23.5.2018   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 176/34

1.

atzinīgi vērtē pasākumus, ko Eiropas Komisija īsteno ar mērķi sākt plašas debates par Eiropas nākotni. “Pārdomu dokumentā par ES finanšu nākotni” ir norādīti galvenie problēmjautājumi, ar kuriem saskarsies Eiropas Savienība pēc 2020. gada, kā arī saistības, kas jāizpilda. Dokumentā tiek prognozēta piecu baltajā grāmatā minēto scenāriju ietekme uz nākamās daudzgadu finanšu shēmas (DFS) struktūru un izklāstītas iespējas, reformu varianti un riski turpmākajam Eiropas Savienības budžetam;

2.

konstatē, ka ES budžets saskaras ar daudziem ilgtermiņa izaicinājumiem un tā pašreizējais finansējuma līmenis nav pietiekams, un tādēļ ir pamatīgi jāpārskata daudzgadu finanšu shēma. Pamatojoties uz budžeta nākotnes redzējumu, jāspēj reaģēt uz jaunajiem Eiropas Savienības mērķiem, kuru finansēšana pēc 2020. gada būs jānodrošina no dažādiem avotiem. Savukārt arī turpmāk ar ES izdevumiem jārada lielāka Eiropas pievienotā vērtība;

3.

ir pārliecināta, ka pārdomu dokumentā sniegtā analīze norāda uz nepieciešamību mainīt pārvaldības noteikumus, kas attiecas uz DFS un ES finansēšanas sistēmu. Pašreizējā situācijā, kad Eiropas ekonomika sāk atgūties un kad pēc Apvienotās Karalistes izstāšanās no ES būtu jāatceļ “atlaižu” sistēmas, rodas nepieredzēta iespēja pēc vairāk nekā 30 gadiem reformēt ES finansēšanas sistēmu;

4.

uzsver, ka liela nozīme ir daudzgadu finanšu shēmai, kurai arī turpmāk jāsaglabā ar ieguldījumiem saistītais aspekts un jāatbalsta kopējie ES mērķi un politika. Tādēļ nav vajadzības noteikt īpašus instrumentus, kas darbotos ārpus DFS, un izstrādāt eurozonas valstīm un pārējām ES valstīm atsevišķus budžetus;

5.

atgādina, ka ekonomikas krīze ir izgaismojusi trūkumus, kādi piemīt ES budžetam, kas veido tikai 1 % no Eiropas Savienības NKI, taču ļauj risināt horizontālos problēmjautājumus, kurus nespēj atrisināt dalībvalstis. Pašreizējā DFS ir būtiska, lai sasniegtu ekonomisko, sociālo un teritoriālo kohēziju, atbalstītu projektus pētniecības un izstrādes, transporta infrastruktūras un darbvietu radīšanas jomā, tomēr tā nav pietiekami elastīga, lai attaisnotu cerības un risinātu jaunas problēmas, kuru dēļ bija jāizmanto pašreizējā budžeta finanšu līdzekļu maksimālais apjoms;

6.

konstatē arī, ka neto atlikuma pieeja, kurā netiek ņemta vērā privātā sektora peļņa no ieguldījumiem, un ieilgušās sarunas, kas ikgadējās budžeta procedūras laikā notiek par katru iztērēto eiro, aizēno reālo Eiropas pievienoto vērtību, kā arī traucē īstenot vērienīgākus politikas pasākumus un programmas. Turklāt izdevumu līmenis un pašreizējā pašu resursu sistēma izrādījās nepietiekami optimāli. Komiteja aicina Eiropadomi saskaņā ar LESD 312. panta 2. punkta 2. apakšpunktu ar kvalificētu balsu vairākumu pieņemt regulu par DFS;

7.

vēlreiz vērš uzmanību uz Eiropas Savienības mainīgajām vajadzībām un uz lielajiem izaicinājumiem, ar kuriem ES budžets saskarsies pēc 2020. gada šādās jomās: 1) sociālais taisnīgums un nabadzība, 2) piekļuve sabiedriskajiem pakalpojumiem, mājokļu infrastruktūrai un izglītībai, 3) konkurētspēja un inovācija, 4) darbvietu radīšana, 5) demogrāfiskās pārmaiņas, migrācija un iedzīvotāju drošība, 6) kopējā aizsardzības politika, 7) klimata pārmaiņas, 8) ekonomiskā, sociālā un teritoriālā kohēzija, 9) lauksaimniecība un pārtikas nekaitīgums, 10) infrastruktūra un mobilitāte, 11) enerģētika, 12) globalizācijas ietekme, 13) ilgtspējīga izaugsme, 14) īpašā ietekme, ko atsevišķās teritorijās var radīt Apvienotās Karalistes izstāšanās no ES, 15) digitalizācija. Šajā sakarā DFS būtu jākoncentrē uz to, lai nodrošinātu līdzekļus šo problēmu risināšanai ar mērķi dot reālu Eiropas pievienoto vērtību ES pilsoņiem;

8.

ar bažām atzīmē, ka, samazinot ES budžetu (tostarp saistībā ar Brexit), taču nepalielinot finanšu līdzekļus no pašu resursiem, palielināsies slogs dalībvalstīm (iemaksu veidā) vai neizbēgami radīsies ierobežojumi attiecībā uz atbalstāmajiem politikas pasākumiem;

9.

uzsver, ka ir svarīgi ES budžetu izmantot daudz efektīvāk, attiecinot partnerības principu uz visiem budžeta aspektiem, kā arī optimizēt fondus un to attiecīgos noteikumus;

10.

tādēļ aicina nodrošināt nākamās kopējās finanšu shēmas apjoma palielināšanu, lai ES varētu uzņemties atbildību par Līgumos iekļauto mērķu īstenošanu, jaunajām politikas prioritātēm un ar tām saistītajiem uzdevumiem. Tam būtu jānotiek, neierobežojot ne kopējo lauksaimniecības politiku, ne kohēzijas politiku, kurai paredzētā piešķīruma īpatsvars ES budžetā būtu vismaz jāsaglabā līdzšinējā apmērā, ņemot vērā vērienīgos un strukturālos izaicinājumus, ar kuriem saskaras ES;

11.

konstatē, ka problēmjautājumu apjoms, ar kuriem saskaras ES, kā arī dinamiskie procesi tās apkaimē nozīmē, ka ES budžetam jābūt funkcionālākam un elastīgākam nekā līdz šim un tam efektīvāk jāreaģē uz jaunajām tendencēm un izmaiņām politikas jomās. Šis princips būtu jāpiemēro gan nelabvēlīgām parādībām, gan jaunajām attīstības iespējām, kas parādās. Tādēļ ir jāpieņem vienkāršs, pārredzams, taisnīgs un demokrātiskiem principiem atbilstīgs ES budžets saskaņā ar ieteikumiem, ko sniegusi Augsta līmeņa darba grupa pašu resursu jautājumos;

12.

secina, ka turpmākajā ES budžetā ir jāņem vērā teritoriju īpatnības tajās esošā potenciāla un attīstības nepilnību, kā arī ģeogrāfisko un demogrāfisko problēmjautājumu ziņā. Uz šāda pamata izstrādāts ES budžets dos iespēju uzņemties lielāku atbildību par pildāmajām saistībām un veikto pasākumu ietekmi vietējā un reģionālajā līmenī. Šajā sakarā vērš uzmanību uz dalītas pārvaldības īpašo nozīmi, jo, ES politiku sasaistot ar tās īstenošanu uz vietas, tiek nodrošināta saskaņota teritoriālā attīstība;

13.

ar bažām norāda, ka Komisijas pārdomu dokumentā, kas veltīts jautājumiem, kuriem būs izšķiroša nozīme nākotnes Eiropas veidošanā turpmākajos gados, nav uzsvērta vietējo un reģionālo pašvaldību loma, it īpaši tajos gadījumos, kad tikai tās ir atbildīgas par 7. punktā minētajām atbildības jomām;

14.

atgādina, ka Lisabonas līgumā iekļautā īpašā atsauce uz vietējo un reģionālo pašvaldību veicināšanu un aizsardzību ir pilnībā jāņem vērā, lai ievērotu subsidiaritātes principu un it īpaši ar RK starpniecību nodrošinātu vietējo un reģionālo pašvaldību līdzdalību Eiropas likumdošanas procesā, ņemot vērā gan to, ka visbiežāk tieši tās īsteno Kopienas politikas pasākumus un programmas, gan arī to, ka vietējām un reģionālajām pašvaldībām ir izšķiroša nozīme ES tiesību aktu īstenošanā. Turklāt ES budžetā būtu jānodrošina subsidiaritātes principa ievērošana, lai tas pienācīgi atspoguļotu pienākumu sadali Eiropas, valstu un vietējā līmenī;

15.

atkārtoti pauž atbalstu 7 gadu plānošanas periodam, kā teikts Komitejas atzinumā par kohēzijas politikas nākotni. Tomēr RK arī norāda uz priekšrocībām, ko nodrošina pagarinātais 10 gadu plānošanas periods (5+5) ar pilnīgu obligāto vidusposma pārskatīšanu. Tādēļ Komiteja ierosina pēdējo reizi atbalstīt septiņu gadu laikposmu, pirms to pielāgot vēlēšanu ciklam. Šie scenāriji nodrošina pietiekamu stabilitāti un prognozējamību, kā arī stratēģiskās plānošanas prasību labāku izpildi. Turklāt vidusposma pilnīga pārskatīšana nozīmētu, ka rezultāti, kas iegūti pirmajos īstenošanas gados, jau būtu pieejami, un uz tiem varētu balstīties, lai ES budžeta izmantošanu padarītu ticamāku un precīzāku. Turklāt būtu jānodrošina iespēja piemērot arī budžeta elastīguma kritēriju, lai varētu veikt pasākumus nopietnu krīžu vai prioritāšu maiņas gadījumos;

16.

atzinīgi vērtē skaidro un tālejošo grafiku, ko Eiropas Komisija un Eiropas Parlaments ierosināja attiecībā uz jaunās daudzgadu finanšu shēmas pieņemšanas procedūru, jo tas ļauj noslēgt vienošanos ar Padomi pirms Eiropas Parlamenta vēlēšanām 2019. gadā. Komiteja tomēr pauž lielas bažas, ka Padome ir ierosinājusi galīgo vienošanos par nākamo DFS pieņemt tikai pēc Apvienotās Karalistes izstāšanās no ES. Komiteja brīdina, ka DFS lēmumu pieņemšanas process nedrīkst būt pārmērīgi garš, jo tas radīs ievērojamu kavēšanos gaidāmā tiesību aktu kopuma pieņemšanā un neļaus to savlaicīgi īstenot;

17.

norāda, ka ceļvedī joprojām trūkst pamatstratēģijas, kas nomainītu stratēģiju “Eiropa 2020”. Šajā sakarā Komiteja aicina Komisiju pēc iespējas drīz sākt darbu pie šādas stratēģijas, kurā būtu noteikti stratēģiski un vērienīgi, taču reālistiski mērķi, kas ir jāīsteno, lai, izmantojot pieejamus instrumentus un finanšu līdzekļus, labāk pielāgotu turpmākās ES un valstu politikas jomas;

18.

vērš uzmanību uz to, ka “pārejas noteikumi”, lai gan tie ir pieļauti saskaņā ar DFS finanšu regulu, radīs nopietnas juridiskas un ar darbību saistītas problēmas nākamo daudzgadu finanšu shēmu sākumā, un tas savukārt negatīvi ietekmēs darbības programmas un atbalsta saņēmējus, it īpaši vietējās un reģionālās pašvaldības. RK paziņo par savu apņemšanos sniegt savu ieguldījumu un atbalstīt Eiropas Parlamentu, Eiropas Komisiju un Padomi sarunās par DFS;

19.

atzinīgi vērtē ierosināto Eiropas pievienotās vērtības koncepciju, kas attiecas uz Līgumā noteiktajām saistībām, kurām vajadzētu būt par pamatatsauci debatēs par DFS;

20.

uzskata par atbilstīgiem ierosinātos kritērijus, kuru uzdevums ir nodrošināt sabiedrisko labumu Eiropas mērogā, apjomradītus ietaupījumus un sviras efektu, kā arī sargāt Eiropas kopīgās vērtības un stiprināt vienoto tirgu. Šāda Eiropas pievienotās vērtības definīcija dod pārliecību, ka subsidiaritāte un proporcionalitāte ES līmenī īstenotajās darbībās joprojām tiks ievērota. Sevišķi svarīgi ir ņemt vērā to, ka viens no nosacījumiem, lai uzlabotu konkurētspēju ES kopumā, ir attīstības atšķirību mazināšana starp ES valstīm un katrā no tām. No šāda viedokļa raugoties, ir jāuzsver kohēzijas politikas nozīme Eiropas pievienotās vērtības radīšanā, kas tiek panākta, īstenojot strukturālās reformas, stiprinot administratīvās spējas visos pārvaldības līmeņos (“plašāka ietekme”), kā arī sniedzot tiešo atbalstu, piemēram, iniciatīvas “Mazāk attīstītie reģioni” ietvaros;

21.

atzinīgi vērtē to, ka Komisija ir aicinājusi daudzgadu finanšu shēmā koncentrēties uz prioritātēm, kas tiešām nodrošinātu būtiskus uzlabojumus cilvēku ikdienā un atjaunotu uzticēšanos ES pievienotajai vērtībai. Tāpēc ES budžeta uzdevums būtu arī uzlabot dialogu ar iedzīvotājiem, jo īpaši pateicoties divām politiskajām asamblejām (Eiropas Parlamentam un Eiropas Reģionu komitejai), kuru locekļi ir demokrātiski ievēlēti; turklāt būtu jāizveido lielāka sinerģija ar valstu un reģionālajiem parlamentiem, kā arī reģionālajām un vietējām pašvaldībām;

22.

šajā sakarā arī atbalsta Eiropas Parlamenta aicinājumu turpināt izstrādāt novērtējuma metodes, piemēram, ieviešot atbilstīgus rezultātu rādītājus vai ņemot vērā konkrētās politikas ietekmi uz reģioniem un izmantojot tādus kohēzijas politikas instrumentus kā atklātā datu platforma ESI fondiem. Turklāt lēmumi par atbalstāmajām politikas jomām nevar aprobežoties tikai ar kvantitatīvu analīzi – tie ir jāpamato ar ES prioritāšu kvalitatīvo un politisko novērtējumu;

23.

norāda uz risku, ka varētu tikt pieņemti lēmumi, kas veicina nevis darbības ar augstu Eiropas pievienoto vērtību, bet drīzāk darbības, kuras skar valsts intereses, proti, neto atlikumu vai konkrētu budžeta ierobežojumu saglabāšanu, ņemot vērā spēcīgu politisko ietekmi; aicina Padomi novērst DFS sarunu balstīšanu uz neto bilances aprēķiniem, jo, pirmkārt, minētajos aprēķinos nav iespējams ņemt vērā netiešos labumus (piemēram, ārvalstu uzņēmumu ieguldījums ES projektā) un, otrkārt, šādi aprēķini ir pretrunā Eiropas kohēzijas un solidaritātes idejai;

24.

ir pārliecināta par nepieciešamību veikt pamatīgu reformu, lai likvidētu neiedarbīgus principus un instrumentus, bet stiprinātu tos, kuri sniedz labākus rezultātus. Komiteja atkārtoti norāda, ka budžeta struktūras sarežģītība, jo īpaši atlaižu un korekcijas mehānismi, mazina ES darbību saprotamību un palielina iedzīvotāju neuzticību ES iestādēm. Tādēļ Komiteja prasa atcelt šos mehānismus, lai varētu efektīvi izvērtēt ES izmaksas un ieguvumus. Šajā sakarā Komiteja norāda uz nepieciešamību censties plašākā diapazonā novērtēt kopējo ieguvumu, ko dod ES politikas pasākumi, ekonomikas sinerģijas, pārrobežu ietekme un pozitīvi ārējie rezultāti;

25.

aicina saskaņot DFS un palielināt tās pārredzamību. Komiteja vērš uzmanību uz to, ka “satelītinstrumentu” veidošana nav pareizais risinājums. Tādēļ Komiteja joprojām ir pārliecināta par to, ka DFS struktūrā jāiekļauj īpašie instrumenti (piemēram, Eiropas Globalizācijas pielāgošanās fonds) un ar vienota noteikumu kopuma starpniecību jānodrošina sinerģijas;

26.

konstatē, ka pašreizējā ES budžeta apjoms ir nepietiekams, lai varētu izvērst stabilizējošu ietekmi, un tādēļ ES daudzgadu finanšu shēma pēc 2020. gada jāatbalsta, izmantojot pašu resursus. RK atkārtoti aicina ieviest jaunus pašu resursu avotus kā kopumu, kas apvieno dažādus nodokļus (Eiropas uzņēmumu ienākumu nodoklis (EUIN), kopējā konsolidētā uzņēmumu ienākuma nodokļa bāze (KKUINB), pasaules mēroga finanšu darījumu nodoklis, peļņa no naudas emisijas, digitālās ekonomikas peļņas nodoklis, reformēts PVN);

27.

aicina Padomi un ES Padomes prezidentūru pielikt visas pūles, lai pārliecinātu dalībvalstis būtiski reformēt ES pašu resursus. Secinājumi, kas minēti ziņojumā, kuru sagatavojusi Augsta līmeņa darba grupas pašu resursu jautājumos, ir lielisks pamats šādai argumentācijai;

28.

aicina dalībvalstis apsvērt iespēju palielināt iemaksas ES budžetā, pamatojoties uz to ienākumu līmeni, ko mēra ar nacionālo kopienākumu (NKI);

29.

brīdina, ka izdevumu līmeņa noteikšana 1 % apmērā no Eiropas Savienības NKI pēc Apvienotās Karalistes izstāšanās no ES izraisītu ES budžeta ikgadējo samazināšanos par vairāk nekā 23 miljardiem euro. Tādēļ RK aicina, tādējādi atbalstot Eiropas Parlamenta nostāju šajā jautājumā, turpmāko budžetu noteikt apjomā, kas nebūtu zemāks par 1,3 % no Eiropas Savienības NKI;

30.

rosina vienkāršot DFS struktūru. Galvenajās finansēšanas jomās ir jāatspoguļojas atbalstāmajām prioritātēm, un tās vajadzētu viegli atpazīt iedzīvotājiem (piemēram, kohēzijas politika, KLP);

31.

prasa nākamajā DFS nodrošināt līdzsvaru starp nepieciešamo elastību un finansējuma stabilitāti stratēģiskajās ES rīcības jomās. Pie tam ir jāizveido piemērots rezerves līdzekļu sadalījuma mehānisms, kas ļautu novērst līdzekļu nepamatotu summēšanos, un vienlaikus jānosaka skaidri kritēriji to piešķiršanai. Tādēļ Komiteja aicina izveidot krīzei paredzētu rezervi, ko varētu izmantot situācijās, kad rodas jauni uzdevumi vai neparedzēta krīze, un noteikt neiedalīto rezervi, kā arī stiprināt pašreizējos īpašos elastības instrumentus;

32.

norāda uz nepieciešamību nodrošināt saskaņotību starp ES instrumentiem, lai gādātu, ka tie visi veicina ES mērķu sasniegšanu un sekmē reformas dalībvalstīs;

33.

aicina visu konkurences politikas jomā iekasēto sodanaudu iekļaut ES budžetā kā piešķirtos ieņēmumus;

34.

uzsver nepieciešamību veicināt lielāku papildināmību un mazināt pašreizējo ES finanšu instrumentu pārklāšanos, lai nākamajā ES budžetā nodrošinātu lielāku lietderības koeficienta pieaugumu. Šī konsolidācija ļautu arī palielināt finansēšanas instrumentu kritisko masu un veicinātu pārredzamāku un vieglāku piekļuvi šiem fondiem;

35.

joprojām uzskata, ka nākamajam budžetam jābūt vērstam uz rezultātiem. Runājot par saikni starp ES resursiem un ekonomikas politikas koordināciju Eiropas Savienībā, RK iebilst pret koncepciju, kas paredz kohēzijas politiku vienīgi pakārtot, nevis pielāgot Eiropas pusgada darbībai, ņemot vērā, ka kohēzijas politikai ir sava leģitimitāte, kas noteikta ES Līgumos. Turklāt, ja minētās saiknes efektivitāte jāpaaugstina, iekļaujot kohēzijas politiku valstu reformu programmās, tā, sākot no Eiropas līmeņa, jāpārskata, lai saglabātu teritoriālo dimensiju un decentralizēto pieeju, kas balstīta uz partnerību (1). RK ir arī pārliecināta: lai Eiropas pusgads būtu efektīvāks un palielinātu atbildību uz vietas, strukturēta vietējo un reģionālo pašvaldību kā Eiropas pusgada partneru iesaistīšana, ņemot vērā pilnvaru un kompetences faktisko sadalījumu starp dažādiem pārvaldes līmeņiem ES dalībvalstīs, ir obligāts nosacījums (2);

36.

rosina ES politikas īstenošanā turpināt atbalstīt teritoriālo pieeju, piešķirot lielāku nozīmi vietējam un reģionālajam līmenim un starpreģionālajām funkcionālajām teritorijām kā galvenajām ES mērķu īstenotājām iedzīvotāju labā;

37.

šajā sakarā atkārtoti aicina nākamā budžeta struktūrā saglabāt kohēzijas politiku kā prioritāti, lai visi ES reģioni gūtu labumu no tās, un stingri atbalsta Kohēzijas aliansi (#Cohesion Alliance). Komiteja uzskata, ka kohēzijas trijām dimensijām (ekonomiskajai, sociālajai un teritoriālajai) ir būtiska nozīme lielākas ekonomiskās konverģences veicināšanā Eiropas Savienībā, jo tās nodrošina integrētāku un sociālāku Eiropu, kā arī dod iespēju visiem ES reģioniem gūt labumu no vienotā tirgus. Lielāka kohēzija un teritoriālā noturība ir svarīgi faktori, kas nosaka ES konkurētspēju pasaules mērogā;

38.

ir pārliecināta, ka jaunajā budžetā vairāk jākoncentrējas uz ilgtspējīgu priekšrocību meklēšanu un radīšanu, kā arī uz attīstības iespēju un resursu efektīvāku izmantošanu. No šāda viedokļa raugoties, kohēzijas politika var nodrošināt reālus un izmērāmus rezultātus kā ES mērogā, tā arī zemākos līmeņos. Tāpēc kopējā ES budžetā tai atvēlēto līdzekļu īpatsvars būtu jāsaglabā vismaz tādā pašā līmenī, jo šī politika rada Eiropas pievienoto vērtību;

39.

vērš uzmanību uz nepieciešamību kohēzijas politikas ietvaros nodrošināt pietiekamu finansējumu un atbalstu iekšējai attīstībai visās teritorijās. Tajā pašā laikā Komiteja norāda uz nepieciešamību palielināt šīs politikas elastību vietējām un reģionālajām pašvaldībām, kas tieši vai netieši izlieto 75 % ES budžeta;

40.

attiecībā uz Eiropas strukturālajiem un investīciju fondiem aicina saglabāt pašreizējo kopīgo pārvaldības metodi, kas garantē to efektivitāti un nodrošina pastāvīgu dialogu visā plānošanas periodā; šajā sakarā uzsver, ka, runājot par ESI fondiem, Eiropas Sociālajam fondam (ESF) ir liela nozīme Eiropas sociālo tiesību pīlāra īstenošanā un sociālo atšķirību pārvarēšanā ES teritorijā. Komiteja prasa arī nodrošināt, ka Eiropas Globalizācijas pielāgošanās fonds (EGF) turpmāk kļūst par ESI fondu neatņemamu sastāvdaļu;

41.

aicina saglabāt atbilstīgu piešķīrumu Eiropas infrastruktūras savienošanas instrumentam (EISI), programmai COSME, LIFE, “Apvārsnis 2020”, “Erasmus+” un Jaunatnes nodarbinātības iniciatīvai;

42.

norāda uz aizvien pieaugošo vajadzību vairāk izmantot teritoriālās sadarbības (pārrobežu, valstu un reģionu sadarbības) programmas un makroreģionālās stratēģijas, lai Eiropā uzlabotu konkurētspēju, nodarbinātību un sociālo iekļaušanu. Šīs programmas un stratēģijas arī rada augstu pievienoto vērtību kopīgas Eiropas identitātes veidošanā;

43.

konstatē, ka ir jāpalielina finansējums pētniecībai un inovācijai, kas sevišķi stipri ietekmē ES ekonomikas izaugsmi, ražīgumu un konkurētspēju;

44.

atkārtoti aicina nodrošināt taisnīgu, ilgtspējīgu un solidāru lauksaimniecības politiku (3), kuras budžets būtu pietiekams, lai tā varētu atbalstīt lauksaimniekus, reģionus, patērētājus un pilsoņus. Komiteja iesaka regulēt lauksaimniecības tirgu, lai izvairītos no dārgām nozaru krīzēm, un noteikt tiešo maksājumu maksimālo apmēru vienai saimniecībai, lai tādējādi ietaupītu līdzekļus KLP pirmajā pīlārā. Komiteja noraida idejas par to, ka dalībvalstīm vajadzētu līdzfinansēt tiešos maksājumus; uzskata, ka KLP renacionalizācija nebūtu izdevīga daudzu ES dalībvalstu lauksaimniecības nozarei. Komiteja uzskata, ka ir jāstiprina otrais pīlārs, lai nodrošinātu, ka lauku apgabaliem ir iespējams īstenot atbilstošus attīstības pasākumus, un aicina gādāt arī par to, ka dalībvalstīm ir lielākas iespējas pārskaitīt līdzekļus no pirmā uz otro pīlāru;

45.

uzskata, ka lauku dimensija jāņem vērā ne tikai vienotajā KLP, bet visās pārējās Eiropas politikas jomās, jo tas pilnībā atbilst ES teritoriālās kohēzijas mērķim. Kā apliecina RK pētījums par lauku apgabaliem paredzēto budžetu, lauku apgabalu vajadzības patiesi tālu pārsniedz KLP lauku attīstības politikas sniegtās iespējas. Tādēļ nākamajā struktūrfondu laikposmā vairāk jāņem vērā lauku dimensija, un tai jābalstās uz Eiropas lauku attīstības programmas pieņemšanu;

46.

atkārtoti aicina veikt pasākumus, kas ļautu nodrošināt fiskālās spējas, kuras radītu, no vienas puses, stimulus dalībvalstīs īstenot strukturālās reformas, kuru darbības joma būtu jānosaka atbilstīgi to sniegtajai Eiropas pievienotajai vērtībai, un, no otras puses, pagaidu spējas mazināt asimetriskus ekonomikas satricinājumus. Tās drīkst būt kā papildinājums līdztekus kohēzijas politikas instrumentiem, un tām jābūt ciešāk saistītām ar prasību ņemt vērā ES regulējumu plašākā nozīmē un gūt progresu konverģences jomā, nesamazinot līdzekļu piešķīrumu pašai kohēzijas politikai. Komiteja joprojām ir pārliecināta, ka attiecībā uz fiskālajām spējām būtu jāpiemēro kopīga lēmumu pieņemšana, pilnībā iesaistot Eiropas Parlamentu, un tās jāīsteno Eiropas ekonomiskās un monetārās savienības līmenī, un ka pēc brīvprātības principa šīm spējām vajadzētu būt pieejamām arī dalībvalstīm, kas neietilpst eurozonā;

47.

tāpat atgādina par saviem iebildumiem pret eurozonas fiskālo spēju iekļaušanu ES budžetā kā eurozonas budžeta pozīciju, kamēr pašu resursu maksimālā robeža joprojām ir noteikta pašreizējo 1,23 % apmērā no ES NKI, jo šis priekšlikums nozīmētu, ka nepietiktu līdzekļu fiskālo spēju stabilizējošajai funkcijai, vai arī tas radītu mehāniskas izspiešanas risku saistībā ar ES politiku, piemēram, ESI fondu, finansēšanu;

48.

atgādina, ka tā jau ir aicinājusi izmantot ne tikai IKP, bet arī citus rādītājus, izstrādājot jaunos Eiropas strukturālos un investīciju fondus nākamajam daudzgadu finanšu periodam, jo tas ļautu katrai reģionu kategorijai noteikto līdzfinansējuma likmi pielāgot faktiskajām izmaksām, kas rodas, finansējot līdzfinansējamos darījumus, vai, ja nepieciešams, ļautu ar programmas starpniecību veikt darbības tajās teritorijās, kuras atrodas attīstītākajos reģionos un kurās ir specifiski teritoriālie un sociāldemogrāfiskie apstākļi; uzskata, ka, pamatojoties uz citiem saskaņotiem un saskanīgiem kritējiem, ES līdzekļu pārdalē lielāka uzmanība būtu jāpievērš demogrāfiskajām problēmām vietējā un reģionālajā līmenī, globalizācijas ietekmei, kā arī citiem īpašiem problēmjautājumiem (piemēram, saistībā ar sociāliem, ekoloģiskiem, ģeogrāfiskiem un dabas aspektiem);

49.

ir pārliecināta, ka ekonomiskā izaugsme nav savienojama ar nevienlīdzību un sociālo atstumtību, un atgādina, ka LESD 9. pantā Eiropas Savienība ir aicināta garantēt pienācīgu sociālo aizsardzību visās politikas jomās un darbībās;

50.

atgādina, ka dzimumu līdztiesības aspekts ne tuvu nav ņemts vērā visās politikas jomās; tāpēc aicina Eiropas Komisiju budžeta plānošanā visās DFS sadaļās ņemt vērā dzimumu līdztiesības principu;

51.

uzskata, ka lielāka uzmanība būtu jāpievērš attīstības palīdzībai un jo īpaši tādai globālai problēmai kā bēgļu un migrantu krīze;

52.

atkārtoti iebilst pret tiem turpmākās attīstības scenārijiem (“Turpinām iesākto”, “Samazinām sadarbību”, “Daži sadarbojas vairāk”, “Radikāli pārveidojam”), kas varētu ierobežot vai pilnībā likvidētu galvenās ilgtermiņa ieguldījumu politikas jomas, proti, kohēzijas politiku un kopējo lauksaimniecības politiku. Pastāv reāla nepieciešamība novērst daudzvirzienu Eiropu un iepriekš veikt dažādo scenāriju teritoriālās ietekmes novērtējumu;

53.

vērš uzmanību uz to, ka lielākajā daļā scenāriju uzsvars ir likts uz IKP pieauguma veicināšanu, nevis uz teritoriālās, ekonomiskās un sociālās kohēzijas nodrošināšanu. Tas var negatīvi ietekmēt ES nākotni;

54.

atzīmē, ka no ierosinātajām iespējām vislabākais ir 5. scenārijs (“Daudz vairāk darīt kopā”), kas ir vispievilcīgākais iedzīvotājiem pilsētās un reģionos. Būtu jāpieliek pūles, lai visas dalībvalstis piekristu radikāli palielināt ES budžetu un piekristu jauno pašu resursu koncepcijai;

55.

uzsver, ka daudzgadu finanšu shēmai laikposmā pēc 2020. gada jābūt gan tālredzīgai, gan elastīgai, lai tā saglabātu savu stratēģisko virzību un arī turpmāk nodrošinātu plānošanas noteiktību vietējām un reģionālajām pašvaldībām, kā arī ļautu pārvarēt iespējamās krīzes un novērst ad hoc fondu veidošanu ārpus DFS;

56.

atkārtoti aicina piemērot partnerības, daudzlīmeņu pārvaldības un subsidiaritātes principu visās politikas jomās, kā arī sekmēt sadarbību starp visiem sabiedrības slāņiem, lai ES kļūtu demokrātiskāka un tādējādi baudītu visu iedzīvotāju uzticību.