EIROPAS KOMISIJA

Briselē, 1.2.2017

COM(2017) 57 final

KOMISIJAS ZIŅOJUMS EIROPAS PARLAMENTAM, PADOMEI, EIROPAS EKONOMIKAS UN SOCIĀLO LIETU KOMITEJAI UN REĢIONU KOMITEJAI

Progresa ziņojums par atjaunojamo energoresursu enerģiju

IEVADS

Atjaunojamo energoresursu enerģija ir Enerģētikas savienības prioritāšu pamatā. Atjaunojamo energoresursu direktīva 1 ir bijusi un arī turpmāk būs Enerģētikas savienības politikas centrālais elements un svarīgs virzītājspēks tīras enerģijas nodrošināšanai visiem Eiropas iedzīvotājiem, lai ES padarītu par līderi pasaulē atjaunojamo energoresursu jomā, vienlaikus sekmējot Enerģētikas savienības piecu dimensiju izveidi.

Pirmkārt, atjaunojamajiem energoresursiem ir bijusi liela nozīme energoapgādes drošībā. Aprēķināts, ka 2015. gadā ar atjaunojamiem energoresursiem ietaupīti EUR 16 miljardi par fosilā kurināmā importu, un tiek prognozēts, ka 2030. gadā šie ietaupījumi sasniegs EUR 58 miljardus 2 . Otrkārt, pateicoties tehnoloģiju attīstības izraisītam straujam izmaksu samazinājumam, jo īpaši enerģētikas nozarē, atjaunojamos energoresursus var arī pakāpeniski plašāk integrēt tirgū. Atjaunojamo energoresursu direktīvas pārstrādāšana laikposmam pēc 2020. gada un priekšlikumi par tirgus modeli 3 , kas ir daļa no iniciatīvas “Tīru enerģiju ikvienam Eiropā”, vēl vairāk stiprinās atjaunojamo energoresursu vienlīdzīgas pozīcijas attiecībā pret citiem enerģijas avotiem. Treškārt, atjaunojamie energoresursi ir cieši saistīti ar energoefektivitāti. Elektroenerģijas nozarē pāriešana no dedzināmiem fosilajiem kurināmajiem uz nededzināmiem atjaunojamiem energoresursiem varētu samazināt primāro enerģijas patēriņu 4 . Ēku sektorā atjaunojamo energoresursu risinājumi var rentablā veidā uzlabot ēku energoefektivitāti. Ceturtkārt, atjaunojamie energoresursi ir arī būtisks Savienības enerģētikas sistēmas dekarbonizācijas virzītājspēks. 2015. gadā ar atjaunojamo energoresursu palīdzību siltumnīcefekta gāzu emisiju kopējais apjoms, no kura izdevies izvairīties, sasniedza Itālijas emisiju apjomam līdzvērtīgu līmeni 5 . Pēdējais, bet ne mazāk svarīgais — atjaunojamajiem energoresursiem ir liela nozīme, lai ES kļūtu par globālu līderi inovācijas jomā. ES, kurai pieder 30 % visas pasaules patentu, kas saistīti ar atjaunojamajiem energoresursiem, ir šīs jomas celmlauzis, un tā ir apņēmusies pētniecību un inovāciju padarīt par prioritāti, lai palīdzētu virzīt enerģētikas pārkārtošanu 6 .

Turklāt atjaunojamo energoresursu sniegtie ieguvumi ir daudz plašāki par iepriekš minētajiem. Atjaunojamie energoresursi ir ekonomikas izaugsmes avots un darbvietu avots Eiropas iedzīvotājiem 7 . Tie arī palīdz samazināt gaisa piesārņojumu un veicina cenas ziņā pieejamas un tīras enerģijas pieejamību jaunattīstības valstīs.

2014. gadā ES un lielākā daļa dalībvalstu sekmīgi virzījās uz 2020. gada saistošo mērķu sasniegšanu. Vislielākais progress panākts elektroenerģijas nozarē, savukārt lielāko kopējo ieguldījumu joprojām nodrošina siltumapgādes un aukstumapgādes nozare. Līdz šim lēnākais progress vērojams transporta nozarē. Tā kā siltumapgādes un aukstumapgādes, kā arī transporta nozarēs ir liels neīstenots potenciāls, ir jāveic papildu pasākumi, kā izklāstīts priekšlikumā par Atjaunojamo energoresursu direktīvas pārstrādāšanu laikposmam pēc 2020. gada, kas veido daļu no 2016. gada novembrī iesniegtā pasākumu kopuma “Tīru enerģiju ikvienam Eiropā”. Šis pasākumu kopums apliecina Eiropas Komisijas apņemšanos padarīt Eiropas Savienību par līderi pasaulē atjaunojamo energoresursu jomā un piedāvāt enerģijas patērētājiem taisnīgus darījumus.

Saskaņā ar Atjaunojamo energoresursu direktīvā noteiktajām prasībām šajā ziņojumā ir sniegts visaptverošs pārskats par atjaunojamo energoresursu izmantošanu ES. Tajā arī iekļauts administratīvo šķēršļu un biodegvielu ilgtspējas izvērtējums. Ja vien nav norādīts citādi, dati par laikposmu no 2004. līdz 2014. gadam ir iegūti no Eurostat rīka SHARES, savukārt dati par 2015. gadu ir sākotnējās prognozes 8 . Vispārējais progress ir novērtēts attiecībā pret Atjaunojamo energoresursu direktīvas I pielikumā norādītajām līknēm, savukārt konkrētu nozaru un tehnoloģiju novērtējumi ir veikti attiecībā pret līknēm no valstu rīcības plāniem atjaunojamo energoresursu jomā (VRPAEJ) 9 . 2020. gada prognožu pamatā ir 2016. gada PRIMES atsauces scenārijs 10 .

1. ATJAUNOJAMO ENERGORESURSU IZMANTOJUMA PROGRESS

a.ES-28 valstu atjaunojamo energoresursu izmantojuma progress

2014. gadā atjaunojamo energoresursu īpatsvars sasniedza 16 % no enerģijas bruto galapatēriņa. Vidēji atjaunojamo energoresursu īpatsvars ES-28 valstīs 2013./2014. gadā bija 15,5 %, kas ievērojami pārsniedza ES-28 valstu indikatīvo līkni (2013./2014. gadam), kas ir 12,1 % 11 . Tiek prognozēts, ka 2015. gadā atjaunojamo energoresursu īpatsvars bija aptuveni 16,4 % no enerģijas bruto galapatēriņa, savukārt indikatīvā līkne 2015./2016. gadam ir 13,8 %. Tomēr, tā kā nākamajos gados šī līkne kļūs stāvāka, saistību izpildei būs jāvelta lielākas pūles, kā parādīts 1. att.

1. attēls: Atjaunojamo energoresursu īpatsvars ES attiecībā pret Atjaunojamo energoresursu direktīvas (RED) un valstu rīcības plānu atjaunojamo energoresursu jomā (VRPAEJ) līknēm (pamatojoties uz EUROSTAT, Öko-Institut)

Kā redzams 2. att. , siltumapgāde un aukstumapgāde joprojām ir nozare, kur kopumā visvairāk izmantoti atjaunojamie energoresursi. Tomēr vislielākais atjaunojamo energoresursu īpatsvars un vislielākā izaugsme ir elektroenerģijas nozarē, kur atjaunojamo energoresursu īpatsvars laikposmā no 2004. līdz 2014. gadam palielinājies par 1,4 procentpunktiem gadā. Atjaunojamo energoresursu īpatsvars siltumapgādes un aukstumapgādes nozarē tajā pašā periodā palielinājies par 0,8 procentpunktiem gadā, bet vislēnākā izaugsme vērojama transporta nozarē, kur gada vidējais palielinājums ir 0,5 procentpunkti.

2. attēls: enerģijas galapatēriņš patēriņš ES-28 valstīs 2015. gadā (avots: Öko-Institut)

I.Siltumapgāde un aukstumapgāde

3. attēls: siltumapgāde un aukstumapgāde no atjaunojamiem energoresursiem ES-28 valstīs, pēc ieguves avota (avots: EUROSTAT, Öko-Institut)

Siltumapgādes un aukstumapgādes nozarē 12 , kur 2015. gada prognozētais atjaunojamo energoresursu īpatsvars ir 18,1 %, ES kopējais rādītājs pārsniedz tās agregēto VRPAEJ līkni. Kā redzams 3. att. , cietā biomasa joprojām ir lielākais elements (82 %) atjaunojamo energoresursu siltumenerģijas ražošanā (72 Mtoe).

Enerģijas ražošana ar siltumsūkņiem ir pastāvīgi palielinājusies (no 1,8 Mtoe 2004. gadā līdz 9,7 Mtoe 2015. gadā, pārsniedzot VRPAEJ indikatīvo līkni (7,3 Mtoe)). Itālija ir siltumsūkņu izmantošanas līdere, tomēr tajā lielāko daļu siltumsūkņu galvenokārt izmanto aukstumapgādei. Lai gan ES siltumsūkņu tirgus izaugsme kopš 2013. gada ir palēninājusies, tam turpmākajos gados ir attīstības potenciāls 13 .

Atjaunojamo atkritumu 14 izmantošana 2015. gadā sasniegusi 3,4 Mtoe līmeni. 2004. gadā biogāze siltumapgādes un aukstumapgādes nozarē tika izmantota nelielā apjomā (0,7 Mtoe), bet 2015. gadā tā jau ir pārsniegusi prognozētās vērtības, sasniedzot 3,2 Mtoe.

Siltuma ražošana no saules enerģijas, kas 2015. gadā bija 2,0 Mtoe līmenī, nesasniedza VRPAEJ iekļautās prognozes (3 Mtoe). 2015. gadā uzstādīto iekārtu jauda bija mazāka par 2006. gadā uzstādīto iekārtu jaudu — to ietekmē ne vien siltās ziemas un zemās fosilo energoresursu cenas, bet arī konkurence ar citām atjaunojamo energoresursu tehnoloģijām, piemēram, siltumsūkņiem vai saules fotoelementu risinājumiem.

Ģeotermālā enerģija, kuras 2015. gadā radītā jauda bija aptuveni 0,7 Mtoe, tiek izmantota zem VRPAEJ prognozētās līknes. Pateicoties augstajam dabiskajam potenciālam, lielākās Eiropas ģeotermālās enerģijas ražotājas ir trīs valstis: Itālija, Francija un Ungārija. Šīs tehnoloģijas lēnās apguves galvenais iemesls ir ļoti lielie kapitālizdevumi.

II.Elektroenerģijas sektors

4. attēls: elektroenerģijas ražošana no atjaunojamajiem energoresursiem ES-28 valstīs, pēc ieguves avota (avots: EUROSTAT, Öko-Institut)

Saskaņā ar prognozēm 2015. gadā 28,3 % elektroenerģijas saražots no atjaunojamajiem energoresursiem (RES-E), kas krietni pārsniedz agregēto VRPAEJ līkni attiecībā uz atjaunojamo īpatsvaru daļai elektroenerģijas sektorā.

ES pastāv dažādas valsts atbalsta shēmas, un tās ir krietni mainījušās 15 . Priekšlikumā par šīs direktīvas pārstrādāšanu ir iekļauti vairāki noteikumi, kuru mērķis ir palielināt ieguldītāju uzticēšanos, proti, iecerēts izmantot un uz tirgu balstītu pieeju un nepieļaut izmaiņas ar atpakaļejošu spēku, kas apdraud atbalstīto projektu saimnieciskos rādītājus.

Hidroelektrostacijas joprojām saražo vislielāko daļu no atjaunojamo energoresursu elektroenerģijas,, tomēr hidroenerģijas īpatsvars ir samazinājies no 74 % 2004. gadā līdz 38 % 2015. gadā. 2015. gadā ES-28 rādītāji atbilda agregētajai plānotajai VRPAEJ līknei. Zviedrija, Francija, Itālija, Austrija un Spānija saražo aptuveni 70 % no visas ES-28 valstu hidroenerģijas.

Vēja enerģijas izmantošana laikposmā no 2004. līdz 2015. gadam palielinājās vairāk nekā četras reizes un pašlaik veido aptuveni vienu trešdaļu no atjaunojamo energoresursu elektroenerģijas. Gadu gaitā sauszemes vēja tehnoloģiju izmantošana ir samērā tuva prognozētajai līknei. Vislielāko ieguldījumu šajā ziņā devušas Vācija un Spānija. Paredzams, ka arī atkrastes vēja enerģijas sektorā četras valstis (Zviedrija, Vācija, Apvienotā Karaliste un Dānija) pārsniegs 2015. gadam prognozēto līkni. Tomēr ES līmenī atkrastes vēja enerģijas sektora progress ir bijis lēnāks, nekā gaidīts — 2015. gadā vērojama -12 % novirzīšanās no VRPAEJ līknes. Šādu palēninājumu galvenokārt izraisa sākotnēji augstās izmaksas (kas pašlaik ievērojami samazinās) un problēmas saistībā ar tīkla pieslēgumu. Tomēr pēdējos gados sektora attīstība ir ievērojami paātrinājusies.

Strauji palielinās arī saules fotoelementu izmantošanas apjoms, un 2015. gadā šis sektors veidoja 12 % no visa atjaunojamo energoresursu elektroenerģijas apjoma. 2013. gadā to izmantošanas apjoms pirmoreiz pārsniedza cietās biomasas daļu. 2015. gadā 38 % saules fotoelementu elektroenerģijas ES-28 valstīs tika saražots Vācijā, Itālijā un Spānijā. Ievērojamā saules fotoelementu elektroenerģijas izmantošanas pieauguma pamatā ir straujais tehnoloģiju progress, izmaksu samazināšanās un relatīvi īsais projektu īstenošanas laiks. Tas ir ne vien ļāvis ātri un rentabli uzstādīt šādus risinājumus, bet arī enerģētikas pārkārtošanā veicinājis orientēšanos uz patērētāju. Šī apņemšanās sniegt plašākas iespējas patērētājiem ir apstiprināta priekšlikumā par Atjaunojamo energoresursu direktīvas pārstrādāšanu un priekšlikumos par tirgus modeli. Kas attiecas uz reģionālo sadarbību, 2016. gada jūlijā Dānija un Vācija parakstīja sadarbības nolīgumu par saules fotoelementu sistēmu izsoļu savstarpēju atvēršanu. Šis nolīgums veicina virzību uz atbalsta shēmu atvēršanu pārrobežu dalībai — arī tas ir ierosināts Atjaunojamo energoresursu direktīvas pārstrādātajā versijā.

Elektroenerģijas ražošana no biomasas ES-28 līmenī ir palielinājusies no 9 Mtoe 2010. gadā līdz 13 Mtoe 2015. gadā. Tomēr šī tehnoloģija nesasniedza šim gadam plānoto līmeni. Biogāzes un bioloģisko šķidro kurināmo izmantošana 2004. gadā kopā veidoja niecīgu apjomu, taču 2015. gadā no tiem saražoti 7 % no atjaunojamo energoresursu elektroenerģijas apjoma. Jāatzīmē, ka biogāzes lietošana un sektora izaugsme ir bijusi straujāka, nekā gaidīts, īpaši Vācijā un Itālijā.

III.Transporta nozare

5. attēls. Atjaunojamo energoresursu izmantošana transporta nozarē ES-28 valstīs, pēc avota (avots: EUROSTAT, Öko-Institut)

Transporta nozare ir vienīgā, kas pašlaik atpaliek no agregētajām VRPAEJ līknēm ES līmenī, un 2015. gadā atjaunojamo energoresursu īpatsvars tajā bija 6 % 16 . Tas liecina par samērā lēnu virzību ceļā uz obligāto 10 % mērķi transporta nozarē. Tam par iemeslu ir dažādas grūtības, tostarp relatīvi augstās siltumnīcefekta gāzu (SEG) emisiju mazināšanas izmaksas un tiesiskā nenoteiktība 17 . Atjaunojamie energoresursi šajā nozarē galvenokārt ir biodegvielas (88 %), un pašlaik elektroenerģija tiek izmantota mazākā mērā.

Galvenā ES transporta nozarē izmantotā biodegviela ir biodīzeļdegviela, un 2015. gadā tā veidoja 79 % no kopējā izmantoto biodegvielu apjoma. Neraugoties uz šo vadošo pozīciju, biodīzeļdegviela nav sasniegusi paredzēto izmantošanas apjomu, kas 2015. gadam prognozēts VRPAEJ līknē (10,9 Mtoe, nevis 14,4 Mtoe). Biodīzeļdegvielas galvenie patērētāji ir Francija, Vācija un Itālija.

Bioetanols ir otrais lielākais atjaunojamais energoresurss transporta nozarē un veido 20 % no biodegvielu kopapjoma. Tomēr tā lietošanas apjomi ne tuvu nav sasnieguši to līmeni, kas VRPAEJ paredzēts 2015. gadam (2,6 Mtoe, nevis 4,9 Mtoe). 2015. gadā galvenie patērētāji bija Vācija, Apvienotā Karaliste un Francija, kam seko Spānija, Zviedrija, Polija un Nīderlande.

Atjaunojamo energoresursu elektroenerģija, 2015. gadā transporta nozarē veidoja 1,7 Mtoe no enerģijas bruto patēriņa 18 , kas ir par 13 % mazāk, nekā paredzēts kopīgajā VRPAEJ līknē.

Citiem atjaunojamajiem energoresursiem (tai skaitā biogāzei) nav lielas nozīmes transporta nozarē ES-28 valstu līmenī, taču tie tiek plašāk izmantoti dažās dalībvalstīs (piemēram, Zviedrijā un Somijā).

Biodegvielu, kas saražotas no atkritumiem, atlikumiem, lignocelulozes un nepārtikas celulozes materiāliem 19 , izmantošana ES biodegvielu kopējā struktūrā 20 ir palielinājusies no 1 % 2009. gadā līdz 23 % 2015. gadā 21  — šīs attīstības galvenie virzītājspēki ir Zviedrija, Apvienotā Karaliste un Vācija. ES līmenī šo biodegvielu izmantojums trīs reizes pārsniedz plānoto (aptuveni 3 Mtoe 2015. gadā), galvenokārt pateicoties lietotas cepamās eļļas izmantošanai.

b.Dalībvalstu detalizēts novērtējums un prognozes

Visu dalībvalstu (izņemot Nīderlandi 22 ) vidējais atjaunojamo energoresursu īpatsvars 2013./2014. gadā bija vienāds ar vai lielāks par attiecīgo indikatīvo Atjaunojamo energoresursu direktīvas līkni. Saskaņā ar 2015. gada prognozēm 25 dalībvalstis 2015. gadā jau bija pārsniegušas savu indikatīvo Atjaunojamo energoresursu direktīvas līkni 2015./2016. gadam. Trīs dalībvalstu (Nīderlandes, Francijas un Luksemburgas) 2015. gadam prognozētais atjaunojamo energoresursu īpatsvars bija zem to attiecīgās Atjaunojamo energoresursu direktīvas līknes 2015./2016. gadam (sk. 6. att. ).

6. attēls: Dalībvalstu pašreizējais progress virzībā uz to 2013./2014. gada mērķiem un 2015./2016. gada indikatīvajiem Atjaunojamo energoresursu direktīvas mērķiem. (Avots: Öko-Institut, EUROSTAT)

PRIMES 2016. gada atsauces scenārijā tiek pieņemts, ka ES kopumā un lielākā daļa dalībvalstu laikā līdz 2020. gadam veiks pietiekamus pasākumus, lai sasniegtu tām noteiktos mērķus. Dalībvalstis, kuras saskaņā ar pašreizējām prognozēm līdz 2020. gadam nesasniegs savus nacionālos mērķus atjaunojamo energoresursu jomā 23 , varēs izmantot sadarbības mehānismus. 1. tabulā ir apkopota informācija par iepriekšējo, pašreizējo un prognozētu atjaunojamo energoresursu izmantošanas apjomu dalībvalstu līmenī, tai skaitā pašreizējo līkni transporta nozarē, salīdzinot ar noteikto 10 % mērķi.

 

1. tabula: Pārskats par dalībvalstu progresu virzībā uz 2020. gada mērķu sasniegšanu atjaunojamo energoresursu jomā (avots: Öko-Institut, EUROSTAT)

2. ADMINISTRATĪVO PROCEDŪRU PĀRSKATS

Administratīvie šķēršļi rada papildu attīstības izmaksas, kuru iemesls ir nenoteiktība, un tas īpaši ietekmē atjaunojamo energoresursu projektus, kuros ir lielākas kapitālizmaksas nekā tradicionāliem projektiem enerģētikas nozarē. Šādi šķēršļi var aizkavēt projektu realizāciju vai pat neļaut tos īstenot vispār. Strauji samazinoties tehnoloģiju izmaksām, kopējā atjaunojamo energoresursu projektu izmaksu sadalījumā administratīvās procedūras aizņem arvien lielāku daļu 24 . Atjaunojamo energoresursu direktīva paredz, ka dalībvalstu atļauju izsniegšanas procedūrām, kuras piemēro atjaunojamo energoresursu projektiem, jābūt samērīgām un vajadzīgām. Tajā arī noteikts pienākums dalībvalstīm savā pirmajā progresa ziņojumā norādīt, vai tās plāno i) izveidot atsevišķu administratīvu iestādi, kas atbild par atļauju izsniegšanu atjaunojamos energoresursus izmantojošām iekārtām; ii) nodrošināt automātisku atļauju pieteikumu apstiprināšanu, ja atļauju izsniegšanas iestāde nav atbildējusi noteiktajos termiņos; vai iii) norādīt ģeogrāfiskās atrašanās vietas, kas piemērotas atjaunojamo energoresursu enerģijas ekspluatēšanai.

Kopš Atjaunojamo energoresursu direktīvas stāšanās spēkā dalībvalstis mazinājušas administratīvo slogu. Lielākā daļa dalībvalstu ir noteikušas atļauju izsniegšanas procedūru maksimālos termiņus, kā arī atvieglojušas procedūras maza mēroga projektiem, turklāt vairums valstu ir noteikušas ģeogrāfiskās atrašanās vietas, kas piemērotas atjaunojamo energoresursu projektiem. Turklāt arvien vairāk dalībvalstu piedāvā projektu attīstītājiem iespēju iesniegt pieteikumus tiešsaistē. Tomēr, kā redzams 7. att. , šķēršļi joprojām pastāv, piemēram, attiecībā uz vienotajiem kontaktpunktiem vai automātisku atļaujas piešķiršanu pēc termiņa pārsniegšanas.

Salīdzinot ar 2012. gadu, 2014. gadā situācija gandrīz nemaz nav mainījusies saistībā ar vienota kontaktpunkta izveidi. Šo pasākumu ir pieņēmušas vien dažas valstis, piemēram, Francija, Beļģija un Luksemburga. Neliels uzlabojums vērojams arī attiecībā uz pieteikumu iesniegšanu tiešsaistē, ko sākušas īstenot Austrija un Bulgārija. Turklāt maksimālie termiņi tika piemēroti gandrīz visās dalībvalstīs. Toties ir samazinājies to dalībvalstu skaits, kuras piemēro atvieglotas procedūras maza mēroga projektiem. 2. tabulā ir sniegts visaptverošs pārskats par atvieglotām procedūrām dalībvalstu līmenī.

7. attēls: administratīvie šķēršļi ES 2014. gadā (attiecīgo dalībvalstu skaits) (avots: Öko-Institut)

2. tabula: stāvoklis saistībā ar atvieglotu administratīvo procedūru pieejamību ES dalībvalstīs 2014. gadā (avots: Öko-Institut)

3. ES BIODEGVIELU ILGTSPĒJAS NOVĒRTĒJUMS

a.SEG emisiju rādītāji

2014. gadā dalībvalstis ziņoja par siltumnīcefekta gāzu emisiju neto aiztaupījumiem, ko devusi atjaunojamo energoresursu izmantošana transporta nozarē — aptuveni 35 Mt CO2 ekv. Lielākā daļa šo paziņoto aiztaupījumu ir gūti, pateicoties biodegvielu izmantošanai, bet atjaunojamo energoresursu elektroenerģijas īpatsvars joprojām ir mazs, taču palielinās. Šie aiztaupījumi attiecas vienīgi uz tiešajām emisijām un neietver emisijas, ko rada netieša zemes izmantošanas maiņa (ILUC).

Aprēķināts, ka ar ES patērētajām biodegvielām saistīto ILUC emisiju apmērs ir 23 Mt CO2 ekv., kā rezultātā neto aiztaupījums ir 12 Mt CO2 ekv. 25 . Piemērojot attiecīgo Atjaunojamo energoresursu direktīvas VIII pielikumā norādīto ietekmes diapazonu, ILUC emisijas būtu robežās no 14 līdz 28 Mt CO2 ekv., un attiecīgie neto aiztaupījumi būtu no 7 līdz 21 Mt CO2 ekv.

Nesen veiktā modelēšanā 26 saistībā ar ILUC ietekmi uz atsevišķām biodegvielu izejvielām apstiprināts, ka ILUC emisijas var būt daudz augstākas biodegvielām, kas saražotas no augu eļļām, salīdzinot ar biodegvielām, kas saražotas no cietes vai cukura. Modernām biodegvielām, kas iegūtas no nepārtikas kultūraugiem, kopumā ir ļoti zemas ILUC emisijas vai to nav vispār.

b.Tirdzniecība un galvenās piegādātājvalstis

2014. gadā aptuveni 10 % ES patērētā bioetanola un aptuveni 26 % ES patērētās biodīzeļdegvielas importēja. Galvenās biodīzeļdegvielas eksportētājvalstis bija Malaizija, savukārt galvenās bioetanola eksportētājvalstis bija Gvatemala, Bolīvija, Pakistāna, Krievija un Peru 27 . Trīs no tām 28  piedalās ES īpašajā veicināšanas režīmā ilgtspējīgai attīstībai un labai pārvaldībai (“VPS+”). Pirmajā ziņojumā par vispārējo preferenču sistēmu attiecībā uz 2014.–2015. gada laikposmu 29  ir analizēta situācija cilvēktiesību un darba tiesību, vides aizsardzības un labas pārvaldības jomās šajās valstīs. 2015. gadā bioetanola un biodīzeļdegvielas importa apjoms samazinājās — vislielākais kritums bija attiecībā uz etanola importu no VPS+ valstīm. 

Dati par ES patērētā bioetanola un biodīzeļdegvielas ražošanai izmantoto izejvielu sadalījumu dažādos informācijas avotos ir atšķirīgi 30 . Tomēr visos pieejamajos avotos apstiprināts, ka ES etanols galvenokārt tiek ražots no kviešiem, kukurūzas un cukurbietēm un ka 2014. gadā vairāk nekā 50 % ES patērētās biodīzeļdegvielas bija ražota no rapša, savukārt kopš 2010. gada ir ievērojami palielinājies atkritumeļļu un tauku, kā arī palmu eļļas izmantošanas apjoms 31 . Saskaņā ar nozares datiem vairāk nekā 60 % ES patērētās biodīzeļdegvielas un vairāk nekā 90 % ES patērētā bioetanola ir saražoti no ES izejvielām 32 .

Ārpus ES ražotās bioetanola izejvielas tiek importētas no Ukrainas (kukurūza, kvieši), Kanādas (kvieši), Krievijas un Moldovas (mieži, rudzi) un Serbijas (cukurbietes) 33 . Vislielākās biodīzeļdegvielas izejvielu eksportētājvalstis uz ES bija Indonēzija un Malaizija (palmu eļļa), Brazīlija un ASV (sojas pupas) 34 . Lielākā daļa rapša eļļas ir ES izcelsmes 35 . Izejvielu izmantošanas potenciāls modernajām atjaunojamo veidu degvielām ir ļoti liels, taču komerciāla mēroga ražotņu joprojām ir maz.

3. tabula: Izejvielu bāze ES-28 valstu bioetanola un biodīzeļdegvielas ražošanai 2014. gadā (avots: USDA FAS 2016. gada dati)

c.Zemes izmantošana un zemes izmantošanas maiņa

ES laikposmā no 2000. līdz 2016. gadam ir palielinājušās mežu zemes, dabas teritorijas un mākslīgi veidotās platības, savukārt zālaugu platības ir samazinājušās. 2015. gadā zālaugu platību un lauksaimniecība zemes attiecība samazinājās par 2,01 %, salīdzinot ar atsauces attiecību, kas aprēķināta, izmantojot 2005. gada datus 36 . Laikā no 2006. līdz 2016. gadam pastāvīgās zālaugu platības samazinājušās par 3 Mha (-4,9 %) 37 . Lai gan Savienībā kopumā nevarēja konstatēt tiešu cēloņsakarību starp zālaugu platību samazināšanos un biodegvielu ražošanai izmantoto aramzemes platību palielināšanos, par to ziņojusi viena dalībvalsts 38 .

Saskaņā ar jaunāko ILUC modeli 39 ES biodegvielu politikas rezultātā līdz 2020. gadam aramzemes platības varētu palielināties par 1,8 Mha Eiropas Savienībā un par 0,6 Mha citur pasaulē, no kurām 0,1 Mha tiktu iegūti, izcērtot mežus. Aramzemes platības pasaulē varētu palielināties uz zālaugu platību (-1,1 Mha), neapstrādātas zemes (-0,9 Mha) un citu dabiskas veģetācijas platību (-0,4 Mha) rēķina.

d.Vides, ekonomikas un attīstības problēmas

ES netika konstatēta biodegvielu un bioloģisko šķidro kurināmo būtiska nelabvēlīga ietekme uz bioloģisko daudzveidību, ūdens resursiem, ūdens kvalitāti un augsnes kvalitāti 40 . Tomēr netieša zemes izmantošanas maiņa var radīt bioloģiskās daudzveidības zudumu, ja tiek veikta papildu zemes paplašināšana tādās jutīgās teritorijās kā meži un zālāji ar augstu bioloģisko daudzveidību.

Attiecībā uz augsnes kvalitāti ES šos riskus novērš ar kopējo lauksaimniecības politiku un Eiropas un valstu vides tiesību aktiem. Trešajās valstīs augsnes degradācija var notikt gadījumos, ja biodegvielu izejvielu platību paplašināšana notiek teritorijās, kas nav piemērotas lauksaimniecībai. Pētījumi liecina, ka vairākās ES biodegvielu izejvielu tirdzniecības partnervalstīs (piemēram, Krievijā, Ukrainā, Kanādā, Peru un Brazīlijā) ir tādas aramzemes platības, kas nav piemērotas augkopībai (neatkarīgi no kultūraugu galīgā izmantošanas veida), un tas negatīvi ietekmē augsni 41 .

Nav ziņots par biodegvielu ražošanas ietekmi uz ūdens pieejamību ES. Attiecībā uz ūdens kvalitāti Vācija ir ziņojusi par nitrātu radītu negatīvu ietekmi teritorijās, kur ir intensīva lopkopība un vairāk nekā 50 % aramzemes platību tiek izmantotas kukurūzas audzēšanai biogāzes ražošanai, ko gan galvenokārt izmanto elektroenerģijas ražošanai. Trešajās valstīs, kas uz ES eksportē biodegvielas, nav konstatēti pierādījumi par tiešu saikni starp biodegvielu ražošanu un ūdens trūkumu.

Saistībā ar pārtikas cenām jāatzīmē, ka laikposmā no 2012. līdz 2015. gadam ir samazinājušās lauksaimniecības preču cenas. 2015. gadā augu eļļu cena sasniedza zemāko līmeni kopš 2005. gada (ASV dolāros) 42 , savukārt cenas par dzīvnieku barībai paredzētiem no eļļas sēklām iegūtiem miltiem un raušiem palielinājās. Vēl viens faktors, kas sekmēja eļļu/tauku cenu kritumu, bija zemais biodegvielu ražotāju pieprasījumus pēc augu eļļām 43 . Citi faktori: liels graudu piedāvājums un krājumi, miltu aizstāšana ar graudaugiem un zemas nerafinētās eļļas cenas.

ES etanola patēriņam ir niecīga ietekme uz graudaugu cenām, jo ES daļa pasaules etanola tirgū nepārsniedza 7 % un pasaules graudaugu tirgus galvenais virzītājspēks ir pieprasījums pēc dzīvnieku barības. Sagaidāms, ka nākotnē vislielākais biodegvielu patēriņa pieaugums būs jaunattīstības valstīs, savukārt arvien lielāko pieprasījumu pēc pārtikas un dzīvnieku barības, palielinoties iedzīvotāju skaitam un labklājībai, galvenokārt nodrošinās ar produktivitātes pieaugumu — tiek prognozēts, ka ražības paaugstināšana veidos aptuveni 80 % no graudaugu saražotā apjoma palielinājuma 44 .

Attiecībā uz zemes izmantošanas tiesībām jaunākajos ziņojums par liela mēroga darījumiem ar zemi apstiprināts Komisijas 2015. gada progresa ziņojumā par atjaunojamo enerģiju konstatētais, ka tikai pavisam neliela daļa biodegvielu projektu, ko īsteno ārpus ES, ir izstrādāti, ņemot vērā ES tirgu. Turklāt daudzi zemes iegādes projekti, kas tika sākti 21. gadsimta pirmajā desmitgadē, netika īstenoti un nekļuva par reāliem biodegvielas ražošanas projektiem. Investoru interese 2014.–2015. gada periodā bija zema, un mazliet vairāk nekā puse (51 %) iegādātās zemes tika atstāta atmatā (Subsahāras Āfrikā — 67 %) 45 . Ir grūti noteikt nepārprotamu saikni starp zemes darījumiem un biodegvielām, jo atkarībā no produktu cenām ražas laikā vai citiem faktoriem kultūraugi var nonākt pārtikas apritē 46 . Turklāt jāatzīmē, ka nolūkā risināt jautājumus, kas saistīti ar ietekmi uz vietējām kopienām un zemes izmantošanas tiesībām jaunattīstības valstīs, Pārtikas un lauksaimniecības organizācija (FAO) 2012. gadā pieņēma pamatnostādnes par resursu apsaimniekošanas atbildīgu pārvaldību, bet 2014. gadā — pamatnostādnes par atbildīgām investīcijām lauksaimniecībā. Jaunattīstības valstīs dažādu ieinteresēto personu ES ilgtspējas sertificēšanas shēmas (piemēram, ISCC, RSPO RED, RSB EU RED) aptver arī sociālos, ekonomiskos un vides ilgtspējas aspektus, kas ir plašāki par ES obligātajiem ilgtspējas kritērijiem.

4. SECINĀJUMI

Kā norādīts LESD 194. pantā, atjaunojamo energoresursu izmantošanas veicināšana ir būtiska ES enerģētikas politikas daļa, un tā lielā mērā sekmē Enerģētikas savienības stratēģijas īstenošanu. Jaunais tiesiskais regulējums laikposmam pēc 2020. gada, ko Komisija 2016. gada novembrī ierosināja kā daļu no pasākumu kopuma “Tīru enerģiju ikvienam Eiropā”, ir veidots, pamatojoties uz pieredzi, kas uzkrāta, īstenojot esošo Atjaunojamo energoresursu direktīvu. Tās mērķis ir padarīt atjaunojamās enerģijas politiku eiropeiskāku un palielināt tās izmantošanu būvniecības, transporta un rūpniecības nozarēs. Komisija ir ierosinājusi stingrākus noteikumus, lai radītu investīcijām piemērotus apstākļus, tai skaitā pakāpenisku atbalsta shēmu atvēršanu pārrobežu dalībai, pasākumu atpakaļejošā spēka neesības principu, paātrinātas administratīvās procedūras un iespēju sniegšanu patērētājiem. Ir veikts mērķtiecīgs darbs elektroenerģijas, transporta un siltumapgādes un aukstumapgādes nozarēs, paredzot vairākus konkrētus pasākumus, un ir ierosināts izmantot valstu 2020. gada mērķus kā atsauces līmeni dalībvalstu turpmākam progresam pēc 2020. gada. Bioenerģijas jomā Komisija ir ierosinājusi stiprināt ES ilgtspējas sistēmu bioenerģijas jomā, to piemērojot arī biomasai un biogāzei, ko izmanto siltuma un elektroenerģijas ražošanai lielās energoiekārtās.

ES kopumā un lielākā daļa dalībvalstu 47 ir sekmīgi pildījušas savas saistības atjaunojamo energoresursu izmantošanas ziņā 48  — 2014. gadā 16 % no to enerģijas galapatēriņa veido atjaunojamie energoresursi. Tomēr 2015. gada prognozes liecina, ka dalībvalstīm būs jāturpina centieni sasniegt savus 2020. gada saistošos mērķus, jo atjaunojamo energoresursu līkne kļūst stāvāka. Tas jo īpaši attiecas uz Franciju, Luksemburgu un Nīderlandi, kam 2016. gadā būs ievērojami jāpalielina atjaunojamo energoresursu daļa, lai neatpaliktu no savām attiecīgajām līknēm. Raugoties tālākā nākotnē, prognozes liecina, ka ES kopumā līdz 2020. gadam sasniegs noteikto 20 % mērķi. Tomēr dažām dalībvalstīm, piemēram, Īrijai, Luksemburgai, Nīderlandei un Apvienotajai Karalistei, iespējams, būs jāpastiprina sadarbība ar citām dalībvalstīm, izmantojot tādus sadarbības mehānismus kā statistiski veiktu pārdali, lai laikus sasniegtu savus valsts līmenī saistošos mērķus.

Siltumapgādes un aukstumapgādes nozare, kas ES līmenī veido aptuveni pusi 49 no enerģijas galapatēriņa, joprojām ir lielākā nozare enerģijas patēriņa ziņā 50 . Tā ir arī dod vislielāko ieguldījumu atjaunojamo energoresursu izmantošanas mērķa sasniegšanai, nodrošinot pusi no atjaunojamo energoresursu patēriņa 51 , lai gan tās izaugsme ir bijusi lēnāka nekā elektroenerģijas nozarē. 2015. gadā aptuveni 18,1 % ES siltumapgādes un aukstumapgādes risinājumu tika nodrošināti ar atjaunojamajiem energoresursiem, no kuriem ievērojami lielāko daļu veido biomasa.

Visātrākā atjaunojamo energoresursu daļas palielināšanās ir elektroenerģijas sektorā, kur tā pašlaik veido 28,3 % no kopējā saražotā elektroenerģijas apjoma. 2015. gadā lielākā daļa atjaunojamo energoresursu elektroenerģijas joprojām tika iegūta hidroelektrostacijās. Izaugsmes ziņā vislabākie rādītāji ir sauszemes vēja tehnoloģiju sektoram. Saules fotoelementu sistēmu sektora attīstība ir nevienmērīga, izaugsmes maksimumu sasniedzot 2011. un 2012. gadā, un ar katru gadu tā izaugsmes rādītāji samazinās. Dažādi atjaunojamie energoresursi 52 kopā veido 12 % no ES bruto saražotās enerģijas daudzuma.

Vislēnākā izaugsme atjaunojamo energoresursu ziņā joprojām ir transporta nozarē — laikā no 2005. līdz 2014. gadam tie ir vidēji 0,5 procentpunkti gadā ar izteiktu palēnināšanos pēc 2011. gada 53 . Šajā nozarē atjaunojamo energoresursu daļa 2014. gadā bija 5,9 % (saskaņā ar prognozēm 2015. gadā tā būs tikai 6,0 %), lai gan nozares 2020. gada mērķis ir 10 %. Šāda lēna progresa iemesli ir dažādas grūtības, tai skaitā tiesiskā nenoteiktība un moderno biodegvielu lēnā pārņemšana.

Attiecībā uz administratīvajiem šķēršļiem dalībvalstis ir panākušas progresu to novēršanā, taču šāds progress nav bijis vienāds visā Savienībā, un joprojām ir daudz iespēju uzlabojumiem, jo īpaši saistībā ar atļaujas automātisku piešķiršanu pēc administratīvās procedūras termiņa pārsniegšanas un vienoto kontaktpunktu izveidi.

Biodegvielu ilgtspējas ziņā lielākā daļa ES patērēto biodegvielu tiek ražotas Savienībā no vietējām izejvielām. Nav konstatēta būtiska nelabvēlīga ietekme uz bioloģisko daudzveidību, augsni un ūdeni, nodrošinātību ar pārtiku, nedz arī nelabvēlīga ietekme uz jaunattīstības valstīm. Tomēr bažas joprojām rada netiešas zemes izmantošanas maiņas seku risks. Modelēšanas analīzē ir konstatēti netiešas zemes izmantošanas maiņas (ILUC) riski, ko rada biodegvielas, kas ražotas no pārtikas kultūraugiem. Tādēļ, pieņemot ILUC direktīvu, ES ir ierobežojusi šo biodegvielu iekļaušanu 10 % atjaunojamo energoresursu izmantošanas mērķa aprēķinā transporta nozarē. Turklāt Komisija nesen ir sagatavojusi priekšlikumus laikposmā pēc 2020. gada pakāpeniski samazināt no pārtikas kultūraugiem ražoto biodegvielu daļu, vienlaikus sekmējot to pakāpenisku aizstāšanu ar modernākām biodegvielām un elektroenerģiju, kas ražota no atjaunojamajiem energoresursiem.

Nobeigumā jāatzīmē, ka priekšlikuma par atjaunojamo energoresursu direktīvas pārstrādāšanu un citu priekšlikumu, kas iekļauti pasākumu kopumā “Tīru enerģiju ikvienam Eiropā”, ko pašlaik izskata gan Eiropas Parlaments, gan Padome, mērķi ir novērst iepriekš minētos šķēršļus, kas ierobežo turpmāku atjaunojamo energoresursu izaugsmi, apliecinot Eiropas Komisijas apņemšanos padarīt Eiropas Savienību par līderi pasaulē atjaunojamo energoresursu jomā.

(1) Direktīva 2009/28/EK par atjaunojamo energoresursu izmantoššanas veicināšanu, OV L 140, 5.6.2009.

(2)  Salīdzinot ar 2005. gada pamatlīmeni; avots: Öko-Institut, pētījums par tehnisko palīdzību, īstenojot 2016. gada ziņojumu par atjaunojamajiem energoresursiem; pieejams šeit: http://ec.europa.eu/energy/en/studies

(3)  Kā daļa no pasākumu kopuma “Tīru enerģiju ikvienam Eiropā”; sagatavots 2016. gada 30. novembrī

(4)  Pieņemot, ka primārās enerģijas koeficients ir 2,5, kur viena atjaunojamo energoresursu vienība varētu aizstāt 2,5 fosilās elektroenerģijas vienības.

(5)  436 MtCO2 ekv., salīdzinot ar 2005. gada pamatlīmeni. Avots: Eiropas Vides aģentūra

(6)  Sk. Komisijas paziņojumu “Paātrināta pāreja uz mazoglekļa ekonomiku Eiropā” COM(2016) 763

(7)  Šajā nozarē 2014. gadā tika nodarbināts vairāk nekā 1 miljons personu, un tās kopējais apgrozījums sasniedza aptuveni EUR 144 miljardus (EurObser'ER ziņojums).

(8)  2015. gada prognozes; avots: Öko-Institut, pētījums par tehnisko palīdzību, īstenojot 2016. gada ziņojumu par atjaunojamajiem energoresursiem; pieejams šeit: http://ec.europa.eu/energy/en/studies

(9)  Kopējās līknes ES līmenī ir sniegtas tikai ilustratīvā nolūkā, un tām nav juridiska spēka.

(10)  Detalizēts apraksts pieejams šeit: https://ec.europa.eu/energy/sites/ener/files/documents/20160713%20draft_publication_REF2016_v13.pdf

(11)  Atjaunojamo energoresursu direktīvas I pielikumā ir norādīta formula, ar kuru aprēķināt indikatīvo līkni divu gadu periodam kā vidējo vērtību katrai dalībvalstij. No formulas var iegūt indikatīvu līkni ES-28 kopumā. Tomēr šī ekstrapolācija ir atainota vienīgi ilustratīvā nolūkā, un tai nav juridiska spēka, proti, Atjaunojamo energoresursu direktīvā nav paredzēta indikatīva atjaunojamo energoresursu līkne ES kopumā.

(12)  Apkopojot VRPAEJ datus, var secināt, ka 2014. un 2015. gadā prognozējama attiecīgi 15,0 % un 16 % atjaunojamo energoresursu daļa.

(13)  Saskaņā ar PRIMES EUCO30 scenāriju

(14)  Saskaņā ar Eurostat sadaļā “Atjaunojamie cietie sadzīves atkritumi”

(15)  Saskaņā ar Pamatnostādnēm par valsts atbalstu vides aizsardzībai un enerģētikai 2014.–2020. gadam dalībvalstu īstenotajām valsts atbalsta shēmām piemēro noteikumus par valsts atbalstu.

(16)  Ietver vairākkārtēju uzskaiti.

(17)  To ietekmē diskusijas par tiesisko regulējumu saistībā ar biodegvielām, kas iegūtas no kultūraugiem, ko audzē lauksaimniecībā izmantojamā zemē, un netiešu zemes izmantošanas maiņu (ILUC).

(18)  Bez reizināšanas koeficientiem

(19)  Līdzšinējais Direktīvas 2009/28/EK 21. panta 2. punkts.

(20)  Prasībām atbilstošas degvielas, ko ieskaita atjaunojamo energoresursu enerģijas mērķrādītāja sasniegšanā

(21) Izteikts ktoe, bez vairākkārtējas uzskaites.

(22)  Tā ir informējusi Komisiju par jaunu pasākumu pieņemšanu, lai panāktu līknes rādītājus un atbilstību noteiktajam mērķim.

(23)  Īrija, Luksemburga, Nīderlande un Apvienotā Karaliste. Tomēr Apvienotās Karalistes gadījumā prognozētais iztrūkums ir ļoti neliels (aptuveni 0,2 %). Ungārija, kuras rādītājs atpaliek par 0,01 %, šeit nav iekļauta.

(24)  Atjaunojamo energoresursu direktīvas REFIT novērtējums, SWD(2016) 416 final

(25)  Saskaņā ar 2015. gada 9. septembra Direktīvu (ES) 2015/1513 (tā saucamo ILUC direktīvu) Komisijai ir pienākums ziņot par biodegvielu SEG emisijām, tai skaitā ILUC emisijām, izmantojot datus par izejvielām no dalībvalstu ziņojumiem, kas jāiesniedz līdz 2017. gada beigām. Tā kā Direktīvas (ES) 2015/153 transponēšana vēl nav pabeigta un dalībvalstis vēl nav sākušas sniegt nepieciešamos datus, Komisijas novērtējuma pamatā bija dati no Eurostat (ES patērētais biodīzeļdegvielas, citu šķidro biodegvielu un biobenzīna apjoms), ASV Lauksaimniecības departamenta Ārvalstu lauksaimniecības dienesta (USDA FAS) 2016. gada dati un nozares dati.

(26)  Ecofys, IIASA, E4Tech, 2015. gads

(27)  Nozares dati: sk. ePUR statistiku, kas publicēta 2016. gada 22. septembrī

(28)  Bolīvija, Pakistāna un Peru. Kopš 2016. gada janvāra Gvatemala vairs nav VPS+ instrumenta saņēmējvalsts.

(29)  COM(2016) 29 final, 2016. gada 28. janvāris.

(30)  Attiecībā uz ES-28 avotiem tika analizēti publiski pieejamie dati (nozaru asociācijas un USDA FAS) un komerciālie dati.

(31)  Publiski pieejamie dati liecina, ka 2014. gadā atkritumeļļu un tauku izmantošana ir palielinājusies vairāk nekā trīs reizes, salīdzinot ar 2010. gadu, un ka palmu eļļas izmantošana ir vairāk nekā divkāršojusies, salīdzinot ar 2010. gadu.

(32)  Fediol, ePure, EurObserver

(33)  USDA FAS, ANO Comtrade dati: http://comtrade.un.org/

(34)  USDA FAS, ANO Comtrade dati: http://comtrade.un.org/

(35)  USDA FAS un ANO Comtrade dati: http://comtrade.un.org/

(36)  SWD(2016) 218 final, “Zaļināšanas pārbaude pēc viena gada”

(37)  Izdevums “EU Agriculture Outlook”, 2016. gads

(38)  Vācija savā progresa ziņojumā

(39)  GLOBIOM modelēšana, Valin, 2016. gads

(40)  Dalībvalstu ziņojumi

(41)  IIASA (augšņu piemērotības kartēšana, valstu novērtējumi)

(42)  Izdevums “EU Agriculture Outlook”, 2016. gads

(43)  Pārtikas un lauksaimniecības organizācija, izdevums “Food Outlook”, 2015. gada oktobris

(44)  ESAO-FAO 2016. gada izdevums “Agriculture Outlook 2016 - 2025”

(45)  SVF, izdevums “World Economic Outlook: subdued demand – symptoms and remedies.” 2016. gada oktobris

(46)  GRAIN ziņojums, 2016.gads

(47) Izņemot Nīderlandi

(48) Kā noteikts Direktīvas 2009/28/EK I pielikumā

(49) Saskaņā ar 2015. gada prognozēm, Öko Institut. 45 % 2015. gadā, pamatojoties uz atjaunojamo energoresursu saucējiem

(50) Tomēr attiecībā uz CO2 emisijām vislielāko ieguldījumu joprojām sniedz elektroenerģija, veidojot 41 % no ES CO2 emisijām.

(51) Saskaņā ar 2015. gada prognozēm, Öko Institut. 50 % 2015. gadā, izņemot atkārtotu skaitīšanu transporta nozarē

(52) Šajā gadījumā — vēja un saules enerģija

(53) Galvenokārt atbilstošu biodegvielu uzskaites izmaiņu dēļ