31.5.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 173/41

Galvenais ziņotājs:

Daniel MAREELS

1.1.

EESK atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu grozīt Banku atveseļošanas un noregulējuma direktīvu (BAND) (1). Tās konkrētais mērķis ir noteikt to, kādai maksātnespējas gadījumā ir jābūt nenodrošinātu parāda instrumentu saskaņotai nacionālai hierarhijai. Šī hierarhija ir viens no elementiem plašākā priekšlikumu kopumā. Šie priekšlikumi nesen publicēti saistībā ar banku reformas turpināšanu (2). Šā noteikumu kopuma mērķis galvenokārt ir transponēt tiesību aktus, kas ir izstrādāti starptautiskā kontekstā, piemēram, G20, Bāzeles komitejas un Finanšu stabilitātes padomes ietvaros.

1.2.

Komiteja joprojām uzskata, ka ir ļoti svarīgi, lai banku sistēma būtu spēcīga un pietiekami kapitalizēta, jo tas ir obligāts finanšu stabilitātes uzturēšanas priekšnosacījums. Līdztekus ir būtiski, lai kādas banku iestādes krīzes gadījumā pirmām kārtām tiktu izmantots akcionāru un citu kreditoru privātais kapitāls (respektīvi “iekšējā kapitalizācija”) un novērsta nepieciešamība izmantot publiskās pārvaldes vai nodokļu maksātāju līdzekļus. Arī strādājošo algām un pensijas ienākumiem jāpaliek neskartiem.

1.3.

Komiteja var piekrist izskatāmā priekšlikuma izdalīšanai no minētā priekšlikumu kopuma (sk. 1.1. punktu), lai to būtu iespējams izskatīt ātrāk un prioritārā kārtībā. Jaunākās norises liecina, ka šajā jomā katra dalībvalsts pieņem tiesību aktus atsevišķi, balstoties uz savu interpretāciju, tāpēc var rasties problēmas, piemēram, piemērojot noteikumus par iekšējo kapitalizāciju. Šī pieeja ir jāmaina un šīs individuālās pieejas vietā ir jāstājas ES līmenī saskaņotai pieejai, lai saistībā ar BAND visur tiktu piemēroti vienādi noteikumi.

1.4.

Saskaņota pieeja dod arī iespēju izvairīties no papildu izkropļojumiem starp dalībvalstīm un no nevēlamas konkurences tirgū. Komitejas skatījumā ir jārada taisnīgāki konkurences apstākļi gan starp finanšu iestādēm, gan starp dalībvalstīm, kā arī jāsamazina riski finanšu jomā.

1.5.

Komiteja ir gandarīta, ka, pateicoties šim priekšlikumam, uzlabosies noregulējuma mehānisma stabilitāte un līdztekus pilnveidosies arī piemērojamība praksē, un tā paātrināsies.

1.6.

Komitejas skatījumā noteikumi par zaudējumu absorbēšanu ir jāpiemēro visām bankām. No šāda viedokļa pozitīvi vērtējams arī tas, ka ar šo priekšlikumu pavirzīsies uz priekšu arī specifisku šīs jomas pasākumu īstenošana attiecībā uz globālā mērogā sistēmiski nozīmīgām iestādēm. Šo pasākumu vidū ir arī pienākums šīm “G-SNI” (3) nodrošināties ar tādu lielāku zaudējumu absorbcijas spēju (vai (“TLAC” (4)), ko varētu izmantot krīzes gadījumā. Šis priekšlikums palīdzēs arī īstenot noteikumus par iekšējo rekapitalizāciju citām bankām, jo ar tā palīdzību vajadzības gadījumā tiks mazināts jebkādu juridisku pretrunu risks.

1.7.

Komiteja atzinīgi vērtē faktu, ka minētais TLAC regulējums ir iekļauts to Eiropas prasību vidū, kas tiek sauktas par minimālajām prasībām attiecībā uz pašu kapitālu un atbilstīgajām saistībām (“MREL”) (5), kuras piemēro visām bankām, turklāt tādā veidā, ka uz visām globālās sistēmiskās nozīmes iestādēm attiecas vieni un tie paši saskaņotie tiesību akti. Šī integrācija vienotā regulējumā pozitīvi ietekmēs arī noregulējuma efektivitāti un spēju darboties.

1.8.

Bankām ir ļoti būtiska loma ekonomikas un jo īpaši mājsaimniecību un mazo un vidējo uzņēmumu finansēšanā. Tāpēc ir maksimāli jāierobežo jauno noteikumu negatīvā ietekme uz to finansēšanas izmaksām. Vienlaikus ir jāpanāk, lai tie ne vien stimulētu attiecīgo nenodrošināto parāda instrumentu emisiju, bet arī veicinātu to pēc iespējas plašāk izplatīšanu, kā arī nodrošinātu visām pusēm, tostarp ieguldītājiem, maksimālo iespējamo juridiskās skaidrības un noteiktības pakāpi. Tomēr ir svarīgi, lai patērētāju aizsardzības noteikumi paliktu spēkā un tiktu piemēroti, nenodarot kaitējumu.

1.9.

Ierosinātā pieeja, respektīvi, jaunos noteikumus piemērot tikai turpmākai attiecīgo parāda instrumentu emisijai, būtu visreālistiskākais variants un to ir iespējams apstiprināt.

2.1.

Izskatāmais priekšlikums (7) ir daļa no piecu priekšlikumu kopuma, ko banku regulējuma jomā nesen (8) publicējusi Komisija un kura pamatā ir šajā jomā jau pastāvošie tiesību akti (9). Priekšlikums ir izdalīts no šā kopuma un noteikts par prioritāru ar mērķi paātrināt tā pieņemšanu un piemērošanu.

2.2.

Pasākumu kopums ir saistīts ar to dokumentu transponēšanu, kas izstrādāti Bāzeles banku uzraudzības komitejā un Finanšu stabilitātes padomē, ņemot vērā arī rezultātus, ko izdevies gūt Komisijai izsludinot aicinājumu piedalīties pašreizējo banku tiesību aktu vērtēšanā no darbības un efektivitātes viedokļa.

2.3.

Šie priekšlikumi kopumā ir vērsti uz to, lai panāktu šādus rezultātus:

2.3.1.

palielināt ES finanšu iestāžu noturību un stiprināt finanšu stabilitāti;

2.3.2.

uzlabot banku spēju piešķirt kredītus ekonomikas atbalstam Eiropas Savienībā;

2.3.3.

stimulēt banku lomu dziļāku un likvīdāku ES kapitāla tirgu izveidē, lai veicinātu kapitāla tirgu savienības izveidi.

2.3.4.

Turklāt varam pieminēt, ka pašlaik tiek strādāts pie tā, lai precizētu un pilnveidotu proporcionalitātes principa piemērošanu mazu vai ne tik kompleksu banku labā.

2.4.

Iepriekš aprakstītajā kontekstā izskatāmā priekšlikuma mērķis ir noteikt, kādai maksātnespējas gadījumā ir jābūt nenodrošinātu parāda instrumentu saskaņotai nacionālai hierarhijai. Šis būtiskais jautājums ir saistīts ar banku noregulējumu BAND regulējuma ietvaros.

2.5.

Šāda noregulējuma gadījumā ir svarīgi, lai zaudējumi pirmām kārtām tiktu segti, izmantojot privāto kapitālu, nevis nodokļu maksātāju vai publiskās pārvaldes līdzekļus. To paredzēts īstenot, izmantojot “iekšēju rekapitalizāciju”, respektīvi, norakstot parādus vai tos konvertējot riska kapitālā.

2.6.

Šajā nolūkā visām bankām ir jābūt pašu kapitālam un atbilstīgām saistībām, kas sasniedz vismaz minimālo līmeni vai, citiem vārdiem sakot, tām ir jāievēro minimālās pašu kapitāla un atbilstīgo saistību prasības (“MREL”).

2.7.

Jaunu elementu šobrīd pienes tie starptautiskie nolīgumi, kuri, risinot to banku jautājumu, kas ir “pārāk lielas, lai bankrotētu”, ir noslēgti par papildu prasībām, kas piemērojamas globāla mēroga sistēmiskas nozīmes iestādēm (G-SNI). Vēl viens no minētā pasākumu kopuma priekšlikumiem ir vērsts tieši uz to, lai šo iestāžu gadījumā šī prasība, kas zināma kā kopējā zaudējumu absorbcijas spēja (“TLAC”) tiktu iekļauta MREL mehānismā.

2.8.

Šis pienākums jau tagad ir pamudinājis dažas dalībvalstis (10) nacionālā līmenī īstenot maksātnespējas tiesību aktu pielāgošanu saistībā ar to, kāda vieta noteiktiem banku kreditoriem ir piešķirta hierarhijā, kura uz viņiem attiecas.

2.9.

Tā kā dalībvalstis šos pielāgojumus ir īstenojušas dažādos veidos un nevienādi, jākonstatē, ka, ņemot vērā noteiktos mērķus, šāds process nav nedz optimāls, nedz īsti vēlams. Ar izskatāmo priekšlikumu paredzēts, ieviešot saskaņotu regulējumu (sk. 2.4. punktu), šo situāciju labot.

3.1.

Visumā pasākumu kopums un izskatāmais priekšlikums vērtējams pozitīvi. To mērķis ir arī papildināt un pilnveidot tās būtiskās reformas, kas finanšu nozares stiprināšanas nolūkā īstenotas pēc krīzes. Turklāt tie palīdz vēl vairāk samazināt risku.

3.2.

Kopumā ir svarīgi, lai banku sistēma būtu spēcīga un pietiekami kapitalizēta. No šī nosacījuma ievērošanas savukārt ir lielā mērā atkarīga finansiālā stabilitāte. Lai to saglabātu, ja krīze skārusi kādā no banku iestādēm, pirmām kārtām ir jāizmanto akcionāru un citu bankas kreditoru privātais kapitāls (respektīvi jāveic “iekšēja rekapitalizācija”). Šāda pieeja tiek izmantota, lai nebūtu nepieciešami publiskās pārvaldes vai nodokļu maksātāju līdzekļi. Pilnīgi noteikti ir arī jānodrošina, lai tiktu saglabātas algas, pensijas ienākumi vai jebkuri citi ar atalgojumu saistīti nemainīgi ienākumi (11).

3.3.

Šāda pieeja būtu jāpiemēro visām bankām bez izņēmuma. Komiteja uzskata, ka mēģinājumi atbilstoši G20 līmenī noslēgtajiem līgumiem ieviest stingrāku regulējumu sistēmiskas nozīmes iestādēm (G-SNI) šajā jomā ir vērtējami pozitīvi.

3.4.

Komiteja pauž gandarījumu, ka izskatāmajā priekšlikumā noteikumi par kopējo zaudējumu absorbcijas spēju (“TLAC”) ir iekļauti minimālajās prasībās pašu kapitālam un atbilstīgajām saistībām (“MREL”), kas paredzētas Banku atveseļošanas un noregulējuma direktīvā. Tas ne tikai uzlabos pašreizējos noteikumus, bet kļūs par pamatu arī lielākām bankām paredzētam saskaņotam regulējumam. Šādas pārmaiņas savukārt pozitīvi ietekmēs regulējuma konkrētu piemērojamību.

3.5.

Ņemot vērā to, cik nozīmīga ir banku loma ekonomikas un jo īpaši mājsaimniecību un mazo un vidējo uzņēmumu finansēšanā, šāda veida instrumentu emisijai ir jānotiek labos apstākļos un pēc iespējas plašāk. Ir iecerēts, ka jaunais regulējums kļūs par juridiskās skaidrības un noteiktības avotu visām ieinteresētajām personām, tostarp ieguldītājiem. Uzmanība jāvelta arī tā izmaksām. Jaunajiem noteikumiem būs jānotur pēc iespējas zemākā līmenī iespējamās negatīvās sekas saistībā ar banku finansēšanas izmaksām.

3.6.

Pēc būtības ļoti pozitīvi ir vērtējams fakts, ka vairākas dalībvalstis ir ļoti ātri uzsākušas valsts tiesību aktu pielāgošanu maksātnespējas jomā. Šie pielāgojumi ir nepieciešami, lai realizētu Eiropas un starptautiskās pārmaiņas šajā jomā (sk. iepriekš).

3.7.

Diemžēl šis darbs tiek īstenots haotiski un starp dalībvalstīm rodas lielas atšķirības, savukārt reālajos apstākļos ir jūtama negatīva ietekme, piemēram, emitētāju un ieguldītāju nedrošība un neskaidrība par to, kā viņus skars regulējuma par iekšējo rekapitalizāciju piemērošana. Šīs novirzes var arī sarežģīt Banku atveseļošanas un noregulējuma direktīvas piemērošanu bankām, kuras darbojas vairākās valstīs.

3.8.

Komitejas skatījumā nebūtu nevēlams, ja rezultātā, turklāt rodoties izkropļojumiem starp finanšu iestādēm un dalībvalstīm un tirgū nevēlamai konkurencei, veidotos nevienlīdzīga attieksme pret nenodrošinātiem parāda instrumentiem.

3.9.

Tāpēc šajā jomā ir steidzami jāveic pasākumi ar mērķi ne tikai apstādināt dalībvalstu pieņemtos individuālos risinājumus, bet arī, un jo īpaši, virzīties saskaņotas pieejas virzienā. Tādējādi, izveidojot taisnīgākus konkurences apstākļus starp dažādām bankām un dalībvalstīm, izdosies arī ar optimālu ieguldījumu piedalīties tādu būtisku mērķu sasniegšanā kā finanšu stabilitāte un risku mazināšana finanšu jomā.

3.10.

Jaunais regulējums neietver noteikumus, saskaņā ar kuriem būtu paredzēts, ka kāds no ieguldītājiem vai noguldītājiem vai nu var vai nevar iegādāties vai iegūt šos nenodrošinātos parāda instrumentus. Šo jautājumu acīmredzami nebūtu vēlams risināt Banku atveseļošanas un noregulējuma direktīvas ietvaros, un jebkurā gadījumā pamatmērķis ir panākt, lai patērētāju aizsardzība (12) šajā jomā tiktu piemērota bez ierobežojumiem un lai tā efektīvi darbotos reālajos apstākļos.

3.11.

Ierosinātais regulējums attiecas tikai uz attiecīgo turpmāko emisiju, nevis uz pašreizējo jau īstenoto emisijas kopumu. No juridiskās noteiktības un seku viedokļa– – sekas var būt arī nevēlamas – un var ietekmēt tirgu, emitētājus un ieguldītājus – šī pieeja šķiet pieņemama, lai gan tā zināmā mērā var uz laiku ietekmēt uzraudzības iestādes.

3.12.

Būtu vēlams arī noteikt reālistisku regulējuma spēkā stāšanās termiņu (13).

—

2013. gada Kapitāla prasību regulā (CRR) un Kapitāla prasību direktīvā (CRD), kurās noteiktas kredītiestādēm (bankām) un ieguldījumu sabiedrībām piemērojamās prudenciālās prasības, kā arī pārvaldības un uzraudzības noteikumi,

—

Banku atveseļošanas un noregulējuma direktīvā (BAND) un regulā, ar kuru izveido vienoto noregulējuma mehānismu, (VNM regula). Šie dokumenti pieņemti 2014. gadā un tajos precizēti noteikumi maksātnespējīgu iestāžu atveseļošanas un noregulējuma jomā, un izveidots vienotais noregulējuma mehānisms.