Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko izveido Eiropas Darba iestādi”

(COM(2018) 131 final – 2018/0064 (COD))

(2018/C 440/21)

Ziņotājs:

Carlos Manuel TRINDADE

Apspriešanās	Padome, 6.4.2018. Eiropas Parlaments, 16.4.2018.
Juridiskais pamats	LESD 46. pants, 91. panta 1. punkts un 304. pants
Atbildīgā specializēta nodaļa	Nodarbinātības, sociālo lietu un pilsoniskuma specializētā nodaļa
Pieņemts specializētās nodaļas sanāksmē	19.7.2018.
Pieņemts plenārsesijā	20.9.2018.
Plenārsesija Nr.	537
Balsojuma rezultāts (par / pret / atturas)	189/16/29

1.   Secinājumi un ieteikumi

1.1.

Pārrobežu darba tirgū valdošā situācija, jo īpaši negodīga konkurence, sociālais dempings, dažādi pārkāpumi un krāpšana nodokļu un sociālā nodrošinājuma jomā, rada ievērojamas problēmas uzņēmumiem, darba ņēmējiem un dalībvalstīm. Pašreizējās problēmas un konfliktus saasināja informācijas trūkums uzņēmumiem un darba ņēmējiem, nepietiekama dalībvalstu sadarbība un vairākuma darba inspekciju spēju vājums. Kaut arī ir veikti daži pasākumi, ES iestādes, Komisijas priekšsēdētājs, EESK, sociālie partneri un pilsoniskās sabiedrības organizācijas ir paudušas nepieciešamību darīt vairāk un labāk, lai rastu risinājumu šai situācijai.

1.2.

Ja Komisijas regulas priekšlikums, ar ko izveido Eiropas Darba iestādi (EDI), tiktu atbilstoši īstenots, tas varētu būt nozīmīgs solis pareizajā virzienā, lai, izmantojot dalībvalstu sadarbību un atbalstu un ar nosacījumu, ka Eiropas Darba iestāde respektē valstu un ES pilnvaras, uzlabotu pārrobežu mobilitāti, nodrošinātu atbilstību ES un valstu tiesību aktiem, sekmētu valstu darba tirgus iestāžu sadarbību un uzlabotu piekļuvi atbilstīgai un aktuālai informācijai, apkarotu nelikumīgu praksi un stiprinātu iekšējo tirgu.

1.3.

EESK atbalsta Komisijas iniciatīvu, kuras uzdevums ir palīdzēt risināt pārrobežu mobilitātes problēmas. Tā pieņem zināšanai, ka Eiropas Darba tirgus iestādes izveides nolūkā Komisija ierosina regulu, un uzsver, ka dalībvalstu strukturētā sadarbība tiek noteikta līdzsvaroti tā, lai rastu inovatīvus risinājumus un pievienoto vērtību uzņēmumiem, darba ņēmējiem, valstu iestādēm un darba inspekcijām, vienlaikus saglabājot subsidiaritātes principu.

1.4.

Kopumā EESK atbalsta Komisijas centienus uzlabot pārrobežu sadarbību un novērst nelikumīgu praksi. Konkrētāk, EESK norāda uz aspektiem, par kuriem valda vienprātība (sk. 4.1. punktu), izsaka piezīmes (sk. 4.2. punktu) un izvirza dažus priekšlikumus (sk. 4.3. punktu), un cer, ka tie tiks ņemti vērā, lai uzlabotu EDI darbības efektivitāti.

1.5.

EESK iesaka Komisijai ar lielu rūpību veikt dažādu struktūru iekļaušanu Eiropas Darba iestādē tā, lai uzkrātā pieredze un zinātība tiktu lietderīgi izmantota un lai nodrošinātu, ka nav pārklāšanās ar citiem instrumentiem un struktūrām, jo galu galā mērķis ir panākt, ka EDI darbība ir efektīvāka. EDI neatkarība jānodrošina, piešķirot tai pietiekamus pašu resursus uzdevumu veikšanai. Tomēr EESK brīdina, ka EDI efektivitāti varētu apdraudēt iespējamais resursu trūkums. Tāpēc, lai arī pastāv bažas un dažas no tām ir paustas attiecībā uz izmaksu lietderību, ir svarīgi nodrošināt, ka līdzekļi tiek pienācīgi pārvaldīti.

1.6.

No dažādajiem priekšlikumiem EESK jo īpaši vērš uzmanību uz priekšlikumu, kas skar sociālo partneru iesaisti (sk. 4.3.3. punktu). Pārrobežu mobilitātes problēmas būs vieglāk risināt, ja sociālie partneri aktīvāk iesaistīsies Eiropas, valstu un nozaru līmenī, un tas ir turpmāk izklāstīto EESK priekšlikumu mērķis. EESK ierosina EDI ieinteresēto personu grupu pārveidot par konsultatīvo padomi, kā arī šajā struktūrvienībā palielināt sociālo partneru klātbūtni.

2.   Konteksts

2.1.

Pēdējos gados ir bijusi vērojama ļoti zīmīga darbaspēka mobilitātes palielināšanās: no 2010. līdz 2017. gadam to iedzīvotāju skaits, kas dzīvo vai strādā dalībvalstī, kas nav viņu dzimšanas vieta, ir pieaudzis no 8 līdz 17 miljoniem, bet, sākot ar 2010. gadu, norīkotu darba ņēmēju skaits ir palielinājies par 68 % un sasniedzis 2,3 miljonus 2016. gadā. Bez tam vairāk nekā 2 miljoni autotransporta nozares darbinieku ikdienā, pārvadājot preces vai pasažierus, šķērso ES iekšējās robežas (1).

2.2.

Svarīgs Eiropas sociālās situācijas aspekts ir tas, ka nabadzības līmenis nav būtiski mazinājies un skar 23,5 % no Eiropas Savienības iedzīvotājiem (2). Daži no šiem cilvēkiem ir ekonomiski neaktīvas un cerību zaudējušas personas, personas ar invaliditāti, imigranti no trešām valstīm, romi un bezpajumtnieki; tie ir cilvēki, no kuriem daudzi dzīvo dalībvalstī, kas nav viņu izcelsmes valsts. Šādu cilvēku gadījumā risinājumus būtu vieglāk rast, ja pārrobežu darba tirgi darbotos efektīvāk, jo tas pavērtu plašākas nodarbinātības iespējas.

2.3.

ES iestādes ir paudušas savu viedokli par darba ņēmēju mobilitātes jautājumu. Komisija apgalvo, ka “(..) joprojām pastāv bažas par atbilstību ES noteikumiem un faktisku un iedarbīgu to izpildi, kas var apdraudēt uzticību un taisnīgumu iekšējā tirgū. Jo īpaši ir paustas bažas par to, ka mobilie darbinieki nav aizsargāti pret ļaunprātīgu izmantošanu vai ka viņiem tiek liegtas viņu tiesības, un ka uzņēmumiem nākas darboties nedrošā vai neskaidrā uzņēmējdarbības vidē un nevienlīdzīgas konkurences apstākļos” (3). Eiropas Parlaments uzsver “(..) nepieciešamību stiprināt kontroli un saskaņošanu starp dalībvalstīm un to iekšienē, tostarp pastiprinot informācijas apmaiņu starp darba inspekcijām, un aktīvi atbalstīt brīvas pārvietošanās tiesību īstenošanu” (4). Padome ir uzsvērusi “vajadzību uzlabot administratīvo sadarbību un attīstīt palīdzību un informācijas apmaiņu, lai cīnītos pret krāpšanu saistībā ar darbinieku norīkošanu, vienlaikus uzsverot, cik svarīga pakalpojumu sniedzējiem un darbiniekiem ir skaidra un pārredzama informācija” (5).

2.4.

Runā par stāvokli Savienībā, ko priekšsēdētājs Jean-Claude Juncker teica 2017. gada 13. septembrī, ir apkopota ES iestāžu nostāja: “Mums būtu jāpārliecinās, ka jauna Eiropas kontroles un izpildes struktūra īsteno visus ES noteikumus par darbaspēka mobilitāti taisnīgi, vienkārši un efektīvi. Ir absurdi, ka mums ir Banku iestāde, lai nodrošinātu kārtību banku darbības standartos, bet nav kopējas Darba iestādes, lai nodrošinātu taisnīgumu mūsu vienotajā tirgū” (6).

2.5.

EESK jau ir izstrādājusi vairākus atzinumus (7) par šo tematu.

2.6.

Lai gan pēdējos gados ir pieņemta virkne iniciatīvu un priekšlikumu darba ņēmēju taisnīgas mobilitātes veicināšanai, to īstenošana un īstenošanas pārraudzība joprojām ir nepietiekama.

2.7.

Pašreizējā situācija, ko raksturo pārkāpumi un nelikumīga prakse dažās dalībvalstīs, ir saistīta ar populismu un ir palielinājusi pret Eiropu vērstu noskaņojumu un protekcionisma tendences, kas pēdējo gadu laikā ir izplatījušās daudzās dalībvalstīs.

2.8.

Šie konstatējumi norāda uz to, ka Eiropas Savienības Pamattiesību hartā paredzētās tiesības, jo īpaši 15., 16., 21., 29., 31., 34., 35. un 45. pantā noteiktās tiesības, pašlaik netiek ievērotas.

2.9.

Turklāt šis konstatējums ir viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc ir pieņemts Eiropas sociālo tiesību pīlārs ar mērķi nodrošināt iedzīvotājiem “vienlīdzīgas iespējas un piekļuvi darba tirgum, taisnīgus darba apstākļus un sociālo aizsardzību un iekļaušanu” (8).

2.10.

Šīs ES iestāžu piezīmes ir cieši saistītas ar brīdinājumiem un sūdzībām, kas gadu gaitā saņemtas no Eiropas sociālajiem partneriem, arodbiedrībām, uzņēmumiem, kā arī vairāku valsts iestādēm, kuras ir nepārtraukti prasījušas izstrādāt politiku, ar kuru varētu uzlabot šo situāciju.

2.11.

Ievērojamas atšķirības starp dalībvalstu darba inspekciju pienākumiem un resursiem ir atzīts fakts, jo daudzos gadījumos inspektoru skaits ir zemāks par to, kuru iesaka SDO (9). Turklāt darba inspekcijai piešķirto līdzekļu samazināšanās, lingvistiskās grūtības un atšķirīgs digitalizācijas līmenis atklāja, ka trūkst zināšanu par to, kā praksē darbojas darba ņēmēju pārrobežu mobilitāte, un tas liecina par vajadzību rīkoties ES līmenī un sniegt atbalstu dalībvalstīm, lai tās šo trūkumu novēršanas nolūkā efektīvāk un proaktīvāk sadarbotos un brīvprātīgi iesaistītos kopīgās iniciatīvās.

2.12.

Sabiedriskā apspriešanās tiešsaistē (10) un iekšējo konsultāciju rezultāti liecina, ka nepilnības pastāv, jo īpaši attiecībā uz nepietiekamu atbalstu un norādēm darba ņēmējiem un uzņēmumiem pārrobežu situācijās. Konkrēti, izrādās, ka sabiedrībai pieejamā informācija par tās tiesībām un pienākumiem ir nepilnīga un sadrumstalota, ka sadarbība un koordinācija starp valstu publiskajām iestādēm ir nepietiekama un ka noteikumu īstenošana un izpilde ir neefektīva. Mērķorientētajās apspriedēs tika gūti ļoti atšķirīgi rezultāti. Lielākā daļa respondentu atbalsta tādas jaunas iestādes izveidi, kuras uzdevums būtu, atvieglojot informācijas un labas prakses apmaiņu, uzlabot sadarbību starp dalībvalstīm. Tajā pašā laikā viņi uzsver, ka jaunajai iestādei būtu pilnībā jāievēro Līgumā paredzētā valstu kompetence un ka tai nevajadzētu uzlikt papildu ziņošanas pienākumus dalībvalstīm. Daudzi arī kritizē pārklāšanās risku ar pašreizējām administratīvajām struktūrām.

3.   Vispārīgas piezīmes

3.1.

EESK atbalsta Komisijas centienus apkarot nelikumīgas darbības un krāpšanu saistībā ar pārrobežu mobilitāti. Tāpēc Eiropas Darba iestādes izveide atbilst tam, kas teikts 2014. gada jūlija politiskajās pamatnostādnēs par sociālākas Eiropas veidošanu.

3.2.

EESK ir vienisprātis ar Komisiju, ka ir jānodrošina efektīva sadarbība starp valstu iestādēm un jāveic saskaņota administratīvā darbība, lai pārvaldītu arvien eiropeiskāku darba tirgu un lai, pateicoties EDI, ja tā tiks izveidota atbilstīgi subsidiaritātes un proporcionalitātes principam un tai tiks piešķirtas skaidras pilnvaras, uz svarīgākajiem izaicinājumiem pārrobežu mobilitātes jomā reaģētu taisnīgi, vienkārši un efektīvi (11).

3.3.

EESK, tāpat kā Komisija, uzskata, ka “[d]arbaspēka pārrobežu mobilitāte Eiropas Savienībā sniedz priekšrocības iedzīvotājiem, ekonomikai un sabiedrībai kopumā” un ka tās sniegtās priekšrocības ir atkarīgas “no skaidri, taisnīgi un efektīvi piemērotiem noteikumiem par darbaspēka pārrobežu mobilitāti un sociālās nodrošināšanas sistēmu koordinēšanu” (12).

3.4.

Pēc Komisija priekšlikuma izskatīšanas EESK uzskata, ka tas atbilst prasībām, kas saistītas ar subsidiaritātes un proporcionalitātes principu, Parlamenta un Padomes vienošanos par decentralizēto aģentūru racionalizāciju, labāka regulējuma principu un saikni starp ierosināto iniciatīvu un platformu nedeklarēta darba apkarošanai.

3.5.

EESK uzskata, ka no dažādām apsvērtajām iespējām (13) Komisijas izraudzītais variants par operatīvu risinājumu, proti, par jaunas, uz dalībvalstu sadarbību balstītas aģentūras izveidi un esošās struktūras izmantošanu, ir pareizā izvēle, kas atbilst pašreizējām vajadzībām. Komiteja piekrīt Komisijas viedoklim, ka izvēlētais EDI īstenošanas veids, proti, regula, ja tā tiks apstiprināta, nodrošinās lielāku juridisko noteiktību, un tādēļ tas ir vispiemērotākais instruments.

3.6.

EESK uzskata, ka EDI izveide var novērst iepriekš konstatētās nepilnības, ja visas dalībvalstis sadarbosies un sniegs atbalstu. EESK uzsver, ka EDI būtu jākoncentrē uz darbaspēka mobilitātes uzlabošanu, noteikumu piemērošanu, pārkāpumu apkarošanu un iekšējā tirgus stiprināšanu, šajā nolūkā uzlabojot dalībvalstu pārrobežu sadarbību. Jo vairāk EDI koncentrēsies uz savu darbību un skaidrāki būs tās mērķi, jo mazāk būs negatīvu paziņojumu un skaidrojumu par minētās iestādes lietderību.

3.7.

Kopumā EESK atbalsta Komisijas regulas priekšlikumu, jo īpaši mērķus (2. pants), uzdevumus (5. pants), informāciju par darbaspēka pārrobežu mobilitāti (6. pants), piekļuvi darbaspēka pārrobežu mobilitātes pakalpojumiem (7. pants), sadarbību un informācijas apmaiņu starp dalībvalstīm (8. pants) un sadarbību pārrobežu darba tirgus traucējumu gadījumā (14. pants), jo šajos pantos ir noteikti EDI pienākumi, kas var dot izšķirīgu ieguldījumu darba un sociālo tiesību līdzvērtīgas ievērošanas nodrošināšanā uzņēmējvalstī, sociālā dempinga apkarošanā, veselīgas konkurences veicināšanā starp uzņēmumiem, krāpšanas novēršanā pārrobežu mobilitātes jomā, proti, visu to problēmu risināšanā, ar kurām dalībvalstis vienas pašas nevar tikt galā.

3.8.

EESK uzskata, ka šie mērķi un uzdevumi kliedē pamatotās šaubas par EDI faktiskajām funkcijām un lomu.

3.9.

EESK uzskata, ka EDI darbība atbilst visiem nosacījumiem, lai tā radītu pozitīvu ietekmi, jo minētā iestāde palīdzēs nodrošināt dalībvalstīm un sociālajiem partneriem efektīvu operatīvo un tehnisko atbalstu, kas ļaus apkarot nelikumīgu praksi, ļaunprātīgu izmantošanu un krāpšanu darbaspēka mobilitātes jomā. Darba ņēmēju un pilsoņu tiesības uz vienlīdzīgu attieksmi, piekļuvi nodarbinātības iespējām un sociālajai drošībai tiks ievērotas, sniedzot pareizu informāciju un pakalpojumus darba ņēmējiem un darba devējiem, nodrošinot sadarbību un informācijas apmaiņu starp valstu iestādēm, īstenojot kopīgas un saskaņotas pārbaudes un sadarbojoties to strīdu un darba tirgus traucējumu gadījumos, kuriem ir pārrobežu ietekme (piemēram, uzņēmumu pārstrukturēšana, kurā ir iesaistītas vairākas dalībvalstis).

3.10.

EESK vēlas panākt to, ka EDI ir iedvesmas un pamudinājuma avots, ne tikai lai stiprinātu valsts kompetento iestāžu spējas, jo īpaši saistībā ar darba inspekcijām un to personālu, bet arī lai sniegtu informāciju un konsultācijas, kas palīdzētu Eiropas uzņēmumiem un darba ņēmējiem zināt noteikumus, kuri piemērojami pārrobežu situācijās.

3.11.

EESK vērš uzmanību uz to, ka liela nozīme ir jauniem darba veidiem, kas saistīti ar tehniskiem un digitāliem jauninājumiem uzņēmumos un darba tirgū un kas acīmredzami ietekmē pārrobežu mobilitātes situāciju, un tāpēc EDI gadījumā vajadzētu ņemt vērā šo jauno kontekstu.

3.12.

EESK cer, ka sinerģija, kas varētu rasties no pieredzes, prasmju un uzdevumu koncentrācijas, kā arī no EDI ietvaros paredzētās sadarbības, būs efektīva un ka netiks pieļauta pārklāšanās un neskaidrības, ņemot vērā turpmāk minētos aspektus.

3.12.1.

Eiropas Darba iestādē tiks iekļautas vairākas struktūras, piemēram, Eiropas Nodarbinātības dienestu tīkls (EURES), Darbinieku brīvas pārvietošanās tehniskā komiteja, Ekspertu komiteja par darba ņēmēju norīkošanu darbā, Administratīvā komisija sociālās nodrošināšanas sistēmu koordinācijai (tehniskā komisija, revīzijas padome un samierināšanas padome), kā arī Eiropas platforma sadarbības stiprināšanai nolūkā novērst nedeklarētu darbu.

3.12.2.

EDI sadarbosies ar Eiropas aģentūrām, kas jau pastāv darba jomā: Cedefop (14), ETF (15), EU-OSHA (16), Eurofound (17), Administratīvā komisija sociālās nodrošināšanas sistēmu koordinācijai, Sociālās nodrošināšanas sistēmu koordinācijas padomdevēja komiteja un Darba ņēmēju pārvietošanās brīvības padomdevēja komiteja.

3.12.3.

Tomēr EESK cer un sagaida, ka pastiprināta integrācija un sadarbība dos reālus panākumus efektivitātes ziņā un ka spēkā esošā paraugprakse un šajās dažādajās jomās jau paveiktais netiks apdraudēts. EESK pieņem zināšanai veiksmīgos piemērus, kas konstatēti Beniluksa valstīs, vai piemērus saistībā ar Eiropas platformu nedeklarēta darba novēršanai vai arī Eiropas identitātes kartes izveidošanu civilās būvniecības nozarē. Šīs iniciatīvas būtu jāsaglabā un iespēju robežās jāreproducē; balstoties uz to, būtu jāuzsāk citas līdzīgas inovatīvas iniciatīvas. Vēl viens šāda veida inovatīvu iniciatīvu piemērs ir Eiropas sociālā nodrošinājuma numura izveide; šo iniciatīvu paredzēts īstenot Regulas (EK) Nr. 883/2004 par sociālās nodrošināšanas sistēmu koordinēšanu atjaunināšanas ietvaros (18), kā arī saistībā ar darbu pabeigšanu pie sociālā nodrošinājuma informācijas elektroniskās apmaiņas (EESSI).

3.13.

EESK uzsver, ka ir svarīgi paredzēt sociālo partneru līdzdalību EDI darbībā un pārvaldībā (24. pants). Tomēr EESK uzsver, ka veids, kā šī dalība ir iecerēta, ir acīmredzami neatbilstīgs. EESK cer, ka tiks nodrošināti nosacījumi šādai līdzdalībai, kas tai ļaus radīt faktisku pievienoto vērtību to konkrēto problēmu risināšanā, kuras skar darbaspēka mobilitāti.

3.14.

EESK uzskata, ka EDI darbībā jāievēro subsidiaritātes princips un ka tā nevar iejaukties darba tirgu darbībā dalībvalstīs, jo īpaši to darba attiecību un darba koplīgumu slēgšanas sarunu sistēmās visos līmeņos, sociālo partneru autonomijā vai darba inspekciju pakalpojumos.

4.   Īpašas piezīmes

4.1

EESK arī uzsver un atbalsta šādus aspektus:

4.1.1.

jāveicina ar valstu iestādēm saskaņotas kopīgas pārbaudes neatbilstības, krāpšanas vai ļaunprātīgas izmantošanas gadījumos, taču tās jāveic saskaņā ar attiecīgo dalībvalstu tiesību aktiem. Šīm pārbaudēm jānotiek pēc brīvprātības principa, lai ievērotu dalībvalstu kompetenci. Tomēr uzmanība jāvērš uz faktu, ka kādas dalībvalsts iespējamā nepiedalīšanās, kurai vienmēr jābūt pamatotai, var kaitēt ESI darbības efektivitātei.

4.1.2.

Eiropas Darba iestādei nav iniciatīvas pilnvaru kopīgu un saskaņotu pārbaužu veikšanai, jo šīs pilnvaras ir valsts iestāžu atbildības jomā; taču EDI var ierosināt dalībvalstīm veikt šādas pārbaudes, ja tā atklāj tiesību aktu pārkāpumus, krāpšanu vai ļaunprātīgu izmantošanu.

4.1.3.

Iekšējā tirgus informācijas sistēmas (IMI) un sociālā nodrošinājuma informācijas elektroniskās apmaiņas (EESSI) ietvaros Eiropas Darba iestādei mijiedarbībā ar vienoto digitālo vārteju jāuzņemas atbildība par Eiropas darbvietu mobilitātes portālu.

4.1.4.

EDI jāatzīst un jāapstiprina sociālo partneru autonomija, kā arī sarunas un darba koplīgumi, bet jo īpaši to aktīvas līdzdalības nozīme tās mērķu sasniegšanā.

4.1.5.

Arodbiedrībām un uzņēmumiem svarīgs ir EDI atbalsts informācijas un tehniskā atbalsta jomā, kā arī pārrobežu darba konfliktu gadījumos, tādējādi atzīstot arodbiedrību un uzņēmumu galveno lomu tiesību aktu īstenošanā.

4.1.6.

Jāprecizē jautājums par EDI mediatora lomu konfliktos starp valsts iestādēm, jo īpaši sociālā nodrošinājuma jomā.

4.1.7.

Valsts sadarbības koordinatori, kas darbosies kā saikne ar dalībvalstīm, noteikti palielinās EDI efektivitāti. Tomēr ir jāprecizē to funkcionālā saikne ar izcelsmes dalībvalstīm, ne tikai ar pārvaldes iestādēm, bet arī ar valsts sociālajiem partneriem.

4.1.8.

EDI neatkarība jānodrošina, piešķirot tai pietiekamus pašu resursus uzdevumu veikšanai. Tomēr EESK brīdina, ka EDI efektivitāti varētu apdraudēt iespējamais resursu trūkums. Pastāv arī zināmas bažas par tās izmaksu lietderību, un tādēļ ir svarīgi nodrošināt, ka tās līdzekļi tiek pienācīgi pārvaldīti.

4.2.

Ņemot vērā uzdevumus, kas uzticēti EDI, EESK izsaka šādas piezīmes.

4.2.1.

Strīdus starp valsts pārvaldes iestādēm darbaspēka mobilitātes un sociālā nodrošinājuma koordinācijas jomā pēc dalībvalstu nacionālo iestāžu pieprasījuma un saskaņojot ar tām, varētu atrisināt ar EDI starpniecību.

4.2.2.

Šāda starpniecība tomēr nedrīkst apšaubīt vienas vai otras iesaistītās puses iespēju veikt pārsūdzību kompetentajās tiesās.

4.2.3.

Ir jāprecizē EDI mijiedarbība un sadarbība ar ES aģentūrām un citām struktūrām, kas saistītas ar darba jautājumu risināšanu, kā arī ar tiesību aktu ievērošanu un piemērošanu.

4.2.4.

EDI izveide nedrīkst palielināt administratīvās izmaksas uzņēmumiem un darba ņēmējiem.

4.3.

Ņemot vērā nepieciešamību īstenot mērķus, kas ir EDI izveides pamatā, EESK ierosina raudzīties, lai Komisijas ierosinātajā regulas priekšlikumā būtu paredzēti šādi turpmāk minētie aspekti.

4.3.1.

Jāprecizē dalībvalstu pienākums sadarboties ar EDI — sniegt informāciju un palīdzību, kā arī nodrošināt piekļuvi valsts datubāzēm attiecībā uz tiesību aktiem, sociālo nodrošinājumu un nodokļiem. Vajadzētu arī precizēt to, kā izmaksas tiks sadalītas starp dažādām dalībvalstīm, jo īpaši kopīgu pārbaužu gadījumā.

4.3.2.

Pateicoties EDI darbībai, būtu jāpalīdz cīnīties pret krāpšanu, attiecīgos gadījumos cieši sadarbojoties ar Eiropolu un Eurojust.

4.3.3.

Regulas 24. pants par sociālo partneru iesaisti ir acīmredzami nepietiekams, un tas būtu jāgroza šādi: — jāizveido EDI konsultatīvā padome, kas aizstātu ieinteresēto personu grupu, — papildus tam, kas ir paredzēts minētajā pantā, šīs padomes uzdevums būtu sniegt atzinumu par pilnvaru termiņa un gada darba programmām, par darbības pārskatu un valdes priekšlikumu attiecībā uz izpilddirektora iecelšanu amatā, — šīs padomes sastāvā būtu 17 locekļi, no kuriem 12 locekļi būtu no Eiropas sociālo partneru vidus (tostarp no būvniecības, lauksaimniecības un transporta nozares), 3 locekļi no Komisijas, kā arī valdes priekšsēdētājs, kas vadītu konsultatīvo padomi, un izpilddirektors, — minētajai padomei būtu jāsanāk vismaz trīs reizes gadā.

4.3.4.

EDI uzdevums būtu izveidot datubāzi ar dalībvalstu iesniegtu un atjauninātu informāciju par uzņēmumiem, kas veic prettiesisku darbību pārrobežu mobilitātes jomā.

4.3.5.

EDI uzmanības lokā vajadzētu būt Eiropas sociālā nodrošinājuma numura ieviešanai, kaut arī iniciatīvas pilnvaras šajā jomā pieder Komisijai.

4.3.6.

EDI uzdevums būtu sagatavot ikgadēju ziņojumu par pārrobežu mobilitāti, izvērtējot riskus un iespējas, jo īpaši visneaizsargātākajos ģeogrāfiskajos apgabalos un/vai nozarēs.

---

(1)  SWD(2018) 68 final, 7. lpp.

(2)  Nabadzības vai sociālās atstumtības riskam pakļautie iedzīvotāji 2016. gadā (Eurostat, 2018. gads).

(3)  COM(2018) 131 final, 1. lpp.

(4)  COM(2018) 131 final, 1. un 2. lpp., 2015/2255(INI), 2013/2112(INI), 2016/2095(INI).

(5)  COM(2018) 131 final, 2. lpp.

(6)  2017. gada runa par stāvokli Savienībā ir pieejama šeit: https://ec.europa.eu/commission/state-union-2017_lv.

(7)  OV C 75, 10.3.2017., 81. lpp.; OV C 264, 20.7.2016., 11. lpp.; OV C 345, 13.10.2017., 85. lpp.; OV C 197, 8.6.2018., 45. lpp.

(8)  COM(2017) 250, 4. lpp.

(9)  Saskaņā ar SDO Konvenciju Nr. 81 rūpnieciski attīstītās tirgus ekonomikas valstīs uz 10 000 darba ņēmējiem ieteicams ir 1 inspektors (SDO 297. sanāksme, 2006. gada novembris).

(10)  COM(2018) 131 final.

(11)  Eiropas Komisija norāda uz šādiem izaicinājumiem: sociālā dempinga pastāvēšana, spēkā esošo tiesību aktu nepiemērošana un krāpnieciska prakse pārrobežu situācijās; neatbilstīga informācija, atbalsts, kā arī pārrobežu situācijās esošajiem darba ņēmējiem un darba devējiem sniegtās norādes par viņu tiesībām un pienākumiem; grūta piekļuve informācijai un tās nepietiekama apmaiņa starp valstu iestādēm, kuras ir atbildīgas par dažādām darbaspēka mobilitātes un sociālā nodrošinājuma koordinēšanas jomām; nepietiekama valstu iestāžu spēja organizēt sadarbību ar citu dalībvalstu iestādēm; vāji vai pat neeksistējoši pārrobežu darbības mehānismi, ar kuriem panākt ES tiesību aktu ievērošanu; pārrobežu mediācijas mehānismu trūkums starp dalībvalstīm visās darbaspēka mobilitātes un sociālā nodrošinājuma koordinēšanas jomās.

(12)  COM(2018) 131 final.

(13)  SWD(2018) 68 final un SWD(2018) 69 final, B nodaļa.

(14)  Eiropas Profesionālās izglītības attīstības centrs.

(15)  Eiropas Izglītības fonds.

(16)  Eiropas Darba drošības un veselības aizsardzības aģentūra.

(17)  Eiropas Dzīves un darba apstākļu uzlabošanas fonds.

(18)  OV L 166, 30.4.2004., 1. lpp., labojums OV L 200, 7.6.2004., 1. lpp.