P8_TA(2017)0206

2015. gada ziņojums par ES finanšu interešu aizsardzību — cīņa pret krāpšanu

Eiropas Parlamenta 2017. gada 16. maija rezolūcija par 2015. gada ziņojumu par ES finanšu interešu aizsardzību — cīņa pret krāpšanu (2016/2097(INI))

(2018/C 307/02)

Eiropas Parlaments,

—	ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 325. panta 5. punktu,

—	ņemot vērā rezolūcijas par iepriekšējiem Komisijas un Eiropas Biroja krāpšanas apkarošanai (OLAF) gada ziņojumiem,

—	ņemot vērā Komisijas 2016. gada 14. jūlija ziņojumu “Eiropas Savienības finanšu interešu aizsardzība — cīņa pret krāpšanu. 2015. gada ziņojums” (COM(2016)0472) un pievienotos dienestu darba dokumentus SWD(2016)0234, SWD(2016)0235, SWD(2016)0236, SWD(2016)0237, SWD(2016)0238, SWD(2016)0239,

—	ņemot vērā OLAF 2015. gada ziņojumu un OLAF Uzraudzības komitejas 2015. gada darbības pārskatu,

—	ņemot vērā Revīzijas palātas gada pārskatu par budžeta izpildi 2015. finanšu gadā ar iestāžu atbildēm,

—	ņemot vērā Komisijas 2016. gada 18. jūlija paziņojumu “ES budžeta aizsargāšana līdz 2015. gada beigām” (COM(2016)0486),

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 26. februāra Regulu (ES) Nr. 250/2014, ar ko izveido programmu darbību veicināšanai Eiropas Savienības finanšu interešu aizsardzības jomā (programma “Hercule III”) un atceļ Lēmumu Nr. 804/2004/EK (1),

—	ņemot vērā Komisijas 2013. gada 17. jūlija priekšlikumu Padomes regulai par Eiropas Prokuratūras izveidi (COM(2013)0534),

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 11. septembra Regulu (ES, Euratom) Nr. 883/2013 par izmeklēšanu, ko veic Eiropas Birojs krāpšanas apkarošanai (OLAF), un ar ko atceļ Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 1073/1999 un Padomes Regulu (Euratom) Nr. 1074/1999 (2),

—	ņemot vērā Komisijas 2012. gada 11. jūlija priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par cīņu pret krāpšanu, kas skar Savienības finanšu intereses, izmantojot krimināltiesības (COM(2012)0363),

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 25. oktobra Regulu (ES, Euratom) Nr. 966/2012 par finanšu noteikumiem, ko piemēro Savienības vispārējam budžetam, un par Padomes Regulas (EK, Euratom) Nr. 1605/2002 atcelšanu (3),

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2016. gada 25. oktobra rezolūciju par cīņu pret korupciju un turpmākiem pasākumiem saistībā ar Īpašās komitejas organizētās noziedzības, korupcijas un naudas atmazgāšanas jautājumos (CRIM) rezolūciju (4),

—	ņemot vērā Padomes 1995. gada 18. decembra Regulu (EK, Euratom) Nr. 2988/95 par Eiropas Kopienu finanšu interešu aizsardzību (5),

—	ņemot vērā Komisijas pasūtīto 2015. gada ziņojumu par PVN iztrūkumu un Komisijas 2016. gada 7. aprīļa paziņojumu par PVN rīcības plānu (COM(2016)0148),

—	ņemot vērā Eiropas Savienības Tiesas spriedumu lietā C-105/14 Taricco un citi (6),

—	ņemot vērā Eiropas Revīzijas palātas 2016. gada 3. marta īpašo ziņojumu Nr. 24/2015 “Ar PVN saistītas krāpšanas apkarošana Kopienā: jārīkojas aktīvāk”,

—	ņemot vērā 2017. gada 14. februāra rezolūciju par trauksmes cēlēju nozīmi ES finanšu interešu aizsardzībā (7),

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 26. februāra Direktīvu 2014/24/ES par publisko iepirkumu un ar ko atceļ Direktīvu 2004/18/EK (8),

—	ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

—	ņemot vērā Budžeta kontroles komitejas ziņojumu un Reģionālās attīstības komitejas un Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas atzinumus (A8-0159/2017),

tā kā de jure dalībvalstīm un Komisijai ir dalīta atbildība par aptuveni 80 % Savienības budžeta izpildi; tā kā tomēr de facto Komisija un dalībvalstis, kuras minētos līdzekļus tērē, ir atbildīgas par to, lai būtu pārskats par minētajiem projektiem, nodrošinot zināmu kontroli; tā kā dalībvalstis ir galvenokārt atbildīgas par pašu resursu, cita starpā PVN un muitas nodokļu, iekasēšanu;

B.	tā kā ES finanšu interešu aizsardzībai vajadzētu būt galvenajam elementam ES politikā, kas paredz palielināt pilsoņu uzticību, nodrošinot to, ka no viņiem iekasētie līdzekļi tiek izmantoti pienācīgi un atbilstoši pieejai “katra euro maksimāli lietderīga izmantošana”;

C.	tā kā, lai ar vienkāršošanas procesiem sasniegtu labus sniegumu, lietderības revīzijās ir regulāri jānovērtē ieguldījumi, tieši rezultāti iznākumi/rezultāti un ietekme;

D.	tā kā LESD 325. panta 2. punktā paredzēts, ka, “[l]ai novērstu krāpšanu, kas apdraud Savienības finanšu intereses, dalībvalstis veic tādus pašus pasākumus, kādus tās veic, lai novērstu krāpšanu, kas apdraud viņu pašu finanšu intereses”;

E.	tā kā LESD 325. panta 3. punktā ir paredzēts, ka dalībvalstis “kopā ar Komisiju izvērš ciešu un regulāru kompetento iestāžu sadarbību”;

tā kā dalībvalstu tiesisko un administratīvo sistēmu daudzveidība rada sarežģītus apstākļus pārkāpumu novēršanai un krāpšanas apkarošanai; turklāt tā kā tādēļ Komisijai būtu jāpastiprina centieni, kuru mērķis ir nodrošināt, ka krāpšanas apkarošana notiek efektīvi un sniedz taustāmākus un labākus rezultātus;

G.	tā kā sensitīvu datu izmantošana arvien skaidrāk izgaismojas kā faktors, kas veicina krāpšanu;

H.	tā kā PVN dalībvalstīm ir lielākais un joprojām augošs ieņēmumu avots, kas 2014. gadā bija gandrīz EUR 1 triljons un papildināja ES pašu resursus kopumā par EUR 17,667 miljoniem jeb 12,27 % no ES 2014. gada kopējiem ieņēmumiem;

tā kā pastāvošā PVN sistēma, jo īpaši attiecībā uz pārrobežu darījumiem, nav pasargāta no krāpšanas un nodokļu apiešanas stratēģijām, turklāt “pazudušā tirgotāja” krāpnieciskā darbība Kopienā jeb MTIC krāpšana, parasti saukta par karuseļveida krāpšanu, vien 2014. gadā radīja PVN ieņēmumu zaudējumus aptuveni EUR 50 miljardu apmērā;

J.	tā kā PVN iztrūkums 2014. gadā sasniedza aptuveni EUR 159,5 miljardus un svārstās no mazāk nekā 5 % līdz vairāk nekā 40 % atkarībā no attiecīgās valsts;

tā kā korupcija skar visas dalībvalstis, jo īpaši organizētās noziedzības veidā, un ne tikai apgrūtina ES ekonomiku, bet arī apdraud demokrātiju un tiesiskumu visā Eiropā; tā kā precīzi skaitļi tomēr nav zināmi, jo Komisija ziņojumā par ES korupcijas apkarošanas politiku ir nolēmusi nepubliskot datus;

L.	tā kā krāpšana ir apzinātas ļaundarības piemērs un noziedzīgs nodarījums un tā kā pārkāpums ir noteikumu neievērošana;

tā kā pārkāpumu skaita svārstības var būt saistītas ar daudzgadu programmu ciklu virzību (lielāks skaits pārkāpumu tiek atklāti ciklu beigās, jo programmas tiek slēgtas), kā arī ar novēlotu paziņošanu, jo ir atsevišķas dalībvalstis, kas parasti paziņo par lielāko daļu no iepriekšējo daudzgadu programmu pārkāpumiem vienā reizē,

Pārkāpumu atklāšana un ziņošana par tiem

ar bažām norāda, ka visu krāpniecisko un ar krāpšanu nesaistīto pārkāpumu skaits, par kuriem paziņots 2015. gadā, būtiski palielinājās — par 36 %, tādējādi reģistrēto pārkāpumu skaits salīdzinājumā ar 2014. gadu palielinājās par 5 876 un sasniedza 22 349 gadījumus saistībā ar konkrētām īpašām situācijām kohēzijas politikas jomā divās dalībvalstīs; norāda — lai gan pārkāpumu skaits 2015. gadā palielinājās, tajos iesaistītā summa (EUR 3,21 miljards) nedaudz samazinājās, proti, par 1 % salīdzinājumā ar 2014. gadu (EUR 3,24 miljardi);

pauž bažas par to, ka, neraugoties uz pozitīvo samazinājumu par 11 % to pārkāpumu skaitā, par kuriem ir ziņots kā par krāpnieciskiem pārkāpumiem, no 1 649 2014. gadā līdz 1 461 2015. gadā, iesaistītās summas palielinājās par 18 % no EUR 538 miljoniem 2014. gadā līdz EUR 637,6 miljoniem 2015. gadā; norāda, ka nepatiesi vai falsificēti dokumenti un deklarācijas bija visbiežāk sastopamais krāpšanas veids, kas veidoja 34 %, bet lielākā daļa pārkāpumu, par kuriem ziņots kā par krāpnieciskiem (52 %), tika atklāta lauksaimniecības nozarē un procentuāli lielākā daļa visu krāpniecisko pārkāpumu (75 %) tika atklāta ar administratīvo kontroles sistēmu palīdzību, kuras ir paredzētas saskaņā ar konkrētām nozarēm domātiem noteikumiem;

norāda, ka ne visi pārkāpumi ir krāpnieciski un skaidri jānošķir kļūdas un krāpšana;

uzskata, ka Komisijas un dalībvalstu sadarbība krāpšanas atklāšanas jomā nav pietiekami efektīva;

nepiekrīt Komisijas viedoklim, ka ES budžetā pieejamo resursu ikgadējais pieaugums par 14 % varētu pamatot 36 % palielinājumu pārkāpumu skaitā;

atzinīgi vērtē Komisijas tiesību aktu kopumu ar četrām deleģētajām un četrām īstenošanas regulām par ziņošanu par pārkāpumiem dalītās pārvaldības jomā, kuru mērķis ir uzlabot tās informācijas kvalitāti un konsekvenci, kuru dalībvalstis paziņo par pārkāpumiem un krāpšanas gadījumiem; pauž nožēlu par to, ka ar minētajām regulām netiek reglamentēti termiņi, kuros dalībvalstīm būtu pienākums ziņot par pārkāpumiem; pauž nožēlu par to, ka attiecībā uz paziņotajiem ar krāpšanu nesaistītajiem pārkāpumiem 2015. gadā 537 no 538 pārkāpumiem, par kuriem ziņojusi Īrija, bija saistīti ar vēsturisko ziņošanas programmu laikposmam no 2000. līdz 2006. gadam un ka 5 105 no 5 619 pārkāpumiem, par kuriem ziņojusi Spānija, bija saistīti ar pārkāpumiem kohēzijas politikas jomā, kas atklāti visā 2007.–2013. gada periodā, un par tiem visiem tika paziņots 2015. gadā, un ka Nīderlande 2014. gadā paziņoja tikai par 1 gadījumu, kas bija saistīts ar zvejniecības nozari, salīdzinājumā ar 53 gadījumiem 2015. gadā; uzsver, ka jau daudzus gadus atkārtoti vērojama situācija, ka dalībvalstis datus neiesniedz savlaicīgi vai to sniegtie dati ir neprecīzi; uzsver, ka nav iespējams veikt salīdzinājumus un objektīvi novērtēt krāpšanas līmeni Eiropas Savienības dalībvalstīs;

norāda, ka saskaņā ar 27. panta 3. punktu Padomes Direktīvā 2010/24/ES par savstarpēju palīdzību prasījumu piedziņā saistībā ar nodokļiem, nodevām un citiem pasākumiem Komisija reizi 5 gados ziņo Eiropas Parlamentam un Padomei par to, kā darbojas saskaņā ar šo direktīvu izveidotā kārtība; pauž nožēlu par to, ka vēl nav publicēts novērtējums, kam vajadzēja būt veiktam ne vēlāk kā līdz 2017. gada 1. janvārim; aicina Komisiju nekavējoties publicēt novērtējumu;

mudina Komisiju turpināt centienus izstrādāt tādas programmas kā programma REFIT, lai vienkāršotu ES tiesību aktus; uzsver, ka noteikumu un procedūru vienkāršošana palīdz samazināt pārkāpumu skaitu, kas bieži vien ir saistīti ar sarežģītajiem noteikumiem un prasībām; norāda, ka mazāks administratīvais slogs palīdz ietaupīt izmaksas valsts pārvaldes iestādēm un ES pilsoņiem un turklāt mudina atbalsta saņēmējus sākt īstenot jaunas ES programmas; uzsver, ka noteikumu vienkāršošanai būtu jānotiek saskaņā ar principu par ES budžetu, kas ir vērsts uz rezultātiem;

atgādina, ka dalībvalstis pārvalda apmēram 80 % no ES budžeta; tādēļ uzskata, ka Komisijai ir jāpalīdz tām izveidot valsts krāpšanas apkarošanas stratēģijas;

10.

pauž nožēlu par to, ka ne visas dalībvalstis ir pieņēmušas valsts krāpšanas apkarošanas stratēģijas;

11.

atkārtoti aicina Komisiju izveidot vienotu sistēmu salīdzināmu datu vākšanai par pārkāpumiem un krāpšanas gadījumiem no dalībvalstīm, lai standartizētu ziņošanas procesu un nodrošinātu sniegto datu kvalitāti un salīdzināmību;

12.

atzinīgi vērtē to, ka ir pieņemta Eiropas Parlamenta un Padomes 2015. gada 9. septembra Regula (ES) 2015/1525, tādējādi uzlabojot spēkā esošo regulējumu attiecībā uz krāpšanas atklāšanu un izmeklēšanu muitas jomā gan ES, gan valstu līmenī;

13.

atzinīgi vērtē dalībvalstu centienus atklāt un novērtēt pārkāpumus, kā arī ziņot par tiem un īstenot efektīvus un samērīgus pasākumus krāpšanas apkarošanai; uzsver, ka krāpšanas apkarošana palīdz sekmēt attīstību; aicina Komisiju izmantot arī tehnisko palīdzību, lai palīdzētu stiprināt vadošo iestāžu tehnisko un administratīvo spēju nolūkā nodrošināt efektīvas kontroles sistēmas, tostarp ieviest vienkāršākas un pārredzamākas lietojumprogrammas, kas spētu samazināt krāpšanas risku un garantētu zaudējumu atgūšanu; iesaka uzlabot pārredzamību visos projektu pārvaldības līmeņos; mudina Komisiju un dalībvalstis turpināt strādāt šajā virzienā, savās kontroles sistēmās un procedūrās pakāpeniski iekļaujot IT rīku sistemātisku izmantošanu nolūkā novērst pārkāpumus; mudina Komisiju sagatavot un pieņemt īpašas vadlīnijas nolūkā palīdzēt valstu iestādēm atklāt pārkāpumus;

Ieņēmumi — pašu resursi

14.

pauž bažas par zaudējumiem, kādus rada neiekasētais PVN un krāpšana PVN jomā Kopienā, kas 2014. gadā radīja attiecīgi EUR 159,5 miljardu un EUR 50 miljardu ieņēmumu zaudējumus; norāda, ka tikai divas dalībvalstis, proti, Apvienotā Karaliste un Beļģija, apkopo un izplata statistikas datus par ieņēmumu zaudējumiem, ko radījusi pārrobežu krāpšana PVN jomā;

15.

norāda, ka Komisijai nav pieejama informācija, ar kuru dalībvalstis apmainās nolūkā novērst un apkarot “pazudušā tirgotāja” krāpniecisko darbību Kopienā (MTIC), ko parasti sauc par karuseļveida krāpšanu; uzskata, ka Komisijai vajadzētu būt piekļuvei Eurofisc, lai labāk kontrolētu, novērtētu un uzlabotu datu apmaiņu starp dalībvalstīm; aicina visas dalībvalstis, sekojot Eiropas Revīzijas palātas ieteikumam, piedalīties visās Eurofisc darbības jomās, lai sekmētu un paātrinātu informācijas apmaiņu ar tādām tiesu un tiesībaizsardzības iestādēm kā Eiropols un OLAF; aicina dalībvalstis un Padomi piešķirt Komisijai piekļuvi šiem datiem, lai veicinātu sadarbību, uzlabotu datu uzticamību un apkarotu pārrobežu noziedzību;

16.

norāda, ka PVN informācijas apmaiņas sistēma (VIES) ir izrādījusies noderīgs instruments cīņā pret krāpšanu, ļaujot nodokļu iestādēm salīdzināt datus par tirgotājiem dažādās valstīs; aicina dalībvalstis ātrāk sniegt informāciju, atbildēt uz jautājumiem un reaģēt uz norādītajām kļūdām, kā to ieteikusi Eiropas Revīzijas palāta;

17.

pieņem zināšanai Komisijas rīcības plānu PVN jomā “Ceļā uz vienotu PVN zonu”, kas publicēts 2016. gada 7. aprīlī; pauž dziļu nožēlu par to, ka 2016. gada rīcības plānā paredzētā publikācija “Pasākumi, lai uzlabotu sadarbību starp nodokļu administrācijām, kā arī ar muitu un tiesībaizsardzības iestādēm un stiprinātu nodokļu administrāciju spējas” tiks atlikta par vienu gadu; uzsver, ka problēmām, kas saistītas ar pārrobežu krāpšanu PVN jomā, ir vajadzīgi stingri, koordinēti un ātri pasākumi; tādēļ mudina Komisiju paātrināt procedūras un nākt klajā ar risinājumiem, lai izvairītos no nodokļu ieņēmumu zaudēšanas ES un dalībvalstīs;

18.

uzsver, ka tādu īstermiņa pasākumu īstenošanai, kuru mērķis ir novērst PVN zaudējumus, nevajadzētu aizkavēt Komisijas priekšlikumu par galīgo PVN sistēmu, kā paredzēts rīcības plānā;

19.

ar zināmu gandarījumu konstatē, ka īpaši lielais krāpšanas gadījumu skaits saistībā ar tradicionālajiem pašu resursiem 2014. gadā bija raksturīgs tikai tajā gadā un ka 2015. gada līmenis (EUR 427 miljoni) atkal atbilst 2011.–2015. gada vidējam rādītājam; tomēr pauž neapmierinātību, ka dažas dalībvalstis neziņo par pārkāpumiem, kas saistīti ar tradicionālajiem pašu resursiem;

20.

mudina dalībvalstis ātrāk atgūt maksājamās tradicionālo pašu resursu summas, jo īpaši tās dalībvalstis, kurām ir jāatgūst lielākās summas; mudina Grieķiju, Rumāniju, Latviju, Maltu un Nīderlandi uzlabot tradicionālo pašu resursu iekasēšanu, jo neiekasēto tradicionālo pašu resursu līmenis joprojām ievērojami pārsniedz ES vidējo rādītāju, kas ir 1,71 %, bet minētajās valstīs tas ir attiecīgi 8,95 %, 5,07 %, 5,04 %, 3,84 % un 3,81 %;

21.

norāda, ka pieaug tādu pārkāpumu skaits, par kuriem tiek ziņots brīvprātīgi, un aicina dalībvalstis attiecīgi pielāgot savas muitas pārbaudes stratēģijas, ņemot vērā brīvprātīgas ziņošanas rezultātus;

22.

īpaši ņem vērā to, ka 75 % no visiem gadījumiem, par kuriem ziņots kā par krāpnieciskiem, attiecas uz tādām precēm kā tabaka, elektriskās iekārtas, apavi, tekstilizstrādājumi, dzelzs un tērauds un ka Ķīna, AAE, ASV, Baltkrievija, Krievija un Ukraina visbiežāk tiek nosauktas kā šādu preču izcelsmes valstis; uzsver, ka Ķīna ir galvenā viltotu preču izcelsmes valsts (80 %), kurai seko Honkonga, Apvienotie Arābu Emirāti, Turcija un Indija; aicina Komisiju apspriest šīs problēmas tirdzniecības sarunās ar šīm valstīm;

23.

uzsver, ka ar lieliem nodokļiem apliekamu preču kontrabanda rada būtiskus ES un dalībvalstu budžeta ieņēmumu zaudējumus un ka tiešais muitas ieņēmumu zaudējums tikai cigarešu kontrabandas dēļ gada laikā tiek lēsts vairāk nekā EUR 10 miljardu apmērā;

24.

ar bažām norāda, ka pēdējos gados ir pastiprinājusies tabakas izstrādājumu kontrabanda uz ES un saskaņā ar aplēsēm gadā tā rada EUR 10 miljardus lielus publisko ieņēmumu zaudējumus ES un dalībvalstu budžetiem un vienlaikus ir organizētās noziedzības, tostarp terorisma, galvenais avots; uzsver, ka tabakas izstrādājumu nelikumīga tirdzniecība rada lielu kaitējumu gan likumīgajai tirdzniecībai, gan valstu tautsaimniecībām; turklāt norāda, ka ievērojamai daļai kontrabandas tabakas izstrādājumu izcelsme ir Baltkrievijā; aicina ES un dalībvalstis izdarīt spiedienu uz Baltkrieviju, lai cīnītos pret tabakas izstrādājumu nelegālu tirdzniecību un organizēto noziedzību, un ieviest sankcijas, ja tas ir nepieciešams; aicina dalībvalstis pastiprināt sadarbību šajā jomā;

25.

pozitīvi vērtē daudzo kopīgo muitas operāciju veiksmīgo iznākumu, kurās OLAF un dalībvalstis sadarbojās ar dažādiem trešo valstu dienestiem un kuru rezultātā cita starpā tika konfiscēti 16 miljoni cigarešu un 2 tonnas marihuānas; norāda, ka operācijas “Baltica” laikā, ko vadīja Polijas muitas iestādes sadarbībā ar OLAF, Eiropolu un piecām dalībvalstīm (Somiju, Igauniju, Latviju, Lietuvu un Zviedriju), tika konfiscēti 13 miljoni cigarešu, kas nāk no trešām valstīm, piemēram, Baltkrievijas un Krievijas;

26.

pieņem zināšanai, ka 241 gadījumā tika ziņots par kontrabandas cigaretēm, kā rezultātā aplēstie tradicionālo pašu resursu zaudējumi bija EUR 31 miljons; apšauba atsevišķu to dalībvalstu muitas dienestu vērību, kuras nav ziņojušas par nevienu cigarešu kontrabandas gadījumu 2015. gadā;

27.

norāda, ka muitas kontroles, kas veiktas preču muitošanas posmā, un krāpšanas apkarošanas dienestu inspekcijas bija veiksmīgākās metodes, ar kuru palīdzību 2015. gadā tika atklāti krāpšanas gadījumi saistībā ar ES budžeta ieņēmumu daļu;

28.

pauž dziļas bažas par to, ka muitas darbinieku skaita samazināšanās var negatīvi ietekmēt kontroļu skaitu un tādēļ negatīvi ietekmēt arī krāpniecisku darbību atklāšanu saistībā ar ES budžeta ieņēmumu daļu;

29.

atkārtoti uzsver, ka efektīvas muitas kontroles ir būtisks elements ES finanšu interešu aizsardzībā un ka budžeta pasākumiem nevajadzētu traucēt dalībvalstu iestādēm veikt savus uzdevumus;

30.

pauž bažas par muitas kontrolēm un ar tām saistīto muitas nodokļu iekasēšanu, kas ir daļa no pašu resursiem ES budžetā; norāda, ka kontroles, kuru laikā tiek pārbaudīts, vai importētāji ievēro noteikumus par tarifiem un importu, veic dalībvalstu muitas iestādes, un aicina Komisiju nodrošināt, ka kontroles uz ES robežām ir atbilstošas un saskaņotas, tādējādi garantējot ES drošību, drošumu un ekonomiskās intereses, un apņemties apkarot jo īpaši nelegālu un viltotu preču tirdzniecību;

31.

atzinīgi vērtē Komisijas ieteikumu, ka dalībvalstīm būtu jānodrošina pareizais līdzsvars starp tirdzniecības veicināšanu un ES finanšu interešu aizsardzību; šajā sakarā norāda uz paātrinātajām procedūrām, ko muitas iestādes piemēro uzņēmumiem, kuri tiek uzskatīti par uzņēmumiem ar zemu risku, kas pati par sevi var būt laba sistēma ātrai preču muitošanai, bet ir izrādījusies neaizsargāta pret korupciju muitas darbinieku vidū;

Izdevumi

32.

konstatē, ka attiecībā uz Komisijas tieši pārvaldītiem līdzekļiem paziņoto krāpniecisko un ar krāpšanu nesaistīto pārkāpumu līmenis ir zems (zem 0,7 %); aicina Komisiju sniegt sīkāku informāciju par līdzekļu atgūšanu no trešo valstu legālajiem pastāvīgajiem iedzīvotājiem saistībā ar nepareizi izmantotiem ES līdzekļiem, kas ir Komisijas tiešā pārvaldībā;

33.

konstatē, ka to pārkāpumu skaits, kuri saistīti ar izdevumiem un par kuriem ziņots kā par krāpnieciskiem, 2015. gadā samazinājās par 10 %;

34.

norāda, ka atklātie krāpnieciskie un ar krāpšanu nesaistītie pārkāpumi izdevumu jomā ir 1,98 % no ES budžeta maksājumiem 2015. gadā;

35.

norāda, ka to krāpniecisko pārkāpumu skaits, par kuriem ticis paziņots 2015. gadā saistībā ar valstu budžeta izdevumiem, bija par 14 % mazāks nekā 2014. gadā un ka attiecīgā summa bija par 8 % lielāka; pauž bažas par to, ka šajā jomā ar krāpšanu nesaistītu pārkāpumu skaits 2015. gadā palielinājās par 28 % un attiecīgā summa — par 44 %;

36.

pauž nopietnas bažas par to, ka katru gadu pieaug paziņoto krāpniecisko un ar krāpšanu nesaistīto pārkāpumu skaits saistībā ar Eiropas Lauksaimniecības garantiju fondu (ELGF) un Eiropas Lauksaimniecības fondu lauku attīstībai (ELFLA) un tas notiek jau vismaz 5 gadus pēc kārtas — no 1 970 gadījumiem 2011. gadā līdz 4 612 gadījumiem 2015. gadā; tomēr norāda, ka ar ELGF saistīto pārkāpumu īpatsvars laika gaitā ir saglabājies stabils (+6 % salīdzinājumā ar 2014. gadu un 10 % salīdzinājumā ar 2011. gadu) un ar ELFLA saistīto pārkāpumu īpatsvars ir pastāvīgi pieaudzis; konstatē, ka iesaistītā summa samazinājās no EUR 211 miljoniem 2011. gadā līdz EUR 119 miljoniem 2012. gadā, bet pastāvīgi pieauga līdz EUR 394 miljoniem 2015. gadā, saistībā ar ELFLA paziņoto pārkāpumu apjomam sasniedzot gandrīz 2 % no visa fonda; mudina dalībvalstis ar vislielāko paziņoto ar krāpšanu nesaistīto pārkāpumu skaitu — Rumāniju, Itāliju, Spāniju, Poliju, Portugāli, Ungāriju un Lietuvu — nekavējoties un efektīvi situāciju noregulēt, lai šo tendenci mainītu;

37.

pauž nožēlu par to, ka vairāk nekā divas trešdaļas no aplēstā kļūdu īpatsvara 2015. gadā attiecībā uz ERAF izdevumiem radīja apliecinošo dokumentu trūkums izdevumu pamatošanai un publiskā iepirkuma noteikumu neievērošana; norāda — lai uzraudzība būtu efektīva, ir vajadzīga absolūta pārredzamība, tostarp attiecībā uz apakšuzņēmējiem; aicina Komisiju un dalībvalstis šos trūkumus nekavējoties novērst; aicina Komisiju uzraudzīt un cik vien iespējams drīz novērtēt Direktīvu 2014/24/ES un 2014/25/ES par publisko iepirkumu transponēšanu valsts tiesību aktos;

38.

pauž bažas par to, ka atšķiras to pārkāpumu skaits, par kuriem dažādas dalībvalstis ir paziņojušas; norāda, ka liels paziņoto pārkāpumu skaits varētu būt saistīts ar to, ka valsts kontroles sistēmai ir lielāka spēja pārtvert un atklāt pārkāpumus; mudina Komisiju turpināt darīt visu nepieciešamo nolūkā sniegt atbalstu dalībvalstīm, lai tās varētu palielināt kontroļu apjomu un kvalitāti, tostarp izmantojot Krāpšanas apkarošanas koordinācijas dienestu (AFCOS), un pabeigt izstrādāt valsts krāpšanas apkarošanas stratēģiju visās dalībvalstīs;

39.

atzinīgi vērtē to, ka līdz 2015. gada beigām sešas dalībvalstis bija pieņēmušas valsts krāpšanas apkarošanas stratēģiju, un aicina pārējās dalībvalstis ātri pabeigt notiekošo pieņemšanas procesu un izstrādāt savas valsts krāpšanas apkarošanas stratēģijas;

40.

pauž nopietnas bažas par to, ka krāpniecisku un ar krāpšanu nesaistītu pārkāpumu skaits saistībā ar kopējo zivsaimniecības politiku 2015. gadā ir divkāršojies salīdzinājumā ar 2014. gadu un tas ir lielākais skaits, kāds jebkad ir paziņots, proti, 202 gadījumi (19 krāpnieciski un 183 ar krāpšanu nesaistīti gadījumi), kas skar summu EUR 22,7 miljonu apmērā (EUR 3,2 miljoni saistībā ar krāpnieciskiem gadījumiem);

41.

uzsver, ka administratīvo noteikumu vienkāršošana samazinās ar krāpšanu nesaistītu pārkāpumu skaitu, palīdzēs atklāt krāpšanas gadījumus un padarīs ES līdzekļus atbalsta saņēmējiem pieejamākus;

42.

pauž nožēlu par to, ka kohēzijas politikas jomā ir krasi palielinājies ar krāpšanu nesaistītu pārkāpumu skaits — par 104 % laikposmā no 2014. līdz 2015. gadam attiecībā uz plānošanas periodiem pirms 2007.–2013. gada un par 108 % attiecībā uz 2007.–2013. gada plānošanas periodu; tomēr norāda, ka ar krāpšanu nesaistītu pārkāpumu gadījumā attiecīgās summas palielinājās par ne vairāk kā 9 % 2015. gadā salīdzinājumā ar 2014. gadu; turklāt pauž nožēlu par to, ka krāpniecisku pārkāpumu skaits 2015. gadā palielinājās par 21 % un attiecīgā summa — par 74 %;

43.

uzskata, ka gada ziņojumā sniegto datu salīdzinoša novērtēšana ar salīdzināmiem datiem par valsts izdevumu shēmām, tostarp par pārkāpumiem un krāpšanu, varētu palīdzēt nonākt pie selektīviem secinājumiem par kohēzijas politikas izdevumiem, tostarp par spēju veidošanas vajadzībām;

44.

šajā sakarā atsaucas uz Eiropas Revīzijas palātas īpašo ziņojumu Nr. 10/2015, kurā cita starpā Komisijai un dalībvalstīm ieteikts ieguldīt publiskā iepirkuma kļūdu sistemātiskā analīzē, un aicina Komisiju iesniegt Parlamentam šo detalizēto analīzi; aicina jo īpaši Komisiju paust savu viedokli par atkārtotām kļūdām un paskaidrot, kāpēc šādas kļūdas nebūtu jāuzskata par norādēm uz iespējami krāpnieciskām darbībām; aicina Komisiju ātri pabeigt izstrādāt vadlīnijas par publisko iepirkumu saskaņā ar nesen pieņemto Direktīvu par publisko iepirkumu;

45.

norāda, ka pilnīga pārredzamība, uzskaitot izdevumus, ir būtiska, jo īpaši attiecībā uz infrastruktūras darbiem, ko finansē tieši no ES līdzekļiem vai finanšu instrumentiem; aicina Komisiju nodrošināt, ka ES pilsoņiem ir pilnīga piekļuve visai informācijai par līdzfinansētajiem projektiem;

46.

prasa Komisijai sniegt detalizētus paskaidrojumus par iemesliem, kāpēc ir tik liels skaits krāpšanas gadījumu pētniecības un tehnoloģiju attīstības (R&TD), kā arī inovācijas un uzņēmējdarbības jomā — to skaits ir pieaudzis no 6 līdz 91 paziņotam gadījumam gadā 2007.–2013. gada plānošanas periodā EUR 263 miljonu apmērā, kas ir vairāk nekā 20 % no visiem paziņotajiem krāpšanas gadījumiem kohēzijas politikas jomā;

47.

atzinīgi vērtē to, ka kopumā ir samazinājušies pārkāpumi attiecībā uz pirmspievienošanās palīdzību (PAA); tomēr norāda, ka pārkāpumu skaits saistībā ar Pirmspievienošanās palīdzības instrumentu (IPA I) pastāvīgi palielinās un uz Turciju attiecas 46 % gadījumu, kas ir 83 % no visiem paziņotajiem pārkāpumiem; aicina Komisiju apsvērt iespēju piemērot principu “vairāk par vairāk” tā negatīvajā nozīmē (“mazāk par mazāk”), ņemot vērā pašreizējo politisko situāciju Turcijā, kas rada tiešu apdraudējumu valsts finansējuma apguves spējām;

Konstatētās problēmas un veicamie pasākumi

Labāka ziņošana

48.

pauž nožēlu par to, ka, neraugoties uz neskaitāmiem Parlamenta aicinājumiem izveidot visās dalībvalstīs vienotus ziņošanas principus, situācija joprojām ir ārkārtīgi neapmierinoša un joprojām ir būtiskas atšķirības attiecībā uz dalībvalstu ziņoto krāpniecisko un ar krāpšanu nesaistīto pārkāpumu skaitu; uzskata, ka šī problēma rada nepareizu priekšstatu par reālo situāciju attiecībā uz pārkāpumu līmeni un ES finanšu interešu aizsardzību; atkārtoti aicina Komisiju pielikt nopietnas pūles, lai vienādotu dalībvalstu atšķirīgās pieejas pārkāpumu novēršanā, atklāšanā un ziņošanā par tiem, kā arī neviendabīgo interpretēšanu saistībā ar ES tiesiskā regulējuma piemērošanu; aicina izveidot vienotu ziņošanas sistēmu;

49.

atkārtoti aicina Komisiju izstrādāt sistēmu informācijas apmaiņai kompetento iestāžu starpā, lai varētu savstarpēji pārbaudīt divu vai vairāku dalībvalstu grāmatvedības ierakstus par darījumiem nolūkā novērst pārrobežu krāpšanu saistībā ar strukturālajiem un investīciju fondiem, tādējādi nodrošinot transversālu un pilnīgu pieeju dalībvalstu finanšu interešu aizsardzībai;

50.

vērš uzmanību uz programmas “Hercule III” finansētā sadarbības projekta krāpšanas apkarošanas jomā secinājumiem, saskaņā ar kuriem Komisija tiek aicināta iesniegt īpašu tiesību akta priekšlikumu par savstarpēju administratīvo palīdzību attiecībā uz strukturālajiem un investīciju fondiem, jo šāds juridiskās sadarbības instruments ir vajadzīgs, lai novērstu noziedzīgu naudas piesavināšanās risku, par pamatu ņemot notiekošo vidusposma novērtējumu par to, kā tiek piemērota Regula (ES, Euratom) Nr. 883/2013 par izmeklēšanu, ko veic Eiropas Birojs krāpšanas apkarošanai (OLAF);

51.

norāda, ka ārkārtas situācijās, piemēram, izmantojot līdzekļus bēgļu vajadzībām, bieži tiek pieļautas atkāpes no ierastajām publiskā iepirkuma procedūrām, paredzot tiešu piekļuvi attiecīgajiem līdzekļiem; aicina Komisiju efektīvāk uzraudzīt šādu atkāpju izmantošanu un plaši lietoto praksi publiskā iepirkuma līgumu sadalīšanai, lai nepārsniegtu maksimālās robežas, tādējādi izvairoties no parastās publiskā iepirkuma procedūras piemērošanas;

52.

atbalsta Komisijas pieeju ieteikt uzlabot to dalībvalstu darbu, kas joprojām ziņo par ļoti mazu krāpniecisku pārkāpumu skaitu, attiecībā uz krāpšanas atklāšanu un/vai ziņošanu par krāpšanu;

53.

pozitīvi vērtē to, ka Komisija ir publicējusi vairāk datu par krāpnieciskiem un ar krāpšanu nesaistītiem pārkāpumiem un par paziņoto pārkāpumu statistiskā novērtējuma kvalitāti;

54.

aicina dalībvalstis pilnībā ratificēt ES Direktīvu par nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju, izveidojot publisku reģistru par uzņēmumu un arī trastu faktiskajām īpašumtiesībām;

55.

norāda, ka daudzām dalībvalstīm nav īpašu tiesību aktu, kas paredz vērsties pret organizēto noziedzību, neskatoties uz to, ka tā arvien vairāk ir saistīta ar pārrobežu darbībām un nozarēm, kas skar ES finanšu intereses, piemēram, kontrabandu un naudas viltošanu; uzskata, ka ir svarīgi, lai dalībvalstis pieņemtu pasākumus, kas izklāstīti rezolūcijās par cīņu pret organizēto noziedzību (9);

56.

uzsver, ka preventīvajām darbībām vajadzētu ietvert to darbinieku pastāvīgu apmācību un atbalstu, kuri kompetentajās iestādēs ir atbildīgi par finansējuma pārvaldību un kontroli, kā arī paredzēt informācijas un paraugprakses apmaiņu starp dalībvalstīm; norāda uz izšķirošo lomu, kāda ir vietējām un reģionālajām iestādēm un ieinteresētajām personām cīņā pret krāpšanu; aicina Komisiju un dalībvalstis ievērot noteikumus, kuros paredzēti ex ante nosacījumi kohēzijas politikā, jo īpaši publiskā iepirkuma jomā; aicina dalībvalstis pastiprināt centienus jomās, kas izceltas Komisijas gada ziņojumā, jo īpaši attiecībā uz publisko iepirkumu, finanšu noziegumiem, interešu konfliktiem, korupciju, trauksmes celšanu un krāpšanas definēšanu;

57.

iesaka veikt pasākumus, lai uzlabotu vienkāršošanas pasākumu apguvi 2014.–2020. gada periodam, ņemot vērā Eiropas strukturālo un investīciju fondu tiesisko regulējumu laikposmam pēc 2020. gadam, ar kuru palīdzību varētu samazināt tādu pārkāpumu risku, ko rada kļūdas; uzsver, ka ir svarīgi piemērot vienotās revīzijas principu; uzskata, ka noteikumu un procedūru vienkāršošana palīdzēs samazināt ar krāpšanu nesaistītu pārkāpumu skaitu; mudina dalībvalstis un to vietējās un reģionālās iestādes dalīties paraugpraksē šajā ziņā, vienlaikus vienmēr ņemot vērā nepieciešamību nodrošināt pienācīgu līdzsvaru starp uzraudzības instrumentiem un vienkāršotām procedūrām;

Labāka kontrole

58.

atzinīgi vērtē to, ka Kopienas ex ante un ex post pārbaudēs tiek atklāts arvien vairāk pārkāpumu; tomēr uzskata, ka ir vieglāk veikt profilaksi, nekā atgūt zaudējumus un ka vienmēr būtu jāparedz to projektu neatkarīgs ex ante novērtējums, kurus paredzēts finansēt; tādēļ mudina dalībvalstis labāk veikt ex ante pārbaudes ar Komisijas palīdzību un izmantot visu pieejamo informāciju, lai nepieļautu kļūdas un nepamatotus maksājumus saistībā ar ES līdzekļiem; šajā sakarā atgādina, ka budžeta ierobežojumus nevar izmantot kā pamatojumu tam, lai samazinātu to darbinieku skaitu, kuri nodarbojas šādām ex ante pārbaudēm, jo pārkāpumu novēršana atmaksājas pati par sevi;

59.

mudina Komisiju vēl vairāk stiprināt savu uzraudzības lomu, izmantojot revīzijas, kontroles un pārbaudes darbības, novēršanas rīcību plānus un agrīna brīdinājuma vēstules;

60.

mudina Komisiju arī turpmāk īstenot tās stingro politiku attiecībā uz maksājumu pārtraukšanu un apturēšanu, kas ir preventīvs pasākums pārkāpumiem, kuri skar ES budžetu, atbilstīgi attiecīgajam juridiskajam pamatam;

61.

atbalsta programmu “Hercule III”, kas ir labs piemērs pieejai “katra euro maksimāli lietderīga izmantošana”; uzsver, ka šī programma un tās ieguldījums ir svarīgs, lai stiprinātu muitas iestāžu spējas uzraudzīt pārrobežu noziedzību un novērst viltotu un kontrabandas preču nonākšanu dalībvalstīs; prasa, lai Komisija sniegtu starpposma novērtējumu par programmas “Hercule III” rezultātiem saistībā ar tās mērķiem un uzraudzītu piešķirto dotāciju izmantošanu un efektivitāti;

62.

aicina Komisiju izpētīt iespēju obligāti izmantot riska novērtēšanas rīku “Arachne” visās dalībvalstīs, lai pastiprinātu krāpšanas apkarošanas pasākumus;

63.

ar nepacietību gaida 2018. gadā paredzēto Komisijas vidusposma novērtējumu, lai varētu konstatēt, vai jaunā kohēzijas politikas regulatīvā sistēma labāk novērš un samazina pārkāpumu, tostarp krāpšanas, risku, un ar nepacietību gaida arī detalizētu informāciju par jauno noteikumu ietekmi uz pārvaldības un kontroles sistēmām gan attiecībā uz pārkāpumiem un krāpšanu, gan vispārēju politikas īstenošanu;

64.

uzskata, ka kohēzijas fondu finanšu kontroles sistēma ir jānovērtē, pirms tiek pieņemta jaunā daudzgadu finanšu shēma (DFS), lai labotu sistēmas trūkumus;

65.

uzsver, ka kohēzijas politikas vidusposma novērtējumā, ko plānots veikt 2018. gadā, Komisijai būtu jāņem vērā nepieciešamība novērst un samazināt pārkāpumu, tostarp krāpniecisku pārkāpumu, risku; pauž nožēlu par to, ka sarežģītās procedūras ES fondu finansējumu padara mazāk pievilcīgu; aicina Komisiju izpētīt ieguvumus, kas tiktu gūti, ieviešot stimulus palielināt izmaksu efektivitāti; aicina Komisiju izveidot mehānismu informācijas apmaiņai starp valstu kompetentajām iestādēm, lai dotu iespēju savstarpēji salīdzināt grāmatvedības uzskaiti par darījumiem starp dalībvalstīm nolūkā palīdzēt atklāt pārrobežu krāpšanas gadījumus saistībā ar 2014.–2020. gada DFS;

66.

pauž bažas par sadarbības līmeni starp visām kontroles struktūrām dalībvalstīs; aicina Komisiju un dalībvalstis atbalstīt iniciatīvas, kuru mērķis ir stiprināt spēju nodrošināt koordināciju starp kontroles struktūrām, jo īpaši tām, kuras darbojas pirmajā kontroles posmā, tieši saskaroties ar atbalsta saņēmējiem; norāda, ka krāpšanai un korupcijai arvien vairāk ir pārrobežu raksturs; šajā sakarā uzsver, ka būtu ieteicams izveidot neatkarīgu Eiropas Prokuratūru, lai aizsargātu ES finanšu intereses, vienlaikus veicot pasākumus, lai nodrošinātu, ka attiecības starp prokuratūru un jau pastāvošajām ES struktūrām tiek precizētas un ka to attiecīgās pilnvaras ir skaidri nodalītas, lai izslēgtu jebkādu nevajadzīgu pārklāšanos;

ES valūtas aizsardzība

67.

atzinīgi vērtē to, ka 2014. gadā stājās spēkā Direktīva 2014/62/ES, kurā noteikts, ka nodarījumi, kas izdarīti ar nodomu, piemēram, naudas viltošana vai pārveidošana, šādas naudas laišana apgrozībā, kā arī palīdzēšana, atbalstīšana un mēģinājums to darīt, tiek uzskatīti par noziegumiem; pauž nožēlu par to, ka Beļģija, Francija un Īrija vēl nav transponējušas direktīvu noteiktajā termiņā, t. i., līdz 2016. gada 23. maijam;

68.

norāda, ka saskaņā ar Eiropas Centrālās bankas datiem kopš euro ieviešanas 2002. gadā viltota nauda līdz 2016. gadam ir radījusi ES ekonomikai finanšu zaudējumus, kas sasniedz vismaz EUR 500 miljonus;

Trauksmes cēlēji

69.

uzsver trauksmes cēlēju nozīmi krāpšanas novēršanā, atklāšanā un ziņošanā par to, kā arī nepieciešamību viņus aizsargāt; atzinīgi vērtē to, ka Komisija 2015. gadā sāka pieredzes apmaiņas programmas īstenošanu, lai koordinētu un apmainītos ar paraugpraksi nolūkā novērst korupciju sadarbībā ar dalībvalstīm;

70.

uzsver, ka korupcijai un krāpšanai ir būtiska negatīva ietekme uz ES finanšu interesēm un, lai gan Eiropas Savienībā pastāv daudzslāņu kontroles mehānisms, indivīda loma kontroles sistēmas zemākajā līmenī ir absolūti neaizstājama; uzsver, ka šī iemesla dēļ trauksmes cēlējiem ir vajadzīga skaidra vieta ES un dalībvalstu tiesiskā regulējuma sistēmā, skaidri nosakot viņu tiesības un pienākumus; aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt Eiropas trauksmes cēlējiem minimālo aizsardzības līmeni;

71.

atzinīgi vērtē to, ka Parlaments, Komisija, Padome, Tiesa, Revīzijas palāta, Eiropas Ārējās darbības dienests, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja, Reģionu komiteja, Eiropas Ombuds, Eiropas Datu aizsardzības uzraudzītājs un lielākā daļa ES aģentūru saskaņā ar Civildienesta noteikumu 22.a, 22.b un 22.c pantu ir ieviesuši iekšējos noteikumus trauksmes cēlēju aizsardzībai, un sagaida turpmākus uzlabojumus attiecībā uz noteikumiem par trauksmes cēlēju aizsardzību;

72.

atgādina 2017. gada 14. februāra rezolūciju par trauksmes cēlēju nozīme ES finanšu interešu aizsardzībā (10) un aicina dalībvalstis un Komisiju laicīgi īstenot tajā paustos ieteikumus un informēt Parlamentu par pasākumiem, kas veikti saistībā ar šo rezolūciju; atkārtoti prasa Komisijai steidzamības kārtā iesniegt likumdošanas priekšlikumu par trauksmes cēlēju aizsardzību, lai efektīvi novērstu un apkarotu krāpšanu, kas ietekmē Eiropas Savienības finanšu intereses;

Korupcija

73.

norāda, ka 2015. gadā korupcijas apkarošana joprojām bija viena no Eiropas pusgada un ar to saistītā ekonomikas pārvaldības procesa prioritātēm; atzinīgi vērtē pasākumus, kas veikti šajā sakarā, piemēram, tikšanās organizēšana ar dalībvalstu kontaktpunktiem, dalībvalstīm domātās pieredzes apmaiņas programmas īstenošanas sākšana un OLAF piedalīšanās Eiropas un starptautiskos korupcijas apkarošanas forumos Komisijas vārdā;

74.

pauž nožēlu par to, ka Komisija vairs neuzskata par nepieciešamu publicēt ES ziņojumu par korupcijas novēršanu, kas apgrūtināja novērtējumu par korupcijas apmēru 2015. gadā; jo īpaši pauž nožēlu, ka šis lēmums tika pieņemts bez apspriešanās ar Parlamentu; uzskata — neraugoties uz to, kādi ir Komisijas nolūki attiecībā uz korupcijas apkarošanu, šī ziņojuma atcelšana pēdējā brīdī raida nepareizu signālu ne tikai dalībvalstīm, bet arī pilsoņiem; norāda, ka, kopš Eiropas Savienība 2008. gada 12. novembrī kļuva par Apvienoto Nāciju Organizācijas Pretkorupcijas konvencijas (UNCAC) pusi, tā nav piedalījusies konvencijā paredzētajā novērtēšanas mehānismā, kā arī nav spērusi pirmo soli, lai veiktu pašnovērtējumu par to, kā tā īsteno savas saistības saskaņā ar konvenciju; aicina Eiropas Savienību izpildīt savas saistības saskaņā ar UNCAC, veicot pašnovērtējumu par to, kā tā īsteno savas saistības saskaņā ar konvenciju, un piedalīties salīdzinošās izvērtēšanas mehānismā; mudina Komisiju pārskatīt savu viedokli par ES ziņojumu par korupcijas novēršanu; aicina Komisiju veikt turpmāku analīzi gan ES iestāžu, gan dalībvalstu līmenī par vidi, kādā politikas pasākumi tiek īstenoti, nolūkā noteikt raksturīgos izšķirošos faktorus, apdraudētās jomas un riska faktorus, kas veicina korupciju;

75.

prasa, lai ES pēc iespējas ātrāk pieteiktos dalībai Eiropas Padomes Pretkorupcijas starpvalstu grupā (GRECO), un lai Parlamentam tiktu sniegta atjaunināta informācija par situāciju saistībā ar minēto pieteikumu;

76.

atkārtoti pauž viedokli, ka korupcija ir milzīga problēma ES un tās dalībvalstīm un ka, neveicot efektīvus pasākumus pret korupciju, tā apdraud ES ekonomikas sniegumu, tiesiskumu un Savienības demokrātisko institūciju uzticamību;

77.

mudina Komisiju publicēt otro ziņojumu par korupcijas apkarošanu un iesniegt šos ziņojumus regulāri, lai informētu sabiedrību par panākumiem cīņā pret korupciju, cita starpā saistībā ar korupcijas apkarošanas pieredzes apmaiņas programmu;

78.

pauž satraukumu par pētījumu rezultātiem, kas liecina, ka krāpšanas un korupcijas risks ir lielāks, ja dalībvalstis tērē Eiropas resursus, jo īpaši gadījumos, kad Eiropas finansējuma īpatsvars ir ievērojami vairāk nekā 50 % no kopējām izmaksām; tādēļ uzskata, ka šajos gadījumos dalībvalstis pilnībā neievēro LESD 325. panta 2. punktu, kurā noteikts, ka dalībvalstis, lai novērstu krāpšanu, kas apdraud Savienības finanšu intereses, veic tādus pašus pasākumus, kādus tās veic, lai novērstu krāpšanu, kura apdraud viņu pašu finanšu intereses; tādēļ aicina dalībvalstis pilnībā piemērot 325. panta 2. punkta principu un Komisiju nodrošināt, ka tās to tiešām dara;

79.

atkārtoti aicina Komisiju izstrādāt sistēmu korupcijas līmeņa noteikšanai dalībvalstīs un dalībvalstu korupcijas novēršanas politikas pasākumu novērtēšanai, paredzot šajā sistēmā stingrus rādītājus un viegli piemērojamus, vienotus kritērijus, kas balstīti Stokholmas programmā izklāstītajās prasībās; aicina Komisiju izstrādāt korupcijas indeksu dalībvalstu reitinga izveidei; uzskata, ka korupcijas indekss varētu būt labs pamats, uz kuru balstoties, Komisija, kontrolējot ES resursu izlietojumu, varētu izveidot konkrētām valstīm pielāgotus kontroles mehānismus;

Pētnieciskā žurnālistika

80.

uzskata, ka pētnieciskajai žurnālistikai ir svarīga loma, veicinot nepieciešamo pārredzamības līmeni Eiropas Savienībā un tās dalībvalstīs; uzskata, ka pētnieciskā žurnālistika būtu jāsekmē un jāatbalsta ar juridiskiem līdzekļiem gan dalībvalstīs, gan Eiropas Savienībā, un atbalsta sagatavošanas darbību, ar ko tiek izveidota tādu dotāciju shēma pārrobežu pētnieciskajai žurnālistikai, kuras jāpiešķir starpniecības organizācijai, proti, Eiropas Preses un plašsaziņas līdzekļu brīvības centram Leipcigā;

PIF direktīva un EPPO regula

81.

atzinīgi vērtē to, ka ir sekmīgi pabeigtas sarunas par priekšlikumu direktīvai par cīņu pret krāpšanu, kas skar Savienības finanšu intereses, izmantojot krimināltiesības (PIF direktīva), un tās piemērošanas jomā ir iekļauta krāpšana PVN jomā; norāda, ka direktīvā ir definēti krāpnieciskas rīcības veidi, ko paredzēts atzīt par noziedzīgiem nodarījumiem, un sniegta arī korupcijas definīcija;

82.

atgādina 2016. gada 5. oktobra rezolūciju par Eiropas Prokuratūru (EPPO) un Eurojust (11), kurā atkārtoti apstiprināts Parlamenta ilgstošais atbalsts tam, lai tiktu izveidota efektīva un neatkarīga EPPO nolūkā samazināt pašreizējo sadrumstalotību valstu tiesībaizsardzības centienos aizsargāt ES budžetu; uzskata, ka efektīva EPPO stiprinās cīņu pret krāpšanu Eiropas Savienībā ar nosacījumu, ka ir pieņemtas nepieciešamās tiesību normas un tā ir spējīga efektīvi strādāt kopā ar citām pašreizējām ES iestādēm un dalībvalstu iestādēm; norāda, ka PIF direktīvas piemērošanas joma tieši nosaka EPPO pilnvaru jomu; ar bažām norāda uz atšķirīgajiem viedokļiem Padomē par EPPO, kas paredzēta LESD 86. pantā; uzskata, ka tā noteikumi netiek īstenoti, izmantojot ciešāku sadarbību; uzskata, ka EPPO var būt efektīva tikai tad, ja tās darbības joma aptver visas dalībvalstis; aicina dalībvalstis pārskatīt savas nostājas un darīt visu iespējamo, lai panāktu vienprātību Padomē;

Tabaka

83.

norāda uz Komisijas lēmumu nepagarināt PMI nolīgumu, kurš bija spēkā līdz 2016. gada 9. jūlijam; atgādina, ka 2016. gada 9. martā tas lūdza Komisijai neatjaunot, nepagarināt vai atkārtoti neapspriest PMI nolīgumu pēc tā termiņa beigām; uzskata, ka arī trīs pārējie nolīgumi (BAT, JTI un ITL) nebūtu jāatjauno;

84.

mudina Komisiju ES līmenī ieviest visus nepieciešamos pasākumus PMI tabakas izstrādājumu izsekošanai un atrašanās vietas noteikšanai, kā arī vērsties tiesā visos gadījumos, kad tiek nelikumīgi konfiscēti šā ražotāja produkti, un tā rīkoties līdz brīdim, kamēr ir pilnībā izpildāmi visi Tabakas izstrādājumu direktīvas noteikumi, lai nepieļautu regulējuma trūkumu laikā starp PMI nolīguma termiņa beigām un Tabakas izstrādājumu direktīvas un Pamatkonvencijas par tabakas kontroli (FCTC) stāšanos spēkā;

85.

norāda, ka, ņemot vērā aicinājumu, kas pausts 2016. gada 9. marta rezolūcijā par Tabakas nolīgumu (PMI nolīgums) (12), Komisijai ir jānāk klajā ar rīcības plānu cīņai pret nelikumīgu tabakas izstrādājumu tirdzniecību, tostarp cigarešu bez starptautiski pazīstamiem zīmoliem (t. s. lēto balto cigarešu) lielo īpatsvaru; mudina Komisiju bez turpmākas kavēšanās iesniegt Parlamentam priekšlikumu par šādu rīcības plānu;

86.

atzinīgi vērtē to, ka Komisija atbalsta, lai tiktu laicīgi ratificēts PTO Protokols par tabakas izstrādājumu nelikumīgas tirdzniecības novēršanu, kas būtu pirmais daudzpusējais juridiskais instruments, ar kura palīdzību var visaptveroši un visā pasaulē risināt cigarešu kontrabandas problēmu, un aicina to laicīgi ratificēt un īstenot;

87.

atgādina, ka līdz šim FCTC ir ratificējušas 25 puses, tostarp tikai septiņas ES dalībvalstis un ES kopumā; aicina ES dalībvalstis ratificēt Protokolu par tabakas izstrādājumu nelikumīgas tirdzniecības novēršanu;

Izmeklēšana un OLAF loma

88.

pauž nožēlu par to, ka, neraugoties uz OLAF apgalvojumiem, ka tas dara visu iespējamo, lai saīsinātu izmeklēšanas laiku, izmeklēšanas posma ilgums kopš 2012. gada ir pastāvīgi pieaudzis no 22,5 mēnešiem līdz 25,1 mēnesim slēgtās lietās un no 17,3 mēnešiem līdz 18,7 mēnešiem visās lietās;

89.

norāda uz OLAF lomu dažādās kopīgās muitas operācijās (JCO) ar mērķi novērst zaudējumus ES budžetā un prasa OLAF iekļaut turpmākajos gada ziņojumos informāciju un konkrētus skaitļus par tā ieguldījumu ES budžeta ieņēmumu daļas aizsardzībā;

90.

pauž bažas par OLAF jaunākajā gada ziņojumā minēto pārrobežu krāpšanas gadījumu skaita palielinājumu; aicina Komisiju izvērtēt kopīgo operāciju izmantošanu saskaņā ar metodēm un procedūrām, ko jau sekmīgi izmanto gan muitas iestādes, gan izdevumu jomā, pamatojoties uz Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES, Euratom) Nr. 883/2013 1. panta 2. punktu;

91.

atbalsta OLAF dalību valsts un starptautiskās sanāksmēs par krāpšanas apkarošanu, piemēram, Eiropas korupcijas apkarošanas kontaktpunktu tīkla sanāksmēs, kas 2015. gada novembrī pieņēma Parīzes Deklarāciju par cīņas pastiprināšanu pret korupciju;

92.

norāda, ka ir veikti daudzi atzinīgi vērtējami pasākumi cīņā pret krāpšanu; šajā sakarā atzinīgi vērtē to, ka OLAF struktūrā nesen ir izveidota jauna izmeklēšanas nodaļa attiecībā uz Eiropas strukturālajiem un investīciju fondiem;

93.

aicina OLAF savos gada darbības pārskatos salīdzināt OLAF ieteikumus par finanšu līdzekļu atgūšanu ar summām, kas ir faktiski tikušas atgūtas;

94.

atgādina, ka ievērojot iestāžu savstarpēji atklātas sadarbības principu, labas pārvaldības principu un prasību par juridisko noteiktību, OLAF un tā Uzraudzības komitejai sadarbība ir jāveido, pamatojoties uz to darba protokoliem un pilnībā ievērojot piemērojamās juridiskās normas;

95.

atzinīgi vērtē OLAF veikto analīzi par dalībvalstu pasākumiem, kas veikti saistībā ar OLAF tieslietu jomas ieteikumiem, kuri sniegti laikposmā no 2008. gada 1. janvāra līdz 2015. gada 31. decembrim, jo šī analīze sniedz pārskatu pār galvenajiem iemesliem, kāpēc nav veikti pasākumi saistībā ar tā ieteikumiem; tomēr norāda, ka dati, kas apkopoti dokumentā, attiecas tikai uz tieslietu jomas ieteikumiem, neņemot vērā administratīvus, disciplinārus un finanšu ieteikumus, un līdz ar to neatspoguļo kopējo darbu, kas veikts saistībā ar OLAF ieteikumiem; aicina Komisiju sniegt visaptverošu reakciju uz OLAF nesen publicēto analīzi par dalībvalstu pasākumiem, kas veikti saistībā ar OLAF tieslietu jomas ieteikumiem, un prasa OLAF gada ziņojumā iekļaut nodaļu par pasākumiem, kas veikti saistībā ar šiem ieteikumiem; aicina OLAF sadarbībā ar Komisiju sniegt detalizētu analīzi, tostarp skaitļus par ES līdzekļu atgūšanu;

96.

pauž nožēlu par to, ka gandrīz viena trešdaļa (94 no 317) no OLAF tieslietu jomas ieteikumiem, kas kompetentajām iestādēm sniegti no 2008. līdz 2015. gadam, ir tikusi noraidīta, pamatojoties uz nepietiekamiem pierādījumiem; aicina Komisiju izvērtēt, kā administratīvās izmeklēšanas varētu labāk izmantot tiesvedības lietās; mudina dalībvalstu kompetentās iestādes sniegt detalizētu informāciju par atlaišanas iemesliem, lai OLAF savus ieteikumus varētu labāk pielāgot valsts tiesību aktiem;

97.

uzskata, ka to OLAF ieteikumu īpatsvars, kuri ir iesniegti valsts iestādēm un kuru rezultātā ir celtas apsūdzības (aptuveni 50 %), nav pietiekams; aicina dalībvalstu iestādes uzlabot sadarbību ar OLAF; aicina dalībvalstis, Komisiju un OLAF paredzēt nosacījumus, kas nodrošina OLAF sniegto pierādījumu pieņemamību; mudina dalībvalstu iestādes un OLAF veikt kopīgas izmeklēšanas, lai panāktu optimālu rezultātu;

98.

mudina Komisiju, ņemot vērā to, ka OLAF ģenerāldirektora pilnvaras drīz beigsies, nekavējoties izsludināt uzaicinājumu iesniegt priekšlikumus par jaunu ģenerāldirektoru un sākt apspriežu procesu ar Parlamentu;

99.

aicina Komisiju pārskatīt Regulu (ES, Euratom) Nr. 883/2013 un iesniegt priekšlikumu par to, kā stiprināt OLAF izmeklēšanas pilnvaras; iesaka piešķirt OLAF vairāk resursu, lai tas varētu izmeklēt daudz vairāk gadījumu, kad pastāv aizdomas;

100.

pauž bažas par neatbilstību starp informāciju, ko OLAF saņēmis no publiskiem un privātiem avotiem dalībvalstīs; aicina Komisiju atbalstīt iniciatīvas, kuru mērķis ir palielināt publiskās informācijas vākšanu, un aicina dalībvalstis uzlabot sniegto datu kvalitāti;

101.

norāda, ka līdz šim OLAF sniegtie tieslietu jomas ieteikumi dalībvalstīs ir īstenoti tikai ierobežotā mērā; uzskata, ka šāda situācija nav pieļaujama, un aicina Komisiju nodrošināt pilnīgu OLAF ieteikumu īstenošanu dalībvalstīs;

102.

pauž nožēlu par to, ka dažu dalībvalstu tiesu iestādes uzskata, ka OLAF ieteikumiem, kas saistīti ar ES līdzekļu neatbilstošu izlietojumu, ir zema prioritāte; atgādina, ka saskaņā ar LESD 325. panta 2. punktu , “[l]ai novērstu krāpšanu, kas apdraud Savienības finanšu intereses, dalībvalstis veic tādus pašus pasākumus, kādus tās veic, lai novērstu krāpšanu, kas apdraud viņu pašu finanšu intereses”;

103.

uzskata, ka jautājuma par sliktu komunikāciju starp dalībvalstīm un OLAF risināšana ir prioritāte; aicina Komisiju un dalībvalstis sekmēt iniciatīvas, kuru mērķis ir uzlabot komunikāciju ne tikai starp publiskām struktūrām, bet arī starp pilsonisko sabiedrību dalībvalstīs un OLAF; uzsver, ka tas ir svarīgi saistībā ar korupcijas apkarošanu dalībvalstīs;

o o

104.

uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai, Eiropas Savienības Tiesai, Eiropas Revīzijas palātai, Eiropas Birojam krāpšanas apkarošanai (OLAF) un OLAF Uzraudzības komitejai.

(1) OV L 84, 20.3.2014., 6. lpp.

(2) OV L 248, 18.9.2013., 1. lpp.

(3) OV L 298, 26.10.2012., 1. lpp.

(4) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0403.

(5) OV L 312, 23.12.1995., 1. lpp.

(6) Tiesas (Lielās palātas) 2015. gada 8. septembra spriedums, Taricco un citi, C-105/14, ECLI:EU:C:2015:555.

(7) Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0022.

(8) OV L 94, 28.3.2014., 65. lpp.

(9) Eiropas Parlamenta 2016. gada 25. oktobra rezolūcija par cīņu pret korupciju un turpmākiem pasākumiem saistībā ar Īpašās komitejas organizētās noziedzības, korupcijas un naudas atmazgāšanas jautājumos (CRIM) rezolūciju (Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0403); Eiropas Parlamenta 2013. gada 23. oktobra rezolūcija par organizēto noziedzību, korupciju un nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu — ieteicamie pasākumi un iniciatīvas (OV C 208, 10.6.2016., 89. lpp.).

(10) Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0022.

(11) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0376.

(12) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0082.