EIROPAS KOMISIJA

Briselē, 7.6.2017

JOIN(2017) 21 final

KOPĪGS PAZIŅOJUMS EIROPAS PARLAMENTAM UN PADOMEI

Stratēģiska pieeja izturētspējai ES ārējās darbības jomā

{SWD(2017) 226 final}
{SWD(2017) 227 final}

1.    Ievads

ES un tās dalībvalstis ir izstrādājušas stabilu politikas satvaru, lai virzītu Savienības ārējo darbību, kas balstīts uz Līguma 21. pantu un Globālo Eiropas Savienības ārpolitikas un drošības politikas stratēģiju 1 ("ES globālā stratēģija") un ir saistīts ar to globālajā un reģionālajā līmenī uzņemtajām saistībām. Tagad galvenā problēma ir, kā pārmaiņu programmā, kuru ES pati sev ir noteikusi, saglabāt virzību uz mērķu sasniegšanu savstarpēji aizvien saistītākas, strīdīgākas un sarežģītākas globālās vides kontekstā. Kā daļa no šīs problēmas risinājuma ES globālajā stratēģijā ir minēta valsts un sabiedrības izturētspējas stiprināšana.

Šā kopīgā paziņojuma mērķis ir konstatēt, kā stratēģiska pieeja izturētspējas jautājumam var palielināt ES ārējās darbības ietekmi un saglabāt virzību uz ES mērķu sasniegšanu attīstības politikas, humānās palīdzības politikas, ārpolitikas un drošības politikas jomā, ņemot vērā ES globālajā stratēģijā aprakstīto globāla mēroga problēmu un risku aizvien mainīgāko dabu. Tajā ir atzīta nepieciešamība pāriet no krīžu ierobežošanas uz strukturētāku, ilgtermiņa, nelineāru pieeju ievainojamībām, pievēršot galveno uzmanību prognozēšanai, novēršanai un gatavībai.

Tajā ir norādīts, ka, ņemot vērā strauji mainīgos apstākļus, ir nepieciešama politiska pieeja, kuras pamatā būtu politikas dialoga, Savienības un tās dalībvalstu diplomātisko resursu, ES palīdzības un nozaru politikas dialoga, kā arī divpusējo iniciatīvu saskaņota izmantošana. Paziņojumā ir ierosināti arī principi un darba metodes, kas jāievieš tās īstenošanai. Tā izstrādē ir izmantota pieredze, kas gūta, īstenojot Komisijas 2012. gada paziņojumu par izturētspēju 2 , kurš joprojām nosaka attiecīgās ES darbības virzienu, kā arī pieredze, kas gūta, ES stiprinot izturētspēju sarežģītu iekšpolitikas problēmu risināšanas laikā.

Šajā kopīgajā paziņojumā ir arī atzīts, ka ES nav izolēta no problēmām, kas skar tās ārējos partnerus, un ka ES ārpolitika var palīdzēt stiprināt izturētspēju pašā Savienībā. Tādēļ tajā ir ierosināts, ka starp iekšpolitiku un ārpolitiku ir jāizveido pienācīga saikne, jo īpaši saistībā ar Eiropas Drošības programmu.

2.    Stratēģiska pieeja izturētspējai ES ārējās darbības jomā

Vērienīgs politikas satvars. Dažu pēdējo gadu laikā ES ir intensīvi centusies pārveidot savu ārpolitikas satvaru, reaģējot uz pārmaiņām globālajā vidē. Šis jaunais satvars aptver daudzpusējus mērķus, kas noteikti, piemēram, Ilgtspējīgas attīstības programmā 2030. gadam, Parīzes klimata nolīgumā, Sendai ietvarprogrammā katastrofu riska mazināšanai un Pasaules humānās palīdzības samitā pieņemtajā dokumentā par apņemšanos veikt konkrētas darbības, kā arī Eiropas kaimiņattiecību politikas, ES attiecību ar Āfrikas, Karību jūras reģiona un Klusā okeāna valstīm un Eiropas Konsensa attīstības jomā būtisku pārskatīšanu, ko veic ES, un jaunu, vērienīgu mērķu noteikšanu ES drošības un aizsardzības politikas jomā. Romas deklarācijā atkārtoti ir pausta ES apņemšanās uzņemties nozīmīgāku lomu starptautiskā mērogā.

Globāla mēroga problēmu un risku aizvien mainīgākā daba. ES īstenos šo programmu apstākļos, kad pārmaiņas notiek aizvien straujāk un spiediens uz valstīm, sabiedrību, kopienām un indivīdiem ir aizvien lielāks. Šis spiediens, ko rada līdz šim nepieredzēti straujais globalizācijas process, ietver gan demogrāfijas, gan klimata pārmaiņu, gan vides apdraudējuma un migrācijas radītās problēmas, ar kurām atsevišķas valstis nespēj tikt galā, gan arī ekonomikas satricinājumus, sociālās kohēzijas mazināšanos vāju iestāžu un sliktas pārvaldības rezultātā, konfliktus, vardarbīgu ekstrēmismu un ārējo spēku darbības, kas vērstas uz to šķietamo pretinieku destabilizēšanu. Pastāvīgi tiek apdraudēta cilvēktiesību un pamattiesību ievērošana. Un pastāv ļoti liela un neapmierināta vajadzība pēc humānās un attīstības palīdzības.

Eiropas kaimiņvalstīs, kas atrodas plašākā reģionā, valdošā pastāvīgā ievainojamība un stabilitātes trūkums vēl vairāk saasina šā spiediena radīto ietekmi. Tas kavē veselu reģionu attīstību, kas var radīt arī plašāku ietekmi ārpus to robežām.

Izturētspējas veicināšana progresa turpināšanai. Komisijas 2012. gada paziņojumā par ES nostāju attiecībā uz izturētspēju jēdziens „izturētspēja” ir definēts kā „indivīda, mājsaimniecības, kopienas, valsts vai reģiona spēja izturēt, pielāgoties un ātri atgūties no spriedzes un satricinājumiem”. ES globālajā stratēģijā tas ir vēl vairāk paplašināts. Tajā izturētspēja ir definēta kā „plašs jēdziens, kas ietver visus cilvēkus un visu sabiedrību”, kā arī „demokrātiju, uzticēšanos iestādēm, ilgtspējīgu attīstību un spēju veikt reformas”. Atbalsts izturētspējas stiprināšanai visos līmeņos ir arī jaunā Eiropas Konsensa attīstības jomā neatņemama daļa.

ES stratēģiskās pieejas izturētspējai mērķis ir ilgtspējīgi īstenot vērienīgu mērķu kopumu iepriekš aprakstītās ES ārējās darbības jomā, stiprinot:

–    valstu, sabiedrības, kopienu un indivīdu spēju pielāgoties politiskam, ekonomiskam, ekoloģiskam, demogrāfiskam un sociālam spiedienam, lai turpinātu valsts attīstības mērķu sasniegšanu;

–    valsts spējas rīkoties, saskaroties ar nozīmīgu spiedienu, lai izveidotu, uzturētu vai arī atjaunotu tās pamatfunkcijas un nodrošinātu sociālu un politisku kohēziju tādā veidā, ar ko tiek garantēta demokrātijas, tiesiskuma, cilvēktiesību un pamattiesību principu ievērošana un sekmēta iekļaujoša ilgtermiņa drošība un progress;

–    sabiedrības, kopienu un indivīdu spējas mierīgi un stabili pārvaldīt gan iespējas, gan riskus un radīt, uzturēt vai atjaunot iespējas gūt iztikas līdzekļus īpaši spiedīgos apstākļos.

Pielikumā uzskaitītajos desmit galvenajos apsvērumos ir izklāstīti daži svarīgi jautājumi attiecībā uz metodiku, kas ietekmēs šo darbu.

3.    Stratēģiskas pieejas izturētspējai īstenošana

Darbs norisināsies atbilstoši šādiem trim savstarpēji saistītiem virzieniem:

–    paplašināt ES ārējās darbības ieguldījumu partnervalstu un to iedzīvotāju izturētspējas stiprināšanā, vienlaikus konsolidējot un pildot esošās saistības izturētspējas jomā;

–    bagātināt nozaru politikas dialogu ar partnervalstīm, izmantojot ES pieredzi izturētspējas sekmēšanā ES iekšpolitikas jomā, kā arī tās pētniecisko bāzi;

–    nodrošināt, ka ES ārpolitika efektīvi palīdz stiprināt izturētspēju Savienībā.

Šā darba pamatā būs ES apņemšanās ievērot demokrātijas principus un cilvēktiesības un pamattiesības.

3.1.    ES ārējās darbības ieguldījuma paplašināšana valsts, sabiedrības un kopienu izturētspējas stiprināšanā partnervalstīs

ES turpinās īstenot Rīcības plānu izturētspējas stiprināšanai 2013.–2020. gadam, kura pamatā ir Padomes 2013. gada secinājumi par ES nostāju attiecībā uz izturētspēju. Taču šī nostāja attiecībā uz izturētspēju tiks paplašināta, lai pievērstos arī valsts, sabiedrības un kopienas izturētspējas jautājumiem, ņemot vērā jauno Eiropas Konsensu attīstības jomā. Lielāka uzmanība tiks pievērsta ieilgušu krīžu risināšanai, vardarbīgu konfliktu izcelšanās riskiem un citām strukturālām problēmām, tostarp vides degradācijai, klimata pārmaiņām, migrācijai un piespiedu pārvietošanai.

Šī nostāja tiks saskaņota ar ES apņemšanos, kas noteikta Ilgtspējīgas attīstības programmā 2030. gadam, proti, „nevienu neaizmirst”, un ar 16. ilgtspējīgas attīstības mērķī pausto apņemšanos veicināt „miermīlīgas un iekļaujošas sabiedrības izveidi ilgtspējīgai attīstībai, nodrošināt piekļuvi tiesām un veidot efektīvas, pārskatatbildīgas un iekļaujošas iestādes”.

Izturētspēja, iekļaujoša sabiedrība un sabiedrības līdzdalība

Pastāv neapgāžami pierādījumi, kas apliecina saikni starp sabiedrības līdzdalību un iekļaujošām sabiedrībām, kurās pastāv atbildīgas, pārredzamas un demokrātiskas iestādes, un ilgtspējīgu attīstību un vardarbīgu konfliktu novēršanu. Savukārt, nepilnības pārvaldības, demokrātijas, cilvēktiesību, tiesiskuma un dzimumu līdztiesības jomās, korupcija vai sarūkošas sabiedrības līdzdalības un pilsoniskās sabiedrības pastāvēšanas iespējas ir būtisks izaicinājums jebkuras sabiedrības attīstības centienu efektīvai īstenošanai. Pārvaldības un valsts pārvaldes kvalitāte nosaka to, kādi būs valsts sasniegtie rezultāti it visās valsts politikas jomās, kas veido ekonomisko labklājību, sociālo un teritoriālo kohēziju un ilgtspējīgu izaugsmi. Izturētspējīgas sabiedrības pamatā ir ilgtspējīga un līdzsvarota sociālā un ekonomiskā attīstība, kurā tiek prognozēta un novērsta sociālā un ekonomiskā nevienlīdzība un neaizsargātība un to pamatcēloņi. Šāda izpratne ir galvenais elements ES nostājā attiecībā uz valsts un sabiedrības izturētspēju.

---

ES vajadzētu:

–    turpināt atbalstīt vietējā mērogā īstenotus centienus, kas pielāgoti katras sabiedrības vajadzībām un kontekstam, lai veidotu ilgtspējīgas, demokrātiskas valstis, atbildīgas un pārredzamas iestādes, kā arī reformētu drošības nozari un stiprinātu tiesiskumu, plašu un iekļaujošu izaugsmi un nodarbinātību, līdzdalību lēmumu pieņemšanā un publisku piekļuvi informācijai. Vietējo pašvaldību, kopienu un pilsoniskās sabiedrības pārstāvju līdzdalībai tiks pievērsta īpaša uzmanība.

Ekonomikas noturība

Ekonomikas noturība ir valsts vispārējās izturētspējas galvenais rādītājs un ir cieši saistīta ar citiem izturētspējas aspektiem. Ekonomikas noturības stiprināšana ietver arī stabilu makroekonomikas politiku. Pienācīga uzmanība jāpievērš arī citiem faktoriem, piemēram, tam, lai tiktu nodrošināts pietiekams finansējums infrastruktūrai, kas nepieciešama svarīgāko sabiedrisko pakalpojumu sniegšanai, lai tiktu izveidota daudzveidīga ekonomika ar efektīvu un drošu energoapgādi, lai tiktu īstenoti vajadzīgie ārkārtas pasākumi finanšu jomā un pasākumi uzņēmējdarbības nepārtrauktībai un būtisku pakalpojumu un svarīgāko struktūru aizsardzībai satricinājumu gadījumā.

Lai gan makroekonomikas stabilitāte ir būtiska sociālajai attīstībai, stabilizēšanas pasākumi makroekonomikas līmenī un pielāgošanās politika var būt saistīta ar izmaksām. Šāda veida spiediens var saasināt sabiedrībā valdošo netaisnību un spriedzi, jo īpaši tad, ja tas skar visneaizsargātākos sabiedrības locekļus. Politika ir jāveido tā, lai mazinātu šādas sekas. Statistikas apkopošanas un prognozēšanas spēju uzlabošana ir priekšnoteikums politikas veidošanas un uzraudzības uzlabošanai.

Lai ekonomika būtu noturīga, ir jānodrošina arī apstākļi ilgtspējīgai un iekļaujošai izaugsmei, investīcijām un finansēšanai. Tā pamatā ir daudzveidīga ekonomika, kas nav pārlieku atkarīga no atsevišķām nozarēm vai uzņēmumiem un kurā ir nodrošināta atbalstoša vide jaunu uzņēmumu un MVU attīstībai. Aprites ekonomikas, kura samazina atkarību no resursiem, sekmēšana arī var palīdzēt sasniegt šo mērķi. Turklāt, sniedzot darbiniekiem vajadzīgās prasmes un iespējas piekļūt apmācībai, šiem darbiniekiem būs vieglāk pielāgoties strukturālām pārmaiņām.

Ārvalstu uzņēmumu ieguldījumi var palīdzēt valstīm uzlabot to ekonomiku, taču šādā gadījumā starptautiskie uzņēmumi ir arī jāmudina nodrošināt cilvēktiesību, tostarp darba tiesību, ievērošanu.

---

ES vajadzētu:

–    atbalstīt partnervalstu centienus attīstīt ekonomikas noturību, kuras pamatā ir makroekonomikas stabilitāte, īstenojot pasākumus, kuru mērķis ir sekmēt iekļaujošu izaugsmi un mazināt iespējamo negatīvo pārejas posma ietekmi uz dažām sabiedrības grupām; īpaša uzmanība būtu jāpievērš prasmju attīstīšanai, pienācīgu darbvietu izveidei, sociālajai aizsardzībai un nelabvēlīgā situācijā esošo grupu ekonomisko iespēju uzlabošanai šajā kontekstā;

–    sadarboties ar Eiropas Investīciju banku, citām starptautiskajām finanšu iestādēm, uzņēmējdarbības nozaru organizācijām un sociālajiem partneriem, lai uzlabotu investīciju sistēmas ekonomikas noturības un sociālās izturētspējas jomā, kuru pamatā ir iekļaujoša ekonomikas attīstība, darbvietu izveide, uzņēmējdarbības veicināšana un piekļuve finansējumam; šajā procesā būtu pilnībā jāizmanto ierosinātā Ārējo investīciju plāna sniegtās iespējas.

Lielākas uzmanības pievēršana vajadzībām, kas izriet no ieilgušām krīzēm

Nepieciešamība pēc humānās palīdzības to cilvēku vidū, kas ir pārvietoti vardarbīgu konfliktu dēļ, ir tik liela kā vēl nekad. Ieilgušas krīzes un stabilitātes trūkums valda veselos reģionos, kur regulāras dabas katastrofas, vides degradācija un konflikti notiek vienlaikus un pastiprina viens otra ietekmi. Patlaban 22 % pasaules iedzīvotāju jeb 1,6 miljardi cilvēku 3 dzīvo nestabilos apstākļos, un ir gaidāms, ka līdz 2030. gadam šis rādītājs palielināsies vēl vairāk 4 . Papildus tam, ka pastāvīgi pieaug to cilvēku skaits, kuriem nepieciešama humānā palīdzība, cilvēki šādās situācijās atrodas arī aizvien ilgāku laiku. Vidējais pārvietošanas perioda ilgums patlaban ir 17 gadi. Divas trešdaļas starptautiskās humānās palīdzības pašlaik nonāk pie ilgtermiņa saņēmējiem, jo krīzes mēdz ieilgt vai arī vienā un tajā pašā reģionā atkārtojas dabas katastrofas.

Šajā jaunajā situācijā tradicionālais lineārais dalījums starp darbu humānās palīdzības jomā un darbu attīstības sadarbības jomā sāk mainīties. Strukturālā nestabilitāte, kam ir gan īstermiņa, gan ilgtermiņa sociāla, ekonomiska un politiska ietekme, ir jānovērš daudz efektīvāk, lai nepieļautu pastāvīgu ārkārtas situāciju atkārtošanos. ES pašreizējais krīžu risināšanas modelis ir labāk jāpielāgo situācijai, kurā nabadzība, iedzīvotāju skaita pieaugums, klimata pārmaiņas, straujā urbanizācija, konkurence ierobežoto resursu iegūšanā, konflikti un vardarbīgs ekstrēmisms izraisa nestabilitāti veselos reģionos.

---

ES vajadzētu:

–    noteikt par prioritāti un sekmēt ciešu sadarbību starp ES politikas, humānās palīdzības un attīstības palīdzības profesionāļiem ieilgušu krīžu un ieilgušas personu pārvietošanas jautājumos, vienlaikus ievērojot Līgumos stingri noteiktās pilnvaras un humānās palīdzības sniegšanas principus;

–    politiska dialoga ceļā un ar attīstības sadarbības partneru atbalstu mudināt valstu valdības uzņemties lielāku atbildību par pastāvīgu ievainojamību un stiprināt riska pārvaldības spējas vietējā līmenī, kā arī iespēju nodrošināt agrīnāku vietēja mēroga reaģēšanu;

–    saskaņotā veidā mobilizēt savas spējas diplomātiskās sadarbības, nozaru politiskā dialoga un palīdzības plānošanas jomās, pamatojoties uz uzlabotu, kopīgu analīzi, kurā tiek aplūkoti visi faktori, tostarp sociālie un ekonomiskie, politiskie un vides riski, kas vēl vairāk palielina neaizsargātību pret jau esošām problēmām.

Izturētspēja un vardarbīgu konfliktu novēršana

Vardarbīgu konfliktu novēršanā izturētspējas pieeja tiek izmantota, lai uzlabotu iejaukšanās pasākumus, labāk izprotot faktorus, kas noved pie vardarbīgu konfliktu izcelšanās, un nosakot, kuras sabiedrības iekšējās spējas dažām kopienām var ļaut izvairīties no virzības uz vardarbības līmeņa pieaugumu. Tā var veicināt miera veidošanas iniciatīvu īstenošanu un atbalstīt vietējā līmeņa konfliktu noregulēšanas mehānismus, jo īpaši valstīs, kur valsts struktūru loma ir visai neviennozīmīga, jo tās ir gan politiskās varas, gan arī vardarbības un spaidu avots.

Šāda pieeja nozīmē arī iespējamo reaģēšanas variantu loka paplašināšanu, piemēram, valstu ekonomikas atveseļošanas programmās lielāku nozīmi piešķirot nodarbinātības un sociālās politikas ieguldījumam sabiedrības izturētspējā, nodrošinot sociālo iekļaušanu pārvaldības pasākumos, kas vērsti uz piekļuvi dabas resursiem, un stiprinot dzimumu dimensiju (skatīt ierāmējumu iepriekš tekstā).

Saskaņā ar Padomes 2017. gada maija secinājumiem par drošību un aizsardzību ir iespējams arī uzlabot ES Kopējās drošības un aizsardzības politikas (KDAP) partnerību ieguldījumu izturētspējas stiprināšanā. Tas varētu ietvert apmācību un spēju veidošanu, kā arī spēju veidošanu, atbalstot Drošības un attīstības iniciatīvas īstenošanu.

Tā visa pamatā jābūt vienotam ES un tās dalībvalstu politiskajam un diplomātiskajam darbam.

---

ES vajadzētu:

–    stiprināt darbu konfliktu novēršanas un miera veidošanas jomā, ieviešot izturētspējas dimensiju, kurā lielāka uzmanība tiek pievērsta pilnīgākas, kopīgas analīzes veikšanai, līdzdalībai kopienu un valsts līmenī un attiecīgā gadījumā arī ES globālajā stratēģijā izklāstītās integrētās pieejas konfliktu un krīžu risināšanai ieviešanai;

–    savā konfliktu novērtēšanas metodikā lielāku nozīmi piešķirt riska pārvaldības spējām vietējā līmenī un katrā kopienā pastāvošajiem pozitīvajiem izturētspējas rādītājiem līdztekus varas attiecību un ārējā spiediena, kas var novest pie sabiedrības sabrukuma, analīzei; vairāk ņemt vērā saikni starp vides neaizsargātību un vardarbīgu konfliktu izcelšanās risku un sistemātiski iekļaut klimata un vides rādītājus agrīnās brīdināšanas sistēmās, kuras izmanto ziņošanai par konfliktiem;

–    šo uzlaboto analīzi izmantot informācijas sniegšanai un ES un tās dalībvalstu politisko centienu pastiprināšanai konfliktu novēršanas jomā, izmantojot politisko dialogu, kopīgu diplomātisku reakciju un sadarbību ar tādiem partneriem kā ANO.

Izturētspēja, klimata pārmaiņas un vides degradācija

Klimata pārmaiņas, dabas katastrofas un vides degradācija ir savā starpā saistītas parādības, kam ir tālejoša ietekme uz kopienu izturētspēju un ekoloģiskajām atbalsta sistēmām, no kurām ir atkarīga dzīvība. Tās ir daudzu konfliktu cēlonis vai veicinošais faktors visā pasaulē.

---

ES vajadzētu:

–    paplašināt savu pieeju šo problēmu risināšanai un pievērst lielāku uzmanību dabas resursu un ekosistēmu aizsardzībai, atjaunošanai un ilgtspējīgai pārvaldībai, kā arī to sniegto pakalpojumu saglabāšanai. Tas būtu jādara vienlaikus ar pašreizējiem centieniem uzlabot izturētspēju tādu ārkārtas notikumu gadījumā kā sausums, bads un plūdi 5 ;

–    neaizsargātības novērtēšanas laikā ņemt vērā ne vien notikumu intensitāti, bet arī to biežumu un iespējamību; par vienu no faktoriem, kas jāņem vērā novērtēšanas un reaģēšanas laikā, noteikt ilgtermiņa ietekmi uz vidi, piemēram, atmežošanu un pieprasījuma pēc ūdens palielināšanos, kā arī nepieciešamību prognozēt sekas, ko rada dabas katastrofas un tādi lēnas attīstības apdraudējumi kā augsnes degradācija, okeānu paskābināšanās, jūras līmeņa paaugstināšanās un ledāju kušana;

–    sistemātiskāk pieprasīt vides, klimata un dabas katastrofu risku novērtējumu veikšanu, integrēt tos agrīnās brīdināšanas sistēmās, lai noteiktu, kāda ir katastrofālu un pēkšņu, kā arī lēnas attīstības risku iespējamā ietekme, kā arī lai noteiktu un izvirzītu par prioritāti profilaktiskos un/vai pielāgošanās pasākumus tādu investīciju, attīstības, teritoriālās un pilsētvides plānošanas darbību veikšanai, kas balstītas uz informāciju par iespējamiem riskiem.

ES ir arī paudusi apņēmību sadarboties ar vietējām pašvaldībām, lai palielinātu izturētspēju strauji augošu pilsētu teritorijās, kur plānošanas nepilnības vai investīciju trūkums pasākumos, kas paredzēti klimata un ģeofizisko risku mazināšanai, dažādu satricinājumu un spriedzes brīžos var radīt būtisku kaitējumu iedzīvotājiem un ekonomikai. Esošo riska faktoru novēršana, izmantojot publiskā un privātā sektora investīcijas, kas tiek veiktas, pamatojoties uz informāciju par iespējamiem riskiem, ir izrādījusies izmaksu ziņā lietderīgāka par paļaušanos uz reaģēšanu pēc katastrofām. Šajā sakarā ES arī turpinās jau aizsākto nozaru dialogu par ilgtspējīgu urbanizāciju ar galvenajiem partneriem un iestādēm, tostarp reģionālajām iestādēm un vietējām pašvaldībām, lai stiprinātu to izturētspēju un inovācijas spēju saskaņā ar Jauno pilsētvides attīstības programmu.

---

ES vajadzētu:

–    sekmēt uz ekosistēmām balstītas pieejas izmantošanu dabas katastrofu riska mazināšanai;

–    sekmēt riska nodošanu, izmantojot riska finansēšanas mehānismus, piemēram, apdrošināšanu un kredītus ārkārtas situāciju pārvarēšanai;

–    sadarboties ar vietējām pašvaldībām, lai izstrādātu pārvaldības sistēmas, kas sekmē izturētspēju pret klimata pārmaiņām, kā arī dabas resursu ilgtspējīgu pārvaldību.

Šo darbu papildinās pastiprināta informatīvā kampaņa par ES politiku, jo īpaši izmantojot Zaļās diplomātijas tīklu, G7 valstu darba grupas klimata un stabilitātes trūkuma jautājumos, G7 valstu partnerību InsuResilience un Apvienoto Nāciju Organizācijas Vispārējo konvenciju par klimata pārmaiņām. ES būtu jāizmanto arī citi būtiski forumi, tostarp ANO un attiecīgie daudzpusējie nolīgumi vides jomā, lai uzlabotu partneru informētību par vides aspektu nozīmi stabilitātes un drošības garantēšanā.

Izturētspēja, migrācija un piespiedu pārvietošana

Ilgtspējīgas attīstības programmā 2030. gadam ir atzīts migrantu sniegtais pozitīvais ieguldījums iekļaujošā izaugsmē un ilgtspējīgā attīstībā. Tajā ir ņemta vērā arī piespiedu kārtā pārvietoto cilvēku neaizsargātība un vajadzības. Pienācīgi izstrādāta migrācijas politika var stiprināt ekonomikas noturību gan uzņēmējvalstīs, gan migrantu izcelsmes kopienās. Turklāt individuālā līmenī migrācija un bēgšana var būt pamatota stratēģija, kā pielāgoties smagiem ārējiem satricinājumiem. Taču pēkšņa, ilgstoša vai arī plaša mēroga migrācijas un piespiedu pārvietošanas radīta ietekme visbiežāk un vissmagāk skar tieši nabadzīgākās pasaules daļas, tādējādi radot vēl lielāku spiedienu uz trauslajiem krīžu pārvarēšanas mehānismiem. Šāda situācija jo īpaši ir izveidojusies Subsahāras Āfrikā. Un arī Eiropa var rēķināties ar to, ka tā turpinās būt daudzu cilvēku galamērķis, kas papildus šādas migrācijas ietekmei uz ES nozīmē arī to, ka tiks skartas arī tās ģeogrāfiskajā perifērijā esošās tranzītvalstis.

Izturētspējas pieeja migrācijai paredz tādas politikas izstrādi, kurā ir ņemts vērā tas, kā migrācijas modeļi mainās atkarībā no sarežģītās mijiedarbības starp demogrāfiju, institucionālajām un demokrātijas nepilnībām, ekonomisko un sociālo nelīdzsvarotību, vardarbīgiem konfliktiem, vides degradāciju un klimata pārmaiņām. Tas nozīmē, ka ir jāturpina veidot politikas izstrādei nepieciešamo spēcīgu pierādījumu bāzi un savlaicīgi jāiegulda reaģēšanas pasākumos.

---

ES vajadzētu turpināt izstrādāt šādas galvenās dimensijas izturētspējas pieejā migrācijai un piespiedu pārvietošanai:

–    nodrošināt, ka darbs migrācijas jomā ir pilnībā iekļauts mūsu vispārējās politiskajās attiecībās ar partnervalstīm un ka tā pamatā ir piederības un dalītas atbildības principi un humanitāro tiesību, bēgļu tiesību un cilvēktiesību, tostarp tiesību uz aizsardzību, pilnīgas ievērošanas principi;

–    risināt neatbilstīgas migrācijas pamatcēloņus, no kuriem daži ir ļoti dziļi iesakņojušies, piemēram, nabadzību, nevienlīdzību, iedzīvotāju skaita pieaugumu, nodarbinātības, izglītības un ekonomisko iespēju trūkumu, nestabilitāti, konfliktus, klimata pārmaiņas un vides degradāciju, kā arī piespiedu pārvietošanas ilgtermiņa sekas;

–    veicināt pašpaļāvību un dot pārvietotajām personām iespēju dzīvot ar cieņu un sniegt savu pienesumu uzņēmējvalsts sabiedrībā 6 . Šajā sakarā ir nepieciešama jauna, uz cilvēku vajadzībām un attīstību vērsta pieeja piespiedu kārtā pārvietoto personu un to uzņemošo kopienu problēmām, ar kuru tiktu atbalstīta piekļuve izglītībai, mājoklim, pienācīgam darbam, iztikas līdzekļiem un pakalpojumiem un kuras mērķis būtu pārtraukt šo personu atkarību no humānās palīdzības;

–    apkarot cilvēku tirdzniecības un organizētās noziedzības tīklus, kas ļaunprātīgi izmanto migrantus un bēgļus, un attiecībā uz īpašajiem vardarbības veidiem, kas vērsti pret šiem cilvēkiem, ņemt vērā dzimumu aspektu;

–    atbalstīt uzņemošās kopienas. ES būtu jāturpina atbalstīt mērķtiecīgas iniciatīvas, lai uzlabotu valodu un profesionālās prasmes, piekļuvi pakalpojumiem un darba tirgum, nodrošinātu iekļaujošu izglītību, sekmētu starpkultūru apmaiņu un organizētu informatīvas kampaņas, kuru mērķauditorija ir gan uzņemošās kopienas, gan migranti;

–    uzlabot pierādījumu bāzi iejaukšanās pasākumu veikšanai, ES pētniecības un inovācijas pamatprogrammā īpašu uzmanību pievēršot piespiedu pārvietošanas jautājumiem, migrācijas cēloņiem un sadarbībai ar trešām valstīm.

3.2.    Izturētspējas stiprināšana, izmantojot politikas dialogu un divpusējās iniciatīvas

ES aizvien vairāk izmanto izturētspējas pieeju, lai novērstu šķēršļus un uzlabotu komunikāciju, risinot sarežģītas iekšpolitikas problēmas — sākot ar ekonomikas politiku un beidzot ar pielāgošanos klimata pārmaiņām un energoapgādes drošību. Tā ir arī veikusi ievērojamus ieguldījumus pētniecībā, lai nodrošinātu spēcīgu pierādījumu bāzi, un ir izstrādājusi virkni analīzes instrumentu politikas īstenošanas atbalstīšanai, kas apliecina šīs pieejas izmantošanas lietderību. Daudzu minēto problēmu gadījumā reaģēšanas iekšējā un starptautiskā dimensija ir savstarpēji cieši saistītas (skatīt ierāmējumu turpmāk tekstā). Tas ļauj bagātināt politikas dialogu ar partnervalstīm, sarunās apspriežot arī aspektus no ES pieredzes iekšpolitikas jomā. Politikas dialogs ir divvirzienu process, un arī ES ir daudz jāmācās no saviem partneriem.

---

ES vajadzētu:

–    izmantot ES tehnisko pieredzi izturētspējas veidošanā savā iekšpolitikā, lai stiprinātu nozaru divpusējo politisko dialogu un iniciatīvas; tai būtu jācenšas palielināt specializēto ES aģentūru ieguldījumu šajā darbā;

–    censties nodrošināt, ka ES paraugprakse un standarti tiek iekļauti attiecīgajos daudzpusējos instrumentos un politikas satvaros, tostarp SDO, PVO un G20;

–    veicināt kopīgas, izturētspējas jautājumiem veltītas, starptautiskas zināšanu bāzes izveidi, iesaistot trešās valstis izturētspējas pētījumos un inovācijā saskaņā ar programmu „Apvārsnis 2020”, un kopīgot un iedzīvināt praksē mūsu starptautiskās sadarbības rezultātus.

3.3.    Izturētspēja un ES drošība

Saskaņā ar ES globālo stratēģiju miers un drošība nav nošķirami no ilgtspējīgas un iekļaujošas attīstības, starptautisko normu ievērošanas un starptautiskajām sistēmām, kas balstītas uz noteikumiem. Šīs darba kārtības īstenošana ir galvenais ES ārējās darbības elements. Taču ES globālajā stratēģijā ir arī atzīts, ka ES un tās dalībvalstis ir pakļautas daudzveidīgam strukturālam spiedienam, kas ir pārbaudījums to izturētspējai un atklāj mūsu partnervalstu ievainojamību. Tāpēc ES aizsardzība tajā ir noteikta par galveno nākotnē īstenojamo uzdevumu. Kaimiņvalstu izturētspējas veidošana ir daļa no šā procesa. Taču laikā, kad Savienības atbildība par tās iedzīvotāju drošības uzlabošanu ir lielāka nekā jebkad agrāk, ES ārpolitikai, kas cita starpā tiek īstenota arī ar KDAP starpniecību, arī ir būtiska nozīme, jo tā sniedz tiešu ieguldījumu izturētspējas uzlabošanā ES teritorijā. Tam ir nepieciešama labāka ārējā spiediena un draudu atklāšana, ko papildina pienācīgi mehānismi atbilstošas politiskās reakcijas nodrošināšanai.

ES darbā pie drošības savienības izveides izturētspēja ir galvenais izmantotās pieejas elements, vienlaikus risinot arī jautājumu par ārējiem nevalstiskajiem šā procesa dalībniekiem. Saskaņā ar 2015. gada aprīļa Eiropas Drošības programmu Komisija galveno uzmanību pievērš diviem plašiem uzdevumiem: apkarot terorismu un organizēto noziedzību, kā arī stiprināt Savienības aizsardzības spējas un veidot izturētspēju.

Galvenais uzdevums tagad ir sasaistīt ES politikas iekšējās un ārējās drošības dimensijas tā, lai tās viena otru pastiprinātu, lai efektīvi palielinātu ārējo dalībnieku veiktās piespiedu rīcības izmaksas un lai Savienība spētu prognozēt citu veidu spiedienu un veikt savlaicīgas politiskas un operatīvas darbības, lai uz to reaģētu.

Šajā sakarā ES turpinās veikt konkrētas darbības šādos sešos virzienos:

–    Izturētspēja hibrīddraudu gadījumā. Pamatojoties uz Kopīgo regulējumu hibrīddraudu apkarošanai, galvenais ES īstenoto darbību mērķis būs uzlabot kritiskās infrastruktūras aizsardzību, vienlaikus dažādojot enerģijas avotus un piegādātājus un stiprinot aizsardzības spējas. Par galveno prioritāti ir noteikta efektīvas operatīvās sadarbības un drošas komunikācijas nodrošināšana starp dalībvalstīm un sadarbība ar dažādu nozaru pārstāvjiem, izmantojot kopīgus instrumentus. Tiks pastiprināta arī sadarbība ar trešām valstīm, jo īpaši ES kaimiņvalstīm;

–    Kiberdrošība. Informācijas un komunikācijas tehnoloģiju ļaunprātīga izmantošana var kaitēt gan sabiedrības izturētspējai, gan ekonomikas noturībai. Kiberdraudi ietekmē drošumu un drošību un var nodarīt ievērojamu kaitējumu ekonomikai. Reaģējot uz kiberdraudiem, tiks īstenota gan normatīvā, gan operatīvā darba kārtība. Tiks turpināts darbs arī pie tā, lai atbalstītu ANO centienus panākt starptautisku vienprātību attiecībā uz IKT ļaunprātīgas izmantošanas noraidīšanu, ja tā vērsta pret jebkāda veida būtiskiem pakalpojumiem neatkarīgi no šādas izmantošanas avota, motīva, rakstura vai ģeogrāfiskās izcelsmes. Vienlaikus ES cenšas uzlabot būtisku pakalpojumu izturētspēju gan iekšējā 12 , gan starptautiskā līmenī un plāno pastiprināt pārrobežu sadarbību šā jautājuma risināšanā 13 ;

–    Stratēģiskā komunikācija. ES un dažas tās partnervalstis ir saskārušās ar ārējām dezinformācijas darbībām, kas ir daļa no saskaņotas stratēģijas, kuras nolūks ir diskreditēt politiskās un sociālās sistēmas, kas ir mūsu identitātes, drošības un stabilitātes pamats. Reaģējot uz šo situāciju, tiks īstenoti pasākumi, lai uzlabotu iedzīvotāju izturētspēju pret naidīgu dezinformāciju, uzlabojot informētību, atbalstot lielāku plašsaziņas līdzekļu plurālismu un profesionalitāti un izplatot pozitīvus un ar faktiem pamatotus vēstījumus.

ES būtu jāpalielina Austrumu Stratēģiskās komunikācijas operatīvās grupas rīcībā esošie resursi un jāpastiprina tās sadarbība ar ES iestādēm, dalībvalstīm un līdzīgi domājošajiem partneriem. Ilgtermiņa stratēģiskā pieeja un vēršanās pie Austrumu partnerības valstīm tiks pastiprinātas, pievēršot galveno uzmanību personīgiem kontaktiem un sadarbojoties ar esošajiem pilsoniskās sabiedrības tīkliem, kuri jau tagad ir uzskatāmi par kopienā balstītas izturētspējas avotu. Līdzīga pieeja tiks izmantota arī Rietumbalkānu valstīs un Turcijā, kur papildināta darba grupa strādās stratēģiskās komunikācijas jomā kandidātvalstīs un potenciālajās kandidātvalstīs.

ES būtu arī jāizstrādā informatīva stratēģija attiecībā uz arābu valstīm, kurā būtu aplūkoti teroristu propagandas jautājumi un interneta izmantošana radikalizācijas nolūkos un tiktu sekmēta cilvēktiesību un pamattiesību ievērošana;

–    Iepriekš tekstā aprakstītais darbs pie valsts un sabiedrības izturētspējas stiprināšanas ir galvenais elements ES pieejā terorisma un vardarbīga ekstrēmisma apkarošanai. Radikalizācijas novēršanai ir nepieciešama rūpīgi pielāgota stratēģija, kas reaģē uz dažādajiem vardarbības dzinējspēkiem. Ir būtiski nodrošināt uzlabotu tiesisko regulējumu un efektīvas iestādes, kas spēj atklāt, novērst un pārtraukt teroristisko organizāciju un to finansējuma avotu darbību. Taču, lai panāktu vēlamo efektu, šis darbs jāveic vienlaikus ar tiesību un pilsoniskas telpas aizsardzības nodrošināšanu, kas palīdz izveidot miermīlīgu un stabilu sabiedrību, kas ir mazāk uzņēmīga pret vardarbīga ekstrēmisma vēstījumiem. ES savā terorisma apkarošanas dialogā mudinās partnervalstis risināt šo problēmu visās attiecīgajās politikas jomās, nevis tikai drošības jomā. Tas nozīmē, ka vietējiem speciālistiem ir jāspēj konstatēt agrīnas pazīmes, kas liecina par radikalizāciju, tostarp radikalizāciju internetā, un reaģēt uz tām;

–    Kritiskās transporta infrastruktūras drošības uzlabošana. Lielāka kritiskās transporta infrastruktūras drošība ir būtisks sadarbīgas, satīklotas un automatizētas mobilitātes elements, kas ir globālas un savstarpēji savienotas ekonomikas pamatā. ES būtu jāpastiprina sadarbība ar trešām valstīm, lai mazinātu transporta infrastruktūras un pakalpojumu apdraudējumu. Tai būtu jānostiprina šā sadarbības procesa pieejamība ekspertiem, lai sniegtu atbalstu spēju veidošanas, informētības stratēģiju un rīku izstrādes un informācijas tīklu izveides procesā, kā arī jāuzlabo policijas un tiesu sistēmas nozīme;

–    Sadarbības ar NATO un EDSO turpmāka attīstīšana. Hibdrīddraudu apkarošanas centienu ietvaros ES un NATO ir vienojušās veikt virkni pasākumu izturētspējas stiprināšanai. Tie ietver darbinieku kontaktu pastiprināšanu izturētspējas prasību jomā, lielākas saskaņotības sekmēšanu starp ES Spēju attīstības plānu un NATO aizsardzības plānošanas procesu un sagatavošanās darbu, lai pēc pieprasījuma spētu norīkot ekspertus, kas sniegtu atbalstu ES dalībvalstīm vai NATO sabiedrotajiem to izturētspējas uzlabošanā vai nu pirmskrīzes posmā, vai arī reaģējot uz jau esošu krīzi.

Šajā darbā ir atklājusies civilo iestāžu, militārās nozares un privātā sektora savstarpējā atkarība dalībvalstu izturētspējas stiprināšanā pret valsts un nevalstisko dalībnieku veiktām naidīgām darbībām. Šī atkarība var izpausties gan kā militārās nozares paļaušanās uz civilajām loģistikas un telekomunikāciju iespējām, gan arī kā civilo iestāžu paļaušanas uz militārās nozares spējām novērst dažādus apdraudējumus, kas skar lielu skaitu iedzīvotāju. Šī savstarpējā atkarība tiks pētīta, lai Padomei varētu iesniegt priekšlikumus attiecībā uz turpmākiem iespējamiem ar NATO saskaņotiem darbības virzieniem.

Ņemot vērā EDSO vispusīgo pieeju drošības jautājumiem, kas aptver militāro, ekonomikas, vides un humāno dimensiju, paveras plašas iespējas sadarbībai ar EDSO arī izturētspējas jomā.

4.    Turpmākā rīcība — četri pamatelementi, kas ļauj ES ārējā darbībā iekļaut stratēģisku pieeju izturētspējai

ES globālajā stratēģijā galvenā uzmanība ir pievērsta izturētspējai, tādējādi iezīmējot būtiskas pārmaiņas tajā, kā ES savā ārpolitikā pārvalda risku un dažādu satricinājumu un spiediena ietekmi. Tajā ir atzīts, ka šāds spiediens un satricinājumi ir daļa no konteksta, kādā darbojas ES, un ka tas ir pienācīgi jāņem vērā mūsu darbā, nevis jāuzskata par negaidītu izņēmumu. Tas nozīmē pakāpenisku pāreju no krīzes ierobežošanas pasākumiem uz augšupējiem pasākumiem, kuru pamatā ir ilgtermiņa (taču elastīgas) valstu un reģionālās stratēģijas, kurās vairāk tiek ņemta vērā informācija par riskiem un kuru īstenošanu mazāk nosaka dažādi instrumenti. Tas nozīmē arī pastiprinātas uzmanības pievēršanu riska faktoriem, kas skar ES intereses. Galvenais mērķis būs efektīvi apvienot politisko dialogu, nozaru politikas dialogu un tehnisko un finansiālo palīdzību vēl pirms krīzes iestāšanās.

Šajā nolūkā būs jāpārskata ES problēmu analizēšanas un programmu izstrādāšanas veids , kā arī ES iejaukšanās pasākumu ilgtspējas novērtēšanas metodes. Tādēļ tika ierosināti četri pamatelementi, kas ļauj ES ārējā darbībā sistemātiski iekļaut izturētspēju:

-riska analīzes uzlabošana un kopīgošana valstu un reģionālā līmenī, lai nodrošinātu labāku informāciju stratēģijas izstrādes, politiskā dialoga un palīdzības plānošanas procesam;

-dinamiskāka ārējā spiediena uzraudzības ieviešana un sadarbība ar Padomi, lai nodrošinātu savlaicīgāku politisko un diplomātisko reakciju;

-izturētspējas pieejas integrēšana ES ārējās darbības plānošanā un finansēšanā;

-starptautiskās politikas un prakses izstrāde izturētspējas jomā.

4.1.    Riska analīzes uzlabošana valstu un reģionālā līmenī

ES ir pieejams milzīgs informācijas kopums par riskiem, spiedienu un neaizsargātību pret satricinājumiem tās partnervalstīs. Šī informācija tiek iegūta no ES diplomātiskajiem un izlūkošanas tīkliem, ES operatīvās klātbūtnes uz vietas, nozaru politikas ekspertu zināšanām, kas pieejamas dažādās iestādēs un dalībvalstīs, un ES aģentūru uzraudzības mehānismiem. Neraugoties uz to, pastāv ļoti liels skaits riska novērtēšanas procesu, kas savā starpā pārklājas un atspoguļo dažādas politikas perspektīvas: humāno, konfliktu, vides un ekonomikas perspektīvu. Tomēr pastāv būtiski trūkumi, piemēram, saistībā ar mūsu spēju prognozēt klimata pārmaiņu, vides un citu faktoru ietekmi uz migrācijas plūsmām. Turklāt veiktajā analīzē nereti tiek veltīts pārāk maz uzmanības vietējā līmeņa izturētspējai un pozitīvajai ietekmei, ko tā var sniegt. Un riska novērtēšanas procesi ne vienmēr spēj pilnībā aptvert iespējamo ietekmi uz ES politiskajām, drošības un ekonomiskajām interesēm.

Ņemot vērā katra šā procesa dalībnieka pilnvaras, dažādos informācijas avotus tomēr būtu jāapvieno, lai lēmumu pieņēmējiem sniegtu pilnīgu priekšstatu par to, kā dažādi faktori var savstarpēji mijiedarboties un ietekmēt valsts vai reģiona attīstību un stabilitāti vai arī programmu mērķus.

---

ES vajadzētu:

–    uzlabot sapratni par konfliktiem un novērst nepilnības mūsu izpratnē par riskiem, piemēram, izstrādājot labākus mehānismus, lai izvērtētu pārvietoto cilvēku un migrantu turpmāko plūsmu raksturu un ietekmi un saikni starp klimata pārmaiņu radītajām problēmām, vides degradāciju un vardarbīgiem konfliktiem;

–    racionalizēt pašreizējos novērtēšanas procesus, lai nodrošinātu vienota, kodolīga katras valsts novērtējuma, kurā ir konstatēti gan riski, gan izturētspējas faktori, pieejamību, lai varētu izstrādāt politiku, iesaistot dažādus ES ārpolitikas dalībniekus. Šajā vienotajā valsts novērtējumā sistemātiskākā un dinamiskākā veidā būs iekļauta informācija no ES diplomātiskā tīkla, dalībniekiem, kas darbojas humānās palīdzības, krīžu ierobežošanas un attīstības jomās, kā arī specifiskas zināšanas par ārējo vidi, kas ir ES iekšpolitikas ģenerāldirektorātu un aģentūru rīcībā. Tas nodrošinās informāciju politiskā dialoga un palīdzības programmu veidošanai. Tas arī nodrošinās analītiskus datus, lai atbalstītu iedibinātos lēmumu pieņemšanas procesus, kas nosaka ES valstu stratēģiju izstrādi un KDAP operāciju un ārējās palīdzības plānošanu;

–    sekmēt kopīgas analīzes veikšanu sadarbībā ar daudzpusējām partnerorganizācijām un — divpusējā kārtā — ar līdzīgi domājošiem attīstības sadarbības partneriem, lai analizētu dažādas izturētspējas dimensijas.

4.2.    Ārējā spiediena dinamiskāka uzraudzība agrīnas rīcības nodrošināšanai

ES ir jāspēj uzraudzīt un reaģēt uz ārējo spiedienu, kas ietekmē tās partnervalstu un pašas ES izturētspēju gan vidējā termiņā, gan īstermiņā.

---

ES vajadzētu:

–    turpmāk attīstīt ES agrīnās brīdināšanas sistēmu, ko izmanto ziņošanai par konfliktiem, lai līdztekus patlaban uzraudzītajiem riska faktoriem iekļautu arī attiecīgus izturētspējas rādītājus. Agrīnās brīdināšanas sistēmā jau patlaban tiek ņemti vērā daudzi plašāki riska un ievainojamības rādītāji, piemēram, vides, klimata un demogrāfiskais spiediens 14 , kā arī rādītāji, kas raksturo pārvaldības kvalitāti un iestāžu spējas tikt galā ar šāda veida spiedienu. Izturētspējas rādītāju uzraudzība varētu palīdzēt konstatēt, kurā brīdī ir sasniegts kritiskais punkts un krīžu pārvarēšanas mehānismi vairs netiek galā ar spiedienu;

–    atspoguļot izturētspējas stratēģisko nozīmi, izstrādājot ES integrēto pieeju ārējiem konfliktiem un krīzēm. ES globālajā stratēģijā paredzētajā integrētajā pieejā ir paplašināta visaptverošās pieejas darbības joma un mērķi, un pēc 2016.–2017. gada visaptverošās pieejas rīcības plāna pabeigšanas tā būtu jāaizstāj ar integrēto pieeju.

Agrīnās brīdināšanas sistēma, kuru izmanto ziņošanai par konfliktiem, galvenokārt ir paredzēta tam, lai nākamajos četros gados noteiktu iespējamos vardarbīgu konfliktu cēloņus trešās valstīs. Tiek ierosināts to papildināt ar mehānismiem, kas paredzēti ārējā spiediena un tā seku konstatēšanai īstermiņā, lai nodrošinātu informāciju, kas nepieciešama pastiprinātas un savlaicīgas ES politiskās reakcijas sagatavošanai.

---

ES vajadzētu:

–    izveidot nākotnes perspektīvu izpētes īstermiņa mehānismu, kas nerada lieku slogu, lai noteiktu, kāda ir trīs līdz sešu mēnešu laikā konstatētā ārējā spiediena ietekme uz ES interesēm. Šā mehānisma darbība būs vērsta uz tāda ārējā spiediena konstatēšanu, kas varētu izraisīt būtisku partnervalsts attīstības procesa vai drošības apdraudējumu vai būtiski ietekmēt Savienības izturētspēju. Ciktāl to ļauj pieejamie dati, šis mehānisms nodrošinātu arī sākotnējo pasākumu veikšanu gadījumā, ja tiek skartas plašākas Savienības intereses, piemēram, gadījumos, kad konstatēti energoapgādes drošības un kritisko piegādes ķēžu darbības ārēji traucējumi, sabiedrības veselības apdraudējums, krīžu ietekme uz ārvalstīs esošajiem ES pilsoņiem un lielas migrācijas plūsmas 15 ;

–    atbalstīt centienus (arī ANO līmenī) nodrošināt nežēlīgas rīcības agrīnu atklāšanu un novēršanu, tostarp izstrādājot nežēlīgas rīcības novēršanas rīku kopumu.

Abas sistēmas tiks veidotas tā, lai atbalstītu efektīvu lēmumu pieņemšanas procesu vēl pirms krīzes iestāšanās. Būtiska nozīme šajā procesā ir gan Padomei, gan Komisijai.

---

Ņemot vērā iepriekš minēto:

–    Politikas un drošības komiteja (PDK) tiks aicināta regulāri izskatīt nākotnes perspektīvu izpētes mehānisma darbības rezultātus, lai nodrošinātu savlaicīgu politisko vadību agrīnai rīcībai;

–    prezidentvalsts tiks aicināta apsvērt nākotnes perspektīvu izpētes mehānisma sniegtās informācijas piemērotību citu Padomes struktūru, piemēram, Pastāvīgās komitejas operatīvai sadarbībai iekšējās drošības jautājumos (COSI), vajadzībām;

–    ES vajadzētu turpināt tādu mehānismu izstrādi, kas palīdzības programmās integrē elastības aspektus, lai risku konstatēšanas gadījumā varētu nodrošināt atbilstīgu agrīnu rīcību.

4.3.    Izturētspējas pieejas integrēšana ES plānošanas un finansēšanas procesā

ES izmantos esošo praksi, lai riska un izturētspējas faktoru izvērtēšanu padarītu par standarta elementu visos plānošanas procesos un projektu izstrādē ES humānās palīdzības, krīžu ierobežošanas un attīstības palīdzības jomās, tostarp ES trasta fondu darbībā. Galvenā mācība, ko sniedz izturētspējas pieeja, ir tāda, ka ir nepieciešama spēja vienlaicīgi strādāt daudzos līmeņos, tostarp īstenojot kopienu virzītus iejaukšanās pasākumus, ir vajadzīgi ilgāki plānošanas cikli (arī humānās palīdzības plānošanas jomā), kas apvienoti ar īstermiņa elastību, un ir vajadzīgi mehānismi finansējuma nodrošināšanai ārkārtas situācijās, lai novērstu iespējamo smago satricinājumu un spiediena ietekmi, kas varētu traucēt ilgtermiņa stratēģisko mērķu sasniegšanai. Šis aspekts ir jāņem vērā kopējā plānošanas procesā ar dalībvalstīm, kas arī tiks veicināts.

---

ES vajadzētu:

–    vajadzības gadījumā atjaunināt plānošanas norādījumus, ņemot vērā ES pieredzi un citu daudzpusējo partneru metodoloģisko darbu izturētspējas jomā. Šajos norādījumos būtu jāuzsver, ka humānajai un attīstības palīdzībai nestabilos apstākļos jābūt vērstai uz konfliktu delikātu risināšanu, lai izvairītos no iespējamām negatīvām sekām un uzlabotu efektivitāti. Tiks izstrādāta metodika šādu risku konstatēšanai un novēršanai;

–    programmu uzraudzības un izvērtēšanas sistēmās ņemt vērā to, ka izturētspējas stiprināšanai ir nepieciešami ilgtermiņa iejaukšanās pasākumi, kas veidoti tā, lai nodrošinātu augstu inovācijas un elastības līmeni, nosakot attiecīgos rādītājus un atzīstot, ka kvalitatīvu datu apkopošana ir uzskatāma par izaicinājumu;

–    ņemt vērā stratēģisko pieeju izturētspējai tās pašreizējās un turpmākajās ES ārējās darbības finansēšanas darbībās;

–    apsvērt iespējas izmantot rentablus, inovatīvus riska finansēšanas risinājumus reģionālā, valstu un vietējā līmenī (piemēram, kredīti ārkārtas situāciju pārvarēšanai, līdzekļu fondi katastrofu pārvarēšanai un apdrošināšana).

4.4.    Starptautiskās politikas un prakses izstrāde

ES cieši sadarbojas ar lielākajiem starptautiskajiem partneriem, kuri jau ir izstrādājuši savu izturētspējas politiku, tostarp ar Apvienoto Nāciju Organizāciju, Pasaules Banku, Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizāciju un Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības banku. ES ir ieinteresēta izveidot kopīgu izpratni un praksi izturētspējas jomā un, kad vien tas iespējams, sadarboties operatīvā līmenī.

---

ES vajadzētu:

–    pastiprināt politisko un praktisko sadarbību ar starptautiskajiem partneriem, lai kopīgotu pētījumos iegūtos secinājumus un zināšanas par metodiku un, kad vien tas iespējams, saskaņotu izturētspējas pieejas un kopīgi izmantotu datu kopumus un brīdināšanas sistēmas;

–    ciešāk sadarboties ar reģionu un apakšreģionu organizācijām izturētspējas sistēmu veidošanā, apmainoties ar pierādījumiem un pieredzi.

Savienības Augstā pārstāve ārlietās un drošības politikas jautājumos un Eiropas Komisija aicina Eiropas Parlamentu un Padomi apstiprināt un atbalstīt šajā kopīgajā paziņojumā izklāstīto pieeju.

Pielikums. 10 galvenie apsvērumi, kas jāņem vērā stratēģiskajā pieejā izturētspējai

Pamatojoties uz ES pieredzi, kas gūta pēc 2012. gada paziņojuma pieņemšanas, un uz informāciju, kas saņemta plašajā apspriešanās procesā šā paziņojuma sagatavošanas laikā, var noteikt šādus galvenos apsvērumus, kas jāņem vērā efektīvā un stratēģiskā pieejā izturētspējai:

1.Izturētspējas stiprināšana ir līdzeklis, nevis mērķis. ES stratēģiskā pieeja izturētspējai paredz izmantot partnervalstīs esošo iestāžu un sabiedrības stiprās puses, lai panāktu ilgtspējīgu ilgtermiņa attīstību vai sasniegtu mērķus drošības jomā. Šī pieeja paredz nodrošināt virzību uz šo mērķu sasniegšanu, novēršot ievainojamības un tās pamatā esošos strukturālos riskus. Tajā ir atzīts, ka attīstība un virzība uz demokrātiju, mieru un drošību nav lineārs process un ka ar atsevišķu nozaru pieejām bieži vien nepietiek, lai nodrošinātu ilgtspējīgus rezultātus.

2.Izturētspējas faktoru izprašana noteiktā kontekstā var palīdzēt mums efektīvāk plānot pasākumus dažādu veidu spiediena un ārkārtas situāciju novēršanai. Lai to panāktu, ir nepieciešama pienācīga izpratne par saistību starp dažādajām sastāvdaļām, kas veido sarežģītās sistēmas, kuras nodrošina valstu, sabiedrību un kopienu pārvaldību un uzturēšanu, kā arī par to, kā tās reaģē, saskaroties ar pēkšņu, atkārtotu vai ilgtermiņa spriedzi.

3.Izturētspēja katrā situācijā ir atšķirīga, un tai ir nepieciešama pielāgota pieeja. Lai gan pastāv vairāki vienoti izturētspējīgu sistēmu raksturlielumi, speciālistu un vietējā līmeņa pārstāvju uzdevums ir izstrādāt darba definīcijas, kas darbojas vietējā kontekstā. ES un citu ārējo dalībnieku uzdevums ir atbalstīt šo procesu un sekmēt tādas sabiedrības attīstību, kas pati spēj konstatēt un risināt savas problēmas. Šajā nolūkā politikas veidotājiem un attīstības sadarbības partneriem ir jāpieņem tāda ilgtermiņa pieeja, kas ļauj veikt pielāgojumus pēc attiecīgo pieeju izmēģināšanas un pieslīpēšanas.

4.Esošo pozitīvo izturētspējas avotu identificēšana un izmantošana ir tikpat svarīga kā ievainojamības konstatēšana un ierobežošana. Šie avoti var būt institucionālās vai neformālās demokrātijas, labas pārvaldības un tiesu sistēmas, nevalstiskās iestādes un organizācijas, tradicionālās kultūras normas un prakse vai arī kopienas virzīti ad hoc risinājumi, kas papildina valsts spējas vai arī kompensē to trūkumu. Izturētspējas jautājums ir jārisina daudzos līmeņos — valsts, sabiedrības un kopienas līmenī. Vietējās pašvaldības un pilsoniskā sabiedrība nereti ir tas pamats, kurā izturētspēja var iesakņoties un attīstīties kopienas līmenī. Sievietēm ir īpaša un būtiska nozīme, kas ir jāatzīst un jāizmanto, novēršot dzimumu līdztiesības trūkuma strukturālos cēloņus.

5.Izturētspēja nozīmē pārmaiņas, nevis status quo saglabāšanu. Izturētspēja nozīmē valstu, sabiedrības un kopienu pamatidentitātes un spēju saglabāšanu smagu satricinājumu gadījumā, taču tā nozīmē arī to spēju pielāgoties un veikt reformas, lai varētu apmierināt jaunas vajadzības. Ir svarīgi izmantot izturētspējas transformējošo dimensiju.

6.Izturētspējas nodrošināšanai ir vajadzīga politiska pieeja. Valstu valdības atbild par savu iedzīvotāju vajadzību apmierināšanu, un starptautiskā palīdzība nedrīkstētu aizstāt atbildības uzņemšanos un politisku rīcību vietējā līmenī. Visas valstis ir apņēmušās īstenot ilgtspējīgas attīstības mērķus, kuros ir ietvertas konkrētas atsauces uz izturētspējas stiprināšanu. Tādēļ galvenā atbildība par izturētspējas integrēšanu valstu un vietējā līmeņa politikā gulstas uz katras valsts pleciem. Taču ES un tās dalībvalstis var atbalstīt izturētspējas stiprināšanu, iekļaujot šo jautājumu politikas dialogā, tostarp visaugstākajā līmenī.

7.Izturētspējai ir nepieciešama plānošana, kurā tiek ņemta vērā informācija par risku. Dažādo stabilitātes trūkuma pamatcēloņu novēršana ir jāapvieno ar riska pārvaldības pasākumiem, lai pasargātu iedzīvotājus no dažādiem satricinājumiem un spriedzes, ierobežotu to ietekmi, īstenojot agrīnās reaģēšanas pasākumus, un palīdzētu nodrošināt ātru ekonomikas atveseļošanos.

8.Ilgstošu spiedienu ne vienmēr būs iespējams novērst tā izcelsmes vietā un ne vienmēr varēs izvairīties no pēkšņas krīzes iestāšanās sekām. Taču problēmu risināšana pēc krīzes iestāšanās ir nesamērīgi dārga. Tas nozīmē, ka jau no paša sākuma programmās ir jāparedz zināma elastība un spēja pielāgoties pārmaiņām. Tas arī nozīmē, ka ir jādomā par iespējamo ietekmi, ko vienas sistēmas daļas nostiprināšana vai vājināšana var atstāt uz citu sistēmas daļu.

9.Agrīnā brīdināšana ir jāsasaista ar agrīnu rīcību. Visus riskus nav iespējams novērst, tāpēc, lai īstenotu efektīvu pieeju izturētspējai, lēmumu pieņēmējiem ir jāspēj konstatēt un izvērtēt dažāda veida spiedienu ilgā, vidējā un īsā termiņā un nodrošināt efektīvu agrīnu rīcību. Tas nozīmē, ka pilnīgs novērtējums ir jāsasaista ar attiecīgu lēmumu pieņemšanas procesu. Tas attiecas ne vien uz satricinājumiem (piemēram, dabas katastrofu, iekšzemes konfliktu vai ekonomikas krīzes gadījumā), bet arī uz krīzēm, kas iestājas lēni, regulāru spiedienu vai kumulatīvu ilgtermiņa spiedienu, kas var sasniegt lūzuma punktu (demogrāfiskās tendences, vides degradācija, klimata pārmaiņas, migrācija un cita veida pastāvīga spriedze). 

10.Operatīvās darbības izejas punkts ir plašāka stipro pušu, ievainojamības un spiediena analīze. Valstis un sabiedrību veido sarežģīta savstarpēja atkarība starp politiskajiem un drošības nozares dalībniekiem, privāto sektoru, pilsonisko sabiedrību, kopienām un indivīdiem. Tradicionālās nozaru politikas pieejas var nespēt konstatēt visu veidu ievainojamības un to savstarpējo saistību vai arī prognozēt, kā visa šī sistēma reaģēs uz to izdarīta spiediena gadījumā, iespējams, ietekmējot arī citas valstis. Tas nozīmē, ka jebkurā konkrētā situācijā riski un spējas to pārvarēt ir jāanalizē daudzos līmeņos, jo īpaši gadījumos, kad viens izturētspējas faktors vai viens dalībnieku kopums ir atkarīgs no citu faktoru un dalībnieku izturētspējas vai kad būtiska nozīme ir varas attiecībām starp dažādu sabiedrības slāņu pārstāvjiem. Parasti tas nozīmē, ka ir jāizmanto „visu apdraudējumu” pieeja, kurā tiek apkopota reģionu, valstu, organizāciju, kopienu un indivīdu līmenī veiktā analīze.

(1)

„Kopīgs redzējums, kopīga rīcība — stiprāka Eiropa. Globāla Eiropas Savienības ārpolitikas un drošības politikas stratēģija”, 2016. gada jūnijs.

(2)

„ES nostāja attiecībā uz izturētspēju: pārtikas nodrošinājuma krīžu sniegtā mācība”, COM(2012) 586 final, 2012. gada 3. oktobris.

(3)

ESAO (2016. gads), States of Fragility 2016: Understanding violence.

(4)

„Viena cilvēce — dalīta atbildība”, ģenerālsekretāra Ban Ki Moon ziņojums Pasaules humānās palīdzības samitā, 2016. gads.

(5)

Labi funkcionējošu ekosistēmu un to sniegto pakalpojumu būtiskā nozīme ir atzīta ES Rīcības plānā vides jomā.

(6)

Komisijas paziņojums „Cieņpilna dzīve — atkarības no atbalsta vietā stājoties pašpaļāvībai. Piespiedu pārvietošana un attīstība” (COM(2016) 234 final).

(7)

„Pamatstratēģija spēcīgai Enerģētikas savienībai ar tālredzīgu klimata pārmaiņu politiku”, COM(2015) 080 final, 25.2.2015.

(8)

Pasaules Bankas dati.

(9)

Kā piemērus šeit var minēt Partnerību pētniecības un inovācijas jomā Vidusjūras reģionā 2018.–2028. gadam (PRIMA), kuras mērķis ir izstrādāt novatoriskus risinājumus ilgtspējīgai ūdens resursu apsaimniekošanai un pārtikas ražošanai, un ES un Āfrikas pētniecības un inovācijas partnerību pārtikas un uztura nodrošinājuma un ilgtspējīgas lauksaimniecības jomā.

(10)

Laba pārvaldība, demokrātija, tiesiskums un cilvēktiesības; ekonomiskā attīstība; drošības dimensija; migrācija un mobilitāte.

(11)

Skatīt Kopīgo ziņojumu par Eiropas kaimiņattiecību politikas pārskatīšanas īstenošanu, JOIN(2017) 18 final, 18.5.2017.

(12)

Piemēram, Eiropas Parlamenta un Padomes 2016. gada 6. jūlija Direktīva (ES) 2016/1148 par pasākumiem nolūkā panākt vienādi augsta līmeņa tīklu un informācijas sistēmu drošību visā Savienībā, COM(2016) 410 final un 2017. gada septembrī paredzētā 2013. gada ES Kiberdrošības stratēģijas pārskatīšana.

(13)

Tostarp sadarbību ar ES galvenajiem tirdzniecības partneriem, lai stiprinātu satīklotu objektu kiberdrošību, kā tas norādīts Digitālā vienotā tirgus vidusposma pārskatā, COM(2017) 228 final, 10.5.2017.

(14)

Šo rādītāju noteikšanā ES izmantos zinātniskos pētījumus, ko veicis Eiropas Komisijas Kopīgais pētniecības centrs, kā arī pētījumus, kas finansēti no programmas „Apvārsnis 2020” līdzekļiem.

(15)

Tie varētu būt dati no tieslietu un iekšlietu aģentūrām, piemēram, no Eiropas Robežu un krasta apsardzes, par migrācijas radīto spiedienu, iepriekš apkopota informācija par kravām un muitas risku pārvaldības sistēma, kas palīdz konstatēt starptautisko piegādes ķēžu un tādas kritiskas infrastruktūras kā jūras ostas, lidostas vai sauszemes robežas drošības un neaizskaramības apdraudējumus.