|
27.11.2019 |
LV |
Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis |
C 401/8 |
Nosaukuma reģistrācijas pieteikuma publikācija saskaņā ar 50. panta 2. punkta b) apakšpunktu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (ES) Nr. 1151/2012 par lauksaimniecības produktu un pārtikas produktu kvalitātes shēmām
(2019/C 401/06)
Šī publikācija dod tiesības trīs mēnešu laikā no šīs publikācijas dienas izteikt iebildumus pret šo pieteikumu atbilstīgi Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 1151/2012 (1) 51. pantam.
PRODUKTA SPECIFIKĀCIJA GARANTĒTU TRADICIONĀLO ĪPATNĪBU GADĪJUMĀ
“WATERCRESS” / “CRESSON DE FONTAINE” / “BERROS DE AGUA” / “AGRIÃO DE ÁGUA” / “WATERKERS” / “BRUNNENKRESSE”
ES Nr.: TSG-GB-0062 – 6.12.2010.
“Apvienotā Karaliste”
1. Reģistrējamais nosaukums vai nosaukumi
“Watercress” / “Cresson de Fontaine” / “Berros de Agua” / “Agrião de Água” / “Waterkers” / “Brunnenkresse”
2. Produkta veids
1.6. grupa. Svaigi vai pārstrādāti augļi, dārzeņi un labība
3. Reģistrācijas pamatojums
3.1. Produkts:
☒ iegūts ar minētajam produktam vai pārtikas produktam paredzētajai tradicionālajai praksei atbilstošu ražošanas veidu, pārstrādi vai sastāvu;
☐ ražots no tradicionāli izmantotām izejvielām vai sastāvdaļām.
“Watercress” / “Cresson de Fontaine” / “Berros de Agua” / “Agrião de Água” / “Waterkers” / “Brunnenkresse” audzē dabiskos apstākļos tekošā ūdenī atbilstīgi tradicionālai komerciālās ražošanas metodei, kas izmantota vairāk nekā 200 gadus.
3.2. Nosaukums:
☐ ir tradicionāli lietots attiecībā uz īpašo produktu;
☒ identificē produkta tradicionālo raksturu vai specifiskās iezīmes.
Gadsimtiem ilgi, pat pirms komerciālās ražošanas, kas Eiropā sākta vairāk nekā pirms 200 gadiem, lai apzīmētu šo paķērsu ģints sugas augu, ko audzē un novāc tekošā ūdenī, ir izmantots ne tikai nosaukums “water-cress” Apvienotajā Karalistē, “cresson de fontaine” Francijā, “berros de agua” Spānijā, “agrião de água” Portugālē, bet arī “waterkers” Holandē un “Brunnenkresse” Vācijā. Cress ir auga nosaukums, bet water ir deskriptors.
4. Apraksts
4.1. Ar 1. punktā minēto nosaukumu apzīmētā produkta apraksts, tostarp tā galvenās fizikālās, ķīmiskās, mikrobioloģiskās vai organoleptiskās īpašības, kas ir produkta specifikas pamatā (šīs regulas 7. panta 2. punkts)
“Watercress” / “Cresson de Fontaine” / “Berros de Agua” / “Agrião de Água” / “Waterkers” / “Brunnenkresse” ar botānisko nosaukumu Nasturtium officinale (ārstniecības paķērsa jeb ūdenskrese) ir ūdenī vai daļēji ūdenī ātri augošs daudzgadīgs augs, kura dabiskais izplatības areāls ir Eiropa, Amerikas un Āzija un kurš ir viens no vecākajiem zināmajiem lapu dārzeņiem, ko cilvēki lietojuši uzturā. Saskaņā ar pašreizējo taksonomisko klasifikāciju šis augs pieder pie krustziežu (Brassicaceae) dzimtas.
Nasturtium officinale botāniskie sinonīmi ir Rorippa nasturtium-aquaticum, Nasturtium nasturtium-aquaticum un Sisymbrium nasturtium-aquaticum L. Tie atspoguļo auga patieso piederību pie ūdenskultūrām un to, kā tas aug.
Saišķos klientiem piedāvātā produkta kopējais garums ir aptuveni 15–18 cm, bet lapu garums ir 2–5 cm, pakās produkta kopējais garums ir aptuveni 5–12 cm, bet lapu garums ir 1–3 cm.
Šis tradicionāli audzētais kultūraugs tiek novākts, nogriežot to tekošā ūdenī, un to raksturo maigas, vidēji zaļas, valganas, ovālas formas lapas ar nerobotu malu. Stublāji ir stingri, mazliet bālākā krāsā, un augam var būt vairākas sānsaknes, kas stiepjas no lapu savienojuma vietām līdz stublājam.
Produkta mikrobioloģiskās īpašības nosaka vide, kurā augu audzē; komerciāli audzēts tekošā avota ūdenī šis kultūraugs iegūst epifītisku mikroorganismu populāciju, kurai raksturīgs liels labdabīgu Pseudomonad sp. daudzums. Augu audzē tīrā, tekošā ūdenī, kam piemīt augsta mikrobioloģiskā kvalitāte.
|
— |
Pamīšus sakārtotas, plūksnaini saliktas lapas ar 3–11 iegarenām vai ovālām lapiņām, kas ir spožas, tumšzaļas, noapaļotas pie gala, gludas bez zobojuma vai ar rantainām apmalēm. Krāsa var būt gan zaļa (Hex triplet 008000), gan tumšzaļa (Hex triplet 006400). |
|
— |
Ložņājoši vai peldoši stublāji, kuri ir sulīgi vai gaļīgi. |
|
— |
Gludas bārkšsaknes, kas nodrošina, ka iesakņošanās var notikt jebkurā ūdenī iegrimušā stublāja vietā, galvenokārt mezglos. |
|
— |
Augam ir balti ziedi ar četrām aptuveni 3–5 mm platām vainaglapām, kas izkārtotas ziedkopās stublāja galā un ziedkopās pie augšējo lapu žāklēm. Mazie, baltie un zaļie ziedi aug ķekaros. Ziedi kā daļa no augu dabiskā dzīves cikla parādās vasaras mēnešu sākumā, kad dienas garums tuvojas maksimumam. |
|
— |
Salīdzinājumam – pavasara zvērene jeb ziemas krese pieder pie Barbarea verna sugas; šim augam uz stublāja aug plūksnaini šķeltas zaļas lapas un ziedēšanas periodā parādās dzelteni ziedi. |
|
— |
Produkts “Watercress” / “Cresson de Fontaine” / “Berros de Agua” / “Agrião de Água” / “Waterkers” / “Brunnenkresse” ir bagāts ar glikozinolātiem un unikāls ar tāda beta-feniletilglikozinolāta augsto saturu, kas izdala feniletilizotiocianātu (PEITC) procentuālajā attiecībā 10 mg/100 g svaigmasas. PEITC tiek izdalīts košļāšanas laikā un ir atbildīgs par raksturīgo pikanto garšu. Raksturīgo piparoto garšu rada augā esošā sinepju eļļa. PEITC saturu augā ietekmē stress. Ja kultūra tiek pakļauta stresam zemas vai augstas temperatūras dēļ vai ūdens trūkuma dēļ, tā izstrādā PEITC dažādā īpatsvarā. |
Produkta “Watercress” un zemē audzētas ūdenskreses salīdzinošā pārbaude ir pierādījusi, ka “Watercress” pēc krāsas ir tumšāks/zaļāks nekā zemē audzētā ūdenskrese, “Watercress” ir ievērojami piparotāks produkts un tam ir maigāka konsistence.
Padziļināta sensorā vērtēšana, kas tika veikta 2009. gadā, arī pierādīja, ka zemē audzētai ūdenskresei ir vājāka un mazāk piparota garša. Tika reģistrēti arī atsevišķi komentāri par to, ka ūdenī audzētajam paraugam ir tumšākas lapas un maigāka konsistence.
Abi šie novērtējumi liecināja, ka abos gadījumos profesionāli veiktajā zemē audzēto un tekošā ūdenī audzēto kultūru vērtēšanā tika noteiktas atšķirības, un, nosakot priekšrocības, produkts “Watercress” / “Cresson de Fontaine” / “Berros de Agua” / “Agrião de Água” / “Waterkers” / “Brunnenkresse” tika atzīts par pārāku, ņemot vērā tikai organoleptiskās īpašības.
Raksturīgi ir tas, ka produkts “Watercress” / “Cresson de Fontaine” / “Berros de Agua”/“Agrião de Água” / “Waterkers” / “Brunnenkresse” pēc garšas atgādina sinepes; tas ir piparots, ass un nedaudz rūgtens.
4.2. Apraksts (vajadzības gadījumā ar norādījumiem par izmantoto izejvielu vai sastāvdaļu raksturu un īpašībām) par ražošanas metodi, kas jāievēro ar 1. punktā minēto nosaukumu apzīmētā produkta ražotājiem, un par produkta sagatavošanas metodi (šīs regulas 7. panta 2. punkts)
“Watercress” / “Cresson de Fontaine” / “Berros de Agua” / “Agrião de Água” / “Waterkers” / “Brunnenkresse” jāaudzē – izmantojot Nasturtium officinale sēklas – un jānovāc tekošā ūdenī. Tomēr stādu audzētavā sēklas var iesēt piemērotā substrātā un stādus pārstādīt audzēšanas dobēs.
Šī kultūra visa gada garumā var augt speciāli konstruētās dobēs, kuras ir daļēji aizsargātas no ziemas aukstajiem laikapstākļiem ar tekošu ūdeni, kas pieplūst no dabīgiem avotiem vai urbumiem un parasti ir 10–18 °C silts, bet vasarā – ar zemākas temperatūras ūdeni salīdzinājumā ar apkārtējās vides temperatūru. Ja temperatūra noslīdēs zemāk par 5 °C, kultūrai būs fizikāla rakstura bojājumi, tāpēc šādās situācijās ir vajadzīga zināma veida aizsardzība.
Lai panāktu salīdzinoši vienādu un saskaņotu PEITC īpatsvaru (un tādējādi salīdzinoši viendabīgu garšu), šai kultūrai temperatūras, ūdensapgādes un mēslojuma ziņā ir vajadzīgi stabili, no stresa brīvi augšanas apstākļi. Vislabākais veids, kā saglabāt temperatūru, ir nodrošināt audzēšanu ūdenī, kur visā auga dzīves ciklā tiek piegādāts pastāvīgi tekošs ūdens; šis tekošais ūdens atdzesē kultūraugu karstās dienās un sasilda to aukstās dienās.
Salīdzinājumam – zemē audzētai kultūrai netiek nodrošināta kontrolēta temperatūra. Karstās, saulainās dienās augsnes un lapu temperatūra var sasniegt 40 °C, bet sala laikā lapas var tikt apsaldētas. Šādi stresa ziņā atšķirīgi apstākļi būs par iemeslu tam, ka augs PEITC augā veidosies neregulāri un tāpēc produktam garša būs dažāda.
Tradicionāli ūdens tiek iegūts, tam dabīgi pieplūstot vai to pumpējot no dziļiem, ar minerāliem bagātiem, dabiskiem avotiem vai urbumiem, tomēr ir pieņemami arī citi ieguves veidi, ja tiek nodrošināta pienācīgi augsta mikrobioloģiskā kvalitāte (mērķis – ūdenī nav nevienas E. coli baktērijas, pielaide – 100 KVV/100 ml; mērķis – nevienas Listeria baktērijas, pielaide – 100 KVV/100 ml, nevienas Salmonella baktērijas, nevienas STEC baktērijas) un nav virszemes ūdeņu piesārņojuma. Ūdens kvalitātei jābūt piemērotai, lai ražotu minimāli apstrādātu pārtiku, proti, tādu, ko var patērēt bez termiskas apstrādes.
Audzēšanas dobju ģeogrāfisko izvietojumu parasti noteiks ūdens ieguves vieta un blakus esošā strauta vai upes izteka. Audzēšanas dobes tiek konstruētas ar necaurlaidīgiem sāniem tādā slīpumā, kas ir apmēram 1 pret 300, sākot no punkta, kur ūdens ietek dobē, un tādā veidā, lai nepieļautu virszemes ūdeņu pieplūdi vai noteci no piegulošās zemes. Parasti ieplūstošais ūdens tiek virzīts uz atsevišķām dobēm un regulēts tajās, izmantojot vārstus, ventiļus vai vienkāršas atveres ieplūdes sienā. Vairākas modernas saimniecības ir konstruētas tā, lai būtu iespējams izmantot paaugstināta spiediena ieplūdes ūdenssistēmas. Dobes platība atšķiras atkarībā no atrašanās vietas un valsts, taču parasti tā varētu būt 10 metrus plata un 100 metrus gara. Nedrīkst pieļaut, ka virszemes vai noteces ūdens iekļūst teritorijā, un to var panākt ar grāvjiem vai nožogojuma priekšā izbūvētiem dambjiem. Teritorijā nedrīkst būt pastāvīgi dubļainas platības, kuras varētu būt dubļu gliemežu dzīvotne.
Vismaz reizi gadā jauns augs ir jāizaudzē no sēklām, lai novērstu vīrusu savairošanos, no kuriem daži izplatās līdz ar sēklām. Stādu audzētavā sēklas tiek iesētas vai nu tieši dobju pamatnēs, vai – kā tas ir biežāk – kompostā vai līdzīgā materiālā un audzētas līdz pirmajai īstās lapas fāzei (apmēram 3–5 cm augstumā). Ražas novākšanai vasaras sākumā vajadzīgi jauni, no sēklām audzēti augi, lai pārvarētu dabiskās ziedēšanas periodu, kas sākas šajā gada laikā. Citos mēnešos produktu var novākt no ataugušiem augiem; tas ir process, kas ļauj kultūraugam pēc ražas novākšanas atjaunoties un sākt augt no jauna. Mērķis attiecībā uz stādu kultūrām ir izaudzēt 8 000–10 000 augus vienā kvadrātmetrā, kur novācamo augu blīvums varētu būt aptuveni 2 000. Lai gan sēklas ir pieejamas sēklaudzēšanas uzņēmumos, daudzi audzētāji sēklas sev ražo paši, ļaujot atsevišķiem augiem ziedēt un nogatavināt tās.
Lai sasniegtu iepriekš minēto blīvumu dobes pamatnē, kura spēj saglabāt ar barības vielām bagātinātu mitrumu, nodrošinot agrīnu saknes ieaugšanu un nostiprināšanos, var veikt tiešo sēšanu, izkaisot sēklas ar rokām vai mašīnu audzēšanas dobēs, kā arī var ar rokām vai mašīnu dēstīt pavairošanas teritorijā audzētos stādus.
Pēc tam ieplūstošajam, ar barības vielām uzlabotajam ūdenim ļauj plūst pāri dobes pamatnei, kur kultūra iegūst nepieciešamās minerālvielas un augšanai galvenos mikroelementus; lai apmierinātu kultūrauga vajadzības, ūdens plūsma tiek palielināta, tiklīdz augs nobriest.
Lai papildinātu no ūdens un dobes pamatnes iegūtās barības vielas, tiek izmantoti standarta dārzkopības mēslošanas līdzekļi ar augstu fosfāta saturu, kurus vajadzības gadījumā piemēro atkarībā no kultūrauga prasībām.
Lai šī kultūra būtu tradicionāli audzēta, tā jāaudzē tīrā, tekošā ūdenī. Zemē audzētā ūdenskrese, kas ir ienākusi tirgū dažu pēdējo gadu laikā, tiek audzēta zem plastmasas vai stikla, proti, tādā pašā veidā kā var audzēt lapu salātus vai jebkurus citus salātus. Lai gan ūdenī audzētā produkta “Watercress” / “Cresson de Fontaine” / “Berros de Agua” / “Agrião de Água” / “Waterkers” / “Brunnenkresse” un zemē audzētās ūdenskreses ražošanas metode pilnīgi atšķiras, zemē audzēto ūdenskresi arī sauc par “Watercress” / “Cresson de Fontaine” / “Berros de Agua” / “Agrião de Água” / “Waterkers” / “Brunnenkresse”, jo tā izskatās tāpat un to var maldinoši uzskatīt par ūdenī audzēto “Watercress” / “Cresson de Fontaine” / “Berros de Agua” / “Agrião de Água” / “Waterkers” / “Brunnenkresse”. Tomēr šī ūdenskrese nav audzēta tādā pašā laika gaitā pārbaudītā veidā; tas nav ar tradicionālām īpatnībām audzēts produkts, bet tikai viens no daudziem parastā veidā audzētiem lapu salātiem.
Produkts “Watercress” / “Cresson de Fontaine” / “Berros de Agua” / “Agrião de Água” / “Waterkers” / “Brunnenkresse” tiek nogriezts pārdošanai, kad tas ir 10 –18 cm garš, un to pārdod nemazgātu saišķos vai mazgātu pakās. Parasti saišķī produktam ir gaiši stublāji, kas atbrīvoti no lapām un saknēm 5–6 cm augstumā un sasieti kopā ar gumiju vai lenti, virs kuras lapas (mērķis – 2–5 cm) veido saišķa “galvu”. Populārākajās mazgātā produkta pakās atrodas atsevišķi “Watercress” / “Cresson de Fontaine” / “Berros de Agua” / “Agrião de Água” / “Waterkers” / “Brunnenkresse” stublāji, kas parasti ir mazāk nobrieduši nekā saišķī esošie, ar mazākām lapām (mērķis – 1–3 cm) un brīvi izkārtoti, lai veidotu savijumu no stublājiem, kātiņiem un lapām.
4.3. Apraksts par galvenajiem elementiem, kas nosaka produkta tradicionālās īpašības (šīs regulas 7. panta 2. punkts)
Produkta “Watercress” / “Cresson de Fontaine” / “Berros de Agua” / “Agrião de Água” / “Waterkers” / “Brunnenkresse” tradicionālās īpašības ir ietvertas tā ražošanas metodē un jau tūkstošiem gadu ir saistītas ar tekošu ūdeni; vēsturiski šis kultūraugs vienmēr ir bijis saistīts ar ūdenskultūru audzēšanu un morfoloģijas un garšas ziņā ir palicis nemainīgs neatkarīgi no selekcijas un audzēšanas metodēm. Mūsdienās šis augs joprojām izskatās tieši tāpat kā Romas impērijas laika ilustrācijās.
Hipokrāts, mūsdienu medicīnas dibinātājs, ir iemūžināts brīdī, kad viņš izvēlas vietu pasaulē pirmajai slimnīcai Kosas salā tuvu strautam, kas piemērots šā auga audzēšanai, kuru viņš uzskatīja par ļoti svarīgu savu pacientu ārstēšanā. “Watercress” / “Cresson de Fontaine” / “Berros de Agua” / “Agrião de Água” / “Waterkers” / “Brunnenkresse” tekošā ūdenī audzēja arī romieši.
Nikolass Kalpepers (Nicholas Culpeper) savā 1653. gadā publicētajā grāmatā Complete Herbal apraksta ūdenskresi kā augu, kas “aug nelielos tekoša ūdens strautiņos”.
“Watercress” / “Cresson de Fontaine” / “Berros de Agua” / “Agrião de Água” / “Waterkers” / “Brunnenkresse” komerciālā audzēšana pirmoreiz tika reģistrēta 1808. gadā Apvienotajā Karalistē, bet 19. gadsimtā šis kultūraugs tika plaši audzēts tīrajos, brīvi plūstošajos Dienvidanglijas strautos. Tā ir komerciālās ražošanas metode, kas pēc būtības ir palikusi nemainīga, lai gan šī metode – audzēt “Watercress” / “Cresson de Fontaine” / “Berros de Agua” / “Agrião de Água” / “Waterkers” / “Brunnenkresse” tekošā ūdenī – aizsākusies jau Romas impērijas laikos. Ražošanu Francijā 1866. gadā aprakstīja Ādolfs Šatēns (Adolphe Chatin), norādot, ka “šie grāvji bija milzīga Fountain Cresson kultūra, šo kultūru ūdens avotos audzēja vairākus gadus”.
Līdz 19. gadsimta beigām “Watercress” / “Cresson de Fontaine” / “Berros de Agua” / “Agrião de Água” / “Waterkers” / “Brunnenkresse” bija būtisks nodarbinātības un ienākumu avots, šo kultūraugu piegādāja lielākajām konurbācijām visā Ziemeļeiropā. Piemēram, Apvienotajā Karalistē tika pagarināts dzelzceļš līdz Olresfordai Hempšīrā, lai varētu nodrošināt aptuveni 30 tonnu nedēļā lielu pārvadājumu apjomu, ko nogādāja uz Londonas tirgu. Mūsdienās šis atjaunotais tvaika lokomotīvju dzelzceļš joprojām ir pazīstams kā The Watercress Line.
Ir vairāki kinoieraksti no 20. gadsimta 30. gadiem, kuros redzama “Watercress” / “Cresson de Fontaine” / “Berros de Agua” / “Agrião de Água” / “Waterkers” / “Brunnenkresse” augšana tekošā ūdenī.
Visās valstīs “Watercress” / “Cresson de Fontaine” / “Berros de Agua” / “Agrião de Água” / “Waterkers” / “Brunnenkresse” tradicionāli jāaudzē tekošā ūdenī. Tīri avotu ūdeņi, kas izplūst no gruntsūdeņu slāņiem, satur visas augšanai vajadzīgās minerālvielas, tomēr parasti trūkst fosfora. Ziemeļeiropā tas par laimi bija pieejams kā ilgstošas iedarbības fosfātu mēslojums pamatizdedžu veidā, kas ir tradicionālā tērauda ražošanas procesa blakusprodukts. Gandrīz 200 gadus šī kultūra tika audzēta, izmantojot tīrus avota ūdeņus, kurus papildināja ar dobes pamatnē iestrādātiem pamatizdedžiem, kas nodrošināja fosfātu mēslojumu un mikroelementus, kādus šis kultūraugs nevarēja atrast tekošajā ūdenī. Mūsdienās tērauda ražošanas process ir mainījies un pamatizdedži vairs nav pieejami. Tāpēc tagad to vietā izmanto ilgstošas iedarbības komerciālos fosfātu mēslojumus.
Šis tradicionāli audzētais kultūraugs tiek novākts, nogriežot to tekošā ūdenī, un to raksturo maigas, vidēji zaļas, valganas, ovālas formas lapas. Stublāji ir stingri, un augam var būt vairākas sānsaknes, kas stiepjas no lapu savienojuma vietām līdz stublājam. Šiem augiem ir raksturīga sinepju pēcgarša – piparota, asa un nedaudz rūgtena.