8.5.2018   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 164/39

1.

atzinīgi vērtē Igaunijas valdības uzaicinājumu izstrādāt atzinumu par tematu “Aprūpes sistēmu deinstitucionalizācija vietējā un reģionālajā līmenī”. Statistikas dati liecina, ka Eiropas Savienībā katrs sestais iedzīvotājs – kopumā apmēram 80 miljoni cilvēku – cieš no invaliditātes, kurai var būt dažādas smaguma pakāpes. Vairāk nekā trešdaļai cilvēku, kas vecāki par 75 gadiem, ir kādi traucējumi, kas negatīvi ietekmē viņu ikdienas dzīvi. Turpmākajos gados, pieaugot gados vecāku cilvēku īpatsvaram ES iedzīvotāju kopskaitā, šis skaits varētu vēl vairāk palielināties (1). Kaut arī cilvēku ar invaliditāti stāvoklis un dzīves apstākļi pēdējos 20 gados ir būtiski uzlabojušies, vairumā ES dalībvalstu joprojām ir vērojami lielāki vai mazāki trūkumi gan cilvēku ar invaliditāti ārstēšanas un aprūpes jomā, gan sabiedrības attieksmē pret šiem cilvēkiem. Diemžēl joprojām sastopamies ar gadījumiem, kad, piemēram, cilvēkiem ar attīstības traucējumiem un/vai garīgu saslimšanu ir ierobežotas tiesības pieņemt lēmumus, kā pašiem dzīvot;

2.

pauž pārliecību, ka cilvēkiem ar invaliditāti vajadzētu pavērt jebkura veida iespējas kļūt par pašpietiekamiem sabiedrības locekļiem un ka ir jāatbalsta viņu izvēles brīvība; šajā saistībā atgādina, ka dažādās valstīs aprūpes sistēmas ir atšķirīgas, un tas nozīmē, ka pāreja uz aprūpi dzīvesvietā ir jāpielāgo vietējiem apstākļiem un tajā jāiesaista gan attiecīgās kopienas, gan aprūpes saņēmēji un viņu ģimenes; vēlas uzsvērt, ka šī atzinuma mērķis nav izskaust vai nosodīt jebkuru institucionalizētu aprūpi jebkuros apstākļos; aprūpes iestādes nav īstais risinājums, taču tās var arī uzskatīt par vienu no pieejamajiem risinājumiem. Lai pielāgotos situāciju daudzveidībai un katram piedāvātu maksimālas izaugsmes iespējas neatkarīgi no invaliditātes pakāpes, dažās valstīs iestādes ir vairāk atvērtas jauniem atbalsta veidiem. Īpaša uzmanība ir jāpievērš ģimeņu lomai šo iestāžu darbībā;

3.

atzīmē, ka saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 168. pantu ES pilnvaras sabiedrības veselības jomā aprobežojas galvenokārt ar dalībvalstu, reģionu un vietējā līmenī īstenotās veselības politikas papildināšanu. Ievērojot subsidiaritātes principu, ES uzdevums ir rīkoties šādās jomās:

4.

uzsver, ka 2006. gadā pieņemtā Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvencija par personu ar invaliditāti tiesībām iezīmē pilnīgi jaunu skatījumu uz invaliditāti, proti, uzsvars tagad vairāk tiek likts uz to, kā sabiedrība var pielāgoties un kā apkārtējo vidi var pielāgot, lai kompensētu grūtības, ar kurām saskaras cilvēki ar invaliditāti, un tādā veidā viņiem pavērtu iespēju iekļauties sabiedrībā un dzīvot iespējami neatkarīgi. 2017. gada novembrī konvenciju bija ratificējušas 27 no 28 ES dalībvalstīm, un 22 no tām bija ratificējušas arī fakultatīvo protokolu (2). RK iesaka visām dalībvalstīm ratificēt gan konvenciju, gan protokolu;

5.

šajā atzinumā izmanto ANO pieņemto jēdziena “invaliditāte” definīciju: proti, tā rodas, cilvēkiem ar pastāvīgiem fiziskiem, garīgiem vai maņu traucējumiem saskaroties ar attieksmes un apkārtējās vides šķēršļiem, kas ierobežo vienlīdzīgas iespējas pilnvērtīgi un efektīvi līdzdarboties sabiedrības dzīvē. Invaliditāti var radīt saslimšana vai citi stāvokļi, un traucējumi var būt iedzimti vai iegūti. Šādām slimībām, stāvokļiem un bojājumiem var būt pastāvīgs vai pārejošs raksturs;

6.

atzinīgi vērtē iniciatīvu, ar ko nāca klajā kādreizējais Eiropas Komisijas loceklis Vladimír Špidla, kurš ar ekspertu grupas atbalstu izstrādāja “Kopējas Eiropas vadlīnijas pārejai no institucionālās aprūpes uz aprūpi dzīvesvietā” (3). Ņemot vērā minētās vadlīnijas, RK iesaka jēdzienu “iestāde” definēt šādi: “aprūpes centrs, kura iemītnieki ir izolēti no plašākas sabiedrības un/vai ir spiesti dzīvot kopā; iemītnieki nevar pietiekami kontrolēt savu dzīvi un lēmumus, kas viņus ietekmē, un parasti organizācijai pašas vajadzības ir nozīmīgākas nekā iemītnieku individuālās vajadzības”. Vadlīnijas tika izstrādātas, lai atbalstītu dalībvalstu pāreju no institucionālās aprūpes uz aprūpi dzīvesvietā. Ņemot vērā to valstu pieredzi un atziņas, kas jau veikušas deinstitucionalizāciju, paredzēts, ka šim procesam laika gaitā jāaptver šādi aspekti: kopīga stratēģija un redzējums; attiecīgo personu un piederīgo iesaistīšana; kopīga atbildības uzņemšanās, ko nodrošina visi dalībnieki visos līmeņos; procesu vadīšana, virzīšana un atbalstīšana. RK secina, ka vadlīnijas ir piemērotas, lai sekmētu pāreju no institucionālās aprūpes uz biežāku aprūpi dzīvesvietā, un iesaka visām dalībvalstīm tās piemērot;

7.

norāda, ka arvien biežāk izskan šaubas par institucionālo aprūpi un ka vairākos zinātniskos pētījumos norādīts, ka ilgstošai aprūpei kādā iestādē var būt dažāda veida negatīva ietekme uz attiecīgajām personām un tā var arī izpausties kā brīvības zudums, stigmatizācija, patstāvības zudums un anonimizācija. Ir vērojama negatīva ietekme arī uz darbiniekiem, kas strādā institucionālā vidē. Tādēļ izveidojusies vienota izpratne par to, ka priekšroka būtu jādod aprūpei dzīvesvietā, kas tiek sniegta atvērtākos veidos, un ka turpmākajai aprūpes attīstībai būtu jānorit šajā virzienā. Tas uzsvērts arī “Eiropas rīcības plānā iedzīvotāju garīgās veselības jomā” (4). PVO Eiropas reģionālais birojs rīcības plānu izstrādāja, cieši sadarbojoties un apmainoties ar informāciju ar dalībvalstīm, kas arī atbalsta šo plānu. RK arī atkārtoti uzsver, ka Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvencijā par personu ar invaliditāti tiesībām ir noteiktas personu ar invaliditāti tiesības “dzīvot sabiedrībā ar tādu pašu izvēles brīvību kā citiem” (5);

8.

secina, ka pēdējos 20 gados daudzās dalībvalstīs vērojama līdzīga attīstības tendence: lielas aprūpes iestādes un specializētas slimnīcas arvien biežāk tiek aizstātas ar atvērtākiem, sociālajā vidē integrētiem aprūpes veidiem. Tomēr Eiropā vairāk nekā miljons cilvēku ar invaliditāti joprojām dzīvo aprūpes iestādēs (6). Pāreja no institucionālās aprūpes uz atvērtāku aprūpi dzīvesvietā nenotiek vienā dienā. Šī pāreja norit daudzus gadus, un ir vajadzīgas pūles un pasākumi visos sabiedrības līmeņos, kā arī attieksmes maiņa un jauni tiesību akti. RK uzskata: ir svarīgi, lai visas dalībvalstis aprūpes nodrošināšanai dzīvesvietā veltītu īpašu uzmanību un lai virzība uz deinstitucionalizāciju noritētu, respektējot mērķgrupu tiesības un nodrošinot, ka viss tiek darīts attiecīgo personu interesēs;

9.

uzskata par nepieciešamu brīdināt, ka valstis, kas sākušas pāreju uz pietuvinātāku, atvērtāku aprūpi, veco iestāžu vietā var vienkārši veidot jaunas. Tādējādi var izveidoties situācija, kad mērķgrupām, kurām ļoti smagā un sarežģītā stāvokļa dēļ ir īpašas vajadzības, ko sabiedrībai ir grūti apmierināt, un kad katram atsevišķam gadījumam piemēroti risinājumi nav iespējami, var tikt veidotas jaunas, iestādēm līdzīgas struktūras un aprūpes centri. Šādas pārmaiņas var izraisīt arī smaga krīze, piemēram, lielais bēgļu pieplūdums, kas daudzās ES dalībvalstīs bija vērojams 2015. gada rudenī. Tā kā tobrīd bija jānodrošina patvērums, cilvēki tika izmitināti uzņemšanas centros un aprūpes iestādēs. Risinājumi, kas izraudzīti un plānoti kā pagaidu pasākumi, tomēr saistīti ar risku, jo tie var kļūt pastāvīgi, un tam ir negatīva ietekme uz attiecīgajām personām;

10.

secina, ka ES dalībvalstīs virknē tiesību aktu un politikas dokumentu dažādā mērā noteikts, ka jānodrošina cilvēkiem ar invaliditāti iespēja aktīvi piedalīties sabiedrības dzīvē un ka viņu dzīvei nebūtu jāatšķiras no citu cilvēku dzīves. Tomēr vērojams, ka sabiedrība slēpti un dažkārt atklāti izrāda noraidošu attieksmi pret cilvēkiem ar invaliditāti. Attieksmē pret stigmatizētām sabiedrības grupām bieži izpaužas naidīgums, bailes un uzskats, ka to vērtība ir mazāka un tās rada apgrūtinājumu. Vairāki pētījumi liecina, ka cilvēki ar garīgās veselības problēmām tiek stigmatizēt (7). Stigmatizācija savukārt izraisa attiecīgo personu diskrimināciju. Tā var, piemēram, izpausties kā nepietiekama aprūpe vai sociālā atstumtība, kas vēl vairāk iedragā attiecīgās personas garīgo veselību. Šis apburtais loks nekad nebeidzas un kļūst arvien ciešāks. Deinstitucionalizācija nav tikai lielu iestāžu slēgšana un citu aprūpes veidu ieviešana. Deinstitucionalizācijas procesā ir arī jāmazina aizspriedumi, jāapšauba stereotipi un jāpanāk attieksmes maiņa. Jāpanāk izpratne, ka cilvēki ar invaliditāti nebūt nav objekti un pasīvi pabalstu un aprūpes pakalpojumu saņēmēji, bet gan vienlīdzīgi sabiedrības locekļi, kuriem pienākas visas cilvēktiesības. RK uzskata, ka dalībvalstīm deinstitucionalizācijas procesā ir arī jāapkaro stigmatizācija un jānovērš diskriminācija. Saskaņā ar ANO Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām (4.–6. pants) tas nozīmē, ka dalībvalstīm jāveic pozitīvi un preventīvi pasākumi, lai apkarotu jebkura veida diskrimināciju un nodrošinātu visu cilvēktiesību respektēšanu. RK norāda, ka gan ES dalībvalstīs, gan trešās valstīs ir daudzi labi stigmatizācijas novēršanas kampaņu piemēri, kas var kalpot kā iedvesmas avots;

11.

vērš uzmanību uz to, ka ir pienācīgi jānovērtē to pacientu vajadzības, kuri tiek nosūtīti uz atvērtāku un pietuvinātāku aprūpi. Vietējām un reģionālajām pašvaldībām būtu jānodrošina, ka šīs vajadzības tiek apmierinātas, lai šo pakalpojumu izmantotāji varētu kontrolēt savu dzīvi, veikt reālu izvēli un pieņemt lēmumus par to, kur dzīvot, ar ko dzīvot un kā dzīvot. Pakalpojumiem (arī tādiem kā personīgā palīdzība) jābūt pieejamiem un sasniedzamiem visiem, lai garantētu to izmantotāju iekļaušanu sabiedrībā un iespējas viņiem dzīvot pēc iespējas neatkarīgu dzīvi;

12.

norāda: lai varētu nodrošināt pāreju no institucionālās aprūpes uz aprūpi dzīvesvietā, ir vajadzīga paradigmas maiņa arī personāla un tā prasmju jomā. Ja līdz šim uzsvars tika likts uz medicīnas zināšanām un ārstniecības profesijām, tad pašlaik, pārejot uz aprūpi dzīvesvietā, ir vajadzīgas sociālās un pedagoģiskās prasmes. RK uzskata, ka ir svarīgi, lai aprūpes darbinieki tiktu atbilstoši apmācīti veikt savu profesionālo darbību (Konvencijas par personu ar invaliditāti tiesībām 4. pants). Ja personāls būs atbilstoši apmācīts, varēs ne vien paātrināt pāreju, bet arī nepieļaut jaunu aprūpes iestāžu izveidi. Daudzās valstīs trūkst personāla, kam būtu atbilstoša akadēmiskā kvalifikācija. Starptautiska sadarbība un informācijas apmaiņa šajā jomā varētu uzlabot piemērotu speciālistu pieejamību. Lai atvieglotu pāreju, RK iesaka nodrošināt speciālistu apmaiņu un jaunas mācību iespējas augstākās un vidējās izglītības posmā. Lai kvalificēti darbinieki būtu pieejami, nepieciešama plānošana un koordinācija. RK uzskata, ka jaunu speciālistu apmācībā vai darbinieku pārkvalifikācijā svarīgi ir apgūt zināšanas par cilvēktiesībām, par to, kāda ir cilvēku ar invaliditāti dzīve, par to, kāda ir dzīve aprūpes iestādē, un par attiecīgo personu iesaistīšanu lēmumu pieņemšanā par tām vēlamo atbalstu. Nav viegli atradināties no dzīves aprūpes iestādē un pierast pie dzīves savās mājās, kur daudzus lēmumus vari pieņemt pats. Cilvēka pielāgošanās dzīvei sabiedrībā saistīta ar izolācijas un/vai atstumtības risku. Svarīgi ir šos cilvēkus apzināt un nodrošināt, ka viņiem palīdz kompetenti darbinieki, kas izprot viņu stāvokli un individuālās vajadzības. Pozitīvi ir vērtējama pētniecības attīstība un zināšanu līmeņa paaugstināšanās šajā jomā, un it īpaši tas attiecas uz garīgās veselības problēmām un neiropsihiskām slimībām. Uz zināšanām un faktiem balstītu metožu pieejamība un izmantošana ir uzlabojusies, un šie uzlabojumi saistīti gan ar medicīnisko un psiholoģisko ārstēšanu, gan ar psihosociālo atbalstu un kognitīvajiem palīglīdzekļiem. Piemēram, Zviedrijā kopš dažiem gadiem spēkā ir Veselības un sociālo lietu galvenās pārvaldes (Socialstyrelsen) pamatnostādnes attiecībā uz vairākām kategorijām, tostarp šizofrēniju un ar to saistītiem stāvokļiem (8). Pamatnostādnēs minēti būtiskākie ieteikumi par to, kādas uz faktiem balstītas metodes izmantojamas veselības aprūpē un sociālajā aprūpē. Zviedrijas Veselības un sociālo lietu galvenā pārvalde arī publicējusi pamatnostādnes par darba metodēm un vispārīgas pamatnostādnes attiecībā uz to darbinieku un darba devēju zināšanu un kvalifikācijas līmeni, kuri strādā ar cilvēkiem ar dažāda veida invaliditāti (9)  (10);

13.

atzinīgi vērtē to, ka ES ārlietu ministri pieņēmuši pārskatītās pamatnostādnes par bērna tiesību veicināšanu un aizsardzību. RK uzskata, ka visām dalībvalstīm saskaņā ar attiecīgajām ANO konvencijām būtu jāatbalsta princips, ka bērnam ir jāuzaug ģimenē. Pētījumi liecina, ka bērni, kas uzaug bērnu namos, neattīstās tādā pašā veidā kā ģimenē uzauguši bērni un ka bērnu namu bērniem jābūt tiesībām un iespējām mācīties skolā tāpat kā visiem pārējiem bērniem. Pētījumi liecina arī, ka bērnu namos uzaugušajiem turpmākajā dzīvē var rasties uzvedības problēmas un grūtības sociālajā jomā. Šie bērni bieži netiek pietiekami stimulēti, un šo trūkumu viņi kompensē ar destruktīvu vai problemātisku uzvedību. Lai bērnu attīstība noritētu normāli, viņiem vajadzīga stabilitātes un tuvības sajūta. RK iesaka, ka visās ES dalībvalstīs bērniem ar invaliditāti un viņu vecākiem vajadzīgā palīdzība un atbalsts būtu jāsaņem mājās vai pietuvinātā vidē. Vecākiem būtu jāsaņem palīdzība un konsultācijas par viņu bērna traucējumiem, kā arī atbalsts no sabiedrības, proti, no pilsētas vai pašvaldības, lai viņi varētu veikt savus vecāku pienākumus. Ja vecākiem ir jāsaīsina darba laiks, jo viņi mājās kopj bērnu ar invaliditāti, viņi būtu finansiāli jāatbalsta;

14.

uzskata, ka bērniem un jauniešiem ar invaliditāti ir tādas pašas ar mācībām skolā un augstskolā saistītas tiesības un pienākumi kā viņu vienaudžiem. Tas nozīmē, ka skolām ir jāspēj apmierināt šo bērnu vajadzības, citādi izolācijas risks pastāv arī ārpus aprūpes iestādes. Vietējām un reģionālajām pašvaldībām būtu vairāk jāiegulda skolu budžetā, lai risinātu piemērota aprīkojuma trūkuma problēmu un īpašu uzmanību veltītu pieejamībai un universālajam dizainam. Jāizvērš programmas, kuru mērķis ir pievērst skolas darbinieku un pārējo bērnu uzmanību ar invaliditāti saistītajiem jautājumiem, kā arī nodrošināt skolotājiem pienācīgu iekļaujošās metodikas apmācību un stimulēt viņus strādāt ar bērniem ar invaliditāti. Lai panāktu pilnīgu integrāciju, ir jārisina arī attieksmes un stereotipu problēma;

15.

norāda, ka Eiropas Savienībā daudziem cilvēkiem ar attīstības traucējumiem un/vai garīgām slimībām ir noteikta aizbildnība vai aizgādnība. RK atzīst, ka aizgādnība ļauj aizsargāt attiecīgās personas intereses un viņu pasargāt no ļaunprātīgas izmantošanas, ar ko tā citādi varētu saskarties. Tomēr Komiteja pauž bažas par aizbildnību, jo tā nozīmē, ka attiecīgā persona zaudē gandrīz visas savas likumīgās tiesības – likumiskais pārstāvis lemj par gandrīz visiem šīs personas dzīves aspektiem. Daudzi pieaugušie ir pret savu gribu ievietoti aprūpes iestādē, jo tā lēmuši viņu pārstāvji, ko iecēlusi tiesa. RK iesaka dalībvalstīm pieņemt noteikumus, kas nodrošinātu, ka aizbildnība tiek noteikta retāk, un lēmumu pieņemšanā iesaistīt pakalpojumu saņēmējus, viņu ģimenes, viņu tiesību aizstāvības organizācijas un speciālistus. Pārstrādājot tiesību aktus par tiesībspēju, būtu jāiekļauj prasības par attiecīgās mērķgrupas dalību lēmumu pieņemšanā un ar tiesību normām jānostiprina šīs grupas tiesības;

16.

uzskata, ka ar likumu cilvēkiem ar invaliditāti ir jānodrošina iespējas un atbalsts to lēmumu pieņemšanā, kas ietekmē viņus, viņu ikdienas dzīvi un vietējo pakalpojumu veidu. Būtiski ir gādāt par to, lai informēšana būtu pielāgota attiecīgās mērķgrupas vajadzībām. Attiecīgo personu un piederīgo apvienību uzklausīšana un sadarbība ar šīm apvienībām uzlabos to līdzdalību un iesaisti. Attiecīgo personu zināšanas un pieredze ir vērtība, kas ir jāizmanto. RK iesaka dalībvalstīm atbalstīt attiecīgo personu organizāciju izveidi un darbību;

17.

uzskata: ir svarīgi, lai spēkā esošie noteikumi un pamatnostādnes atbalstītu tiesību īstenošanu, kā tas paredzēts Konvencijas par personu ar invaliditāti tiesībām 4. panta 1. punktā. Šajā procesā īpaša vērība jāvelta bērnu tiesībām. RK arī uzskata, ka ar tiesību aktiem būtu jāatbalsta cilvēka centieni dzīvot patstāvīgi un atbilstoši savām individuālām vajadzībām un vēlmēm;

18.

uzsver, cik svarīgi personām ar smagu invaliditāti ir atbalsta un aizsardzības pasākumi pēc viņu vecāku un ģimenes locekļu nāves; uzskata, ka cilvēkiem ar invaliditāti, kuri paši nespēj uzņemties pilnu atbildību, būtiski ir nodrošināt palīdzību, labklājību, sociālo integrāciju un iespējami plašu autonomiju, lai nepieļautu, ka viņi automātiski tiek ievietoti aprūpes iestādē;

19.

uzskata, ka datu trūkuma dēļ ir grūti novērtēt deinstitucionalizācijas norisi un veikt salīdzinošu analīzi par dalībvalstīm. Tāpēc RK iesaka noteikt, ka prioritāte ir rādītāju definēšana un izstrāde. Šiem pūliņiem ir jābūt daļai no stratēģijas un plānošanas, kas saistītas ar pāreju uz dzīvesvietā sniegtu aprūpi un palīdzību. Paradigmas maiņa, proti, virzība uz individuālāku, attiecīgajai personai piemērotāku palīdzību būtu arī jāatspoguļo izstrādājamos standartos un rādītājos. Attiecīgo personu dzīves kvalitātei un tiesībām vajadzētu veltīt vairāk uzmanības nekā tehnisku datu vērtēšanai. RK iesaka dalībvalstīm sadarboties, lai izstrādātu un noteiktu standartus un rādītājus;

20.

saistībā ar Konvencijas par personu ar invaliditāti tiesībām 27. pantu norāda, ka tiesības uz darbu ir cilvēka pamattiesības. Tās nedrīkst ietekmēt, piemēram, aizspriedumi vai šķēršļi. RK uzsver, ka jāvelta pūles, lai nodrošinātu, ka cilvēki ar invaliditāti var veikt savām spējām atbilstošu darbu. Laba rehabilitācija un darba vietu un darba uzdevumu pielāgošana ir ļoti svarīga. Dažādi veidi, kā nodarbināt cilvēkus, kas nevar veikt algotu darbu tradicionālajā darba tirgū, ir svarīgi arī veselības veicināšanai, atstumtības mazināšanai un izolācijas novēršanai; tāpēc nozīmīga loma ir darba rehabilitācijas struktūrām un atbalsta dienestiem, kā arī uzņēmumiem un semināriem, kuros ir nodarbināti galvenokārt cilvēki ar invaliditāti. Tālab ir vajadzīga sociālo dienestu un darba tirgus sadarbība ar tādu struktūru starpniecību, kas sniedz profesionālās integrācijas pakalpojumus, īstenojot daudzveidīgas individualizētas programmas saistībā ar ieteikumiem, mācībām, darbā iekārtošanu, darbvietas saglabāšanu un sociālo iekļaušanu darbvietā. Uz pasākumiem, kas kalpo veselībai un nodarbinātībai, ir jāraugās kā uz ieguldījumiem, nevis kā uz izmaksām. Darbs par samaksu vai cita veida atlīdzību ne tikai veicina iekļautību, bet arī mazina nabadzības risku. Visiem cilvēkiem ir svarīgi sajust, ka viņi ir piederīgi, spēj dot sociālu ieguldījumu un būt lietderīgi. Vienlaikus tā tiek arī palielināta sabiedrības informētība par cilvēkiem ar invaliditāti, par viņu potenciālu un grūtībām;

21.

lai veidotu ilgtermiņā ilgtspējīgu sociālo aprūpi, būs nepieciešams radikāli pārvirzīt publiskos izdevumus un resursi būs jākoncentrē uz profilaksi un agrīnu intervenci. Tāpēc Komiteja uzskata, ka, vērtējot un analizējot, kā pāreja uz aprūpi dzīvesvietā ietekmē ekonomiku, svarīgi ir raudzīties ne tikai uz absolūtajām izmaksām, bet arī uz to saikni ar rezultātiem, kas vairāk atspoguļo kvalitāti, un uz ilgtermiņa ietekmi gan uz attiecīgajām personām, gan uz sabiedrību. Pētījumi par veselības aprūpes ekonomiskajiem aspektiem liecina, ka dzīvesvietā sniegti psihiatriskās aprūpes pakalpojumi kopumā izmaksā tikpat, cik stacionārā aprūpe. Tomēr šiem pakalpojumiem bieži ir labvēlīgāka ietekme uz attiecīgajiem cilvēkiem, tāpēc šajos gadījumos visai sabiedrībai tie ir izmaksu ziņā izdevīgāki. Labvēlīga ietekme uz veselību ļauj vairāk cilvēkiem iekļauties darba tirgū. Tas nodrošina ražošanas apjoma pieaugumu, uzlabo sociālo integrāciju un samazina noziedzības risku, tādā veidā atslogojot tiesu sistēmas darbību (11). Ieguldījumi, kas atvēlēti preventīviem un agrīnas iejaukšanās pasākumiem un bērnu un jauniešu, kā arī viņu vecāku, atbalstīšanai, var palīdzēt bērniem un jauniešiem izglītības ieguvē. Tad viņi var turpināt izglītību un iekļauties darba tirgū. Virzība prom no lielām iestādēm un specializētām slimnīcām var notikt tikai tad, ja ir paredzēti un organizēti citi, pietuvinātāki aprūpes veidi. Tas var radīt augstākas sākotnējās izmaksas posmā, kad notiek pāreja uz aprūpi dzīvesvietā.

22.

norāda, ka deinstitucionalizāciju nevar paveikt ar viena dalībnieka spēkiem. Vairākiem sabiedrības dalībniekiem ir jāiesaistās un jāsadarbojas. Skaidri un precīzi ir jāsadala pienākumi, un ir jāvalda skaidrībai par to, kur un kā sadarboties. Attiecīgo valstu konstitucionālo normu dēļ ir vērojamas atšķirības tajā, kā tiek vadīta un kontrolēta veselības aprūpes un sociālās aprūpes pakalpojumu organizācija un sniegšana vietējā un reģionālajā līmenī. Tādās valstīs kā, piemēram, Zviedrija, kur ir izteikta vietējo pašvaldību un reģionu pašpārvalde, atbildība par to, kā jāveic pāreja uz aprūpi dzīvesvietā, ir decentralizēta. No attiecīgās valsts konstitucionālo tiesību normām atkarīgs arī tas, kuram līmenim adresēti RK ieteikumi. Lai kāds būtu pilnvaru sadalījums starp valsts, vietējo un reģionālo līmeni, RK uzskata, ka valsts līmeņa sniegtais atbalsts ir ļoti svarīgs un ka dažādo līmeņu pasākumi un darbība ir jākoordinē (12);

23.

norāda uz ANO Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām (25. pants), kurā noteikts, ka veselības aprūpē nodarbinātajiem ir jānodrošina cilvēkiem ar invaliditāti tikpat laba aprūpe kā pārējiem iedzīvotājiem. Ja no aprūpes iestādēm, kur pieejami visi medicīnas speciālisti, cilvēki pārceļas uz savu mājokli, lai dzīvotu patstāvīgi, jāuzlabo primārās medicīnas aprūpes darbinieku prasmes darbam ar cilvēkiem ar invaliditāti, lai varētu apmierināt arī šīs pacientu grupas vajadzības. Sociālā integrācija vairākos līmeņos un izpratne, ka cilvēki ar dažādiem funkcionāliem traucējumiem ir dabiska daudzveidīgās cilvēces sastāvdaļa, novērš atstumtību un veicina vienlīdzīgu attieksmi un aprūpi;

24.

norāda, ka līdz ar veselības zinātņu attīstību cilvēku dzīves ilgums kļūst garāks. Tas nozīmē, ka vecāki kļūst arī cilvēki ar invaliditāti, kuri agrāk pienācīgas ārstēšanas trūkuma dēļ bieži vien līdz sirmam vecumam nenodzīvoja. Sociālie dienesti, kuriem jānodrošina sociālā iekļaušana un profesionālā integrācija, tagad strādā ar vecākiem cilvēkiem ar invaliditāti. Speciālisti, kas strādā šajos dienestos, nav sagatavoti apmierināt vajadzības saistībā gan ar klienta vecumu, gan invaliditāti. Tādēļ RK uzskata, ka sociālo un veselības aprūpes darbinieku mācību vajadzības ir jāpielāgo, jo viņiem jāturpina sniegt sociālās iekļaušanas pakalpojumus minētajai mērķgrupai atbilstoši ES prasībām.