KOMISIJAS PAZIŅOJUMS

Norādījumi par veselības aprūpes speciālistu brīvu pārvietošanos un apmācības minimālo saskaņošanu saistībā ar Covid-19 ārkārtas pasākumiem – ieteikumi saistībā ar Direktīvu 2005/36/EK

(2020/C 156/01)

Covid-19 krīzes dēļ ir vajadzīgi tūlītēji un ārkārtas pasākumi sabiedrības veselības jomā. Dalībvalstīm ir grūtības nodrošināt pietiekami daudz medicīnas darbinieku, lai cīnītos ar krīzi un vienlaikus spētu noteikt pacientiem diagnozes, ārstēt un aprūpēt tos. Situācija veselības aprūpes iestādēs un mācību iestādēs var atstāt sekas uz iespēju veselības aprūpes profesijās nodrošināt pilnīgu apmācību, jo īpaši praktisko apmācību.

Lai gan ātra reaģēšana uz krīzi ir ārkārtīgi svarīga, ir arī jāpatur prātā vairāk vidēja termiņa vai ilgtermiņa ietekme, kādu varētu radīt ārkārtas pasākumi, un pēc iespējas jāmazina negatīvā ietekme, nodrošinot resursus un elastību. Komisija vēlas atbalstīt dalībvalstis, sniedzot palīdzību un informāciju un jo īpaši uzsverot dažus Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2005/36/EK (1) aspektus, kas ir svarīgi, domājot par to, kā pēc iespējas mazināt krīzes radīto ietekmi uz veselības aprūpes speciālistiem. Tas ietver ietekmi uz saskaņotajām apmācības prasībām un veselības aprūpes speciālistu pilnīgu tiesību aizsardzību, tostarp kvalifikācijas atzīšanas atvieglošanu, lai veselības aprūpes speciālisti varētu strādāt ārvalstīs, kā arī augsta līmeņa veselības aprūpes un drošības nodrošināšanu pacientiem.

Šo norādījumu mērķis ir nodrošināt veselības aprūpes speciālistu iespējami plašāku brīvu pārvietošanos, ņemot vērā ārkārtējos apstākļus, ar kādiem viņi patlaban saskaras. Šie norādījumi papildina informāciju, kas sniegta paziņojumā par ES ārkārtas palīdzību pārrobežu sadarbībā ar Covid-19 krīzi saistītās veselības aprūpes jomā (2) un paziņojumā par to, kā īstenot pagaidu ierobežojumu nebūtiskiem ceļojumiem uz ES, par tranzīta kārtības atvieglināšanu ES pilsoņu repatriācijai un par ietekmi uz vīzu politiku (3).

Komisija atkārtoti apstiprina dalībvalstīm, ka tā dos iespēju katrai dalībvalstij apspriest krīzes laikā radušās īpašās problēmas un vajadzības gadījumā tās pienācīgi risinās, izmantojot visus tās rīcībā esošos administratīvos un likumdošanas līdzekļus.

Direktīvā ir izklāstīti noteikumi par profesionālo kvalifikāciju pārrobežu atzīšanu. Dažām nozares profesijām, piemēram, vispārējās aprūpes māsām, zobārstiem (tostarp speciālistiem), ārstiem (tostarp virknei speciālistu) un farmaceitiem, direktīvā ir noteiktas arī minimālās apmācības prasības ES līmenī. Saskaņā ar direktīvas 21. panta 1. punktu uzņēmējām dalībvalstīm automātiski jāatzīst kvalifikācija, kas piešķirta minētās direktīvas V pielikumā minētās apmācības beigās. Automātiska atzīšana neattiecas uz citu veselības aprūpes speciālistu kvalifikāciju, piemēram, specializētām medmāsām, kurām ES līmenī nav noteiktas minimālās apmācības prasības. Uzņēmējām dalībvalstīm ir atļauts (bet tām nav pienākuma) pārbaudīt šo speciālistu kvalifikāciju, un attiecīgā gadījumā tās var noteikt kompensācijas pasākumus.

Dalībvalstīm, apsverot pasākumus tūlītēja personāla trūkuma novēršanai vai pasākumus attiecībā uz topošo veselības aprūpes speciālistu apmācību, būtu jāvadās saskaņā ar šādiem punktiem.

1. Veselības aprūpes speciālistu atzīšana un atļauja strādāt pārrobežu situācijās

Direktīva paredz, ka speciālistiem, kuri pieprasa kvalifikācijas atzīšanu citā ES valstī, ir tiesības pārliecināties, ka dalībvalstu iestādes viņu pieprasījumus pienācīgi izvērtē, ievērojot noteiktas procesuālās garantijas un termiņus. Minētajos noteikumos ir noteikts, kādas maksimālās prasības var izvirzīt veselības aprūpes speciālistiem. Noteikumi neprasa dalībvalstīm noteikt nekādus ierobežojumus attiecībā uz atzīšanas procedūrām. Tādēļ:

direktīva dalībvalstīm neliedz attiecībā uz veselības aprūpes speciālistiem, kas iebrauc to teritorijā gan nolūkā sniegt pakalpojumus īslaicīgi, gan veikt uzņēmējdarbību, piemērot liberālāku pieeju, piemēram, atcelt iepriekšējas deklarācijas un iepriekšējas kvalifikāciju pārbaudes prasību vai piemērot īsākus termiņus pieteikumu apstrādei, prasīt mazāk dokumentu nekā parasti, neprasīt apliecinātus tulkojumus vai neprasīt kompensācijas pasākumu, ja uzņēmēja dalībvalsts uzskata, ka būtisku risku pacientu drošībai nav. Ieviestie pasākumi nedrīkst būt diskriminējoši.

Saskaņā ar direktīvu dažās veselības aprūpes profesijās attiecībā uz apmācību piemēro minimālo saskaņošanu, tas attiecas, piemēram, uz ārstiem ar pamatapmācību un vairākām medicīniskajām specializācijām, tādām kā ftiziopneimonoloģija vai anestezioloģija, un vispārējās aprūpes māsām.

Ja veselības aprūpes speciālisti uz laiku pārceļas uz citu dalībvalsti, lai sniegtu īslaicīgus un gadījuma rakstura pakalpojumus un uz noteiktu laiku papildinātu darbaspēku, šiem speciālistiem var pietikt ar vienkāršu iepriekšēju deklarāciju un var nebūt jāgaida uzņēmējas dalībvalsts iestāžu lēmums. Uzņēmēja dalībvalsts var vienpusēji atcelt šādu pienākumu sniegt deklarāciju vai nu vispār, vai konkrētos laikposmos, darbībās vai nozarēs.

Attiecībā uz citām veselības aprūpes profesijām dalībvalstis var noteikt to speciālistu kvalifikācijas iepriekšēju pārbaudi, kuru darbībai ir ietekme uz veselību un drošību. Tas var attiekties uz specializētām medmāsām (pretstatā vispārējās aprūpes medmāsām), dažiem ārstiem speciālistiem, piemēram, ja uzņēmējā dalībvalstī ir reglamentēta specializācija, kas nepastāv nosūtītājā dalībvalstī, vai uz paramedicīnas speciālistiem, piemēram, fizioterapeitiem.

Saskaņā ar direktīvu iepriekšējas pārbaudes nav obligātas, un dalībvalstīm ir iespēja paātrināt vai samazināt šādas iepriekšējas pārbaudes, vai atteikties no tām.

Direktīva neattiecas uz pieteikuma iesniedzējiem, kuri vēl nav pilnībā kvalificēti savā izcelsmes dalībvalstī. Tas neliedz uzņēmējai dalībvalstij atļaut tiem sniegt ierobežotus veselības aprūpes pakalpojumus tās teritorijā vai tikt nodarbinātiem saskaņā ar šīs valsts tiesību aktiem, tostarp izmantojot īpašas procedūras, kas ieviestas, lai reaģētu uz krīzi.

2. Agrīna absolvēšana veselības aprūpes nozares profesijās vai īslaicīga mācību programmas pielāgošana krīzes dēļ

Lai nodrošinātu medicīnas personāla pieejamību vai tādēļ, ka krīzes dēļ apmācības pēdējos mēnešu nevar pabeigt (slēgtas mācību iestādes, nav iespējams nodrošināt strukturētu praktisko apmācību slimnīcās utt.), dažas dalībvalstis var apsvērt iespēju apmācību pabeigt ātrāk tiem studentiem, kuri ir apmācības beigu posmā. Jebkurā šādā gadījumā jāņem vērā tas, ka uz veselības aprūpes nozares profesijām attiecas minimālās apmācības prasības ES līmenī.

Ja ir izpildītas direktīvā noteiktās minimālās prasības, agrīna absolvēšana nozares profesijās vai apmācības saīsināšana ir dalībvalstu kompetencē un ir saskaņā ar direktīvas prasībām. Attiecīgajiem speciālistiem var izsniegt V pielikumā minētās kvalifikācijas, un viņiem turpmāk būs tiesības pilnībā saņemt kvalifikācijas automātisku atzīšanu. Tas ir iespējams, piemēram, valstīs, kurās apmācība pārsniedz direktīvā noteiktās minimālās prasības.

Ja direktīvā noteiktās minimālās prasības nav iespējams izpildīt, būtu jāpieprasa atkāpe no direktīvas 21. panta 6. punkta, lai studenti, kas beidz mācības 2020. gadā, pašreizējos ārkārtas apstākļos, kas saistīti ar Covid-19, varētu iegūt V pielikumā minēto diplomu.

Ja dalībvalsts saskaras ar ievērojamām grūtībām piemērot kādu konkrētu direktīvas noteikumu, direktīvas 61. pantā ir paredzēta iespēja ar īstenošanas aktu uz ierobežotu laiku atkāpties no konkrētiem direktīvas noteikumiem. Īstenošanas akts var būt lēmums vai regula.

Jebkuras atkāpes darbības joma un saturs būs atkarīgs no konkrētajiem apstākļiem attiecīgajā dalībvalstī. Atkāpes nepieciešamība būtu jānosaka, pamatojoties uz skaidru un konkrētu informāciju no attiecīgajām dalībvalstīm par to, kādus noteikumus tās ārkārtas apstākļu dēļ nevarēs ievērot, un par to, vai tas attieksies uz visiem absolventiem vai tikai atsevišķiem absolventiem, vai konkrētiem institūtiem, reģioniem utt. Turklāt dalībvalstij būtu jāprecizē laikposms un veids, kādā absolventi varēs izpildīt trūkstošās minimālo apmācības prasību daļas.

Ja atkāpe tiks uzskatīta par atbilstīgu, tā tiks iekļauta īstenošanas aktā ar nosacījumu, ka minimālajās apmācības prasībās minētās zināšanas, prasmes un kompetences, kaut arī daļēji, tiks iegūtas pēc diploma izsniegšanas. Apmācību saskaņā ar direktīvu varētu pabeigt dažādos veidos, piemēram, izmantojot darba pieredzi, kas gūta ārkārtas situācijā vai pēc tās, tālāku specializētu apmācību vai pastāvīgas profesionālās izaugsmes programmas. Tādējādi nebūtu nepieciešams atkārtot mācību programmu vai 2020. gada absolventus integrēt nākamā gada programmā, tiklīdz ārkārtas situācija būs beigusies.

Diplomus, kas izsniegti, pamatojoties uz atkāpē paredzētajiem nosacījumiem, uzņēmēja dalībvalsts nevarēs automātiski atzīt, kamēr nav izpildītas minimālās apmācības prasības. Komisija uzskata, ka šādus diplomus var identificēt, izsniedzot diploma pielikumu, kurā sīki izklāstītas neizpildītās minimālo apmācības prasību daļas. Tas ļautu konstatēt trūkumus un atvieglotu atzīšanas procesu absolventiem, kuri vēlas izmantot tiesības brīvi pārvietoties, pirms viņi ir pabeiguši apmācības nepabeigtās daļas. Diploma pielikumā iekļautā informācija palīdzētu uzņēmējai dalībvalstij lemt par atzīšanu un iespējamu kompensācijas pasākumu piemērošanu, jo tā pilnībā zinātu apsvērumus un ārkārtas iemeslus, kādēļ nav izpildītas minimālās prasības.

61. pantā paredzētā iespēja noteikt atkāpes no minimālajām saskaņotajām apmācības prasībām ir jāizvērtē, pamatojoties uz skaidru un konkrētu informāciju par īpašajām grūtībām, ar kurām saskārušās konkrētās dalībvalstis.

Attiecīgās dalībvalstis ir atbildīgas par to, lai absolventiem, kuru apmācība tika saīsināta, būtu iespēja kompensēt iztrūkstošās regulārās apmācības daļas. Šādi pasākumi varētu ietvert, piemēram, to, ka, izvērtējot katru gadījumu individuāli, tiek ņemta vērā darba pieredze, kas gūta ārkārtas situācijā vai pēc tās.

3. Tādu veselības aprūpes speciālistu atzīšana, kuri kvalifikāciju saņēmuši ārpus ES/Eiropas Brīvās tirdzniecības asociācijas (EBTA) dalībvalstīm

To veselības aprūpes speciālistu atzīšana, kuri diplomus saņēmuši valstīs ārpus ES/EBTA, notiek saskaņā ar dalībvalstu procedūrām. Tomēr attiecībā uz veselības aprūpes profesijām, kurās minimālās apmācības prasības ir saskaņotas ES līmenī, tostarp ārstiem un vispārējās aprūpes māsām, ir jāievēro ES minimālās apmācības prasības (direktīvas 2. panta 2. punkts). Ja speciālistam ir ārpus ES/EBTA valstīm iegūta kvalifikācija vienā no šādām profesijām, un tā neatbilst saskaņotajām prasībām, dalībvalstij, kas plāno atzīt šādu diplomu, ir jāpiemēro kompensācijas pasākumi. Alternatīvi šiem speciālistiem var atļaut strādāt veselības aprūpē, taču viņi nav uzskatāmi par tās profesijas pārstāvjiem, attiecībā uz kuru nav izpildīti direktīvā noteiktie kvalifikācijas standarti.

Piemēram, medmāsai, kura kvalifikāciju saņēmusi trešā valstī un kuras apmācība neatbilst minimālajām saskaņotajām prasībām, var atļaut strādāt par veselības aprūpes asistentu un veikt ierobežotus uzdevumus saskaņā ar to, kas attiecībā uz šādām darbībām noteikts valsts tiesību aktos.

Dalībvalstis var nodarbināt veselības aprūpes speciālistus, kuriem ir trešās valstīs izsniegti diplomi, vai nu nodrošinot, ka viņu profesionālā kvalifikācija atbilst minimālajām apmācības prasībām ES līmenī, vai piešķirot viņiem citu statusu, nevis pilntiesīga pārstāvja statusu profesijā, kurā minimālās apmācības prasības ir saskaņotas ES.

Saziņa: grow-regulated-professions@ec.europa.eu

(1) OV L 255, 30.9.2005., 22. lpp.

(2) OV C 111I , 3.4.2020., 1. lpp.

(3) OV C 102I , 30.3.2020., 3. lpp.