P8_TA(2017)0321

Mediācijas direktīvas īstenošana

Eiropas Parlamenta 2017. gada 12. septembra rezolūcija par Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 21. maija Direktīvas 2008/52/EK par konkrētiem mediācijas aspektiem civillietās un komerclietās (Mediācijas direktīva) īstenošanu (2016/2066(INI))

(2018/C 337/01)

Eiropas Parlaments,

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 21. maija Direktīvu 2008/52/EK par konkrētiem mediācijas aspektiem civillietās un komerclietās (“Mediācijas direktīva”) (1),

—	ņemot vērā Komisijas ziņojumu Eiropas Parlamentam, Padomei un Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai par Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2008/52/EK par konkrētiem mediācijas aspektiem civillietās un komerclietās piemērošanu (COM(2016)0542),

—	ņemot vērā tā Iekšpolitikas ģenerāldirektorāta padziļināto analīžu apkopojumu “Mediācijas direktīvas īstenošana. 2016. gada 29. novembris” (2),

—	ņemot vērā Komisijas 2014. gada pētījumu “Direktīvas 2008/52/EK jeb Mediācijas direktīvas novērtēšana un īstenošana”, (3)

—	ņemot vērā Iekšpolitikas ģenerāldirektorāta pētījumu “Mediācijas direktīvas atdzīvināšana: tās īstenošanas ierobežotās ietekmes novērtējums un ieteikumi, kā sekmēt mediācijas izmantošanu ES” (4),

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta Izpētes dienesta Ex post ietekmes novērtēšanas nodaļas Eiropas īstenošanas novērtējumu par Mediācijas direktīvu (5),

—	ņemot vērā Iekšpolitikas ģenerāldirektorāta pētījumu “Mediācijas neizmantošanas izmaksu kvantificēšana: datu analīze” (6),

—	ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 67. pantu un 81. panta 2. punkta g) apakšpunktu,

—	ņemot vērā Reglamenta 52. pantu, kā arī 1. panta 1. punkta e) apakšpunktu un 3. pielikumu Priekšsēdētāju konferences 2002. gada 12. decembra lēmumā par procedūru patstāvīgo ziņojumu sagatavošanas atļaujas piešķiršanai,

—	ņemot vērā Juridiskās komitejas ziņojumu (A8-0238/2017),

tā kā Direktīva 2008/52/EK bijusi svarīgs sasniegums attiecībā uz mediācijas procedūru ieviešanu un izmantošanu Eiropas Savienībā; tā kā dalībvalstis to īstenojušas ļoti atšķirīgi atkarībā no tā, vai iepriekš jau pastāvējusi nacionāla mediācijas sistēma, un dažas izvēlējušās tās noteikumus īstenot samērā burtiski, citas padziļināti pārskatījušas alternatīvus strīdu izšķiršanas līdzekļus (piemēram, Itālija, kur mediāciju izmanto seškārt vairāk nekā pārējā Eiropā), vēl citas nonākušas pie atziņas, ka to tiesību akti jau atbilst Mediācijas direktīvai;

tā kā vairums dalībvalstu ir paplašinājušas savu nacionālo transponējošo noteikumu piemērošanas jomu, attiecinot to arī uz vietējām lietām — tikai trīs dalībvalstis izvēlējušās direktīvu transponēt tikai attiecībā uz pārrobežu lietām (7) —, un tas ir būtiski labvēlīgi ietekmējis dalībvalstu tiesību aktus un attiecīgās strīdu kategorijas;

tā kā direktīvas transponēšanas posmā radušās grūtības lielā mērā saistāmas ar valstu tiesisko sistēmu juridiskajām tradīcijām; tā kā tāpēc prioritāte būtu jāpiešķir juridiskās domāšanas pārmaiņām, kas panākamas, attīstot mediācijas kultūru, kuras pamatā ir draudzīga strīdu izšķiršana, — tas ir jautājums, kuru kopš šīs Savienības direktīvas sākotnes un pēc tam transponēšanas laikā dalībvalstīs vairākkārt aktualizējuši Eiropas praktizējošo juristu tīkli;

D.	tā kā Mediācijas direktīvas īstenošana ir radījusi ES pievienoto vērtību, uzlabojot valstu likumdevēju izpratni par mediācijas priekšrocībām un panākot zināmu saskaņotību attiecībā uz procesuālajām tiesībām un dažādajām praksēm dalībvalstīs;

tā kā mediācija — alternatīva, brīvprātīga un konfidenciāla ārpustiesas procedūra — var būt lietderīgs rīks, ar ko, ievērojot nepieciešamās garantijas, dažos gadījumos mazināt tiesu sistēmu pārmērīgo noslodzi, jo tā var dot fiziskām un juridiskām personām iespēju strīdus ātri un lēti atrisināt ārpus tiesas — paturot prātā, ka pārmērīgi ilga tiesvedība ir pretrunā Pamattiesību hartai, —, turklāt nodrošinot labāku tiesu iestāžu pieejamību un sekmējot ekonomikas izaugsmi;

F.	tā kā Mediācijas direktīvas 1. pantā noteiktie mērķi veicināt mediācijas izmantošanu un jo īpaši panākt “līdzsvarotas mediācijas un tiesvedības procesu attiecības” nepārprotami nav sasniegti, jo vairumā dalībvalstu mediāciju izmanto vidēji mazāk nekā 1 % tiesas lietu (8);

tā kā Mediācijas direktīva īsti nav izveidojusi Savienības sistēmu strīdu izšķiršanai ārpustiesas kārtībā, neskaitot to, ka ieviesti īpaši noteikumi par noilgumu un tā termiņiem tiesvedībā gadījumos, kad mēģina izmantot mediāciju, un par mediatoru un to administratīvā personāla konfidencialitātes pienākumiem,

Galvenie secinājumi

atzinīgi vērtē to, ka daudzās dalībvalstīs mediācijas sistēmas nesen ir mainītas un pārskatītas un ka citās iecerēti piemērojamo tiesību aktu grozījumi (9);

pauž nožēlu par to, ka trīs dalībvalstis izvēlējušās direktīvu transponēt tikai attiecībā uz pārrobežu lietām, un norāda, ka nacionālo mediācijas sistēmu praktiskajā darbībā vērojamas zināmas grūtības, kas galvenokārt saistītas ar atšķirīgām tradīcijām un mediācijas kultūras trūkumu dalībvalstīs, nepietiekamu informētību par mediāciju vairumā dalībvalstu, nepietiekamām zināšanām, kā rīkoties ar pārrobežu lietām, un mediatoru kvalitātes kontroles mehānismu darbību (10);

uzsver, ka visas dalībvalstis paredz tiesām iespēju aicināt puses izmantot mediāciju vai vismaz apmeklēt informācijas sesijas par mediāciju; norāda, ka dažās dalībvalstīs dalība šādās informācijas sesijās ir obligāta pēc tiesneša ierosmes (11) vai — attiecībā uz konkrētiem strīdiem — saskaņā ar tiesību aktiem, piemēram, ģimenes tiesību jautājumos (12); tāpat norāda, ka dažās dalībvalstīs juristiem ir jāinformē savi klienti par iespēju izmantot mediāciju vai prasības pieteikumos tiesā jānorāda, vai ir mēģināts izmantot mediāciju vai arī ir iemesli, kas liedz to darīt; taču norāda, ka Mediācijas direktīvas 8. pants nodrošina, ka pusēm, kas, tiecoties izšķirt strīdu, izvēlas mediāciju, mediācijai iztērētā laika dēļ nav liegts pēc tam vērsties tiesā; uzsver, ka pret šo noteikumu dalībvalstīm, šķiet, nav nopietnu iebildumu;

turklāt atzīmē, ka daudzas dalībvalstis finansiāli stimulē puses izmantot mediāciju, vai nu piedāvādamas izmaksu samazinājumus, juridisko palīdzību, vai arī paredzēdamas sankcijas par nepamatotu atteikšanos apsvērt mediāciju; konstatē, ka šajās valstīs panāktie rezultāti pierāda, ka mediācija var dot iespēju izmaksu ziņā efektīvi un ātri izšķirt strīdus ārpustiesas kārtībā, izmantojot pušu vajadzībām pielāgotus procesus;

uzskata, ka mediācijas kvalitātes nodrošināšanā svarīgi ir pieņemt rīcības kodeksus; šajā sakarā norāda, ka vai nu ieinteresētās personas tieši izmanto Eiropas Mediatoru rīcības kodeksu, vai arī tas ir kalpojis par avotu valstu un nozaru kodeksiem; norāda, ka gandrīz visās dalībvalstīs pastāv obligātas mediatoru akreditācijas procedūras un/vai mediatoru reģistri;

pauž nožēlu par grūtībām iegūt vispusīgus statistikas datus par mediāciju, tostarp mediācijas ceļā risināto lietu skaitu, mediācijas procesu vidējo ilgumu un sekmīga iznākuma rādītājiem; norāda, ka, tā kā nav uzticamas datu bāzes, plašāk sekmēt mediācijas izmantošanu un palielināt sabiedrības uzticēšanos tās efektivitātei ir ļoti grūti; uzsver, ka palielinās Eiropas Tiesiskās sadarbības tīkla civillietās un komerclietās loma Mediācijas direktīvas piemērošanas nacionālo datu vākšanas uzlabošanā;

atzinīgi vērtē īpašo mediācijas nozīmi ģimenes tiesību jomā (sevišķi procesos, kas attiecas uz aizgādību pār bērnu, saskarsmes tiesībām un bērnu nolaupīšanu), kurā mediācija var radīt konstruktīvu gaisotni diskusijām un nodrošināt godprātību vecāku starpā; turklāt norāda, ka miermīlīgi risinājumi parasti ir ilgstoši un bērna interesēs, jo līdztekus bērna galvenajai dzīvesvietai var noteikt arī apmeklējumu kārtību vai bērna uzturēšanas kārtību; šajā kontekstā uzsver, ka Eiropas Tiesiskās sadarbības tīklam civillietās un komerclietās ir svarīga loma ieteikumu sagatavošanā, kuru mērķis ir palielināt mediācijas ģimenes lietās izmantošanu pārrobežu lietās, sevišķi bērna nolaupīšanas gadījumos;

uzsver, cik svarīgi ir izveidot un uzturēt atsevišķu Eiropas e-tiesiskuma portāla sadaļu par pārrobežu mediāciju ģimenes lietās, kur būtu sniegta informācija par valstu mediācijas sistēmām;

tāpēc atzinīgi vērtē Komisijas apņemšanos līdzfinansēt dažādus projektus, kuru mērķis ir sekmēt mediācijas izmantošanu un apmācīt tiesnešus un praktizējošus juristus dalībvalstīs;

10.

uzsver, ka, neraugoties uz mediācijas brīvprātīgo raksturu, jādara vairāk, lai nodrošinātu mediācijas ceļā panāktu vienošanos ātru un izmaksu ziņā pieņemamu izpildāmību pilnīgi atbilstoši pamattiesībām, kā arī Savienības un valstu tiesību aktiem; šajā sakarā atgādina, ka dalībvalstī pušu panāktas vienošanās vietējā izpildāmība parasti ir atkarīga no publiskas iestādes sniegta apstiprinājuma, savukārt tas rada papildu izmaksas, prasa pušu laiku un līdz ar to var nelabvēlīgi ietekmēt ārvalstīs mediācijas ceļā panāktu izlīgumu apriti, īpaši nelielu strīdu gadījumos;

Ieteikumi

11.

aicina dalībvalstis intensificēt centienus sekmēt mediācijas izmantošanu strīdu izšķiršanai civillietās un komerclietās, tostarp ar piemērotām informācijas kampaņām, kas iedzīvotājiem un juridiskajām personām nodrošina pienācīgu, vispusīgu informāciju par procedūras būtību un tās priekšrocībām laika un līdzekļu ietaupīšanas ziņā, un šajā nolūkā nodrošināt labāku sadarbību starp praktizējošiem juristiem; šajā kontekstā uzsver, ka, lai uzlabotu informētību par mediācijas noderīgumu, dažādajās valstu jurisdikcijās ir vajadzīga paraugprakses apmaiņa, ko papildinātu pienācīgi Savienības līmeņa pasākumi;

12.

aicina Komisiju izvērtēt, vai mediācijas sekmēšanas nolūkā nepieciešams izstrādāt ES mēroga kvalitātes standartus attiecībā uz mediācijas pakalpojumu sniegšanu, it īpaši minimālos standartus, kas nodrošinātu konsekvenci, vienlaikus ņemot vērā pamattiesības uz tiesu iestāžu pieejamību, kā arī vietējās mediācijas kultūras atšķirības;

13.

aicina Komisiju izvērtēt arī to, vai dalībvalstīm ir jāizveido un jāuztur nacionāli mediācijas lietu reģistri, kuros Komisija varētu iegūt informāciju un kurus varētu lietot arī mediatori no dalībvalstīm, lai varētu izmantot Eiropas paraugprakses; uzsver, ka šāds reģistrs jāizveido pilnīgi atbilstoši Vispārīgajai datu aizsardzības regulai (Regula (ES) 2016/679) (13);

14.

prasa, lai Komisija veic detalizētu pētījumu par šķēršļiem, kas kavē ārvalstīs mediācijas ceļā panāktu vienošanos brīvu apriti Savienībā, un par dažādām iespējām, kā panākt, lai mediācija — pienācīgs, izmaksu ziņā pieņemams un efektīvs līdzeklis iekšēju un pārrobežu konfliktu atrisināšanai Savienībā — tiktu izmantota vairāk, ņemot vērā tiesiskumu un aktuālās starptautiskās tendences šajā jomā;

15.

aicina Komisiju noteikumu pārskatīšanas procesā rast risinājumus, kā efektīvi paplašināt mediācijas darbības jomu, to, kad iespējams, attiecinot arī uz citām civillietām vai administratīvajām lietām; taču uzsver, ka īpaša uzmanība jāpievērš potenciālajai mediācijas ietekmei konkrētos sociālos aspektos, piemēram, ģimenes tiesībās; šajā kontekstā iesaka Komisijai un dalībvalstīm mediācijas procesos piemērot un īstenot pienācīgas garantijas, lai ierobežotu vājāko pušu riskus un tās aizsargātu pret to, ka spēcīgākās puses varētu ļaunprātīgi izmantot šo procesu vai savu pozīciju, un nodrošināt relevantus un vispusīgus statistikas datus; uzsver, ka svarīgi ir arī nodrošināt, ka tiek ievēroti taisnīgi kritēriji izmaksu ziņā, īpaši nolūkā aizsargāt nelabvēlīgākā situācijā esošu grupu intereses; tomēr norāda, ka pārmērīgi stingru standartu noteikšana pusēm var mazināt mediācijas pievilcību;

o o

16.

uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

(1) OV L 136, 24.5.2008., 3. lpp.

(2) PE 571.395.

(3) http://bookshop.europa.eu/lv/study-for-an-evaluation-and-implementation-of-directive-2008-52-ec-the-mediation-directive--pbDS0114825/.

(4) PE 493.042.

(5) PE 593.789.

(6) PE 453.180.

(7) Sk. (COM(2016)0542), 5. lpp.

(8) PE 571.395, 25. lpp.

(9) Horvātija, Igaunija, Grieķija, Īrija, Itālija, Lietuva, Nīderlande, Polija, Portugāle, Slovākija un Spānija.

(10) Sk. (COM(2016)0542), 4. lpp.

(11) Piemēram, Čehijā.

(12) Piemēram, Lietuvā, Luksemburgā, Anglijā un Velsā.

(13) OV L 119, 4.5.2016., 1. lpp.