Eiropas Reģionu komitejas atzinums “Katastrofu riska mazināšanas pārrobežu dimensija”

(2019/C 404/08)

Ziņotājs

Roberto CIAMBETTI (ECR/IT), Veneto reģionālās padomes priekšsēdētājs un loceklis

POLITIKAS IETEIKUMI

EIROPAS REĢIONU KOMITEJA

uzsver, ka katastrofu izraisīto postījumu pieaugošā intensitāte un biežums ietekmē gan cilvēku dzīvi, gan ekonomiku. Katru gadu dabas katastrofās iet bojā aptuveni 90 000 cilvēku, bet visā pasaulē tās skar gandrīz 160 miljonus cilvēku. No 1980. līdz 2016. gadam dabas katastrofas, ko izraisīja meteoroloģiskie un klimatiskie apstākļi, radīja aptuveni 83 % no ES dalībvalstu monetārajiem zaudējumiem;

uzsver, ka katastrofām nav robežu un ka tādēļ novēršanas, noturības un efektīvas reaģēšanas uz ārkārtas situācijām attīstībai ir nepieciešama pārrobežu sadarbība. Efektīva pārrobežu sadarbība radītu ievērojamus ieguvumus 37,5 % ES iedzīvotāju, kas dzīvo pierobežas teritorijās;

uzsver, ka arī iespēja, ka notiek liela mēroga pārrobežu elektroenerģijas padeves pārrāvums, t. s. nodzisums (blackout), varētu izraisīt nopietnas ārkārtas situācijas, kuru risināšanai ieteicams nekavējoties paredzēt konkrētus katastrofu riska mazināšanas pasākumus un stiprināt pārrobežu kontaktus;

atkārtoti uzsver nepieciešamību visās ar ieguldījumiem saistītajās ES politikas stratēģijās integrēt spēju ievērojami samazināt risku un katastrofu sekas, lai publiskie līdzekļi palīdzētu kopienām kļūt noturīgākām pret katastrofu negatīvajām sekām un netiktu apdraudēta cilvēku dzīvība. Komiteja ir sarūgtināta par to, ka Eiropas strukturālie un investīciju fondi kopumā un jo īpaši Kohēzijas fonds neizvirza katastrofu riska novērtējuma veikšanu kā priekšnosacījumu ES finansēto infrastruktūras projektu īstenošanai;

lai gan Komiteja uzsver, ka ES rīcībā pašlaik ir divi instrumenti (ES civilās aizsardzības mehānisms un ES Solidaritātes fonds), ar kuriem tā ir iecerējusi sniegt ieguldījumu reaģēšanas koordinēšanā un palīdzēt stiprināt noturību pret dabas katastrofām, tomēr norāda, ka ir vajadzīga izteiktāka daudzlīmeņu pārvaldības pieeja, lai ciešā sadarbībā ar ANO Katastrofu riska mazināšanas biroju sasniegtu mērķus, kas noteikti Sendai ietvarprogrammā katastrofu riska mazināšanai (2015–2030). Turklāt princips, kas paredz ieguldīt katastrofu riska samazināšanā, ir pārliecinoši jāiekļauj Eiropas nākotnē, tostarp Eiropas pusgadā un ES fondos;

Vispārīgas piezīmes

norāda, ka iepriekšējos atzinumos RK ir vērsusi uzmanību uz pārrobežu apdraudējumiem un katastrofām, kas skar divās vai vairākās ES dalībvalstīs esošus reģionus, un aicināja uzlabot kaimiņos esošo reģionu sadarbību, lai nodrošinātu, ka preventīvas darbības ir kopīgas un reaģēšanas pasākumi – koordinēti (1);

norāda, ka ir vajadzīga plānošana, kurā ir proaktīvi ņemtas vērā dažādu reģionu, tostarp tālāko reģionu, mainīgās vajadzības, kas saistītas ar riskiem, neaizsargātību un pakļautību nelabvēlīgiem faktoriem;

konstatē, ka Eiropā valstu līmenī vai attiecīgajos valsts līmenim pakārtotajos līmeņos ir ļoti daudzveidīgs riska pārvaldības struktūru un metožu klāsts. Tāpēc turpmākajos riska novērtējumos attiecībā uz riska pārrobežu dimensiju varētu būt lietderīga sistemātiskāka pieeja;

atbalsta un mudina izstrādāt valsts, reģionālās un vietējās stratēģijas un plānus riska pārvaldībai, kā arī kopīgas pārrobežu stratēģijas pārrobežu reģioniem un efektīvi koordinēt šādas stratēģijas; turklāt Komiteja ir aicinājusi piešķirt pietiekamus resursus programmām, kurās tiek atbalstīta pārrobežu sadarbība katastrofu riska mazināšanas un krīzes pārvaldības jomā (2);

10.

uzskata, ka riska novēršanas un pārvaldības plānos cita starpā būtu jāietver liela pārreģionāla mēroga riska scenāriji gaidāmo notikumu novērošanai un uzraudzībai, jo šādi scenāriji varētu uzlabot reģionu izpratni par draudiem un to novērtēšanu. Nepieciešamie priekšnoteikumi riska novēršanas un pārvaldības plāniem ir pētījumi par neaizsargātību un pakļautību riskam, kā arī par bīstamības un vides raksturojumu, kuru rezultātā tiek veikta riska kartēšana. Minētajiem plāniem vajadzētu būt publiski pieejamiem pārrobežu līmenī un piemērotā veidā paziņotiem abās robežas pusēs, lai novērstu vai mazinātu katastrofālu notikumu risku un sagatavotos reaģēšanai uz tiem;

11.

uzsver nepieciešamību stiprināt riska pārvaldību, veicinot pārrobežu sadarbību;

12.

uzsver, ka ir svarīgi uzlabot izpratni par katastrofu riska mazināšanas pārrobežu dimensiju Eiropā, kā arī šādas izpratnes nepieciešamību un tās pievienoto vērtību efektīvākā un ilgtermiņa katastrofu riska mazināšanā;

13.

atkārtoti pauž atbalstu (3) Eiropas Komisijas priekšlikumam regulai, ar ko izveido Eiropas pārrobežu mehānismu (4) saistībā ar centieniem novērst šķēršļus pārrobežu sadarbībai, arī katastrofu riska mazināšanas jomā. Lai panāktu labāku pārrobežu sadarbību un novērstu katastrofas, var uzsākt jaunus sagatavošanas projektus, kas paredzēti vismazāk aizsargātajiem reģioniem, piemēram, tālākajiem reģioniem, salām un piekrastes reģioniem;

14.

uzsver, ka gadījumos, kad kāda valsts viena pati nevar tikt galā ar katastrofu, iesaistītās valstis rīkojas un sniedz palīdzību, izmantojot ES civilās aizsardzības mehānismu. Tomēr, ja pārrobežu draudi un katastrofas skar reģionus, kas atrodas divās vai vairākās dalībvalstīs, ir vajadzīga efektīvāka kaimiņreģionu sadarbība, lai nodrošinātu kopīgus preventīvus pasākumus un koordinētus reaģēšanas pasākumus;

15.

norāda: lai katastrofu risku mazināšana būtu rūpīgi sagatavota un krīzes gadījumā tiktu nodrošināta pēc iespējas labāka komunikācija, papildus konkrētām koordinācijas un komunikācijas stratēģijām liela nozīme ir arī pierobežas kaimiņvalsts valodas zināšanām;

16.

šajā kontekstā atzīmē, ka lielākā daļa valstu ar kaimiņvalstīm ir parakstījusi divpusējus nolīgumus (kas ne vienmēr aprobežojas tikai ar divām valstīm), kuri attiecas arī uz pārrobežu sadarbību katastrofu gadījumā. Tomēr lielāka uzmanība būtu jāpievērš riska novēršanai un mazināšanai, kā arī reaģēšanas stratēģiju sagatavošanai;

17.

atzinīgi vērtē to, ka Eiropas Parlaments un Padome ir panākuši provizorisku vienošanos par pašreizējā ES civilās aizsardzības mehānisma stiprināšanu un par ES reaģēšanu uz katastrofām (rescEU); šī vienošanās cita starpā paredz lielāku uzmanību pārrobežu riskiem;

Vietējo un reģionālo pašvaldību loma un pārrobežu projekti

18.

iesaka ES finansētajos katastrofu riska mazināšanas projektos vairāk iesaistīt vietējās un reģionālās pašvaldības, lai nodrošinātu šiem projektiem nepārtrauktību laikā un varētu tos piemērot citās teritorijās, kas saskaras ar līdzīgām riska situācijām;

19.

aicina dalībvalstis plānoto ieguldījumu atlases procesā visās attiecīgajās programmās, kā arī diskusijās par iespējamajām izmaiņām iesaistīt arī vietējās un reģionālās pašvaldības;

20.

prasa aktīvāk īstenot pārrobežu projektus katastrofu riska mazināšanai, lai plašāk izmantotu šim nolūkam paredzētos struktūrfondus;

21.

mudina lielākus ES līmeņa stimulus vērst uz vietējo un reģionālo līmeni, lai veicinātu pārrobežu sadarbību katastrofu riska mazināšanā, it īpaši tādās jomās kā profilakse, apmācība un praktiskās mācības;

22.

uzsver, ka vietējiem dalībniekiem ir būtiska loma katastrofu riska mazināšanā un izturētspējas veidošanā un ka lietderīgas ir pastāvošās iniciatīvas (piemēram, ANO Katastrofu riska mazināšanas biroja kampaņa “Padarīt pilsētas izturētspējīgas”), kuru mērķis ir veicināt katastrofu riska mazināšanu vietējā līmenī;

23.

uzskata, ka ir īpaši svarīgi izmantot Eiropas civilās aizsardzības mehānismu un ES Solidaritātes fondu, lai veiktu ieguldījumus, to skaitā finansiālus, plānošanā, kas saistīta ar riska mazināšanu, it īpaši ņemot vērā klimata pārmaiņas un no tām izrietošās ekstremālās norises;

Pārrobežu sadarbība

Plānošana

24.

norāda, ka ir vajadzīga pārrobežu nepārtrauktības plānošana, kurā ņemti vērā riska scenāriji, kas skar vairākas valstis, un kurā tiek kopīgi identificēti un novērtēti riski un veikta to kartēšana, lai nodrošinātu gan pārrobežu teritoriju attīstību, gan plašu apgabalu aizsardzību, tostarp ar mērķi novērot un uzraudzīt gaidāmos notikumus;

25.

aicina veidot zinātniskās komitejas, kas precīzāk definētu riska scenārijus un veidotu zināšanu un prasmju tīklus un kuru sastāvs atbilstu specializācijas veidiem, pamatojoties uz viendabīgās teritorijās līdzīgiem riska faktoriem (piemēram, mežu ugunsgrēki Vidusjūras reģionā, negaidīti plūdi vai pakāpeniska applūšana Centrāleiropā utt.). Šīm komitejām būtu iespēja ātri īstenot pasākumus un vest dialogu ar vietējām pārvaldes iestādēm, lai nodrošinātu piekļuvi finanšu resursiem, cilvēkresursiem un materiālajiem resursiem;

26.

norāda, ka, samazinoties finansējumam, kas novērojams dažās vietējās un reģionālajās pašvaldībās, civilās aizsardzības lēmumu pieņēmējiem ir vēl jo svarīgāk iegūt kopienu, indivīdu un civilās aizsardzības projektu precīzāku novērtējumu. Komiteja uzskata, ka sociālās noturības indekss INDRIX, kas ir viens no ES līdzfinansētā pārrobežu projekta INDRIX rezultātiem, ir piemērots kopienas noturības novērtēšanai, pamatojoties uz statistikas datiem, kā arī uz šajā nolūkā tieši ievadītajiem datiem: projektā tika izmantoti noteikti sociālie rādītāji (izglītības līmenis, veselības stāvoklis, bezdarba līmenis, piedāvātie pakalpojumi utt.), lai izvērtētu riska uztveri dažādās kopienās un it īpaši apzinātu kopienas, kas ir visvairāk pakļautas riskam un ir visneaizsargātākās; aicina kompetentās iestādes apsvērt iespēju izstrādāt obligātus instrumentus apdrošināšanai pret dabas katastrofām, kas būtu standartizēti Eiropas līmenī, un apdrošināšanas prēmijas piesaistīt riska līmenim. Tas privātpersonu vidū veicinātu informētību par risku un palielinātu izpratni par profilakses nozīmi, samazinātu bezrūpīgas rīcības risku un visiem Eiropas iedzīvotājiem garantētu taisnīgu un vienveidīgu kompensāciju;

27.

norāda, ka dažās pārrobežu teritorijās ir jāizveido kopīga datubāze, kurā būtu apzināti materiāli, līdzekļi, aprīkojums un brīvprātīgo specializācija, kā arī līdzekļu dislokācija un loģistika;

28.

norāda, ka šī datubāze būtu jāizveido un jāpārvalda ne vien lai uzlabotu sagatavotību katastrofām, bet arī tādēļ, lai stiprinātu katastrofu skarto reģionu sociālo, ekonomisko un kultūras atveseļošanos kopējas pārrobežu perspektīvas ietvaros;

29.

uzskata, ka ir jāņem vērā un jāpārņem jau esošie pozitīvie pārrobežu sadarbības modeļi, piemēram:

—	Vācijas un Dānijas kopīgās mācības civilās aizsardzības jomā, piemēram, DANGEREX 07, DANGERFloodEx 2010 un ārkārtas reaģēšana bez robežām,

—	gatavība plūdiem un pārnacionāla kaitējuma mazināšana Savas baseinā (Brod Posavinas županijā Horvātijā un Mačvas apgabalā Serbijā),

—	RiKoSt: riska paziņošanas stratēģijas (Karintijā (Austrijā) un Altoadidžē (Itālijā) līdz 2020. gada oktobrim),

—	U-SCORE-II: pilsētu salīdzinoša novērtēšana (izmēģinājuma projekti Portugālē, Itālijā un Apvienotajā Karalistē),

—	mobilā mācību iekārta uz iekšējiem ūdeņiem (MÜB) Augšreinā un Vācijas-Francijas-Šveices Augšreinas konferences kongress par tematu “Nodzisums – liela mēroga pārrobežu elektroenerģijas padeves pārrāvums” (2016);

Mācības

30.

uzsver, ka ir svarīgi nodrošināt stimulus jauniešiem piedalīties mācībās, un mudina dalībvalstis un vietējās un reģionālās pašvaldības veicināt īpašus augstskolu kursus un projektus par riska mazināšanas pasākumiem. Turklāt Komiteja uzsver, ka jaunieši var piedalīties solidaritātes darbībā katastrofu riska novēršanas jomā ar Eiropas Solidaritātes korpusa starpniecību (5). Šī darbība var tikt īstenota kā brīvprātīgais darbs, māceklība, stažēšanās un darba pieredze;

31.

norāda, ka nepieciešamas īpašas mācības vietējo pārvaldes iestāžu darbiniekiem (tostarp arī saistībā ar kampaņu “Padarīt pilsētas noturīgākas”), lai palielinātu viņu informētību un nodrošinātu viņiem lielākas zināšanas, jo viņi ir tieši atbildīgi par vietējiem iedzīvotājiem un par teritorijas aizsardzību un attīstību;

32.

iesaka vairāk uzmanības veltīt brīvprātīgo un tehnisko darbinieku apmācībai labākas specializācijas nolūkā, izmantojot stimulus un ieviešot mācību kursus, kuru pamatā ir attiecīgās valsts riski, jo īpaši pārrobežu teritorijās, ar mērķi uzlabot ģeogrāfiskās zināšanas par teritoriju un īstenot kopīgus un koordinētus pasākumus attiecībā uz novērošanu, uzraudzību, kā arī reaģēšanu ārkārtas situācijās;

33.

atkārtoti norāda, ka ar vietējo pašvaldību vai brīvprātīgo starpniecību ir jāorganizē informatīvas kampaņas, lai iedzīvotājus informētu par pastāvošajiem riskiem un pašaizsardzību, un ka ir vajadzīgas abpusēju mācību iniciatīvas vietējā un reģionālā līmenī, veicot pilsētu un reģionu salīdzinošu novērtēšanu;

34.

uzsver, ka transnacionālajai apmācībai būtu jāatbilst riska scenārijiem, kas noteikti pārrobežu riska novēršanas un pārvaldības plānos. Šādos mācību kursos (vēlams, kopīgos) abās robežas pusēs būtu jāiesaista visi ar riska pārvaldību tieši saistītie dalībnieki, sākot ar tehniskajiem ekspertiem līdz pat brīvprātīgo organizācijām;

35.

uzsver nepieciešamību stiprināt e-mācību platformas, piemēram, ES Civilās aizsardzības mehānisma mācību programmu, un palielināt atklātu tiešsaistes kursu pieejamību civilās aizsardzības jomā;

36.

uzskata, ka ES Solidaritātes fondam jānodrošina intensīvākas informācijas kampaņas reģioniem, izmantojot atbalsta pasākumus, kas jau labi darbojas ES dalībvalstīs un kandidātvalstīs. ES Solidaritātes fonds ir būtisks atbalsta instruments attiecīgajiem reģioniem, kad ir jāpieliek ārkārtējas pūles, lai atjaunotu dabas un meteoroloģisko katastrofu skartās teritorijas, jo dabas katastrofas neapstājas pie robežām;

Reaģēšana ārkārtas situācijās

37.

uzsver, ka ir jāizveido kopīga un standartizēta pārrobežu brīdināšanas sistēma, kas ietvertu paziņošanu reāllaikā par visiem negadījumiem un katastrofām, kas var ietekmēt kādas citas valsts reģionu teritoriju;

38.

norāda, ka ir vajadzīgi pārrobežu nolīgumi, lai standartizētu un paātrinātu palīdzības sistēmu un brīvprātīgo aktivizāciju, un šajā saistībā jāapzina juridiskie šķēršļi un jāmudina sadarboties, tādējādi optimizējot līdzekļu un personāla loģistiku. Aicina noslēgt nolīgumus arī ūdens jomā, lai uzlabotu zināšanas par dambju organizatorisko apsaimniekošanu un to funkcionēšanu ar mērķi nodrošināt savlaicīgus pasākumus ar ūdeni saistīta riska mazināšanai lejtecē citu dalībvalstu teritorijā;

39.

aicina izstrādāt akronīmus, ko izmanto glābšanas koordinācijas centru apzīmējumam dažādos teritoriālajos līmeņos, lai standartizētu un saskaņotu izmantoto terminoloģiju;

40.

aicina izstrādāt saskaņotas procedūras preventīvai informēšanai un operatīvo procedūru kopīgai izmantošanai ārkārtas situācijās;

41.

iesaka izmantot IT lietotnes, kas ļautu brīdināt iedzīvotājus reāllaikā;

42.

mudina dalībvalstis atzīt un sertificēt profesionālus speciālistus (kurus visprecīzāk var definēt kā katastrofu riska pārvaldītājus), kas ar daudznozaru un transversālām zināšanām, prasmēm un kompetencēm varētu sniegt atbalstu vietējo un reģionālo pārvaldes iestāžu darbiniekiem gan plānošanā, gan it īpaši ārkārtas situācijās;

Subsidiaritātes princips

43.

piekrīt, ka Eiropas Savienības kompetencē jābūt tādu pasākumu īstenošanai, kuri veicina, koordinē vai papildina dalībvalstu pasākumus civilās aizsardzības jomā;

Paraugprakse

44.

uzsver, ka pārrobežu sadarbībā katastrofu riska mazināšanas jomā ir daudz paraugprakses piemēru, kurus varētu pārņemt un optimāli izvērst, piemēram:

—	kopīgas praktiskās mācības, kas katastrofu gadījumā nodrošinātu vienotu pieeju, savstarpēju saprašanos un vienādu sagatavotības līmeni,

—	saskaņotas informācijas izplatīšana, apmaiņa ar paraugpraksi un mācīšanās no kaimiņreģionu iniciatīvām, metodēm, instrumentiem utt.,

—	cilvēkiem, kas dzīvo augsta riska pārrobežu teritorijās, paredzētas kopīgas izpratnes veidošanas un izglītošanas kampaņas, kurās iesaistītas dažādas ieinteresētās personas (piemēram, katastrofu riska mazināšanas dienas dažādās pilsētās un pašvaldībās);

45.

pārliecināti atbalsta Eiropas Pierobežas reģionu asociācijas (AEBR) īstenoto projektu b-solutions, kura mērķis ir apzināt juridiskos un administratīvos šķēršļus pārrobežu sadarbībai katastrofu novēršanas un katastrofu mazināšanas jomā. Komiteja atzīmē, ka pirmajā uzaicinājumā iesniegt priekšlikumus 2018. gadā AEBR apzināja 10 gadījumus, kas tika pārveidoti par izmēģinājuma projektiem, bet daudzi gadījumi vēl nav atrisināti (neatliekamās medicīniskās palīdzības transportlīdzekļi, ugunsdzēsēji vai helikopteri, kas drīkst iekļūt dažu pierobežas reģionu teritorijā, bet citu reģionu teritorijā – nedrīkst, administratīvās formalitātes attiecībā uz mirstīgo atlieku pārvietošanu, asimetriska pakalpojumu sniegšana pārrobežu līmenī, problēmas saistībā ar apdrošināšanu, diplomu atzīšana utt.). Komiteja mudina visus reģionus, kuri saskaras ar līdzīgiem šķēršļiem, piedalīties turpmākajos uzaicinājumos iesniegt priekšlikumus;

46.

uzsver, ka katastrofu skartajiem reģioniem kopīgi jāiesniedz risinājumi attiecīgo valstu valdībām. Kā piemēru var minēt sadarbību starp Portugāles ziemeļu daļu un Galisijas reģionu Spānijā, kuri savai attiecīgajai centrālajai valdībai iesniedz savas prioritātes jautājumos, kurus var atrisināt Ibērijas samitu ietvaros, un ciešo sadarbību starp tālākajiem reģioniem: Kanāriju salām, Azoru salām un Madeiru, izmantojot Interreg MAC programmu, kurai pievienojušās arī kaimiņos esošās trešās valstis, piemēram, Kaboverde, Mauritānija un Senegāla.

Briselē, 2019. gada 27. jūnijā

Eiropas Reģionu komitejas

priekšsēdētājs

Karl-Heinz LAMBERTZ

(1) Eiropas Reģionu komisijas atzinums “Hjogo rīcības pamatplāns laikposmam pēc 2015. gada: izturētspējas veidošana, īstenojot riska pārvaldību” (OV C 271, 19.8.2014., 61. lpp.).

(2) Eiropas Reģionu komisijas atzinums “Rīcības plāns par Sendai ietvarprogrammu katastrofu riska mazināšanai 2015.–2030. gadam” (OV C 272, 17.8.2017., 32. lpp.).

(3) Eiropas Reģionu komisijas atzinums “Pārrobežu mehānisms” (pieņemts 2018. gada 5. decembrī (OV vēl nav publicēts).

(4) Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par mehānismu juridisku un administratīvu šķēršļu novēršanai pārrobežu kontekstā, COM(2018) 373 final.

(5) Eiropas Reģionu komisijas atzinums 2018/03892 “Eiropas Solidaritātes korpuss un jaunā ES jaunatnes stratēģija” (ziņotājs: Matteo Bianchi).