P8_TA(2017)0364

Sieviešu ekonomisko iespēju palielināšana privātajā un publiskajā sektorā ES

Eiropas Parlamenta 2017. gada 3. oktobra rezolūcija par sieviešu ekonomisko iespēju palielināšanu privātajā un publiskajā sektorā ES (2017/2008(INI))

(2018/C 346/02)

Eiropas Parlaments,

—	ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību 2. pantu un 3. panta 3. punktu,

—	ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 8. un 10. pantu, 153. panta 1. un 2. punktu un 157. pantu,

—	ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 23. un 33. pantu,

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 5. jūlija Direktīvu 2006/54/EC par tāda principa īstenošanu, kas paredz vienlīdzīgas iespējas un attieksmi pret vīriešiem un sievietēm nodarbinātības un profesijas jautājumos (pārstrādāta versija) (1),

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2010. gada 7. jūlija Direktīvu 2010/41/ES par to, kā piemērot vienlīdzīgas attieksmes principu vīriešiem un sievietēm, kas darbojas pašnodarbinātas personas statusā, un ar kuru atceļ Padomes Direktīvu 86/613/EEK (2),

—

ņemot vērā Padomes 1992. gada 19. oktobra Direktīvu 92/85/EEK par pasākumu ieviešanu, lai veicinātu drošības un veselības aizsardzības darbā uzlabošanu strādājošām grūtniecēm, sievietēm, kas strādā pēcdzemdību periodā, vai strādājošām sievietēm, kas baro bērnu ar krūti (3) (Maternitātes atvaļinājuma direktīva),

—	ņemot vērā Komisijas 2008. gada 2. jūlija priekšlikumu Padomes direktīvai par vienlīdzīgas attieksmes principa īstenošanu neatkarīgi no reliģijas vai pārliecības, invaliditātes, vecuma vai dzimumorientācijas (COM(2008)0426),

—	ņemot vērā Parlamenta 2009. gada 2. aprīļa nostāju par priekšlikumu Padomes direktīvai par vienlīdzīgas attieksmes principa īstenošanu neatkarīgi no reliģijas vai pārliecības, invaliditātes, vecuma vai dzimumorientācijas (4),

—	ņemot vērā Komisijas 2008. gada 3. oktobra priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai, ar ko groza Maternitātes atvaļinājuma direktīvu (COM(2008)0637),

—

ņemot vērā tā nostāju, kas pieņemta pirmajā lasījumā 2010. gada 20. oktobrī, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvu, ar ko groza Padomes Direktīvu 92/85/EEK par pasākumu ieviešanu, lai veicinātu drošības un veselības aizsardzības darbā uzlabošanu strādājošām grūtniecēm, sievietēm, kas strādā pēcdzemdību periodā, vai strādājošām sievietēm, kas baro bērnu ar krūti, un pasākumu ieviešanu, lai palīdzētu strādājošajiem saskaņot darba un ģimenes dzīvi (5),

—	ņemot vērā Padomes 2013. gada 17. decembra Direktīvu 2013/62/ES, ar ko groza Direktīvu 2010/18/ES, ar ko īsteno pārskatīto BUSINESSEUROPE, UEAPME, CEEP un ETUC pamatnolīgumu par vecāku atvaļinājumu saistībā ar Majotas statusa grozīšanu attiecībā uz Eiropas Savienību (6),

—	ņemot vērā Komisijas 2012. gada 14. novembra priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par dzimumu līdzsvara uzlabošanu biržā kotēto uzņēmumu direktoru bez izpildpilnvarām vidū un saistītiem pasākumiem (Direktīva par sieviešu pārstāvību valdēs) (COM(2012)0614),

—	ņemot vērā tā nostāju, kas pieņemta pirmajā lasījumā 2013. gada 20. novembrī, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvu par dzimumu līdzsvara uzlabošanu biržā kotēto uzņēmumu direktoru bez izpildpilnvarām vidū un saistītiem pasākumiem (7),

—	ņemot vērā 2013. gada 12. marta rezolūciju par dzimumu stereotipu izskaušanu Eiropas Savienībā (8),

—	ņemot vērā 2013. gada 12. septembra rezolūciju par principa “Vienlīdzīga samaksa vīriešiem un sievietēm par tādu pašu vai vienādas vērtības darbu” piemērošanu (9),

—	ņemot vērā 2015. gada 20. maija rezolūciju par grūtniecības un dzemdību atvaļinājumu (10),

—	ņemot vērā 2016. gada 28. aprīļa rezolūciju par mājsaimniecībās nodarbinātām sievietēm un aprūpētājām Eiropas Savienībā (11),

—	ņemot vērā 2016. gada 12. maija rezolūciju attiecībā uz to, kā tiek piemērota Padomes 2010. gada 8. marta Direktīva 2010/18/ES, ar ko īsteno pārskatīto BUSINESSEUROPE, UEAPME, CEEP un ETUC pamatnolīgumu par vecāku atvaļinājumu un atceļ Direktīvu 96/34/EK (12),

—	ņemot vērā 2016. gada 26. maija rezolūciju par nabadzību — dzimuma perspektīva (13),

—	ņemot vērā 2016. gada 13. septembra rezolūciju par darba un privātās dzīves līdzsvaram labvēlīgu darba tirgus apstākļu izveidi (14),

—	ņemot vērā 2016. gada 15. septembra rezolūciju par Padomes 2000. gada 27. novembra Direktīvas 2000/78/EK, ar ko nosaka kopēju sistēmu vienlīdzīgai attieksmei pret nodarbinātību un profesiju (Nodarbinātības vienlīdzības direktīva), piemērošanu (15),

—	ņemot vērā 2015. gada 8. oktobra rezolūciju par Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 5. jūlija Direktīvas 2006/54/EK par tāda principa īstenošanu, kas paredz vienlīdzīgas iespējas un attieksmi pret vīriešiem un sievietēm nodarbinātības un profesijas jautājumos, piemērošanu (16),

—	ņemot vērā 2017. gada 14. februāra ieteikumu Padomei par ES prioritātēm ANO Sieviešu statusa komisijas 61. sesijā (17),

—	ņemot vērā 2017. gada 14. marta rezolūciju par dzimumu līdztiesību Eiropas Savienībā 2014. un 2015. gadā (18),

—	ņemot vērā 2017. gada 4. aprīļa rezolūciju par sievietēm un viņu lomu lauku apvidos (19),

—	ņemot vērā Padomes 2015. gada 19. jūnija secinājumus “Vienlīdzīgas ienākumu gūšanas iespējas sievietēm un vīriešiem — sieviešu un vīriešu pensiju atšķirības novēršana”,

—	ņemot vērā Eiropas Dzimumu līdztiesības paktu (2011.–2020. gads), kas tika pieņemts ar Padomes 2011. gada 7. marta secinājumiem, (20)

—	ņemot vērā Komisijas 2014. gada 7. marta Ieteikumu par to, kā ar pārredzamības palīdzību nostiprināt principu par vienādu darba samaksu sievietēm un vīriešiem (2014/124/ES) (21),

—	ņemot vērā Komisijas 2015. gada decembra ceļvedi “Jauns mēģinājums pārvarēt darba un privātās dzīves līdzsvara izaicinājumus strādājošās ģimenēs”, kā arī ar to saistīto apspriešanos ar sabiedrību un ieinteresētajām personām,

—

ņemot vērā ANO Vadošos principus uzņēmējdarbībai un cilvēktiesībām (ANO VP) — pirmo globālo vadlīniju kopu attiecībā uz uzņēmējdarbību un cilvēktiesībām, ko ANO Cilvēktiesību padomes 2011. gada 16. jūnija sanāksmē nepārprotami atbalstīja visas ANO dalībvalstis, ņemot vērā Komisijas 2011. gada 25. oktobra paziņojumu par korporatīvo sociālo atbildību (COM(2011)0681), kurā ES dalībvalstis mudinātas ANO VP pielāgot savai nacionālajai situācijai;

—	ņemot vērā Komisijas 2017. gada 26. aprīļa paziņojumu “Eiropas sociālo tiesību pīlāra izveide” (COM(2017)0250),

—	ņemot vērā Komisijas 2017. gada 26. aprīļa paziņojumu “Iniciatīva strādājošo vecāku un aprūpētāju darba un privātās dzīves līdzsvara atbalstam” (COM(2017)0252),

—	ņemot vērā Eiropas Investīciju bankas grupas stratēģiju par dzimumu līdztiesību un sieviešu ekonomisko iespēcinātību,

—	ņemot vērā Komisijas dienestu 2015. gada 3. decembra darba dokumentu “Stratēģiskā iesaiste dzimumu līdztiesības jomā 2016.–2019. gadam” (SWD(2015)0278), jo īpaši tā 3.1. nodaļu “Palielināt sieviešu līdzdalību darba tirgū un sieviešu un vīriešu vienlīdzīgu ekonomisko neatkarību”,

—	ņemot vērā Komisijas 2017. gada ziņojumu par sieviešu un vīriešu līdztiesību Eiropas Savienībā, jo īpaši tā 1. nodaļu par sieviešu līdzdalības darba tirgū un vienlīdzīgas ekonomiskās neatkarības palielināšanu un 2. nodaļu par darba samaksas, ienākumu un pensiju dzimumšķirtnes samazināšanu,

—

ņemot vērā Eiropas Dzīves un darba apstākļu uzlabošanas fonda (Eurofound) ziņojumus “Nodarbinātības dzimumšķirtne: problēmas un risinājumi” (2016), “Darba un privātās dzīves līdzsvars: rast risinājumu ikvienam” (2016), “Sociālie partneri un dzimumu līdztiesība Eiropā” (2014), “Darba gaitu izmaiņas Eiropā: EurWORK gada pārskats” (2014. un 2015. gads) un sesto Eiropas darba apstākļu pārskatu (EWCS) (2016),

—

ņemot vērā SDO 1951. gada Konvenciju par vienlīdzīgu atalgojumu, SDO 1994. gada Konvenciju par nepilnu darba laiku, SDO 1996. gada Konvenciju par darbu mājās, SDO 2000. gada Maternitātes aizsardzības konvenciju un 2011. gada SDO Konvenciju par pienācīgu darbu mājsaimniecībās nodarbinātajām personām,

—	ņemot vērā ANO Sieviešu statusa komisijas 61. sesijas 2017. gada 24. marta saskaņotos secinājumus “Sieviešu ekonomiskā iespēcinātība mainīgajā darba vidē”,

—	ņemot vērā ANO ģenerālsekretāra augsta līmeņa darba grupas sieviešu ekonomiskās iespēcinātības jautājumos 2016. gada septembra ziņojumu “Nevienu neatstāt novārtā: aicinājums rīkoties, lai panāktu dzimumu līdztiesību un sieviešu ekonomisko iespēcinātību”,

—	ņemot vērā Pekinas Rīcības platformu un ANO Konvenciju par jebkādas sieviešu diskriminācijas izskaušanu (CEDAW),

—	ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

—	ņemot vērā Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas ziņojumu un Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas atzinumu (A8-0271/2017),

A.	tā kā ES ir apņēmusies veicināt dzimumu līdztiesību un visās savās darbībās integrēt dzimumu līdztiesības aspektu;

B.	tā kā vienlīdzīga sieviešu līdzdalība darba tirgū un ekonomisko lēmumu pieņemšanā ir gan sieviešu iespēcinātības priekšnosacījums, gan tās iznākums;

C.	tā kā ES sievietes joprojām ir nepietiekami pārstāvētas darba tirgū un vadošos amatos un vispārējais sieviešu nodarbinātības līmenis joprojām ir par gandrīz 12 % zemāks nekā vīriešiem;

tā kā sieviešu ekonomiskās iespēcinātības galvenie šķēršļi ir nelabvēlīgas sociālās normas, diskriminējoši tiesību akti vai juridiskās aizsardzības trūkums, starp vīriešiem un sievietēm nevienlīdzīgi sadalīts neatalgots mājsaimniecības un aprūpes darbs, kā arī nepietiekama piekļuve finanšu, digitālajiem un īpašuma aktīviem; tā kā šos šķēršļus var palielināt intersekcionāla diskriminācija (22), piemēram, uz rases un etniskās piederības, reliģijas, invaliditātes, veselības, dzimtes identitātes, seksuālās orientācijas un/vai sociālekonomisko apstākļu pamata;

E.	tā kā strukturālos šķēršļus sieviešu ekonomiskajai iespēcināšanai rada multipla un intersekcionāla nevienlīdzība, stereotipi un diskriminācija privātajā un publiskajā sfērā;

tā kā sieviešu ekonomiskā iespēcināšana ir vienlaikus pareiza un tālredzīga, jo, pirmkārt, tā ir būtiska dzimumu līdztiesības daļa un līdz ar to uzskatāma par cilvēktiesību jautājumu un, otrkārt, lielāka sieviešu dalība darba tirgū sekmē ilgtspējīgu ekonomikas attīstību visos sabiedrības līmeņos; tā kā uzņēmumi, kas pienācīgi novērtē sievietes un dod viņām iespēju pilnīgi iesaistīties darba tirgū un lēmumu pieņemšanā, attīstās labāk un palīdz sekmēt produktivitāti un ekonomikas izaugsmi; tā kā saskaņā ar nesen veiktu Eiropas Dzimumu līdztiesības institūta (EIGE) pētījumu dzimumu līdztiesības uzlabojumi līdz 2050. gadam ES radītu līdz 10,5 miljoniem jaunu darbvietu, ka ES nodarbinātības līmenis sasniegtu gandrīz 80 % un ka līdz 2050. gadam ES IKP uz vienu iedzīvotāju varētu palielināties par 6,1–9,6 % un pastiprināt dalībvalstu izaugsmi līdz 15–45 %;

G.	tā kā stratēģijā “Eiropa 2020” citu starpā noteikts ES mērķis līdz 2020. gadam panākt vīriešu un sieviešu nodarbinātību 75 % līmenī, jo īpaši novēršot nodarbinātības dzimumšķirtni; tā kā nolūkā sekmēt sieviešu līdzdalību darba tirgū būs vajadzīgi koordinēti centieni;

H.	tā kā 2015. gada nogalē Komisija nāca klajā ar Dzimumu līdztiesības rīcības plānu 2016.–2020. gadam, kurā par vienu no četrām galvenajām rīcības jomām noteiktas sieviešu ekonomiskās tiesības un iespēcinātība;

I.	tā kā samazināt darba samaksas, ienākumu un pensiju dzimumšķirtnes un tādējādi cīnīties pret sieviešu nabadzību ir viena no prioritātēm, kuras Komisija noteikusi dokumentā “Stratēģiskā iesaiste dzimumu līdztiesības jomā 2016.–2019. gadam”;

J.	tā kā 17 ilgtspējīgas attīstības mērķi (IAM) ietver arī mērķrādītājus sieviešu ekonomiskās iespēcinātības jomā;

tā kā labs darba un privātās dzīves līdzsvars labvēlīgi ietekmē virzību uz vienlīdzīgu pelnītāju un vienlīdzīgu aprūpētāju modeli attiecībās starp sievietēm un vīriešiem, kā arī veselības aspektus un tā kā tas sekmē iekļaujošu ekonomisko vidi, izaugsmi, konkurētspēju, vispārēju dalību darba tirgū, dzimumu līdztiesību, nabadzības riska samazināšanu un paaudžu solidaritāti, kā arī palīdz risināt ar sabiedrības novecošanu saistītās problēmas;

tā kā saskaņā ar Eurostat konstatējumiem 31,5 % ES strādājošo sieviešu un tikai 8,2 % strādājošo vīriešu strādā nepilna laika darbu un tā kā tikai nedaudz vairāk nekā 50 % sieviešu strādā pilna laika darbu, bet vīriešiem šis rādītājs ir 71,2 %, līdz ar to pilna laika nodarbinātības līmeņa šķirtne ir 25,5 %; tā kā gandrīz 20 % ekonomiski neaktīvām sievietēm neaktivitātes iemesls ir aprūpes pienākumi, bet ekonomiski neaktīvu vīriešu vidū šis rādītājs nesasniedz pat 2 %; tā kā aprūpes pienākumi un grūtības, ko rada darba un privātās dzīvas apvienošana, nozīmē, ka salīdzinājumā ar vīriešiem sievietes daudz biežāk strādā nepilna laika darbu vai ir ekonomiski neaktīvas, savukārt tas negatīvi ietekmē viņu samaksu un ar pensiju saistītos ienākumus;

M.	tā kā lielākā daļa aprūpes saņēmēju parasti ir bērni, vecāki ģimenes locekļi vai ģimenes locekļi ar invaliditāti, par kuru aprūpi nav nekādas samaksas;

N.	tā kā sievietes veic vismaz divarpus reizes vairāk neapmaksāta mājsaimniecības un aprūpes darba nekā vīrieši;

O.	tā kā maternitāti nedrīkstētu uzskatīt par šķērsli sieviešu profesionālajai izaugsmei un līdz ar to viņu emancipācijai;

P.	tā kā sievietēm un vīriešiem ir vienādas vecāku tiesības un pienākumi (izņemot atgūšanos pēc dzemdībām) un tā kā bērnu audzināšana būtu jāveic kopīgi, nevis tikai un vienīgi mātēm;

Q.	tā kā 2015. gadā sievietēm ar vienu bērnu, kas jaunāks par sešiem gadiem, vidējais nodarbinātības līmenis bija par gandrīz 9 % zemāks nekā sievietēm bez jauniem bērniem un tā kā dažās dalībvalstīs šī atšķirība pārsniedza 30 %;

R.	tā kā maternitāte un paternitāte nav pieļaujami iemesli sieviešu diskriminācijai attiecībā uz piekļuvi darba tirgum un palikšanu tajā;

tā kā būtu jāizveido publiski pieejama darba samaksas kartēšanas sistēma, kas ietvertu arī datu vākšanu, nolūkā izskaust darba samaksas dzimumšķirtni, izdarot spiedienu gan uz publisko, gan uz privāto sektoru, lai tie izskatītu savas samaksas struktūras un novērstu visas konstatētās dzimumbalstītās atšķirības, un tā kā šāda sistēma varētu radīt izpratnes kultūru, kas darba samaksas dzimumšķirtni sektorā vai uzņēmumā padarītu par sociāli nepieņemamu;

T.	tā kā ir secināts, ka kvotas uzlabo privātuzņēmumu darbības rezultātus un pastiprina ekonomikas izaugsmi kopumā, kā arī palīdz labāk izmantot darba tirgus talantu rezerves;

U.	tā kā dzimumu līdztiesība un daudzveidība darbinieku pārstāvībā uzņēmumu valdēs ir svarīgs demokrātijas princips, kas pozitīvi ietekmē ekonomiku, tostarp paver ceļu uz iekļaujošu stratēģisko lēmumu pieņemšanu un samazina darba samaksas dzimumšķirtni;

V.	tā kā saskaņā ar ESAO pētījumiem uzņēmumi, kuru valdēs ir labāka sieviešu pārstāvība, gūst lielāku peļņu nekā tie, kuru valdēs ir tikai vīrieši;

W.	tā kā nozarēm vai lomām, kurās pārsvarā nodarbinātas sievietes, parasti ir raksturīgas zemākas algas nekā salīdzināmās nozarēs vai lomās, kurās pārsvarā nodarbināti vīrieši, un tas ir viens no elementiem, kas rada darba samaksas un pensiju dzimumšķirtnes, kuras šobrīd ir attiecīgi 16 % un 40 %;

X.	tā kā SDO ir izstrādājusi sistēmu, pēc kuras darbvietas izvērtē, balstoties uz četriem faktoriem, proti, kvalifikāciju, nepieciešamo piepūli, atbildību un darba apstākļiem, un tām piemēro svērumus atbilstoši to nozīmībai attiecīgajā uzņēmumā vai organizācijā;

tā kā sociālie partneri var nostiprināt sieviešu ekonomisko iespēcinātību, izmantojot darba koplīgumu slēgšanas sarunas, veicinot vienlīdzīgu darba samaksu sievietēm un vīriešiem, ieguldot darba un privātās dzīves līdzsvarā, atbalstot sieviešu karjeras izaugsmi uzņēmumos un sniedzot informāciju un apmācību darba ņēmēju tiesību jomā;

Z.	tā kā ir liecības, ka algas ir vienlīdzīgākas tur, kur spēcīgāka ir darba koplīgumu slēgšana (23),

AA.	tā kā saskaņā ar Eurostat datiem 24,4 % ES sieviešu saskaras ar nabadzības vai sociālās atstumtības risku un bezdarbs un neaktivitāte darba tirgū īpaši draud vientuļajām mātēm, sievietēm vecumā virs 55 gadiem un sievietēm ar invaliditāti;

AB.

tā kā Eiropas Padomes Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (Stambulas konvencijas) īstenošana ir sieviešu iespēcinātības un līdz ar to arī dzimumu līdztiesības priekšnosacījumus; tā kā dzimumvardarbība ir nepieņemama diskriminācijas forma un pamattiesību pārkāpums, kas ietekmē ne tikai sieviešu veselību un labjutību, bet arī viņu piekļuvi nodarbinātībai un finansiālo neatkarību; tā kā vardarbība pret sievietēm ir viens no galvenajiem šķēršļiem, kas liedz panākt dzimumu līdztiesību, un izglītība var samazināt dzimumvardarbības risku; tā kā izrietošā sociālā un ekonomiskā iespēcinātība var sievietēm palīdzēt izkļūt no vardarbības situācijām; tā kā vardarbība un aizskaršana, tostarp seksisms un seksuāla uzmākšanās, ļoti negatīvi ietekmē visus skartos darba ņēmējus, viņu kolēģus un ģimenes, kā arī organizācijas, kurās viņi strādā, un sabiedrību kopumā un var būt viens no iemesliem, kāpēc sievietes pamet darba tirgu;

AC.	tā kā ekonomiskā vardarbība ir sieviešu ikdienas dzīvē sastopama dzimumvardarbības forma, kas sievietēm liedz izmantot savas tiesības uz brīvību, vairo dzimumu nelīdztiesību un vājina sieviešu lomu sabiedrībā kopumā;

AD.	tā kā daudzi pētījumi skaidri liecina, ka publiskā sektora budžeta samazinājumi ir ļoti lielā mērā negatīvi ietekmējuši sievietes, viņu ekonomisko iespēcinātību un dzimumu līdztiesību;

AE.

tā kā sieviešu ekonomiskajai iespēcinātībai sociālā, kulturālā un ekonomiskā līmenī svarīga ir izglītība, kvalifikācijas un prasmju apguve un tā kā izglītības iespējas ir atzītas par centrālu elementu cīņā pret nevienlīdzību — piemēram, nepietiekamu pārstāvību lēmumu pieņemšanas un vadošos amatos un inženierijas un zinātnes jomās — un tādējādi uzlabo sieviešu un meiteņu ekonomisko iespēcinātību;

AF.

tā kā pozitīva digitalizācijas ietekme izpaužas kā jaunu darba iespēju izveide un stimuli konstruktīvi pāriet uz elastīgākiem darba režīmiem — īpaši attiecībā uz sievietēm, kas iesaistās vai atgriežas darba tirgū, —, kā arī iespējas gan sievietēm, gan vīriešiem panākt labāku līdzsvaru starp aprūpes pienākumiem un profesionālo dzīvi,

I. Vispārīgi apsvērumi

uzskata, ka sieviešu ekonomiskā līdzdalība un iespēcinātība ir svarīga viņu pamattiesību nostiprināšanas nolūkā, jo ļauj viņām panākt ekonomisko neatkarību, ietekmēt sabiedrību un kontrolēt savu dzīvi, kā arī likvidē stikla griestus, kuru dēļ darba dzīvē attieksme pret sievietēm nav vienlīdzīga ar attieksmi pret vīriešiem; tāpēc atbalsta sieviešu ekonomisko iespēcināšanu ar politiskiem un finansiāliem līdzekļiem;

uzsver, ka sieviešu tiesību nostiprināšana un ekonomiskā iespēcināšana liek risināt dziļi iesakņojušās nevienlīdzīgas dzimtiskās varas attiecības, kuras izraisa diskrimināciju un vardarbību pret sievietēm un meitenēm, kā arī LGBTI, un ka dzimtiskās varas struktūras mijiedarbojas ar citām diskriminācijas un nelīdztiesības formām, piemēram, tādām, kas saistītas ar rasi, invaliditāti, vecumu un dzimtes identitāti;

aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt līdztiesību un nediskriminēšanu darbā visiem iedzīvotājiem;

aicina dalībvalstis pilnībā īstenot gan Vienlīdzīgas nodarbinātības direktīvu, gan Direktīvu 2010/41/ES par to, kā piemērot vienlīdzīgas attieksmes principu vīriešiem un sievietēm, kas darbojas pašnodarbinātas personas statusā; aicina Komisiju nodrošināt labāku šo direktīvu piemērošanu;

norāda, ka zemais sieviešu nodarbinātības līmenis un sieviešu izslēgšana no darba tirgus negatīvi ietekmē sieviešu ekonomisko iespēcinātību; uzsver, ka, ja ieskaita negūtus ienākumus, negūtas sociālā nodrošinājuma iemaksas un papildu publiskās finanšu izmaksas, saskaņā ar Eurofound aplēsēm zemāka sieviešu nodarbinātības līmeņa kopējās gada izmaksas 2013. gadā bija 2,8 % no ES IKP jeb EUR 370 miljardi, savukārt pēc EIGE aplēsēm sievietes izslēgšana no darba tirgus izmaksā EUR 1,2–2 miljonus atkarībā no viņas izglītības līmeņa;

uzsver, ka sieviešu ekonomiskā iespēcinātība un vienādas iespējas darba tirgū pirmām kārtām ir izšķirīgi svarīgas sievietēm, tomēr tās ir arī būtiskas ES ekonomiskajai izaugsmei, jo pozitīvi ietekmē IKP, uzņēmumu inkluzivitāti un konkurētspēju, kā arī palīdz risināt sarežģījumus, kas saistīti ar ES sabiedrības novecošanu; norāda, ka saskaņā ar 2009. gada pētījumu, ja darba tirgū būtu pilnīgs dzimumu līdzsvars, ES IKP teorētiski varētu palielināties par gandrīz 27 %;

II. Darbības un instrumenti, ar ko uzlabot sieviešu ekonomisko iespēcinātību

Labāks darba un privātās dzīves līdzsvars

norāda, ka Komisija uz Parlamenta aicinājumu panākt labāku darba un privātās dzīves līdzsvaru ir atbildējusi, izstrādājot neleģislatīvus priekšlikumus un vienu leģislatīva akta priekšlikumu, ar ko paredzēts izveidot vairākus atvaļinājumu veidus, kuri atbilstu 21. gadsimta vajadzībām; uzsver, ka Komisijas priekšlikumi ir labs pirmais solis virzībā un Eiropas iedzīvotāju ekspektāciju apmierināšanu, jo tie dos iespēju sievietēm un vīriešiem vienādāk sadalīt darba, ģimenes un sociālos pienākumus, īpaši gadījumos, kad ir runa par apgādājamo un bērnu aprūpi; aicina visas iestādes darboties tā, lai šī pakete tiktu pieņemta pēc iespējas drīzāk;

aicina dalībvalstis stiprināt aizsardzību pret diskrimināciju un nelikumīgu atlaišanu saistībā ar darba un privātās dzīves līdzsvaru, kā arī nodrošināt tiesu pieejamību un iespējas sākt tiesvedību; aicina Komisiju intensificēt ES antidiskriminācijas tiesību aktu uzraudzību, transponēšanu un īstenošanu, vajadzības gadījumā sākt pienākumu neizpildes procedūru un sekmēt atbilstību, cita starpā izmantojot informācijas kampaņas ar mērķi palielināt izpratni par juridiskajām tiesībām uz vienādu attieksmi;

uzsver, ka atalgojums un sociālā nodrošinājuma iemaksas atvaļinājuma laikā nebūtu jāaptur;

10.

aicina dalībvalstis, par pamatu ņemot paraugprakses piemērus, garantēt atpūtas atvaļinājumu vecākiem, kam ir bērni ar invaliditāti, īpašu uzmanību pievēršot vientuļajām mātēm;

11.

mudina dalībvalstis ieguldīt ikdienējas rotaļorientētas mācīšanās pēcskolas iestādēs, kas varētu kalpot par atbalsta centriem attiecībā uz bērniem, jo īpaši pēc skolas un bērnudārza, un kas ļautu aizpildīt laiku starp skolas darbalaika un darbavietas darbalaika beigām;

12.

uzstāj, ka, lai dalībvalstis varētu sasniegt “Eiropa 2020” mērķus, tām noteikti ir jāsasniedz Barselonas mērķi un jāievieš aprūpes mērķrādītāji attiecībā uz apgādājamiem un gados vecākiem sabiedrības locekļiem, tostarp piekļūstama, cenas ziņā pieejama un kvalitatīva bērnu aprūpe un citu veidu aprūpe, iestādes un pakalpojumi, kā arī patstāvīgas dzīves politika attiecībā uz cilvēkiem ar invaliditāti; atgādina, ka ieguldījumi sociālajā infrastruktūrā, piemēram, bērnu aprūpē, ne tikai atstāj lielu ietekmi uz nodarbinātību, bet arī rada būtiskus publiskā sektora papildu ienākumus, ko dod darba nodokļi un ietaupījumi bezdarba apdrošināšanas jomā; šajā sakarā uzsver, ka lauku apvidos ir vajadzīgas bērnu aprūpes iestādes, un mudina dalībvalstis sekmēt ieguldījumus visa mūža gaitā piekļūstamos un cenas ziņā pieejamos kvalitatīvos aprūpes pakalpojumos, tostarp bērnu, apgādājamo un vecāku cilvēku aprūpes pakalpojumos; uzskata, ka vajadzētu būt pieejamai pienācīgai bērnu aprūpei par pieņemamu cenu, lai vecāki varētu izmantot mūžizglītības iespējas;

13.

uzsver, cik svarīgi, īpaši sievietēm, ir kvalitatīvi publiskie pakalpojumi; uzsver, ka vispārēja piekļuve kvalitatīviem, cenas ziņā pieejamiem, ērti izvietotiem un no pieprasījuma atkarīgiem publiskajiem pakalpojumiem ir ļoti svarīga nolūkā panākt sieviešu ekonomisko iespēcinātību;

14.

norāda, ka dalībvalstu sasniegumi pašlaik nesaskan ar Barselonas mērķu rādītājiem, un mudina Komisiju cieši uzraudzīt dalībvalstu veiktos pasākumus, lai nodrošinātu, ka tās pilda savus pienākumus;

15.

ir pārliecināts, ka viens no tradicionālo dzimtes lomu stereotipu pārvarēšanas priekšnosacījumiem ir vīriešu iesaiste aprūpes pienākumos; turklāt uzskata, ka no taisnīgāka neatalgota darba sadalījuma un no vienlīdzīgākas ar aprūpi saistītu atvaļinājumu izmantošanas labumu gūtu gan abi dzimumi, gan sabiedrība kopumā; ir pārliecināts, ka vienlīdzīga pelnītāja un vienlīdzīga aprūpētāja modelis ir visefektīvākais līdzeklis, kā visās dzīves jomās panākt dzimumu līdztiesību;

16.

aicina dalībvalstis īstenot īpašu un aktīvu nodarbinātības un apmācības politiku, kas atbalstītu tādu sieviešu atgriešanos darbā, kuras uz laiku pārtraukušas strādāt, lai aprūpētu apgādājamas personas;

17.

uzsver, ka labāks darba un privātās dzīves līdzsvars un lielāka sieviešu un vīriešu līdztiesība ir svarīgi, lai sasniegtu sieviešu iespēcinātības mērķus; uzsver, ka labāks darba un privātās dzīves līdzsvars nodrošinātu taisnīgāku apmaksāta un neapmaksāta ģimenes darba sadalījumu, palielinātu sieviešu dalību darba tirgū un līdz ar to samazinātu darba samaksas un pensijas dzimumšķirtnes;

18.

uzsver, cik svarīgi ir labi un droši darba apstākļi, kas gan sievietēm, gan vīriešiem dod iespēju līdzsvarot darbu un privāto dzīvi, un aicina Komisiju un dalībvalstis sekmēt darba tiesību nostiprināšanu, darba koplīgumu slēgšanas sarunas un dzimumu līdztiesības palielināšanu;

19.

stingri mudina sekmēt atvaļinājuma tiesību kārtības individualizāciju, vecāku atvaļinājuma tiesību nepārnesamību vecāku starpā un vienlīdzīgu aprūpes pienākumu sadali starp abiem vecākiem, lai panāktu dzimumlīdzsvarotu darba un privātās dzīves līdzsvaru;

20.

aicina Komisiju finansēt pētījumus, kas analizētu sieviešu un vīriešu veikta neapmaksāta ģimenes aprūpes darba apjomu un vērtību un vidējo stundu skaitu, kas tiek veltīts apmaksātam un neapmaksātam darbam, īpašu uzmanību pievēršot vecāku cilvēku, bērnu un cilvēku ar invaliditāti aprūpei;

21.

aicina izstrādāt sievietēm un vīriešiem paredzētu, uz darba ņēmējiem orientētu elastīgas nodarbinātības modeļu sistēmu, ko papildinātu pienācīga sociālā aizsardzība, lai būtu iespējams vieglāk saglabāt līdzsvaru starp personiskajiem un darba pienākumiem; taču uzskata, ka darba ņēmēju tiesības un tiesības uz drošu nodarbinātību ir svarīgākas par jebkādiem elastības palielinājumiem darba tirgū, jo ir jāgarantē, ka elastība nepalielina nestabilas, nevēlamas un nedrošas darba un nodarbinātības formas un nevājina nodarbinātības standartus, kas pašlaik vairāk attiecas uz sievietēm nekā vīriešiem (ar nestabilu nodarbinātību saprotama nodarbinātība, kas neatbilst starptautiskajiem, valsts vai ES standartiem un tiesību aktiem un/vai kas nenodrošina pietiekamus līdzekļus cilvēka cienīgai dzīvei vai pienācīgu sociālo aizsardzību, piemēram, neregulāra nodarbinātība, vairums pagaidu darba līgumu, nulles stundu līgumi un nebrīvprātīgs nepilna laika darbs); turklāt uzsver, ka ir jāizveido apstākļi, kuros būtu garantētas tiesības no brīvprātīga nepilna laika darba atgriezties pie pilna laika darba;

Vienāda darba samaksa par vienādu vienādi vērtīgu darbu un darba samaksas kartēšana

22.

atgādina, ka princips, ka par vienādu vai vienādi vērtīgu darbu vīriešiem un sievietēm pienākas vienāda darba samaksa, ir paredzēts un noteikts LESD 157. pantā un dalībvalstīm tas ir efektīvi jāpiemēro; šajā sakarā uzsver, ka Komisijas ieteikums par vienādas vīriešu un sieviešu darba samaksas principa stiprināšanu pārredzamības ceļā būtu jāizmanto, lai cieši uzraudzītu situāciju dalībvalstīs un sagatavotu progresa ziņojumus, cita starpā ar sociālo partneru atbalstu, un mudina dalībvalstis un Komisiju izstrādāt un īstenot attiecīgu politiku, kura atbilstu šim ieteikumam un kuras mērķis būtu izskaust noturīgo darba samaksas dzimumšķirtni;

23.

aicina dalībvalstis un uzņēmumus ievērot darba samaksas paritāti un ieviest saistošus pasākumus attiecībā uz darba samaksas pārredzamību, lai izveidotu metodes, ar kurām uzņēmumi varētu risināt darba samaksas dzimumšķirtnes problēmu, tostarp ar darba samaksas revīzijām un vienlīdzīgas samaksas pasākumu iekļaušanu koplīgumu slēgšanā; uzsver, cik svarīgi ir nacionālo, reģionālo un vietējo iestāžu un tiesībaizsardzības iestāžu darbiniekiem, kā arī darba inspektoriem sniegt pienācīgu apmācību par tiesību aktiem un judikatūru attiecībā uz nediskriminēšanu nodarbinātības jomā;

24.

uzsver, ka ir jāatzīst un jāpārvērtē darbs, ko parasti veic sievietes, piemēram, darbs veselības aprūpes, sociālajā un izglītības sektorā, salīdzinājumā ar darbu, ko parasti veic vīrieši;

25.

ir pārliecināts, ka nolūkā panākt vienādu darba samaksu vīriešiem un sievietēm par vienādu vienādi vērtīgu darbu vajadzīga skaidra konkrētu darbavietu izvērtēšanas rīku sistēma ar salīdzināmiem indikatoriem, kas ļautu noteikt darbavietu vai sektoru “vērtību”;

26.

atgādina, ka saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas judikatūru darba vērtība būtu jānovērtē un jāsalīdzina, pamatojoties uz tādiem objektīviem kritērijiem kā izglītības, profesionālās un apmācību prasības, prasmes, nepieciešamā piepūle un atbildība, veiktais darbs un pildāmo uzdevumu būtība;

27.

uzsver, cik svarīgs ir dzimumneitralitātes princips darba novērtēšanas un klasifikācijas sistēmās gan publiskajā, gan privātajā sektorā; atzinīgi vērtē dalībvalstu centienus sekmēt politiku, kas novērš diskrimināciju pieņemšanā darbā, un mudina tās veicināt dzimumneitrālu CV izmantošanu, lai tādējādi darbā pieņemšanas procesā uzņēmumus un valsts pārvaldes iestādes atturētu no dzimumneobjektīvas rīcības; aicina Komisiju izskatīt iespēju izstrādāt anonimizētu Europass CV; ierosina dalībvalstīm izstrādāt programmas, kuru mērķis būtu apkarot sociālos un dzimtiskos stereotipus, īpaši gados jaunāku iedzīvotāju vidū, jo tas būtu līdzeklis, ar ko novērst amata pakāpju profesionālo kategorizāciju, kas bieži vien liedz sievietēm piekļuvi vislabāk apmaksātajām pozīcijām un amatiem;

Dzimumu līdzsvars publiskajā un privātajā sektorā

28.

uzskata, ka publiskajā sektorā kvotas var būt nepieciešamas tad, ja publiskās iestādes nepilda savu pienākumu nodrošināt taisnīgu pārstāvību, un ka ar kvotām būtu iespējams uzlabot lēmumu pieņemšanas iestāžu demokrātisko leģitimitāti;

29.

uzskata, ka dzimumu kvotas un pamīši saraksti politisko lēmumu pieņemšanā ir izrādījušies visefektīvākie instrumenti, ar ko risināt diskriminācijas un dzimumu līdzsvara trūkuma problēmas un uzlabot demokrātisku pārstāvību politisko lēmumu pieņemšanas struktūrās;

30.

aicina Komisiju uzlabot visaptverošu, salīdzināmu, uzticamu un regulāri atjaunotu datu par sieviešu pārstāvību lēmumu pieņemšanā vākšanu, analīzi un izplatīšanu;

31.

aicina ES iestādes veicināt sieviešu dalību Eiropas vēlēšanu procesā, nākamajā Eiropas vēlēšanu tiesību aktu pārskatīšanā iekļaujot dzimumlīdzsvarotus sarakstus;

32.

vēlreiz aicina Padomi kā svarīgu soli ceļā uz vienlīdzīgu pārstāvību publiskajā un privātajā sektorā ātri pieņemt direktīvu, kas reglamentētu biržā kotēto uzņēmumu direktoru bez izpildpilnvarām dzimumu līdzsvaru, un norāda, ka ir pierādījies, ka uzņēmumu valdes ar labāku sieviešu pārstāvību uzlabo privātuzņēmumu sniegumu; norāda, ka viskonkrētākie panākumi (no 11,9 % 2010. gadā uz 22,7 % 2015. gadā) ir gūti dalībvalstīs, kurās ir pieņemti saistoši tiesību akti par kvotām valdēm (24); mudina Komisiju turpināt izdarīt spiedienu uz dalībvalstīm, lai tās panāktu vienošanos;

Dzimumu līdztiesības plāni

33.

atzīst, ka Komisija atbalsta dzimumu līdztiesības plānu pieņemšanu pētniecības un pētniecības finansēšanas organizācijās;

34.

norāda, ka dzimumu līdztiesības plāni uzņēmuma vai nozares līmenī var ietvert dažādus cilvēkresursu pasākumus, kas vērsti uz pieņemšanu darbā, darba samaksu, paaugstināšanu, apmācību un darba un privātās dzīves līdzsvaru, ka bieži vien tie ietver konkrētus pasākumus, piemēram, dzimumneitrālas valodas izmantošanu, seksuālās uzmākšanās novēršanu, nepietiekami pārstāvētā dzimuma darbinieku iecelšanu augstākajos amatos, nepilna laika darbu un tēvu līdzdalību bērnu aprūpē, un ka dalībvalstīs pastāv dažādas pieejas attiecībā uz šādu pasākumu obligātu ieviešanu;

35.

atzīst, ka dzimumu līdztiesības plānu pieņemšana un dzimumu līdztiesības revīzijas privātajā sektorā var veicināt pozitīvu, darba un privātās dzīves līdzsvaram draudzīgu uzņēmumu tēlu un palīdzēt palielināt darbinieku motivāciju un mazināt darbinieku mainību; tāpēc aicina Komisiju mudināt uzņēmumus, kuriem ir vairāk nekā 50 darbinieku, ar sociālajiem partneriem vienoties par dzimumu līdztiesības plāniem, lai uzlabotu dzimumu līdztiesību un apkarotu diskrimināciju darbā; aicina šos dzimumu līdztiesības plānus iekļaut stratēģijā, kas skatītu, novērstu un izskaustu seksuālu uzmākšanos darbā;

Koplīgumi un sociālie partneri

36.

ir pārliecināts, ka sociālie partneri un koplīgumi var sekmēt dzimumu līdztiesību, iespēcināt sievietes uz vienotības pamata un apkarot darba samaksas dzimumšķirtnes; uzsver, ka nolūkā sekmēt sieviešu ekonomisko iespēcinātību izšķirīgi svarīgi ir nodrošināt vienlīdzīgu un pienācīgu sieviešu un vīriešu pārstāvību koplīguma sarunu grupās, un tāpēc uzskata, ka sociālajiem partneriem būtu jānostiprina sieviešu pozīcijas sociālās partnerības struktūrā vadošajās lēmumu pieņemšanas pozīcijās un jārisina sarunas par dzimumu līdztiesības plāniem uzņēmumu un nozaru līmenī;

37.

mudina Komisiju sadarboties ar sociālajiem partneriem un pilsonisko sabiedrību, lai tie varētu labāk pildīt savu uzdevumu atklāt diskriminējošu dzimumneobjektivitāti darba samaksas likmju noteikšanā un novērtēt darbu, nepieļaujot dzimumneobjektivitāti;

III. Ieteikumi, kā uzlabot sieviešu ekonomisko iespēcinātību

38.

uzskata, ka ekonomikas modeļiem un praksei, nodokļu politikai un izdevumu prioritātēm, īpaši krīzes apstākļos, būtu jāietver dzimumperspektīva, jāņem vērā sievietes kā ekonomikas dalībnieces un jātiecas likvidēt dzimumšķirtnes, tādējādi kalpojot iedzīvotājiem, uzņēmumiem un sabiedrībai kopumā, un šajā sakarā atkārto, ka ekonomikas krīzes ir īpaši pasliktinājušas tieši sieviešu situāciju;

39.

aicina īstenot reformas, kas palielinātu dzimumu līdztiesību gan ģimenes dzīvē, gan darba tirgū;

40.

norāda, ka sievietēm pārsvarā ir karjera bez ievērojamas izaugsmes; aicina dalībvalstis mudināt un atbalstīt sievietes tā, lai viņas varētu veidot veiksmīgu karjeru, tostarp ar tādu pozitīvo rīcību kā tīklu veidošanas un mentorēšanas programmas, kā arī izveidojot piemērotus apstākļus un jebkurā vecumā nodrošinot tādas pašas iespējas kā vīriešiem attiecībā uz apmācību, paaugstināšanu, pārkvalifikāciju un jaunu apmācību, kā arī nodrošinot pensijas tiesības un bezdarbnieku pabalstus, kas ir līdzvērtīgi tiem, kurus saņem vīrieši;

41.

mudina dalībvalstis, balstoties uz Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 26. februāra Direktīvu 2014/24/ES par publisko iepirkumu (25) (Publiskā iepirkuma direktīva), sekmēt sociālo klauzulu izmantošanu publiskajos iepirkumos, jo tas ir instruments, ar ko var uzlabot sieviešu un vīriešu līdztiesību, ja pastāv attiecīgi valsts tiesību akti, uz kuru pamata var izmantot sociālās klauzulas;

42.

uzsver, ka ir jāapkaro visu veidu dzimumvardarbība, tostarp vardarbība ģimenē, piemēram, izvarošana, sieviešu dzimumorgānu kropļošana, seksuāla vardarbība, seksuāla izmantošana, seksuāla uzmākšanās un piespiedu agrīna/bērnu laulība, kā arī ekonomiskā vardarbība; vērš uzmanību uz to, ka seksuālas uzmākšanās līmenis darbā ir satraucoši augsts (26), un uzsver, ka, lai sieviešu iespēcinātība tiktu sasniegta, darbavietā pilnībā jāizskauž diskriminācija un vardarbība; aicina ES un dalībvalstis bez atrunām ratificēt Stambulas konvenciju un organizēt sabiedrības izpratnes un informētības kampaņas par vardarbību pret sievietēm, kā arī sekmēt labas prakses apmaiņu; norāda, ka sieviešu ekonomiskā neatkarība ir izšķirīgi svarīga, lai viņas varētu rast izeju vardarbības situācijās; tāpēc aicina dalībvalstis nodrošināt sociālās aizsardzības sistēmas, kas sniegtu atbalstu sievietēm šādās situācijās;

43.

atkārto, ka sieviešu individuālā, sociālā un ekonomiskā iespēcinātība un neatkarība ir savstarpēji saistīta ar tiesībām lemt pašām par savu ķermeni un seksualitāti; atgādina, ka vispārēja piekļuve pilnam seksuālās un reproduktīvās veselības pakalpojumu un tiesību klāstam ir izšķirīgi svarīgs faktors, kas veicina visu cilvēku līdztiesību;

44.

atzinīgi vērtē Sieviešu statusa komisijas 61. sesijas secinājumus par sieviešu ekonomisko iespēcinātību mainīgajā darba pasaulē, kuros pirmoreiz tieši un skaidri sasaistīta sieviešu ekonomiskā iespēcinātība un viņu seksuālā un reproduktīvā veselība un reproduktīvās tiesības; taču pauž nožēlu par to, ka it nemaz netika ietverta visaptveroša izglītība par seksualitāti;

45.

atzīmē, ka sievietes ir 52 % no kopējā Eiropas iedzīvotāju skaita, bet viņas ir tikai viena trešdaļa no pašnodarbinātajām personām vai no visiem jaunajiem uzņēmējiem ES; atzīmē arī to, ka sievietes saskaras ar lielākām grūtībām nekā vīrieši finansējuma un apmācības pieejamības, tīklu veidošanas un darba un privātās dzīves līdzsvarošanas ziņā; mudina dalībvalstis sekmēt pasākumus un darbības, kuru mērķis ir atbalstīt un konsultēt sievietes, kas nolēmušas kļūt par uzņēmējām, bet uzsver, ka līdztiesības panākšanas nolūkā izšķirīgi svarīga ir finansiālā neatkarība; aicina dalībvalstis atvieglot piekļuvi kredītiem, mazināt birokrātiju un likvidēt citus šķēršļus, ar ko saskaras sieviešu jaunuzņēmumi; aicina Komisiju intensificēt sadarbību ar dalībvalstīm nolūkā apzināt un likvidēt šķēršļus, ar ko saskaras sievietes uzņēmējas, un mudināt vairāk sieviešu sākt uzņēmējdarbību, cita starpā — uzlabojot piekļuvi finansējumam, tirgus izpētei, apmācībai un tīkliem uzņēmējdarbības jomā, piemēram, sieviešu uzņēmēju platformai WEgate un citiem Eiropas tīkliem;

46.

uzsver, ka, uzlabojot sieviešu un meiteņu digitālās prasmes un IT lietotprasmi un pastiprinot viņu iesaisti IKT sektorā, varētu veicināt viņu ekonomisko iespēcinātību un neatkarību, tādējādi samazinot kopējo darba samaksas dzimumšķirtni; aicina dalībvalstis un Komisiju stiprināt centienus likvidēt digitālo plaisu starp vīriešiem un sievietēm, kā minēts stratēģijas “Eiropa 2020” Digitālajā programmā Eiropai, palielinot sieviešu piekļuvi informācijas sabiedrībai, kas darāms, īpaši koncentrējoties uz labāku sieviešu pamanāmību digitālajā sektorā;

47.

norāda, ka gandrīz 60 % augstskolu absolventu ES ir sievietes, taču noturīgu šķēršļu dēļ viņas ir nepietiekami pārstāvētas zinātnē, matemātikā, IT, inženierzinātnēs un saistītās jomās; aicina dalībvalstis un Komisiju ar informētības un izpratnes palielināšanas kampaņām sekmēt sieviešu dalību nozarēs, kas tradicionāli uzskatītas par “vīriešu nozarēm”, citu starpā īpaši zinātnē un jauno tehnoloģiju jomā, integrējot dzimumu līdztiesības aspektu digitālajā programmā nākamajiem gadiem, kā arī sekmējot vīriešu dalību nozarēs, kas tradicionāli uzskatītas par “sieviešu nozarēm”, īpaši aprūpē un izglītībā; uzsver, cik svarīgi ir paplašināt sociālo aizsardzību nozarēs, kurās sievietes ir lielākā daļa darbaspēka, piemēram, tādās nozarēs kā personiskā aprūpe, apkopēju un palīgu darbs, ēdināšana un veselības aprūpes palīgpersonāla darbs; uzsver, cik svarīga ir profesionālā izglītība un apmācība (PIA), kas dažādo karjeras iespējas un sievietēm un vīriešiem paver netradicionālus karjeras ceļus, tādējādi ļaujot pārvarēt horizontālo un vertikālo atstumtību un palielināt sieviešu dalību lēmumu pieņemšanas struktūrās politikā un uzņēmējdarbībā;

48.

prasa dalībvalstīm pieņemt leģislatīvus un neleģislatīvus pasākumus, kas garantētu darba ņēmēju ekonomiskās un sociālās tiesības tā sauktajās feminizētajās nozarēs; uzsver, cik svarīgi ir novērst to, ka sievietes ir pārmērīgi pārstāvētas nestabilā nodarbinātībā, un atgādina, ka ir jācīnās pret šo nozaru, piemēram, mājsaimniecības darba un aprūpes, nestabilo raksturu; atzīst, ka mājsaimniecības darbs un mājsaimniecības pakalpojumu sniegšana, ko lielākoties dara sievietes, bieži vien ir nedeklarēts darbs; aicina Komisiju un dalībvalstis sekmēt un attīstīt oficiālo mājsaimniecības pakalpojumu nozari — cita starpā izmantojot arī Eiropas platformu nedeklarēta darba novēršanā — un mājsaimniecības pakalpojumus, darbu ģimenē un aprūpi mājās atzīt par vērtīgām ekonomikas nozarēm, kurām piemīt darbvietu radīšanas potenciāls un kuras dalībvalstīm ir labāk jāregulē, gan lai mājsaimniecībās nodarbinātie būtu drošākā stāvoklī, gan lai ģimenēm būtu iespēja uzņemties darba devēju lomu, gan lai strādājošām ģimenēm būtu iespējas līdzsvarot ģimenes un darba dzīvi;

49.

uzsver izglītības nozīmi dzimtisko stereotipu apkarošanā; tādēļ aicina Komisiju atbalstīt iniciatīvas, kuru mērķis ir izstrādāt izglītības speciālistiem domātas apmācības programmas par dzimumu līdztiesību un novērst stereotipu izplatīšanos ar izglītības programmu un pedagoģisko materiālu starpniecību;

50.

uzsver, cik svarīga ir dzimumu līdztiesības aspekta integrēšana kā pamatinstruments dzimumsensitīvas politikas un tiesību aktu izstrādē, tostarp nodarbinātības un sociālo lietu jomā, un līdz ar to — sieviešu ekonomiskās iespēcinātības nodrošināšanā; aicina Komisiju ieviest sistemātiskus ietekmes uz dzimumu līdztiesību novērtējumus; vēlreiz aicina Komisiju paaugstināt statusu dokumentam “Stratēģiskā iesaiste dzimumu līdztiesības jomā 2016.–2019. gadam”, pieņemot to kā paziņojumu; aicina Komisiju nākamajā daudzgadu finanšu shēmā ieviest dzimumu līdztiesības principa ievērošanu budžeta plānošanā un aizvien stingrāk pārbaudīt ES budžeta izstrādes procesus un izdevumus, tostarp rīkoties, lai uzlabotu pārredzamību un ziņošanu attiecībā uz līdzekļu izlietošanu; turklāt aicina Eiropas Investīciju banku savā darbībā ES un ārpus tās integrēt dzimumu līdztiesības un sieviešu ekonomiskās iespēcinātības aspektus;

51.

aicina dalībvalstis nacionālajā prasmju un darba tirgus politikā maģistralizēt dzimumperspektīvu un iekļaut attiecīgus pasākumus nacionālajos rīcības plānos un/vai Eiropas pusgada pasākumos, kā paredzēts nodarbinātības pamatnostādnēs.

52.

uzsver, cik svarīgi ir piedāvāt mūžizglītību lauku sievietēm, piemēram, starpuzņēmumu mācības; uzsver, ka lauku apvidos ir liels īpatsvars pašnodarbināto personu, kam trūkst pienācīgas sociālās aizsardzības, un ka ļoti izplatīts ir “neredzamais” darbs, kas galvenokārt skar sievietes; tāpēc aicina dalībvalstis un reģionus ar likumdevēju pilnvarām garantēt sociālo nodrošinājumu vīriešiem un sievietēm, kas strādā lauku apvidos; turklāt aicina dalībvalstis sievietēm atvieglot taisnīgu piekļuvi zemei, garantēt īpašumtiesības un mantošanas tiesības un atvieglot piekļuvi kredītiem;

53.

norāda, ka nabadzības vai sociālās atstumtības riskam pakļautu personu līmenis sieviešu vidū ir lielāks nekā vīriešu vidū, un tāpēc uzsver, ka nabadzības un sociālās atstumtības apkarošanas pasākumi īpaši ietekmē sieviešu ekonomisko iespēcinātību; uzsver, ka pensiju dzimumšķirtnes novēršana un likvidēšana un gados vecāku sieviešu nabadzības samazināšana galvenokārt ir atkarīga no tādu apstākļu radīšanas, kuros sievietes varētu veikt līdzvērtīgas pensiju iemaksas, jo būtu labāk iekļāvušās darba tirgū, un no līdzvērtīgu iespēju nodrošināšanas atalgojuma, karjeras izaugsmes un pilnas slodzes darba iespēju ziņā; aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt, ka ESI fondi un Eiropas Stratēģisko investīciju fonds palīdz samazināt sieviešu nabadzību, lai sasniegtu stratēģijas “Eiropa 2020” vispārējo mērķi mazināt nabadzību; aicina dalībvalstis nodrošināt, ka 20 % no ESF līdzekļiem, kas piešķirti sociālās iekļaušanas pasākumiem, tiktu izmantoti arī, lai palielinātu atbalstu nelieliem vietējiem projektiem, kuru mērķis ir iespēcināt nabadzīgas un sociāli atstumtas sievietes;

54.

norāda, ka nabadzības līmenis joprojām tiek mērīts, izmantojot uzkrātos mājsaimniecību ienākumus, šajā pieejā pieņemot, ka visi mājsaimniecības locekļi pelna vienādi un līdzekļu sadalījums ir vienāds; aicina ieviest individualizētas tiesības un aprēķinus, kuru pamatā būtu individuālie ienākumi, lai apzinātu patieso sieviešu nabadzības apmēru;

55.

norāda, ka taupības pasākumi un publiskā sektora budžeta samazinājumi (mazāka un dārgāka bērnu aprūpe, samazināti pakalpojumi gados vecākiem cilvēkiem un personām ar invaliditāti, slimnīcu privatizācija un slēgšana) visvairāk ir skāruši tieši sievietes, jo īpaši tādās jomās kā izglītība, veselība un sociālais darbs, jo viņas veido 70 % publiskā sektora darbaspēka;

56.

uzsver, cik svarīgi ir pievērst uzmanību tādu konkrētu neaizsargātu grupu specifiskajām vajadzībām un daudzveidīgajām grūtībām, kurām iesaistīšanos darba tirgū apgrūtina īpaši šķēršļi, aicina dalībvalstis nodrošināt šīm personām agrīnu un vieglu piekļuvi kvalitatīvai apmācībai, tostarp praksei, lai nodrošinātu pilnīgu integrāciju mūsu sabiedrībā un darba tirgū, ņemot vērā ikdienējās un formālās prasmes un kompetences, talantus un zinātību; aicina dalībvalstis veikt pasākumus, ar ko novērst intersekcionālo diskrimināciju, kas īpaši skar sievietes nelabvēlīgākos apstākļos; uzsver, cik svarīgi ir pareizi īstenot Direktīvu 2000/78/EK par vienlīdzīgu attieksmi pret nodarbinātību un profesiju, kā arī 2000. gada 29. jūnija Direktīvu 2000/43/EK, ar ko ievieš vienādas attieksmes principu pret personām neatkarīgi no rasu vai etniskās piederības (27);

57.

aicina dalībvalstis un Komisiju panākt, ka tiek izpildīti jau pastāvošie tiesību akti un darbavietas politika, un uzlabot to praktisko piemērošanu, kā arī vajadzības gadījumā šos tiesību aktus un politiku uzlabot, lai aizsargātu sievietes no tiešas un netiešas diskriminācijas, īpaši attiecībā uz sieviešu atlasi, pieņemšanu darbā, paturēšanu darbā, profesionālo apmācību un paaugstināšanu gan publiskajā, gan privātajā sektorā, un nodrošināt sievietēm vienādas iespējas darba samaksas un karjeras izaugsmes ziņā;

58.

pauž dziļu nožēlu par to, ka Padome joprojām nav pieņēmusi 2008. gada priekšlikumu direktīvai par vienlīdzīgas attieksmes principa īstenošanu neatkarīgi no personas reliģijas vai pārliecības, invaliditātes, vecuma vai seksuālās orientācijas; atzinīgi vērtē to, ka Komisija ir noteikusi šo direktīvu kā prioritāru; atkārtoti aicina Padomi šo priekšlikumu pieņemt pēc iespējas ātrāk;

59.

aicina Komisiju uzlabot specifisku dzimumu līdztiesības rādītāju un pēc dzimuma dezagregētu datu vākšanu, lai novērtētu dalībvalstu un ES politikas ietekmi uz dzimumu līdztiesību;

60.

uzsver, ka sievietes nesamērīgā apmērā un bieži vien ne labprātīgi strādā nestabilā darbā; mudina dalībvalstis īstenot SDO ieteikumus, kuru mērķis ir samazināt nestabila darba izplatību, piemēram, ierobežot apstākļus, kādos var izmantot nestabila darba līgumus, kā arī ierobežot to, cik ilgi darba ņēmējus var nodarbināt uz šāda līguma pamata;

61.

aicina EIGE turpināt darbu pie dzimumspecifisku datu apkopošanas un rezultātu pārskata izveides visās relevantajās politikas jomās;

o o

62.

uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai.

(1) OV L 204, 26.7.2006., 23. lpp.

(2) OV L 180, 15.7.2010., 1. lpp.

(3) OV L 348, 28.11.1992., 1. lpp.

(4) OV C 137 E, 27.5.2010., 68. lpp.

(5) OV C 70 E, 8.3.2012., 163. lpp.

(6) OV L 353, 28.12.2013., 7. lpp.

(7) OV C 436, 24.11.2016., 225. lpp.

(8) OV C 36, 29.1.2016., 18. lpp.

(9) OV C 93, 9.3.2016., 110. lpp.

(10) OV C 353, 27.9.2016., 39. lpp.

(11) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0203.

(12) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0226.

(13) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0235.

(14) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0338.

(15) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0360.

(16) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0351.

(17) Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0029.

(18) Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0073.

(19) Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0099.

(20) Nodarbinātības, sociālās politikas, veselības un patērētāju tiesību aizsardzības padomes 3073. sanāksme Briselē 2011. gada 7. martā.

(21) OV L 69, 8.3.2014., 112. lpp.

(22) ANO augsta līmeņa darba grupas sieviešu ekonomiskās iespēcinātības jautājumos: “Nevienu neatstāt novārtā: aicinājums rīkoties, lai panāktu dzimumu līdztiesību un sieviešu ekonomisko iespēcinātību” (2016. gada septembris).

(23) Sk.: Eiropas Arodbiedrību konfederācija, “Darba koplīguma slēgšanas sarunas: jaudīgs instruments, ar ko novērst darba samaksas dzimumšķirtni” (2015).

(24) Sk.: Eiropas Komisijas faktu lapa “Dzimumu līdzsvars uzņēmumu valdēs: Eiropa liek plaisāt stikla griestiem”, 2015. gada oktobris; Eiropas Komisija, DG JUST, “Sievietes ekonomisko lēmumu pieņemšanā ES. Progresa ziņojums. “Eiropa 2020” iniciatīva”, 2012; Aagoth Storvik un Mari Teigen, “Women on Board: The Norwegian Experience”, 2010. gada jūnijs.

(25) OV L 94, 28.3.2014., 65. lpp.

(26) FRA aptauja par vardarbību pret sievietēm.

(27) OV L 180, 19.7.2000., 22. lpp.