30.4.2021   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 158/15


P8_TA(2019)0440

Sarunas ar Padomi un Komisiju par Eiropas Parlamenta izmeklēšanas tiesībām: tiesību akta priekšlikums

Eiropas Parlamenta 2019. gada 18. aprīļa rezolūcija par sarunām ar Padomi un Komisiju par priekšlikumu tiesību aktam par Eiropas Parlamenta izmeklēšanas tiesībām (2019/2536(RSP))

(2021/C 158/04)

Eiropas Parlaments,

ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību (LES) 14. panta pirmo daļu,

ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 226. panta trešo daļu,

ņemot vērā Parlamenta 2014. gada 16. aprīļa normatīvo rezolūciju par priekšlikumu Eiropas Parlamenta regulai par sīki izstrādātiem noteikumiem, kas reglamentē Eiropas Parlamenta izmeklēšanas tiesību īstenošanu, un ar kuru atceļ Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas Lēmumu 95/167/EK, Euratom, EOTK (1),

ņemot vērā attiecīgos punktus 2017. gada 13. decembra ieteikumā Padomei un Komisijai pēc izmeklēšanas par nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju, nodokļu apiešanu un izvairīšanos no nodokļu maksāšanas (PANA rezolūcija, 190.–200. punkts) (2) un 2017. gada 4. aprīļa ieteikumu Padomei un Komisijai, ņemot vērā izmeklēšanu saistībā ar emisiju mērījumiem autobūves nozarē (EMIS rezolūcija, 76.–94. punkts) (3),

ņemot vērā Priekšsēdētāju konferences 2014. gada 18. septembra lēmumu saskaņā ar Reglamenta 229. pantu turpināt izskatīt jaunā sasaukuma laikā iepriekš minēto likumdošanas priekšlikumu regulai par Eiropas Parlamenta izmeklēšanas tiesībām,

ņemot vērā Konstitucionālo jautājumu komitejas trīs darba dokumentus (4) par minēto likumdošanas priekšlikumu,

ņemot vērā Padomes un Komisijas bažas attiecībā uz šo tiesību akta priekšlikumu, kā izklāstīts Padomes un Komisijas ģenerālsekretāru 2014. gada 4. aprīļa vēstulē, kā arī vēstulēs Konstitucionālo jautājumu komitejas priekšsēdētājam, kuru 2015. gada 28. aprīlī nosūtījis Komisijas priekšsēdētāja pirmais vietnieks un Padomes prezidentvalsts Luksemburga, 2015. gada 3. septembrī — Padomes prezidentvalsts Luksemburga, 2016. gada 13. oktobrī — Padomes prezidentvalsts Slovākija un 2018. gada 25. oktobrī prezidentvalsts — Austrija,

ņemot vērā 2017. gada 13. decembra plenārsēdes debates un jo īpaši Padomes prezidentvalsts Igaunijas un Komisijas atbildes saistībā ar jautājumiem, uz kuriem jāatbild mutiski (Reglamenta 128. pants) un ko 2017. gada 29. novembrīDanuta Maria Hübner iesniedza Padomei un Komisijai Konstitucionālo jautājumu komitejas vārdā, par Eiropas Parlamenta izmeklēšanas tiesībām,

ņemot vērā debates plenārsēdē 2019. gada 17. aprīlī saistībā ar jautājumiem, uz kuriem jāatbild mutiski (Reglamenta 128. pants), ko 2019. gada 22. janvārīDanuta Maria Hübner iesniedza Padomei un Komisijai Konstitucionālo jautājumu komitejas vārdā, par tiesību akta priekšlikumu regulai par Eiropas Parlamenta izmeklēšanas tiesībām (5),

ņemot vērā Konstitucionālo jautājumu komitejas rezolūcijas priekšlikumu (B8-0238/2019),

ņemot vērā Reglamenta 128. panta 5. punktu un 123. panta 2. punktu,

A.

tā kā jau pirmajā darba dokumentā, ko Konstitucionālo jautājumu komiteja (AFCO) pieņēma 2015. gada 20. janvārī, ir norādīts, ka Padomes un Komisijas paustajām “bažām pašām par sevi nevajadzētu būt nepārvaramam iebildumam”, AFCO komitejai atzīstot, ka “ir alternatīvi risinājumi un elastīgāki formulējumi, kas ļautu rast izeju regulējumā, kurš būtu jāatrisina”, kā arī norādot un ierosinot Padomes prezidentūrai un Komisijai turpmāko rīcību “vispirms īstenojot politiskas sarunas”, kam sekotu tehniskas sanāksmes;

B.

tā kā Padome uz šo piedāvājumu atbildēja, apliecinot vēlmi un apņemšanos sadarboties ar Parlamentu, taču ar nosacījumu, ka Parlamentam vispirms būtu jārisina juridiska un institucionāla rakstura problemātiskie jautājumi;

C.

tā kā AFCO komiteja pieņēma otru darba dokumentu, kas ļautu referentam veikt turpmākus pasākumus sadarbībā ar Padomi un Komisiju, lai sarunās vienotos par to, kā risināt iepriekš minētās problēmas; tā kā attiecīgi tika pieņemta jauna sarunu stratēģija un 2016. gada 30. jūnijā Padomei un Komisijai tika nosūtīts dokuments, kas ir neoficiāls dokuments un kurā ar politiskiem argumentiem apraksta iespējamos risinājumus turpmākai virzībai;

D.

tā kā 2016. gada 10. oktobrī trīs iestādes nolēma veikt neoficiālu viedokļu apmaiņu starp to attiecīgajiem juridiskajiem dienestiem, lai papildus precizētu visus juridiskos un institucionālos jautājumus; tā kā tas Parlamentam nodrošināja iespēju iesniegt jaunu regulas redakciju, galvenās politiskās diverģences atstājot atvērtas;

E.

tā kā, neskatoties uz visu paveikto juridisko darbu, Komisijas un Padomes juridisko dienestu juriskonsulti nevarēja oficiāli apstiprināt dokumentu, kas tika sagatavots trīs iestāžu juridisko dienestu ievērojama darba rezultātā, un tas faktiski izraisīja strupceļu šajā nozīmīgajā lietā; tā kā rezultātā AFCO komitejas aizgādībā 2017. gada 13. decembra plenārsēdē notika debates saistībā ar minētajiem diviem jautājumiem, uz kuriem jāatbild mutiski, un pēc šim debatēm AFCO komiteja 2018. gada 3. maijā iesniedza jaunu priekšlikuma redakciju, proti, neoficiālu dokumentu, kas atspoguļo AFCO komitejas priekšsēdētāja un referenta Ramón Jáuregui Atondo vienošanos ar Padomes prezidentvalsti Slovākiju un Komisiju 2016. gada 10. oktobrī, norādot, — “lai varētu sākt oficiālas sarunas, ir nepieciešams jauns EP priekšlikuma teksts”;

F.

tā kā Padome 2018. gada 25. oktobrī atbildēja uz ierosināto jauno tekstu, pamatojoties uz juridisko dienestu veikto juridisko darbu, divu izmeklēšanas komiteju (EMIS un PANA) pieredzi, kas gūta šā astotā sasaukuma laikā, un Parlamenta 2014. gadā pieņemto priekšlikumu; tā kā Padome savā atbildē oficiāli apstiprināja jaunu apsvērumu uzskaitījumu, kas pārsniedza tās Juridiskā dienesta atzinumu, apšaubot līdz šim paveikto darbu un norādot uz Parlamenta galvenajām institucionālajām problēmām, kas ir grūti pārvaramas; uzskata, ka, rīkojoties šādā veidā, Padome neatstāj nekādas manevrēšanas iespējas attiecībā uz sarunām, lai gan neoficiālā dokumenta pamatā ir ideja, ka ar jauno tekstu būtu jāuzsāk sarunas un politiskas diskusijas;

G.

tā kā tas visām likumdošanas palātām ir raksturīgs un arī būtisks nosacījums par varas dalīšanu demokrātijā, kas burtiski nozīmē, ka parlamentam vajadzētu būt iespējai saukt izpildvaru pie atbildības, izveidojot izmeklēšanas komitejas ar reālām pilnvarām izsaukt lieciniekus un iegūt dokumentus;

H.

tā kā visas Eiropas Savienības iestādes ir regulāri apņēmušās nodrošināt patiesu sadarbību, ko attiecīgā regulējuma gadījumā ir grūti atzīt,

1.

pauž visdziļāko neapmierinātību ar Padomes (un Komisijas) attieksmi, kā rezultātā turpinās situācija, kurā netiek pieļauts, ka pēc vairāk nekā četru gadu neoficiālām sanāksmēm un vēstuļu un dokumentu apmaiņas notiktu oficiāla sanāksme, lai politiskā līmenī apspriestu konstatēto problēmu risinājumus, atsakoties apstiprināt politisku pilnvarojumu Padomes prezidentvalstij, kas pavērtu iespējas politiska rakstura sanāksmēm ar mērķi atrisināt visstrīdīgākos jautājumus un noskaidrot to, vai būtu iespējams panākt vienošanos;

2.

aicina priekšsēdētāju pievērst politisko vadītāju uzmanību Parlamenta bažām par to, ka Padome un Komisija neievēro iestāžu sadarbības principu;

3.

ierosina, ka tā Juridiskajai komitejai būtu jāizskata iespēja saistībā ar iestāžu lojālas sadarbības principu (LES 13. panta 2. punkts) sagatavot prasību iesniegšanai Eiropas Savienības Tiesā, un šajā sakarībā komitejai būtu arī jāpārbauda un jāziņo par Padomes pārkāpumiem attiecībā uz to izmeklēšanas komiteju spēkā esošo tiesisko regulējumu, kuras izveidotas šā sasaukuma laikā (PANA un EMIS);

4.

uzsver, ka LESD 226. panta trešā daļa pašreizējā redakcijā, kurā ir paredzēta “īpaša likumdošanas procedūra” un kurā ir prasīta Padomes un Komisijas piekrišana regulējuma pieņemšanai par Parlamenta izmeklēšanas tiesībām, neuzliek Padomei un Komisijai pienākumu iesaistīties sarunās, jo tām ir tikai pienākums sniegt piekrišanu vai nedot piekrišanu Parlamenta priekšlikumam, nevis apspriest to nolūkā panākt savstarpēju vienošanos;

5.

ierosina, ka likumdošanas procesam, kas izriet no likumdošanas iniciatīvas tiesībām, kuras Parlamentam ir piešķirtas ar Līgumiem, būtu saskaņā ar Iestāžu nolīgumu par labāku likumdošanas procesu jāietver prasība par likumdošanas kalendāra izveidi attiecībā uz šim iniciatīvām — tāpat kā tas ir, īstenojot parasto likumdošanas procedūru; turklāt uzsver, ka, īstenojot šo īpašo likumdošanas procedūru, ir jāievēro Iestāžu nolīguma par labāku likumdošanas procesu noteikumi attiecībā uz iestāžu pienākumu risināt sarunas starp visām trim iestādēm;

6.

aicina Padomi un Komisiju, ja tās nespēj dot piekrišanu priekšlikumam, atsākt sarunas ar jaunievēlēto Parlamentu, atzīstot progresu, kas panākts attiecībā uz priekšlikuma jauno redakciju, kura tika iesniegta neoficiāla dokumenta veidā, kā arī darbu, ko veikuši trīs iestāžu juridiskie dienesti; uzskata, ka šis ir sakārtotāks un sistemātiskāks teksts nekā 2014. gadā pieņemtais teksts, kas ietver tādas pašas izmeklēšanas pilnvaras, bet ir atjaunināts saskaņā ar iepriekšējo gadu pieredzi un pašreizējo institucionālo realitāti;

7.

aicina politiskās partijas savās vēlēšanu programmās paust savu apņemšanos attiecībā uz Parlamenta priekšlikumu par jaunu un aktualizētu regulējumu attiecībā uz Parlamenta izmeklēšanas tiesībām, kā arī aicina dažādos vadošos kandidātus piedāvāt publisku un politisku atbalstu šajā jautājumā;

8.

uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Eiropadomei, Padomei, Komisijai, Eiropas Savienības Tiesai un dalībvalstu parlamentiem.

(1)  OV C 443, 22.12.2017., 39. lpp.

(2)  OV C 369, 11.10.2018., 132. lpp.

(3)  OV C 298, 23.8.2018., 140. lpp.

(4)  PE544.488v03-00, PE571.670v03-00 un PE630.750v01-00.

(5)  O-000003/19 un O-000004/19.