8.5.2018   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 164/62

1.

atzinīgi vērtē Eiropas Komisijas priekšlikumu, kas atbilst šajā rīcības jomā spēkā esošajiem noteikumiem un ir balstīts uz Eiropas sociālo tiesību pīlāra iniciatīvu, kuras mērķis ir stiprināt ES sociālo dimensiju un palielināt dalībvalstu sociālās jomas rezultātu augšupvērstu konverģenci. Leģislatīvo un neleģislatīvo pasākumu sasaiste ļauj iegūt vajadzīgos līdzekļus augšupvērstas konverģences nodrošināšanai, kuru ar spēkā esošajiem tiesību aktiem līdz šim nav izdevies panākt, un vienlaikus saglabāt zināmu elastīgumu;

2.

atgādina, ka Komisijas direktīvas priekšlikuma juridiskais pamats, respektīvi, LESD 153. pants attiecas uz Savienības un dalībvalstu dalītajām kompetencēm un ka tāpēc ir jāievēro subsidiaritātes princips. Komiteja uzskata: tā kā Komisijas priekšlikuma mērķis ir modernizēt spēkā esošo tiesisko regulējumu un tādā veidā noteikt kopīgus minimālos standartus darba un privātās dzīves līdzsvara politikas pasākumu īstenošanai, rīcība ES līmenī ir vajadzīga, piemērota un atbilstoša. Šajā saistībā norāda, ka LESD 153. pantā ir skaidri norādīts, ka direktīva ir juridisks instruments, ko izmanto, lai noteiktu minimālās prasības, kas dalībvalstīm pakāpeniski jāievieš, un tādējādi, veicot minimālus pasākumus, vajadzētu būt iespējai sasniegt priekšlikuma mērķus. Komiteja piekrīt viedoklim, ka šādiem minimālajiem standartiem ir īpaši liela nozīme kopsakarā ar darba ņēmēju pārvietošanās brīvību un brīvību sniegt pakalpojumus ES iekšējā tirgū. Komiteja tomēr uzsver, ka Savienības rīcība, cik vien iespējams, nedrīkstētu ierobežot individuālu lēmumu un valstu lēmumu pieņemšanu, jo tā ir iedibināta kārtība šajā jomā, ko reglamentē sociālie partneri gan ES, gan valstu līmenī. Reģionālajām un vietējām pašvaldībām ir divējāda loma – tās ir gan darba devējas, gan publiskās pārvaldes nodrošinātājas;

3.

piekrīt viedoklim, ka atbildība darba un ģimenes dzīves saskaņošanas jomā ir jādala starp darba ņēmējiem, ģimenēm, sociālajiem partneriem, vietējām un reģionālajām pašvaldībām un visiem publiskajiem un privātajiem darba devējiem un pakalpojumu sniedzējiem. Tikai visu pušu īstenota holistiska pieeja dos iespēju izveidot sociāli un ekonomiski ilgtspējīgu sabiedrību, kurā politikas veidošanas centrā ir cilvēki un viņu ģimenes;

4.

konstatē, ka kultūrā iesakņojušos uzskatu un normu dēļ aprūpētāja darbs bez atalgojuma ir uzdevums, ko pārsvarā uzņemas sievietes. Tas ir viens no galvenajiem iemesliem, kādēļ viņu līdzdalība darba tirgū nav tik aktīva kā vīriešu līdzdalība. Tāpēc RK uzskata, ka darba un ģimenes dzīves saskaņošanas politikas pasākumi, īpaši atvaļinājums ģimenes apstākļu dēļ, var sekmēt gan sieviešu nodarbinātības līmeņa, gan dzimstības līmeņa paaugstināšanos, nodrošinot ekonomisku labumu visiem. Vienlaikus ir svarīgi nodrošināt, ka atvaļinājums ģimenes apstākļu dēļ nepārvēršas par lamatām, kas vēl vairāk ierobežo sieviešu iespējas darba tirgū; tāpēc līdztekus darba un privātās dzīves līdzsvarošanai paredzētajām politikām ir jāizstrādā dzimumu līdzatbildības politikas, kas ļauj ieviest izmaiņas sociālajās struktūrās, un jauns sociālais pakts, kas ļauj vienlīdzīgi organizēt laiku, ko sievietes un vīrieši veltī darbam, mājsaimniecības pienākumiem, aprūpei, izklaidei un privātajai dzīvei;

5.

norāda: ņemot vērā pašreizējās demogrāfiskās tendences, ir obligāti jāpārskata dzimumu lomas un jāveicina elastīgāki un vienlīdzīgāki darba līgumi, lai tādējādi sekmētu iespēju gan vīriešiem, gan sievietēm izmantot īsāku darbalaiku un atvaļinājumu bērnu vai citu piederīgo aprūpei;

6.

pauž nožēlu par to, ka direktīvas piemērošanas jomā ir ietverti tikai tādi darba ņēmēji, kuriem ir darba līgums vai darba attiecības, un ka tā neaptver dažādus nestandarta nodarbinātības veidus, piemēram, pašnodarbinātos, lai gan tas atbilstu Direktīvai 2010/41/ES par to, kā piemērot vienlīdzīgas attieksmes principu vīriešiem un sievietēm, kas darbojas pašnodarbinātas personas statusā. Ja šis trūkums tiktu novērsts, tās piemērošanas jomā tiktu iekļautas arī maskētas darba attiecības vai ekonomiski atkarīgas darba attiecības (fiktīva pašnodarbinātība);

7.

piekrīt Komisijas viedoklim par uzlabota darba un privātās dzīves līdzsvara sniegtajām ekonomiskajām un sociālajām priekšrocībām. Šis līdzsvars saistīts ne tikai ar taisnīgumu, sieviešu un vīriešu līdztiesību un pienākumu optimālu sadalījumu, bet arī ar valstu publisko finanšu ilgtspēju un ieguldījumu prioritāro izaugsmes un nodarbinātības mērķu sasniegšanā;

8.

tāpēc mudina pāriet uz jaunu darba kultūru, kurā būtu atzīta kopējā pozitīvā ietekme, ko sniedz privātās un darba dzīves līdzsvars sievietēm, ģimenēm un sabiedrībai: paredzētā sieviešu nodarbinātības līmeņa paaugstināšanās un vīriešu un sieviešu darba samaksas atšķirības samazināšanās pozitīvi ietekmēs gan sievietes – personīgās apmierinātības, finansiālo ienākumu un gaidāmo pensiju ziņā, pateicoties augstākām un vienlīdzīgākām pensiju iemaksām –, gan viņu ģimenes ekonomisko labklājību, viņu sociālo iekļautību un veselību, turklāt uzņēmumiem būs pieejams plašāks talantīgu cilvēku klāsts un motivētāks un produktīvāks darbaspēks, kā arī mazināsies darba kavējumi;

9.

atzīmē, ka vecāki un aprūpētāji – sievietes vai vīrieši, jaunieši vai gados vecāki cilvēki – ir arī darba ņēmēji(-as), uzņēmēji(-as), kas dzīvo laukos vai pilsētās un ir to dzīvības avots; norāda uz grūtībām atrast aprūpētājus šajās teritorijās, kur sabiedrības novecošanas līmenis ir augstāks; Ņemot vērā iepriekš minēto, varētu apsvērt Eiropas zīmolu, kas paredzēts ģimenēm labvēlīgām pilsētām un mazpilsētām un ko piešķir tām pilsētām, kurās ir ģimenēm labvēlīga infrastruktūra, kas mudina iedzīvotājus vai nu palikt šajās pilsētās vai pārvākties uz tām, tādējādi palielinot ieguldījumu piesaisti attiecīgajai pilsētai vai mazpilsētai (1);

10.

norāda, ka šajā jomā būtiska loma ir vietējām un reģionālajām pašvaldībām, jo tās ir pilnvarotas risināt jautājumus, kas ietekmē ģimeņu ikdienas dzīvi, piemēram, tādās jomās kā bērnu, vecāku cilvēku un cilvēku ar invaliditāti aprūpe, izglītība, sociālie pakalpojumi un nodarbinātība. Tādēļ, lai būtu iespējams direktīvu īstenot optimāli, svarīga ir daudzlīmeņu pārvaldība (2);

11.

tāpēc uzsver, ka jāatbalsta vietējās un reģionālās pašvaldības, kas daudzās dalībvalstīs ir lielas publiskā sektora darba devējas un jāpalīdz tām īstenot piemērotus nodarbinātības un sociālās politikas pasākumus, tostarp jāsniedz tām atbalsts darba privātās dzīves līdzsvara nodrošināšanas pasākumu īstenošanai un jāveido tām šajā nolūkā vajadzīgās spējas;

12.

uzsver Eiropas strukturālo un investīciju fondu nozīmi, jo tie ir instrumenti, kas dod iespēju piemērotā veidā palīdzēt, it īpaši vietējām un reģionālajām pašvaldībām, veidot pasākumus ar mērķi uzlabot darba un privātās dzīves saskaņu. Sevišķi būtu jāstiprina Eiropas Sociālais fonds, lai varētu efektīvāk mazināt nabadzību, tostarp nodarbinātu personu nabadzību, kā arī papildus nodarbināmības atbalstam risināt sociālās integrācijas problēmas;

13.

norāda, ka vietējā un reģionālajā līmenī jau zināmi daudzi labas prakses piemēri, kas būtu jāizplata, jāatbalsta un atkārtoti jāizmanto visos līmeņos; vajadzētu stimulēt tos uzņēmumus, kuri rīkojas, lai nodrošinātu reālu darba un privātās dzīves līdzsvaru saviem darbiniekiem;

14.

atzīmē, ka reģioni un pilsētas, izstrādājot un īstenojot integrētus kultūras, tirdzniecības un transporta politikas pasākumus, kuros ņemta vērā nepieciešamība saskaņot darba un ģimenes dzīvi, arī var nodrošināt atvieglotu piekļuvi pakalpojumiem un brīvā laika izmantošanas iespējām;

15.

pauž nožēlu par to, ka nav minēti Barselonas mērķi, kas paredz sieviešu aktivitātes palielināšanu, un mērķis, par kuru Eiropadome vienojās 2002. gadā un kurš paredz, ka ES valstīs aprūpe jānodrošina vismaz 90 % bērnu vecumā no trim gadiem līdz obligātajam skolas vecumam, kā arī 33 % to bērnu, kuri ir jaunāki par trim gadiem. Šie mērķi visās dalībvalstīs vēl nav sasniegti, un tādēļ ir aktīvāk jāstrādā pie to īstenošanas;

16.

norāda, ka Eiropas pusgads ir efektīvs instruments fiskālās politikas jomā un ka tas varētu būt ļoti noderīgs, lai dalībvalstīm sniegtu pamatnostādnes un ieteikumus attiecībā uz ekonomikas faktoriem, kuri attur otro ģimenes ienākumu pelnītāju no strādāšanas, un pamatnostādnes attiecībā uz aprūpes pakalpojumiem;

17.

uzsver, ka vajadzīga darba elastīga organizācija un jānodrošina tāda šīs organizācijas pārvaldība, lai tā nenozīmētu zemu atalgojumu un ierobežotas profesionālās izaugsmes iespējas, it īpaši sievietēm. Tajā pašā laikā šāda elastīga darba organizācija būtu pienācīgi jāapspriež ar darba devējiem, lai mazinātu traucējumu risku, it īpaši attiecībā uz MVU;

18.

norāda, ka ir svarīgi nodrošināt atvieglotu piekļuvi profesionālai apmācībai tiem vecākiem vai aprūpētājiem, kuriem nācies ilgu laiku atteikties no darba tāpēc, ka viņi ir uzņēmušies aprūpes pienākumus ģimenē, un vērš uzmanību uz bagātību, ko veido aprūpētāju apgūtās prasmes;

19.

uzsver: lai mūsdienu darba tirgū uzlabotu ikviena Eiropas iedzīvotāja – un it īpaši jauniešu, sieviešu un aprūpētāju – nodarbinātības iespējas, ir jāvairo jaunu uzņēmējdarbības modeļu un jaunu nodarbinātības veidu elastīgums un drošība. Lielāka elastdrošība dod labumu kā darba ņēmējiem, tā darba devējiem, ja tā ir pienācīgi regulēta un ja tā tiek papildināta ar pasākumiem, kas nodrošina juridisko skaidrību un noteiktību;

20.

norāda, ka vientuļie vecāki saskaras ar īpašām problēmām darba un ģimenes dzīves saskaņošanā, un viņiem ir vajadzīgs īpašs atbalsts. Šie vecāki īpaši bieži strādā nepilnu darba dienu, viņiem ir mazas karjeras attīstības iespējas un viņiem ir īpaši grūti iegūt izglītību un piedalīties apmācībā. Dalībvalstis un sociālie partneri ir aicināti it sevišķi vientuļajiem vecākiem piedāvāt elastīgākus darba laika modeļus un profesionālo apmācību, kas atbilst viņu ģimenes pienākumiem;

21.

ir svarīgi praktiski atzīt aprūpētāju pieredzi, kas iegūta privātajā dzīvē, jo tas atvieglo viņu piekļuvi profesionālajam darba tirgum, lai veiktu tādus pašus pienākumus, kuru izpildi viņi ir apguvuši prasmes savā privātajā dzīvē;

22.

pauž nožēlu par to, ka nav priekšlikumu par to tiesību stiprināšanu, kuras saistītas ar maternitāti, piemēram, par aizsardzību pret atlaišanu ilgākā laika periodā un, plašākā nozīmē, – pret diskrimināciju darbā. Tā ir neizmantota iespēja, īpaši ņemot vērā direktīvas mērķi, jo ar to ir paredzēts aizstāt 2015. gadā atsaukto direktīvu par grūtniecības un dzemdību atvaļinājumu;

23.

atzinīgi vērtē paternitātes atvaļinājuma ieviešanu un uzskata, ka tas dos labumu gan vecākiem, gan bērniem. Vajag, lai mainītos tēvu domāšana, proti, lai viņi justu, ka ir pieņemami uz laiku pārtraukt darbu un aprūpēt bērnu, un šādas pārmaiņas notiks ātrāk, ja attieksme pret abiem vecākiem jau kopš grūtniecības sākuma būs vienlīdzīgāka;

24.

atbalsta priekšlikumu piešķirt paternitātes atvaļinājumu, neraugoties uz valsts tiesību aktos definēto civilo vai ģimenes stāvokli, un tādā veidā nepieļaut diskrimināciju. Dalībvalstīm ir jādefinē piekļuves nosacījumi un detalizēta kārtība, kā vecāku atvaļinājumu piemēro tajos gadījumos, kad to pieprasa vairāk nekā divas personas;

25.

mudina ieviest vecāku atvaļinājumu, kura apmaksu noteiktu dalībvalstis, kurām šajā jomā ir ekskluzīva kompetence, kas tām dod iespēju noteikt precīzu kārtību, un kuras šajā nolūkā var izmantot likumdošanu vai koplīguma slēgšanas sarunas. RK arī uzsver, ka labs darba un privātās dzīves līdzsvars, kas vecākiem dotu iespēju izbrīvēt vairāk laika, vienlaikus neapdraudot nodarbinātības stabilitāti, ir ļoti svarīgs gan bērniem, gan sabiedrībai;

26.

atzīst, ka apmaksāta aprūpes atvaļinājuma ieviešana ir būtisks priekšlikums, kas dod iespēju leģitimizēt personas, kuras brīvprātīgi un neoficiāli rūpējas par aprūpējamiem tuviniekiem, kuri ir gados veci vai ar invaliditāti, un sniegt viņām atbalstu par apņēmīgo rīcību ģimenes lokā paaudžu solidaritātes vārdā. Tomēr pūliņi vēl ir jāturpina, lai nodrošinātu pietiekami daudz ilgtermiņa aprūpes struktūru, kas spētu apmierināt jaunās vajadzības, un lai tiktu paredzēti Eiropas līdzekļi ilgtermiņa aprūpes pakalpojumu sniegšanai. Šie abi aspekti ir noteikti jāievēro, lai palīdzētu dalībvalstīm pārvaldīt pašreizējās demogrāfiskās tendences Eiropā: sabiedrības novecošanu, dzimstības līmeņa samazināšanos un paredzamā dzīves ilguma pagarināšanos. Lai varētu nodrošināt darba un privātās dzīves līdzsvaru, kā arī sieviešu un vīriešu līdztiesību, līdzekļi ir jāiegulda arī kvalitatīvā ilgtermiņa aprūpē un šo pakalpojumu dažādošanā;

27.

atzinīgi vērtē to, ka viens no Eiropas Komisijas ierosinātajiem neleģislatīvajiem pasākumiem ir priekšlikumus radīt vairāk datu un kvalitatīvākus datus, un uzsver, ka dati jāvāc vietējā un reģionālā līmenī, lai varētu izstrādāt mērķorientētus un resursu ziņā efektīvus politikas pasākumus;

28.

būtu skaidri jāatzīst izglītojošā nozīme, kas saistīta ar pirmsskolas pakalpojumiem un, attiecīgi, izveidotajos atbalsta pasākumos šis aspekts būtu jāņem vērā, lai pozitīvi izceltu šajā darbā iesaistīto personālu un uzlabotu sabiedrības attieksmi pret darbu šajā tik sarežģītajā darbības jomā;

29.

uzsver: jaunās direktīvas sekmes būs atkarīgas ne tikai no labākas aizsardzības atvaļinājuma laikā, bet arī no tā, kā tiks risināta vīriešu un sieviešu darba samaksas atšķirības problēma, un no tā, kā tiks nodrošināta lielāka vienlīdzība darba tirgū;

30.

ierosina vākt datus par darba laiku, tostarp sadalījumā pa dzimumiem un vecumiem, lai iegūtu informāciju par krustenisko diskrimināciju;

31.

iesaka sadarboties ar Eiropas Dzimumu līdztiesības institūtu (EIGE), Eiropas Dzīves un darba apstākļu uzlabošanas fondu (Eurofound), Eiropas Profesionālās izglītības attīstības centru (Cedefop) un valstu un reģionālajām līdztiesības iestādēm, lai pastāvīgi atjauninātu rādītājus, kas atspoguļo darba un privātās dzīves līdzsvaru, un nodrošinātu šo datu atbilstību un pieejamību vajadzīgajā laikā;

32.

aicina Komisiju mudināt dalībvalstis iekļaut dzimumu līdztiesības jautājumus obligātajā un pirmsskolas izglītībā un turpināt valsts pārvaldes iestāžu īstenoto informēšanas un izpratnes veicināšanas darbu;

33.

mudina Komisijas centienus vērst uz spēkā esošo Eiropas tiesību aktu un izvirzīto mērķu īstenošanu un izpildes panākšanu, lai nodrošinātu vecāku un aprūpētāju darba un privātās dzīves līdzsvaru. Eiropas Savienībai būtu jāizstrādā un jāpieņem jauna daudzgadu dzimumu līdztiesības stratēģija, jāpārrauga stāvoklis dalībvalstīs un jāizplata informācija un labas prakses piemēri dzimumu līdztiesības jomā. Plašāka dzimumu līdztiesības aspekta integrēšana varētu dot impulsu dalībvalstu centieniem.

34.

aicina Komisiju mudināt dalībvalstis īstenot pasākumus, kas samazinātu strādājošo vecāku bērnu aprūpes finansiālās izmaksas laikposmā no bērna piedzimšanas līdz obligātajam skolas vecumam;

35.

aicina Komisiju mudināt dalībvalstis apsvērt MVU un mikrouzņēmumu situāciju un veikt ekonomikas pasākumus, lai tie varētu sekmēt savu darbinieku un darbinieču profesionālās un privātās dzīves līdzsvarotību.