EIROPAS KOMISIJA

Briselē, 5.6.2019

COM(2019) 531 final

KOMISIJAS ZIŅOJUMS

Beļģija

Saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 126. panta 3. punktu sagatavotais ziņojums

KOMISIJAS ZIŅOJUMS

Beļģija

Saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 126. panta 3. punktu sagatavotais ziņojums

1.    Ievads

Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD jeb Līgums) 126. pantā ir paredzēta pārmērīga budžeta deficīta novēršanas procedūra. Šī procedūra ir sīkāk izklāstīta Regulā (EK) Nr. 1467/97 par to, kā paātrināt un precizēt pārmērīga budžeta deficīta novēršanas procedūras īstenošanu 1 , kas ietilpst Stabilitātes un izaugsmes paktā (SIP). Īpaši noteikumi eurozonas dalībvalstīm saskaņā ar pārmērīga budžeta deficīta novēršanas procedūru ir paredzēti Regulā (ES) Nr. 473/2013 2 .

Saskaņā ar LESD 126. panta 2. punktu Komisijai jāuzrauga budžeta disciplīnas ievērošana, pamatojoties uz šādiem diviem kritērijiem: a) vai plānotā vai reālā valsts budžeta deficīta attiecība pret iekšzemes kopproduktu (IKP) pārsniedz atsauces vērtību 3 %; un b) vai valsts parāda attiecība pret IKP pārsniedz atsauces vērtību 60 %, ja vien šī attiecība pietiekami strauji nesamazinās un netuvinās atsauces vērtībai.

Līguma 126. panta 3. punkts paredz, ka tad, ja kāda dalībvalsts neatbilst viena vai abu šo kritēriju izvirzītajām prasībām, Komisija sagatavo ziņojumu. Šajā ziņojumā turklāt “ņem vērā arī to, vai valsts budžeta deficīts pārsniedz valdības investīciju izdevumus, kā arī ņem vērā visus citus būtiskus faktorus, tostarp dalībvalsts ekonomikas un budžeta stāvokli vidēji ilgā laikā.”

Šajā ziņojumā, kas ir pārmērīga budžeta deficīta novēršanas procedūras pirmais posms, tiek analizēts, kā Beļģija izpilda Līgumā noteikto deficīta un parāda kritēriju, pienācīgi ņemot vērā ekonomisko situāciju un citus būtiskus faktorus.

Dati, ko Beļģijas iestādes paziņoja 2019. gada 29. martā 3 un kurus pēc tam apstiprināja Eurostat 4 , liecina, ka 2018. gadā vispārējās valdības budžeta deficīts Beļģijā sasniedza 0,7 % no IKP, bet parāds bija 102,0 % no IKP, tādējādi pārsniedzot atsauces vērtību 60 % no IKP. 2019. gada budžeta plāna projektā (BPP) tika plānots deficīts 1,0 % apmērā no IKP un parāda attiecība 100,2 % apmērā no IKP, savukārt Beļģijas 2019. gada stabilitātes programmā (SP), ko Komisija saņēma 2019. gada 26. aprīlī, deficīts plānots 0,8 % apmērā no IKP un parāda attiecība – 100,6 % apmērā no IKP.

Paziņotie dati liecina, ka 2018. gadā Beļģija parāda samazināšanas kritēriju 5 nav izpildījusi (sk. 1. tabulu), atpalikdama par 1,1 procentpunktu (pp) no IKP. Turklāt saskaņā ar Komisijas 2019. gada pavasara prognozi paredzams, ka Beļģija parāda samazināšanas kritēriju neizpildīs arī 2019. un 2020. gadā, jo sagaidāms, ka 2019. gadā tās parāda attiecība pret IKP joprojām pārsniegs uz pagātni vērsto parāda samazināšanas kritēriju par 1,7 pp no IKP, bet 2020. gadā – pārsniegs uz nākotni vērsto parāda samazināšanas kritēriju par 1,9 pp no IKP. Pamatojoties uz 2019. gada stabilitātes programmā iekļauto scenāriju, plānots, ka parāda kritērijs tiks izpildīts no 2019. gada, uz nākotni vērsto parāda samazināšanas kritēriju 2019. gadā apsteidzot par 0,2 pp, bet 2020. gadā – par 0,6 pp.

Tas, ka Beļģija 2018. gadā nav izpildījusi parāda samazināšanas kritēriju, liecina, ka prima facie pastāv pārmērīgs budžeta deficīts Stabilitātes un izaugsmes pakta nolūkā, taču tas secināts, pirms ņemti vērā visi turpmāk izklāstītie faktori.

Tāpēc Komisija ir sagatavojusi šo ziņojumu, lai visaptveroši izvērtētu novirzi no parāda samazināšanas kritērija un Līguma atsauces vērtības pārsniegumu nolūkā konstatēt, vai pēc tam, kad ir ņemti vērā visi būtiskie faktori, ir pamatoti uzsākt pārmērīga budžeta deficīta novēršanas procedūru. Deficīta kritērijs aplūkots ziņojuma 2. iedaļā. Parāda kritērijs aplūkots ziņojuma 3. iedaļā. Ziņojuma 4. iedaļa attiecas uz publiskajām investīcijām un citiem būtiskiem faktoriem, ietverot novērtējumu par atbilstību nepieciešamajām korekcijām, kas vajadzīgas virzībā uz vidēja termiņa budžeta mērķa (VTM) sasniegšanu. Ziņojumā ņemta vērā 2019. gada 7. maijā publicētā Komisijas 2019. gada pavasara prognoze un Komisijas novērtējums par turpmāko makroekonomisko un fiskālo attīstību.

1. tabula. Vispārējās valdības budžeta deficīts un parāds (% no IKP)

2.Deficīta kritērijs

Laikā no 2017. līdz 2018. gadam Beļģijas vispārējās valdības budžeta deficīts samazinājās no 0,8 % līdz 0,7 % no IKP. Saskaņā ar Komisijas 2019. gada pavasara prognozi 2019. gadā deficīts pieaugs līdz 1,3 %, tādējādi joprojām netiks pārsniegta Līgumā noteiktā atsauces vērtība, proti, 3 % no IKP. Saskaņā ar Komisijas prognozi nemainīgas politikas gadījumā deficīts turpinās pieaugt un 2020. gadā sasniegs 1,5 % no IKP.

2019. gada stabilitātes programmā iekļautā daudzgadu līkne paredz deficīta stabilizēšanos 0,8 % līmenī 2019. gadā un samazināšanos līdz 0,2 % 2020. gadā. Beļģijas premjerministrs 2018. gada 18. decembrī paziņoja par atkāpšanos. Kopš tā laika pagaidu valdība ir pieņēmusi budžetus, kas sagatavoti, pamatojoties uz nemainīgas politikas pieņēmumu. Tādēļ stabilitātes programmas iesniegšanas laikā valdībai saskaņā ar valsts konstitucionālajiem noteikumiem un/vai konvencijām nebija visas budžeta pilnvaras. Šādā situācijā stabilitātes programmā ir ietverta budžeta līkne, kas nebalstās uz pieņemtiem vai pietiekami detalizētiem pasākumiem, lai 2021. gadā sasniegtu VTM, proti, strukturālā ziņā līdzsvarotu budžetu. Attiecībā uz 2019. gadu atšķirība starp Komisijas prognozi un stabilitātes programmu skaidrojama ar to, ka Komisijas prognozē nav iekļauti pasākumi, kas nav pieņemti vai nav pietiekami detalizēti, vai arī tiek uzskatīti par pagaidu pasākumiem (tie beidzas 2018. gadā un to vairs nav 2019. gadā) 6 . Attiecībā uz 2020. gadu atšķirību galvenokārt veido izdevumu samazinājums (-0,6 pp no IKP) un ieņēmumu pieaugums (+0,2 pp no IKP), kuri nav pamatoti ar konkrētiem papildu pasākumiem.

Tādējādi Beļģija izpilda Līgumā un Regulā (EK) Nr. 1467/97 noteikto budžeta deficīta kritēriju.

3.Parāda kritērijs

Valsts parāds sasniedza maksimumu 2014. gadā (107,5 % no IKP) un pēc tam samazinājās līdz 103,4 % 2017. gadā. 2018. gadā parāds samazinājās vēl vairāk, proti, līdz 102,0 % no IKP, galvenokārt primārā pārpalikuma un sarūkošas negatīvā lavīnas efekta ietekmes dēļ (mazāki procentu maksājumi apvienojumā ar lielāku nominālā IKP pieaugumu), ko tikai daļēji līdzsvaroja augšupvērsta atlikumu un plūsmu korekcija. Parāda dinamika sīkāk iztirzāta 4.2. iedaļā.

Komisija prognozē, ka turpmākajos gados parāds nedaudz saruks, proti, līdz 101,3 % no IKP 2019. gadā un līdz 100,7 % 2020. gadā. Paredzams, ka ikgadējo lejupvērsto ietekmi vidēji 1,3 pp apmērā no IKP, ko rada primārie pārpalikumi un lavīnas efekts, daļēji līdzsvaros augšupvērstas atlikumu un plūsmu korekcijas 2019.–2020. gadā. Šajās prognozēs nav ņemta vērā ietekme, kādu varētu atstāt iespējama finanšu sektora aktīvu pārdošana.

Saskaņā ar Beļģijas 2019. gada stabilitātes programmu parāda attiecība 2019. gada beigās samazināsies līdz 100,6 % no IKP, bet 2020. gadā – līdz 98,5 % no IKP. Atšķirība no Komisijas prognozes nemainīgas politikas gadījumā galvenokārt izriet no zemāka plānotā nominālā deficīta stabilitātes programmā ar kopumā līdzīgiem nominālās izaugsmes pieņēmumiem un nedaudz zemākām atlikumu un plūsmu korekcijām.

Pēc pārmērīga budžeta deficīta novēršanas procedūras atcelšanas 2014. gada jūnijā Beļģijai noteica trīs gadu pārejas periodu parāda samazināšanas kritērija ievērošanai. Pārejas periods sākās 2014. gadā un beidzās 2016. gadā. Kopš 2017. gada, kad beidzās pārejas periods, piemēro standarta parāda samazināšanas kritēriju.

Paziņotie dati liecina, ka 2018. gadā Beļģija parāda samazināšanas kritēriju nav izpildījusi (sk. 1. tabulu), atpalikdama par 1,1 % no IKP. Tiek prognozēts, ka Beļģija parāda samazināšanas kritēriju neizpildīs arī 2019. un 2020. gadā, jo saskaņā ar Komisijas 2019. gada pavasara prognozi sagaidāms, ka tās parāda attiecība pret IKP 2019. un 2020. gadā joprojām pārsniegs parāda samazināšanas kritēriju par attiecīgi 1,7 % un 1,9 % no IKP.

Pamatojoties uz 2019. gada stabilitātes programmā iekļauto scenāriju, atbilstība parāda kritērijam tiks nodrošināta no 2019. gada, jo Beļģija parāda samazināšanas kritēriju (uz nākotni vērstajā konfigurācijā) 2019. gadā apsteigtu par 0,7 % no IKP, bet 2020. gadā to izpildītu pilnībā (0,0 %). 2018. gada stabilitātes programmā tika plānots, ka parāda kritērijs tiks izpildīts , sākot ar 2018. gadu. Atšķirību no Komisijas prognozes rada deficīta samazinājums, kas ir par 0,5 % lielāks 2019. gadā un par 1,3 % lielāks 2020. gadā, ņemot vērā, ka Komisijas prognoze ir balstīta uz politikas nemainīguma pieņēmumu, bet stabilitātes programmā ir ņemti vērā plānotie centieni sasniegt Beļģijas VTM (strukturālā bilance 0,0 % no IKP) 2021. gadā, kas tomēr nav pamatoti ar pietiekami detalizētiem pasākumiem. Daļēji atšķirību rada arī augstāka paredzamā atlikumu un plūsmu korekcija 2019. gadā, ko nelīdzsvaro zemāka korekcija 2020. gadā.

Tādējādi, pirms ņemti vērā visi turpmāk izklāstītie būtiskie faktori, analīze liek domāt, ka prima facie parāda kritērijs Līguma un Regulas (EK) Nr. 1467/1997 nolūkā nav izpildīts, pamatojoties uz 2018. gada izpildes datiem un Komisijas 2019. gada pavasara prognozi, kā arī uz 2019. gada stabilitātes programmu.

2. tabula. Parāda dinamika

4.    Būtiskie faktori

LESD 126. panta 3. punktā noteikts, ka “Komisijas ziņojumā ņem vērā arī to, vai valsts budžeta deficīts pārsniedz valdības investīciju izdevumus, kā arī ņem vērā visus citus būtiskus faktorus, tostarp dalībvalsts ekonomikas un budžeta stāvokli vidēji ilgā laikā”. Minētie faktori ir precizēti Regulas (EK) Nr. 1467/97 2. panta 3. punktā, kurā noteikts arī, ka pienācīgi jāņem vērā “citi faktori, kurus attiecīgā dalībvalsts uzskata par būtiskiem, lai pilnīgi novērtētu atbilstību deficīta un parāda kritērijiem, par ko dalībvalsts paziņojusi Padomei un Komisijai”.

Parāda kritērija šķietama pārkāpuma gadījumā būtisko faktoru analīze ir sevišķi svarīga, jo faktori, kurus valdība nevar ietekmēt, parāda dinamiku ietekmē daudz lielākā mērā nekā deficītu. Tas ir atzīts Regulas (EK) Nr. 1467/97 2. panta 4. punktā, kurā noteikts, ka, novērtējot atbilstību, pamatojoties uz parāda kritēriju, būtiskie faktori jāņem vērā neatkarīgi no pārkāpuma apjoma. Šajā sakarā, ņemot vērā ietekmi uz parāda dinamiku un ilgtspēju, parāda kritērija izpildes novērtējumā jāņem vērā (un ir ņemti vērā iepriekš) vismaz šādi trīs galvenie aspekti:

1.    tas, ka tiek ievērots VTM vai korekcijas virzībā uz tā sasniegšanu; normālos makroekonomiskos apstākļos tam būtu jānodrošina ilgtspēja vai strauja virzība uz ilgtspēju. Tā kā, izstrādājot VTM katrai konkrētajai valstij, ņem vērā parāda līmeni un netiešās saistības, tad, ja tiek ievērots VTM vai korekcijas virzībā uz tā sasniegšanu, vajadzētu būt, ka parāda attiecības konverģē uz piesardzīgiem līmeņiem vismaz vidējā termiņā;

2.    jau īstenotās vai strukturālo reformu plānā aprakstītās strukturālās reformas, ar kurām, pateicoties to ietekmei uz izaugsmi, paredzēts veicināt ilgtspēju vidējā termiņā, tādējādi palīdzot panākt parāda attiecības pret IKP apmierinošu samazināšanos. Kopumā paredzams, ka normālos ekonomikas apstākļos VTM (vai korekciju virzībā uz to) ievērošana un strukturālo reformu īstenošana (Eiropas pusgada kontekstā), pateicoties to kombinētajai ietekmei uz pašu parāda līmeni (ar VTM panākot stabilu budžeta stāvokli) un uz ekonomisko izaugsmi (ar reformu īstenošanu), ļaus panākt parāda dinamikas ilgtspēju;

3.nelabvēlīgi makroekonomiskie apstākļi, jo īpaši zema inflācija, kas var kavēt parāda attiecības pret IKP samazināšanos un īpaši sarežģīt SIP noteikumu ievērošanu. Zemas inflācijas vidē dalībvalstīm ir sarežģītāk ievērot parāda samazināšanas kritēriju. Šādos apstākļos VTM ievērošana vai korekcijas virzībā uz to ir svarīgs būtiskais faktors, vērtējot atbilstību parāda kritērijam.

Ņemot vērā šos nosacījumus, turpmākajās apakšiedaļās ir secīgi iztirzāts 1) vidējā termiņa budžeta stāvoklis, ietverot novērtējumu par atbilstību nepieciešamajai korekcijai virzībā uz VTM, un publisko investīciju attīstība; 2) valsts parāda attīstība vidējā termiņā, tā dinamika un ilgtspēja; 3) ekonomiskais stāvoklis vidējā termiņā, tostarp situācija ar strukturālo reformu īstenošanu; 4) citi faktori, kurus Komisija uzskata par būtiskiem; un 5) citi faktori, ko norādījusi dalībvalsts.

4.1.    Budžeta stāvoklis vidējā termiņā

Ex-post novērtējumā par to, kā Beļģija ievēro preventīvo daļu, konstatēts, ka nav pietiekami pārliecinošu pierādījumu, lai secinātu, ka pastāv ievērojama novirze no Beļģijas veiktajām korekcijām virzībā uz VTM 2018. gadā un 2017. un 2018. gadā kopā. Attiecībā uz 2019. gadu un 2018. un 2019. gadu kopā risku, ka notiks būtiska novirze no Beļģijai piemērojamajām preventīvās daļas prasībām, rada fiskālā korekcija.

Nominālā, strukturālā bilance un korekcija virzībā uz VTM

Nominālā bilance

Beļģijas nominālais deficīts samazinājās no 0,8 % no IKP 2017. gadā līdz 0,7 % no IKP 2018. gadā. Gan ieņēmumu, gan izdevumu attiecība pret IKP palielinājās, attiecīgi par 0,4 un 0,2 procentpunktiem.

VTM un strukturālā bilance

Beļģijas iestādes 2019. gada stabilitātes programmā apstiprināja savu VTM, proti, strukturālā ziņā līdzsvarotu budžetu. Apstākļos, ko var uzskatīt par normāliem ekonomiskiem apstākļiem, VTM šķiet pietiekami stingrs, lai nodrošinātu parāda noteikuma ievērošanu vidējā termiņā un ilgtermiņā. Beļģija 2019. gada stabilitātes programmā atlika tā plānoto sasniegšanu no 2020. uz 2021. gadu. Saskaņā ar stabilitātes programmu VTM sasniegšana prasītu 0,9 % no IKP. Saskaņā ar Komisijas 2019. gada pavasara prognozi būtu nepieciešami lielāki centieni (1,4 % no IKP) atšķirīgas (augstākas) 2018. gada strukturālā deficīta aplēses dēļ. Turklāt Komisijas prognozē paredzēts, ka strukturālā bilance 2019. gadā saglabāsies stabila un pie nemainīgas politikas 2020. gadā, kas ir pēdējais Komisijas prognozē ietvertais gads, pasliktināsies par 0,3 pp no IKP. Saskaņā ar Finanšu augstās padomes prognozēm pie nemainīgas politikas 2021. gadā gaidāma papildu pasliktināšanās par 0,4 % no IKP 7 . Tādējādi, lai sasniegtu VTM 2021. gadā, nākamajai valdībai pēc 2019. gada maija vēlēšanām būs jānāk klajā ar apjomīgiem papildu pasākumiem.

Atbilstība ieteicamajai korekcijai virzībā uz VTM

Padome 2017. gada 11. jūlijā ieteica Beļģijai 2018. gadā īstenot nozīmīgus fiskālos centienus saskaņā ar Stabilitātes un izaugsmes pakta preventīvās daļas prasībām, ņemot vērā nepieciešamību stiprināt notiekošo atlabšanu un nodrošināt Beļģijas publisko finanšu ilgtspēju. Atbilstoši Stabilitātes un izaugsmes pakta noteikumu satvarā kopīgi pieņemtajai korekcijas matricai šāda korekcija nozīmēja prasību, lai nominālās izaugsmes līmenis valdības neto primārajos izdevumos 2018. gadā nepārsniegtu 1,6 %. Tas atbilstu strukturālajai korekcijai vismaz 0,6 % apmērā no IKP. Vienlaikus Padome norādīja, ka 2018. gada budžeta plāna projekta izvērtējumā un vēlākajā 2018. gada budžeta rezultātu izvērtējumā būtu pienācīgi jāņem vērā mērķis panākt tādu fiskālo nostāju, kas palīdz gan stiprināt notiekošo atlabšanu, gan nodrošināt publisko finanšu stabilitāti. Pēc tam, kad Komisija saistībā ar savu atzinumu par Beļģijas 2018. gada budžeta plāna projektu bija veikusi novērtējumu par atlabšanas noturīgumu Beļģijā, kurā pienācīgi ņēma vērā Beļģijas ilgtspējas problēmas, Padome 2018. gada 13. jūlijā atzīmēja, ka šajā sakarā nekādi papildu elementi nav jāņem vērā.

2018. gadā, pamatojoties uz izpildes datiem un Komisijas prognozi, valdības primāro izdevumu pieaugums, atskaitot diskrecionāros ieņēmumu pasākumus un vienreizējos pasākumus, pārsniedza izdevumu kritēriju, radot starpību 0,7 % apmērā no IKP, kas norāda uz ievērojamu novirzi. Tiek lēsts, ka strukturālā bilance 2018. gadā ir palikusi nemainīga, atpaliekot no ieteikto centienu līmeņa par 0,6 % no IKP; arī tas norāda uz būtisku novirzi.

Tomēr, neraugoties uz lejupēju tendenci, joprojām pastāv neskaidrības, kā rīkoties ar 2017. un 2018. gadā iekasētā uzņēmumu ienākuma nodokļa avansa maksājumu ievērojamo pieaugumu (aptuveni ½ % no IKP katru gadu). Šis ieņēmumu palielinājums izriet galvenokārt no 2017. un 2018. gadā divos posmos ieviestā ievērojami augstākā uzrēķina par nodokļu avansa maksājumu nemaksāšanu. Ar minēto pasākumu ievieš pastāvīgas izmaiņas regulāro ieņēmumu grafikā, nodokļu iekasēšanā no ex-post nodokļu nomaksas (vismaz daļēji) pārejot uz nodokļu avansa maksājumiem, un tas savukārt nozīmē, ka 2017. un 2018. gadā nodokļu ieņēmumi sasniedza ārkārtēju un īslaicīgu maksimumpunktu. 2019. gada pavasara prognozē izmantotajā pamatscenārijā un ievērojot tādu pašu metodoloģiju kā iepriekšējā gadā, Komisija par vienreizējiem, pagaidu rakstura ieņēmumiem, ko, sākot ar 2019. gadu, laika gaitā izlīdzinās mazāki ieņēmumi no nodokļu nomaksas, uzskatīja to nodokļu daļu, kas, balstoties uz tendenci, iekasēta ar uzviju. Citās analīzēs, piemēram, Beļģijas Valsts bankas veiktajā, par pagaidu rakstura ieņēmumiem uzskatīta lielāka 2017. un 2018. gadā iekasēto UIN ieņēmumu pieauguma daļa, savukārt valdība pieņēmusi lielāku strukturālo ieņēmumu daļu. Tomēr, pat ņemot vērā minētās neskaidrības un uzskatot visu pieaugumu par strukturālu gan 2017., gan 2018. gadā, šķiet, ka 2017. un 2018. gadā kopā ir vērojama būtiska novirze. Tomēr pēc tam, kad minētās neskaidrības ņemtas vērā, apmērs, kādā pārsniegta būtiskajai novirzei piemērojamā robežvērtība 0,25 % no IKP, šķiet, ir ļoti neliels. Ņemot vērā ar šiem skaitļiem saistītās neskaidrības, Komisija atzīst, ka nevajadzētu atmest ne augšupvērstus, ne lejupvērstus riskus un ka pastāvīgās ietekmes stabila aplēse būs izmērāma tikai pēc kāda laika, taču pirmo skaidro norādi par ietekmes apmēru sniegs 2019. gada uzņēmumu ieņēmuma nodokļa izpildes dati.

Aplūkojot 2017. un 2018. gadu kopā, ir vērojama atšķirība starp izdevumu kritērija un strukturālās bilances rādītājiem, ko rada atšķirīgas indikācijas par 2017. gadu. Attiecībā uz izdevumu kritēriju starpība ir 0,6 % no IKP, kas liecina par būtisku novirzi. Attiecībā uz centienu līmeni strukturālajā bilancē starpība ir 0,1 % no IKP, kas liecina par zināmu novirzi. Secinājumi par 2017. un 2018. gadu kopā balstās uz individuālajiem 2018. un 2017. gada rādītājiem. 2018. gads tika iztirzāts jau iepriekš. 2017. gadā valdības primāro izdevumu pieaugums Beļģijā, atskaitot diskrecionāros ieņēmumu pasākumus un vienreizējos pasākumus, pārsniedza izdevumu kritēriju par aptuveni 0,5 % no IKP. No otras puses, Beļģijas strukturālā bilance uzlabojās vairāk nekā par 0,8 % no IKP, pārsniedzot strukturālo korekciju (kas koriģēta, lai ņemtu vērā neparastu notikumu ietekmi) vismaz 0,58 % apmērā no IKP, ko minētajam gadam ieteica Padome. Tādējādi, pamatojoties uz strukturālās bilances pīlāru, bija pozitīva novirze aptuveni 0,3 % apmērā no IKP. Sekojošā atšķirība aptuveni 0,7 % apmērā no IKP starp abiem preventīvās daļas pīlāriem 2017. gadā prasa vispārēju novērtējumu, kurā jāņem vērā šādi faktori:

·mazāku procentu izdevumu izmaiņas pozitīvā ietekme uz strukturālo bilanci (0,3 pp no IKP), kas uzlabo to fiskālo pasākumu rādītāju, kas pamatojas uz strukturālo bilanci, bet kas neietekmē atbilstību izdevumu kritērijam. Tiek uzskatīts, ka izdevumu kritērijs pienācīgāk atspoguļo pamatā esošos fiskālos centienus;

·augstākas inflācijas (IKP deflators 1,9 %) negatīvā ietekme salīdzinājumā ar paredzamo inflāciju (IKP deflatora prognoze – 1,5 %) attiecībā uz izdevumu kritēriju salīdzinājumā ar strukturālo bilanci (0,1 pp no IKP). Sociālie pabalsti un publiskā sektora algas indeksē atbilstoši faktiskajai, nevis paredzamajai inflācijai. Tomēr augstāka inflācija pozitīvi ietekmē arī nodokļu ieņēmumus. Izdevumu kritērijs tver tikai iepriekšējo ietekmi un līdz ar to nepietiekami novērtē vispārējo fiskālo stāvokli;

·neplānoti ieņēmumi, kas uzlabo strukturālo bilanci, bet ne izdevumu pīlāru. Šajā ziņā 2017. gads Beļģijā bija uzņēmējdarbības cikla maksimums. Rezultātā radās neplānoti ieņēmumi (aptuveni 0,1 % apmērā no IKP), galvenokārt tāpēc, ka pieauga tiešo un netiešo nodokļu ieņēmumi, pārsniedzot standarta elastīgumu;

·visbeidzot, atlikušās neskaidrības saistībā ar to, kā uzskaitīt 2017. un 2018. gadā iekasētā uzņēmumu ienākuma nodokļa maksājumu ievērojamo pieaugumu (aptuveni 0,5 % 2017. gadā un 0,7 % no IKP 2018. gadā). 2017. gadā tika ieviesti lielāki uzrēķini par nodokļu avansa maksājumu nemaksāšanu. Ar šiem pasākumiem ievieš pastāvīgas izmaiņas regulāro ieņēmumu grafikā, nodokļu iekasēšanā no ex-post nodokļu nomaksas (vismaz daļēji) pārejot uz nodokļu avansa maksājumiem, kā rezultātā 2017. un 2018. gadā nodokļu ieņēmumi sasniedza ārkārtēju un īslaicīgu maksimumpunktu. Saistībā ar minēto Komisija savā 2018. gada maija 126. panta 3. punkta ziņojumā izteica atrunu par novēroto uzņēmumu ienākuma nodokļu pieauguma būtību. Komisija 2019. gada pavasara prognozē uzskata, ka 2017. un 2018. gadā ir vienreizējs ieņēmumu pieaugums 0,5 % apmērā no IKP, kuru pakāpeniski izlīdzinās mazāki nodokļu nomaksas ieņēmumi nākamajos gados. Sākot ar 2018. gadu, ir noticis papildu strukturāls nodokļu iekasēšanas pieaugums 0,2 % apmērā no IKP.

Šajā sakarībā jānorāda, ka 2019. gada stabilitātes programmā par strukturālu tiek uzskatīts lielāks UIN ieņēmumu pieauguma īpatsvars. Komisija atzīst, ka tas joprojām ir iespējams. Pasākuma pastāvīgās ietekmes ex-post augšupēja pārskatīšana uzlabotu pamatā esošā budžeta stāvokļa novērtējumu. Rezultātā, ņemot vērā papildu ieņēmumu apjomīgumu (aptuveni 0,5 % no IKP 2017. gadā un 0,7 % no IKP 2018. gadā), kā arī augsto neskaidrību līmeni, Komisijas 2019. gada pavasara prognozes relatīvi piesardzīgā nostāja ir būtisks faktors, kas jāņem vērā vispārējā novērtējumā.

Šādas neskaidrības apstākļos un saskaņā ar pagājušā gada analīzi šā ziņojuma kontekstā šāds būtisks faktors vispārējā novērtējumā, ņemot vērā gan papildu ieņēmumu apjomu, gan augsto nenoteiktības pakāpi attiecībā uz to pagaidu raksturu, rada grūtības secināt, cik būtiska ir novirze no korekcijas virzībā uz VTM 2018. gadā un 2017. un 2018. gadā kopā.

Beļģijas 2019. gada budžeta plāna projektam bija pievienots oficiāls pieprasījums izmantot saskaņā ar preventīvo daļu pieejamo elastīgumu atbilstīgi “Kopīgi saskaņotajai nostājai par Stabilitātes un izaugsmes paktā paredzēto elastīgumu”, ko ECOFIN padome apstiprināja 2016. gada februārī. Ņemot vērā tādu lielu strukturālo reformu īstenošanu, kurām būs pozitīva ietekme uz publisko finanšu ilgtermiņa ilgtspēju, Beļģija pieprasīja pagaidu novirzi no korekcijām virzībā uz VTM. Par visām attiecīgajām daļām jau ir pieņemti tiesību akti, un 2019. gada stabilitātes programmā ir detalizēts ticams īstenošanas grafiks. Pieprasījums piemērot elastīgumu sakarā ar strukturālajām reformām attiecas uz pensiju reformu, “nodokļu novirzīšanu”, uzņēmumu ienākuma nodokļa reformu, darba tirgus reformu, kā arī valsts pārvaldes reformu. Tā kā pieprasījums par pagaidu novirzi būtu jāiesniedz gadā pirms klauzulas piemērošanas, Komisija izvērtēja, vai uz 2019. gadu ir izpildīti strukturālo reformu klauzulas atbilstības kritēriji. Komisijas 2019. gada pavasara prognozē ir norādīts, ka Beļģija 2019. gadā turpinās ievērot minimālo kritēriju, kas paredz drošības rezervi virzībā uz deficīta robežvērtību 3 % apmērā no IKP. Pamatojoties uz minēto, Komisija uzskata, ka Beļģija izpilda prasības pieprasītajai pagaidu novirzei 0,5 % apmērā no IKP 2019. gadā strukturālo reformu īstenošanai. Ņemot vērā minēto elastīgumu, sagaidāms, ka Beļģija veiks ikgadēju strukturālo korekciju virzībā uz VTM 0,1 % apmērā no IKP 2019. gadā, kas atbilst valdības neto primāro izdevumu nominālajam izaugsmes tempam, kas nepārsniedz 2,8 %.

Attiecībā uz 2019. gadu Komisijas pavasara prognozē izdevumu pieauguma temps pārsniedz kritēriju par 0,4 % no IKP, kas norāda uz zināmu novirzi. Prognozēts, ka strukturālā bilance saglabāsies stabila, kas norāda uz zināmu novirzi (-0,1 % no IKP) no ieteiktās strukturālās korekcijas. Aplūkojot 2018. un 2019. gadu kopā, izdevumu kritērijs norāda uz būtiskas novirzes risku, vidējai novirzei esot 0,6 % no IKP. Saskaņā ar Komisijas prognozi strukturālās bilances prognozētā vidējā novirze tajā pašā periodā ir -0,3 % no IKP, kas arī norāda uz būtiskas novirzes risku. Tādējādi vispārējais novērtējums apstiprina būtiskas novirzes risku kopā 2018.–2019. gadam.

Beļģijai 2020. gadā ir jāveic ikgadēja strukturāla korekcija virzībā uz VTM, kas nozīmē valdības neto primāro izdevumu nominālo izaugsmes tempu, kas nepārsniedz 1,6 %, un tas atbilstu strukturālajai korekcijai 0,6 % apmērā no IKP. Saskaņā ar Komisijas 2019. gada pavasara prognozi sagaidāms, ka valdības neto primāro izdevumu nominālais izaugsmes temps 2020. gadā, atskaitot diskrecionāros ieņēmumu pasākumus un vienreizējos pasākumus, pārsniegs piemērojamo izdevumu kritēriju par 1,3 % no IKP, kas norāda uz būtiskas novirzes risku. Paredzams, ka strukturālā bilance 2020. gadā pasliktināsies par 0,3 pp no IKP, kas arī norāda uz būtiskas novirzes risku 0,9 % apmērā no IKP.

Pēc vispārēja novērtējuma patlaban sagaidāms, ka 2019. un 2020. gadā notiks būtiska novirze no korekcijas virzībā uz VTM, tādējādi apdraudot atbilstību pakta preventīvās daļas prasībām.

1. izcēlums. Elastīgums saskaņā ar preventīvo daļu Fiskālās uzraudzības kontekstā, ko Komisija veikusi pēdējos gados, Beļģija ir ieguvēja no Stabilitātes un izaugsmes paktā (SIP) paredzētajām elastīguma klauzulām un kvotām. Regula (EK) Nr. 1466/97 attiecībā uz papildu izdevumiem pieļauj pagaidu novirzi no korekcijām virzībā uz VTM, ja šie izdevumi ir saistīti ar neparastu notikumu, ietekme uz publiskajām finansēm ir ievērojama un ilgtspēja netiek apdraudēta. Šajā sakarā 2015.–2017. gadā Beļģija saņēma atļauju par kumulatīvu novirzi aptuveni 763 miljonu EUR apmērā jeb 0,18 % no IKP. Beļģijai piešķirtais elastīgums bija būtisks faktors, lai nodrošinātu, ka tā (visumā) atbilst SIP preventīvajai daļai, pamatojoties uz izpildes datiem, jo īpaši par 2015., 2016. un 2017. gadu. Komisija arī uzskatīja, ka atbilstība preventīvajai daļai ir viens no galvenajiem mīkstinošiem faktoriem, lai neuzsāktu pārmērīga budžeta deficīta novēršanas procedūru, neraugoties uz prima facie neatbilstību parāda samazināšanas kritērijam. Beļģijai 2015. gadā piešķīra elastīgumu 0,03 % apmērā no IKP par papildu izdevumiem saistībā ar bēgļu ārkārtējo pieplūdumu. Attiecībā uz 2016. gadu Beļģijai piešķirtais elastīgums bija 0,13 % no IKP, attiecināmajiem papildu izdevumiem par bēgļu ārkārtējo pieplūdumu veidojot 0,08 % no IKP un ar drošību saistītajiem pasākumiem, ņemot vērā terorisma draudu nopietnību, veidojot 0,05 % no IKP. Attiecībā uz 2017. gadu Beļģijai piešķirtais elastīgums bija 0,02 % no IKP ar drošību saistītiem pasākumiem. Attiecībā uz 2019. gadu, ņemot vērā, ka Beļģijai ir jāīsteno svarīgas strukturālās reformas ar pozitīvu ietekmi uz publisko finanšu ilgtermiņa ilgtspēju (“strukturālo reformu klauzula”), Komisija ir novērtējusi, ka Beļģija ir tiesīga saņemt pagaidu novirzi no korekcijām virzībā uz VTM 0,5 % apmērā no IKP.

Publiskās investīcijas

Tiek prognozēts, ka prognozes periodā publiskās investīcijas saglabāsies stabilas 2,4 % apmērā no IKP. No 2009. līdz 2016. gadam publiskās investīcijas bija zemākas nekā vispārējās valdības budžeta deficīts. 2017. gadā vispārējās valdības budžeta deficīts nokritās zem investīciju attiecības un kopš tā laika joprojām ir zemāks.

Federālā valdība ir īstenojusi un turpina īstenot “Valsts stratēģisko investīciju paktu”, kurā paredzēts ievērojami palielināt investīcijas infrastruktūrā. Mērķis ir konstatēt, kādi ir šķēršļi privātām investīcijām, un paātrināt tās galvenajās jomās, mobilizējot privātos (55 %) un publiskos (45 %) līdzekļus. Iniciatīvai var pievienoties reģioni un kopienas.

4.2.    Valsts parāds vidējā termiņā

Parāda dinamika

Laikposmā starp 1997. un 2007. gadu Beļģijas valdības parāda attiecība pret IKP samazinājās par 36 procentpunktiem, pateicoties apjomīgiem (tomēr pakāpeniski sarūkošiem) primārajiem pārpalikumiem. Ilgstošo parāda samazināšanās tendenci pārtrauca 2008. gada finanšu un ekonomiskā krīze. Beļģijas vispārējās valdības parāds 2007. gada beigās bija 87 % no IKP. 2014. gadā tas bija pieaudzis līdz 107 % no IKP, proti, par 20 pp. Salīdzinājumam – pieaugums eurozonā bija 27 pp.

Galvenie iemesli, kāpēc tas palielinājās laikposmā starp 2007. un 2014. gadu, bija augšupejošs lavīnas efekts (+10,5 pp) un atlikumu un plūsmu korekcija (+9,4 pp), un iepriekšējo primāro pārpalikumu neesība (sk. 1. diagrammu). Lavīnas efekts atspoguļo to, kā kopš 2008. gada procentu izdevumi kopumā pārsniedza nominālo izaugsmi. Tomēr, pie vidējā rādītāja 1,4 pp šīs dinamikas ikgadējā augšupējā ietekme 2008.–2015. gadā bija līdzīga ietekmei 1997.–2007. gadā, jo mazākas nominālās izaugsmes saucēja efektu līdzsvaroja IKP izteiksmē mazāku procentu izdevumu skaitītāja ietekme. Pēdējā minētā attiecība turpināja samazināties pēc 2007. gada, jo procentu likmju pastāvīgā pazemināšanās līdzsvaroja pieaugošu parāda attiecību. Turpmāka procentu izdevumu samazināšanās 2016. gadā izraisīja nedaudz lejupvērstu lavīnas efektu, tam notiekot pirmo reizi kopš 2011. gada.

1. diagramma. Valdības parāda “lavīnas efekta” virzītājspēki

Ievērojamais parāda pieaugums atlikumu un plūsmu korekciju dēļ notika galvenokārt 2008. un 2011. gadā, kad Beļģijas valstij bija jāiejaucas finanšu sistēmā. 2008. gadā iestādes sniedza atbalstu Fortis, KBC, Dexia un Ethias. 2011. gadā Beļģijas valsts iegādājās Dexia Belgium, pašreizējo Belfius banku. Finanšu sektora glābšanas līdzekļu daļēja atgūšana izraisīja lejupvērstas atlikumu un plūsmu korekcijas 3,9 % apmērā no IKP 2012.–2017. gadā. Atlikušās akciju daļas ietver 7,8 % daļu BNP Paribas, 100% daļu Belfius, 100 % apdrošinātājā Ethias (ieskaitot reģionālo un vietējo iestāžu daļas) un 51,4 % Dexia bankā. Finanšu iestāžu maksātās dividendes 2018. gadā veidoja aptuveni 0,2 % no IKP.

Kopš 2017. gada par galveno parāda attiecības mazināšanās virzītājspēku kļuvusi pozitīvu primāro pārpalikumu pieauguma paātrināšanās. Tas norāda, ka atgriešanās pie ievērojamiem primārajiem pārpalikumiem ir priekšnosacījums, lai parāda dinamikai piešķirtu skaidru lejupvērstu virzību un izpildītu parāda samazināšanas kritēriju.

2018. gadā parādu palielinošā atlikumu un plūsmu korekcija 0,5 % apmērā no IKP galvenokārt atspoguļo atšķirību starp uzkrātajiem un maksātajiem procentiem.

Saskaņā ar Komisijas 2019. gada pavasara prognozi parāda attiecība pret IKP 2019. gadā kritīsies par 0,7 pp, līdz 101,3 % no IKP. Primāro pārpalikumu 0,8 % apmērā no IKP un lejupvērstu lavīnas efektu 0,6 % apmērā no IKP, ko rada IKP deflatora pieaugums un procentu izdevumu samazinājums, daļēji līdzsvaro augšupvērstas atlikumu un plūsmu korekcijas. Līdzīga tendence ir sagaidāma 2020. gadā, kad nemainīgas politikas apstākļos parāds samazinātos līdz 100,7 % no IKP.

Procentu izdevumi

Tāpat kā eurozonā, kopumā procentu likmes par Beļģijas parāda instrumentiem ir vēsturiski zemākajos līmeņos. Desmit gadu obligāciju ienesīgums 2019. gada pirmajā ceturksnī bija vidēji 0,57 %. Starpība starp Beļģijas un Vācijas obligācijām vairākus gadus kopumā ir bijusi stabila. Tā bija vidēji 37, 41, 35 un 53 bāzes punkti attiecīgi 2016., 2017., 2018. gadā un 2019. gada pirmajā ceturksnī salīdzinājumā ar maksimālajiem 366 bāzes punktiem 2011. gada novembrī. Netiešā procentu likme par neatmaksātajiem parādiem pēdējos gados ir pastāvīgi samazinājusies, proti, no 4,6 % 2007. gadā līdz 2,4 % 2018. gadā. Prognozēts, ka 2020. gadā tā samazināsies līdz 2,2 %.

Parāda atmaksājamība

Beļģijas iestādes ir izmantojušas un turpina izmantot labvēlīgus tirgus apstākļus, lai pārfinansētu neatmaksāto parādu uz daudz zemākām likmēm ar ievērojami ilgāku termiņu. Ilgtermiņa emisijas vidējais termiņš 2018. gadā saglabājās augstā līmenī – 14,8 gadi (15,0 gadi 2017. gadā un 17,5 gadi 2016. gadā) ar vidējo svērto ienesīgumu 0,95 % (0,9 % 2017. gadā un 0,8 % 2016. gadā). Rezultātā kopējā federālā parāda portfeļa vidējais atmaksas termiņš 8 2018. gada beigās pieauga līdz 9,6 gadiem 9 . Tas ir līdz šim ilgākais termiņš un ir salīdzināms ar aptuveni 6 gadiem līdz 2009. gadam un 8 gadiem 2015. gada beigās 10 . Federālā parāda 12 mēnešu un 60 mēnešu procentu likmju maiņas risks 11 2018. gadā ievērojami kritās, proti, attiecīgi līdz 16,0 un 40,1 % salīdzinājumā ar 20,3 % un 56,8 % 2012. gada beigās 12 . Pašlaik nešķiet, ka Beļģija īstermiņā varētu saskarties ar finansiāla stresa risku. Ja procentu likmes sāktu pieaugt, augstais parāda līmenis nozīmē procentu izdevumu ievērojamu pieaugumu laika gaitā, tomēr augstais vidējais atmaksas termiņš nozīmē, ka šis pieaugums notiktu tikai pakāpeniski.

2. diagramma. Parāda prognozes secīgās stabilitātes programmās (% no IKP)

Jutība pret iespējamiem nominālās izaugsmes un procentu likmju satricinājumiem, kā arī nelabvēlīgais izejas punkts rada augstus ilgtspējas riskus vidējā termiņā. Tiek prognozēts, ka nemainīgas politikas gadījumā parāda līmenis pieaugs un 2029. gadā sasniegs maksimumu – 103,4 % no IKP 13 , tādējādi saglabājoties krietni virs Līgumā noteiktās robežvērtības – 60 % no IKP. Pilnībā īstenojot stabilitātes programmu, parāds līdz 2029. gadam sāktu samazināties, lai gan 2029. gadā tas joprojām pārsniegtu atsauces vērtību – 60 % no IKP. Tomēr fiskālie centieni, kas vajadzīgi VTM sasniegšanai, ir ievērojami, ņemot vērā aplēsi, ka nemainīgas politikas gadījumā strukturālais deficīts 2019. gadā būs 1,4 % no IKP.

Visbeidzot, valsts parāda atmaksājamība ir atkarīga arī no ekonomikas izaugsmes potenciāla. Kā aprakstīts iepriekš, potenciālo izaugsmi ir pazeminājusi kopējās faktoru produktivitātes izaugsmes pakāpeniskā samazināšanās kopš 1990. gadu sākuma. Tas pasvītro, cik svarīgi ir īstenot strukturālās reformas, lai veicinātu potenciālo izaugsmi. Attiecībā uz reformām panāktais progress ir iztirzāts 4.3. iedaļā.

4.3.    Ekonomikas stāvoklis vidējā termiņā

Neraugoties uz neseno izaugsmes palēnināšanos, makroekonomiskie apstākļi joprojām ir labvēlīgi, un tos nevar uzskatīt par būtisku svarīgu mīkstinošu faktoru, lai izskaidrotu, kāpēc Beļģija neizpilda parāda samazināšanas kritēriju. Faktiski ir paredzams, ka nominālā ekonomiskā izaugsme saglabāsies stabila visā prognozes periodā. Beļģija ir guvusi samērā nelielus panākumus 2018. gada KVAI izpildē, bet, raugoties no daudzgadu perspektīvas, pēdējos gados ir veikusi nozīmīgas strukturālās reformas, lai uzlabotu pensiju sistēmas ilgtspēju un veiktu nodokļu un darba tirgus reformas, tostarp indeksējusi algas, lai atbalstītu konkurētspēju.

Cikliskie apstākļi, potenciālā izaugsme un inflācija

Beļģijas ekonomika izrādījās diezgan noturīga pēc ekonomikas globālās lejupslīdes 2009. gadā. IKP ātri sasniedza pirmskrīzes līmeņus. Tomēr 2010. un 2011. gadā atlabšanai sekoja stagnācija, IKP 2012. un 2013. gadā saglabājoties bez izaugsmes. 2014. un 2015. gadā novērotajam spēcīgajam kāpumam, kad izaugsme sasniedza attiecīgi 1,4 % un 1,7 %, sekoja neliels kritums līdz 1,5 % 2016. gadā sakarā ar to, ka ārējā vide bija vājāka un negatīvu, lai gan pārejošu, ietekmi radīja drošības situācija saistībā ar teroristu uzbrukumiem 2016. gada martā. Tādējādi izaugsme atsākās un 2017. gadā sasniedza 1,7 %. Tomēr 2018. gadā tā atkal samazinājās līdz 1,4 %, un, paredzams, ka 2019. un 2020. gadā tā samazināsies līdz 1,2 % spēcīga iekšzemes pieprasījuma dēļ, kas pretdarbojas neto eksporta negatīvajam devumam attiecīgi 2019. un 2020. gadā.

Potenciālās izaugsmes aplēses Beļģijai ir vidēji 1,3 % laikposmā no 2016. līdz 2019. gadam. Palēninājumam salīdzinājumā ar situāciju pirms 2009. gada ir daudz iemeslu: tas atspoguļo to, ka jau ilgstoši turpina samazināties kopējā faktoru produktivitāte (kas saskaņā ar aplēsēm pēdējos gados ir stabilizējusies zemā līmenī), mazinās darbaspēka devums potenciālajā izaugsmē (saistībā ar darbaspējīga vecuma iedzīvotāju skaita pieauguma palēnināšanos) un nedaudz mazāk notiek kapitāla uzkrāšana. Tiek lēsts, ka 2017. gadā izzuda negatīvā izlaides starpība, kura 2013. gadā veidoja -1,6 %. Paredzams, ka 2019.–2020. gadā tā saglabāsies pozitīva un stabila 0,2 % apmērā no IKP.

Relatīvi zemajam nominālā IKP pieaugumam līdz 2015. gadam bija svarīga ietekme uz parāda attiecības pret IKP attīstību minētajos gados, palielinot strukturālo korekciju, kas bija nepieciešama, lai nodrošinātu, ka parāda attiecība saglabājas stabili lejupvērsta, kā to prasa parāda kritērijs. Turklāt šie cikliskie nosacījumi ietekmēja arī primāro bilanci, kas izpaudās caur valsts parādu.

3. tabula Makroekonomikas un budžeta attīstībaa

Tomēr makroekonomikas apstākļu uzlabošanās, kas notikusi kopš 2016. gada, nozīmē, ka tos vairs nevar uzskatīt par svarīgu mīkstinošu faktoru, lai izskaidrotu starpību ar parāda kritēriju (1,1 % no IKP 2018. gadā saskaņā ar uz pagātni vērstu konfigurāciju). Pēc ilgstoša perioda ar zemu iekšzemes cenu pieaugumu, kas ilga līdz 2015. gadam, inflācija Beļģijā 2017. gadā pieauga līdz 2,2 % un 2018. gadā līdz 2,3 %. Sagaidāms, ka IKP deflators pieaugs straujāk, no 1,2 % 2018. gadā sasniedzot 1,5 % pieaugumu 2019. gadā un 1,6 % 2020. gadā, kas ir zemāk par 2016. un 2017. gada līmeni (attiecīgi 1,8 % un 1,7 %). Paredzams, ka nominālā IKP izaugsme nedaudz pieaugs – no 2,6 % 2018. gadā līdz 2,8 % 2019. un 2020. gadā, saglabājoties zem 2016. gada (3,1 %) un 2017. gada (3,4 %) līmeņa.

Procentu likmju samazināšanās ir radījusi atbalstošu kontekstu budžeta konsolidācijai. Netiešā nominālā procentu likme Beļģijas valsts parādam pēdējo divdesmit gadu laikā ir pastāvīgi samazinājusies, un pēdējos gados šī tendence ir paātrinājusies. Tādēļ vispārējās valdības kopējie procentu izdevumi kā daļa no IKP ir turpinājuši samazināties. Laikposmā starp 2008. un 2018. gadu procentu izdevumi samazinājās par aptuveni 1,6 pp no IKP, kas nozīmē procentu izdevumu samazinājumu par 0,4 pp no IKP 2017. gadā un par 0,1 pp no IKP 2018. gadā. Samazinoties procentu izdevumiem, stabilo strukturālo bilanci 2018.–2019. gadā pavada strukturālās primārās bilances pasliktināšanās 2018. un 2019. gadā (attiecīgi -0,1 pp un -0,2 pp). Jutīguma analīze 2019. gada stabilitātes programmā liecina, kā ienesīguma līknes lineārs pieaugums par 100 bāzes punktiem nozīmētu par 0,03 % no IKP augstākas izmaksas 2019. gadā, tām pieaugot līdz 0,25 % no IKP 2022. gadā 14 , lai gan tas skatāms saistībā ar samazinošos procentu maksājumu bāzlīniju. Tas uzsver tādai konsolidācijas stratēģijai piemītošos riskus, kas ievērojami balstās uz neplānotiem ieguvumiem no zemākiem procentu izdevumiem.

Strukturālās reformas

Komisija savā 2015. gada 13. janvāra paziņojumā pastiprināja saikni starp strukturālo reformu efektīvu īstenošanu, investīcijām un fiskālo atbildību nodarbinātības un izaugsmes atbalstam saskaņā ar spēkā esošajiem SIP noteikumiem.

2019. gada valsts ziņojumā par Beļģiju secināts, ka 2018. gada konkrētai valstij adresēto ieteikumu īstenošanā Beļģija nav panākusi lielu progresu. Nelieli panākumi gūti fiskālo mērķrādītāju sadalīšanā starp dažādiem valdības līmeņiem tā, lai varētu nodrošināt izpildi, un publisko izdevumu sadalījuma uzlabošanā. Atšķirībā no 2018. gada, kad starp visiem valdības līmeņiem tika panākta vienošanās par VTM sasniegšanu līdz 2020. gadam, šajā gadā Saskaņošanas komiteja 15 tikai pieņēma zināšanai vispārējo stabilitātes programmas virzību VTM sasniegšanai līdz 2021. gadam (t. i., to oficiāli neapstiprināja). Turklāt, kā tas jau bijis iepriekš, katras struktūras dažādās apakšstruktūras neuzņēmās oficiālas saistības attiecībā uz gada fiskālo mērķrādītāju sasniegšanu. Turklāt, tā kā Beļģijas valdībai saskaņā ar valsts konstitucionālajiem noteikumiem un/vai konvencijām kopš 2018. gada decembra nav pilnīgu budžeta pilnvaru, Komiteja pieņēma lēmumu fiskālos mērķrādītājus stabilitātes programmā raksturot kā “indikatīvus”. Attiecībā uz izdevumu pārskatiem Flandrijas reģions īsteno izmēģinājuma programmu, lai tos ieviestu kā strukturālu elementu savā budžeta struktūrā. Federālā valdība strādā pie stratēģiska plāna izdevumu pārskatu integrēšanai savā budžeta procesā. Tomēr, neraugoties uz lielo nepieciešamību mainīt izdevumu prioritātes, līdz šim izdevumu pārskatīšana federālajā līmenī nav veikta. Tikmēr Valsts stratēģisko investīciju paktā līdz 2030. gadam ir prognozēts infrastruktūras investīciju pieaugums par 150 miljardiem EUR, no kuriem 82,5 miljardus EUR tērētu privātais sektors. Lai gan kopienas pakāpeniski īsteno svarīgas izglītības reformas (piemēram, tās aptver vairākus sektorus flāmu kopienā un franču kopienas Pacte d'Excellence), ir panākts tikai neliels progress attiecībā uz profesionālo apmācību un atbalsta kapitālu. Neliels progress panākts attiecībā uz investīciju vairošanu uz zināšanām balstītā kapitālā, lai gan pasākumu tvērums reģionālā, kopienu un federālā līmenī atšķiras. Nozaru regulējumā, tostarp mazumtirdzniecības nozares darbības uzlabošanā, progress kopumā ir ierobežots. Attiecībā uz dažiem profesionālajiem pakalpojumiem konkurenci joprojām turpina kavēt regulatīvi ierobežojumi.

Ziņojumā par valsti ir arī uzsvērti pasākumi, kas, uzlabojot konkurētspēju, atbalsta neseno nodarbinātību veicinošo izaugsmi, tostarp tādi pasākumi kā “nodokļu novirzīšana”; saistītas darba tirgus reformas, kas cita starpā atbalsta algu pieauguma iegrožošanas politiku; kā arī uzņēmumu ienākuma nodokļa reforma. Ir pieņemti tiesību akti par iedzīvotāju ienākuma nodokļa un darba devēju sociālās apdrošināšanas iemaksu pakāpenisku samazināšanu, zemākām algām nosakot samazinājumus, kas lielāki par proporcionāliem samazinājumiem. Pievēršanās zemu algu jautājuma risināšanai atbalsta jauniešus un nekvalificētus darbiniekus, kuriem parasti ir mazākas algas, kā arī zemākais nodarbinātības līmenis; tādējādi tiek atbalstīta dažu vismazāk aizsargāto grupu aktivēšana. Tomēr darbaspēks kā ražošanas faktors Beļģijā joprojām ir aplikts ar augstiem nodokļiem. Lai gan nodokļu novirzīšana samazināja darbaspēka nodokļu ķīli (ienākuma nodoklis plus darba devēja un darba ņēmēja iemaksas) ļoti slikti atalgotiem darba ņēmējiem (piecdesmit procenti no vidējās algas), vidēji atalgotiem darba ņēmējiem tas joprojām ir augstākais ES. Kas attiecas uz ienākuma nodokļa lielo slogu uz darbaspēku, tas ir saistīts ar šaurajām iedzīvotāju ienākuma nodokļa kategorijām (pat ja “nodokļu novirzīšana” ir paplašinājusi 40 % nodokļa kategorijas bāzi), jo pat vidēji atalgotiem darba ņēmējiem piemēro augstāko ieņēmumu nodokļa likmi. Nodokļu bāzes paplašināšana, samazinot nodokļu izdevumus, varētu radīt nepieciešamos ieņēmumus, lai paplašinātu nodokļu kategorijas, jo nodokļu izdevumu plaša izmantošana samazina Beļģijas nodokļu sistēmas efektivitāti. Šajā saistībā nesen notikusī uzņēmumu ienākuma nodokļa reforma, lai pārietu uz sistēmu ar zemākām tiesību aktos noteiktām likmēm un samazinātu nodokļu atbrīvojumus, palīdzēs vienkāršot nodokļu sistēmu un palielinās Beļģijas ekonomikas pievilcību.

Beļģija pēdējos gados ir modernizējusi valsts pensiju sistēmu. Pirmie pensiju reformu pasākumi tika pieņemti 2015. gadā. Ar tiem samazināja priekšlaicīgas darba tirgus pamešanas iespējas, nosakot vēl stingrākas standarta prasības par tiesībām uz agrīnu vai priekšlaicīgu pensionēšanos, un palielināja likumā noteikto pensionēšanās vecumu no 65 līdz 66 gadiem 2025. gadā un līdz 67 gadiem 2030. gadā. Šo reformu rezultātā un ņemot vērā Darba grupas novecošanas jautājumos jaunās 2018. gada demogrāfiskās prognozes Beļģijai, tagad sagaidāms, ka publiskie izdevumi par pensijām līdz 2070. gadam (galvenokārt nākamajās divās desmitgadēs) pieaugs par 2,9 pp no IKP salīdzinājumā ar sagaidāmajiem 3,3 pp pirms to pieņemšanas (periodā no 2013. līdz 2060. gadam). Tomēr tiek prognozēts, ka mūža ilgums palielināsies straujāk nekā faktiskais pensionēšanās vecums. Novecošanas izdevumus pēc 2030. gada būtu vieglāk iegrožot, ja tiktu izveidota saikne starp, no vienas puses, priekšlaicīgas un likumā noteiktas pensionēšanās vecumu un, no otras puses, mūža ilguma pieaugumu. Turklāt vairāku lielu ierēdņu grupu priekšlaicīgas pensionēšanās nosacījumi joprojām ir izdevīgāki nekā standarta nosacījumi. Prognozēts, ka publiskie izdevumi ilgtermiņa aprūpei līdz 2070. gadam palielināsies par 1,7 pp no IKP, pārsniedzot vidējo pieaugumu no izejas punkta, kas jau ir viens no augstākajiem ES.

Tomēr pēc tam, kad tika publicēts 2019. gada ziņojums par valsti, parlaments pieņēma vairākus papildu pasākumus. Tie ietver “darbvietu vienošanos”, kas ir 28 darba tirgus pasākumu pakete, kas sadalīta divos pīlāros: fiskālajā un sociālajā. Tie ietver jaunus stimulus, lai atbalstītu darbvietu radīšanu un nodarbinātību, veicinātu darba apmācību un prasmju uzlabošanu, uzlabotu vecāku darbinieku līdzdalību un piedāvātu darba ņēmējiem vēl citas iespējas mobilitātei papildus jau pieejamajai “nauda par automobili” iespējai. Visbeidzot, norisinās valsts pārvaldes reforma, bet programmā nav sniegta kvantitatīva informācija par tās ietekmi.

4.4.    Citi faktori, kurus Komisija uzskata par būtiskiem

No citiem faktoriem, kurus Komisija uzskata par būtiskiem , īpaša uzmanība tiek pievērsta finanšu iemaksām starptautiskās solidaritātes veicināšanai un Savienības politikas mērķu sasniegšanai, parādam, kas radies, dalībvalstīm savstarpēji sniedzot divpusēju un daudzpusēju atbalstu saistībā ar finanšu stabilitātes nodrošināšanu, un parādam, kas saistīts ar finanšu stabilizēšanas darbībām lielu finanšu sistēmas traucējumu gadījumā (Regulas (EK) Nr. 1467/97 2. panta 3. punkts).

Daļu no parāda pieauguma kopš 2007. gada izskaidro glābšanas operācijas finanšu sektorā, kā iztirzāts 4.2. iedaļā. Minēto operāciju tiešā kumulatīvā parāda ietekme 2011. gadā sasniedza gandrīz 7 % no IKP, bet 2018. gadā samazinājās līdz aptuveni 3 % no IKP, tāpēc ka tika pārdota daļa no iegādātajiem aktīviem, kā arī aizdevumu atmaksāšanas dēļ. Visas potenciālās saistības, kas attiecas uz finanšu nozarei piešķirtajām garantijām, attiecas uz Dexia. Gaidot pilnīgu noregulējumu, Beļģijas valsts garantē 51,4 % no Dexia saistībām. Šīs garantijas 2019. gada aprīlī sasniedza 7,4 % no IKP, samazinoties no 8,7 % 2016. gada beigās.

Regulas (ES) Nr. 473/2013 12. panta 1. punktā noteikts, ka šajā ziņojumā jāņem vērā arī “to, kādā mērā attiecīgā dalībvalsts ņēmusi vērā 7. panta 1. punktā minēto Komisijas atzinumu”. Komisijas atzinumā par Beļģijas 2019. gada budžeta plāna projektu norādīts uz risku, ka SIP noteikumi 2018.–2019. gadā netiks ievēroti. Proti, Komisija prognozēja būtiskas novirzes risku no nepieciešamās korekcijas virzībā uz VTM un risku, ka 2018. un 2019. gadā netiks izpildīts parāda samazināšanas kritērijs. Komisija aicināja iestādes valsts budžeta procedūras ietvaros īstenot nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu, ka 2019. gada budžets atbilst SIP, un neplānotus ieņēmumus izmantot tam, lai ātrāk samazinātu valdības parāda attiecību pret IKP. Tomēr parlaments nepieņēma federālo budžetu 2019. gadam. Pēc Beļģijas premjerministra atkāpšanās no amata 2018. gada 18. decembrī pagaidu valdība ir pieņēmusi “aktuālo notikumu” budžetus. Kopš 2019. gada marta parlaments vēl sīkāk precizēja atlikušos “darbvietu vienošanās” pasākumus (sk. 4.3. iedaļu).

4.5.    Citi faktori, ko izvirzījusi dalībvalsts

Beļģijas iestādes 2019. gada 31. maijā nosūtīja dokumentus par būtiskiem faktoriem saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 1467/97 2. panta 3. punktu (“Beļģijas piezīmes”). Iestāžu minētie faktori pa lielākai daļai jau analizēti citās šā ziņojuma iedaļās.

Beļģijas piezīmēs uzsvērta “nodokļu novirzīšanas” un “darbvietu vienošanās” pozitīvā ietekme uz darbvietu radīšanu, izmantojot gan darbaspēka piedāvājumu, gan pieprasījumu. Šajā sakarā piedāvājums samazina gan darbaspēka izmaksas, gan slogu uz darbaspēka ienākumiem; savukārt pieprasījums veicina turpmāku darba tirgus līdzdalību, tostarp attiecībā uz brīvajām darbvietām profesijās, kas saskaras ar darbaspēka trūkumu. Iestāžu piezīmes attiecas arī uz uzņēmumu ienākuma nodokļa reformu, ar ko ir ievērojami pazemināta nodokļu likme uzņēmumiem, jo īpaši mazajiem un vidējiem uzņēmumiem (MVU). Piezīmēs norādīts uz stratēģisku publisko investīciju plānu (“Valsts stratēģisko investīciju pakts”), kurā jau ir noteiktas sešas tematiskas un četras transversiālas jomas, kurās jaunajām valdībām būs sīkāk jāprecizē investīcijas. Visbeidzot, piezīmēs uzsvērta notiekošā pensiju sistēmas reforma, ko veido pasākumi, kuri jau īstenoti iepriekšējā sasaukuma laikā, lai palielinātu agrīnas pensionēšanās gadījumos piemērojamos vecuma un karjeras nosacījumus, un jauni pasākumi, lai palielinātu priekšlaicīgas pensionēšanās vecumu, saskaņotu režīmus, novērstu dažus ļaunprātīgas izmantošanas veidus un stimulētu otrā līmeņa pensijas attīstīšanu.

Citi būtiski faktori, ko norādījušas Beļģijas iestādes, ietver vispārēju vienprātību Beļģijā samazināt valsts parādu un deficītus, par ko liecina stingras budžeta disciplīnas sistēma, ko kopš 2018. gada decembra ieviesusi pagaidu valdība. Beļģijas piezīmēs ir ietverts arī novērtējums par uzņēmumu ienākuma nodokļa avansa maksājumu attīstību. Konkrētāk, attīstība tiek iedalīta strukturālajā komponentē un vienreizējā komponentē. Strukturālā komponente, cita starpā, ir saistīta ar reformēto un samazināto fiktīvo procentu samazināšanas likmi un uzņēmumu bruto pamatdarbības pārpalikuma pieaugumu. Vienreizējā komponente ir saistīta ar pāreju no nodokļu novērtējumiem uz avansa maksājumiem, jo no 2017. gada 1. janvāra ir palielināts sods uzņēmumiem, kas neveic avansa maksājumus. Iestādes lēš, ka sadalījums starp šīm divām komponentēm ir vienāds (50 %).

5.    Secinājumi

Vispārējās valdības bruto parāds 2018. gada beigās bija 102,0 % no IKP, t. i., joprojām ievērojami lielāks par atsauces vērtību, kas ir 60 % no IKP. Beļģija 2018. gadā neizpildīja parāda samazināšanas kritēriju. Turklāt, pamatojoties uz nemainīgas politikas pieņēmumu, Komisija prognozē, ka Beļģija parāda samazināšanas kritēriju neizpildīs arī 2019. un 2020. gadā. Tas nozīmē, ka, pirms tiek apsvērti visi būtiskie faktori, šķiet, ka Līgumā noteiktais parāda kritērijs 2018. gadā prima facie nav izpildīts. Saskaņā ar Līgumu šajā ziņojumā tika izskatīti arī būtiskie faktori.

Vispārējs novērtējums par preventīvās daļas ievērošanu liecina par lielām neskaidrībām saistībā ar svarīgiem fiskālās izpildes faktoriem 2017. un 2018. gadā, jo īpaši attiecībā uz to, cik lielā mērā nesenā nominālās bilances uzlabošanās savā būtībā ir strukturāla. Pat ņemot vērā šīs neskaidrības, nevar izslēgt, ka 2017. un 2018. gadā kopā ir būtiska novirze. Jebkurā gadījumā pēc tam, kad minētās neskaidrības ņemtas vērā, apmērs, kādā pārsniegta būtiskajai novirzei piemērojamā robežvērtība 0,25 % no IKP, šķiet, ir ļoti neliels. Tāpēc, pamatojoties uz minēto, nav pietiekami pārliecinošu pierādījumu, lai secinātu, ka 2018. gadā un 2017. un 2018. gadā kopā ir būtiska novirze no korekcijām virzībā uz VTM. Tiek vērtēts, ka 2019. gadā Beļģijā pastāv zināmas novirzes risks, bet 2018. un 2019. gadā kopā un 2020. gadā pastāv būtiskas novirzes risks. Tāpēc, sākot ar 2019. gadu, būtu jāveic nepieciešamie pasākumi, lai izpildītu Stabilitātes un izaugsmes pakta noteikumus. Būtu prātīgi izmantot neparedzētos ieņēmums, lai turpinātu samazināt vispārējās valdības parāda īpatsvaru. Vienlaikus Beļģijas parāda attiecība kopš 2014. gada ir samazinājusies par 5,5 pp, un tiek prognozēts, ka līdz 2020. gadam tā samazināsies vēl par 1,3 pp, neraugoties uz ievērojamām, parādu palielinošām atlikumu un plūsmu korekcijām pēdējos un turpmākajos gados.

Beļģija sekmīgi īsteno strukturālās reformas, par kurām tā paziņoja 2015. gada sākumā, jo īpaši pensiju, konkurētspējas un nodokļu jomā. Attiecībā uz vairākām no šīm reformām tiek uzskatīts, ka progress ir būtisks. Paredzams, ka tās palīdzēs uzlabot ekonomikas izaugsmes potenciālu un samazināt makroekonomisko nelīdzsvarotību riskus, tādējādi pozitīvi ietekmējot parāda atmaksājamību vidējā termiņā līdz ilgtermiņā. Tomēr, tā kā veiktā nodokļu reforma nav budžeta ziņā neitrāla, tā ir pasliktinājusi budžeta stāvokli 2017. un 2018. gadā. Vēstulē, ko Beļģijas iestādes Komisijai nosūtīja 2019. gada 31. maijā, tās uzvēra apņemšanos īstenot strukturālas reformas un stratēģisko publisko investīciju plānu.

Šajā ziņojumā sniegtajā analīzē novērtēti visi šie būtiskie faktori: i) makroekonomiskie nosacījumi, kuri vairs netiek uzskatīti par faktoru, ar ko izskaidrot to, ka Beļģija neizpilda parāda samazināšanas kritēriju; ii) izaugsmi uzlabojušu strukturālu reformu īstenošana pēdējos gados, vairākas no kurām tiek uzskatītas par būtiskām un attiecībā uz kurām tiek prognozēts, ka tās palīdzēs uzlabot parāda atmaksājamību, pat ja to ietekme uz budžetu pagaidām nav neitrāla; iii) fakts, ka nav pietiekami pārliecinošu pierādījumu, lai secinātu, ka 2018. gadā un 2017. un 2018. gadā kopā ir būtiska novirze no Beļģijas korekcijas virzībā uz VTM. Kopumā pašreizējā analīze neļauj izdarīt pilnīgi pārliecinošus secinājumus par to, vai Līgumā un Regulā (EK) Nr. 1467/1997 noteiktais parāda kritērijs ir izpildīts.

(1) 1    OV L 209, 2.8.1997., 6. lpp. Ziņojumā ņemts vērā arī dokuments “Specifikācijas par Stabilitātes un izaugsmes pakta īstenošanu un pamatnostādnes par stabilitātes un konverģences programmu formu un saturu”, ko Ekonomikas un finanšu komiteja pieņēma 2016. gada 5. jūlijā un kas pieejams    
http://ec.europa.eu/economy_finance/economic_governance/sgp/legal_texts/index_en.htm .

(2) 2    Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 473/2013 par kopīgiem noteikumiem budžeta plānu projektu uzraudzībai un novērtēšanai un pārmērīga budžeta deficīta novēršanai eurozonas dalībvalstīs (OV L 140, 27.5.2013., 11. lpp.).

(3)    Atbilstoši Regulai (EK) Nr. 479/2009 dalībvalstīm divreiz gadā jāziņo Komisijai par plānoto un faktisko valdības budžeta deficīta un parāda līmeni. Beļģijas jaunākais paziņojums ir pieejams http://ec.europa.eu/eurostat/web/government-finance-statistics/excessive-deficit-procedure/edp-notification-tables.

(4)    Eurostat ziņu izlaidums Nr. 67/2019, https://ec.europa.eu/eurostat/documents/2995521/9731224/2-23042019-AP-EN/bb78015c-c547-4b7d-b2f7-4fffe7bcdfad

(5)    Parāda kritērija izpildi novērtē, pamatojoties uz trim dažādām konfigurācijām: uz pagātni vērsto kritēriju, uz nākotni vērsto kritēriju un parāda samazināšanas kritēriju, kas koriģēts, lai ņemtu vērā cikla ietekmi.

(6) Sk. Beļģijas 2019. gada stabilitātes programmas novērtējumu.

(7) Finanšu augstā padome (2019), paziņojums “Trajectoire budgétaire en préparation du Programme de Stabilité 2019-2022”. Pamatojoties uz Federālā plānošanas biroja sniegtajiem datiem.

(8)    Federālais parāds ir 84,6 % no vispārējās valdības parāda.

(9)      Belgian Debt Agency, 2018-2019 Review outlook.

(10)    Belgian Debt Agency, 2018-2019 Review outlook.

(11)    Neatmaksātā parāda proporcija ar dzēšanas termiņu konkrētā laikposmā vai uz kuru attiecas procentu likmju izmaiņas mainīgās procentu likmes dēļ.

(12)    Belgian Debt Agency, 2018-2019 Review outlook.

(13)    2018. gada ziņojums par fiskālo ilgtspēju, 2. sējums – valstu analīze. Prognozes sākas ar Eiropas Komisijas 2019. gada ziemas prognozi, un, pieņemot, ka politika nemainās, tas nozīmē, ka strukturālā primārā bilance saglabājas nemainīga (neskaitot novecošanas izmaksas) prognozes pēdējā gada (2020. gads) līmenī. Pamatscenārijs balstās uz šādiem ilgtermiņa makroekonomiskajiem pieņēmumiem: potenciālais IKP pieaugums joprojām ir aptuveni 1,2 %; inflācija un IKP deflatora izmaiņas vidējā termiņā stabilizējas 2 % līmenī; ilgtermiņa procentu likmes jaunam un pagarinātam parādam līdz 2027. gadam konverģē uz 3 % reālā izteiksmē, un īstermiņa likmes konverģē uz vērtību, kas atbilst ilgtermiņa procentu likmei un vēsturiskajai (pirmskrīzes) eurozonas ienesīguma līknei (sk. arī Eiropas Komisija, 2012). Prognozētās novecošanas izmaksas pamatojas uz 2018. gada ziņojumu par novecošanu.

(14) Beļģijas stabilitātes programma, 2019.–2022., 21. lpp.

(15) Saskaņošanas komiteja (Comité de concertation/Overlegcomité) pulcina visas Beļģijas valdības, lai panāktu kopēju nostāju dalītu kompetenču gadījumā vai lai risinātu konfliktus starp valdībām.