KOMISIJAS PAZIŅOJUMS

par Regulas (ES) Nr. 1169/2011 26. panta 3. punkta noteikumu piemērošanu

(2020/C 32/01)

1. IEVADS

Saskaņā ar 26. panta 3. punktu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (ES) Nr. 1169/2011 par pārtikas produktu informācijas sniegšanu patērētājiem (1) (turpmāk tekstā – regula) gadījumos, kad pārtikas produkta izcelsmes valsts vai izcelsmes vieta ir norādīta, bet nav tā pati, kas tā galvenajai sastāvdaļai, ir jānorāda arī attiecīgās galvenās sastāvdaļas izcelsmes valsts vai izcelsmes vieta vai vismaz jānorāda, ka tā atšķiras no pārtikas produkta izcelsmes valsts vai izcelsmes vietas.

Komisija 2018. gada 28. maijā pieņēma Komisijas Īstenošanas regulu (ES) 2018/775 (2) (turpmāk tekstā – īstenošanas regula), kura nosaka regulas 26. panta 3. punkta piemērošanas kārtību. Īstenošanas regulā jo īpaši ir precizēts un saskaņots veids, kā uz etiķetes jānorāda galvenās(-o) sastāvdaļas(-u) izcelsme.

Šā Komisijas paziņojuma mērķis ir sniegt norādījumus pārtikas apritē iesaistītajiem uzņēmējiem un valstu iestādēm par regulas 26. panta 3. punkta noteikumu piemērošanu. Paziņojums jāskata kopā ar citiem attiecīgajiem regulas un īstenošanas regulas noteikumiem. Šie norādījumi nekādi neskar regulas 7. pantā noteikto aizliegumu sniegt patērētājiem maldinošu informāciju. Paziņojumā ir skaidroti noteikumi, kas jau ietverti piemērojamajos tiesību aktos. Ar paziņojumu nekādā veidā netiek paplašināti no šādiem tiesību aktiem izrietošie pienākumi un netiek arī ieviestas nekādas papildu prasības attiecīgajiem uzņēmējiem un kompetentajām iestādēm.

Paziņojuma mērķis ir vienīgi palīdzēt iedzīvotājiem, uzņēmējiem un valstu kompetentajām iestādēm regulas 26. panta 3. punkta un īstenošanas regulas piemērošanā. Autoritatīva Savienības tiesību aktu interpretācija ir vienīgi Eiropas Savienības Tiesas kompetencē. Šajā paziņojumā paustie viedokļi nevar skart nostāju, kādu Eiropas Komisija var ieņemt Savienības un valstu tiesās.

2. JAUTĀJUMI PAR REGULAS 26. PANTA 3. PUNKTA DARBĪBAS JOMU

Regulas 26. panta 3. punkta pirmajā daļā ir minēti divi priekšnosacījumi tam, lai galvenajām sastāvdaļām piemērotu īpašas marķējuma prasības: 1) jābūt norādītai pārtikas galaprodukta izcelsmes valstij vai vietai; un 2) norādē minētajai pārtikas produkta izcelsmes valstij vai izcelsmes vietai ir jāatšķiras no tā galvenās sastāvdaļas izcelsmes valsts vai vietas.

Saskaņā ar 26. panta 3. punkta otro daļu 26. panta 3. punkta pirmajā daļā minētās īpašās marķējuma prasības attiecas tikai uz tiem gadījumiem, kas ietilpst īstenošanas regulas darbības jomā, kas noteikta īstenošanas regulas 1. pantā.

Ir noteikti divi īstenošanas regulas piemērošanas jomas ierobežojumi.

Pirmkārt, īstenošanas regulas 1. panta 1. punktā ir noteikts, ka pārtikas produkta izcelsmes valsti vai izcelsmes vietu var norādīt, “izmantojot jebkādus līdzekļus, piemēram, norādes, attēlus, simbolus vai terminus, kuri atsaucas uz ģeogrāfiskām vietām vai apgabaliem, izņemot ģeogrāfiskus terminus, kuri ir daļa no pieņemtiem un nepatentētiem nosaukumiem un burtiski norāda uz izcelsmi, bet kurus vispārēji neuztver kā izcelsmes valsts vai izcelsmes vietas norādi”.

Otrkārt, īstenošanas regulas 1. panta 2. punktā ir noteikts, ka īstenošanas regulas darbības jomā neietilpst “ģeogrāfiskās izcelsmes norādes, kas aizsargātas saskaņā ar Regulu (ES) Nr. 1151/2012 (3), Regulu (ES) Nr. 1308/2013 (4), Regulu (EK) Nr. 110/2008 (5) vai Regulu (ES) Nr. 251/2014 (6) vai arī saskaņā ar starptautiskiem nolīgumiem”, kā arī reģistrētas preču zīmes, kuras veido izcelsmes norādi. Īstenošanas regulas 6. apsvērumā attiecībā uz šo otro izņēmumu ir minēts, ka, lai gan regulas 26. panta 3. punktam principā ir jāattiecas arī uz otrajā izņēmumā aprakstītajiem gadījumiem, tomēr ir vajadzīga sīkāka attiecīgo īstenošanas noteikumu izpēte, un tie tiks pieņemti vēlāk.

2.1. Atsauce uz pārtikas apritē iesaistīto uzņēmēju

2.1.1. Vai marķējumā norādītais pārtikas apritē iesaistītā uzņēmēja vārds un uzvārds/nosaukums var kalpot par pamatu regulas 26. panta 3. punkta piemērošanai?

Saskaņā ar regulas 29. apsvērumu un 2. panta 2. punkta g) apakšpunktu pārtikas apritē iesaistīta uzņēmēja vārds un uzvārds, nosaukums vai adrese, kas norādīta uz etiķetes, nav uzskatāma par attiecīgā pārtikas produkta izcelsmes valsts vai izcelsmes vietas norādi šīs regulas nozīmē. Tāpēc atsauces uz pārtikas apritē iesaistīto uzņēmēju kā juridisku personu principā nav uzskatāmas par pamatu regulas 26. panta 3. punkta piemērošanai.

Tomēr saskaņā ar regulas 7. pantu šādas norādes var uzskatīt par maldinošām attiecībā uz pārtikas produkta patieso izcelsmes valsti vai izcelsmes vietu, ja šīs norādes un konkrētā izcelsmes valsts vai izcelsmes vieta ir acīmredzami izcelta uz iepakojuma, taču norādītā izcelsmes valsts vai izcelsmes vieta atšķiras no pārtikas produkta galvenās sastāvdaļas izcelsmes valsts vai izcelsmes vietas. Valstu kompetentajām iestādēm būtu jāizvērtē šādi gadījumi, ņemot vērā visu uz etiķetes sniegto informāciju un produkta kopējo noformējumu.

2.2 Zīmolu nosaukumi

2.2.1. Vai zīmoli, kas nav aizsargāti ar reģistrētām preču zīmēm, kā norādīts īstenošanas regulas 1. panta 2. punktā, var kalpot par pamatu regulas 26. panta 3. punkta piemērošanai?

Īstenošanas regulas 1. panta 2. punktā ir noteikts, ka, neraugoties uz to, ka izcelsmes norādes, kas ir daļa no reģistrētām preču zīmēm, ietilpst regulas 26. panta 3. punkta darbības jomā, īstenošanas regula uz šādām norādēm neattiecas, kamēr nav pieņemti specifiski noteikumi par 26. panta 3. punkta piemērošanu šādām norādēm. ES likumdevējs ir atzinis reģistrēto preču zīmju, kuru izmantošanu reglamentē īpaši Savienības tiesību akti, specifisko raksturu un mērķi, un tāpēc Komisija turpinās pētīt, kādā veidā būtu jāsniedz galvenās sastāvdaļas izcelsmes norāde, kas saskaņā ar regulas 26. panta 3. punktu attiecīgos gadījumos ir jānorāda. Savukārt uz zīmoliem, kas ietver ģeogrāfiskās norādes, bet kas ir nereģistrētas preču zīmes, šī pagaidu atkāpe neattiecas, un tāpēc papildus regulas 26. panta 3. punkta prasībām uz tiem attiecas arī īstenošanas regula.

2.3. Pārtikas produkta nosaukums

2.3.1. Vai pieņemtie nosaukumi, kas ietver ģeogrāfiskās norādes, ir uzskatāmi par pārtikas produkta izcelsmes valsts vai izcelsmes vietas norādēm?

Regulas 2. panta 2. punktā jēdziens “pieņemtais nosaukums” ir definēts kā pārtikas produkta nosaukums, ko pieņēmuši tās dalībvalsts patērētāji, kurā minētais produkts tiek pārdots, bez vajadzības minēto nosaukumu paskaidrot sīkāk.

Saskaņā ar īstenošanas regulas 8. apsvērumu un 1. panta 1. punktu pieņemtie un nepatentētie nosaukumi, kuri ietver ģeogrāfiskus terminus, kas burtiski norāda uz izcelsmi, bet kurus vispārēji neuztver kā izcelsmes valsts vai izcelsmes vietas norādi, neietilpst īstenošanas regulas darbības jomā. Nereti šādi nosaukumi attiecas uz kādu ģeogrāfisku vietu, reģionu vai valsti, kur attiecīgais pārtikas produkts sākotnēji tika ražots vai laists tirgū, šim nosaukumam laika gaitā kļūstot par nepatentētu/pieņemtu nosaukumu noteiktai pārtikas produktu kategorijai. Tā kā patērētāji šādus nepatentētus un pieņemtus nosaukumus neuztver kā attiecīgā pārtikas produkta konkrētu ģeogrāfiskās izcelsmes norādi, to izmantošana nav uzskatāma par pamatu regulas 26. panta 3. punkta piemērošanai.

Piemērs: Frankfurtes cīsiņi.

Tā kā šis jautājums attiecas uz patērētāju izpratni katrā atsevišķā dalībvalstī un tā kā dažādās ES valstīs patērētāji šos aspektus uztver ļoti dažādi, katrā konkrētajā gadījumā atsevišķi būtu jāapsver, vai patērētāji attiecīgo nosaukumu nepārprotami uztver kā nepatentētu/pieņemtu nosaukumu.

2.3.2. Vai tirdzniecības nosaukumi, kas ietver ģeogrāfisku norādi, ir uzskatāmi par pārtikas produkta izcelsmes valsts vai izcelsmes vietas norādēm?

Saskaņā ar regulas 2. panta 2. punkta n) apakšpunktu “tirdzniecības nosaukums” ir pārtikas produkta nosaukums, ko nosaka attiecīgie Savienības tiesību akti, vai, ja šādu Savienības tiesību aktu nav, nosaukums, kuru nosaka tās dalībvalsts normatīvie un administratīvie akti, kurā pārtikas produkts tiek pārdots galapatērētājam vai sabiedriskās ēdināšanas uzņēmumam.

Citiem vārdiem sakot, tirdzniecības nosaukumi ir kodificēti pieņemtie nosaukumi, jo likumdevējs ir uzskatījis, ka ir svarīgi saskaņot to lietošanu un nereti arī produktu, uz kuriem tie attiecas, sastāvu, lai nodrošinātu, ka tiek apmierinātas patērētāju prasības attiecībā uz to pārtikas produktu īpašībām, kas tiek tirgoti ar konkrētiem nosaukumiem.

Ņemot vērā iepriekš minēto, tirdzniecības nosaukumi, kas ietver ģeogrāfisku norādi, nav uzskatāmi par izcelsmes norādēm regulas 26. panta 3. punkta nozīmē gadījumos, kad likumdevējs jau ir ņēmis vērā 26. panta 3. punktu.

2.4. Dažādas norādes uz etiķetes

2.4.1. Vai tādas norādes kā “Ražots ..”, “Izgatavots ..” un “.. produkts”, kurās daudzpunktes vietā minēta ģeogrāfiskā norāde, ir uzskatāmas par pārtikas produkta izcelsmes valsts vai izcelsmes vietas norādēm?

Tādas norādes kā “Ražots (valsts nosaukums)” un “Izgatavots (valsts nosaukums)” patērētāji uztver kā izcelsmes norādes 26. panta 3. punkta nozīmē, un tāpēc tās principā ir uzskatāmas par pārtikas produkta izcelsmes valsts vai izcelsmes vietas norādēm. Turklāt minētās norādes attiecas uz ražošanas vai izgatavošanas procesu un pārtikas pārstrādes produktu gadījumā regulas izpratnē varētu atbilst izcelsmes valsts jēdzienam, kas definēts Savienības Muitas kodeksa (7) 60. panta 2. punktā, proti, tā ir pārtikas produkta pēdējā nozīmīgā, ekonomiski pamatotā pārstrāde vai apstrāde, kura beidzas ar jauna produkta saražošanu vai ir svarīga tā ražošanas stadija.

Līdzīgi arī norādi “(Valsts nosaukums) produkts” patērētāji vispārīgi uztver kā izcelsmes norādi regulas 26. panta 3. punkta nozīmē. Turklāt norāde “.. produkts” patērētājam, visticamāk, liks domāt, ka viss pārtikas produkts, ieskaitot tā sastāvdaļas, nāk no valsts, kas norādīta uz etiķetes.

2.4.2. Vai tādas norādes kā “Iepakots ..” vai “Ražots/izgatavots X pēc Y pasūtījuma”, kas ietver pārtikas apritē iesaistītā uzņēmēja nosaukumu un adresi, ir uzskatāmas par pārtikas produkta izcelsmes valsts vai izcelsmes vietas norādēm?

Norāde “Iepakots ..” skaidri norāda vietu, kur pārtikas produkts ir ticis iepakots, un patērētājs to, visticamāk, neuztvers kā izcelsmes norādi regulas 26. panta 3. punkta nozīmē. Tāpēc, neraugoties uz to, ka šādā norādē ir atsauce uz ģeogrāfisku vietu, tā tomēr nav uzskatāma par pārtikas produkta izcelsmes valsts vai izcelsmes vietas norādi.

Tādas norādes kā “Ražots:/Izgatavots:/Iepakots: (pārtikas apritē iesaistītā uzņēmēja nosaukums un adrese)” vai “Ražots/Izgatavots X pēc Y pasūtījuma” burtiski norāda uz attiecīgo pārtikas apritē iesaistīto uzņēmēju, un patērētājs to, visticamāk, neuztvers kā pārtikas produkta izcelsmes norādi. Kā norādīts šā paziņojuma 2.1.1. punktā, pārtikas apritē iesaistītā uzņēmēja vārds un uzvārds, nosaukums vai adrese, kas norādīta uz etiķetes, nav uzskatāma par attiecīgā pārtikas produkta izcelsmes valsts vai izcelsmes vietas norādi regulas nozīmē.

Tomēr patērētāja priekšstatu par produktu veido visi etiķetes elementi kopā, kā arī produkta kopējais noformējums. Tāpēc, izvērtējot, vai pārtikas produkta noformējums nerada maldinošu priekšstatu par tā izcelsmi, ir jāņem vērā viss iepakojums.

2.4.3. Vai akronīmi, attēli un visi citi paziņojumi, kas pievienoti brīvprātīgi un kuru vienīgais nolūks ir palīdzēt patērētājiem atrast savas valsts valodu uz daudzvalodu etiķetēm, ir uzskatāmi par pārtikas produkta izcelsmes valsts vai izcelsmes vietas norādēm?

Šādas norādes nebūtu uzskatāmas par izcelsmes norādēm, ja tās nepārprotami attiecas uz dažādajām valodu versijām, kādās uz etiķetes ir sniegta pārtikas produkta informācija.

2.4.4. Vai tādas norādes kā “.. veidā”, “Pēc .. parauga”, “.. gaumē”, “Pēc .. receptes”, “Iedvesmojoties no ..” vai “à la”, kas ietver ģeogrāfisku norādi, ir uzskatāmas par pārtikas produkta izcelsmes valsts vai izcelsmes vietas norādēm?

Tādas norādes kā “.. veidā”, “Pēc .. parauga”, “.. gaumē”, “Pēc ..receptes”, “Iedvesmojoties no ..” vai “à la” parasti attiecas uz konkrētu pārtikas produkta recepti vai specifiskām tā īpatnībām un principā nebūtu uzskatāmas par izcelsmes norādēm.

Tomēr, izvērtējot, vai pārtikas produkta noformējums nerada maldinošu priekšstatu par tā izcelsmi, ir jāņem vērā viss iepakojums. Jānorāda arī, ka saskaņā ar regulas 7. pantu iepriekš minēto norāžu sniegšana ir pamatota tikai tad, ja attiecīgajam pārtikas produktam piemīt kādas raksturīgas pazīmes vai īpatnības vai ja tas ir apstrādāts kādā konkrētā ražošanas procesā, kas nosaka produkta saikni ar ģeogrāfisko vietu, kura norādīta uz etiķetes.

2.4.5. Vai valsts simbols vai valsts karoga krāsas ir uzskatāmas par pārtikas produkta izcelsmes valsts vai izcelsmes vietas norādēm?

No patērētāju viedokļa karogi un/vai kartes ir uzskatāmas par vissvarīgāko norādi uz produkta izcelsmi. Tāpēc skaidri saredzami karogi un/vai kartes, kas norāda uz konkrētu ģeogrāfisko teritoriju, principā būtu uzskatāmi par izcelsmes norādēm, kas savukārt kalpo par pamatu regulas 26. panta 3. punkta piemērošanai. Patērētāji kā pārtikas produkta izcelsmes norādes var uztvert arī citus valsts simbolus, piemēram, viegli atpazīstamus valsts nozīmes pieminekļus, ainavas vai cilvēkus. Taču, tā kā šī izpratne ir atkarīga no konkrētā produkta un valsts, šie grafiskie simboli ir jāizvērtē katrā gadījumā atsevišķi. Šajā saistībā dalībvalstīm jo īpaši būtu jāņem vērā šo simbolu/grafisko simbolu atrašanās vieta, to izmērs, krāsa, fonta lielums, kā arī pārtikas produkta etiķetes vispārējais konteksts, proti, jāizvērtē, vai marķējums kopumā nerada patērētājiem neskaidrības par pārtikas produkta izcelsmi.

Kārtība, kādā regulas 26. panta 3. punkts piemērojams zīmoliem, ir izklāstīta šā paziņojuma 2.2.1. punktā.

Īpaša uzmanība būtu jāpievērš tādu zīmējumu un citu paziņojumu izmantošanai, kas paredzēti valsts/vietējas nozīmes pasākumu atzīmēšanai vai valsts/vietējo sporta komandu godināšanai. Tā kā šādām norādēm ir gadījuma raksturs, tās ir jāizvērtē katrā gadījumā atsevišķi, lai noteiktu, vai tās kalpo par pamatu regulas 26. panta 3. punkta piemērošanai.

2.4.6. Vai papildu paziņojumi uz tādu pārtikas produktu etiķetēm, kuriem ir ar ES tiesību aktiem aizsargātas ģeogrāfiskās izcelsmes norādes vai preču zīmes var kalpot par pamatu regulas 26. panta 3. punkta piemērošanai?

Kā norādīts īstenošanas regulas 1. panta 2. punktā, kamēr nav pieņemti specifiski noteikumi, īstenošanas regula neattiecas uz ģeogrāfiskās izcelsmes norādēm, kas aizsargātas saskaņā ar ES tiesību aktiem, un reģistrētām preču zīmēm. Tomēr gadījumos, kad uz pārtikas produkta iepakojuma ir arī citas vizuālas norādes, arī norādes, kas attiecas uz to pašu ģeogrāfisko vietu vai uz atšķirīgām ģeogrāfiskām vietām, šīs norādes ietilpst īstenošanas regulas darbības jomā, ja ir izpildīti regulas 26. panta 3. punkta nosacījumi.

2.5. Kāda ir īstenošanas akta un ES tiesību aktu par bioloģiskajiem pārtikas produktiem savstarpējā ietekme?

Ar Padomes Regulu (EK) Nr. 834/2007 (8) (“regula par bioloģiskajiem pārtikas produktiem”) ir izveidots vispārējs bioloģiskās ražošanas noteikumu satvars, kas ietver noteikumus par terminu, kas attiecas uz bioloģisko ražošanu, izmantošanu. Turklāt minētajā regulā ir izklāstīti nosacījumi attiecībā uz bioloģisko produktu marķēšanu un ES logotipa izmantošanu, nosakot, ka, izmantojot šo logotipu, ir jāsniedz norāde par izcelsmes vietu, kur ražoti produkta sastāvā esošie lauksaimniecības izejmateriāli. Šādi noteikumi nodrošinās, ka patērētāji saņem informāciju, kas ir līdzvērtīga regulas 26. panta 3. punktā paredzētajai informācijai.

Saskaņā ar regulas 1. panta 4. punktu regulu piemēro, neskarot marķēšanas prasības, kas paredzētas īpašos Savienības noteikumos, kuri piemērojami konkrētiem pārtikas produktiem. Šajā saistībā regulas par bioloģiskajiem produktiem nosacījumi ir uzskatāmi par lex specialis un prevalē pār regulas 26. panta 3. punktu. Tādējādi visos gadījumos, kad tiek izmantots ES bioloģisko produktu logotips, regulas 26. panta 3. punkts nav piemērojams.

3. GALVENĀS SASTĀVDAĻAS IDENTIFICĒŠANA

Saskaņā ar regulas 2. panta 2. punkta q) apakšpunktu “galvenā sastāvdaļa” ir pārtikas produkta sastāvdaļa vai sastāvdaļas, kas veido vairāk nekā 50 % no minētā pārtikas produkta vai ko patērētājs parasti saista ar pārtikas produkta nosaukumu un attiecībā uz ko vairākumā gadījumu ir nepieciešama kvantitatīvā norāde.

3.1. Kā identificēt galveno sastāvdaļu?

Regulas 26. panta 3. punkta īstenošanas nolūkā pārtikas apritē iesaistītajiem uzņēmējiem ir pienākums sniegt informāciju par attiecīgā pārtikas produkta galveno(-ajām) sastāvdaļu(-ām), pamatojoties uz regulas 2. panta 2. punkta q) apakšpunktā sniegto definīciju.

Galvenās sastāvdaļas juridiskajā definīcijā ir minēti divu veidu kritēriji, pēc kuriem noteikt pārtikas produkta galveno sastāvdaļu: a) kvantitatīvais kritērijs, saskaņā ar kuru attiecīgā sastāvdaļa veido vairāk nekā 50 % no pārtikas produkta, un b) kvalitatīvais kritērijs, saskaņā ar kuru patērētājs attiecīgo sastāvdaļu parasti saista ar pārtikas produkta nosaukumu.

Sniedzot informāciju par pārtikas produkta galveno(-ajām) sastāvdaļu(-ām), pārtikas apritē iesaistītajiem uzņēmējiem būtu jāņem vērā dažādi aspekti. Konkrētāk, papildus pārtikas produkta kvantitatīvajam sastāvam, tiem īpaši rūpīgi ir jāizvērtē produkta specifiskās īpašības, pazīmes un etiķetes kopējais noformējums. Tiem jāņem vērā arī patērētāju uztvere un prasības attiecībā uz informāciju par konkrēto pārtikas produktu. Pārtikas apritē iesaistītajiem uzņēmējiem būtu jāņem vērā, vai konkrētas sastāvdaļas izcelsmes norāde varētu būtiski ietekmēt patērētāju pirkuma izvēli un vai šādas izcelsmes norādes neesamība varētu maldināt patērētājus.

Jānorāda arī, ka saskaņā ar regulas 7. pantu galvenās sastāvdaļas izcelsmes norādē sniegtā informācija nedrīkst būt maldinoša un nekādā gadījumā nedrīkst apiet regulas 26. panta 3. punktā minētos noteikumus un mērķus.

Dalībvalstu kompetentās iestādes nodrošina iepriekš minēto regulas noteikumu pienācīgu izpildi.

3.2. Vai pārtikas produktam var būt vairāk nekā viena galvenā sastāvdaļa? Ja var, tad vai pārtikas produktam, kurš satur vairāk nekā vienu galveno sastāvdaļu, ir jānorāda visu galveno sastāvdaļu izcelsme?

Regulas 2. panta 2. punkta q) apakšpunktā sniegtajā “galvenās sastāvdaļas” definīcijā ir minēts, ka tā var būt sastāvdaļa (lietojot šā vārda vienskaitļa formu) vai sastāvdaļas (lietojot šā vārda daudzskaitļa formu). No šā formulējuma var secināt, ka “galvenās sastāvdaļas” definīcijā ir paredzēta iespēja, ka pārtikas produktam var būt vairāk nekā viena galvenā sastāvdaļa.

Turklāt no regulas 26. panta 3. punkta noteikumiem izriet, ka, ja pārtikas apritē iesaistītais uzņēmējs, pamatojoties uz doto definīciju, identificē vairāk nekā vienu galveno sastāvdaļu, tad ir jānorāda visu šo galveno sastāvdaļu izcelsmes valsts vai izcelsmes vieta.

3.3. Vai, pamatojoties uz galvenās sastāvdaļas definīciju, pastāv iespēja konstatēt, ka pārtikas produktam nav galvenās sastāvdaļas?

Regulas 26. panta 3. punkta īstenošanas nolūkā vispirms ir jāizvērtē, vai kāda pārtikas produkta sastāvdaļa ir uzskatāma par tā galveno sastāvdaļu, pamatojoties uz regulas 2. panta 2. punkta q) apakšpunktā sniegto definīciju. Tas nozīmē, ka pārtikas produktam nav galvenās sastāvdaļas šīs regulas nozīmē, ja tajā nav nevienas sastāvdaļas, kas veido vairāk nekā 50 % no šā pārtikas produkta, ko patērētājs parasti saista ar pārtikas produkta nosaukumu un attiecībā uz ko vairākumā gadījumu nav nepieciešama kvantitatīvā norāde.

3.4. Vai regulas 26. panta 3. punkts un īstenošanas regula attiecas uz produktiem, kuros ir tikai viena sastāvdaļa?

Regulas 26. panta 3. punkts varētu attiekties uz pārtikas pārstrādes produktiem, kuros ir tikai viena sastāvdaļa, ja to pēdējā būtiskā pārveide ir notikusi vietā, kas nav izejmateriālu izcelsmes vieta, vai ja šī vienīgā sastāvdaļa ir iegūta dažādās vietās. Šādā gadījumā regulas 26. panta 3. punkts būtu jāpiemēro tad, ja pārtikas produkta izcelsmes valsts vai izcelsmes vieta ir norādīta un galvenās sastāvdaļas (vienīgās sastāvdaļas) izcelsmes valsts vai izcelsmes vieta atšķiras no pārtikas produkta izcelsmes valsts vai izcelsmes vietas.

3.5. Vai tad, ja patērētājiem ir labi zināms, ka kāda pārtikas produkta galveno sastāvdaļu var iegūt vienīgi ārpus ES, ir jānorāda šīs sastāvdaļas izcelsme?

Regulā nav paredzētas atkāpes, kas ļautu nenorādīt galvenās sastāvdaļas izcelsmes valsti vai izcelsmes vietu gadījumos, kad tā atšķiras no pārtikas produkta izcelsmes valsts vai izcelsmes vietas. Tāpēc pat tad, ja kāda pārtikas produkta galveno sastāvdaļu var iegūt vienīgi ārpus ES un ja pārtikas galaprodukta izcelsmes norādē ir minēta ES (vai tās dalībvalsts(-is)), atbilstoši regulas 26. panta 3. punkta noteikumiem attiecīgās galvenās sastāvdaļas izcelsmes norāde tomēr ir jāsniedz.

3.6. Vai galvenā sastāvdaļa var būt kombinēta sastāvdaļa?

Saskaņā ar regulas 2. panta 2. punkta h) apakšpunktu “kombinēta sastāvdaļa” ir sastāvdaļa, kas pati par sevi ir produkts ar vairāk nekā vienu sastāvdaļu.

Kombinēta sastāvdaļa ietilpst regulas 26. panta 3. punkta darbības jomā, ja tā atbilst regulas 2. panta 2. punkta q) apakšpunktā sniegtajai galvenās sastāvdaļas definīcijai.

Ja saskaņā ar regulas 26. panta 3. punktu ir jāsniedz informācija par galvenās sastāvdaļas izcelsmi un ja šī galvenā sastāvdaļa ir kombinēta sastāvdaļa, tad pārtikas apritē iesaistītajiem uzņēmējiem ir pienākums sniegt pienācīga apjoma informāciju, kas vislabāk piemērota konkrētajam pārtikas produktam. Šajā saistībā tiem būtu jāņem vērā attiecīgā pārtikas produkta specifiskais raksturs, tā sastāvs un izgatavošanas process, patērētāju izpratne un prasības attiecībā uz kombinētās sastāvdaļas galvenās sastāvdaļas izcelsmes norādi (vieta, kur iegūta kombinētās sastāvdaļas galvenā sastāvdaļa, piemēram, ievākšanas vieta vai lauksaimnieciskās ražošanas vieta) un interese par to, kā arī tas, kādā veidā sastāvdaļas, kas veido kombinēto sastāvdaļu, tiek norādītas sastāvdaļu sarakstā.

Jānorāda arī, ka saskaņā ar regulas 7. pantu kombinētās sastāvdaļas izcelsmes norādē sniegtā informācija nedrīkst būt maldinoša un nekādā gadījumā nedrīkstētu apiet regulas 26. panta 3. punktā minētos noteikumus un mērķus.

Dalībvalstu kompetentās iestādes nodrošina iepriekš minēto regulas noteikumu pienācīgu izpildi.

4. ĢEOGRĀFISKIE LĪMEŅI

Lai patērētāji varētu veikt apzinātu izvēli, īstenošanas regulā ir izklāstīti īpaši noteikumi, kas ir piemērojami, ja galvenās sastāvdaļas izcelsmes valsts vai izcelsmes vieta ir norādīta, pamatojoties uz regulas 26. panta 3. punktu. Minēto noteikumu mērķis ir nodrošināt, ka šāda informācija ir pietiekami precīza un jēgpilna.

Šajā saistībā īstenošanas regulas 2. panta pirmās daļas a) punktā ir saskaņoti ģeogrāfiskie apgabali, kas norādāmi galvenās sastāvdaļas izcelsmes norādēs.

4.1. Vai ir iespējams norādīt vienas galvenās sastāvdaļas izcelsmes valsti vai izcelsmes vietu, atsaucoties uz dažādiem ģeogrāfiskajiem līmeņiem (piemēram, “ES un Šveice”?

Īstenošanas regulas 2. pantā ir sniegts to ģeogrāfisko apgabalu saraksts, kas būtu norādāmi galvenās sastāvdaļas izcelsmes norādēs. Lai izpildītu regulas 26. panta 3. punkta prasības, pārtikas apritē iesaistītajiem uzņēmējiem ir jāizvēlas viens no ģeogrāfiskajiem apgabaliem, kas minēti īstenošanas regulas 2. panta pirmās daļas a) punktā. No šīs normas formulējuma var secināt, ka īstenošanas regulā nav paredzēta iespēja attiecībā uz vienu galveno sastāvdaļu norādīt dažādus minētajā regulā uzskaitītos ģeogrāfiskos līmeņus.

Piemēri:

—	“Šveice” ir ģeogrāfiskais apgabals, kas minēts 2. panta a) punkta iv) apakšpunktā. Savukārt “ES” ir ģeogrāfiskais apgabals, kas minēts 2. panta a) punkta i) apakšpunktā. Īstenošanas regulas 2. panta a) punktā nav paredzēta iespēja kombinēt abus šos ģeogrāfiskos apgabalus.

Tomēr pārtikas apritē iesaistītie uzņēmēji drīkst pievienot papildu informāciju norādēm “ES” un “ārpus ES”, ja vien tā atbilst regulas vispārējām prasībām attiecībā uz brīvprātīgi sniegtu pārtikas produktu informāciju (regulas 36. pants). Šāda informācija nedrīkst būt maldinoša vai neskaidra. Šajā gadījumā pārtikas apritē iesaistītie uzņēmēji norādei “ārpus ES” var kā brīvprātīgi sniegtu papildu informāciju pievienot vārdu “Šveice”.

Piemērs:

—	“ES un ārpus ES (Šveice)”

—	“ES (Spānija) un ārpus ES (Šveice)”

4.2. Vai, norādot galvenās sastāvdaļas izcelsmes valsti vai izcelsmes vietu, būtu iespējams kopā minēt gan dalībvalstis, gan trešās valstis?

Īstenošanas regulas 2. panta a) punkta iv) apakšpunktā ir paredzēta iespēja galvenās sastāvdaļas izcelsmes norādē iekļaut dalībvalsti(-is) vai trešo(-ās) valsti(-is). Tas nozīmē, ka uzņēmēji var izvēlēties vienu no šīm norādēm vai arī izmantot tās abas kopā.

5. INFORMĀCIJAS IZVIETOJUMS UN NOFORMĒJUMS

Informācijai par galveno sastāvdaļu, kas sniegta saskaņā ar regulu, būtu jāpapildina patērētājiem sniegtā informācija par pārtikas produkta izcelsmes valsti vai izcelsmes vietu. Šai informācijai jābūt labi saskatāmai, skaidri salasāmai un attiecīgā gadījumā neizdzēšamai. Lai to panāktu, īstenošanas regulas 3. pantā ir izklāstīti noteikumi par minētās informācijas izvietojumu un noformējumu.

5.1. Vai būtu iespējams norādīt galvenās sastāvdaļas izcelsmes valsti, izmantojot valstu kodus?

Saskaņā ar regulas 9. panta 1. punkta i) apakšpunktu regulas 26. pantā paredzētajos gadījumos obligāti ir jānorāda izcelsmes valsts vai izcelsmes vieta. Turklāt regulas 9. panta 2. punktā ir noteikts, ka saskaņā ar regulas 9. panta 1. punktu obligāti norādāmās ziņas ir jānorāda ar vārdiem un skaitļiem un tās var papildus izteikt arī ar piktogrammām vai simboliem.

No regulas noteikumiem izriet, ka galvenās sastāvdaļas izcelsmes valsts vienmēr ir jānorāda ar vārdiem. Šajā sakarībā dalībvalstīm ir jāizvērtē, vai valstu kodus var uzskatīt par vārdiem. Proti, valsts kods varētu būt pieņemams, ja vien ir pamats uzskatīt, ka patērētāji valstī, kurā attiecīgo produktu tirgo, šo kodu pareizi sapratīs un netiks maldināti. Tas varētu attiekties uz tādiem saīsinājumiem kā “AK”, “ASV” vai “ES”.

5.2. Vai tad, ja produkta nosaukums ietver izcelsmes norādi un ir minēts vairākās vietās uz iepakojuma, galvenās sastāvdaļas izcelsmes norāde ir jāsniedz katru reizi, kad produkta nosaukums tiek attēlots uz iepakojuma? Šis jautājums attiecas arī uz ģeogrāfiskām norādēm, piemēram, karogiem.

Īstenošanas regulas 3. panta 2. punktā ir noteikts, ka, ja pārtikas produkta izcelsmes norāde ir sniegta vārdiski, tad informāciju par galvenās sastāvdaļas izcelsmi sniedz tajā pašā redzamības laukā, kur sniegta norāde par pārtikas produkta izcelsmes valsti vai izcelsmes vietu. Īstenošanas regula neparedz nekādas elastības iespējas, kas ļautu galvenās sastāvdaļas izcelsmi norādīt tikai vienu reizi, ja pārtikas galaprodukta izcelsmes norāde uz etiķetes ir sniegta vairākkārt.

No regulas var secināt, ka galvenās sastāvdaļas izcelsmes norāde ir jāsniedz patērētājiem skaidri saskatāmā veidā un vienmēr tajā pašā redzamības laukā, kur sniegta norāde par pārtikas produkta izcelsmi, un tas attiecas arī uz karogiem. Tādējādi gadījumos, kad uz iepakojuma vairākkārt ir norādīts tirdzniecības nosaukums, kurā ietilpst arī izcelsmes norāde vai karogi, attiecīgi ir jāatkārto arī informācija par galvenās(-o) sastāvdaļas(-u) izcelsmi.

5.3. Vai regulas 13. panta 3. punkts attiecas arī uz galvenās sastāvdaļas izcelsmes norādēm, kas sniegtas saskaņā ar īstenošanas regulas noteikumiem?

Regulas 13. pantā ir izklāstīti vispārīgie principi, kas nosaka regulas 9. panta 1. punktā minētās obligātās pārtikas produkta informācijas noformējumu, kā arī informācijas par izcelsmes valsti vai izcelsmes vietu noformējumu 26. pantā paredzētajos gadījumos (regulas 9. panta 1. punkta i) apakšpunkts). Regulas 13. panta noteikumi būtu jāpiemēro, neskarot īpašus Savienības noteikumus, kas piemērojami konkrētām pārtikas produktu kategorijām.

Īstenošanas regulā ir noteiktas īpašas prasības attiecībā uz galvenās sastāvdaļas izcelsmes norādes noformējumu. Proti, tās 3. pantā ir noteikts, ka šādu informāciju sniedz tajā pašā redzamības laukā, kur norādi par pārtikas produkta izcelsmes valsti vai izcelsmes vietu, un izmanto tāda izmēra rakstzīmes, kuru x augstums ir vismaz 75 % no pārtikas produkta izcelsmes norādē izmantoto rakstzīmju x augstuma. Turklāt ir norādīts, ka jebkurā gadījumā informāciju galvenās sastāvdaļas izcelsmes norādē sniedz, izmantojot tāda izmēra rakstzīmes, kas nav mazākas par 1,2 mm.

Iepriekš minētās īstenošanas regulas īpašās prasības papildina ar regulas 13. panta horizontālajiem noteikumiem un piemēro kumulatīvi.

Regulas 13. panta 3. punktā ir paredzēta atkāpe attiecībā uz rakstzīmju lielumu, kas izmantojams, sniedzot obligātās ziņas uz nelieliem iepakojumiem (kuru laukums ir mazāks par 80 cm2). Tā kā regulas 13. panta noteikumi attiecas uz regulas 9. panta 1. punktā uzskaitītajām obligātajām ziņām, tie attiecas arī uz galvenās sastāvdaļas izcelsmes norādēm, kas sniegtas saskaņā ar regulas 26. panta 3. punktu. Tādējādi attiecībā uz iepakojumu vai taru, kuras lielākās virsmas laukums ir mazāks par 80 cm2, īstenošanas regulas 3. panta 2. punktā minētais rakstzīmju x augstums ir vienāds ar 0,9 mm lielāks vai ir lielāks par 0,9 mm.

(1) OV L 304, 22.11.2011., 18. lpp.

(2) OV L 131, 29.5.2018., 8. lpp.

(3) Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 21. novembra Regula (ES) Nr. 1151/2012 par lauksaimniecības produktu un pārtikas produktu kvalitātes shēmām (OV L 343, 14.12.2012., 1. lpp.).

(4) Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 17. decembra Regula (ES) Nr. 1308/2013, ar ko izveido lauksaimniecības produktu tirgu kopīgu organizāciju un atceļ Padomes Regulas (EEK) Nr. 922/72, (EEK) Nr. 234/79, (EK) Nr. 1037/2001 un (EK) Nr. 1234/2007 (OV L 347, 20.12.2013., 671. lpp.).

(5) Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 15. janvāra Regula (EK) Nr. 110/2008 par stipro alkoholisko dzērienu definīciju, aprakstu, noformējumu, marķējumu un ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu aizsardzību un ar ko atceļ Padomes Regulu (EEK) Nr. 1576/89 (OV L 39, 13.2.2008., 16. lpp.).

(6) Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 26. februāra Regula (ES) Nr. 251/2014 par aromatizētu vīna produktu definīciju, aprakstu, noformējumu, marķējumu un ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu aizsardzību un ar ko atceļ Padomes Regulu (EEK) Nr. 1601/91 (OV L 84, 20.3.2014., 14. lpp.).

(7) Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 9. oktobra Regula (ES) Nr. 952/2013, ar ko izveido Savienības Muitas kodeksu (pārstrādāta redakcija), (OV L 269, 10.10.2013., 1. lpp.).

(8) Padomes 2007. gada 28. jūnija Regula (EK) Nr. 834/2007 par bioloģisko ražošanu un bioloģisko produktu marķēšanu un par Regulas (EEK) Nr. 2092/91 atcelšanu (OV L 189, 20.7.2007., 1. lpp.).