KOMISIJAS PAZIŅOJUMS

Pamatnostādnes par to, kā ziņot par katastrofu riska pārvaldību, Lēmuma Nr.1313/2013/ES 6. panta 1. punkta d) apakšpunkts

(2019/C 428/07)

Piezīme. Atsauces uz Lēmumu Nr. 1313/2013/ES (OV L 347, 20.12.2013., 924. lpp.) ir jāsaprot kā atsauces uz Lēmumu Nr. 1313/2013/ES, kas grozīts ar Lēmumu (ES) 2019/420 (OV L 77 I, 20.3.2019., 1. lpp.).

Ņemot vērā Lēmuma Nr. 1313/2013/ES 28. panta 1. punkta a) apakšpunktu, uzskata, ka – gadījumā, ja ir dota atsauce uz dalībvalstīm, – ar to saprot arī iesaistītās valstis, kā definēts Lēmuma Nr. 1313/2013/ES 4. panta 12. punktā.

Satura rādītājs

Pamatnostādnes par to, kā ziņot par katastrofu riska pārvaldību, Lēmuma Nr. 1313/2013/ES 6. panta 1. punkta d) apakšpunkts

Ievads

Mērķis un darbības joma

KOPSAVILKUMA ZIŅOJUMS PAR KATASTROFU RISKA PĀRVALDĪBU (VEIDNE)

I daļa. Riska novērtējums

II daļa. Riska pārvaldības spēju novērtēšana

III daļa. Prioritārie novēršanas un sagatavotības pasākumi, kas nepieciešami, lai novērstu būtiskākos riskus, kam ir pārrobežu ietekme, un – vajadzības gadījumā – riskus, kuru varbūtība ir maza, bet sekas – smagas

PAPILDU PAMATNOSTĀDNES SAISTĪBĀ AR VEIDNI

I daļa. Riska novērtējums

1.1.

Ievads

1.2.

Norādījumi, kā atbildēt uz veidnē doto 1.–8. jautājumu (I daļa)

II daļa. Riska pārvaldības spēju novērtēšana

2.1.

Ievads

2.2.

Norādījumi, kā atbildēt uz veidnē doto 9.–20. jautājumu (II daļa)

III daļa. Prioritārie novēršanas un sagatavotības pasākumi attiecībā uz būtiskākajiem riskiem, kam ir pārrobežu ietekme, un – vajadzības gadījumā – riskiem, kuru varbūtība ir maza, bet sekas – smagas

3.1.

Ievads

3.2.

Norādījumi, kā atbildēt uz veidnē doto 21.–24. jautājumu (III daļa)

PIELIKUMS

Savienības tiesību aktos un/vai politikā par būtiskiem atzīti riski (neizsmeļošs saraksts)

Transversālas kopīgu interešu jomas Savienības tiesību aktos un/vai politikā (neizsmeļošs saraksts)

Pamatnostādnes par to, kā ziņot par katastrofu riska pārvaldību, Lēmuma Nr. 1313/2013/ES 6. panta 1. punkta d) apakšpunkts

Ievads

Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 17. decembra Lēmumā Nr. 1313/2013/ES par Savienības civilās aizsardzības mehānismu (1) (UCPM), kas grozīts 2019. gada 21. martā (2), ir paredzēts, ka dalībvalstīm ir pienākums sniegt Komisijai kopsavilkumus par sava riska novērtējuma attiecīgajiem aspektiem un novērtējumu par savām riska pārvaldības spējām, galveno uzmanību pievēršot būtiskākajiem riskiem. Minētajā lēmumā ir arī paredzēts, ka dalībvalstīm ir jāsniedz informācija par prioritārajiem novēršanas un sagatavotības pasākumiem, kas nepieciešami, lai novērstu būtiskākos riskus, kuriem ir pārrobežu ietekme, un – vajadzības gadījumā – riskus, kuru varbūtība ir maza, bet sekas – smagas (3).

Komisijai ir uzdots kopā ar dalībvalstīm līdz 2019. gada 22. decembrim izstrādāt pamatnostādnes par šā kopsavilkuma iesniegšanu (4).

Šīs pamatnostādnes ir izstrādātas veidnes formā, kurā ir uzskaitīti visi galvenie jautājumi, kas ir jāaplūko valstu kopsavilkumos, kā arī ir dotas papildu pamatnostādnes par veidnes atbilstīgu aizpildīšanu. Šīs pamatnostādnes nav saistošas un ir izstrādātas ar mērķi palīdzēt apkopot attiecīgos aspektus šādās jomās:

1)	riska novērtējums, galveno uzmanību pievēršot būtiskākajiem riskiem;

2)	riska pārvaldības spēju novērtējums, galveno uzmanību pievēršot būtiskākajiem riskiem;

3)	to prioritāro novēršanas un sagatavotības pasākumu apraksts, kuri nepieciešami, lai novērstu būtiskākos riskus, kam ir pārrobežu ietekme, un – vajadzības gadījumā – riskus, kuru varbūtība ir maza, bet sekas – smagas.

Attiecīgo riska novērtējuma elementu kopsavilkumā un riska pārvaldības spēju novērtējumā galvenā uzmanība ir jāpievērš būtiskākajiem riskiem. Būtiskāko risku definēšana ir dalībvalstu prerogatīva. Dalībvalstis tiek lūgtas savus kopsavilkumus Komisijai pirmoreiz nosūtīt līdz 2020. gada 31. decembrim. Pēc tam dalībvalstīm tie būs jāsūta ik pēc trim gadiem, kā arī pēc būtiskām izmaiņām.

Atbilstīgi 6. panta 1. punktam dalībvalstīm nav pienākuma atklāt sensitīvu informāciju, kas, ja to izpaustu, varētu kaitēt to svarīgām drošības interesēm.

Šīs pamatnostādnes aizstāj Komisijas paziņojumu par riska pārvaldības spēju novērtējuma pamatnostādnēm (5).

Mērķis un darbības joma

Šīs pamatnostādnes ir izstrādātas ar mērķi atvieglot dalībvalstīm ziņošanu un palīdzēt sasniegt Lēmumā Nr. 1313/2013/ES paredzētos mērķus, jo īpaši:

—	“panākt augsta līmeņa aizsardzību pret katastrofām, novēršot vai samazinot to iespējamās sekas, sekmējot novēršanas kultūru un uzlabojot sadarbību starp civilās aizsardzības un citiem kompetentajiem dienestiem” (6),

—

sniegt Komisijai nepieciešamo informāciju, lai tā varētu izpildīt savus pienākumus saskaņā ar 5. pantu, jo īpaši:

a)	veikt darbības, lai uzlabotu zināšanu bāzi par katastrofu riskiem un lai labāk atvieglotu un sekmētu sadarbību un zināšanu, zinātnisko pētījumu un inovācijas rezultātu, paraugprakses un informācijas apmaiņu, tostarp starp dalībvalstīm, kurām ir kopīgi riski;

b)	atbalstīt un veicināt riska novērtēšanas un apzināšanas pasākumus dalībvalstīs, daloties ar paraugpraksi, un atvieglot piekļuvi specializētām zināšanām un pieredzei, kas attiecas uz kopīgu interešu jautājumiem;

izstrādāt un regulāri atjaunināt starpnozaru pārskatu par dabas un cilvēku izraisītu katastrofu riskiem, ar kuriem Savienība var saskarties, un to karti – pieņemot dažādas politikas jomas aptverošu saskaņotu pieeju, ar kuru var risināt vai ietekmēt katastrofu novēršanu, un pienācīgi ņemot vērā klimata pārmaiņu iespējamo ietekmi;

d)	mudināt apmainīties ar paraugpraksi par to, kā sagatavot valstu civilās aizsardzības sistēmas, lai pārvarētu klimata pārmaiņu ietekmi;

e)	veicināt un atbalstīt dalībvalstu riska pārvaldības pasākumu izstrādāšanu un īstenošanu, daloties ar paraugpraksi, un atvieglot piekļuvi specializētām zināšanām un pieredzei, kas attiecas uz kopīgu interešu jautājumiem;

f)	apkopot un izplatīt dalībvalstu sniegto informāciju; organizēt pieredzes apmaiņu par riska pārvaldības spēju novērtēšanu; un atvieglot paraugprakses apmaiņu saistībā ar novēršanas un sagatavotības plānošanu, tostarp ar brīvprātīgas salīdzinošās izvērtēšanas starpniecību;

g)	saskaņā ar 6. panta c) punktā noteiktajiem termiņiem regulāri sniegt ziņojumus Eiropas Parlamentam un Padomei par panākumiem, kas gūti 6. panta īstenošanā;

h)	veicināt dažādu Savienības līdzekļu izmantošanu, ar kuriem var atbalstīt ilgtspējīgu katastrofu novēršanu, un mudināt dalībvalstis un reģionus izmantot iespējas saņemt minēto finansējumu;

i)	uzsvērt riska novēršanas svarīgumu, atbalstīt dalībvalstis izpratnes veicināšanas, publiskas informācijas un izglītošanas jomā un atbalstīt dalībvalstu centienus publiskas informācijas sniegšanā par brīdināšanas sistēmām, sniedzot norādes par šādām sistēmām, tostarp pārrobežu līmenī;

j)	sekmēt novēršanas pasākumus dalībvalstīs un 28. pantā minētajās trešās valstīs, daloties ar paraugpraksi, un atvieglot piekļuvi specializētām zināšanām un pieredzei, kas attiecas uz kopīgu interešu jautājumiem; un

k)	cieši konsultējoties ar dalībvalstīm, veikt papildu nepieciešamās atbalsta darbības un papildinošas novēršanas darbības, lai sasniegtu 3. panta 1. punkta a) apakšpunktā noteikto mērķi,

—	sniegt Komisijai nepieciešamo informāciju, lai tā varētu noteikt un atbalstīt katastrofu riska pārvaldības prioritātes un pasākumus, izmantojot dažādus ES fondus un instrumentus,

—	palīdzēt formulēt pamatotākus lēmumus par to, kā noteikt prioritātes un piešķirt ieguldījumus novēršanas, sagatavotības un reaģēšanas pasākumu veikšanai.

Atbilstīgi pienākumam, kas noteikts piemērojamajā UCPM tiesiskajā regulējumā (Lēmuma Nr. 1313/2013/ES 6. pantā), dalībvalstis iesniedza Komisijai valstu riska novērtējuma kopsavilkumus (2015. un 2018. gada decembrī) un riska pārvaldības spēju novērtējumus (2018. gada augustā). Iesniegtie kopsavilkumi liecināja par to, ka šie novērtējumi tika apkopoti, pamatojoties uz dažādiem procesiem un metodoloģijām.

Ar šīm pamatnostādnēm tiek būtiski vienkāršota un racionalizēta ziņošana saskaņā ar 6. pantu. Tās ir izstrādātas, balstoties uz pieredzi, kas gūta, praktiski veicot valstu riska novērtējumus un kartējot būtiskus dabas un cilvēka izraisītu katastrofu riskus dalībvalstīs, kā arī uz Komisijai iesniegtajiem valstu riska pārvaldības spēju novērtējuma ziņojumiem. Šajās pamatnostādnēs ir ņemts vērā arī iepriekšējais Komisijas dienestu darba dokuments “Riska novērtēšanas un kartēšanas vadlīnijas katastrofu pārvaldībai” (7) un Riska pārvaldības spēju novērtējuma pamatnostādnes (8). Tajās ir ņemtas vērā esošajos Savienības tiesību aktos paredzētās prasības, neskarot tajos noteiktos pienākumus (9).

KOPSAVILKUMA ZIŅOJUMS PAR KATASTROFU RISKA PĀRVALDĪBU (VEIDNE)

I daļa. Riska novērtējums

1.	Riska novērtējuma veikšana

Aprakstiet, kā riska novērtējuma veikšana iekļaujas kopējā katastrofu riska pārvaldības satvarā. Sīki izklāstiet likumdošanas, procesuālos un institucionālos aspektus. Paskaidrojiet, vai atbildība par riska novērtējuma veikšanu ir noteikta valsts līmenī vai attiecīgajā vietējā līmenī.

2.	Apspriešanās ar attiecīgajām iestādēm un ieinteresētajām personām

Aprakstiet riska novērtējuma veikšanā iesaistīto attiecīgo iestāžu un ieinteresēto personu loku.

Vajadzības gadījumā: aprakstiet to iesaistes būtību, norādot, kādi ir to uzdevumi un atbildība.

3.	Būtiskāko risku apzināšana valsts vai vietējā līmenī

Norādiet būtiskākos riskus, kas varētu radīt būtiskas nelabvēlīgas sekas cilvēkiem, ekonomikai, videi un politikas/sociālajai jomai (ieskaitot drošību).

No minētajiem būtiskākajiem riskiem norādiet:

3.1.	jebkādus būtiskus riskus, kuriem var būt būtiska nelabvēlīga pārrobežu ietekme un kuru izcelsme vai nu ir kaimiņvalstī(-īs), vai to/tās ietekmē;

3.2.	jebkādus būtiskus riskus, kuru varbūtība ir maza, bet sekas – smagas.

Vajadzības gadījumā:

3.3.	identificējiet nākotnē gaidāmos būtiskos riskus. Tie var ietvert jaunos riskus (10), kas varētu radīt būtiskas nelabvēlīgas sekas cilvēkiem, ekonomikai, videi un politikas/sociālajai jomai (ieskaitot sekas drošībai).

4.	Klimata pārmaiņu radīto seku identificēšana

Nosakiet, kuri no minētajiem būtiskākajiem riskiem ir tieši saistīti ar klimata pārmaiņu radītajām sekām. Ņemiet vērā esošās valsts un vietējā līmeņa stratēģijas un/vai rīcības plānus par pielāgošanos klimata pārmaiņām (11) vai (attiecīgā gadījumā) jebkādu būtisku novērtējumu par klimata riskiem un ievainojamību.

5.	Riska analīze

Aprakstiet varbūtības un seku līmeņu skalu attiecībā uz apzinātajiem būtiskākajiem riskiem (sk. 3. jautājumu), tostarp būtiskākajiem pārrobežu riskiem un riskiem, kuru varbūtība ir maza, bet sekas – smagas, kā arī vajadzības gadījumā – nākotnes un/vai jaunajiem riskiem.

Attiecīgā gadījumā attēlojiet rezultātus arī vienotā riska matricā vai citā vizuālā grafikā vai modelī.

Vajadzības gadījumā: izklāstiet metodes, modeļus un paņēmienus, kas izmantoti dažādu risku vai riska scenāriju varbūtības vai seku novērtēšanai.

6.	Riska kartēšana

Norādiet, vai ir izstrādātas riska kartes, kurās attēlots noteikšanas un analīzes posmos (3., 4. un 5. jautājums) apzināto būtiskāko risku paredzamais telpiskais sadalījums. Ja tādas ir, iekļaujiet tās, ja nepieciešams.

7.	Riska novērtējuma uzraudzība un pārskatīšana

Izklāstiet sistēmu, kas ieviesta, lai uzraudzītu un pārskatītu riska novērtējumu, ņemot vērā jaunāko notikumu attīstību.

8.	Informēšana par riska novērtējuma rezultātiem

Aprakstiet kārtību, kā tiek paziņoti un izplatīti valsts riska novērtējuma veikšanas gaitā iegūtie rezultāti. Izklāstiet, kā riska novērtējuma rezultāti tiek koplietoti starp politikas veidotājiem, dažādām valsts iestādēm ar atšķirīga veida atbildību, dažādiem pārvaldes līmeņiem un citām attiecīgajām ieinteresētajām personām. Norādiet, vai un kā par riska novērtējuma rezultātiem tiek informēta plašāka sabiedrība, lai ļautu iedzīvotājiem uzzināt par riskiem, kas pastāv viņu valstī vai reģionā, un/vai ļautu viņiem pieņemt informētus lēmumus pašaizsardzības nolūkā.

Pēc izvēles: paraugprakse

Izklāstiet nesenus paraugprakses piemērus, kas attiecas uz 1.–8. jautājumu.

II daļa. Riska pārvaldības spēju novērtēšana

9.	Likumdošanas, procesuālais un/vai institucionālais regulējums

Aprakstiet regulējumu, kas ieviests attiecībā uz riska pārvaldības spēju novērtēšanu. Norādiet, vai tā pamatā ir tiesību aktu, stratēģisku plānu, īstenošanas plānu vai cits procesuālais regulējums.

Vajadzības gadījumā: norādiet, cik bieži tiek novērtētas riska pārvaldības spējas.

Norādiet, vai riska pārvaldības spēju novērtējums(-i) tiek ņemts(-i) vērā lēmumu pieņemšanas procesā.

10.	Kompetento iestāžu loma un pienākumi

Aprakstiet valsts vai vietējā līmeņa (attiecīgā gadījumā) kompetento iestāžu lomu un pienākumus, nošķirot riska novērtējuma veikšanu, risku novēršanu, sagatavotību un reaģēšanu un galveno uzmanību pievēršot apzināto būtiskāko risku pārvaldībai.

Aprakstiet, kā tiek nodrošināta horizontālā koordinācija (starpnozaru pieeja) starp šīm kompetentajām iestādēm, galveno uzmanību pievēršot apzināto būtiskāko risku pārvaldībai.

11.	Attiecīgo ieinteresēto personu loma

Norādiet, vai attiecīgās ieinteresētās personas ir informētas par katastrofu riska pārvaldību attiecībā uz apzinātajiem būtiskākajiem riskiem un ir iesaistītas šajā procesā. Ja ir, aprakstiet, kā tas notiek.

12.	Valsts, reģionālā un vietējā līmeņa procedūras un pasākumi

Aprakstiet, kādas procedūras ir izveidotas, lai attiecībā uz apzinātajiem būtiskākajiem riskiem nodrošinātu vertikālu sadarbību starp katastrofu riska pārvaldībā iesaistītajām valsts, reģionālajām un vietējā līmeņa iestādēm.

13.	Pārrobežu, starpreģionu un starptautiskā līmeņa procedūras un pasākumi

Aprakstiet procedūras, kas ieviestas, lai nodrošinātu sadarbību apzināto būtiskāko katastrofu risku pārvaldībā pārrobežu, starpreģionu un starptautiskajā līmenī. Aprakstiet pasākumus, kas ieviesti, lai nodrošinātu katastrofu riska pārvaldību attiecībā uz apzinātajiem būtiskākajiem riskiem.

Vajadzības gadījumā : norādiet, vai katastrofu riska mazināšanas politika ir izstrādāta tā, lai tiktu ņemtas vērā starptautiskās saistības, piemēram, Sendai ietvarprogramma katastrofu riska mazināšanai 2015.–2030. gadam un ilgtspējīgas attīstības mērķi, kas definēti Ilgtspējīgas attīstības programmā 2030. gadam.

14.	Uzmanības pievēršana pasākumiem, kuru mērķis ir pielāgošanās klimata pārmaiņām

Norādiet, vai valsts vai vietējā līmenī (attiecīgā gadījumā) attiecībā uz apzinātajiem būtiskākajiem riskiem, kas saistīti ar klimata pārmaiņām (4. jautājums), ir panākta sinerģija starp katastrofu riska mazināšanas pasākumiem un pasākumiem, kuru mērķis ir pielāgoties klimata pārmaiņām. Ja ir, aprakstiet, kā tas tiek darīts.

15.	Uzmanības pievēršana kritiskās infrastruktūras aizsardzības pasākumiem

Norādiet, vai ir ieviesti pasākumi, kuru mērķis ir aizsargāt kritisko infrastruktūru, kas uzskatāma par nozīmīgu saistībā ar svarīgu sabiedrības funkciju nepārtrauktības nodrošināšanu.

16.	Finansējuma avots(-i)

Norādiet, vai budžets ļauj elastīgi piešķirt resursus neatliekamas vajadzības gadījumā un ciktāl katastrofu fondi veicina preventīvu pasākumu īstenošanu.

Aprakstiet finansējuma avotus (piem., valsts, vietējā līmeņa, publiskais, privātais, tostarp apdrošināšanas, ES un cits starptautiskais finansējums), kas tiek izmantoti, lai veiktu prioritāros pasākumus katastrofu riska pārvaldības jomā, novērtējot un novēršot apzinātos būtiskākos riskus, sagatavojoties tiem un reaģējot uz tiem.

17.	Infrastruktūra, aktīvi un aprīkojums

Aprakstiet, kas ir paveikts, lai nodrošinātu, ka ir pieejami pietiekami daudz līdzekļu, lai mazinātu katastrofu sekas un operatīvi reaģētu uz katastrofām, kas saistītas ar apzinātajiem būtiskākajiem riskiem.

18.	Uzmanības pievēršana datu vākšanai un procedūrām saistībā ar katastrofu radītajiem zaudējumiem

Norādiet, vai ir izveidota sistēma, kas nodrošina to, ka tiek vākti dati par katastrofu radītajiem zaudējumiem. Aprakstiet, kā tiek vākti dati par apzinātajiem būtiskākajiem riskiem.

19.	Uzmanības pievēršana agrīnās brīdināšanas sistēmas aprīkojumam un procedūrām

Aprakstiet, kādas sistēmas ir izveidotas, lai savlaicīgi atklātu apdraudējumu saistībā ar apzinātajiem būtiskākajiem riskiem un uzraudzītu šos riskus. Norādiet, vai šajā sistēmā ir integrētas prognozēšanas metodoloģijas.

20.	Informācija un paziņošana par riskiem nolūkā uzlabot sabiedrības informētību

Aprakstiet, kā sabiedrība tiek informēta par to, kā ir jārīkojas, saskaroties ar riskiem. Piemēram, norādiet, vai pastāv stratēģija, kā izglītot sabiedrību un uzlabot informētību. Norādiet, vai un kā mērķgrupas ir iesaistītas novēršanas un sagatavotības pasākumu definēšanā un tādu darbību īstenošanā, kuru mērķis ir sniegt informāciju par riskiem un paziņot par tiem.

Pēc izvēles: paraugprakse

Izklāstiet nesenus paraugprakses piemērus, kas attiecas uz 9.–20. jautājumu.

21.	Būtiskākie riski, kam ir pārrobežu ietekme

Uzskaitiet būtiskākos riskus, kam ir pārrobežu ietekme.

Par katru būtisko risku, kam ir pārrobežu ietekme, aizpildiet šādu aili:

22.	Prioritārie novēršanas un sagatavotības pasākumi

22.1.

Aprakstiet esošos un plānotos prioritāros novēršanas pasākumus.

22.2.

Aprakstiet esošos un plānotos prioritāros sagatavotības pasākumus.

Ja Savienības tiesību aktos vai politikā jau ir noteikts pienākums ziņot par prioritārajiem novēršanas un sagatavotības pasākumiem, kas nepieciešami, lai novērstu minēto risku, vienkārši norādiet uz ziņojumiem, kas jau ir nosūtīti Komisijai.

Vajadzības gadījumā:

23.	Riski, kuru varbūtība ir maza, bet sekas – smagas

Uzskaitiet visus riskus, kuru varbūtība ir maza, bet sekas – smagas.

Par katru risku, kura varbūtība ir maza, bet sekas – smagas, aizpildiet šādu aili:

24.	Prioritārie novēršanas un sagatavotības pasākumi

24.1.

Aprakstiet esošos un plānotos prioritāros novēršanas pasākumus.

24.2.

Aprakstiet esošos un plānotos prioritāros sagatavotības pasākumus.

PAPILDU PAMATNOSTĀDNES SAISTĪBĀ AR VEIDNI

I daļa. Riska novērtējums

1.1. Ievads

Riska novērtējuma mērķis ir nodrošināt politikas veidotājiem un attiecīgajām ieinteresētajām personām, tostarp privātā sektora pārstāvjiem, ievaddatus lēmumu pieņemšanas procesā, kā arī katastrofu riska pārvaldības un spēju plānošanas nolūkā; informēt sabiedrību par riskiem; uzraudzīt un pārskatīt riskus un ievainojamību. Tādēļ novērtējums kalpo par pamatu katastrofu riska pārvaldības plānošanas un ar to saistītu pasākumu ieviešanas gaitā. Šai nolūkā Eiropas Komisija jau ir izveidojusi “Riska novērtēšanas un kartēšanas vadlīnijas katastrofu pārvaldībai” (12) (2010) un periodiski izdod dokumentu “Pārskats par dabas un cilvēku izraisītu katastrofu riskiem, ar kuriem Eiropas Savienība var saskarties” (13).

Katastrofu riska politika Eiropas līmenī attiecas uz dažādām jomām, tostarp dabas un cilvēka izraisītiem katastrofu riskiem, piemēram, mežu ugunsgrēkiem, draudiem veselībai, pandēmijām, rūpnieciskajiem riskiem, ķīmiskiem, bioloģiskiem, radioloģiskiem un kodoldraudiem (CRBN), drošību (kiberdrošību, terorismu) un citiem. Arī citas politikas jomas ir nozīmīgas katastrofu riska pārvaldības kontekstā, tostarp klimata pārmaiņu un vides politika.

Kā minēts Lēmuma Nr. 1313/2013/ES 4. panta 7. punktā, “riska novērtējums” ir vispārējs, dažādas nozares aptverošs riska noteikšanas, riska analīzes un riska novērtēšanas process, ko veic valsts vai attiecīgā vietējā līmenī. Riska novērtēšana (14) ir svarīga riska novērtējuma daļa, un to izmanto, lai pamatotu lēmumus un noteiktu, kur ir nepieciešama papildu rīcība. Tomēr šo pamatnostādņu mērķiem nav nepieciešams ziņot par riska novērtēšanas rezultātiem, ņemot vērā to, ka šis posms ir politisks. Ja riska novērtējumā jau ir iekļauta risku novērtēšana, to var iesniegt Komisijai.

1.2. Norādījumi, kā atbildēt uz veidnē doto 1.–8. jautājumu (I daļa)

1. jautājums. Riska novērtējuma veikšana

Norādiet, vai valsts vai attiecīga vietējā līmeņa riska novērtējuma veikšana ir paredzēta tiesību aktos vai citās procesuālās vai institucionālās prasībās (piem., konkrētā politikas dokumentā). Nosauciet koordinējošo iestādi, kas atbild par valsts riska novērtējuma veikšanas vadīšanu.

Likumdošanas/politiskais regulējums var sniegt atbalstu valsts politikas veidotājiem tādu efektīvu vairāku aģentūru mehānismu izveidē, kas koordinētu sadarbību iekšzemē saistībā ar apzināto risku novēršanu. Tas arī uzlabo valsts aģentūru un iestāžu sadarbību, tādējādi uzlabojot valsts spēju reaģēt uz mainīgiem riskiem.

Balstoties uz 2018. gadā Komisijai iesniegtajiem valstu riska pārvaldības spēju ziņojumiem, lielākā daļa dalībvalstu ir atzinušas, cik svarīgi ir balstīt riska novērtējuma veikšanu likumdošanas vai procesuālajā regulējumā. Tomēr dažās valstīs attiecībā uz dažādiem riskiem ir izveidots atsevišķs likumdošanas regulējums, kas izriet, piemēram, no atšķirīgām ES tiesību aktu prasībām (15).

2.jautājums. Apspriešanās ar attiecīgajām iestādēm un ieinteresētajām personām

Aprakstiet riska novērtējuma veikšanā iesaistīto attiecīgo iestāžu un ieinteresēto personu loku.

Vajadzības gadījumā: aprakstiet to iesaistes būtību, norādot, kādi ir to uzdevumi un atbildība.

Izstrādājot riska novērtējumu, ir svarīgi iesaistīt plašu attiecīgo ieinteresēto personu loku. Šādi tās tiek mudinātas sniegt ieguldījumu katastrofu riska pārvaldībā. Attiecīgo iestāžu un ieinteresēto personu vidū var būt valsts un reģionālās iestādes, tostarp tās, kas tieši neiesaistās novērtējuma veikšanā, piemēram, akadēmiskā vide, pētnieciskās organizācijas un privātais sektors.

3. jautājums. Būtiskāko risku noteikšana valsts vai vietējā līmenī

Norādiet būtiskākos riskus (16), kas varētu radīt būtiskas nelabvēlīgas sekas cilvēkiem, ekonomikai, videi un politikas/sociālajai jomai (ieskaitot drošību).

Nosakiet būtiskākos riskus valsts vai vietējā līmenī.

Vajadzības gadījumā: aprakstiet, kādas metodes/datu avoti tika izmantoti, lai noteiktu būtiskākos riskus valsts un/vai attiecīgajā vietējā līmenī. Attiecīgā gadījumā norādiet, vai riska noteikšana tika balstīta uz vienu vai vairākiem dažādiem scenārijiem, kas saistīti ar galveno notikumu, vai uz kopēju iespējamības analīzi valsts līmenī. Ja nepieciešams, norādiet, vai esošo būtiskāko risku scenārija/riska modeļa veidošanā un risku noteikšanā tika izmantota daudzējādu apdraudējumu pieeja (piem., kādas katastrofu lavīnveida sekas tika apsvērtas).

Riska noteikšana ir risku atklāšanas, atpazīšanas un aprakstīšanas process, iespējams, izmantojot iespējamības nosacījumus. Tā ir pārbaude, kas kalpo kā sagatavošanas posms, kuram pēc tam seko riska analīzes posms. Riska noteikšanai, cik vien iespējams, ir jābalstās uz kvantitatīviem (vēsturiskiem un neseniem statistikas) datiem. Tomēr nākotnes risku noteikšanai būtu ieteicams izmantot scenāriju veidošanas procesus un modeļu prognozes. Vēlams rast alternatīvus risinājumus tādu risku novēršanai, kurus ir grūti izmērīt vai kuru gadījumā ar risku saistītā informācija var būt slepena. Dažreiz šajā posmā tiks noteikti tikai riski. Tas nozīmē, ka tiks noteikts, kādi notikumu veidi konkrētajā teritorijā ir iespējami konkrētā laikposmā. Tomēr parasti riska noteikšanas posmā jau tiek aplūkotas apdraudējumu vai riska iestāšanās sekas (iespējamā ietekme). Datus par ietekmi var vākt kvalitatīvi (piem., izmantojot ekspertu atzinumus, izlūkdatu informāciju, induktīvās spriešanas paņēmienus).

Dažādi riski ir jāanalizē atšķirīgi. Varbūtību parasti ir vieglāk aprēķināt dabas radītiem apdraudējumiem, pamatojoties uz vēsturiskiem precedentiem. Varbūtību var novērtēt kvalitatīvi (ļoti augsta, augsta, vidēja, zema, ļoti zema) vai kvantitatīvi (atkārtošanās periodiskums, varbūtība iestāties pēc 1 gada, 5 gadiem, 100 gadiem utt.). Attiecībā uz dažiem riskiem nav iespējams noteikt notikuma iestāšanās varbūtību, tāpēc vajadzības gadījumā ir jāmeklē alternatīvas aplēses. Notikuma vai riska iestāšanās varbūtība, ja tas iespējams, ir jānovērtē atbilstīgi līdzīga apmēra notikumu vēsturiskajam biežumam un pamatojoties uz pieejamajiem statistikas datiem, kas attiecas uz galveno dzinējspēku analīzi; tas var palīdzēt identificēt tendences, kas paātrinās, piemēram, tās, kas saistītas ar klimata pārmaiņām. Piemēram, ģeoloģiskie dati varētu palīdzēt pagarināt izmeklēšanai pieejamo laiku attiecībā uz dažiem riskiem (piem., vulkānu izvirdumiem, zemestrīcēm, cunami).

Arī seku līmenis ir jāvērtē kvalitatīvi un kvantitatīvi (17). Seku analīze, cik vien iespējams, būtu jābalsta uz empīriskiem pierādījumiem un pieredzi, kas gūta no agrāku katastrofu datiem vai noteiktiem kvantitatīviem ietekmes modeļiem. Kad vien iespējams, katra riska iestāšanās vai apdraudējuma sekas būtu jāvērtē atbilstīgi būtiskām nelabvēlīgām sekām četrās kategorijās: sekas, kas ietekmē cilvēkus, ekonomiku, vidi, kā arī politiskās/sociālās sekas (ieskaitot sekas drošībai). Dažādo seku kategorijas un kritērijus var apkopot šādi:

—	sekas cilvēkiem, ņemot vērā bojāgājušo, pazudušo, ievainoto un slimo cilvēku skaitu, kā arī to cilvēku skaitu, kuri ir jāevakuē vai kuri ir zaudējuši piekļuvi pamatpakalpojumiem. Šie kritēriji parasti ir kvantitatīvi,

—	ekonomiskās sekas, ņemot vērā finansiālos un faktiskos zaudējumus, kā arī dažādu tautsaimniecības nozaru ekonomiskos zaudējumus. Šie kritēriji parasti ir kvantitatīvi. Kad vien iespējams, būtu jāaplēš netiešie ekonomiskie zaudējumi,

—

ietekme uz vidi, ņemot vērā ietekmi uz dabas resursiem, aizsargājamām teritorijām un dzīvotnēm (mežiem, sauszemes biodaudzveidību, ūdeņu un jūras ekosistēmām utt.), dabas vidi un pilsētvidi. Šajā kategorijā var ietvert sekas kultūras mantojumam (18). Šie kritēriji parasti ir kvalitatīvi, taču tie var būt arī kvantitatīvi, balstoties uz zaudējumu vai atgūšanas izmaksām, vai var tikt vērtēti kvalitatīvi, balstoties uz kaitējuma apmēru vai sākotnējā stāvokļa atjaunošanai nepieciešamo laiku,

—

politiskās/sociālās sekas (ieskaitot drošību), ņemot vērā ikdienas dzīves traucējumus un kritiski svarīgu objektu (enerģētikas, veselības aprūpes, izglītības utt. jomās) izmantošanas traucējumus, ūdens un pārtikas nodrošinājumu, sociālos nemierus, draudus sociālajam nodrošinājumam un spēju pārvaldīt un kontrolēt valsti. Dažkārt šajā kategorijā ietver psiholoģisko ietekmi. Šie kritēriji parasti ir kvalitatīvi.

Katrā seku kategorijā (cilvēki, ekonomika, vide, politiskā/sociālā joma) konkrētu seku relatīvo nozīmību sakārto pa pakāpēm, izmantojot vienotu kritēriju kopumu, lai novērtētu dažādiem riskiem vai riska scenārijiem piemērojamo relatīvo ietekmi. Sekas cilvēkiem ir jāmēra, vadoties pēc skarto cilvēku skaita, savukārt ekonomiskā ietekme – valsts valūtā. Ietekme uz vidi, kad vien iespējams, ir jāizsaka kvantitatīvi ekonomikas nozīmē, bet to var klasificēt arī nekvantitatīvi, piemēram: 1) ierobežota/nebūtiska, 2) maza/būtiska, 3) vidēja/smaga, 4) būtiska/ļoti smaga, 5) katastrofāla/postoša. Ietekmi uz politikas/sociālo jomu (tostarp ietekmi uz drošību) arī var mērīt pēc līdzīgas kvalitatīvās skalas. Kvantitatīvajā analīzē seku pakāpes skalu (ļoti zema, zema, vidēja, augsta, ļoti augsta ietekme) var izteikt skaitliski.

Ja iespējams, seku vērtēšana ir jāpieskaņo mērķiem, uzdevumiem un ziņošanas pamatnostādnēm, kas izklāstīti Sendai ietvarprogrammā katastrofu riska mazināšanai (“Sendai ietvarprogramma”) (19).

Šīs četras seku kategorijas var izvērtēt īstermiņā un vidējā termiņā; turklāt noteiktos apstākļos var pastāvēt cieša savstarpēja atkarība, piemēram, nosakot to cilvēku skaitu, kuri gājuši bojā vai ievainoti ēkās, kas sagruvušas zemestrīču rezultātā. Šīs četras seku kategorijas vajadzības gadījumā var izskatīt, vērtējot jebkura analizētā notikuma vai riska sekas, tostarp 3. jautājumā apzinātos būtiskākos riskus, kuru vidū ir arī būtiskākie riski, kam ir pārrobežu ietekme, riski, kuru varbūtība ir maza, bet sekas – smagas, kā arī –vajadzības gadījumā – nākotnes un jaunie būtiskie riski. Šīs četras kategorijas var izmantot arī riska scenāriju izstrādē un daudzrisku novērtējumos (kā aprakstīts tālāk) riska noteikšanas un riska analīzes posmos.

Būtiskāko risku identificēšanai var izmantot vairākas metodes un paņēmienus (20). To vidū var būt riska kritēriji, uz pierādījumiem balstītas metodes, ģeoloģisko, vēsturisko un statistikas datu pārskatīšana, kontrolsaraksti, izlūkdatu informācija, sistēmiska grupas pieeja (ekspertu grupa sistemātiskā procesā identificē riskus, izmantojot strukturētu atgādinājumu vai jautājumu kopumu), kā arī induktīvas spriešanas paņēmieni. Eksistē paņēmieni, kā padarīt riska apzināšanas procesu aptverošāku (21).

Riska scenāriju analīze var būt noderīga metode, lai vajadzības gadījumā apzinātu būtiskākos riskus, kas ir iespējami, tostarp nākotnes un/vai jaunus riskus, riskus ar pārrobežu sekām un riskus, kuru varbūtība ir maza, bet sekas – smagas. Šī metode ir arī informēšanas veids attiecībā uz to, kā iegūt pārskatu par nākotnē gaidāmām nenoteiktībām un faktoriem, kuri ietekmē šodien pieņemamus lēmumus.

Valstu riska analīzē būtu jācenšas apsvērt ne tikai viena riska modeļu/scenāriju analīzi (ja tādi ir izveidoti riska apzināšanas posmā), bet arī atsevišķu daudzrisku scenāriju vai modeļu analīzi.

Daudzrisku pieeja ietver daudzējāda apdraudējuma un daudzējādas ievainojamības perspektīvu. Daudzrisku novērtējumā ir ietvertas iespējamās pastiprinošās un lavīnveida sekas, ko var izraisīt mijiedarbība ar citiem riskiem. Citiem vārdiem sakot, vienu risku var palielināt cits risks vai cita veida notikums, kas ir būtiski mainījis sistēmas ievainojamību vai pakļaušanu riskam. Ar daudzējādu ievainojamību perspektīvu ir jāsaprot dažādi riskam pakļauti jutīgi mērķi, piemēram, iedzīvotāji, transporta sistēmas un infrastruktūra, ēkas un kultūras mantojums. Šiem varbūtējiem mērķiem piemīt dažāda veida ievainojamība pret dažādiem apdraudējumiem, tādēļ šo apdraudējumu novēršanai un izturēšanai ir nepieciešamas dažāda veida spējas.

Daudzrisku scenāriju analīzē parasti ņem vērā šādus elementus:

—	iespējamo daudzrisku scenāriju identificēšana, sākot ar konkrētu notikumu un izvērtējot iespēju, ka varētu tikt izraisīti citi riski vai notikumi,

—	attiecībā uz katru atsevišķu risku – iedarbības un ievainojamības analīze dažādos scenārija variantos, kā arī apdraudējumu un ievainojamības savstarpējā atkarība,

—	katra nelabvēlīgā notikuma, kā arī daudzrisku scenāriju riska aplēses. Lai palīdzētu vizualizēt scenārijus, sniegt par tiem informāciju un simulēt tos, var izmantot programmatūras rīkus, piemēram, Lēmumu atbalsta sistēmu (Decision Support System, DSS) daudzrisku scenāriju kartēšanai.

Šo pamatnostādņu mērķis nav ieteikt konkrētu veidu, kā rīkoties attiecībā uz daudzrisku scenārijiem vai modeļiem; tajās vienīgi ir uzsvērti daži literatūrā aprakstīti paraugprakses veidi, piemēram, saistībā ar tā dēvētajiem NaTech incidentiem zemestrīču, zibensizlādes un plūdu rezultātā.

3.1. jautājums. Tādu būtiskāko risku identificēšana, kam ir pārrobežu ietekme

Jebkādi būtiski riski, kuriem var būt būtiska nelabvēlīga pārrobežu ietekme un kuru izcelsme vai nu ir kaimiņvalstī(-īs), vai to/tās ietekmē.

Ja nepieciešams, norādiet, vai, veidojot scenāriju un apzinot būtiskākos riskus, kam ir pārrobežu ietekme, tika piemērota daudzējādu apdraudējumu pieeja. Piemēram, norādiet, vai tika apsvērtas katastrofu izraisītās lavīnveida sekas.

Identificējot būtiskākos riskus, kam ir pārrobežu ietekme, un aplēšot to attiecīgās sekas, var ņemt vērā: i) sekas, ko izraisījuši kaimiņvalstī(-īs) radušies riski; ii) sekas, kas rada papildu sekas kaimiņvalstī(-īs); iii) sekas, kas ietekmē divas vai vairākas valstis vienlaicīgi. Vērtējot uz kaimiņvalsti(-īm) atstātās sekas, iespējamās sekas netiek vērtētas kvalitatīvi vai kvantitatīvi, bet gan tādēļ, lai iztēlotos, vai varētu rasties kādas nelabvēlīgas sekas (piem., pelnu mākonis no vulkāna rada traucējumus kaimiņvalstu gaisa telpā).

3.2. jautājums. Tādu būtiskāko risku identificēšana, kuru varbūtība ir maza, bet sekas – smagas

Jebkādi būtiskākie riski, kuru varbūtība ir maza, bet sekas – smagas.

Ja nepieciešams, norādiet, vai būtiskāko risku, kuru varbūtība ir maza, bet sekas – smagas, scenāriju veidošanā un riska apzināšanā tika izmantota daudzējāda apdraudējuma pieeja. Piemēram, norādiet, vai tika apsvērtas katastrofu izraisītās lavīnveida sekas.

Dalībvalstis tiek lūgtas noteikt kritērijus, pēc kuriem to valsts vai vietējā kontekstā tiek definēti būtiskākie riski, kuru varbūtība ir maza, bet sekas – smagas. Risks, kura varbūtība ir maza, bet sekas – smagas, var arī netikt uzskatīts par būtisku risku, ja attiecīgā notikuma iestāšanās ir maz iespējama. Tādēļ no tā, kā dalībvalstis definē “būtiskākos riskus”, ir atkarīgs, vai būtiskākie riski ietver riskus ar zemu varbūtību, bet smagām sekām.

3.3. jautājums. Nākotnes un/vai jauno būtiskāko risku identificēšana

Vajadzības gadījumā identificējiet būtiskākos nākotnē gaidāmos riskus. Tie var ietvert jaunos riskus, kas varētu radīt būtiskas nelabvēlīgas sekas cilvēkiem, ekonomikai, videi un politikas/sociālajai jomai (ieskaitot sekas drošībai).

Nākotnē gaidāmo būtiskāko risku, tostarp jaunu risku, identificēšana var palīdzēt pārvaldīt nākotnē gaidāmos riskus, izmantojot attiecīgus novēršanas un sagatavotības pasākumus. Attiecībā uz nākotnes un jaunajiem riskiem, kas ir saistīti ar klimata pārmaiņām, riska novērtējumā vajadzības gadījumā ir jāņem vērā uz Klimata pārmaiņu starpvaldību padomes (IPCC) ziņojumiem vai citiem pārbaudītiem zinātniskiem avotiem balstītas klimata pārmaiņu prognozes un scenāriji. Valsts klimata risku un ievainojamības novērtējumi, ja tādi ir, kalpo kā attiecīgas klimata radīto draudu un risku prognozes. Ar klimata pārmaiņām saistītajiem nākotnes un jaunajiem riskiem ir jāsaskan ar valsts pielāgošanās stratēģijā un/vai plānā norādītajiem riskiem, kā arī ar klimata risku un ievainojamības novērtējumiem, ja tādi ir veikti.

Komisijas publikācijā “Zinātne vides politikai” (Science for Environment Policy) par jauniem riskiem (22) uzskata riskus, kas ir:

—

jauni riski,

—	ar grūti novērtējamu (izmantojot tradicionālās riska novērtējuma un pārvaldības pieejas) kaitējuma varbūtību,

—	grūti paredzami, proti, ir grūti novērtēt varbūtību, ka konkrētā laikā, vietā un apstākļos iestāsies konkrētas sekas,

—	riski, kas izriet no jaunatklāta apdraudējuma, kurš var radīt būtisku iedarbību, vai no zināma apdraudējuma neparedzētas jaunas vai būtiski palielinātas iedarbības un/vai uzņēmības pret šo apdraudējumu,

—	jauni vai zināmi riski, kas sāk izpausties jaunos vai nezināmos apstākļos.

Jaunu risku definīcijas ietver arī jaunradītus riskus; jaunatklātus/tikko pamanītus riskus; augošu risku vai risku, kas kļūst plaši zināms vai tiek daudzviet konstatēts.

Vajadzības gadījumā : izklāstiet metodes, modeļus un paņēmienus, kas tika izmantoti, lai apzinātu un izvērtētu nākotnes un/vai jaunus riskus un to varbūtējo ietekmi, ņemot vērā ar klimata pārmaiņām saistītu risku scenārijus un prognozes, valsts pielāgošanās stratēģiju un/vai plānu (23), kā arī klimata riska un ievainojamības novērtējumus, ja tādi ir veikti. Izmantotie nākotnes klimata scenāriji un to prognozes vajadzības gadījumā var būt īstermiņa (2030. gads), vidēja termiņa (2050. gads) un ilgtermiņa (2100. gads).

Var apsvērt daudzrisku modelēšanas pieejas izmantošanu, lai aptvertu tādu ar risku saistīto procesu dinamisko būtību un dažādo mijiedarbību, kurus ietekmē gan klimata pārmaiņas, gan sociālie, ekonomiskie, vides un demogrāfiskie kritēriji. Arī scenāriju veidošana ir metode, kuru izmanto nākotnes un/vai jaunu risku identificēšanai. To izmanto ne tikai nākotnes klimata pārmaiņu radīto seku aplēšanai.

Ja nepieciešams , norādiet, vai ar nākotnes un jauniem būtiskākajiem riskiem saistītu scenāriju veidošanā un risku apzināšanā tika izmantota daudzējāda apdraudējuma pieeja. Norādiet arī to, vai tika apsvērtas katastrofu izraisītās lavīnveida sekas.

4. jautājums. Klimata pārmaiņu radīto seku identificēšana

Nosakiet, kuri no minētajiem būtiskākajiem riskiem ir tieši saistīti ar klimata pārmaiņu radītajām sekām. Ņemiet vērā esošās valsts un vietējā līmeņa stratēģijas un/vai plānus par pielāgošanos klimata pārmaiņām (24) vai (attiecīgā gadījumā) jebkādu būtisku novērtējumu par klimata riskiem un ievainojamību.

Ja nepieciešams, šo jautājumu var apvienot ar būtiskāko nākotnes un/vai jauno risku identificēšanu (3.3. jautājums).

Vajadzības gadījumā: aprakstiet metodes un datu avotus, kas tika izmantoti, lai identificētu būtiskākos esošos riskus, kurus ietekmē vai varētu ietekmēt klimata pārmaiņas.

5. jautājums. Riska analīze

Attiecīgā gadījumā attēlojiet rezultātus arī vienotā riska matricā vai citā vizualizētā grafikā vai modelī.

Vajadzības gadījumā: izklāstiet metodes, modeļus un paņēmienus, kas izmantoti dažādu risku vai riska scenāriju varbūtības vai seku izvērtēšanai.

Pēc risku apzināšanas to iestāšanās varbūtību un iespējamo seku smagumu mēra, izmantojot kategoriju kopumu, ar ko tiek mērīti riska faktori (vēlams, lai mērījumi būtu kvantitatīvi). Seku kategorijas, kuras var vērtēt, ir uz cilvēkiem, ekonomiku, vidi un politisko/sociālo jomu (tostarp drošību) atstātās sekas, kā aprakstīts 3. jautājumā. To nereti apraksta kā scenārija vai riska iestāšanās “varbūtību” un “sekas”. Rezultātus parasti izklāsta riska matricā vai varbūtības kartēs.

Riska matrica sasaista varbūtību ar sekām un grafiski atspoguļo dažādos riskus, tādējādi ļaujot tos salīdzināt. Šādā matricā attēlo daudzus apzinātos riskus, tādējādi ļaujot tos labāk salīdzināt. Riska matricas var izmantot visos riska novērtējuma posmos (attiecībā uz esošiem, nākotnes un/vai jauniem un pārrobežu riskiem, kā arī būtiskākajiem riskiem, kuru varbūtība ir maza, bet sekas – smagas). Varbūtības un seku skalai parasti ir pieci līmeņi (1. attēls), taču tā var būt arī citāda. Arī matricas krāsas var piešķirt atšķirīgi, vadoties pēc konkrētās riska uztveres valstī.

1. attēls. Riska matrica (simetriska, 5x5)

Vairākas dalībvalstis izmanto riska matricu. Tām būtu jāapsver dažādu riska matricu izstrāde attiecībā uz sekām, kas skar cilvēkus, ekonomiku, vidi un politikas/sociālo jomu (tostarp sekām drošībai), jo šīs kategorijas mēra īpašās skalās un pretējā gadījumā tās būtu grūti salīdzināt, jo īpaši tad, ja dažas no tām vērtē kvantitatīvi, bet citas – kvalitatīvi. Lai veicinātu visaptverošāku pārskatu ES līmenī, dalībvalstīm, ja tas ir iespējams, būtu ieteicams izmantot 5x5 riska matricu, norādot seku un varbūtības līmeņu skalu. Ja tas ir iespējams, dalībvalstis tiek mudinātas piešķirt kvantitatīvu diapazonu katram skaitlim no 1 līdz 5.

Riska analīzē ir jāņem vērā ar riska analīzi saistītās nenoteiktības, kā arī ir jānovērš datu un modeļu nenoteiktība. Veicot jutīguma analīzi, nosaka, cik lielā mērā un cik būtiski mainās riska lielums, mainoties atsevišķiem ievaddatu parametriem.

Ja risks, visticamāk, radītu būtiskas un neatgriezeniskas sekas, bet tā varbūtību nav iespējams precīzi aplēst, tā iekļaušanu riska analīzē var pamatot ar piesardzības principu. Tas jo īpaši attiecas uz riskiem, kuri apdraud vidi, kā arī veselību (cilvēku, dzīvnieku un augu slimības). Piesardzības principu var piemērot kā pirmo soli ceļā uz riska pārvaldību. Pagaidu lēmumus var nākties pieņemt, balstoties uz kvalitatīviem vai nepārliecinošiem pierādījumiem. Piemērojot piesardzības principu, ir jāpieliek papildu pūles, lai uzlabotu pierādījumu bāzi.

6. jautājums. Riska kartēšana

Risku sadalījums dažādās vietās valstī ir atšķirīgs, jo ir atšķirīga risku iestāšanās iespēja, iedarbība uz cilvēkiem un aktīviem, kā arī ievainojamības līmenis. Riska kartes ir noderīgs rīks, lai noteiktu riskam visvairāk pakļautās teritorijas valstī. Atkarībā no valsts un vietējā līmeņa vajadzībām var izstrādāt dažāda veida kartes: vienkāršas būtiskāko risku kartes, ietverot būtiskākos riskus ar pārrobežu ietekmi, būtiskākos riskus, kuru varbūtība ir maza bet sekas – smagas, kā arī – vajadzības gadījumā – nākotnes un/vai jaunos būtiskākos riskus. Var izstrādāt arī zaudējumu kartes, lai ilustrētu, kur ir iespējami augstāki varbūtējie riska radītie zaudējumi, ņemot vērā iedarbības un ievainojamības izkliedi u. c.

Ļoti ieteicams atšķirīgus būtiskākos riskus parādīt atsevišķās kartēs vai tematiskās riska kartēs (piem., iedalot tos kategorijās: būtiskākie riski ar pārrobežu sekām; nākotnes un/vai jaunie riski; būtiskākie riski, kuru varbūtība ir maza, bet sekas – smagas). Ja iespējams, tajās ir jāattēlo ievainojamības un kaitējuma iedarbības telpiskais sadalījums, atzīmējot ļoti augsta, augsta, vidēja, zema un ļoti zema riska līmeņus.

Šajās riska kartēs var attēlot visu attiecīgo valsts vai reģionālajā līmenī aizsargājamo aspektu telpisko sadalījumu, piemēram, iedzīvotāji, svarīga infrastruktūra (ūdens, elektroenerģijas, gāzes un naftas ražošana); transports un izplatīšana; telekomunikācijas; lauksaimniecība; finanšu un drošības pakalpojumi; slimnīcas; skolas; aizsargājamas dabas teritorijas un dzīvotnes (Natura 2000 teritorijas, aizsargājamas jūras teritorijas, nacionālie parki, meži, jūras un sauszemes bioloģiskā daudzveidība, upju baseini); kultūras mantojuma priekšmeti (arheoloģisko atradumu vietas, pieminekļi, parki utt.); cita nozīmīga darījumdarbība (rūpnīcas, uzņēmumi, enerģijas ražošanas iekārtas, lauksaimnieciskā ražošana, lauksaimniecības dzīvnieki, tūristu apmeklētas teritorijas un uzņēmumi).

Šādu informāciju var apkopot, izmantojot ģeogrāfiskās informācijas sistēmas (ĢIS) vai tīmekļa platformas. Ja tādas eksistē, attiecīgi norādiet saiti.

7. jautājums. Riska novērtējuma uzraudzība un pārskatīšana

Izklāstiet sistēmu, kas ieviesta, lai uzraudzītu un pārskatītu riska novērtējumu, ņemot vērā jaunāko notikumu attīstību.

Katastrofu riska pārvaldības ietvaros riski ir regulāri jāuzrauga un jāpārskata, lai pārliecinātos, ka:

—	pieņēmumi par risku joprojām ir spēkā (tostarp ievaddati),

—	pieņēmumi, uz kuriem ir balstīts riska novērtējums, tostarp ārējais un iekšējais konteksts, joprojām ir spēkā,

—	tiek sasniegti gaidītie rezultāti,

—	riska novērtējuma rezultāti atbilst faktiskajai pieredzei,

—	tiek pienācīgi piemēroti riska novērtējuma veikšanas paņēmieni,

—	riska novēršana (riska novēršanas un sagatavotības īstenošanas pasākumi) ir efektīva.

8. jautājums. Informēšana par riska novērtējuma rezultātiem

Ja riska novērtējumu rezultāti tiek pienācīgi paziņoti, tos var izmantot lēmumu pieņemšanā. Galvenais mērķis, kāpēc tiek ziņots par riskiem, ir informēt riskam pakļautos cilvēkus, lai viņi varētu pieņemt apzinātus lēmumus par to, kā sevi aizsargāt, un lai uzlabotu viņu izpratni par risku. Riska paziņošana nozīmē arī to, ka eksperti dalās ar informāciju, ieteikumiem un viedokļiem ar personām, kuru veselība un/vai ekonomiskā vai sociālā labbūtība ir apdraudēta. Uz precīziem riska novērtējumiem paļaujas arī nevalstiski rīcībspēki. Piemēram, ķīmijas nozare bieži ir jāinformē par tehnoloģiskiem riskiem. Turklāt tas, ka tiek īstenots princips “tiesības zināt”, kas mūsdienās ir iekļauts daudzos valstu un starptautiskos normatīvajos aktos, nozīmē arī to, ka tagad daudzās novērtēšanas procedūrās ir ietverta sabiedrības līdzdalība. Šī notikumu attīstība ir radījusi vajadzību pēc sistemātiskas pieejas saistībā ar paziņošanu par risku, īstenojot sabiedrisko politiku.

II daļa. Riska pārvaldības spēju novērtēšana

2.1. Ievads

Lēmuma Nr. 1313/2013/ES 6. panta 1. punktā ir formulēts šādi: “Lai sekmētu efektīvu un saskaņotu pieeju katastrofu novēršanai un sagatavotībai, veicot nekonfidenciālas informācijas (..) un paraugprakses apmaiņu Savienības mehānisma ietvaros, dalībvalstis: (..) b) turpina attīstīt riska pārvaldības spēju novērtēšanu valsts vai attiecīgā vietējā līmenī (..).”

Dalībvalstis tiek aicinātas izvērtēt savas spējas īstenot pienācīgu riska novērtējuma veikšanu un riska pārvaldības plānošanu, kā arī novēršanas un sagatavotības pasākumus, ņemot vērā to tehnisko, finansiālo un administratīvo spēju.

Šajās pamatnostādnēs ir izklāstīta katras valsts riska pārvaldības spēju novērtējuma kopsavilkuma struktūra. Ierosinātā struktūra nav izsmeļoša, un tā būs jāpielāgo katras dalībvalsts vajadzībām. Šis uzdevums ir jāuzskata par vienotu sākumpunktu, kura nolūks ir veicināt vienveidīgu izpratni par valsts riska pārvaldības spēju izvērtējumā iekļaujamajiem aspektiem. Kopsavilkumā uzmanība galvenokārt ir jāpievērš I daļā identificētajiem būtiskākajiem riskiem.

2.2. Norādījumi, kā atbildēt uz veidnē doto 9.–20. jautājumu (II daļa)

9. jautājums. Likumdošanas, procesuālais un/vai institucionālais regulējums

Vajadzības gadījumā: norādiet, cik bieži tiek vērtētas riska pārvaldības spējas un vai riska pārvaldības spēju novērtējumu(-us) izmanto lēmumu pieņemšanas procesā.

Šā jautājuma mērķis ir precizēt valsts vai vietējā līmeņa (pēc vajadzības) likumdošanas, procesuālo un/vai institucionālais kontekstu, kurā formalizē novēršanas, sagatavotības un reaģēšanas riska pārvaldības spēju novērtēšanu. Ja pastāvošais likumdošanas regulējums ir tāds pats, kā aprakstīts atbildē uz 1. jautājumu, var izdarīt atsauci uz atbildēm, kas sniegtas par 1. jautājumu. Ja atbilde atšķiras no atbildes uz 1. jautājumu, dalībvalstis tiek lūgtas norādīt, vai riska pārvaldības spēju novērtēšanai ir juridisks pamats, vai tā ir balstīta uz stratēģisku plānu, īstenošanas plānu vai citu likumdošanas/procesuālo regulējumu, kā arī vai tā ir balstīta uz riska novērtējumu vai izriet no tā.

Vajadzības gadījumā: norādiet paredzamos plānus likumdošanas regulējuma izstrādei. Norādiet, cik bieži valsts vai – attiecīgā gadījumā – vietējā līmenī tiek veikts riska pārvaldības spēju izvērtējums, un/vai aprakstiet, vai minētais(-ie) izvērtējums(-i) tiek izmantots(-i) lēmumu pieņemšanas procesā. Norādiet, piemēram, vai to izmanto riska pārvaldības plānošanā un/vai novēršanas un sagatavotības pasākumu īstenošanā, kā arī – vai to izmanto riska novērtējumā, lai palīdzētu izprast ievainojamību.

10. jautājums. Kompetento iestāžu loma un pienākumi

Aprakstiet valsts vai vietējā līmeņa (attiecīgā gadījumā) kompetento iestāžu lomu un pienākumus, nošķirot riska novērtējuma veikšanu, novēršanu, sagatavotību un reaģēšanu un galveno uzmanību pievēršot apzināto būtiskāko risku pārvaldībai.

Aprakstiet, kā tiek nodrošināta horizontālā koordinācija (starpnozaru pieeja) starp šīm kompetentajām iestādēm, galveno uzmanību pievēršot apzināto būtiskāko risku pārvaldībai.

Attiecībā uz apzinātajiem būtiskākajiem riskiem ir skaidri jānosaka kompetento iestāžu un struktūru vadības spējas un loma/atbildība visos katastrofu riska pārvaldības cikla posmos (novērtēšanā, novēršanā, sagatavotībā un reaģēšanā). Horizontālās koordinācijas vizualizēšanai var iekļaut shēmu. Nosauciet arī iestādi, kas ir valsts līmeņa diennakts kontaktpunkts, un aprakstiet, kā šī loma ir integrēta kopējā pārvaldības struktūrā.

Dalībvalstīm ir jāpaskaidro, kā tiek nodrošinātas šīs lomas un atbildība (piem., ar tiesību aktiem un/vai procesuālo politiku) un kas tiek darīts, lai nodrošinātu efektīvu pārvaldību (piem., lai izvairītos no atbildības jomu pārklāšanās un trūkumiem). Aprakstiet, kādi pasākumi ir ieviesti, lai nodrošinātu šo kompetento iestāžu sadarbību dažādos katastrofu riska pārvaldības cikla posmos (novērtēšanā, novēršanā, sagatavotībā un reaģēšanā), un kāda pieredze ir gūta, galveno uzmanību pievēršot būtiskāko risku pārvaldībai.

Ja kompetento iestāžu lomu un atbildības jomu pārvaldībai ir nepieciešama starpnozaru pieeja (piem., tādu pasākumu integrācija, kuru mērķis ir pielāgošanās klimata pārmaiņām; sk. 14. jautājumu), dalībvalstis tiek lūgtas ņemt vērā esošos Savienības tiesību aktus un/vai politiku (sk. pielikumu).

11. jautājums. Attiecīgo ieinteresēto personu loma

Spēja pārvaldīt riskus arvien vairāk ir atkarīga no dažādu publiskā un privātā sektora ieinteresēto personu iesaistes un no sadarbības ar tām; to vidū ir katastrofu pārvarēšanas aģentūras, veselības aizsardzības dienesti, ugunsdzēsības dienesta vienības, policijas spēki, transporta/elektroenerģijas/sakaru operatori, brīvprātīgo organizācijas, iedzīvotāji/brīvprātīgie, privāti zemes īpašnieki, apdrošināšanas nozare, akadēmiskie un pētniecības institūti, bruņotie spēki un organizācijas citās valstīs (starpvalstu katastrofu riska pārvaldības nolūkā). Savienības tiesību aktos ir atzīts, ka “katastrofu riska novēršana un pārvaldība nozīmē to, ka ir jāizstrādā un jāīsteno riska pārvaldības pasākumi, kas ietver plašu dalībnieku loka koordinēšanu” (25).

Norādiet, vai šī sadarbība tiek nodrošināta apzināto būtiskāko risku novērtējuma veikšanas procesā saistībā ar katastrofu riska pārvaldības plānošanu un – vajadzības gadījumā – novēršanas un sagatavotības pasākumu īstenošanu. Ja tiek nodrošināta, aprakstiet, kā tas tiek darīts.

Vajadzības gadījumā: aprakstiet, kā tiek informētas publiskā un privātā sektora ieinteresētās personas un kā tiek organizēta dalīšanās ar informāciju (arī gūto pieredzi) un datu koplietošana. Var izdarīt atsauci uz atbildēm par 8. jautājumu.

12. jautājums. Valsts, reģionālā un vietējā līmeņa procedūras un pasākumi

Dalībvalstīm ir jāizskaidro procedūras un pasākumi, ar kuriem attiecībā uz apzinātajiem būtiskākajiem riskiem tiek nodrošināta valsts, reģionālā un vietējā līmeņa vertikālā koordinācija.

Novēršanas un sagatavotības pasākumu plānošanas procesā ir jānosaka procedūras, kas palīdzētu samazināt risku valsts, reģionālajā un vietējā mērogā. Kā minēts Lēmuma (ES) 2019/420 (26) 14. apsvērumā, reģionālajām un vietējām iestādēm var būt svarīga preventīva loma; un tās ir arī pirmās, kas kopā ar savām brīvprātīgo spējām reaģē tūlīt pēc katastrofas. Tādēļ dalībvalstis tiek lūgtas norādīt sadarbības mehānismus, par kuriem pastāv vienošanās, tostarp lēmumu pieņemšanas procedūras, kas palīdz definēt risku un reģionālo plānu noteikšanas prioritātes, kā arī informēt par finansiālā atbalsta sniegšanas kārtību.

Vajadzības gadījumā: aprakstiet katastrofu riska pārvaldības pasākumus, kas attiecībā uz apzinātajiem būtiskākajiem riskiem ir ieviesti dažādos pārvaldības līmeņos. Tos var ilustrēt, izmantojot tabulu, kurā norādīti apzinātie būtiskākie riski.

13. jautājums. Pārrobežu, starpreģionu un starptautiskā līmeņa procedūras un pasākumi

Vajadzības gadījumā: norādiet, vai katastrofu riska mazināšanas politika ir izstrādāta tā, lai tiktu ņemtas vērā starptautiskās saistības, piemēram, Sendai ietvarprogramma katastrofu riska mazināšanai 2015.–2030. gadam un ilgtspējīgas attīstības mērķi, kas definēti Ilgtspējīgas attīstības programmā 2030. gadam.

Ņemot vērā starptautisko sadarbību un nesen pārskatīto UCPM Lēmumu Nr. 1313/2013/ES (īpaši Lēmuma (ES) 2019/420 (27) 28. apsvērumu), šīs sadaļas mērķis ir vērtēt, vai un kā tiek nodrošināta iesaiste pārrobežu, starpreģionu un starptautiskā līmenī.

Dalībvalstis tiek lūgtas aprakstīt, vai pirmskatastrofas posmā pastāv jebkāda pārrobežu (28), starpreģionu un starptautiskā sadarbība un, ja pastāv – kādā formā tā izpaužas (novēršana un sagatavotība). Paskaidrojiet, kā šī sadarbība tiek nodrošināta (piem., ar saprašanās memorandiem vai dienestu līmeņa vienošanos). Norādiet arī, vai notiek jebkāda sagatavotības pasākumu (piem., agrīnās brīdināšanas sistēmu vai kopīgu mācību pasākumu un uzdevumu) kopīga īstenošana, lai nodrošinātu ātru un efektīvu reaģēšanu uz katastrofām, kad iestājušies apzinātie būtiskākie riski.

Ja novēršanas, sagatavotības un reaģēšanas pasākumiem ir vajadzīga starpnozaru pieeja (piem., tādu pasākumu integrācija, kuru mērķis ir pielāgošanās klimata pārmaiņām; sk. 14. jautājumu), var atsaukties uz esošiem ES tiesību aktiem (sk. pielikumu).

ANO Ģenerālās asamblejas apstiprinātā Sendai ietvarprogramma (29) ir brīvprātīgs, nesaistošs nolīgums, ar kuru valstu valdības ir apņēmušās novērst jaunus un mazināt esošos katastrofu riskus, mazinot iedarbību un ievainojamību, vienlaikus uzlabojot sagatavotību un tādējādi iegūstot labāku kopējo izturētspēju. ANO samitā 2015. gadā pieņemtajos ilgtspējīgas attīstības mērķos (30) ir definēti 17 mērķi (31), kas ir jāsasniedz, lai panāktu ilgtspējīgu attīstību. Abu programmu īstenošanai ir nepieciešams stabils rādītāju kopums, lai uzraudzītu katastrofu riska mazināšanā panākto progresu. Konkrētāk, ir noteikti 38 rādītāji, ar kuriem seko Sendai ietvarprogrammas 7 mērķu īstenošanai, un attiecībā uz ilgtspējīgas attīstības sasniegšanu saskaņā ar Ilgtspējīgas attīstības mērķiem ir definēti 17 mērķi un 169 uzdevumi.

Komisija ir iesaistījusies abu programmu īstenošanā un ir izstrādājusi rīcības plānus (32) un diskusiju dokumentus (33), lai sekotu progresam šo mērķu sasniegšanā. Ja nepieciešams, dalībvalstis tiek lūgtas aprakstīt, kā to katastrofu riska pārvaldības politika palīdzēs sasniegt abu šo programmu mērķus.

14. jautājums. Uzmanības pievēršana pasākumiem, kuru mērķis ir pielāgošanās klimata pārmaiņām

Ņemot vērā pēdējos grozījumus UCPM tiesību aktos, proti, to, ka “visām darbībām vajadzētu būt saskaņotām ar starptautiskajām saistībām, piemēram, (..) Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām Parīzes nolīgumu (..)” (34), šā jautājuma mērķis ir noskaidrot, vai un kā tiek nodrošināta sinerģija starp pielāgošanos klimata pārmaiņām un valsts novēršanas un sagatavotības pasākumiem.

Pielāgošanās klimata pārmaiņām var palīdzēt centienos novērst ar klimatu saistītas katastrofas. Izmaksu ziņā efektīviem pielāgošanās pasākumiem ir nepieciešama laba koordinācija dažādos plānošanas un pārvaldības līmeņos. Saskaņā ar ANO Vispārējo konvenciju par klimata pārmaiņām ieteicamais pielāgošanās politikas un rīcības instruments ir valstu pielāgošanās stratēģijas un plāni. Dalībvalstis tiek lūgtas norādīt uz šīm stratēģijām un aprakstīt, vai un kā tās ir integrētas valsts katastrofu riska novēršanas un sagatavotības pasākumu plānošanā, vai otrādi. Ja novēršanas, sagatavotības un reaģēšanas pasākumiem ir vajadzīga starpnozaru pieeja, var atsaukties uz esošiem ES tiesību aktiem (sk. pielikumu).

15. jautājums. Uzmanības pievēršana kritiskās infrastruktūras aizsardzības pasākumiem

Ņemot vērā nesen izdarītos grozījumus UCPM Lēmumā, jo īpaši Lēmuma (ES) 2019/420 8. apsvērumu (35) un Eiropas kritiskās infrastruktūras direktīvas 7. panta 1. punktu (36), šā jautājuma mērķis ir noskaidrot, vai un kā tiek īstenoti novēršanas un sagatavotības pasākumi kritiskās infrastruktūras aizsardzībai.

Dalībvalstis tiek lūgtas norādīt, vai tās ir noteikušas kritiskās infrastruktūras politiku. Norādiet, vai kā daļa no šīs politikas ir sastādīts un regulāri tiek pārskatīts attiecīgās valsts kritiskās infrastruktūras saraksts un vai ir konstatēta vajadzība ieguldīt kritiskās infrastruktūras aizsardzībā. Ja novēršanas, sagatavotības un reaģēšanas pasākumu pārvaldībai kritiskās infrastruktūras jomā ir vajadzīga starpnozaru pieeja, var atsaukties uz esošiem ES tiesību aktiem (sk. pielikumu).

16. jautājums. Finansējuma avots(-i)

Norādiet, vai budžets ļauj elastīgi piešķirt resursus neatliekamas vajadzības gadījumā un ciktāl katastrofu fondi veicina preventīvu pasākumu īstenošanu.

Ir jānorāda dažādie tā finansiālā atbalsta veidi, kuru ES dara pieejamu novēršanas un sagatavotības pasākumiem, ja tādi tiek izmantoti. To vidū ir kohēzijas politikas fondi, kopējā lauksaimniecības politika, programma LIFE (37), Iekšējās drošības fonds (38), programma “Apvārsnis 2020” (39), UCPM starpvalstu novēršanas un sagatavotības dotācijas, kā arī nesen ieviestās tiešās dotācijas. Spēju veidošanas mērķiem, kā arī politikas satvaru un instrumentu izstrādē var izmantot arī ES strukturālo reformu atbalsta programmu (40).

Finanšu līdzekļiem ir jābūt pieejamiem un tiem ir jāvar ātri piekļūt, ja ir radušās riska novērtējumā un plānošanā apzinātas ārkārtas situācijas. Aprakstiet, kā īstenošanā tiek risināti ar elastīgu resursu piešķiršanu saistītie budžeta un juridiskie jautājumi (kuras vadošās iestādes ir iesaistītas), un norādiet, vai pastāv plāni dalīt finanšu slogu (pieejams ES vai starptautiskais finansējums). Finanšu avotu pārvaldības struktūru var ilustrēt, izmantojot shēmu.

Norādiet arī, vai tiek meklētas iespējas noslēgt (vai jau ir noslēgtas) vienošanās ar ieinteresētajām personām (piem., privātā sektora pārstāvjiem, apdrošinātājiem) par šo izmaksu segšanu. Norādiet, vai pastāv valsts katastrofu fondi vai shēmas (piem., ārkārtas situāciju fonds, finanšu riska nodošanas mehānismi) un, ja nepieciešams, vai tie ir saistīti ar klimata pārmaiņu radīto ietekmi.

17. jautājums. Infrastruktūra, aktīvi un aprīkojums

Ziņojiet par spēju nodrošināt, ka ir izveidota pienācīga infrastruktūra, aktīvi un aprīkojums, lai mazinātu katastrofu sekas un operatīvi reaģētu uz katastrofām. Norādiet, vai pastāv procedūras aktīvu uzturēšanai, lai tie būtu “darba kārtībā” un atjaunināti (piem., veicot regulāru apkopi vai aktīvu inventarizāciju), attiecībā uz apzinātajiem būtiskākajiem riskiem.

Vajadzības gadījumā: norādiet arī, vai sagatavotības un reaģēšanas spējas tiek attīstītas, lai reaģētu uz atsevišķiem riskiem, vai arī tās tiek attīstītas neatkarīgi no riska, lai reaģētu galvenokārt uz šādu risku sekām (piem., meklēšanas un glābšanas darbi, evakuācija, patvēruma nodrošināšana, ievainotu un slimu cilvēku nogādāšana slimnīcā).

18. jautājums. Uzmanības pievēršana datu vākšanai un procedūrām saistībā ar katastrofu radītajiem zaudējumiem

Norādiet, vai ir izveidota sistēma, kas nodrošina to, ka tiek vākti dati par katastrofu radītajiem zaudējumiem. Aprakstiet, kā tiek vākti dati par apzinātajiem būtiskākajiem riskiem.

Datiem un statistikai ir liela nozīme, lai varētu izprast katastrofu sekas un izmaksas. Sistemātisku datu vākšanu un analīzi var izmantot, lai iegūtu informāciju politikas lēmumu pieņemšanai nolūkā mazināt katastrofu riskus un veidot noturību. Datubāzes par katastrofu nodarītajiem zaudējumiem ļauj katastrofu riska pārvaldītājiem pētīt katastrofu riska modeļus un tendences, balstoties uz agrākajiem notikumiem. Šo modeļu un tendenču izpratne var palīdzēt prognozēt nākotnē gaidāmos zaudējumus, kas nodarīti ar plašiem notikumiem (bieži sastopamiem notikumiem), un saprast, vai katastrofu riska pārvaldība efektīvi mazina šāda veida risku. Eiropas līmenī Kopīgais pētniecības centrs ir sācis izstrādāt Riska datu centrāli (41). Metodoloģijas, ko izmanto, lai vāktu datus ar katastrofām saistītajām datu kopām, kā arī šo datu ģeogrāfiskais tvērums un izšķirtspēja ir atšķirīgi. Starptautiskā līmenī tiek izstrādāti līdzīgi risinājumi saistībā ar Sendai ietvarprogrammas īstenošanas uzraudzību (42).

Norādiet, kādas metodes tiek izstrādātas ziņošanai par kaitējumu (arī cilvēku upuriem) un vai dati tiek vākti par katru risku vai par katastrofas nodarīto zaudējumu veidiem (ekonomiskie, cilvēku, citi). Norādiet: vai šie dati tiek koplietoti ar ieinteresētajām personām un sabiedrību; vai ieinteresētās personas ir iesaistītas ziņošanā par kaitējumu un/vai zaudējumu aplēšanā; vai kaitējuma gadījumi tiek dokumentēti un glabāti pastāvīgi vai ik pa laikam; aptverto laikposmu; un to, vai ziņojumus dara pieejamus sabiedrībai.

Ja katastrofu nodarīto zaudējumu datu pārvaldībai ir vajadzīga starpnozaru pieeja, ieskaitot prasības, kas paredzētas Inspire direktīvā (43), var atsaukties uz esošiem ES tiesību aktiem (sk. pielikumu).

19. jautājums. Uzmanības pievēršana agrīnās brīdināšanas sistēmas aprīkojumam un procedūrām

Agrīnā brīdināšana ir svarīgs katastrofu riska mazināšanas komponents. Ar to apzīmē sistemātisku informācijas vākšanu un analīzi nolūkā paredzēt un apzināt jaunus vai atkārtotus riskus. Dalībvalstis tiek lūgtas aprakstīt apdraudējuma agrīnai atklāšanai un apzināto būtiskāko risku uzraudzībai izveidotās sistēmas, kā arī to, vai šajās sistēmās ietilpst prognozēšanas metodoloģijas.

Gan globālajā līmenī (piem., Globālā katastrofu trauksmes un koordinācijas sistēma (44)), gan Eiropas līmenī pastāv vairākas agrīnās brīdināšanas sistēmas. Copernicus ārkārtas situāciju pārvaldības pakalpojums (45) nodrošina informāciju reaģēšanai ārkārtas situācijās saistībā ar dažāda veida katastrofām, tostarp meteoroloģiskiem apdraudējumiem, ģeofizikāliem apdraudējumiem, apzinātām un nejaušām cilvēka izraisītām katastrofām un citām humanitārām katastrofām. Šo informāciju var izmantot arī novēršanas, sagatavotības un atjaunošanas darbībām. Tajā ietilpst Eiropas Meža ugunsgrēku informācijas sistēma (EFFIS) (46), Eiropas Plūdu informācijas sistēma (EFAS) (47) un Eiropas Sausuma novērošanas centrs (EDO) (48). Nesen Eiropas Kopienas steidzamas radioloģijas informācijas apmaiņas dienests (ECURIE) (49) ir nodrošinājis agrīnu brīdināšanu un informācijas apmaiņu radiācijas vai kodolavāriju gadījumos.

Dalībvalstis tiek lūgtas norādīt, vai valsts agrīnās brīdināšanas sistēmas ir savienotas ar Eiropas un pasaules mēroga agrīnās brīdināšanas sistēmām, un, ja ir, tad kā. Norādiet arī, vai un kā tiek nodrošināta saikne starp meteoroloģiskās un seismiskās novērošanas nodaļām valsts un reģionālā līmenī (ja tādas ir), kā arī svarīgākajām valsts struktūrām vai akadēmiskajām iestādēm, kas pastāvīgi seko katastrofām. Var izdarīt atsauci uz atbildēm par 18. jautājumu.

Ja agrīnās brīdināšanas sistēmu novēršanas, sagatavotības un reaģēšanas pasākumu pārvaldībai ir vajadzīga starpnozaru pieeja (piem., agrīnās brīdināšanas sistēmas pārrobežu veselības apdraudējuma gadījumā (50), Plūdu direktīva (51)), var atsaukties uz esošiem ES tiesību aktiem (sk. pielikumu).

20. jautājums. Informācija un paziņošana par riskiem nolūkā uzlabot sabiedrības informētību

Iedzīvotāji ir jāiesaista novēršanas un sagatavotības pasākumu īstenošanā divās prioritārajās jomās: izglītošanā par risku un sabiedrības informētībā un informēšanā, tostarp par brīdinājuma signālu pareizu izpratni un pienācīgu pasākumu veikšanu, lai mazinātu ievainojamību un ietekmi un pasargātu sevi. “Panākumi, kuri gūti, veicinot sabiedrības izpratni par katastrofām un sagatavotību tām, un kurus nosaka, izmērot to, cik informēti ir Savienības iedzīvotāji par riskiem viņu apdzīvotajā reģionā” (52) ir rādītājs, kas ir jāizmanto Lēmuma Nr. 1313/2013/ES īstenošanas uzraudzībā, novērtēšanā un pārskatīšanā.

Sarežģītu risku pārvaldībai ir nepieciešamas efektīvas informācijas un sakaru sistēmas, lai īstenotu novēršanas un sagatavotības pasākumus, ņemot vērā atsevišķu kopienu vajadzības un jo īpaši neaizsargāto grupu (piem., ar atšķirīgu kultūras, sociālo vai izglītības kontekstu) īpašās vajadzības. Sabiedrības informētību par riskiem var palīdzēt uzlabot plašsaziņas līdzekļi (radio, televīzija), alternatīvie plašsaziņas līdzekļi, kā arī sabiedrības informētības un izglītošanas kampaņas.

Dalībvalstis tiek lūgtas norādīt, vai pastāv noteikumi un procedūras, lai nodrošinātu informācijas apmaiņu, kā arī saziņu un apmācību, kas orientēta uz politikas veidotājiem, attiecīgajām ieinteresētajām personām, iedzīvotājiem, tostarp īpašām neaizsargātām grupām, nolūkā uzlabot sabiedrības informētību par būtiskākajiem riskiem ar dažādu plašsaziņas līdzekļi starpniecību (piem., sociālajos plašsaziņas līdzekļos). Var izdarīt atsauci uz atbildēm par 9. jautājumu. Aprakstiet arī to, kā iedzīvotāji tiek informēti pirms katastrofas, tās laikā un pēc tās un vai ir izstrādāta paraugprakse.

Agrīnas brīdināšanas sistēmai ir jāsniedz savlaicīga un efektīva informācija, lai mazinātu katastrofas sekas iedzīvotājiem. Sabiedrībai adresētajiem brīdinājuma ziņojumiem un signāliem ir jābūt efektīviem. Aprakstiet, kas tiek darīts, lai nodrošinātu, ka riskam pakļautās kopienas saprot agrīnās brīdināšanas signālus un ir informētas par to, kādi pasākumi tām ir jāveic, lai sevi pasargātu. Augsta riska zonās ir jānotiek regulārām mācībām, lai nodrošinātu nemainīgu sagatavotības līmeni. Aprakstiet attiecīgos ieviestos pasākumus.

3.1. Ievads

Lai pārvaldītu un mazinātu valsts vai attiecīgā vietējā līmeņa riska novērtējumā identificētos riskus, tiek plānoti un īstenoti dažādi novēršanas un sagatavotības pasākumi. Tā kā riski nebeidzas pie robežām, pārrobežu katastrofu riska pārvaldība ir svarīgs uzdevums, lai stiprinātu noturību visā Eiropā.

Tādu prioritāro novēršanas un sagatavotības pasākumu aprakstiem, kuru mērķis ir novērst būtiskākos riskus ar pārrobežu ietekmi, nav jāaprobežojas tikai ar civilās aizsardzības iestāžu īstenotajiem un plānotajiem pasākumiem. Ņemiet vērā arī citu attiecīgo nodaļu vai struktūru īstenotos un plānotos prioritāros pasākumus. Turklāt ir jāapraksta ne tikai tie pasākumi, kas izveidoti valstu pārrobežu sadarbības rezultātā (“pārrobežu pasākumi”); ir jāietver arī plānotie un īstenotie prioritārie novēršanas un sagatavotības pasākumi, kuru mērķis ir riska novēršana kopumā.

Prioritāro novēršanas un sagatavotības pasākumu aprakstos ir jāietver arī riski, kuru varbūtība ir maza, bet sekas – smagas. Dalībvalstis vajadzības gadījumā tiek mudinātas arī koplietot informāciju par novēršanas un sagatavotības pasākumiem, kas attiecas uz šiem riskiem.

3.2. Norādījumi, kā atbildēt uz veidnē doto 21.–24. jautājumu (III daļa)

Dalībvalstīm ir jānorāda, kurus no I daļā (Riska novērtējums) minētajiem riskiem tās uzskata par būtiskākajiem riskiem, kam ir pārrobežu ietekme. Atkarībā no pieejas būtiskākos riskus var definēt kā riskus ar lielu varbūtību un smagām sekām. Šo jēdzienu var interpretēt arī kā būtiskākos riskus, kuru izvērtēšanā noteiktais seku un varbūtības līmenis ir uzskatāms par “nepieņemamu” (“nepanesamu”) un kuru riska risinājumam ir jābūt prioritāram. Tādēļ dažās dalībvalstīs konkrēti būtiskākie riski var būt “nepieņemami”, ja to sekas ir atzītas par “smagām”, pat ja to varbūtība ir zema. Šajā dokumentā sniegtie norādījumi nav saistoši noteikumi par to, kā dalībvalstīm būtu jāinterpretē “būtiskāko risku” jēdziens vai kā ir jārīkojas attiecībā uz prioritātēm.

Saskaņā ar 6. panta 1. punkta d) apakšpunktā paredzētajām ziņošanas prasībām norādiet, kuri no šiem būtiskākajiem riskiem varētu būt ar pārrobežu ietekmi. Apsveriet:

—	sekas, ko rada kaimiņvalstī(-īs) radušies riski,

—	sekas, kas rada papildu sekas kaimiņvalstī(-īs),

—	sekas, kas ietekmē divas vai vairākas valstis vienlaicīgi.

21. jautājums. Būtiskākie riski, kam ir pārrobežu ietekme

Norādiet būtiskākos riskus, kam ir pārrobežu ietekme.

Tie ir riski, par kuru prioritārajiem novēršanas un sagatavotības pasākumiem tiks ziņots, balstoties uz I daļas (Riska novērtējums) 3.1. jautājumu.

22. jautājums. Prioritārie novēršanas un sagatavotības pasākumi

Prioritāros novēršanas un sagatavotības pasākumus var identificēt, balstoties uz to esošo vai gaidāmo pozitīvo ietekmi riska samazināšanā (cik tie ir efektīvi). Prioritāri var būt arī pasākumi, kas ir vissteidzamākie no konkrēta riska risināšanas viedokļa. Tos var dēvēt par “pamatpasākumiem”. Dažkārt tos veic pēc īpaši nopietnām katastrofām. Kā šajā sakarā ir definēti “prioritārie novēršanas un sagatavotības pasākumi”?

Novēršanas un sagatavotības pasākumi var būt strukturāli vai nestrukturāli:

—

strukturāli pasākumi:“strukturāli pasākumi ir jebkura fiziska konstrukcija iespējamo seku vai apdraudējuma mazināšanai vai novēršanai vai inženiertehnisko paņēmienu vai tehnoloģiju pielietošana, lai panāktu struktūru vai sistēmu izturētspēju un noturību pret apdraudējumiem.” (53) Tie var ietvert iedzīvotāju pārvietošanu, dabiskās vides pārveidošanu pamatotos gadījumos (piem., terašu izveidi nogāzēs), dabā rodamus risinājumus (piem., dabiskus ūdensaiztures pasākumus) vai meža apsaimniekošanas praksi (piem., mežu pārveidošanu, ugunsdrošības joslas, kontrolētu dedzināšanu),

—	nestrukturāli pasākumi:“nestrukturāli pasākumi ir pasākumi, kas neietver fiziskas konstrukcijas un kuros katastrofu riska un seku mazināšanai izmanto zināšanas, praksi vai vienošanos, jo īpaši, izmantojot politiku un tiesību aktus, sabiedrības informētības uzlabošanu, apmācību un izglītību.” (54)

Pasākumi var būt vai nu īstenoti, vai plānoti pasākumi:

—	īstenoti pasākumi ir patlaban notiekoši pasākumi, kas mazina katastrofu risku (vai ir paredzēti tā mazināšanai),

—	plānoti pasākumi ir pasākumi, kas noteikti tiks veikti tādēļ, ka tiem jau ir piesaistīts finansējums vai tie ir daļa no apstiprināta un saistoša plāna un stratēģijas. Attiecīgā gadījumā tos var pretnostatīt (tomēr nošķirot) pasākumiem, kas būtu jāveic riska mazināšanai (bet līdz šim nav plānoti).

Attiecībā uz dažiem riskiem dalībvalstis jau ziņo par novēršanas un sagatavotības pasākumiem, kā paredzēts dažādos Savienības tiesību aktos un politikā. Ja Savienības tiesību aktos vai politikā jau ir noteikts pienākums ziņot par prioritārajiem novēršanas un sagatavotības pasākumiem attiecībā uz šo risku, norādiet uz ziņojumiem, kas jau nosūtīti Komisijai (sk. pielikumu). Norādiet atsauces tikai uz tiem dokumentiem, kuros ir ietverti gan novēršanas, gan sagatavotības pasākumi; ja viena vai abu šo elementu trūkst, šie dokumenti ir jāiekļauj saistībā ar 22.1. un/vai 22.2. jautājumu.

22.1. jautājums. Prioritārie novēršanas pasākumi

Aprakstiet esošos un plānotos prioritāros novēršanas pasākumus.

Šajā ailē pēc nepieciešamības aprakstiet gan strukturālos, gan nestrukturālos pasākumus (sk. paskaidrojumus iepriekš).

Attiecībā uz prioritārajiem novēršanas pasākumiem attiecīgā gadījumā aprakstiet:

—	atbildīgās iestādes/struktūras,

—	īstenošanas grafiku,

—	finansējuma avotu(-us).

Minētos elementus attiecīgā gadījumā var sagrupēt attiecībā uz vairākiem pasākumiem.

Novēršanas pasākumi ir pasākumi, kas mazina cilvēku un aktīvu pakļaušanu un ievainojamību pret konkrētu apdraudējumu vai draudiem, tādējādi novēršot katastrofu. Lēmumā Nr. 1313/2013/ES novēršana ir definēta šādi: “jebkura darbība, kuras mērķis ir mazināt riskus vai mīkstināt katastrofas negatīvās sekas attiecībā uz cilvēkiem, vidi un īpašumu, tostarp kultūras mantojumu” (55).

Novēršanas pasākumi ir, piemēram, “aizsprosti vai dambji, kas novērš plūdu risku, zemes izmantošanas noteikumi, kas neļauj apdzīvot augsta riska zonas, seismiskā inženierbūvniecība, kas nodrošina kritiski svarīgu ēku izdzīvošanu un funkcionēšanu pēc iespējamas zemestrīces, imunizācija pret vakcīnregulējamām slimībām” (56).

22.2. jautājums. Prioritārie sagatavotības pasākumi

Aprakstiet esošos un plānotos prioritāros sagatavotības pasākumus.

Pēc nepieciešamības iekļaujiet gan strukturālos, gan nestrukturālos pasākumus (sk. paskaidrojumus iepriekš).

Attiecībā uz prioritārajiem sagatavotības pasākumiem attiecīgā gadījumā aprakstiet:

—	atbildīgās iestādes/struktūras,

—	īstenošanas grafiku,

—	finansējuma avotu(-us).

Minētos elementus attiecīgā gadījumā var sagrupēt attiecībā uz vairākiem pasākumiem.

Sagatavotības pasākumi ir paredzēti, lai veidotu visu veidu katastrofu efektīvai pārvaldībai nepieciešamās spējas. Lēmumā Nr. 1313/2013/ES sagatavotība ir definēta šādi: “cilvēku un materiālo līdzekļu, struktūru, kopienu un organizāciju sagatavotība un spēja, kas panākta iepriekšējas rīcības rezultātā un kas ļauj tiem nodrošināt efektīvu un ātru reaģēšanu uz katastrofu” (57).

Sagatavotības pasākumi ietver reaģēšanas uz krīzi un ārkārtas situāciju pārvarēšanas elementus, taču tiem nav jāaprobežojas tikai ar reaģēšanu uz krīzi un ārkārtas situāciju pārvarēšanu. Piemēram, agrīnās brīdināšanas sistēmas, apmācību un vingrinājumus uzskata par sagatavotības pasākumiem, lai gan tie tiek izmantoti un pastāv arī laikposmā starp ārkārtas situācijām.

Iekļaujiet informāciju par citiem pārrobežu riskiem, pārkopējot minētos jautājumus.

Vajadzības gadījumā:

23. jautājums. Riski, kuru varbūtība ir maza, bet sekas – smagas

Uzskaitiet visus riskus, kuru varbūtība ir maza, bet sekas – smagas.

Balstoties uz I daļā (Riska novērtējums) noteiktajiem riskiem, dalībvalstīm attiecīgi ir jānosaka riski, kurus tās uzskata par tādiem, kuru varbūtība ir maza, bet sekas – smagas. Ja tiek izmantota riska matrica, tie atrodas tās augšējā kreisajā stūrī (maza varbūtība un smagas sekas). Ņemiet vērā arī, ka riski, kuru varbūtība ir maza, bet sekas – smagas, ne vienmēr var būt “būtiskākie riski”. Tomēr dalībvalstis tiek mudinātas vajadzības gadījumā identificēt riskus, kuru varbūtība ir maza, bet sekas – smagas, un aprakstīt novēršanas un sagatavotības pasākumus šo risku novēršanai.

24. jautājums. Prioritārie novēršanas un sagatavotības pasākumi

Skatīt paskaidrojumu pie 22. jautājuma.

Ja konkrēts zemas varbūtības risks, kam ir smagas sekas, var tikt atzīts arī par būtisku risku ar pārrobežu ietekmi, informējiet par prioritārajiem novēršanas un sagatavotības pasākumiem tikai vienu reizi un ietveriet atsauci.

Attiecībā uz dažiem riskiem dalībvalstis jau ziņo par novēršanas un sagatavotības pasākumiem, kā paredzēts citos Savienības tiesību aktos un politikā. Ja Savienības tiesību aktos vai politikā jau ir noteikts pienākums ziņot par prioritārajiem novēršanas un sagatavotības pasākumiem attiecībā uz šo risku, var norādīt uz esošajiem ziņojumiem (sk. pielikumu).

Atsaucieties tikai uz tiem dokumentiem, kuros ir ietverti gan novēršanas, gan sagatavotības pasākumi; ja viena vai abu šo elementu trūkst, šie dokumenti ir jāiekļauj saistībā ar 24.1. un/vai 24.2. jautājumu.

24.1. jautājums. Prioritārie novēršanas pasākumi

Aprakstiet esošos un plānotos prioritāros novēršanas pasākumus.

Skatīt paskaidrojumu pie 22.1. jautājuma.

24.2. jautājums. Prioritārie sagatavotības pasākumi

Aprakstiet esošos un plānotos prioritāros sagatavotības pasākumus.

Skatīt paskaidrojumu pie 22.2. jautājuma.

Pēc nepieciešamības iekļaujiet informāciju par citiem riskiem, kuru varbūtība ir maza, bet sekas – smagas, pārkopējot iepriekš minētos jautājumus.

(1) OV L 347, 20.12.2013., 924. lpp.

(2) Eiropas Parlamenta un Padomes 2019. gada 13. marta Lēmums (ES) 2019/420 (OV L 77, 20.3.2019., 1. lpp.).

(3) Lēmuma Nr. 1313/2013/ES 6. panta 1. punkts.

(4) Lēmuma Nr. 1313/2013/ES 6. panta 3. punkts.

(5) Komisijas paziņojums “Riska pārvaldības spēju novērtējuma pamatnostādnes” (2015/C 261/03) (OV C 261, 8.8.2015., 5. lpp.).

(6) Lēmuma Nr. 1313/2013/ES 3. panta 1. punkta a) apakšpunkts.

(7) Komisijas dienestu darba dokuments (SEC(2010)1626 final) “Riska novērtēšanas un kartēšanas vadlīnijas katastrofu pārvaldībai”.

(8) Sk. 5. zemsvītras piezīmi.

(9) Sk. pielikumu “Savienības tiesību aktos un/vai politikā par būtiskiem atzīti riski (neizsmeļošs saraksts) un Transversālas kopīgu interešu jomas Savienības tiesību aktos un/vai politikā (neizsmeļošs saraksts)”.

(10) Sk. veidnes 3. jautājumu.

(11) Saites uz valstu pielāgošanās stratēģijām un rīcības plāniem ir pieejamas arī tīmekļa vietnē Climate Adapt: https://climate-adapt.eea.europa.eu/countries-regions/countries.

(12) Komisijas dienestu darba dokuments “Riska novērtēšanas un kartēšanas vadlīnijas katastrofu pārvaldībai” (SEC(2010)1626 final).

(13) Komisijas dienestu darba dokuments “Pārskats par dabas un cilvēku izraisītu katastrofu riskiem, ar kuriem Eiropas Savienība var saskarties” (SWD(2017) 176).

(14) Riska novērtēšana ir process, kurā riska analīzes rezultātus salīdzina ar riska kritērijiem, lai noteiktu, vai risks un/vai tā apmērs ir pieņemams. Riska kritēriji ir atsauces kritēriji, attiecībā pret kuriem tiek novērtēts riska būtiskums. Tie var ietvert saistītās izmaksas un ieguvumus, juridiskās prasības, sociāli ekonomiskos un vides faktorus, apsvērumus un ieinteresētās personas.

(15) ES ir noteikusi īpašas likumdošanas prasības konkrētās jomās, piem., ar ES Plūdu direktīvu (Direktīva 2007/60/EK), ES Ūdens pamatdirektīvu (Direktīva 2000/60/EK), ES direktīvu Seveso III (Direktīva 2012/18/ES), ES Kritiskās infrastruktūras direktīvu (Direktīva 2008/114/EK).

(16) Dalībvalstis tiek lūgtas definēt savus pastāvošos būtiskākos riskus valsts vai vietējā līmenī.

(17) Komisijas dienestu darba dokuments “Riska novērtēšanas un kartēšanas vadlīnijas katastrofu pārvaldībai” (SEC(2010)1626 final).

(18) Tā kā metodoloģiskās pieejas ir atšķirīgas, tiek atzīts, ka uz kultūras mantojumu atstātās sekas var klasificēt vai nu kā ekonomiskas sekas (kvantitatīvi) vai kā ietekmi uz vidi (kvalitatīvi). Dalībvalstīm attiecīgā gadījumā būtu jānorāda, kā ir klasificētas uz kultūras mantojumu atstātās sekas.

(19) UNDRR, Technical guidance for monitoring and reporting on progress in achieving the global targets of the Sendai Framework for Disaster Risk Reduction (Tehniskie norādījumi Sendai ietvarprogrammas katastrofu riska mazināšanai globālo mērķu sasniegšanas progresa uzraudzībai un ziņošanai par to). https://www.preventionweb.net/publications/view/54970

(20) Komisijas dienestu darba dokuments “Riska novērtēšanas un kartēšanas vadlīnijas katastrofu pārvaldībai” (SEC(2010)1626 final), 3. pielikums.

(21) Kopīgā pētniecības centra ziņojums “Ieteikumi valstu riska novērtējumam”. https://publications.jrc.ec.europa.eu/repository/bitstream/JRC114650/jrc114650_nrarecommendations_updatedfinal_online1.pdf

(22) Science for Environment Policy (2016), Identifying emerging risks for environmental policies. Future Brief 13. Eiropas Komisijas Vides ģenerāldirektorāts. http://ec.europa.eu/science-environment-policy

(23) Valstu pielāgošanās stratēģijas un plāni ir pieejami tīmekļa vietnē Climate Adapt: https://climate-adapt.eea.europa.eu/countries-regions/countries.

(24) Valstu pielāgošanās stratēģijas un plāni ir pieejami tīmekļa vietnē Climate Adapt: https://climate-adapt.eea.europa.eu/countries-regions/countries.

(25) 8. apsvērums Lēmumā (ES) 2019/420, ar ko groza Lēmumu Nr. 1313/2013/ES.

(26) Lēmuma (ES) 2019/420, ar ko groza Lēmumu Nr. 1313/2013/ES, 14. apsvērumā ir minēts: “Reģionālo un vietējo iestāžu loma katastrofu novēršanā un pārvaldībā ir ļoti svarīga, un to reaģēšanas spējas ir pienācīgi jāiesaista visās koordinēšanas un izvietošanas darbībās (..).”

(27) Lēmuma (ES) 2019/420, ar ko groza Lēmumu Nr. 1313/2013/ES, 28. apsvērumā ir minēts: “(..) visām darbībām vajadzētu būt saskaņotām ar starptautiskajām saistībām, piemēram, Sendai ietvarprogrammu katastrofu riska mazināšanai 2015.–2030. gadam (..) un ANO Ilgtspējīgas attīstības programmu 2030. gadam, un tām būtu aktīvi jāsekmē minēto saistību pildīšana.”

(28) Attiecībā uz pārrobežu novēršanas un sagatavotības pasākumiem var atsaukties uz 22. jautājumu.

(29) Sendai ietvarprogramma katastrofu riska mazināšanai 2015.–2030. gadam: https://www.preventionweb.net/files/43291_sendaiframeworkfordrren.pdf.

(30) Ilgtspējīgas attīstības mērķi: https://www.un.org/sustainabledevelopment/sustainable-development-goals/.

(31) Minētie 17 ilgtspējīgas attīstības mērķi ir šādi: 1) novērsta nabadzība, 2) novērsts bads, 3) laba veselība, 4) kvalitatīva izglītība, 5) dzimumu līdztiesība, 6) tīrs ūdens un piemēroti sanitārie apstākļi, 7) pieejama un atjaunojama enerģija, 8) labs darbs un ekonomikas izaugsme, 9) rūpniecība, inovācijas un infrastruktūra, 10) mazināta nevienlīdzība, 11) ilgtspējīgas pilsētas un kopienas, 12) atbildīgs patēriņš un ražošana, 13) rīcība klimata politikas jomā, 14) dzīvība ūdenī, 15) dzīvība uz zemes, 16) miers, taisnīgums un spēcīgas iestādes, 17) sadarbība mērķu īstenošanā.

(32) Eiropas Komisija, “Rīcības plāns par Sendai ietvarprogrammu katastrofu riska mazināšanai 2015.–2030. gadam. Uz katastrofu riska novērtēšanu balstīta pieeja visās ES politikas jomās” (SWD(2016) 205 final/2).

(33) Eiropas Komisija, 2019. gada diskusiju dokuments “Ilgtspējīga Eiropa līdz 2030. gadam”. https://ec.europa.eu/commission/sites/beta-political/files/rp_sustainable_europe_30-01_en_web.pdf

(34) 28. apsvērums Lēmumā (ES) 2019/420, ar ko groza Lēmumu Nr. 1313/2013/ES.

(35) 8. apsvērums Lēmumā (ES) 2019/420, ar ko groza Lēmumu Nr. 1313/2013/ES.

(36) Padomes Direktīva 2008/114/EK (2008. gada 8. decembris) par to, lai apzinātu un noteiktu Eiropas Kritiskās infrastruktūras un novērtētu vajadzību uzlabot to aizsardzību (dokuments attiecas uz EEZ) (OV L 345, 23.12.2008., 75. lpp.), 7. panta 1. punkts.

(37) LIFE: https://ec.europa.eu/easme/en/life.

(38) Iekšējās drošības fonds: https://ec.europa.eu/home-affairs/financing/fundings/security-and-safeguarding-liberties/internal-security-fund-police_en.

(39) “Apvārsnis 2020”: https://ec.europa.eu/programmes/horizon2020/en/h2020-section/secure-societies-%E2%80%93-protecting-freedom-and-security-europe-and-its-citizens.

(40) ES Strukturālo reformu atbalsta programma: https://ec.europa.eu/info/funding-tenders/funding-opportunities/funding-programmes/overview-funding-programmes/structural-reform-support-programme-srsp_en.

(41) Riska datu centrāle: https://drmkc.jrc.ec.europa.eu/risk-data-hub .

(42) https://sendaimonitor.unisdr.org/

(43) Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2007/2/EK (2007. gada 14. marts), ar ko izveido Telpiskās informācijas infrastruktūru Eiropas Kopienā (INSPIRE) (OV L 108, 25.4.2007., 1. lpp.), 5. panta 1. punkts.

(44) Globālā katastrofu brīdinājuma un koordinēšanas sistēma: http://www.gdacs.org.

(45) Copernicus ārkārtas situāciju pārvaldības pakalpojums: https://emergency.copernicus.eu/.

(46) Eiropas Meža ugunsgrēku informācijas sistēma: http://effis.jrc.ec.europa.eu/static/effis_current_situation/public/index.html.

(47) Eiropas Plūdu informācijas sistēma: https://www.efas.eu.

(48) Eiropas Sausuma novērošanas centrs http://edo.jrc.ec.europa.eu/edov2/php/index.php?id=1000.

(49) Platformas (https://ec.europa.eu/jrc/en/publication/european-radiological-data-exchange-platform) kopējais mērķis ir iespējami ātri un plaši sniegt paziņojumus un informāciju kompetentajām iestādēm un plašākai sabiedrībai tādu liela mēroga avāriju sākotnējā stadijā, kuru laikā atmosfērā izdalījies radioaktīvais starojums.

(50) Lēmuma 1082/2013/ES 8. panta 1. punkts.

(51) Eiropas Parlamenta un Padomes 2007. gada 23. oktobra Direktīva 2007/60/EK par plūdu riska novērtējumu un pārvaldību (dokuments attiecas uz EEZ) (OV L 288, 6.11.2007., 27. lpp.).

(52) Lēmuma Nr. 1313/2013/ES 3. panta 2. punkta d) apakšpunkts.

(53) Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālā asambleja (2016). Atvērtās starpvaldību darba grupas ar katastrofu riska mazināšanu saistīto rādītāju un terminoloģijas jautājumos izstrādātais ziņojums.

(54) Turpat.

(55) Lēmuma Nr. 1313/2013/ES 4. panta 4. punkts.

(56) Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālā asambleja (2016). Atvērtās starpvaldību darba grupas ar katastrofu riska mazināšanu saistīto rādītāju un terminoloģijas jautājumos izstrādātais ziņojums.

(57) Lēmuma Nr. 1313/2013/ES 4. panta 3. punkts.