1985. gada 29. maijā vardarbīgās sadursmēs starp futbola līdzjutējiem Eiropas kausa izcīņas finālā Heysel stadionā Briselē tika nogalināti 39 cilvēki un simtiem cilvēku tika ievainoti. Pēc šīs katastrofas Eiropas Padome izstrādāja Eiropas Konvenciju par skatītāju pārkāpumiem un rupju uzvedību sporta pasākumos un īpaši futbola sacensību laikā (CETS Nr. 120) (“Konvencija Nr. 120”). Konvencijā Nr. 120 uzmanība tika pievērsta stadionos vai to tuvumā veiktu pārkāpumu un rupjas uzvedības gadījumu novēršanai, aizkavēšanai un reaģēšanai uz tiem. Konvencija Nr. 120 stājās spēkā 1985. gada 1. novembrī, un to ir ratificējusi 41 Puse, tostarp lielākā daļa Eiropas Savienības dalībvalstu.

2013. gada decembrī Eiropas Padomes Ministru komiteja, ņemot vērā pētījumu par Konvencijas Nr. 120 atjaunināšanas lietderību un vēlamību, secināja, ka šī konvencija ir novecojusi: tika konstatēts, ka tās saturs, it īpaši galvenais uzsvars uz drošības pasākumiem, nav saderīgs ar pieredzi un labu praksi un neatbilst jaunākajiem konvencijas Pastāvīgās komitejas ieteikumiem. Tāpēc Ministru komiteja uzdeva Pastāvīgajai komitejai pārskatīt Konvenciju Nr. 120. Pārskatīšanas vietā Pastāvīgā komiteja nolēma izstrādāt jaunu tekstu. Šī darba rezultāts ir CETS Nr. 218.

CETS Nr. 218 mērķis ir nodrošināt neapdraudētu, drošu un labvēlīgu vidi futbola spēlēs un citos sporta pasākumos (2. pants). Konvencijā tiek nošķirti “drošuma pasākumi”, “drošības pasākumi” un “pakalpojumu pasākumi” (3. pants).

Konvencijā noteikts, ka Pusēm ir jāpieņem “integrēta un līdzsvarota vairākaģentūru pieeja attiecībā uz drošību, drošumu un pakalpojumiem” (2. panta a) punkts), t. i., pieeja, kas balstīta uz ideju, ka “drošības, drošuma un pakalpojumu pasākumi futbola spēlēs un citos sporta pasākumos vienmēr pārklājas, ir savstarpēji saistīti ietekmes ziņā, tiem ir jābūt līdzsvarotiem un tie nedrīkst tikt izstrādāti vai īstenoti izolēti” (3. panta f) punkts).

Konvencijā paredzēts, ka Pusēm ir jānodrošina valsts un vietējie koordinācijas mehānismi, lai izstrādātu un īstenotu integrētu vairākaģentūru pieeju drošībai, drošumam un pakalpojumiem (4. pants). Pusēm ir jāveic dažādi pasākumi, lai garantētu drošību, drošumu un pakalpojumus sporta stadionos (5. pants); piemēram, tām ir jānodrošina, ka stadionu darbības noteikumos tiek paredzēta efektīva sadarbība ar policiju, avārijas dienestiem un citām partneraģentūrām, kā arī ietverta politika un procedūras saistībā ar tādiem jautājumiem kā rasistiska vai diskriminējoša uzvedība (5. panta 5. punkts). Turklāt Pusēm ir jāmudina visas attiecīgās aģentūras un ieinteresētās personas sadarboties, lai izveidotu neapdraudētu, drošu un labvēlīgu vidi sabiedriskās vietās ārpus stadioniem (6. pants). Pusēm ir jānodrošina, ka attiecīgās aģentūras izstrādā ārkārtas rīcības plānus (7. pants), un tām ir jāmudina visas aģentūras proaktīvi sadarboties ar līdzjutējiem un vietējām kopienām (8. pants).

Attiecībā uz policijas darbību Konvencijas 9. pants paredz Pusēm nodrošināt, ka “policijas stratēģijas tiek izstrādātas, regulāri izvērtētas un uzlabotas”, ņemot vērā paraugpraksi, un ka tās ir saskaņā ar integrēto pieeju drošībai, drošumam un pakalpojumiem; Pusēm ir arī jānodrošina, ka policija strādā partnerībā ar attiecīgajām ieinteresētajām personām.

Attiecībā uz novēršanu un sankciju piemērošanu Konvencijas 10. pantā noteikts, ka Pusēm “jāveic visi iespējamie pasākumi”, lai mazinātu vardarbības un nekārtību gadījumu risku un lai saskaņā ar valsts un starptautiskajiem tiesību aktiem nodrošinātu, ka ir ieviesti “iedarbīgi izolēšanas pasākumi, kas pielāgoti riska īpatnībām un atrašanās vietai”, ar mērķi aizkavēt un novērst šādus gadījumus. Turklāt Pusēm ir “jāsadarbojas, lai nodrošinātu, ka personām, kas izdara noziedzīgus nodarījumus ārvalstīs, tiek piemērotas attiecīgas sankcijas” (10. panta 3. punkts), un “jāparedz iespēja tiesu vai administratīvajām iestādēm, kuru atbildībā ir piemērot sankcijas personām, kuras ir izraisījušas vai sekmējušas ar futbolu saistītas vardarbības un/vai nekārtību gadījumus, iespēja noteikt ierobežojumus ceļošanai uz futbola pasākumiem, kas notiek citā valstī” (10. panta 4. punkts).

Konvencijas 11. panta nosaukums ir “starptautiskā sadarbība”. Tajā Pusēm ir noteikts pienākums izveidot valsts futbola informācijas centru (VFIC), kas darbosies kā vienīgais kanāls, lai apmainītos ar visu informāciju un datiem par starptautiska mēroga futbola sacensībām un risinātu citus jautājumus saistībā ar starptautisko policijas sadarbību (11. panta 2.–4. punkts). 11. panta 2.–4. punkta teksts ir balstīts uz Padomes 2002. gada 25. aprīļa Lēmumu 2002/348/TI par drošību starptautiska mēroga futbola sacensību laikā, un tajā izmantota šā lēmuma terminoloģija.

Konvencijas nobeiguma noteikumi attiecas uz parakstīšanu (16. pants), stāšanos spēkā (17. pants), to valstu pievienošanos Konvencijai, kuras nav Eiropas Padomes dalībvalstis (18. pants), Konvencijas ietekmi saistībā ar Konvenciju Nr. 120 (19. pants), teritoriālo piemērošanu (20. pants), denonsēšanu (21. pants) un paziņojumiem (22. pants). Šie noteikumi “būtībā pamatojas” uz 1980. gada februārī publicētajiem nobeiguma paraugnoteikumiem attiecībā uz konvencijām un nolīgumiem, kas noslēgti ar Eiropas Padomi, un Konvencijas Nr. 120 nobeiguma noteikumiem.

Savienība ir pieņēmusi vairākus pasākumus attiecībā uz policijas sadarbību un policijas informācijas apmaiņu. Konkrēti, attiecībā uz policijas sadarbību un policijas rīcībā esošās informācijas apmaiņu saistībā ar drošību un drošumu futbola spēļu laikā Savienība 2002. gada 25. aprīlī pieņēma Padomes Lēmumu 2002/348/TI par drošību starptautiska mēroga futbola sacensību laikā 1 . Padomes Lēmums 2002/348/TI bija balstīts uz Līguma par Eiropas Savienību 30. panta 1. punkta a) apakšpunktu (patlaban Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 87. panta 1. punktu), kā arī uz Līguma par Eiropas Savienību (LES) 34. panta 2. punkta c) apakšpunktu, kas tika atcelts.

Padomes Lēmumā 2002/348/TI ir noteikts, ka katra dalībvalsts “izveido vai izraugās valsts futbola informācijas centru policijas vajadzībām” (VFIC), kas “darbojas kā tiešais, centrālais kontaktpunkts attiecīgās informācijas apmaiņai un policijas starptautiskās sadarbības atvieglošanai sakarā ar starptautiska mēroga futbola sacensībām” (1. pants). Padomes lēmumā ir izklāstīti VFIC uzdevumi (2. pants), policijas informācija, ar ko apmainās šie centri (3. pants), un procedūra sakaru uzturēšanai starp VFIC (4. pants). Ar Padomes 2007. gada 12. jūnija Lēmumu 2007/412/TI, ar ko groza Lēmumu 2002/348/TI par drošību starptautiska mēroga futbola sacensību laikā 2 , tika pievienoti noteikumi par periodiskiem novērtējumiem par nekārtībām valsts mēroga futbola sacensību laikā (2. panta 6. punkts) un veidlapām informācijas apmaiņai (3. panta 4. punkts).

Padomes Lēmums 2002/348/TI ir minēts Padomes 2003. gada 17. novembra Rezolūcijā par to, kā dalībvalstis izmanto aizliegumus apmeklēt starptautisku futbola spēļu norises vietas 3 , un ES Futbola rokasgrāmatā 4 . Rokasgrāmatā, kas pirmo reizi tika pieņemta 1999. gada jūnijā un pēdējo reizi atjaunināta 2016. gada novembrī, ir ietverti sīki izstrādāti ieteikumi starptautiskai policijas sadarbībai un pasākumiem, kas paredzēti vardarbības un nekārtību novēršanai un apkarošanai sakarā ar starptautiska mēroga futbola sacensībām, tostarp norādes par policijas informācijas apmaiņu un VFIC lomu un uzdevumiem.

Konvencijā ir ietverti noteikumi attiecībā uz policijas sadarbību (LESD 87. pants), un plašākā mērā tā atbilst arī Savienības politikas mērķiem saistībā ar sporta jautājumiem (LESD 165. pants). Saskaņā ar LESD 165. panta 3. punktu Savienībai un dalībvalstīm izglītības un sporta jomā jāsekmē sadarbība ar trešām valstīm un kompetentām starptautiskām organizācijām, jo īpaši ar Eiropas Padomi. Veicināšanas pasākumi ES mērogā, tostarp atbalsts projektiem saskaņā ar programmas Erasmus + nodaļu par sportu, līdzjutēju izpratnes veidošanas kampaņas un ar sportu saistītas sankcijas, nav pietiekami, lai risinātu problēmas, kas saistītas ar vardarbību un diskrimināciju sporta sacensību ietvaros. Tā kā šis ir sabiedriskās kārtības jautājums, valstu publiskās iestādes ir papildinājušas šīs iniciatīvas ar preventīviem pasākumiem un mērķorientētām korektīvām darbībām. Tas ir sarežģīts uzdevums, ņemot vērā noteiktu sacensību starptautisko raksturu un atšķirības, kas pastāv starp attiecīgajiem noteikumiem un praksi attiecībā uz kārtības uzturēšanu, drošumu un drošību dažādās ES dalībvalstīs. Ir nepieciešams īstenot ciešāku sadarbību starp dažādām ieinteresētajām personām cīņā pret visu veidu vardarbību un diskrimināciju. Tiesībaizsardzības darbībām ir jābūt labāk koordinētām, un ES var sekmēt šo procesu, jo īpaši atbalstot Eiropas Padomes konvenciju.

Pati ES nevar kļūt par Konvencijas pusi. Tas ir tādēļ, ka Konvencija attiecas tikai uz “valstīm” vai “dalībvalstīm” un neietver nekādas norādes, kas ļautu ES un citām reģionālām integrācijas organizācijām kļūt par Konvencijas pusēm.

Tomēr ES ir pieņēmusi gan vispārējus, gan konkrētus pasākumus attiecībā uz sadarbību un policijas informācijas apmaiņu, kas attiecas uz drošumu un drošību starptautiska mēroga futbola sacensībās, kā arī detalizētus, nesen atjauninātus ieteikumus par to, kā piemērot šos pasākumus.

Turklāt Konvencijas 11. pantā noteiktās saistības attiecībā uz valsts futbola informācijas centriem (VFIC) var ietekmēt kopīgos noteikumus LESD 3. panta 2. punkta nozīmē. Tas ir tāpēc, ka pienākums izveidot vai izraudzīties VFIC jau ir iekļauts Padomes Lēmumā 2002/348/TI, kas nosaka VFIC uzdevumus un paredz noteikumus sadarbībai starp tiem, jo īpaši attiecībā uz policijas informācijas apmaiņu. Konvencijas Nr. 218 11. panta 2.–4. punktā noteiktās saistības gandrīz pilnībā atbilst pienākumiem, kas iekļauti Padomes Lēmumā 2002/348/TI. Saskaņā ar Konvencijas Nr. 218 Paskaidrojuma ziņojumu “VFIC tika izveidoti saskaņā ar Eiropas Savienības tiesību aktiem”, turklāt 11. panta 2.–4. punkta teksts ir balstīts uz Padomes Lēmumu 2002/348/TI un tajā izmantota šā lēmuma terminoloģija.

Šie apstākļi akcentē nepieciešamību dalībvalstīm, uzņemoties starptautiskās saistības dalībvalstu vidū veiktās sadarbības un policijas informācijas apmaiņas jomā, rīkoties ES iestāžu ietvaros, jo īpaši attiecībā uz drošumu un drošību starptautiska mēroga futbola sacensībās.

Lai gan Konvencijas 11. panta 2.–4. punkts tika balstīts uz Padomes Lēmumu 2002/348/TI tieši tāpēc, lai izvairītos no pretrunām ES tiesību aktiem, Padomes Lēmumā 2002/348/TI ir paredzēta sistēma dalībvalstu sadarbībai un policijas informācijas apmaiņai attiecībā uz drošumu un drošību starptautiska mēroga futbola sacensībās, izmantojot šim konkrētajam mērķim izveidotu iestāžu tīklu. Tikai ES var uzņemties saistības attiecībā uz trešām valstīm, lai turpinātu piemērot šo sistēmu Eiropas Savienībā un lai paplašinātu tās piemērošanu attiecībā uz attiecīgajām trešajām valstīm.

Ņemot vērā to, ka pati ES nevar kļūt par CETS Nr. 218 pusi, un tā kā dalībvalstis var kļūt par šīs Konvencijas pusēm tikai tad, ja ES tās ir pilnvarojusi (LESD 2. panta 1. punkts), ir lietderīgi pieņemt lēmumu, ar ko dalībvalstis pilnvaro Eiropas Savienības interesēs parakstīt un ratificēt Konvenciju.

Ierosinātā Padomes lēmuma pamatā ir LESD 218. panta 6. punkta a) apakšpunkta v) punkts un 218. panta 8. punkts, tos lasot saistībā ar LESD 87. panta 1. punktu, kas ir galvenais juridiskais pamats ES tiesību aktiem par policijas sadarbību.