EIROPAS KOMISIJA
Briselē, 8.5.2017
COM(2017) 217 final
KOMISIJAS ZIŅOJUMS PADOMEI
Pārskats par pārejas pasākumiem attiecībā uz lauksaimniecības nekustamā īpašuma iegādi, kuri paredzēti 2011. gada Līgumā par Horvātijas pievienošanos ES
KOMISIJAS ZIŅOJUMS PADOMEI
Pārskats par pārejas pasākumiem attiecībā uz lauksaimniecības nekustamā īpašuma iegādi, kuri paredzēti 2011. gada Līgumā par Horvātijas pievienošanos ES
Ievads
Komisija iesniedz šo ziņojumu Padomei saskaņā ar 2011. gada Aktu par Horvātijas Republikas pievienošanās nosacījumiem 1 (“Pievienošanās akts”). Ar minēto aktu ir noteikts septiņu gadu pārejas periods līdz 2020. gadam, kā arī paredzēta iespēja pagarināt šo periodu vēl uz trim gadiem, kuru laikā Horvātija var saglabāt spēkā esošos ierobežojumus, kas iekļauti tās tiesību aktos 2 par lauksaimniecības zemes iegādi. Tas attiecas uz iegādēm, kuras veic fiziskas un juridiskas personas no citām Eiropas Savienības un Eiropas Ekonomikas zonas dalībvalstīm.
Saskaņā ar Pievienošanās līgumu Komisijai ir pienākums trešajā gadā pēc pievienošanās ziņot Padomei par iespēju saīsināt vai izbeigt Pievienošanās līgumā paredzēto pārejas periodu pirms līgumā noteiktās dienas.
Atbilstīgi vispārējam principam Eiropas Savienības tiesību akti un kapitāla brīva aprite sekmē pārrobežu ieguldījumus. Kapitāla brīva aprite ir viens no pamatprincipiem, saskaņā ar kuru ES ieguldītāji principā var brīvi darboties iekšējā tirgū. Ārvalstu ieguldījumi var dažādos veidos veicināt lauksaimniecības un lauku attīstību. Piemēram, Eiropā pārrobežu ieguldījumi ir veicinājuši jaunu lauksaimniecības tehnoloģiju un zināšanu izplatīšanu, bet nepietiekami finansētos apgabalos nodrošinājuši kapitālu lauksaimnieciskajai ražošanai. Pārrobežu ieguldījumi var sekmēt arī zemes izmantošanas racionalizēšanu, jo īpaši jomās, kur īpašumtiesību struktūra ir ļoti sadrumstalota.
Vienlaikus būtu jāatgādina, ka ES līgumos dalībvalstīm nav paredzēts pienākums liberalizēt lauksaimniecības zemes tirgu, nenodrošinot iespēju ieviest piemērotus noteikumus leģitīmu sabiedriskās politikas mērķu sasniegšanai. Kapitāla brīvas aprites princips attiecībā uz kapitāla apriti pieļauj valsts ierobežojumus zemes tirgu regulēšanas noteikumu veidā, ja tie ir vajadzīgi, pamatoti un samērīgi leģitīmu sabiedrisko interešu un politikas mērķu veicināšanai. Tādējādi kapitāla brīvā aprite ir sabalansēta ar dalībvalstu vajadzību nodrošināt, ka zemes tirgi veicina lauku ilgtspējīgu attīstību un lauksaimniecisko ražošanu.
Pārejas periods, kura laikā Horvātija var saglabāt spēkā ierobežojumus, kas pastāvēja tās pievienošanās laikā, tika piešķirts, lai ļautu dalībvalstij, kas nesen pievienojusies, novērst lauksaimniecības zemes tirgus un lauksaimniecības nozares nepilnības un uzlabot tās konkurētspēju iekšējā tirgū. Šā ziņojuma mērķis ir izvērtēt lauksaimniecības zemes tirgus situāciju un pārskatīt šādu pārejas pasākumu nepieciešamību. Pamatojoties uz Horvātijas lauksaimniecības nozares vispārējo stāvokli trīs gadus pēc tās pievienošanās ES, šajā ziņojumā secināts, ka pārejas periodu nevajadzētu saīsināt.
1. Komisijas ziņojuma juridiskais pamats
Ar 2011. gada Pievienošanās aktu Horvātijai piešķīra pārejas periodu, kura laikā tā varēja paturēt spēkā esošos ierobežojumus attiecībā uz lauksaimniecības zemes iegādi, atkāpjoties no Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 63. pantā noteiktās kapitāla brīvās aprites principa. Saskaņā ar Pievienošanās akta 18. pantu šos ierobežojošos pārejas pasākumus piemēro atbilstīgi nosacījumiem, kas paredzēti Pievienošanās akta V pielikumā (Pārejas pasākumi). Šā pielikuma nodaļā par kapitāla brīvu apriti paredzēts, ka “Minēto pārejas posma pasākumu vispārēju pārskatīšanu veic līdz trešā gada beigām pēc pievienošanās dienas. Lai to nodrošinātu, Komisija iesniedz ziņojumu Padomei. Padome pēc Komisijas priekšlikuma var ar vienprātīgu lēmumu saīsināt vai pārtraukt (..) pārejas posmu.”
2. Pārejas pasākumi
Kapitāla brīva aprite ir viena no Eiropas Savienības tiesību garantētajām pamatbrīvībām. LESD 63. pantā noteikts, ka “ir aizliegti visi kapitāla aprites ierobežojumi dalībvalstu, kā arī dalībvalstu un trešo valstu starpā”. Kapitāla kustība ietver ieguldījumus nekustamā īpašumā un lauksaimniecības zemē. Eiropas Savienības Tiesa uzskatīja, ka tiesības iegādāties, izmantot vai atsavināt lauksaimniecības zemi citas dalībvalsts teritorijā rada kapitāla apriti 3 . Tādēļ dalībvalstu tiesību aktiem par lauksaimniecības zemes iegādi jāatbilst kapitāla brīvas aprites principam atbilstīgi ES tiesību aktiem.
Tomēr pievienošanās sarunās ar Horvātiju ES piekrita atsevišķiem pārejas pasākumiem attiecībā uz lauksaimniecības zemes iegādi, kuri ļauj Horvātijai uz laiku atkāpties no kapitāla aprites pamatbrīvības. Pievienošanās akta V pielikumā ir paredzēts, ka Horvātija “septiņus gadus pēc pievienošanās dienas var paturēt spēkā ierobežojumus, kas paredzēti Lauksaimniecības zemes aktā (OG 152/08) (redakcijā, kura ir spēkā Pievienošanās līguma parakstīšanas dienā), attiecībā uz to, kā lauksaimniecības zemi iegādājas citas dalībvalsts valstspiederīgie, Eiropas Ekonomikas zonas nolīguma (EEZN) līgumslēdzēju valstu valstspiederīgie un juridiskas personas, kas dibinātas saskaņā ar citas dalībvalsts vai EEZN valsts tiesību aktiem”. Vienlaikus Pievienošanās aktā ir paredzēts izņēmums no pārejas pasākumiem attiecībā uz “pašnodarbinātiem zemniekiem, kas ir citas dalībvalsts valstspiederīgie un kas vēlas veikt uzņēmējdarbību un dzīvot Horvātijā”, un kam “nepiemēro [pārejas noteikumus] (..) vai noteikumus un procedūras, ko nepiemēro Horvātijas valstspiederīgajiem” 4 .
Galvenie iemesli, uz kuriem pamatojas Horvātijas pārejas pasākumu pieprasījums, bija līdzīgi tiem iemesliem, ko ar balsu vairākumu izvirzīja ES-12 dalībvalstis (ES-10 un ES-2 5 ), pievienojoties ES, un kas galvenokārt saistīti ar vajadzību nodrošināt sociālekonomisko vidi lauksaimnieciskās darbības veikšanai pēc iekšējā tirgus ieviešanas un pārejas uz kopējo lauksaimniecības politiku. Šie pārejas pasākumi jo īpaši ir paredzēti, lai mazinātu to negatīvo ietekmi, ko Horvātijā varētu radīt pēkšņa tirgus atvēršana, ņemot vērā zemes cenu un lauksaimnieku pirktspējas lielās atšķirības salīdzinājumā ar ES-15 valstīm un to, ka lauksaimniecības zemes tirgu joprojām ietekmē institucionāli faktori, kas kavē lauksaimniecības zemes izmantošanu, piemēram, nepabeigta privatizācija un zemes restitūcija, neskaidras īpašumtiesības, nepabeigta zemes reģistra un kadastra kārtošana. Turklāt Horvātija uzsvēra, ka pilsoņu kara (1991.–1995. gads) dēļ lielu daļu lauksaimniecības zemju nevar izmantot, jo tur problēmas rada mīnas un tiek veiktas atmīnēšanas darbības 6 .
Turklāt Horvātija uzsvēra, ka pārejas periodā būtu īstenojami daži pasākumi, lai attīstītu lauksaimniecības zemes tirgu, palielinātu lauksaimniecības ražīgumu un uzlabotu Horvātijas lauksaimnieku spēju turpmāk piedalīties atvērtākā zemes tirgū. Lai to nodrošinātu, Horvātija ieplānoja vairākus vidēja termiņa un ilgtermiņa projektus, kas būtu īstenojami pārejas periodā. Šie projekti attiecās uz:
·īpašumtiesību regulēšanu un zemes reģistra un kadastra datu sakārtošanu;
·zemes konsolidāciju;
·lauksaimniecības zemes nomas tirgus attīstīšanu un nomnieku tiesību uzlabošanu;
·lauksaimnieciskās ražošanas pārstrukturēšanu;
·tehnoloģiju un kapitalizācijas uzlabošanu; kā arī
·lauksaimniecības zemes atmīnēšanu.
Pārejas periods bija arī paredzēts, lai nodrošinātu laiku, kas vajadzīgs valsts zemes privatizēšanai un zemes īpašumtiesību restitūcijas pabeigšanai.
3. Ziņojuma un metodikas mērķis
Saskaņā ar Pievienošanās aktu šajā ziņojumā tiek sniegts pārskats par jaunākajām norisēm Horvātijas lauksaimniecības nozarē. Tā mērķis ir novērtēt nepieciešamību saīsināt vai izbeigt pārejas pasākumus attiecībā uz zemes iegādi, kuru veic citu dalībvalstu vai EEZ valstspiederīgie, pirms Pievienošanās aktā noteiktās dienas. Lai to panāktu, Komisija novērtē Horvātijas pievienošanās sarunu laikā izvirzītos iemeslus kā pamatojumu pagaidu atkāpei un pārbauda, vai turpmākās norises ir mazinājušas sākotnējās bažas.
Šim nolūkam Komisija nosūtīja Horvātijas iestādēm anketu, lai iegūtu vispusīgu informāciju par norisēm, kas notikušas lauksaimniecības nozarē kopš pievienošanās dienas. Horvātijas atbildes uz šīs anketas jautājumiem, kā arī Eurostat analīze un citi dati ļāva Komisijai novērtēt:
·lauksaimniecības nozares sociālekonomiskās iezīmes un attiecīgo ekonomikas rādītāju attīstību, tostarp ienākumus un zemes cenas, kā arī to konverģences līmeni salīdzinājumā ar citām dalībvalstīm;
·tiesību aktu grozījumus attiecībā uz ārvalstnieku tiesībām iegādāties lauksaimniecības zemi;
·progresu, kas panākts ar tiem vidējā un ilgtermiņa projektiem, kurus Horvātija plānoja sākt, lai uzlabotu lauksaimniecības zemes tirgus darbību un palielinātu lauksaimnieciskās darbības efektivitāti, jo īpaši attiecībā uz zemes privatizāciju, restitūcijas programmām un atmīnēšanas darbībām; kā arī
·situāciju saistībā ar ārvalstu ieguldījumiem Horvātijas lauksaimniecības nozarē.
4. Situācijas pārskats pēc trim dalības gadiem ES
Komisija 2016. gada jūnijā divgadu konverģences ziņojumā 7 konstatēja, ka Horvātija četrus gadus pēc kārtas bija saskārusies ar negatīvu ekonomisko izaugsmi. Šī vēl nesen nelabvēlīgā ekonomikas vide negatīvi ietekmēja ienākumu un ražīguma konverģenci, tostarp lauksaimniecības nozarē.
a)Lauksaimniecības nozares sociālekonomiskās iezīmes
Pēc straujas ekonomiskās izaugsmes perioda 2007. un 2008. gadā Horvātijas ekonomiku ir negatīvi ietekmējusi ekonomikas un finanšu krīze. Tā ir ietekmējusi arī lauksaimniecību, kurā vērojama bruto pievienotās vērtības (BPV), faktoru ienākumu un nodarbināto skaita samazināšanās. Ņemot vērā strukturālus rādītājus, Horvātijas lauksaimniecības nozarei joprojām raksturīgas mazākas saimniecības, zemāks darba ražīgums, zemāka efektivitāte, kā arī zemāki faktoru ienākumi un pirktspēja nekā vidēji ES.
Laikposmā no 2007. gada līdz 2013. gadam Horvātijas lauksaimniecības BPV vidēji veidoja 2,88 % no valsts iekšzemes kopprodukta (IKP). Lauksaimniecības BPV 2014. gadā bija 2,38 % no valsts IKP, t. i., EUR 1,03 miljardi. Tas ir samazinājies par 33 % salīdzinājumā ar šā laikposma augstāko rādītāju, kas reģistrēts 2008. gadā, un par 9 % salīdzinājumā ar 2013. gadu. Lauksaimnieciskajā darbībā saražotās produkcijas vērtība 8 2014. gadā bija EUR 2,28 miljardi, tādējādi tā bija par 10 % mazāka nekā 2013. gadā reģistrētā vērtība un kopš 2008. gada tai ir raksturīga tāda pati negatīva tendence kā BPV.
Atbilstīgi Lauksaimniecības zemes aktam lauksaimniecības zeme Horvātijā ietver aramzemi, sakņu dārzus, pļavas, ganības, augļu dārzus, olīvu birzis, vīna dārzus, zivju dīķus, niedrājus, purvājus un citas teritorijas, kuras var izmantot lauksaimnieciskajā ražošanā. Saskaņā ar Horvātijas iestāžu sniegtajiem datiem lielākā daļa lauku saimniecību ir nelielas un to zemās efektivitātes un ražīguma dēļ nav piemērotas mūsdienu lauksaimniecībai.
Lauku saimniecību sadrumstalotība ir viens no galvenajiem faktoriem, kas ierobežo lauksaimniecības nozares attīstību, lai gan kopš 2007. gada ir notikusi zināma zemes konsolidācija. 69,4 % saimniecību ir nelielas saimniecības, kas izmanto līdz 5 ha zemes, un ne vairāk kā 6,9 % saimniecību izmanto vairāk nekā 20 ha zemes. Laikposmā no 2007. gada līdz 2013. gadam vidējā lauksaimniecības zemes platība, ko izmanto viena saimniecība Horvātijā, ir gandrīz divkāršojusies no 5,4 ha līdz 10 ha. Tomēr šī platība nesasniedz ES vidējo rādītāju, proti, 16,1 ha.
Horvātijā 2015. gadā lauksaimniecības darba ražīgums bija 44 % no ES vidējā rādītāja, taču tas ir būtiski palielinājies, kopš Horvātija 2013. gadā pievienojās ES (sk. 1. diagrammu). Tomēr tas joprojām ir krietni vien mazāks par ES-15 ražīguma rādītājiem un līdzinās jaunāko dalībvalstu rādītājiem.
|
1. diagramma. Lauksaimniecības ražīgums Horvātijā salīdzinājumā ar ES-15 un ES-12 |
|
|
A attēls. Lauksaimniecības ražīguma dinamika* |
B attēls. Lauksaimniecības ražīguma konverģence Horvātijā un ES-15, 2008.–2015. gads** |
|
|
|
|
Avots: Eurostat, valstu gada pārskati, AMECO dati par IKP deflatoriem. Piezīmes: *ES-12 jaunās dalībvalstis ir pēdējās pievienojušās 13 dalībvalstis, izņemot Horvātiju, ar kuru tiek salīdzināts; **Lauksaimniecības ražīgumu mēra kā BPV salīdzināmās 2010. gada cenās, kas norādītas EUR par vienu nostrādāto stundu. |
|
Saskaņā ar Horvātijas nodokļu iestāžu provizoriskajiem datiem 2014. gadā vidējā cena par vienu lauksaimniecības zemes hektāru Horvātijā bija EUR 4935, kas ir samērā augsta cena salīdzinājumā ar vairumu ES-12 dalībvalstu, taču ievērojami zemāka nekā vairumā ES-15 dalībvalstu. Horvātijā zemes cenas pastāvīgi pieauga laikposmā no 2000. gada līdz 2006. gadam (pamatojoties uz Horvātijas pievienošanās sarunu laikā sniegtajiem datiem) un 2012. gadā bija apmēram piecas reizes augstākas nekā iepriekšējā desmitgadē. Tomēr pievienošanās ES 2013. gadā īpaši nepalielināja ne zemes cenas, ne nodoto zemes gabalu skaitu vai kopējo apjomu. Faktiski pēdējā laikā zemes cenas ir pat nedaudz samazinājušās, ņemot vērā lietošanai pieejamās lauksaimniecības zemes neseno pieaugumu (sk. pielikuma 1. tabulu). Lai gan tam apstāklim, ka nav pieejami dati par sākotnējām zemes pārdošanas cenām visā ES, būtu jāliek izturēties piesardzīgi pret analīzi, ir skaidrs, ka kopš pievienošanās lauksaimniecības zemes cenu atšķirības Horvātijā un ES-15 valstīs īpaši nav mainījušās.
Joprojām starp Horvātiju un pārējo ES pastāv atšķirība attiecībā uz IKP uz vienu iedzīvotāju, mērot pēc pirktspējas līmeņa. Saskaņā ar Eurostat datiem Horvātijā 2014. gadā IKP uz vienu iedzīvotāju, mērot pēc pirktspējas līmeņa, bija viens no zemākajiem visā ES, proti, 58,8 % no ES vidējā rādītāja. Turklāt kopš 2009. gada lauksaimniecības faktoru ienākumi 9 ir nepārtraukti samazinājušies. 2014. gadā tie samazinājās par 35,7 % salīdzinājumā ar 2008. gadu un par 11,9 % salīdzinājumā ar 2013. gadu.
Kopš 2011. gada faktoru reālie ienākumi Horvātijas lauksaimniecībā ir kļuvuši mazāki par vidējiem faktoru reālajiem ienākumiem ES-15 valstīs. Tas nozīmē, ka Horvātijas lauksaimniecības ienākumi vairs nesasniedz ES-15 valstu ienākumus (sk. pielikuma 1. diagrammu). Tādējādi 2014. gadā Horvātijas reālā pirktspēja lauksaimniecības nozarē bija ievērojami zemāka nekā pirmspievienošanās periodā.
Tādēļ Horvātijas lauksaimniekiem, ņemot vērā viņu pirktspēju, lauksaimniecības zemes joprojām ir samērā nepieejamas. Saskaņā ar Horvātijas iestāžu sniegtajiem datiem 2014. gadā — gadu pēc pievienošanās ES — Horvātijas pieejamības indekss (pamatojoties uz faktoru ienākumiem no lauksaimniecības un zemes cenām Horvātijā 2010. gada salīdzināmās cenās) bija 0,79. Tas nozīmē, ka Eiropas Savienībā Horvātijas lauksaimniecības zeme vismazāk bija pieejama Horvātijas lauksaimniekiem, salīdzinot ar citiem ES lauksaimniekiem (sk. pielikuma 2. tabulu). Turklāt pielikuma 2. diagrammā norādīts, ka kopš 2012. gada konverģence saistībā ar Horvātijas lauksaimniecības zemes pieejamību lauksaimniekiem Horvātijā vidēji ir bijusi lēnāka ne tikai salīdzinājumā ar visas ES vidējo rādītāju, bet arī salīdzinājumā ar lielāko daļu no 12 dalībvalstīm, kuras pievienojās pēdējās.
b)Juridiskie ierobežojumi attiecībā uz lauksaimniecības nekustamā īpašuma iegādi
Saskaņā ar Horvātijas tiesību aktiem, kas ir spēkā kopš valsts pievienošanās ES, ārvalstu juridiskajām un fiziskajām personām ir aizliegts, noslēdzot tiesisku darījumu, iegūt īpašumtiesības uz lauksaimniecības zemi, ja vien starptautiskā nolīgumā nav paredzēts citādi. Pievienošanās aktā minēto 2008. gada Lauksaimniecības zemes aktu (OG 152/08) 2013. gadā aizstāja ar jaunu Lauksaimniecības zemes aktu (OG 39/2013), kuru savukārt grozīja 2015. gadā (OG 48/2015). 2013. gada aktā saglabāja vairumu iepriekš spēkā esošo ierobežojumu, taču ieviesa iespēju ārvalstu fiziskām un juridiskām personām iegūt īpašumtiesības uz lauksaimniecības zemi mantošanas kārtībā.
Saskaņā ar Pievienošanās aktu pašnodarbināti lauksaimnieki, kas ir citas dalībvalsts valstspiederīgie un kas vēlas veikt darījumdarbību un dzīvot Horvātijā, var iegādāties lauksaimniecības zemi, ja viņi atbilst to valsts tiesību aktu nosacījumiem, kurus piemēro Horvātijas valstspiederīgajiem. Turklāt ES/EEZ valstspiederīgajiem ir atļauts iegādāties lauksaimniecības zemi ar juridisku personu starpniecību, kas reģistrētas un atrodas Horvātijā.
Tādējādi ierobežojošais tiesiskais regulējums ir mīkstināts, paredzot ES/EEZ pašnodarbinātiem lauksaimniekiem un Horvātijā reģistrētām juridiskām personām iespēju iegūt zemi saskaņā ar valsts tiesību aktos paredzētiem nosacījumiem. Turklāt nav nekādu ierobežojumu tiem ES/EEZ pilsoņiem un juridiskajām personām, kas nomā lauksaimniecības zemi.
Piemērojamajam tiesiskajam regulējumam, kas neaizliedz visas ārvalstnieku veiktās zemes iegādes, būtu jāveicina Horvātijas pārejas periodā izvirzīto mērķu sasniegšana un jāpalīdz pakāpeniski pāriet uz atklātāku sistēmu, lai ES/EEZ valstspiederīgie varētu iegādāties zemi.
c)Privatizācija, restitūcija un pieejamā lauksaimniecības zeme
Privatizācija un joprojām neatrisinātās restitūcijas lietas ietekmē lauksaimniecības zemes tirgu darbību. Saskaņā ar Horvātijas iestāžu sniegtajiem datiem 62 765 ha valsts zemes tika pārdoti saistībā ar dažādām privatizācijas programmām, kas īstenotas laikposmā no 2001. gada līdz 2013. gadam, savukārt pārējā zeme ir iznomāta. Tā ir tikai ceturtā daļa no valstij piederošās zemes. No ieinteresētajām personām ir saņemti aptuveni 50 000 pieteikumu par īpašuma restitūciju, un aptuveni 9000 lietas vēl nav atrisinātas.
Pārmaiņas pieejamās lauksaimniecības zemes apjomā arī var ietekmēt lauksaimniecības zemes tirgu darbību. 2013. gadā 17 922 ha tika pārveidoti par nekustamo īpašumu, nevis lauksaimniecības zemi, un tas ir par 6,1 % vairāk nekā 2012. gadā. Tomēr kopējā lietošanai pieejamā lauksaimniecības zeme palielinājās no 978 670 ha 2007. gadā līdz 1 571 200 ha 2013. gadā.
Vēl ir zeme, kas pieejama lauksaimniecības mērķiem sakarā ar atmīnēšanas darbību izbeigšanu. Saskaņā ar Horvātijas iestāžu sniegtajiem datiem 2016. gadā par lauksaimniecības zemi vēl jāpārveido 6040 ha. Ņemot vērā, ka līdz šim gadā ir atmīnēti vidēji 2000 ha, pārējās zemes atmīnēšana var ilgt apmēram vēl trīs gadus.
d)Ārvalstu ieguldījumi
Parasti ārvalstu ieguldījumiem lauksaimniecībā ir pozitīva ietekme uz piekļuvi kapitālam, tehnoloģiju pārnesi, zemes tirgu darbību un lauksaimniecības ražīgumu. Saskaņā ar Horvātijas iestāžu sniegtajiem datiem laikposmā no 2011. gada līdz 2014. gadam ārvalstu tiešie ieguldījumi lauksaimnieciskajā darbībā, medībās un saistītajos pakalpojumos sasniedza EUR 2,6 miljonus. Horvātijas tiesību aktos par ārvalstnieku veiktajām zemes iegādēm ir paredzēti skaidri ierobežojumi attiecībā uz Horvātijas lauksaimniecības tirgus pieejamību ārvalstu ieguldījumiem. Taču nav precīzas uzskaites par ārvalstu un vietējām lauku saimniecībām kā atšķirīgām kategorijām.
Tomēr, ņemot vērā ierobežojumus ārvalstu fiziskām personām, kas iegūst īpašumtiesības uz zemi, Horvātijas iestādes lēš, ka tādu lauku saimniecību skaits, kuras atrodas tiešā ārvalstnieku īpašumā, ir niecīgs. Vienlaikus ārvalstu īpašnieki piedalās lauksaimniecības zemes tirgū ar juridisku personu starpniecību, jo īpaši ar tādu akciju sabiedrību un sabiedrību ar ierobežotu atbildību starpniecību, kas reģistrētas un atrodas Horvātijā. Kopumā juridiskas personas neatkarīgi no to īpašnieku valstiskās piederības izmanto apmēram vienu trešdaļu no kopējās lauksaimniecības zemes.
e)Ietekme saistībā ar pievienošanos ES
Kopumā pievienošanās ES ir uzlabojusi lauksaimnieku piekļuvi kredītiem un apdrošināšanai. Tas var pozitīvi ietekmēt lauksaimniecības ražīgumu.
Turklāt Horvātijas lauksaimnieki ir saņēmuši finansiālu atbalstu saistībā ar ES kopējo lauksaimniecības politiku. Lauksaimniecības nozares saņemtā finansiālā atbalsta kopējais apjoms sasniedza EUR 292 miljonus 2013. gadā un EUR 295 miljonus 2014. gadā. Šie atbalsti, kas konsekventi darīti pieejami Horvātijas lauksaimniekiem, ir veidojuši būtisku daļu no Horvātijas lauku saimniecību ienākumiem. Tie, iespējams, ir palīdzējuši uzlabot efektivitāti un pieprasījumu pēc zemes, kā arī var palielināt izredzes uz lauksaimniecības zemes cenu pieaugumu.
Kopumā šīs subsīdijas ir palīdzējušas uzlabot Horvātijas lauksaimnieku sociālos apstākļus un līdz ar labāku piekļuvi kredītiem var rosināt Horvātijas lauksaimniekus arī turpmāk iegādāties lauksaimniecības zemi un attīstīt lauksaimniecisko darbību. Tas palīdzētu palielināt lauksaimniecības nozares darba ražīgumu un ļautu vēl vairāk pieaugt lauku saimniecību ienākumiem.
Komisija norāda, ka tie Horvātijas projekti, kas paredzēti zemes tirgus darbības uzlabošanai, pievēršoties konkrētām, pievienošanās sarunu laikā noteiktām jomām, vēl nav pilnībā īstenoti. Lai gan tādi atsevišķi projekti kā IT informācijas sistēma attiecībā uz kadastra datiem par valsts zemi jau ir īstenoti, tiek plānota turpmāka sistēmas attīstība, piemēram, iespēja izsekot līgumu vēsturi un veikt datu apmaiņu ar kompetentajām iestādēm. Citos plānotajos projektos saistībā ar lauksaimniecības nozares attīstības veicināšanu ir ietverta lauku apsaimniekošanas stratēģija, darbības programma lauksaimniecības zemes konsolidācijai, kā arī lauksaimniecības zemes un ūdeņu apsaimniekošanas un apūdeņošanas projekts.
5. Secinājumi
2011. gada Pievienošanās aktā paredzēts, ka šis pārskats jāsniedz trīs gadu laikā pēc pievienošanās. Tā kā pētītais periods ir samērā īss 10 , tad nevarēja pilnībā apkopot plašus empīriskus pierādījumus attiecībā uz jautājumu par to, kā Horvātijas pievienošanās ES ir ietekmējusi lauksaimniecības zemes tirgus attīstību un lauksaimniecības nozari kopumā.
Tomēr pieejamie dati liecina, ka trīs gadus pēc pievienošanās nav novērstas visas pievienošanās sarunu laikā paustās bažas, jo īpaši tādēļ, ka daži no tiem pasākumiem, kurus plānoja īstenot pārejas periodā — piemēram, zemes konsolidācija, zemes reģistra sakārtošanas pabeigšana, privatizācijas pabeigšana, kā arī zemes atmīnēšana —, joprojām turpinās.
Turklāt Horvātijas lauksaimniecības tirgus novērtējumā norādīts, ka zemes cenu un lauksaimnieku ienākumu ziņā starp Horvātiju un pārējo ES joprojām pastāv liela atšķirība. Tomēr pilnīga konverģence nav gaidāma un nav uzskatāma par nepieciešamu nosacījumu pārejas perioda izbeigšanai. Turklāt Komisijas veiktā analīze norāda uz to, zemes pieejamība Horvātijas lauksaimniekiem samazinās, proti, 2014. gadā — gadu pēc pievienošanās ES — lauksaimniecības zeme nav kļuvusi vairāk pieejama Horvātijas lauksaimniekiem, salīdzinot ar 2013. gadu, jo īpaši tādēļ, ka ir samazinājušies lauksaimnieku vidējie ienākumi.
Kopumā analīze par pašreizējo situāciju lauksaimniecības nozarē Horvātijā liecina, ka vairāki faktori, piemēram, nelabvēlīga vispārējā ekonomikas situācija, īpašumtiesību sadrumstalotība, lauksaimnieku samērā zemais ienākumu līmenis, nepabeigta zemes privatizācija un restitūcija, kā arī notiekošās atmīnēšanas darbības, joprojām ietekmē zemes tirgu.
Tādēļ Komisija secina, ka Pievienošanās aktā paredzēto pārejas pasākumu termiņš nav jāsaīsina.
Komisija arī aicina Horvātiju pakāpeniski pabeigt zemes tirgus sagatavošanu, lai pēc pārejas perioda beigām pilnībā piemērotu kapitāla brīvu apriti. Pat tagad tiesiskā regulējuma ierobežojumi attiecībā uz ārvalstu fizisko un juridisko personu veikto zemes iegādi nav pielīdzināmi pilnīgam aizliegumam, jo zemi drīkst iegādāties juridiskas personas, kuru īpašnieki ir ES/EEZ valstspiederīgie, un pašnodarbināti ES/EEZ lauksaimnieki, kas vēlas veikt darījumdarbību un dzīvot Horvātijā. Turklāt ar jauno 2013. gada Zemes aktu tika ieviesta iespēja iegūt īpašumtiesības uz lauksaimniecības zemi mantošanas kārtībā. Vienlīdz svarīgi ir pieminēt, ka zemes nomas tirgus ir atvērts ārvalstu ieguldītājiem, kuri tādēļ var izveidot un vadīt lauksaimniecības uzņēmumus Horvātijā. Turklāt Horvātijas pievienošanās ES jau ir uzlabojusi vietējo lauksaimnieku piekļuvi kapitālam.
Turklāt Horvātija, lai atļautu kapitāla brīvu apriti, līdz pārejas perioda beigām apņēmās veikt šādus pasākumus:
(1)īpašumtiesību regulēšanu, jo tas ir priekšnosacījums zemes reģistra atjaunināšanai un sakārtošanai;
(2)zemes konsolidāciju;
(3)lauksaimniecības zemes nomas tirgus attīstīšanu un nomnieku tiesību uzlabošanu;
(4)lauksaimnieciskās ražošanas pārstrukturēšanu;
(5)tehnoloģiju un ražošanas līdzekļu uzlabošanu; kā arī
(6)lauksaimniecības zemes atmīnēšanu.
Visi šie pasākumi nodrošina Horvātijai labu pamatu, lai turpinātu risināt problēmas, kas saistītas ar pārejas perioda ieviešanas iemesliem, un uzlabotu to Horvātijas rezidentu darba ražīgumu un ekonomisko stāvokli, kas nodarbojas ar lauksaimniecību un lauku attīstību.
-
(1)
OV L 112, 24.4.2012., 10. lpp.
-
(2)
Lauksaimniecības zemes akts (OG 152/08).
-
(3)
Lieta C-370/05 (Festersen), 21.-23. punkts; lieta C-452/01 (Ospelt), 24. punkts.
-
(4)
Pievienošanās aktā arī noteikts, ka “nekādā gadījumā pret kādas dalībvalsts valstspiederīgajiem vai juridiskām personām, kas ir dibinātas saskaņā ar citas dalībvalsts tiesību aktiem, lauksaimniecības zemes iegādes jautājumā nevar izturēties mazāk labvēlīgi nekā pret attiecīgajām personām izturētos Pievienošanās līguma parakstīšanas dienā – vai izturēties pret tām nelabvēlīgāk nekā pret trešo valstu valstspiederīgajiem vai juridiskām personām”.
-
(5)
ES-12 attiecas uz dalībvalstīm, kas ES pievienojās 2004. gadā (ES-10) un 2007. gadā (ES-2). Vienošanās par pārejas periodu tika panākta ar Čehijas Republiku, Igauniju, Latviju, Lietuvu, Ungāriju, Poliju un Slovākiju (no ES-10), kā arī ar Bulgāriju un Rumāniju (ES-2). ES-15 attiecas uz dalībvalstīm pirms paplašināšanās 2004. gadā.
-
(6)
Saskaņā ar Horvātijas iestāžu sniegtajiem datiem 1998. gadā 42 %–54 % lauksaimniecības zemju tika veiktas atmīnēšanas darbības, savukārt kopējā platība, kuru tieši ietekmēja mīnas, 2006. gada beigās bija 997 km2.
-
(7)
Eiropas Komisijas 2016. gada konverģences ziņojums pieejams šādā tīmekļvietnē: http://ec.europa.eu/economy_finance/publications/european_economy/convergence_reports/index_en.htm.
-
(8)
BPV ir vienāda ar produkcijas vērtību, no kuras atņemta starpprodukcija.
-
(9)
Faktoru ienākumi parāda neto vērtību, kas izveidota, izmantojot visus lauksaimnieciskās ražošanas faktorus.
-
(10)
Šā ziņojuma pieņemšanas dienā pieejamā statistika attiecas tikai uz datiem līdz 2014. gadam.
