclietu spriedumu atzīšanai un izpildei 7 attiecībā uz EBTA valstīm. Tādējādi ES spriedumu atzīšanas un izpildes sistēmas priekšrocības tiek attiecinātas arī uz EBTA valstīm, kā arī uz ES dalībvalstīm attiecībā uz EBTA valstīm. Tādējādi tas lielā mērā atvieglo EBTA valstu civillietu spriedumu pieejamību ES tiesiskuma telpā civillietās un komerclietās un otrādi.
Lugāno konvencija ir kopējās tiesiskuma telpas būtiska iezīme, un tā ir atbalsta pasākums ES ekonomiskajām attiecībām ar EBTA/EEZ valstīm. Ar Norvēģiju un Islandi šo attiecību pamatā ir EEZ līgums 8 , kas iekšējā tirgū apvieno ES dalībvalstis un EBTA/EEZ valstis 9 . Šveices ekonomiskās un tirdzniecības attiecības ar ES reglamentē virkne divpusēju nolīgumu, kuros Šveice ir piekritusi pārņemt dažus ES tiesību aktu aspektus apmaiņā pret piekļuvi daļai ES vienotā tirgus. Šis konteksts attiecas uz visām pašreizējām Līgumslēdzējām pusēm. Šīs valstis vismaz daļēji piedalās ES iekšējā tirgū, kas ietver preču, pakalpojumu, kapitāla un personu brīvu apriti.
Tādējādi Lugāno konvencija atbalsta ES attiecības ar trešām valstīm, kuru regulējums ir īpaši cieši salāgots ar ES, tostarp veicot saskaņošanu ar ES acquis (vai tā daļām). Lai gan Konvencija ar depozitāra uzaicinājumu un Līgumslēdzēju pušu vienprātīgu piekrišanu principā ir atvērta “jebkurai citai valstij” (sk. iepriekš), tā nav piemērots vispārējs satvars tiesu iestāžu sadarbībai ar jebkuru trešo valsti. Tā neattiecas uz visām trešām valstīm, ko ilustrē tas, ka kopš 1988. gada (kad tika panākta vienošanās par pirmo Lugāno konvenciju) konvencijai kā trešā valsts ir pievienojusies tikai Polija, tomēr tā pievienojās, kad bija ceļā uz pievienošanos ES. Vienīgās trešās valstis, kas ir konvencijas Līgumslēdzējas puses, ir EBTA/EEZ valstis. Apvienotā Karaliste kopš 2021. gada 1. janvāra ir trešā valsts ar “parastu” brīvās tirdzniecības nolīgumu, kas atvieglo tirdzniecību, bet neietver iekšējā tirgus pamatbrīvības un politiku. Konvencijas pamatā ir augsta līmeņa savstarpēja uzticēšanās starp Līgumslēdzējām pusēm, un tā ir kopējās tiesiskuma telpas būtiska iezīme, kas ir proporcionāla spēcīgajai ekonomiskajai saiknei, kuras pamatā ir četru brīvību piemērojamība.
2.2. Starptautisks satvars ES sadarbībai civillietās ar trešām valstīm
ES ilgtermiņa pieeja ir tāda, ka piemērotu satvaru sadarbībai ar trešām valstīm tiesu iestāžu sadarbībai civillietās nodrošina daudzpusējās Hāgas konvencijas, t. i., 2005. gada Hāgas konvencija par tiesas izvēli 10 un 2019. gada Hāgas spriedumu konvencija 11 . ES 2014. gadā noslēdza 2005. gada Konvenciju par tiesas izvēli 12 . Hāgas 2005. gada Konvencija par tiesas izvēli ir arī “dubulta konvencija”, bet tā ir piemērojama tikai tad, ja puses, slēdzot līgumu, ir izdarījušas ekskluzīvu tiesas izvēli civillietās un komerclietās. 2019. gada Hāgas spriedumu konvencija ir vienkārša konvencija, kas reglamentē tikai atzīšanu un izpildi. Tā nereglamentē tiesu tiešo jurisdikciju.
Saskaņā ar šo pieeju 2019. gada 17. oktobra Politiskajā deklarācijā par satvaru turpmākajām attiecībām starp Eiropas Savienību un Apvienoto Karalisti ir atsauce uz Hāgas konvenciju satvaru 13 ; iespēja, ka Apvienotā Karaliste pievienojas Lugāno konvencijai, nav minēta ne Politiskajā deklarācijā, ne kādā citā kopīgā ES un Apvienotās Karalistes dokumentā par turpmāko attiecību satvaru. Tā nav minēta arī Tirdzniecības un sadarbības nolīgumā starp Eiropas Savienību un Eiropas Atomenerģijas kopienu, no vienas puses, un Apvienoto Karalisti, no otras puses, par kuru tika panākta vienošanās 2020. gada 24. decembrī un kuru provizoriski piemēro no 2021. gada 1. janvāra 14 .
Pirms pārejas perioda beigām Apvienotajā Karalistē piemēroja 2005. gada Hāgas tiesas izvēles konvenciju, pamatojoties uz tās dalību ES un pēc tam – uz izstāšanās līgumā paredzēto pārejas periodu. Kopš 2021. gada 1. janvāra Apvienotā Karaliste ir šīs konvencijas
15
patstāvīga puse
16
. Tādējādi uz attiecībām starp ES un Apvienoto Karalisti attiecas šī konvencija savā darbības jomā. Komisija plāno tuvākajā nākotnē ierosināt ES noslēgt 2019. gada Hāgas spriedumu konvenciju. Gadījumā, ja Apvienotā Karaliste noslēgtu minēto konvenciju, to piemērotu tiesu iestāžu turpmākajai sadarbībai ar ES.
3.NOBEIGUMS
Ņemot vērā iepriekš minēto, Komisija uzskata, ka Eiropas Savienībai nevajadzētu dot piekrišanu tam, ka Apvienotā Karaliste pievienojas 2007. gada Lugāno konvencijai. Eiropas Savienībai Lugāno konvencija ir iekšējā tirgus papildpasākums un attiecas uz ES un EBTA/EEZ kontekstu. Attiecībā uz visām pārējām trešām valstīm Eiropas Savienības konsekventa politika ir veicināt sadarbību daudzpusējo Hāgas konvenciju ietvaros. Apvienotā Karaliste ir trešā valsts, kurai nav īpašas saiknes ar iekšējo tirgu. Līdz ar to Savienībai nav pamata atkāpties no savas vispārējās pieejas attiecībā uz Apvienoto Karalisti. Tādēļ pamats turpmākajai Eiropas Savienības un Apvienotās Karalistes sadarbībai tiesu iestāžu sadarbības civillietās jomā būtu jānodrošina ar Hāgas konvencijām.
Attiecīgajām ieinteresētajām personām un jo īpaši praktizējošiem speciālistiem, kas iesaistīti pārrobežu līgumiskos jautājumos, kuros iesaistīta Eiropas Savienība, tas būtu jāņem vērā, izvēloties starptautisko jurisdikciju 17 .
Ar šo paziņojumu Komisija informē Eiropas Parlamentu un Padomi par savu novērtējumu un dod tiem iespēju paust savu viedokli, pirms tā attiecīgi informēs Lugāno depozitāriju.