Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Ceļā uz ES ilgtspējīga patēriņa stratēģiju”

(pašiniciatīvas atzinums)

(2020/C 429/08)

Ziņotājs:

Peter SCHMIDT

Pilnsapulces lēmums	20.2.2020.
Juridiskais pamats	Reglamenta 32. panta 2. punkts
	Pašiniciatīvas atzinums
Atbildīgā nodaļa	Lauksaimniecības, lauku attīstības un vides specializētā nodaļa
Pieņemts specializētās nodaļas sanāksmē	8.7.2020.
Pieņemts plenārsesijā	18.9.2020.
Plenārsesija Nr.	554
Balsojuma rezultāts (par / pret / atturas)	212/2/5

1.   Secinājumi un ieteikumi

1.1.

Covid-19 pandēmija ir parādījusi piegādes ķēžu nestabilitāti. Ekonomikas atjaunošana pēc krīzes būs iespēja pārdomāt par mūsu sabiedrību un izstrādāt jaunu labklājības modeli. Koncentrēt prioritātes uz ilgtspējīgākiem ražošanas, izplatīšanas un patēriņa veidiem un uzlabot visu piegādes ķēdes dalībnieku izturētspēju pret krīzēm vairs nav izvēle, bet gan nepieciešamība. Lauksaimnieku, kas audzē izejvielas mūsu pārtikai, vai darba ņēmēju, kuri ražo mūsu apģērbu, izturētspēja Eiropā ir tikpat svarīga kā importējošo uzņēmumu, ražotāju, vairumtirgotāju, MVU vai mazumtirdzniecības ķēžu izturētspēja.

1.2.

EESK aicina ieviest visaptverošu ES ilgtspējīga patēriņa stratēģiju. Ilgtspējīgākai izvēlei vajadzētu būt arī iedzīvotājiem vienkāršākajai izvēlei. Tas paredz sistēmiskas izmaiņas ražošanas un patēriņa veidos. Konkrēti, ir vairāk jāveicina ražotāju atbildība (1) risināt jautājumus saistībā ar neilgtspējīgu patēriņu. Tā kā tirgi automātiski nesniegs ilgtspējīgus rezultātus, ir nepieciešama stratēģija, lai izveidotu tiesisko kontekstu un stratēģisko virzienu gan privātajam sektoram (tostarp izmantojot aprites ekonomikas un ilgtspējīgus uzņēmējdarbības modeļus), gan publiskā sektora iestādēm (piemēram, izmantojot publisko iepirkumu).

1.3.

Šajā stratēģijā ir pilnībā jāintegrē sociālā dimensija, kā arī ekonomikas un vides dimensija, lai panāktu tik ļoti nepieciešamo politikas saskaņotību ilgtspējīgai attīstībai. ES pārāk ilgi ir koncentrējusies uz tirgus risinājumiem un atstājusi novārtā iedzīvotāju un darba ņēmēju vajadzības. Stratēģijā būtu jāiekļauj tādi ilgtspējas kritēriji kā darba apstākļu uzlabošana, minimālās algas noteikšana, sociālā aizsardzība, ieguldījumi publiskajos pakalpojumos, iekļaujoša pārvaldība, taisnīga nodokļu uzlikšana u. c. Tas veicinātu to, ka mūsu ražošanas un patēriņa sistēmas ilgtermiņā kļūtu taisnīgākas un ilgtspējīgākas. Tas arī sekmētu ANO Ilgtspējīgas attīstības programmas 2030. gadam īstenošanu.

1.4.

ES ilgtspējīga patēriņa stratēģijā īpaša uzmanība būtu jāpievērš ietekmei uz neaizsargātām iedzīvotāju grupām un mājsaimniecībām ar zemiem ienākumiem, kuras pašreizējā krīze ir īpaši skārusi un skars arī turpmāk, un vienlaikus jāaplūko arī ietekme uz neaizsargātajiem piegādes ķēžu dalībniekiem, ietverot arī lauksaimniekus un darba ņēmējus. Ilgtspējīgiem produktiem un pakalpojumiem vajadzētu būt gan fiziski, gan finansiāli pieejamiem visiem cilvēkiem.

1.5.

Īstermiņā un vidējā termiņā visi attiecīgie politikas instrumenti (piemēram, publiskais iepirkums, marķēšana, nodokļi u. c.) būtu labāk jākoordinē un jāvirza uz šā redzējuma īstenošanu. Ir vajadzīga saskaņotāka pieeja, lai pārvarētu pašreizējo ES politikas sadrumstalotību un izolēto pieeju.

1.6.

Saistībā ar ekonomikas atjaunošanu pēc Covid-19 krīzes EESK aicina Komisiju, Parlamentu un dalībvalstis cieši sadarboties ar EESK, lai izstrādātu stabilu un koordinētu integrētas politikas programmu, kas palīdzēs Eiropai labāk atjaunoties un radīt nosacījumus visaptverošai ES ilgtspējīga patēriņa stratēģijai. EESK iesaka šādus īpašus īstenošanas pasākumus: — ieviest produktu normas un aizliegumus, kas veicina ilgtspēju, t. i., tos, kas veicina produktu lietošanas laika pieaugumu un ilgtspēju, — aizliegt negodīgu tirdzniecības praksi, — uzlabot konkurences noteikumus kopīgām iniciatīvām, kas veicina piegādes ķēžu ilgtspēju, — noteikt tirdzniecības nolīgumu sociālās un vides klauzulas par izpildāmām, — uzlabot uzņēmumu pārskatatbildību un palielināt uzņēmumu informētību par vides (piemēram, EMAS) un sociālajiem aspektiem, — ieviest nodokļu pārnesi no darbaspēka uz resursu izmantošanu, — veicināt godīgus un zaļus publiskos iepirkumus, nosakot minimālos obligātos kritērijus, — uzlabot pārredzamību, ieviešot obligātus marķēšanas noteikumus par izcelsmi, ilgtspēju un sociālo dimensiju, — veicināt augšupējas iniciatīvas un izmēģinājuma intervences pasākumus, — risināt reklāmas un tirgvedības jautājumus, — veicināt izglītošanu par ilgtspējīgu patēriņu.

2.   Ievads

2.1.

Covid-19 pandēmija ir parādījusi piegādes ķēžu nestabilitāti, kā arī nepieciešamību pēc steidzamas un sistēmiskas pārveides. Nepietiekami ieguldījumi veselības un aprūpes nozarē un pārmērīga paļaušanās uz globālajām piegādes ķēdēm un ekonomikas sistēmām, kas atkarīgas no lineāriem ražošanas un patēriņa procesiem, kuri nav savienojami ar planētas iespēju robežām, ir apdraudējuši valdību spēju ātri un izlēmīgi rīkoties, lai aizsargātu sabiedrības veselību. Koncentrēt prioritātes uz ilgtspējīgākiem ražošanas, izplatīšanas un patēriņa veidiem un uzlabot visu piegādes ķēdes dalībnieku izturētspēju pret krīzēm vairs nav izvēle, bet gan nepieciešamība (2) Pandēmija ir veicinājusi to, ka plašsaziņas līdzekļu un politikas debašu centrā ir nonākuši tādi jautājumi kā sociālā aizsardzība, sabiedriskie pakalpojumi, mazkvalificēti darba ņēmēji, arodveselība un drošība, kā arī darba apstākļi.

2.2.

ES ir pilnībā apņēmusies ievērot ANO Ilgtspējīgas attīstības programmu 2030. gadam un tās 17 ilgtspējīgas attīstības mērķus (IAM). Tomēr 12. ilgtspējīgas attīstības mērķa īstenošana attiecībā uz ilgtspējīgu patēriņu un ražošanu Eiropā joprojām ir sarežģīts (3), taču vienlaikus ļoti svarīgs priekšnoteikums, lai īstenotu minēto programmu kopumā. Tas ir fakts, ka veidi, kādos produktus mūsdienās patērē lielākā daļa cilvēku – lielos apjomos, ļoti ātri, lineāri un stipri izšķērdīgi (modelis “izmanto [resursus] -izgatavo-[izlieto-]izmet”), – nav ilgtspējīgi. Turklāt iedzīvotājus galvenokārt uzskata par individuālajiem patērētājiem, un tādējādi viņiem ir uzlikts atbildības slogs par veikto izvēli, nenodrošinot fiziski vai finansiāli pieejamas alternatīvas.

2.3.

EESK jau iepriekš ir aicinājusi ES ierosināt jaunu redzējumu par cilvēku un planētas labklājību, pamatojoties uz tādiem principiem kā vides ilgtspēja, tiesības uz pienācīgu dzīvi un sociālo vērtību aizsardzība (4). Sistēmiska ES pieeja ilgtspējīgam patēriņam ir viens no pamatelementiem EESK stratēģiskajā redzējumā par ilgtspējīgu labklājības ekonomiku, nevienu neatstājot novārtā.

2.4.

Politiskais impulss jau ir pietiekams, lai ES spertu izlēmīgus soļus virzībā uz šo redzējumu. Eiropas zaļajam un sociālajam kursam ir milzīgs potenciāls, lai ilgtspējīgākā veidā atjaunotu ekonomiku pēc Covid-19 krīzes, palīdzētu izveidot jaunu labklājības modeli un nodrošinātu taisnīgu pāreju (5).

2.5.

Proti, jaunajā aprites ekonomikas rīcības plānā (CEAP) ir ietverta īpaša rīcība, lai patērētājiem tiktu piešķirtas lielākas iespējas virzībā uz zaļo pāreju, kā arī vairākas iniciatīvas, kas varētu palīdzēt noteikt regulatoru un uzņēmumu atbildību. Šajā aprites ekonomikas rīcības plānā vajadzētu paplašināt 2018. gada “Uz patērētājiem orientētā jaunā kursa” darbības jomu, kas galvenokārt bija vērsts uz aizsardzību un izpildi, nevis pilnvērtīgu iespēju nodrošināšanu. Turklāt stratēģijas “no lauka līdz galdam” un bioloģiskās daudzveidības stratēģijas īstenošana ir divtik svarīga, jo Covid-19 krīze ir piespiedusi steidzamāk nekā jebkad agrāk palielināt ES un pasaules pārtikas sistēmu izturētspēju un ilgtspēju. Gaidāmajai Astotajai vides rīcības programmai vajadzētu paredzēt iespēju izlēmīgāk risināt ilgtspējīga patēriņa jautājumu.

2.6.

Šis atzinums veicinās pārdomas par ekonomikas atjaunošanu pēc Covid-19 krīzes, sniedzot konkrētus ieteikumus visaptverošai ES ilgtspējīga patēriņa stratēģijai kā daļai no Eiropas zaļā kursa un jaunāCEAP papildinājumam.

3.   Uzdevumi – pašreizējās situācijas analīze

3.1.

Eiropa joprojām ir tālu no dzīvesveida, kas atbilst planētas iespēju robežām. Dažādos pētījumos, kuros izmantota atšķirīga metodika, lai novērtētu ES patēriņa paradumus, izdarīts šāds secinājums (6), un tas minēts arī jaunākajā Eiropas Vides aģentūras (EVA) un Šveices Federālā Vides biroja (FVB) ziņojumā (7).

3.2.

Produktu un pakalpojumu patēriņš ir gan tiešs, gan netiešs tādu faktoru izraisītājs kā zemes izmantošanas maiņa, emisijas un toksisko ķīmisko vielu nonākšana vidē, kas savukārt izraisa virkni ietekmes veidu uz vidi, tostarp klimata pārmaiņas, saldūdens izzušanu un piesārņojumu, kā arī bioloģiskās daudzveidības samazināšanos. Šī patēriņa “ekoloģiskā pēda” Eiropā ir liela; patiesībā tā ir viena no lielākajām pasaulē. Dati liecina, ka globālās ekonomikas uzturēšanai mums būtu vajadzīgas gandrīz trīs planētas Zeme, ja visi planētas cilvēki patērētu tikpat daudz, cik vidējais eiropietis (8) (9).

3.3.

Lai saglabātu augsto patēriņa līmeni, Eiropa ir atkarīga no resursiem, kas iegūti citur. Tādējādi Eiropa aizvien lielākā mērā tās noslodzi galvenajos vides jautājumos pārnes uz citām pasaules daļām (10). Kopumā šis modelis vairs nav atbilstīgs drošai un ilgtspējīgai nākotnei (11).

3.4.

Lai arī ES vidiskās pēdas pārnešanu, izmantojot tirdzniecību, nevar uzskatīt par ilgtspējīgu, ir arī jāatzīst, ka tirdzniecībai ar ES ir liela nozīme daudzu valstu, jo īpaši vismazāk attīstīto valstu, sociālekonomiskajā attīstībā. ES patiešām aktīvi veicina tirdzniecību kā instrumentu ilgtspējas sekmēšanai visā pasaulē un tirdzniecības partnervalstīs. Tādēļ taisnīguma, aprites un ilgtspējīgāka patēriņa principi ir rūpīgi jāpielāgo tirdzniecībai, radot iespējas gan ES, gan tās tirdzniecības partneriem (12).

3.5.

Pašreizējie Eiropas patēriņa paradumi rada arī vairākus jautājumus par sociālo taisnīgumu. Kaut arī dažās Eiropas daļās ir visaugstākais izejvielu izmantošanas ietekmes īpatsvars pasaulē (13), citi Eiropas reģioni nespēj atļauties tādu dzīves līmeni, ko parasti uzskata par pieņemamu. Materiālās nenodrošinātības līmenis, tāpat kā ekonomiskās spriedzes līmenis, ES dalībvalstīs ievērojami atšķiras (14). Tādējādi patēriņš ir cieši saistīts ar politikas programmām, piemēram, tādās jomās kā uzturs, nabadzība un nevienlīdzība (15). Ilgtspējīgāks patēriņš Eiropā kopumā var dažviet izraisīt resursu izmantošanas pieaugumu, bet citur – resursu izmantošanas samazinājumu, tomēr kopumā tas nodrošinātu labāku līdzsvaru starp piekļuvi resursiem un stiprinātu taisnīgumu resursu jomā (16).

3.6.

Neilgtspējīgu patēriņu rada dažādu faktoru sarežģītā mijiedarbība. Dominējošais uzņēmējdarbības modelis ir lineārs, vienlaikus vairumā gadījumu uzņēmumu izaugsme joprojām balstās uz principu, lai vairāk cilvēku pirktu vairāk preču. Daudzu patēriņa preču faktiskais izmantošanas laiks sarūk (17), savukārt to labošana kļūst arvien sarežģītāka (bieži vien tas panākts ar nodomu) (18). Alternatīvas lineārajam ekonomiskajam modelim “izmanto-izgatavo-[izlieto-]izmet”, piemēram, tādas, kuru pamatā ir materiāla aprite, apkope vai kopīgošana, varētu veicināt kopējā materiāla patēriņa samazināšanos, taču tās joprojām ir perifēriskas un pašreizējos apstākļos bieži nespēj konkurēt ar lineārajiem risinājumiem (19). Faktiski ir tā, ka sekundāros (atkārtoti izmantotos / pārveidotos / pārstrādātos) produktus bieži pārdod papildus primārajiem (jaunajiem) produktiem, radot gan primārās, gan sekundārās ražošanas ietekmi uz vidi (20). Tāpēc aprites veicināšana, neveicinot plašākas sistēmiskas izmaiņas ražošanā (jo īpaši produktu dizainparaugos), patēriņā un atkritumu rašanās novēršanā, būtu tikai daļējs problēmas risinājums. Patērētājiem būtu jāgūst labums no patiesām “tiesībām uz labošanu”.

3.7.

Cena ir viens no svarīgākajiem pieprasījumu noteicošajiem faktoriem un virzītājspēkiem (21), un, kamēr produktu un pakalpojumu cena aizvien precīzāk neatspoguļos to patiesās izmaksas, vispārēja pārkārtošanās uz ilgtspējīgiem patēriņa modeļiem nebūs iespējama. Ražošanas un patēriņa vides un sociālo papildu seku ekonomiskās izmaksas parasti sedz nodokļu maksātāji un nākamās paaudzes, nevis uzņēmumi, kas tirgo attiecīgos produktus un pakalpojumus. Produkti un pakalpojumi, kas piedāvā alternatīvus risinājumus ar mazāku ietekmi, joprojām ir dārgāki un grūtāk pieejami, neraugoties uz mazāk negatīvo papildu seku ietekmi, kas pierādīta ilgtspējīga patēriņa iespēju gadījumos, piemēram, tādu kā bioloģiskās lauksaimniecības un godīgas tirdzniecības produktu ražošana (22).

3.8.

Tikmēr arvien lielāka uzmanība tiek pievērsta patieso izmaksu uzskaites metodēm, un ir palielinājies pētījumu skaits, kopš ekonomists Pigou radījis terminu “papildu sekas” (23). Komisija 2008. gadā publicēja ārējo izmaksu internalizācijas ieviešanas stratēģiju (24), nosakot nodokļus, nodevas (vai lietotāja maksu) un – noteiktos apstākļos – emisiju tirdzniecību kā galvenos ekonomiskos instrumentus ārējo izmaksu internalizēšanai. Tomēr ilgtermiņa tendence Eiropā rāda, ka samazinās ieņēmumi no vides nodokļiem attiecībā pret kopējiem nodokļu ieņēmumiem (25).

3.9.

Vēl vienu problēmu rada pašlaik dominējošā konkurences tiesību interpretācija, pieņemot ļoti šauru patērētāju labklājības koncepciju, kurā par patērētāja prioritāti tiek uzskatītas zemas pārdošanas cenas, nevis produktu ilgtspēja un to ražošanas veids. Nīderlandes Konkurences iestāde (ACM) 2013. gadā lietā “Elektroenerģijas nolīgums” nolēma, ka elektroenerģijas nolīgums ilgtspējīgai izaugsmei, ko noslēgušas daudzas ieinteresētās personas, darba devēji, arodbiedrības, vides organizācijas un citas struktūras, lai taupītu enerģiju, veicinātu no atjaunojamiem energoresursiem iegūtas enerģijas izmantošanu un radītu darbavietas, neatbilst konkurences likuma prasībām. ACM 2014. gadā lietā “Rītdienas vistas” konstatēja, ka vairāku ieinteresēto personu vienošanās, lai palielinātu vistu labturību, piemēram, mazāk izmantotu antibiotikas un paredzētu mājputniem vairāk vietas, kā arī veiktu papildu pasākumus vides aizsardzībai, ierobežo konkurenci.

3.10.

Komisijas vadlīnijas par 101. panta 3. punktu nosaka, ka 101. panta mērķis ir aizsargāt konkurenci “kā līdzekli patērētāju labklājības uzlabošanai un efektīvas resursu sadales nodrošināšanai”, nenorādot uz to, vai un kā ir vērā ņemami ar ekonomiku nesaistīti apsvērumi. Daudzi uzņēmumi vēlētos īstenot savus ilgtspējas projektus, taču ieguldījumi ir pārāk lieli, lai tos uzņemtos vieni paši. Konkurences tiesību pamatnostādnēm būtu jāsniedz uzņēmējiem lielāka skaidrība par to, kā iesaistīties sadarbībā ilgtspējas jomā.

3.11.

Nesenais Fairtrade Foundation veiktais pētījums sniedz pierādījumus, ka “neskaidrā tiesiskā vide potenciālajai sadarbībai saistībā ar zemām saimniecības cenām ierobežo virzību sadarbībai, lai nodrošinātu iztikas minimumu un ienākumus piegādes ķēdēs”. Ziņojumā norādīts, ka “konkurences iestāžu sniegtā papildu skaidrība par to, kā saskaņā ar konkurences likumu tiktu novērtēta pirmskonkurences sadarbība zemu saimniecības cenu jautājumā, ievērojami sekmētu šo virzību” (26).

3.12.

Vēl viens šķērslis saskaņotai pieejai ilgtspējīgam patēriņam ir pašreizējā ES politikas sadrumstalotība. Piemēram, saistībā ar 2014. gada ES Publiskā iepirkuma direktīvas (27) īstenošanu vairāki Komisijas ģenerāldirektorāti atsevišķi izstrādā vadlīnijas līgumslēdzējām iestādēm (rokasgrāmata “Zaļie iepirkumi”, kuras izstrādi vadījis Vides ĢD (28), “Sociālie iepirkumi”, izstrādi vadījis GROW ĢD (29) – pašlaik tiek atjaunināts), vienlaikus ir arī atsevišķs EK paziņojums “Norādījumi par inovatīvu risinājumu publisko iepirkumu” (30). Tas var lielā mērā radīt neizpratni ES līgumslēdzējām iestādēm, kuras vēlas izmantot integrētu pieeju ilgtspējīgam iepirkumam, kā noteikts ilgtspējīgas attīstības mērķos (12.3. ilgtspējīgas attīstības mērķis).

4.   Redzējums – ceļā uz visaptverošu ES ilgtspējīga patēriņa stratēģiju

4.1.

Politika, kas vērsta uz ražošanas procesu ilgtspēju (piemēram, ekodizainu), kā arī produktu un pakalpojumu ilgtspēju, kā arī uz jautājumiem par materiāliem, kas kļūst par atkritumiem, jau sen ir ES politikas stūrakmens, un šajā jomā ir samērā labi izveidots politikas satvars. Tomēr ar šo pieeju vairs nepietiek, lai noteiktajā laikā sasniegtu nepieciešamo izmaiņu mērogu – lielāka vērība ir jāpievērš patēriņa lomai ilgtspējīgas attīstības mērķa īstenošanā.

4.2.

ES līmeņa politika, kas risina patēriņa jautājumus, līdz šim ir koncentrējusies uz iedzīvotāju kā patērētāju lomu un uz tādu politikas instrumentu izmantošanu, kas balstīti uz informāciju, lai mēģinātu ietekmēt patērētāju uzvedību. Būtiski piemēri ir produktu ekomarķējums, izpratnes veicināšanas kampaņas un brīvprātīga zaļā publiskā iepirkuma kritēriji.

4.3.

Šiem politikas instrumentiem ir bijusi ierobežota ietekme uz neilgtspējīgu patēriņu. Būtībā ir maz pierādījumu, kas liecinātu, ka uzlabota informācija par produktu ekoloģiskajiem raksturlielumiem, piemēram, ekomarķējumi, praksē maina pirkšanas paradumus, nemaz nerunājot par nepieciešamo mērogu. Tas ir saistīts ar dažādu atgriezenisko ietekmi, neapzinātu praksi un ieradumiem (31). Gan mājsaimniecībās un privātajā sektorā, gan valsts sektorā mūsu kā patērētāju izvēli lielā mērā nosaka cena un ērtību līmenis (32). Tomēr ir svarīgi uzsvērt, ka atbildība par šādu izvēli pašreizējā sistēmā nav jāuzņemas patērētājiem, bet gan ražotājiem (33). Tieši kapitālisma loģika un spēku samēra nelīdzsvarotība piegādes ķēdē rada pamatu pēc iespējas zemāku standartu noteikšanai, prioritāti piešķirot cenai, nevis ilgtspējai.

4.4.

Turklāt ir apšaubāmi likt iedzīvotājiem būt atbildīgiem par ilgtspējīgāka patēriņa nodrošināšanu, kamēr nav atklātas lielākās daļas produktu un pakalpojumu patiesās izmaksas un tirgus un sabiedrības sviras joprojām ir vērstas uz lielāku materiālo patēriņu. Būtu plašāk jāatzīst privātā un publiskā sektora atbildība risināt neilgtspējīga patēriņa jautājumus un jāpieņem rīki, kas līdzsvarotā un pārredzamā veidā palīdzētu nodrošināt, ka veselīgāka, ilgtspējīgāka un drošāka izvēle ir iedzīvotājiem vieglākā un pieejamākā izvēle. Eiropas Komisijai būtu jāturpina atbalstīt pilsoniskās sabiedrības vadītas Eiropas mēroga kampaņas par ilgtspējīgu patēriņu, koncentrējoties ne tikai patērētāju individuāliem lēmumiem.

4.5.

Daļēji cēlonis, kas nosaka līdzšinējās ES līmeņa politikas būtību, ir politisko pilnvaru sadalījums starp ES un tās dalībvalstīm. Tādi politikas instrumenti, kurus var izmantot pieprasījuma regulēšanai, kā, piemēram, nodokļi, lielā mērā ir dalībvalstu kompetencē. Tomēr ES ir galvenā loma, lai nodrošinātu, ka Eiropa dzīvo planētas iespēju robežās, un tās rīcībā ir vairāki līdzekļi, kā risināt neilgtspējīga patēriņa jautājumu. Dažas dalībvalstis varētu gūt labumu arī no ES sniegtajiem papildu norādījumiem (instrumentu kopuma).

4.6.

Atsevišķas pieejas, piemēram, godīgas tirdzniecības vai aprites ekonomikas pieeja, ir svarīgas, bet nav pietiekamas, lai sasniegtu ilgtspēju. Turklāt pastāv risks, ka, izstrādājot atsevišķas politikas pieejas reaģēšanai uz neilgtspējīgu patēriņu, vēlāk var rasties neparedzētas problēmas. Ir nepieciešama visaptveroša un koordinēta pieeja, kas atspoguļo izskatāmā jautājuma sarežģītību un sniedz saskaņotu dažādu politikas jomu ieguldījumu, sākot no pētniecības, inovācijas, nozaru un rūpniecības politikas līdz izglītībai, labklājībai, tirdzniecībai un nodarbinātībai (34). Svarīgi, ka ES stratēģijai ir jāpapildina – nevis jāapšauba – vērienīgie reglamentējošie intervences pasākumi gadījumos, kad tie ir nepieciešami.

4.7.

ES līmeņa ilgtspējīga patēriņa stratēģijai būtu jāsniedz tālejošs satvars dalībvalstīm un privātajam sektoram gan mājsaimniecību, gan publiskā sektora patēriņa jautājumos. Tirgi automātiski nenodrošinās ilgtspējīgus rezultātus. Stratēģija ir nepieciešama, lai izveidotu regulējuma kontekstu un stratēģisko virzienu, kas veicina vērienīgas iniciatīvas gan produktu, gan pakalpojumu jomā (jo pakalpojumu ekonomika ne vienmēr ir ilgtspējīga).

4.8.

ES stratēģija arī atbilstu Eiropas patērētāju lūgumiem Eiropas Savienībai nodrošināt strukturālas pārmaiņas un jaunas infrastruktūras izveidi, lai patērētāji varētu izvēlēties ilgtspējīgāku dzīvesveidu (35).

4.9.

Turklāt patēriņa lomas integrēšana ES līmenī var palīdzēt novērst pārskatītās un/vai jaunās politikas atsitiena sekas un citu neparedzētu ietekmi, kā arī atbalstīt ilgtermiņa pārmaiņas kultūrā attiecībā uz jautājumu, kā mēs uztveram pietiekamības jēdzienu un patēriņa lomu Ilgtspējīgas attīstības programmas 2030. gadam mērķu sasniegšanā.

4.10.

ES ilgtspējīga patēriņa stratēģijā būtu jāietver mērķis absolūti samazināt Eiropas patēriņa izejvielu izmantošanas ietekmi. ES līmeņa mērķi var nodrošināt virzienu, impulsu un saskaņotību gan citiem pārvaldības līmeņiem, gan privātā un publiskā sektora novatoriem, lai palīdzētu veidot labklājības ekonomiku (36).

4.11.

Turklāt izšķirošs ir resursu izmantošanas taisnīguma aspekts, un tas jau sen netiek ievērots ES politikā (37). Ilgtspējīga patēriņa stratēģijai jābūt uz cilvēku orientētai un ar mērķi padarīt patērētāju ilgtspējīgas izvēles gan fiziski, gan finansiāli pieejamas un pievilcīgas visiem. Stratēģijā īpaša uzmanība būtu jāpievērš ietekmei uz neaizsargātām iedzīvotāju grupām un mājsaimniecībām ar zemiem ienākumiem. Attiecīgi būtu jārisina arī jautājumi par sociālajām grupām ar lieliem tēriņiem.

4.12.

Darba ņēmējiem un lauksaimniekiem ir būtiska loma ilgtspējīga patēriņa veicināšanā, jo viņi ir gan patērētāji ķēdes beigās, gan arī ražotāji piegādes ķēdes sākumā. Tāpēc ir svarīgi, lai ilgtspējīga patēriņa politika ietvertu līdzsvarotu pieeju kopīgai vērtības radīšanai gan vietēji, gan visā vērtību ķēdē, piemēram, darba ņēmēju iztikas minimuma palielināšanai un lauksaimnieku iztikas ienākumu veicināšanai gan ES, gan globālajos dienvidos, nevis tikai censtos īstermiņā panākt zemas cenas patērētāju labā. Arī darba ņēmējiem, arodbiedrībām, lauksaimnieku grupām un pilsoniskās sabiedrības organizācijām var būt ievērojama loma, uzraugot ilgtspējas un cilvēktiesību standartu ievērošanu globālajās vērtību ķēdēs.

4.13.

Tāpat mazumtirdzniecībai var būt svarīga loma ilgtspējīga patēriņa veicināšanā, mudinot patērētājus veikt veselīgākas un ilgtspējīgākas izvēles. Šajā nozarē īpaši atzīmējams ir patērētāju kooperatīvais uzņēmējdarbības modelis, jo tas ir īpašs uzņēmējdarbības veids, kas patērētāju, kurš vienlaikus ir dalībnieks, pozicionē visas savas uzņēmējdarbības un demokrātiskās pārvaldības struktūras centrā.

4.14.

ES stratēģijā būtu jāiekļauj iniciatīvas, ar kurām nodrošina pārredzamu un uzticamu informācijas plūsmu ilgtspējīga patēriņa atbalstam, izmantojot iespējas, ko rada jauni un tirgū ienākoši digitālie risinājumi. Šādi arī varētu atbalstīt uzņēmumus, kuri vēlas ieviest jauninājumus, bet tiem trūkst rādītāju un datu, lai varētu ticami novērtēt ikdienas patēriņa ekoloģisko un sociālo ietekmi. Jo īpaši ar šo problēmu saskaras MVU, jaunuzņēmumi un kooperatīvi, kas ir nozīmīgi novatori un izmēģinājumu platformas. Jānorāda, ka ES ir arī svarīga loma, saskaņojot un pārbaudot apgalvojumus par vidi attiecībā uz iekšējo tirgu. Pašlaik lielais šādu apgalvojumu skaits ar dažāda līmeņa pierādījumiem, kas tos atbalsta, rada neskaidrības un, iespējams, mazina patērētāju uzticību jebkura šāda apgalvojuma likumībai. Tādēļ EESK atzinīgi vērtē Komisijas centienus jaunā CEAP īstenošanas procesā sagatavot leģislatīvu priekšlikumu, kura mērķis ir nodrošināt, ka uzņēmumi pamato savus apgalvojumus vides jomā.

4.15.

ES līmeņa ilgtspējīga patēriņa stratēģijā būtu jāatzīst un jāveicina sinerģija ar citām politikas jomām. Piemēram, 45 % no kopējām oglekļa emisijām Eiropā rodas no veida, kādā mēs izgatavojam un lietojam produktus un kā mēs ražojam pārtiku (38). Pārtikas sistēmas var būt atjaunošanas un pastiprinātas izturētspējas avots, ja pārtiku audzē, apstrādā un patērē citādi. Tas gandrīz noteikti nozīmē, ka liellopus baro atbilstoši to sugām un patērētāji veido līdzsvarotu uzturu, kurā ir mazāk gaļas, savukārt abi šie faktori labvēlīgi ietekmē gan klimatu, gan veselību (39). Patēriņam un pieprasījumam ir būtiska loma mūsu spējā samazināt siltumnīcefekta gāzu emisijas. Tāpat galvenais faktors, kas var novērst bioloģiskās daudzveidības samazināšanos un ekosistēmu degradāciju Eiropā, ir dzīvesveids, kādu izvēlējušies mūsu daudzveidīgās planētas iedzīvotāji (40). EESK arī atkārto aicinājumu atzīt dabas tiesības, lai nodrošinātu to paritāti ar personu un uzņēmumu tiesībām (41).

5.   No redzējuma līdz īstenošanai. Iespējas rīcībai ES un dalībvalstu līmenī

5.1.

Saistībā ar ekonomikas atjaunošanu pēc Covid-19 krīzes EESK aicina Komisiju, Parlamentu un dalībvalstis cieši sadarboties ar EESK, lai izstrādātu stabilu un koordinētu integrētas politikas programmu, kas palīdzēs Eiropai labāk atjaunoties un radīt nosacījumus visaptverošai ES ilgtspējīga patēriņa stratēģijai. Ar zaļajiem atveseļošanās plāniem vajadzētu uzsākt vajadzīgās sistēmiskās izmaiņas attiecībā uz mobilitāti, uzturu, mājokļiem, brīvā laika pavadīšanu, enerģijas sistēmām un augstas ietekmes produktu grupām (42), ņemot vērā ES patēriņa ietekmi gan ES, gan globālajos dienvidos. Kā sākumpunkts šim uzdevumam tiek piedāvāti šādi priekšlikumi.

5.2.    Tiesību vai reglamentējoši instrumenti

5.2.1.

Ieviest produktu normas (noteikumus) un produktu aizliegumus (aizliegumus), kas veicina ilgtspēju, t. i., tos, kas veicina lietošanas laika pieaugumu. EESK bija priekšgājēja un jau 2013. gada atzinumā (43) par ražojumu kalpošanas laiku un patērētāju informēšanu, kā arī turpmākajos atzinumos aicināja pilnībā aizliegt plānoto novecošanos. Tā uzsvēra, ka būtu lietderīgi izveidot sistēmu, kas nodrošinātu nopirkto produktu izlietošanas minimālo laiku. Nesenais Eiropas Parlamenta IMCO komitejas sagatavotais ziņojums sniedz līdzīgus konstatējumus (44). Šajā saistībā būtu jāapskata arī pieaugošās e-komercijas sekas, piemēram, Covid-19 krīzes laikā.

5.2.2.

Ir jāaizliedz negodīga tirdzniecības prakse ne tikai pārtikas piegādes ķēdēs, kā tas izdarīts ar jauno Direktīvu par negodīgas tirdzniecības prakses novēršanu pārtikas piegādes ķēdēs (45), bet arī citās nozarēs, piemēram, tekstilizstrādājumu nozarē, ņemot vērā plaši izplatītos negodīgas tirdzniecības prakses gadījumus, ko pastiprinājusi Covid-19 krīze (46). EESK aicina līdzsvaroti īstenot Negodīgas tirdzniecības prakses novēršanas direktīvu, lai novērstu tādu lielus zīmolus pārstāvošu ražotāju aizsardzību, kuri ļaunprātīgi izmanto savas tirdzniecības iespējas, lai panāktu dāsnus uzcenojumus.

5.2.3.

Konkurences tiesības. Ir jāatļauj kopīgas tirdzniecības sarunas starp piegādātājiem un pircējiem par svarīgāko preču cenām (un piegādes nosacījumiem), jo īpaši saskarnēs, kuras atklāj lielas atšķirības secīgo elementu koncentrācijas līmeņos vērtības ķēdē (piemēram, sadrumstalotie piegādātāji attiecībā pret koncentrētajiem pircējiem). Komisijai, pašlaik pārskatot savas pamatnostādnes par horizontālās sadarbības nolīgumiem, būtu atkārtoti jāievieš sadaļa par nozaru nolīgumiem saistībā ar ilgtspēju, ievērojot paraugu, kas sniegts sadaļā par vides aizsardzības nolīgumiem iepriekšējās, 2001. gada pamatnostādnēs (47), un pielāgojot tos aktuālajai situācijai, cita starpā ņemot vērā Eiropas zaļo kursu, Parīzes nolīgumu un 12. ilgtspējīgas attīstības mērķi.

5.2.4.

Tirdzniecības noteikumi. Noteikt, ka sociālās un vides klauzulas tirdzniecības nolīgumos ir izpildāmas, un neizpildes gadījumā paredzēt sankcijas (piemēram, mērķtiecīgi paaugstinātus tarifus attiecībā uz stratēģiskajām nozarēm, izņemot nozares, kurās tarifu uzlikšana varētu palielināt nabadzību vismazāk attīstītajās valstīs).

5.2.5.

Uzņēmumu atbildība. Obligāta modrības pienākuma ievērošana attiecībā pret pircējiem visā piegādes ķēdē rada pienākumu ilgtspējīgām piegādes ķēdēm to īstenot kā daļu no uzņēmuma atbildības nodrošināšanas. Tā vietā, lai izmantotu “kontrolsaraksta” pieeju, uzņēmumiem būtu jāpārskata sava iepirkumu prakse, kā to ieteikusi ESAO (48), un jātiek pakļautiem stingrākiem tiesību aktiem par lobēšanas kontroli. Būtu jāveic pasākumi pret zaļmaldināšanu.

5.2.6.

Standarta rīka obligāta izmantošana, lai atklātu un izsekotu informāciju par darbībām, kas tiek veiktas vērtības ķēdē, proti, kurš, kad, kur un kādos sociālos un vides apstākļos veic darbības (nodrošina tehniskos līdzekļus šā pienākuma izpildei). Vides un sociālo standartu izstrādē un uzraudzībā būtu jāiesaista pilsoniskā sabiedrība un arodbiedrības.

5.3.    Ekonomikas un finanšu instrumenti

5.3.1.

Nodokļu pārnese no darbaspēka uz resursu izmantošanu. Ir jāizmanto pašlaik notiekošā PVN regulas pārskatīšana, lai nodrošinātu skaidrus kritērijus, kā dalībvalstis var ieviest samazinātas PVN likmes ilgtspējīgi ražotiem produktiem un pakalpojumiem, kas var samazināt patēriņa negatīvo ietekmi, piemēram, remonta vai koplietošanas pakalpojumiem. Ir jāveicina pasākumi, lai novērstu dalībvalstu fiskālo konkurenci un pēc iespējas zemāku standartu noteikšanu un sekmētu taisnīgāku nodokļu uzlikšanu rentablākajām nozarēm un kapitālam.

5.3.2.

“Piesārņotājs maksā” princips. EK ir sākusi nopietnāk uztvert ārējo efektu internalizācijas pieeju, piemēram, atzīstot, ka situācija atjaunojamo energoresursu jomā būs tiem nelabvēlīga, kamēr fosilās enerģijas ārējās izmaksas netiks pilnībā atspoguļotas tirgus cenā vai transporta nozarē netiks īstenoti centieni ieviest “piesārņotājs maksā” principu. Tikmēr būtu jāatzīst, ka ar šīm pieejām tiek saskaņota vides un ekonomikas dimensija attiecībā uz ilgtspēju, bet tajās nav iekļauta sociālā dimensija (49).

5.3.3.

Zaļais publiskais iepirkums. 12.7. ilgtspējīgas attīstības mērķis norāda uz to, ka ir ļoti svarīgi nākt klajā ar ilgtspējīga publiskā iepirkuma rīcības plāniem. Pamatojoties uz ANO pamatprincipiem par plāniem cilvēktiesību jomā, dalībvalstīs tiek veiktas dažādas darbības, kas attiecas uz publisko iepirkumu, un valstu līmenī pastāv vairākas paraugprakses. Piemēram, Dānijas publiskā sektora virtuvēs ir notikusi pāreja uz augstu bioloģisko produktu līmeni, vienlaikus ņemot vērā budžeta ierobežojumus. ICLEI pašlaik atbalsta iniciatīvu, ar kuru tiek ierosināts pakāpeniski ieviest obligātu ilgtspējīgu pārtikas iepirkumu visās Eiropas skolās un bērnudārzos. Jaunajā CEAP Komisija paziņoja, ka publiskā iepirkuma dalībnieki tiks mudināti piedalīties gaidāmajā iniciatīvā “Publiskā sektora iepircēji par labu klimatam un videi”, kas pulcēs pircējus, kuri apņēmušies īstenot zaļo publisko iepirkumu. EESK aicina Eiropas Komisiju tajā iekļaut plašākus ilgtspējas kritērijus, piemēram, sociālos un godīgas tirdzniecības apsvērumus. EESK atbalsta arī EK plānus ierosināt, lai nozaru tiesību aktos tiktu ieviesti minimālie obligātie zaļā publiskā iepirkuma kritēriji un mērķi, kā arī pakāpeniski ieviesta obligāta ziņošana par zaļā publiskā iepirkuma izmantošanu.

5.3.4.

Attīstības sadarbības politika, kas atbalsta maza mēroga lauksaimniecību, MVU un patērētāju kooperatīvus.

5.4.    Brīvprātīgs vai uz informāciju balstīts instruments

5.4.1.

Produktu marķēšana var palīdzēt veicināt atsevišķu uzņēmumu ilgtspējas centienus, taču marķējumus nekad nevajadzētu izmantot kā attaisnojumu, lai neparedzētu regulējumu attiecībā uz nepieņemamu attieksmi un praksi. Piemēram, viena no iespējām, ko EK apsver kā turpmāku pasākumu saistībā ar savu paziņojumu “Pastiprināt ES rīcību ar mērķi aizsargāt un atjaunot pasaules mežus”, ir marķējuma “nav saistīts ar atmežošanu” ieviešana. Tomēr tas varētu radīt priekšstatu, ka ES faktiski pieļauj ES tirgū tādus produktus, kas nav draudzīgi mežam, un tas radītu lielu neizpratni. EESK aicina EK vēl vairāk attīstīt jau esošos vides izcilības marķējumus, kas aptver visu produkta aprites ciklu, piemēram, ES ekomarķējumu, un paplašināt tos, iekļaujot arī sociālo dimensiju. Konkrētāk, skaidras izcelsmes un ražošanas veidu marķējuma sistēmas ieviešana atvieglotu patērētāju izvēli (50).

5.4.2.

Augšupējas iniciatīvas un daudzlīmeņu pārvaldība. Rīcības decentralizēšana vietējā līmenī, izmantojot uzticamus dalībniekus, piemēram, pilsētas administrācijas un asociācijas, ir efektīvs veids, kā plānot vietējās darbības, tuvināties iedzīvotājiem un tos jēgpilni iesaistīt procesā. Arvien vairāk pieaug tādu vietējo pārvaldes iestāžu skaits, kuras ir izstrādājušas nopietnas stratēģijas ilgtspējas jomā, un tās Eiropas Komisija stimulē, piešķirot apbalvojumus, piemēram, Eiropas Zaļās galvaspilsētas titulu, Zaļo pilsētu vienošanās balvu vai balvu “ES taisnīgas un ētiskas tirdzniecības pilsēta”. Šos modeļus un tendences visticamāk ietekmēs pašreizējā reakcija uz Covid-19 krīzi. Izmēģinājuma intervences pasākumi reālās dzīves situācijās var būt ļoti noderīgi, lai informētu par ES ilgtspējīga patēriņa stratēģijas izstrādi un īstenošanu, un tādēļ tie būtu jāatbalsta.

5.4.3.

Reklāma un tirgvedība. Būtu jāpievērš uzmanība arī reklāmas un tirgvedības lomai, lai atteiktos no līdzšinējās izteiktās orientācijas uz patērētāju un koncentrētos uz produktu izturību un to jaunām lietošanas iespējām, vienlaikus aizliedzot maldinošas reklāmas.

5.4.4.

Izglītošana. Būtu jāiesniedz priekšlikumi, lai iekļautu izglītošanu par ilgtspējīgu patēriņu skolu mācību programmās jau no agrīna vecuma un veicinātu privātā sektora izglītošanas iniciatīvas (piemēram, tās, ko veicina patērētāju kooperatīvi), lai veicinātu iedzīvotāju iesaistīšanos un kultūras pārmaiņas.

---

(1)  Ražotāji ir atbildīgi visās nozarēs, taču ir jāatzīst lauksaimnieku īpašā situācija.

(2)  EESK rezolūcija par atlabšanu pēc Covid krīzes.

(3)  Eurostat, “Ilgtspējīga attīstība ES”, 2020.

(4)  OV C 106, 31.3.2020., 1. lpp.

(5)  OV C 47, 11.2.2020., 30. lpp.

(6)  EVA, SOER 2020.

(7)  EVA.

(8)  Global Footprint Network.

(9)  Vandermaesen, T. et al., EU overshoot day – Living beyond nature's limits (ES patēriņa pārsniegšanas diena. Dzīvot, pārsniedzot dabas iespēju robežas), Pasaules Dabas fonds (WWF).

(10)  SOER 2020.

(11)  Steffen, W. et al., 2015.

(12)  Kettunen, M., Gionfra, S. un Monteville, M. (2019).EU circular economy and trade (ES aprites ekonomika un tirdzniecība), IEEP Brisele/Londona.

(13)  EVA.

(14)  Eurostat.

(15)  ANO EEK (2018).

(16)  Rijnhout L., Stoczkiewicz M., Bolger M. (2018). Necessities for a Resource Efficient Europe (Nepieciešamība veidot resursu ziņā efektīvu Eiropu).

(17)  EVA (2018) Waste prevention in Europe (Atkritumu rašanās novēršana Eiropā).

(18)  Eiropas Vides birojs, Cool products don't cost the earth (Augstas kvalitātes produkti nemaksā visas pasaules cenu), 2019.

(19)  ESAO (2019).

(20)  Zink, T. un Geyer, R. (2017).

(21)  Eirobarometrs; pārtikas nekaitīgums, 2019. gada jūnijs.

(22)  The external costs of banana production (Banānu ražošanas ārējās izmaksas).

(23)  Pigou, A. C., The Economics of Welfare (Labklājības ekonomika),

(24)  Eiropas Komisija, Strategy for the internalisation of external costs (Ārējo izmaksu internalizācijas ieviešanas stratēģija), COM(2008) 435 final

(25)  Eurostat.

(26)  Competition Policy and Sustainability: A study of industry attitudes towards multi-stakeholder collaboration in the UK grocery sector – Fairtrade Foundation (Konkurences politika un ilgtspēja. Pētījums par nozares attieksmi attiecībā uz daudzu ieinteresēto personu sadarbību Apvienotās Karalistes pārtikas preču nozarē). Londona, Apvienotā Karaliste, 2019. gada aprīlis.

(27)  Direktīva 2014/24/ES.

(28)  EK rokasgrāmata “Zaļie iepirkumi”.

(29)  EK sociālie iepirkumi.

(30)  EK paziņojums “Norādījumi par inovatīvu risinājumu publisko iepirkumu”, 2018.

(31)  T. i., konkrētas izmaiņas attieksmē, pretstatā cilvēku izteiktai vēlmei mainīt attieksmi (pētījumi par šo jautājumu ir apkopoti LE Europe et al sagatavotajā publikāciju izdevumā. 2018. gads.

(32)  LE Europe, VVA Europe, Ipsos, ConPolicy and Trinomics (2018).

(33)  Sk. 1. zemsvītras piezīmi.

(34)  EVA.

(35)  BEUC (2020).

(36)  OV C 106, 31.3.2020., 1. lpp.

(37)  Rijnhout, Stoczkiewicz, Bolger (2018).

(38)  Ellen MacArthur Foundation, 2019.

(39)  OV C 190, 5.6.2019., 9. lpp.

(40)  Gerritsen, E. un Underwood, E., What the Green Deal means for Europe's biodiversity (Ko zaļais kurss nozīmē Eiropas bioloģiskajai daudzveidībai), Allen, B. un Charveriat, C. (2018),

A meaty challenge. IEEP, Brisele.

(41)  OV C 81, 2.3.2018., 22. lpp.

(42)  IEEP un FEPS,

(43)  OV C 67, 6.3.2014., 23. lpp.

(44)  IMCO ziņojums.

(45)  OV C 440, 6.12.2018., 165. lpp.

(46)  Ziņojumi, ko sagatavojušas ESAO, pilsoniskā sabiedrība un arodbiedrības.

(47)  OV C 3, 6.1.2001., 2. lpp.

(48)  OECD Due Diligence Guidance for Responsible Supply Chains in the Garment and Footwear Sector (ESAO Pienācīgas pārbaudes vadlīnijas attiecībā uz atbildīgām piegādes ķēdēm apģērbu un apavu ražošanas nozarē).

(49)  OV C 47, 11.2.2020., 30. lpp.

(50)  OV C 190, 5.6.2019., 9. lpp.